2011.gada 1. jūlijā
Saeimas jaunievēlētā Latvijas prezidenta šodienas paziņojums par to, ka viņš nerīkošot inaugurācijas pieņemšanu līdz ar savu stāšanos amatā, jo neesot ”pamata svinībām” faktiski ir patiesība.
Ar šādu pretendentu patiešām mums nav pamata…līksmot un ballēties.
Taču pašam gaviļniekam acīmredzot šķiet, ka viņš rīkojas pieticīgi. 🙂
Iespējams, ka viņš to uztver kā labu PR sev un sava amata nākotnei.
Bērziņš pats esot pieņēmis šādu lēmumu, jo uzskata, ka ” balles var rīkot tikai pēc labi padarītiem darbiem”.
Šoreiz gan nav runa par balli, kas seko ”padarītam darbam”, bet gan par jaunā prezidenta provinciālu nespēju saprast valsts prezidenta amata etiķeti.
Ir lietas, ko protokols pieprasa. Bērziņš turpretī gatavojas to visu revidēt līdz savam sapratnes līmenim. Viņš to vienkārši nesaprot.
Cilvēks, kuru mums – Latvijas tautai kā prezidentu ”iešķieba” norietošais parlaments ar oligarhiem priekšgalā, būtībā nav intelektuāli spējīgs uzņemties šo prestižo un respektablo amatu.
To no jauna var skaidri redzēt.
Viņš nesaprot kur ”iekāpis” un mēģina pievilkt amatu līdz savam līmenim. Pieņemšanas sarīkojums pieprasa sievu pie sāniem un viņam tas, acīmredzot, joprojām nav nokārtots jautājums. Jā, šādā augstā amatā tas ir svarīgs priekšnosacījums.
Patīk vai nepatīk, bet tā tas ir. Ir bijušas dilemmas šajā virzienā Somijas prezidentei, taču Halonena to atrisināja. Mūsu gadījumā izskatās, ka Bērziņš netiks galā. Viņš neapzinās lietas nopietnību.
Paredzu, ka mums turpmāk būs jautri.
Jautri – skumjā nozīmē.
🙂
Nākamos četrus gadus būs neērti noskatīties to, ko ”vārīs Bērziņš”, bet arī izklaidējoši tas būs noteikti.
Varēsim sekot veselai virknei protokola pārkāpumu, kurus mums demonstrēs jaunais ”prezis”.
Visaugstākajam valsts amatam ir noteikti reprezentācijas reglamenta noteikumi.
Tieši tāpat kā sportā – tos nedrīkst pārkāpt.
Pašdarbība šajā jomā (arī tad, ja tā ir noslēpta kautrībā vai šķietamā pieticībā) liecina par nekulturālību.
Ar to mums laikam jāsamierinās.
Tieši tāpat jāsamierinās, ka Liepāja ir kājāmgājējiem visbīstamākā pilsēta.
Pa ielu joņo autiņi, pa ietvēm riteņbraucēji.
Braukt ar riteni Latvijā tagad ir modē.
Beidzot!
Pa ietvēm un pludmali, šķērsielām un gājēju takām šaudās bērni, pusaudži, tantes un onkuļi savos jaunajos velosipēdos. Visi izskatās apmierināti, pacilāti un laimīgi un tas ir lieliski…tikai…kaut kur ir jāiet arī nabaga gājējam.
Savā ikdienā esmu pieradusi pie riteņbraucējiem Zviedrijā, kas tuvojoties obligāti zvana ar zvaniņu, brīdinot, ka viņš ”mani apdzīs”. Tāds ir nerakstīts noteikums – ir jāzvana, ja tuvojies gājējam no mugurpuses un dali ar viņu brauktuvi.
Šeit tā nenotiek.
Nobrāžas garām, labākajā gadījumā nenotriecot.
Gājējam ir ietve.
Ja riteņbraucējam nav savas īpašās brauktuves, tad viņi nedrīkstētu pārvietoties pa trotuāru.
Tā ir?
Vai mums nevajadzētu sākt skaidrot riteņbraucējiem – iesācējiem satiksmes pieklājības noteikumus?
Kur un kā šis process notiek?
Vispār jau LV ir bail ar to zvaniņu dzindzināt. Esmu nevienu vien reizi, gribot pabrīdināt par tuvošanos vai tieši apdzīšanu, taču pretī saņemu uzkliedzienu vai brēcienu: ko nu es te zvanot un gribot? Tā kā ir koks ar diviem galiem, no vienas puses gribas būt kulturālam, no otras puses riskē saņemt uzkliedzienu. Jāaudzina abi!
Tumsonība ir spēks. Sāksim cīnīties 🙂
Es kā Bērziņš, pie katra valsts galvenā Bērziņa pieminēšanas nervozi saraujos! Un tā vismaz četrus gadus? Vai tiešām neko saeimiski, juridiski, protestantiski nevar mainīt? Būs kā jau pie latviešiem – jo dziļāk mežā, jo vairāk koku!
Šis mani riktīgi nokaitināja: Ja riteņbraucējam nav savas īpašās brauktuves, tad viņi nedrīkstētu pārvietoties pa trotuāru. Ja Sandra paskatītos viņas tik apliktās LV likumos, tad secinātu, ka ir atļauts velosipēdistam braukt pa ietvi, protams, netraucējot gājējus. Es gan piekrītu par velosipēdistu cieņu pret gājējiem, kuras trūkuma dēļ šo likumu varbūt drīz nāksies pārskatīt.
Es “neaplieku” LV, bet muļķīgu likumu un norišu mums ir daudz. Žurnālista misija un uzdevums ir kritizēt to, kas notiek muļkīgi un traucē mums ērti un normāli dzīvot. Tāpēc tie, kas Jūsu vārdiem “apliek LV” ir Latvijai vērtīgāki un lielāki Dzimtenes patrioti nekā pielīdēji, kas prot tikai himnu un neko nedara, lai cīnītos ar trūkumiem mūsu sabiedrībā un valstī. Šāda nostāja manai Dzimtenei ir vajadzīga vairāk nekā muļķīgs pseidopatriotisms.
Tūliņ iešu braukt ar velosipēdu, bet nekādā ziņā nebraukšu pa gājēju ietvi.Lai gājēji iet droši.
Vismaz uz trotuāra viņi drīkst justies droši.
Es saprotu tos riteņbraucējus, kas jūtās drošāk uz ietves, jo šeit autobraucēju kultūra ir zem katras kritikas. Bēdīgi. Joņo kā negudri.
Gaidu to brīdi, kad arī Latvijā pilsētu centros būs aizliegts braukt ātrāk par 30 km/st., kā to praktizē skandināvi.
Likums manā skatījumā ir ļoti pareizs, jo mums nav itin nekādas infrastruktūras, lai velosipēdisti varētu nebraukt pa ietvēm. Viens vienīgs celiņš visas Rīgas garumā nav itin nekas. Neticu, ka brauksiet pa A.Čaka, vai K. Valdemāra ielu, kur šoferīši cenšas braukt divās joslās, un iespiest velosipēdus ietvēs. 🙂 Ja aizliegtu braukt pa ietvēm, tad kritušo būtu daudz vairāk. par tiem 300/gadā iepriekšējo gados. 🙁
Runa nav par likumu, bet par valsts pieeju cilvēku veselībai. Riteņbraukšana ir lieliska lieta un valstij ir jāizmanto šī iedzīvotāju aizrautība. Jo vairāk kustēsies – jo mazāk slimos! Savā būtībā rekreācija ir ļoti svarīgs valstisks jautājums. Skriešanai vajag segumu. Ir vajadzīgas takas un celiņi pa kuriem staigāt un skriet.
Riteņbraucēju celiņi nekad nebūs visās ielās. Tas ir skaidrs. Taču, ir jābūt izvērstam riteņbraucēju celiņu tīklam pa kuru iespējams, piemēram aizbraukt visos Rīgas virzienos bez ziska pakļūt zem riteņiem. Nedomāju, ka Rīgā tā būtu problēma, taču par to maz domā. Stokholmai ir karte kas norāda kā riteņbraucējs var aizbraukt teiksim “no Juglas” uz Kalnciema ielas tirdziņu. No Vecmilgrāvja uz Ķengaraga viņu galu.