Bankas prezidenta IR „varoņa tauki” un meritokrātijas lāsts

Aizvadītās nedēļas satraukums manī raisīja nedaudz citādas pārdomas, nekā tās, kas izskanēja publiskajā telpā. Tur vīdēja minējumi un satraukums par to: „Vai Ilmāram Rimšēvičam var ticēt.” Mani nodarbināja doma par to, kāpēc tik augstos amatos Latvijā ieceļ cilvēkus, kas neiztur naudas, varas un iedomības pārbaudi. Īsi sakot – atlases komisijas izvirza profesionāli kompetentus (visbiežāk /diemžēl/ kādam privāti pazīstamus!), taču emocionāli un ētiski neatbilstošus cilvēkus. Komisijas tiek sasauktas, nolikumi izstrādāti, konkursi notiek, bet izvēlās nepiemērotos un seko „čuššš”.

Ieceltie vadītāji diezgan ātri apgūst birokrātijas stabilitātes moto : „Kas guļ, tas negrēko!” un uzpērk ietekmīgas personas, lai noturētos amatā saules mūžu. Ja pelnāt 12 000 eiro mēnesī , tad ir jēga izstrādāt nemirstības stratēģiju un uzpirkt lojalitāti? To tā dara gandrīz visur. Ne tikai Latvijas Bankā, bet visā varas aparātā. Parasti šie ļaudis lieliski spēlē „direktorus” un vadītājus, taču viņu devums mēdz būt nenormāli pieticīgs mūsu valsts labā.

Mēdz teikt, ka produktīviem un radošiem cilvēkiem nekādā ziņa nevajagot strādāt valsts vai pašvaldību dienestā. Tur valdot pelēka neizdarība un intrigas, kas nodrošina tēlotāju palikšanu amatos. Pat Majakovskim neizdevās izmēzt birokrātus no siltajām vietām. Kāpēc mēs brīnāmies par korumpētu ierēdņu alkatību un negribam šim faktam noticēt?

Kur ir vaina? Viss taču formāli pareizi notiek, bet rezultāta nav

Mēs visi novērtējam apkārtējos cilvēkus un izveidojam veselu rangu tabulu, kurā tie tiek ievietoti. Modernā pētniecība šodien apgalvo, ka šāda pieeja (rangu tabulas izveidošana) pārvērš cilvēkus un uzņēmumus par „precēm”, kuras var iemainīt, apmainīt un pārdot. It kā praktiski, taču Rimšēviča gadījumā tas, piemēram, nenostrādāja. Viņu (iespējams finanšu jomā zinošu cilvēku) ķēra alkatības sērga un notika neticamais –  viņš tika pieķerts pie rokas un novākts. Tas nozīmē, ka profesionāla spēja un prasme nav vienīgais cilvēka atbilstības kritērijs augstam amatam. Ir vēl arī citi kritēriji, par kuriem mēs publiski nemēdzam runāt, jo tie izklausās tā vecmodīgi un naivi: godīgums, godprātība, pieticība, laipnība, labvēlība un principialitāte. Kāpēc tos neņem vērā? Kāpēc šie rādītāji netiek iekļauti meritokrātijas listē kā noteicošie? Nav testu pārbaudei?

Kā īsti ir?

Koperniks noskaidroja, ka zeme griežas ap sauli. Nevis otrādi. Darvins formulēja dabiskās atlases principa teoriju. Freids nāca klajā ar to, ka zemapziņa lielā mērā nosaka mūsu rīcību. Šie trīs atklājumi būtiski izskaidro cilvēka pašvērtības kritērijus. Oksfordas universitātes profesors Luciano Floridi uzskata, ka šiem trim parametriem tagad nācis klāt vēl viens rādītājs. Interneta vide. Proti – mūsu reālā dzīve saplūst ar to daļu, kuru nodzīvojam internetā. Cilvēka vērtību tagad nosakot sekotāju skaits vairāk nekā meritokrātijas anketa. Lielākā daļa tos sev pērk Twiterā, Facebook, Instagram, lai izskatītos svarīgāki (nekā ir patiesībā).

Ja agrāk cilvēka vērtību noteica vietējās sabiedrības apzināti izveidotās hierarhijas kāpnes, kurās svarīgākā nebija habitus vai doksa, bet gan vietējo grupējumu atbalsts vai noliegums, tad tagad tiek pievienots interneta vērtību lekāls. Tagad arī aplikācijas vērtē jūsu apģērba stilu (Tribo), izskatu (Spontana) vai mīlētāja potenciālu (Peeple). Skaudrs vērtību grafiks, kas nekad nespēj nodrošināt gandarījumu ar sevi un par sevi.

Tas nozīmē, ka meritokrātijai tagad pievienots ļoti nihilistisks kapitālisma redzesleņķis, kas ikvienu no mums apzīmogo kā derīgu vai nederīgu. Cena šūpojas virs mūsu galvām kā nimbs. To nodrošina formāli aprēķini un dokumenti, kas liecina par to, kur esam bijuši un pavadījuši mācību laiku, taču nekādi nespēj apspoguļot cilvēka patiesos vērtības kritērijus. Mēs turpinām iecelt amatos cilvēkus ar zināšanām, bet bez vakcīnas pret korumpētību.

Kolektīvā grupas audzināšana

Protams, ka visās sabiedrībās eksistē prestižās grupas (kā ložas), kas izveido savu „aristokrātijas” amfiteātri. Jūsu pozīcija šāda grupā lielā mērā atkarīga no tā, vai protat piemēroties, liekuļot un izpatikt viedokļa līderim. Ja esat ārpus ložām, jūs gaida izsaldēšana un skarba dzīve. Tāpēc vairums cenšas piebraukt un pielīst. Lai iekļūtu siltumā.

George Saunders darbā ”Sea oak” vīriešus – oficiantus vērtē pēc viņu daiļuma. Jautājums, protams, ir atklāts – kurš nosaka, kas ir daiļš un kas nav, jo vertikālo skalu veido ietekmes līdera gaume, nevis mūsējā saprašana par skaisto un gudro. Turpretī Cory Doctorows romānā ”Down and out in the magic kingdom” sociālā slava (labā vai sliktā) aizstāj pat naudu. Kur nu vēl populārās sērijas ”Black mirror” sērija ”Nosedive”, kurā cilvēku vērtības hierarhijas vietu un sociālo statusu nosaka tikai tas, kā citi mūs uztver un novērtē. Uzreiz iedomājos, cik grūti tur klātos, piemēram, Einšteinam vai Sandai. Viņus iespundētu pagrabā uzreiz.

Kultūras jomā Latvijā šis arhipelāgs ir ļoti uzkrītoši novērojams. Ja neesat draugos (vienā ložā) ar naudas dalītājiem, tad no finansējuma labajiem projektiem nekas nespīd. Atceros kā pirms 20 gadiem mēģināju panākt valsts atbalstu metodisko materiālu izdošanai par viltus ziņām un medijpratību. Grāmata bija praktiski gatava. Nobrieda nepieciešamība uzsākt medijpratības skolotāju gatavošanu augstskolā. Projekts bija, taču naudu nepiešķīra, jo ideja neesot aktuāla un vajadzīga. To saņēma Rīgas koka māju attēlu publicēšanai.  Mans piemērs nav nekas unikāls. Tas pierāda valdošo mafiju nespēju un nevēlēšanos ieskatīties realitātē un valsts vajadzībās. Priekšroka tiek dota savējiem. Tiem, kas tuvāk un ir privāti (tieši vai pastarpināti) pazīstami.

Domāju, ka Rimšēviča skandāls apstiprina tieši šo pašu atavismu – paši negribam redzēt to, kas ir un ievērot to, kas jālabo. Ziņa par netīrās naudas mazgāšanu Latvijas krievu bankās bija zināma jau sen. Visos līmeņos. Bāršanās no Eiropas šajā virzienā skanēja, taču bija jāiesper ASV zibenim, lai mūsu „zemnieks pārmestu krustu un labotos”.

Tiktāl skaidrs. Taču, kāpēc neraugoties uz acīmredzamo, tomēr vīd sabiedrības daļas krenķīgums par to, ka Rimševičs it kā aizturēts nepareizi?

Viņa tēls dekoratīvajā varas vertikālē vienmēr ticis saudzēts no mediju puses un manevrēšanu publiskajā telpā viņš prot tik pat labi kā Lembergs. Arī viņš izskatās pēc direktora un prot atstāt iespaidu tā, lai mēs saprastu, ka zaudējot šo cilvēku cietīs valsts un katrs no mums atsevišķi. Uz viņu šaujot, viņam aplaupa māju. Viņš pats rāda, ka ir upuris un mēs tam ticam. Iet uz intervijām LTV, stāsta šausmas par valsti, kas desmitiem gadu maksājusi viņa algu 12 000 eiro mēnesī (no nodokļu maksātāju naudas), bet paliek slims, ja intervija paredzēta pie Jāņa Dombura.

Jā, vainīgi ir žurnālisti, ka ļāva viņam uzaudzēt „varoņa taukus”. Vainīga ir arī viņa „loža”, kas piesedza un piedeva pārkāpumus, pārvēlot augstajā amatā no jauna, no jauna, no jauna.

Vainīgo šajā gadījumā ir daudz.

Vai mums visus parādīs?  

Tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju

 

2014.gada 24.jūnijā

No malas raugoties šķiet, ka Latvijai nav atmiņas. Tā pazudusi melnajā caurumā, kas negausīgi turpina aprīt aizvien jaunas valsts vadošo politiķu un ekonomiskās spices mahinācijas + zādzības valsts kasē. Kamēr amatpersonas neko nenoskaidro līdz galam un neatrisinātas lietas «pabāž zem tepiķa» (Parex, Zolitūdes traģēdija u.c.), rodas iespaids, ka tie, kam ir vara un nauda, var nesodīti darīt visu. Pārējiem atliek noskatīties un sašust par to kā līderu grēki tiek piedoti, sodu viņi nesaņem.

Pat vēl vairāk – pēc grēkā krišanas (kārtējās apzagšanās vai reiderisma) šie cilvēki nokļūst vēl siltākās vietiņās nekā līdz šim (valsts un privāto uzņēmumu politiski konstruētajās valdēs) un turpina dzīvot cepuri kuldami tepat Latvijā.

Citadeles bankas mīklainā pārdošana

Šonedēļ uzzinājām par konsultantu un Privatizācijas Aģentūras sagatavoto ziņojumu Citadeles pārdošanas rīkotājam – Latvijas Ekonomikas ministrijai. Atkal tas ir slepens un pat valsts ministri ar tā saturu varējuši iepazīties tikai jautājuma izskatīšanas brīdī. Summas, par kurām gatavojas pārdot bankrotējušās Parex bankas «labāko daļu» ar pašreizējo nosaukumu «Citadeles banka» esot no 99 -140 miljoniem eiro, – min portāls http://www.pietiek.com.

No neoficiāliem avotiem esot zināms, ka starp «atlasītajiem pretendentiem» esot AS Norvik banka, aiz kuras stāvot ASV un pašmāju kapitāls, kura izcelsme esot sms jeb ātro kredītu biznesā un krievu miljardieris ar saknēm alkohola biznesā un vēl citi nenoskaidroti un nezināmi pircēji. Ēnu spēlētāji ir klāt.

Lielā slepenība ap šo darījumu, īpatnējie pircēju segvārdi: Capri, Navy, Silver, Egglpant, Olive ļoti atgādina mafjas izdarīšanos.

Lai gan šāds pārdošanas žargons esot raksturīgs lieliem finanšu darījumiem (Societe Generāle birokrātu jaunrade) un šādi esot vieglāk apzīmēt pircējus pēc viņu kapitāla izcelsmes, kas atrodoties ofšoros, t.i., nekontrolējamā zonā ar līdzīgiem nosaukumiem, tas tomēr duras acīs un nemaz nepārliecina.

Tātad, uzmanību! Latvijā jau atkal, kārtējo reizi aizvelk priekšā priekškaru ļoti lielam darījumam, kas attiecas uz mums visiem. Šoreiz šis nav parasts pirkšanas- pārdošanas akts, kurā franču banka Societe Generale Latvijā var spīdēt ar savām rutīnas koķetērijām un poker face. Šoreiz ir runa par lielas, bankrotējušas bankas pārdošanu, kuras glābšanā tika iesaistīta visu Latvijas nodokļu maksātāju nauda.

Glābjot šo banku, valdība toreiz tik pamatīgi iztīrīja mūsu Latvijas valsts kasi, ka pati valsts nogrima kā gludeklis vannā. 2008. gadā, kopā ar ūdeni no vanniņas, tika ieliets kanalizācijā arī pats bērns. Kāpēc tā notika?

Tāpēc, ka Latvijas toreizējais premjers Ivars Godmanis izlēma «glābt Parex banku», iepludinot tajā valsts kases naudu. Tā toreiz tā izlēma valsts stūrmaņi. Līdz ar to « Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kas cieta vissmagāk, jo tai bija nepieciešama finansu palīdzība no Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Savienības. Par to vienojās 2008. gadā. Būtisks krīzes iemesls bija Parex bankas krahs, kas tobrīd bija lielākā vietējas pārvaldes banka šajā reģionā» (Anders Åslund, Lärdomar av den baltiska finanskrisen, 2007 – 2010. Timbro). Visbeidzot 2009. gada 20. janvārī Ivara Godmaņa valdība atkāpās, jo baumas par gaidāmo lata devalvāciju kļuva aizvien intensīvākas un valsts stūrmaņi ar sastrādāto netika galā.

Vai Kargins pirks Citadeli, kuru izglābām mēs?

Vai Latvijā ir bijusi tiesa pret šiem cilvēkiem, kas iegrūda Latviju finanšu krīzes apkampienos, jo toreiz pieņēma nepareizus lēmumus?

Nē, nav bijusi. Ivars Godmanis pēc tam pat tika ievēlēts Eiropas Parlamentā un pavada savu dzīvi joprojām pārticībā un mierā.

Vai no valsts uzraudzības institūciju puses tika darīts viss, lai sodītu bankrotējošās Parex bankas akcionārus un viņu privāto labklājību? Nē netika darīts viss. Viņiem atļāva laupīt tālāk, jo kā norāda http://www.pietiek.com, ir pamats aizdomām, ka šonedēļ, starp saņemtajiem pieciem «Citadele» bankas pircējiem ir kādreizējo «Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka iespējamās intereses un kapitāls» (TVNET, 18.06.2014).

Mēs visi labi zinām, ka tagadējās Citadeles bankas bijušie īpašnieki pieļāva savā darbā rupjas kļūdas, kas noveda pie Parex bankas valsts «pārņemšanas». Valsts par to samaksāja ar mūsu nodokļu naudu. Labu gribot. Tas, savukārt ,radīja ilgstošu postu Latvijas finanšu situācijā un izraisīja tālejošas, katastrofālas sekas visai valstij (valsts sektora sabrukšana, masu emigrācija uz ārzemēm utt.).

Tātad, Parex nopirkām mēs visi kopā. Glābjot slīkstošo. Tagad slīcinātāji atkal ir klāt un gatavojas lēkt tai pašā laivā iekšā. Vēlreiz. Mēs samaksājām viņu parādu ar savas valsts bankrotu, bet viņi paši no tā (kā izrādās!) nav cietuši nemaz.

Kā tas iespējams tiesiskā valstī? Izrādās, ka ir iespējams. Diemžēl.

Ja reiz Parexa slīcinātāji ir atkal zirgā un auļos metas virsū laupījumam, tad mūsu pienākums ir publiski izraudzīt šo procesu.

Tagad mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums visiem kopā skaidri un gaiši sekot kā šo banku pārdod. Kam pārdod, par cik pārdod un kāpēc pārdod. Šoreiz šis process nav tikai parasts finanšu darījums.

Tā ir sociālpolitiski nozīmīga valsts nozīmes akcija, kas visiem iedzīvotājiem jānoskatās tiešraides režīmā pie iedegtas gaismas un normālā skaņas translācijas režīmā. Vienkārši tāpēc, ka

Latvijas finanšu krīze bija Parex-Citadeles bankas izraisīta un par to mēs visi samaksājām ar savas valsts eksistenci.

Ja šis process tiks turpināts ar «kļičkām» aiz slēgtām durvīm, kā parasti (kā to iespējams var normālos apstākļos darīt Francijā vai Monako), tad pesimisms un melnais nesodāmības caurums Latvijā vērsīsies plašumā. Šoreiz šādi rīkoties nedrīkst, jo sabiedrībai ir jāpārliecinās (ar savām acīm!), ka šajā darījumā valsts intereses tiek stādītas augstāk par «iekšējām rebēm» un nedz vecie īpašnieki nedz «ātro kredītu» vai Krievijas alkohola mafijas haizivis pie Citadeles bankas stūres klāt netiks. Parex-Citadeles bankas pārdošana tādējādi kļūst par vienu no svarīgākajiem sabiedriski politiskajiem notikumiem Latvijā 2014. gadā. To nedrīkst risināt anonīmi un bez pietātes pret publiskajām attiecībām. Starp citu, man nav pārliecības, ka FKTK ar visu Kristapu Zukuli priekšgalā patiešām izvērtēs patiesā pircēja reputāciju un kapitāla izcelsmi tā kā tas bija Zviedrijā, kad bēdīgi slavenais «Krājbankas» īpašnieks Antonovs mēģināja iegādāties zviedru autokoncerna SAAB kontrolpaketi. Viņam zviedri toreiz nepārdeva koncerna akcijas sliktas reputācijas un pagātnes grēku dēļ. Pareizi darīja.

Jāpiezīmē, ka pēc krīzes zviedri iemācījās izbeigt glābt savus valsts nozīmes uzņēmumus «prestiža dēļ». Taču Latvijā šis valsts naudas iepumpēšanas process graustos turpinās (Air Baltic, Liepājas Metalurgs u.c.) un

nav iespaida, ka no Parex bankas kraha būtu izdarīti loģiski secinājumi un gatavība tālejošai sarunai ar sabiedrību.

Zinu, kā ir pierasts veikt finanšu darījumus un kā «mēdz rīkoties līdzīgo darījumos».

Šoreiz jābūt citādi.

Citadeles pārdošanai jākļūst par atklātu un publiski pārskatāmu procesu,

tik caurskatāmi, cik vien iespējams, jo tas nav parasts finanšu darījums. Šoreiz tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju.

Kad un kā sodīsim omulīgo Godmani un stīvo Rimševiču islandiešu stilā?

Bez soda joprojām dzīvo arī otrs Latvijas ekonomiskās krīzes arhitekts, Latvijas valsts bankas vadītājs un prezidents Ilmārs Rimševičs. Vēl vairāk – pirms pusgada Saeima viņu pat pārvēlēja no jauna bankas vadītāja amatā.

Paradoksāli! Tas notika tā, it kā mēs visi būtu aizmirsuši, ka tieši Rimšēvičs bija lata devalvācijas ienaidnieks un krīzes apstākļos izvēlējas valstij nepiemērotāko izeju – iekšējo devalvāciju, kas radīja neatgriezeniskas finansiālas, ekonomiskas un sociālpolitiskas sekas, kuru rezultātā mūsu valstī sākās gigantiska humānā katastrofa.

Vienīgi politiskā apvienība «Saskaņas centrs» (SC) aizvadītajā rudenī nobalsoja pret Rimšēviča – vislabāk atalgotā Latvijas ierēdņa atstāšanu šajā amatā. Atkal ieslēdzies politiskās atmiņas zudums jeb nostrādājis melnais caurums?

Piezīmēsim, ka mūsu valsts krīzes situācijā (toreiz) varēja izvēlēties arī citu ceļu. «Latvijai nekas cits neatliek kā devalvēt savu latu, lai izvairītos no krīzes cirtieniem. Viņi to drīkst darīt, jo vēl atrodas ārpus eiro zonas. Vajag palaist vaļā latu, lai «peld» un tādējādi tiks izglābta ekonomika – Latvijas preces paliks lētākas eksportam, bet imports padārdzināsies. Jā, dzīves standarts kritīsies, taču to jūs pārdzīvosiet!» – toreiz krīzes paisuma situācijā pravietoja pazīstamais zviedru ekonomists Nils Lundgrēns un viņam piekrita daudzi. Toreiz šai līnijai pieslējās arī vairāki Latvijas oligarhi, kas gatavojās «uzvārīties» uz lata devalvācija rēķina, taču šī iemesla dēļ nebija saprātīgi upurēt visu Latvijas valsts labklājību, lai sekli ieriebtu dažiem naudasmaisiem.

Starp citu, Islande arī šajā laikā cieta līdzīgi. Taču tagad viņi ir atguvušies un melnā cauruma vai atmiņas zuduma viņiem joprojām nav. Vienkārši tāpēc, ka Reikjavikas krīze bija pārbaudījums politiķiem un mācība visai turienes tautai. Tagad Islandes ekonomika ir atkopusies un cilvēki apmierinātāki.

Ko islandieši izdarīja, bet mēs – nē?

Islande bija globālās ekonomiskās krīzes pirmais upuris. Toreiz 2008. gadā zemāk nokrist nebija iespējams. Bankas kā gigantisks burbulis veidoja 11% no kopprodukta un uzsprāga, kā masīvas ūdeņraža bumbas, paraujot sev līdzi ekonomiku un finanšu sistēmu. Radot nepieredzētu bezdarbu, postu un masu emigrāciju projām no valsts. Savu naudu viņi nekavējoties devalvēja, lai gan valsts parāds tobrīd bija 80% no kopprodukta (2005. gadā 20%). Pašlaik bezdarbs ir 5% līmenī, (2010. gadā 12%) tūrisms plaukst un mencu nozveja lielākā kopš 1985. gadā. Iedzīvotāju dzīves standarts ceļas un tauta atgriežas mājās no darbiem ārzemēs. Jā no savas bankrotējušās valsts krīzes situācijā bēga projām arī islandieši, « taču emigrācija nebija tik apjomīga, kā tas bija novērojams Latvijā krīzes apstākļos» (Arne Bengtson, Island friskare efter krisen, UI, 2012.14.11) un tāpēc atgūšanās notiek straujāk.

Kāds tad ir islandiešu veiksmes stāsta noslēpums? «Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs atļāvām bankām bankrotēt. Iet bojā. Sitienu saņēma paši banku akcionāri. Mēs neizvēlējāmies ceļu, ka valsts garantē bankrotējušas bankas tālāko darbību ar nodokļu maksātāju naudu. Tā vietā mēs radījām pilnīgi jaunas bankas uz solīdiem pamatiem» (Árni Páll Árnson, SVT).

Tātad – viņi devalvēja savu valūtu krīzes situācijā. Mēs – nē.

Viņi ļāva bankām = grabažām bankrotēt. Mēs – nē. Viņi tiesāja savus krīzes izraisītājus un aizvāca tos no augstiem amatiem, nepiedāvājot «mīkstu nosēšanos». Mēs – nē.

Viņi ieviesa paaugstinātus nodokļus turīgākiem. Mēs – nē. Viņi neieviesa «austerity». Mēs – jā. Kurš modelis jums patīk vislabāk?

Nav grūti uzminēt.

Tikmēr mūsu «akmens kaklā» tiek pārdots ar glītāku nosaukumu, cenšoties neatcerēties ko tas nodarīja, panāca un izraisīja.

Patiesība klusē, ja runā nauda. Cik ilgi vēl?

 

Industrijas milžu problēmas. Krīze sasniegusi arī Zviedriju

2012. gada 8. novembrī

Uzņēmuma Pilkington likvidācija; foto SR

Ja kāds līdz šim šaubījās par to vai krīze sasniegs Zviedriju, tad šodien šīs fakts ir noticis.  Klaji un publiski.
Par to liecina lielo zviedru industrijas uzņēmumu Ericsson un Husqvarna strādājošo atlaišanas. Šo informāciju mēs saņēmām vakar.

Šodien bēdīgajai statistikai pievienojas arī vairāki vidējie uzņēmumi. Piemēram, stikla ražotāju Pilkington (ar 230 strādājošajiem) šodien likvidē pašreizējie japāņu īpašnieki Nippon, Sheet Glass, NAG Group (SR). Šis uzņēmums ir Halmstādes trešais lielākais darba devējs, dibināts 1976. gadā.

Krīze ir iecirtusi savus asos nagus arī Zviedrijā.

Ericsson ir indikators. Ja atlaišanas sākas šajā – vienā no senākajiem zviedru industrijas flagmaņiem, tad situācija ir vairāk nekā nopietna.

Pašlaik šī ražotne atlaiž ap 1000 strādājošo Stokholmas IT centrā Šistā. Vēl 550 līdzstrādnieku zaudēs darbu šajā uzņēmumā Gēteborgā, Burosā, Karlskrūnā, Kumlā, Linčēpingā, Luleo, Lundā un Malmē.

Vienlaikus masu atlaišana notiek arī Husqvarnā, samazinot sastrādājošo skaitu par 600. Lielākā daļa no atlaistajiem strādāja šajā uzņēmumā pilsētiņā ar to pašu nosaukumu – Husqvarna.

Minorīga atskaite arī meža izstrādes koncernam SCA, kas samazinās strādājošo skaitu par 1500.

Volvo smago automašīnu ražotne – 260.

Stora Enso un Holmen seko šim piemēram un ”sliktajā statistika” viņiem pievienojas arī Atlas Copco un Trelleborg.

Visā valstī notiek atlaišanas. Kopumā pēdējo mēnešu laikā – 50 000 cilvēku Zviedrijā zaudējuši darbu. Šis ir augstākais ”šāda profila ” radītājs pēdējo 3 gadu laikā.

Zviedrijas valdībai un darba tirgus ministrei Hilevijai Engštromai ir pamats un iemesls satraukumam.

Zviedrijas industrijas ražotņu apakšpiegādātāju apvienības Sinf eksperti lēš, ka krīze esot klāt un ir ”uz palikšanu”. Tas nozīmē, ka darba tirgus pamazām nostāsies tai pašā līmenī, kāds bija novērojams finanšu krīzes laikā 2008. gadā.

Šo pieņēmumu apstiprina arī Zviedrijas Konjunktūras institūts.

Konfidenciāla informācija liecina, ka līdzstrādnieku atlaišanas ir faktiski daudz plašākas nāk norādīts oficiālajā Ericsson informācijā. Atlaisti ir arī konsultanti, eksperti un līgumsaistībās iesaistītie, kas zaudējot darbu neparādās oficiālajā statistikā. Ericsson vadība atsakās medijiem sniegt šo informāciju, taisnojoties, ka atlaišanas skarot ”praktiski visus slāņus”.

Vienīgā joma, kurā netiek samazināts strādājošo skaits ir pētnieciskā un attīstības nodaļa, ar mērķi – neiznīcināt Ericsson nākotnes konkurences iespējas tirgū.

Krīzes signāli tiek saņemti arī no Dānijas.

Leģendārais un populārais Georg-Jensen dizaina rokas pulkstenis

Leģendārais un populārais Georg-Jensen dizaina rokas pulkstenis

Simboliska (šajā vizrienā) ir leģendārā dāņu uzņēmuma Georg Jensen īpašnieku maiņa. Par 940 miljoniem kronu šis senais, 1904. gadā dibinātais dāņu dizaina uzņēmums tiek pārdots investīciju grupai Bahreinā (Financial Times). Dizaina uzņēmumu ar 100 veikaliem visā pasaulē, savulaik dibināja dāņu dizaineris Georgs Jensens. Tagad šis uzņēmums atradīsies arābu īpašnieku kontrolē (TT Ritzau).

Ziņas ir nepatīkamas un jācer, ka 2014. gads (kā sola Uli Reins, ES) patiešām beidzot būs pagrieziena punkts uz industriālas attīstības saules pusi.

Cerēsim, ka tā patiešām būs.

Burvju mākslinieks – tirgus un brālis parāds

2012. gada 26. jūnijā. Speciāli TVNet.

Eiropas ekonomiskā krīze uzsākusi savu nākamo dramatisko pagriezienu, pirueti, voltu un mēs vairs nezinām, kā rīkoties tālāk. Galva reibst. Kam ticēt un ar ko izrēķināties, ka karuselis kustās pa apli tālāk? Kurš ir vainīgais? Kuram sadosim pa ādu?

Visskaļāk pašlaik skan ielas parlamenta balss un bulvārpreses naida imperatīvi.

Sašutums ir liels un dusmas arī: Grieķija ”ņemas pa nātrēm”, spāņi lēni grimst un itālieši turpina dziedāt krīzes krakšķu pavadījumā. Vai novilks līdzi ”uz leju” arī mūs?

Kā kontrastu ”ielas parlamenta” debatēm var vērot vadošo politiķu, ekonomistu un Eiropas publiskās telpas līderu slapstīšanos pa sapulcēm, mītiņiem un mēmu sarunāšanos slēgtās telpās.

Galotņu tikšanās Eiropas un pasaules līmenī seko cita citai. Neaizmirsīsim, cik šīs apspriedes izmaksā mums – nodokļu maksātājiem, mēs tās finansējam ar saviem nodokļiem! Tieši šī intensīvā apspriešanās Briselē, Strasbūrā, Luksemburgā, Berlīnē, Parīzē un citur liecina, ka process ir nostājies rezultāta vietā.

Politiskā Eiropas elite pašlaik izskatās kā upuris. Tā stāv apstulbota un bezspēcīga lielā fenomena priekšā ar īso nosaukumu- TIRGUS.

Ne bez iemesla.

Pēdējo desmitgažu laikā ir notikusi varas pārbīde no politiskās uz ekonomisko ietekmes sfēru.   

Kapitāls ir ”starpnacionāls un bezrobežu”, turpretīm politika palikusi ieslēgta nacionālās domāšanas robežās un loģikā.  

Šodienas svarīgāko lēmumu pieņēmējs vairs nav politiķis.

Tagad tas ir spekulants, kosmopolītiskais finanšu mākleris, kurš pats sevi jau sen apgādājis ar vienu vai vairākiem ”drošības izpletņiem” un bezbailīgi riskē ar mūsu naudu savās interesēs.

Zaudēt viņš nevar. Tikai mēs varam zaudēt. Vienkārši.

Šie finanšu spekulanti ir mūsdienu karavadoņi un mūsu nauda ir viņu armija.

Tie vai nu uzvar vai zaudē un medicīniskās aprūpes šajā karā vispār vairs nav.

Izdzīvot te nevar. Tikai uzvarēt vai nomirt.

Skaidrs, tad vainīgā ir banku sistēma.

Jāatzīst, ka manas dzīves laikā banka ir piedzīvojusi ”būtiskas pārvērtībās”. No iestādēm, kurās var krāt un droši uzglabāt naudu, bankas ir pārvērtušās par tirgus hiēnām, kas sacenšas maksimāli liela apgrozījuma panākšanā, bez piesardzības un bikluma kreditēt tos, kas neko nevar atmaksāt atpakaļ. Šodien ar vārdu ”banka” mēs vars nesaprotam vietu, kur iemaksāt naudu, to krājot nebaltām dienām. Nē, šodien banka nozīmē monstru ”finanšu kapitālu” un gigantiskus ”bonusus”, ”algas” pašiem banku direktoriem un vadītājiem. Viņi peldas un mazgājas mūsu naudā.

Bez tam bankas šodien nodrošina arī valsts kases kapitāla investējumus un tāpēc politiskā elite dejo polonēzi roku rokā ar banku šefiem tieši tāpat kā agrāk ar baznīcu vadītājiem. Bankas, aci nepamirkšķinot, aizdod naudu valsts kasei, lai politiķiem nebūtu jāatklāj nepopulāri tukšais valsts kases maciņš un šādā kārtā valsts politiskā vara leģitimizē banku ”nepieciešamību” un glābj (ja nepieciešams) ar nodokļu maksātāju naudu (mums pašiem atļauju neprasot)!

Jā, bankas rīkojas ar naudu, kas tām nepieder.

Vai varam pārmest bankām par to, kas notika ar Latviju un tagad notiek ar Grieķiju & Co?

No viena puses ”jā”, jo ir neakceptējami, ja darījumi caur privātiem uzņēmumiem (bankām) simbolizē labu ”lietu kārtošanu” un skaitās ”godīga norēķināšanās” un mums nav nekādas citas godprātīgākas norēķinu sistēmas par šo. No otras puses – tieši politiķi ir tie, kas griežas pie bankām pēc ”nauda iešļircinājumiem” brīdī, kad ir nepieciešami populistiski projekti vai jānoslēpj iztrūkums valsts kasē, kuru vēlāk ”atdos” jau nākamā valsts politiskā vadība. Tas nozīmē, ka valstij, pašvaldībām bankas ”aizlienē” vieglāk un vieglprātīgāk nekā, piemēram, uzņēmumam vai privātpersonām.

Piemēram, Grieķijā. Politiķi Atēnās nemaksās atpakaļ parādus, kurus tie aizņēmušies valsts vārdā un neviens nevar pateikt skaļi tā kā tas ir – šos grieķu parādus bankām maksāsim mēs visi – Eiropas nodokļu maksātāji kolektīvi.

Viņi aizņēmās, mēs samaksāsim.

Labi, bet kāpēc nav kontroles institūcijas, kas novērtē, cik un kā populistiski politiķi drīkst atļauties ”aizņemties” valsts vārdā no bankām?

Ir. Mody´s, Fitch, Standart & Poors. Šīs institūcijas novērtē valstis ar burtu kombinācijām, + vai – zīmēm un norāda kreditēšanas pieļaujamību. Ko tad šīs institūcijas darīja brīdī, kad Latvijas ”treknie šķēlisti” vai grieķu korumpētie varas vīri noveda savas valstis (caur aizņemšanos) pie aizas malas?

Gulēja vai slikti redzēja? Nē, viņi var tikai signalizēt. Lemj politiķi.

Institūciju uzdevums ir kontrolēt, vai politiķu apgalvojumi atbilst patiesībai. Ja grāmatvedība izskatās labi (lai gan ir faktiski viltota, kā Grieķijas variantā) tad kredītu tērcīte turpina plūst tālāk un apgādā arī politisko vadoņu privātos naudas peldbaseinus.

Jā, reizēm šie ”vērtētāji” atzīst savas kļūdas, kā tas bija Islandes banku gadījumā. Līdz pēdējam brīdim šīs bankas tika novērtētas kā lielisks paraugs ideālai finansu darbībai. Pēc tam burbulis plīsa un no rētas vēlās ārā strutas.

Pretīgi, taču reāli notikumi liek mums secināt un mācīties no savām un citu kļūdām. Šķiet, ka kreditēšanas vērtējumu institūcijas mums joprojām ir nepieciešamas, jo var gadīties, ka bez ”viņiem” politiķi pakļautu mūs vēl lielākiem riskiem.

Tiktāl esam tikuši krīzes grēkāža meklējumos.  

Paņemsim spoguli. Eiropas Svensson, Dupont, Müller vai Bērziņš labi zina, ka nedrīkst tērēt to, kas nav tavā maciņā. Jā, mēs zinām, ka parāds nav brālis un dzīvot pāri saviem līdzekļiem nav glīti. Taču pats visinteresantākais ir tas, ka tepat līdzās dzīvojoši bijušie provinces televizoru meistari pēkšņi pārvēršas lielu banku vadītājos un nomenedžējot valsts likumus savā labā (caur draugiem, protams!), viņi kļūst par miljonāriem, dimanta pensionāriem un visbeidzot iesēžas pat valsts prezidentu krēslos. Kā pasakā! Bez tam, viņu parādus atdodam mēs.

Žilbinošās varas vīru rokādes sajūsmina arī otrā balkona skatītājus.

Šīs – 21. gadsimta ”vīru pasakas” rada priekšnosacījumus caurmēra pilsoņa pārliecībai, ka ”parāds ir brālis” un, ka ”gudru cilvēku parādus maksā citi”.

Vai pašreizējā krīze nav arī mūsu morālā dzīvesstila krīze? Tagankas teātris Maskavā savulaik Dostojevska ”Noziegumu un sodu” iesāka ar vārdiem: ”Raskoļņikovs rīkojās pareizi brīdī, kad nosita veceni. Žēl, tikai, ka iekrita!”

Pagaidām pārāk daudzi aizņemas, nozog un neiekrīt.

Īpaši tad, ja viņi zog tuvu varas stūrei.

Jaunākie SEB labklājības barometra pētījumi liecina, ka jau 2011. gadā grieķi ”lauza savu sociālo kontraktu ar savas valsts vadītājiem” (DN, 11. 06.2012). Pērn nacionālais kopprodukts nogrima līdz 7% līmenim, darba algas sarāvās un viena piektā daļa grieķu palika bez darba. Tagad – 6. maija un 17. jūnija vēlēšanās tika mēģināts iedvest tautai izvēles iespēju ilūziju, taču rezultāts pārvērtās vēl lielākā haosā. SEB jaunākais labklājība indeksa pētījums šoreiz aptver ne tikai ziemeļvalsts, bet ari Spāniju, Grieķiju un Itāliju. Salīdzinājumam.

Grieķija uz šī fona izskatā vissliktāk. Viņi nav apmierināti ar savas valsts vadītājiem un tas nozīmē, ka valstij ”kā tādai” vairs nav jēgas pilsoņu izpratnē. 29% (no 100%) grieķu netic, ka valstī būs iespējams nodrošināt pensijas, 29% netic, ka būs nauda veselības aprūpei, atbalstīt vecākus un stimulēt demogrāfisko uzplaukumu, 19% netic, ka varēs garantēt labu skolu bērniem, 26% netic, ka būs pabalsti bezdarbniekiem, 18% apšauba, ka būs līdztiesība darba vietās (skat. SEB välfärdsbarometer 2011). Tieši šis pesimisms un neticība valstij ir pats galvenais klupšanas akmens Grieķijas spējā un varēšanā ”izvilkties ārā no krīzes”, jo ticība jau mirst pēdējā.

Ja pilsoņu ticība savai valstij ir mirusi, tad ir mazas cerības, ka šīs valsts atgūsies no finansiāli ekonomiskās komas.

Situācijā Grieķijā tāpēc ir ļoti sarežģīta. Tik pat sarežģīta tā ir arī Latvijā.

Valsts vadītāji var turpināt braukāt viesizrādēs pa starptautiskajām politiskajām skatuvēm un lielīties ar Latvijas ”success”, kamēr mums nav spēka un vēlmes no jauna noslēgt līgumu ar valsts pārvaldītājiem un spēka uzticēties tiem, kas ir pie varas, tikmēr gaismas tuneļa galā vēl nav.

Cilvēki ir dzīvi. Viņi ir personas, nevis statistikas vienības.

Valstij nav iespēju nodrošināt nodokļu iekasēšanu no cilvēkiem, kuri netic savai valstij, aizbrauc no tās vai neuzskata, ka saņem atpakaļ dzīves standarta uzlabojumus savā valstī par nomaksātajiem nodokļiem.

Viņi nemaksā un varas vīriem no jauna jāaizņemas no bankām, lai segtu savus valstiski svarīgos izdevumus, kurus nākotnē bankām nomaksās mūsu mazbērni.  

Nevis viņi paši. Kā izkļūt no šīs krīzes? Vai mēs varam dot padomus grieķiem?

Vai mums ir kāds labs padoms, ko viņiem uzdāvināt?

Banku krīzēs neticiet baņķieriem un to finansētiem kontrolētājiem – viņi melo vai nesaka visu patiesību

2011.gada 1.decembrī.

Pēdējo divu nedēļu notikumi ar Snoras un Latvijas Krājbanku mums atgādina, ka dzīvojam gadsimta otrās globālās ekonomiskās krīzes epicentrā. Viedi ļaudis prognozēja, ka šīs krīzes ietekmi  uz mazās Latvijas ekonomiku sajutīsim tikai uz nākošā gada rudeni. Izrādās – tas notiek jau tagad.

Latvijas Krājbankas izraisītā krīze atgādina, ka mēs pārāk maz esam mācījušies no agrākām banku izraisītām krīzēm, tajā skaitā no pirms trim gadiem notikušās Parex krīzes.

Proti, mēs joprojām naivi ticam, ka banku uzraudzība ir neatkarīga un, ka mediji mūs savlaicīgi informēs par draudošajām briesmām.

Tā tas nav. Par to signalizē Snoras un Latvijas Krājbankas notikumi, kas pierāda, ka banku uzraugi ir cieši integrēti (lai neteiktu – korumpēti) ”baņķieru mafijā”. Spilgtākais piemērs vakar no LTV programmas Sastrēgumstunda, kad uzzinājām, ka Lietuvas centrālās bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes direktors Kazimirs Ramons esot piedalījies «Snoras» bankas īpašnieka kāzās.

Darījumu korumpētība eksistē un aizsedz bezkaislīgu profesionālismu.

Vai Jūs domājat, ka Latvijā neatradīsim līdzīgus korupcijas gadījumus, kurus noteikti uzraktu rokošais žurnālists Lapsa? Vēl jo vairāk, arī tapēc, ka šodien uzzinājām citu Latvijai neglaimojošu faktu par Latvijā pieaugušo korupcijas līmeni tieši krīzes ietekmē.

Iepriekšējā rakstā pievērsu uzmanību FKTK atkarībai no banku finasējuma, kas ir jau likumos iestrādātais pamats banku kontrolantu atkarībai no pašiem kotrolējamiem objektiem.

Roka roku mazgā un abas baltas? Izdevīgumam un alkatībai  ir neskaitāmi demagoģiski argumenti.

Bijušais finanšu ministrs Roberts Zīle sarunā ar TVNET apliecina – tā ir ierasta prakse un neesot nekāda pamata uzskatīt, ka banku nauda varētu būt iemesls tam, lai FKTK  nepamanītu nelikumības kādas finanšu institūcijas darbībā. Nepārliecina eksministra Zīles kunga argumenti, ka šis likums ir analoga  britu likuma kopija un ka ES tas ir akcepēts finansēšanas modelis, kaut vai tāpēc, ka britiem nav tik augsts korupcijass līmenis un kāpēc Latvijas  finanšu ministrs nevarētu nākt ar Latvijas apstākļos drošāku un no bankām neatkarīgāku finansējuma modeli šai uzraugu institūcijai, ja FKTK ar pārāk lielu bijību un pietāti izturas pret kontrolējamiem objektiem.

Par ētiku un citādi domājošo eliminēšanu

Domāt un strādāt godprātīgi. To mēs drīkstam pieprasīt no uzraudzītājiem un kontrolētājiem. Diemžēl daudzām amatperosnām “ar varu” morāle un ētika joprojām ir nesaprotams svešvārds.

Latvijas žurnālistu savienības vadītātājs un NRA komentētājs Juri Paiders pirms pāris dienām mums atgādināja būtisku ne tikai Latvijas mediju vides problēmu, proti, ka sākoties krīzei, lielais bizness un vēl palikušie reklāmdevēji sāk izmantot situāciju, lai pabīdītu ētikas robežu par labu biznesa interesēm.

Krīzes saasinājumā lielais bizness sāka totālu uzbrukumu masu informācijas līdzekļu galvenajai funkcijai, cenšoties šķērsot vienu ētisko robežu pēc otras.

J. Paiders norāda, ka nosacīti esot trīs ētiskās robežas.

1. Nerakstīt par riskiem, kas traucē kādu biznesu (piemēram, nerakstīt par Krājbankas problēmām, pirms FKTK nav aizklapējis banku utt.). Nerakstīt par lasītājam svarīgu izdevīgumu, jaunām iespējām, kas traucē jau esošos biznesus.

2. Maldināt par izdevīgumu (uzsvērt tos izdevīgumus, kas biznesam ir izdevīgi, un kritizēt tos izdevīgumus, kas biznesam nav vajadzīgi). Maldināt par riskiem (izkropļot informāciju par riskiem, kas saistīti ar kredītu ņemšanu, utt.).

3. Melot par izdevīgumu un melot par riskiem. Cilvēku iebiedēšana ar nereāliem riskiem ir veids, kā vienkāršam cilvēkam pārdot viņam nevajadzīgus apdrošināšanas produktus, bet globālai farmācijas nozarei cilvēku iebiedēšana ir galvenais virspeļņas nodrošināšanas instruments.

Palasīsim 2008. gada rudens krīzes presi un atsauksim atmiņā TV reportāžas un komentārus citos medijos un redzēsim, kā baņķieru aprindas ar Latvijas bankas vadītāju Rimšēvicu avangardā darīja visu, lai dezinformētu sabiedrību un diskreditētu retos žurnālistus un augstskolu pasniedzējus un pat popkultūras pārstāvjus, kas atļāvās izmantot konstitūcijā garantēto izteikšanās brīvību un pateikt savu viedokli par ekonomisko krīzi.

Banku mafijas spiedienu izjutu arī uz savas ādas, kad 2008. gada rudenī ziņoju par pirmajiem banku krīzes vēstnešiem no Stokholmas.

Manā diskreditēšanā ieslēdzās ne tikai tā laika  „patiesības ministrija” laikraksts Diena, (kas, acīmredzot, bija stiprā banku lobija ietekmē), bet arī saeimas deputāti (Ābiķis, TP).

LETA, 2008. gada 3. oktobris 00:00
Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis (TP) aicina Nacionālo drošības padomi izvērtēt Latvijas televīzijas (LTV) ziņu raidījumā Panorāma 30.septembrī pārraidīto informāciju par iespējamo Swedbank finanšu krīzi.

Deputāts aģentūrai norādīja, ka par šādu nepamatotu ziņu pārraidīšanu pie atbildības ir jāsauc ziņu dienests, jo minētās informācijas izplatīšana bez jebkādu atbildīgo amatpersonu komentāra ir arī valsts graušana. “Man rada šaubas arī sižeta informācijas paudējas Sandras Veinbergas lojalitāte Latvijai,” sacīja Dz.Ābiķis.

Viņš sacīja, ka Nacionālajai drošības padomei būtu jāizvērtē LTV ziņu dienesta pārraidītā informācija, “kas ir balstīta uz nepārbaudītiem faktiem un grauj valsts tēlu”. Kā aģentūrai LETA norādīja LTV ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis, viss materiāls pēc būtības bija balstīts uz Zviedrijas laikrakstu informāciju, kas tika norādīts arī sižetā. “Sižetā tika atspoguļota informācija no tās dienas preses, un tā nav Veinbergas interpretācija vai izdomājums, tā bija informācija, kas tika rakstīta avīzēs.

Šajā gadījumā bija runa par Zviedrijas mātes banku – Swedbank Zviedrijā. Zinot to, cik daudz Latvijā ir meitas bankas klientu, un to, cik tā ir nozīmīga Latvijas tirgū, šajā gadījumā mums bija nozīmīgi uzzināt, kas notiek ar mātes banku, tādēļ arī sižetā netika iekļauti Latvijas amatpersonu komentāri,” skaidroja Gailītis.

A. Ozoliņa (Diena) komentārs.

Palasīsim ne tikai 2008. gada rudens, bet arī šo dienu Latvijas interneta portālus un presi, paskatīsimies TV programmas: kas un kādā veidā izsakās par finanšu tirgiem, par bankām, par ekonomisko un banku krīzi?

Protams, lielākoties paši banku darbinieki, banku asociācijas vadītāji, FKTK pārstāvji un ko viņi saka? Vai saka visu patiesību? Protams, ka ne. Viņi nerunā par riskiem, kas traucē banku biznesu, maldina un melo par izdevīgumu un riskiem. Te daži spilgtākie piemēri no 2008. gad krīzes:

http://www.diena.lv/bizness/finanses/tverijons-iedzivotajiem-nav-pamata-nemt-ara-naudu-no-bankam-630728

http://www.diena.lv/swedbank-prezidents-jans-lidens-dzives-limenis-var-pasliktinaties-633653

http://www.diena.lv/bizness/finanses/latvijas-banku-zviedrijas-mates-esot-gatavas-ari-sliktakam-scenarijam-633413

http://www.diena.lv/papildinata-krumane-lidzekli-aizpluda-no-vairakam-bankam-no-swedbank-tikpat-cik-no-parex-692053

http://www.diena.lv/papildinata-eksperti-par-oktobra-inflaciju-636373

Šodienas maldināšanas piemēri virmo katrā avīzē un interneta portālā.

Ja mēs gribam, lai mums nebūtu tik sāpīgi jācieš no finanšu krīzēm nākotnē, tad medijiem vajadzētu apšaubīt katru teikumu, kuru deklarē banku darbinieki vai kādi cita ar finanšu institūcijās tieši/netieši saistīti cilvēki. Komentētāju un ekspertu statusā medijos vajadzētu izmantot no bankām neatkarīgus finanšu ekspertus.

Kur viņi ir?

Kas meklē – tas atrod.

Neatkarīgu komentētāju un ekspertu piesaistīšana šodien ir visu vērā ņemamo mediju problēma ne tikai Latvijā.

Latvijas Krājbankas un Parex krīzei būtu jākļūst par mūsu atskaites punktu. Novilksim svītru, saskaitīsim un atstāsim pagātnē kļūdas kuras nevajadzētu atkārtot (ieskaitot savu kolēģu – žurnālistu apriešanu).

Iespējams, ka biklā godprātība šādi kļūs redzamāka un … pat rentablāka (!) mums visiem.

Antonova banku krahs satrauc zviedrus. Vai nozagtie miljardi glābs SAAB?

2011. gada 23. novembrī.

Antonova banku impērijas zemestrīce šeit bija prognozēta ”stihiskā nelaime”.

300 miljonu eiro neizprotama nozušana no lietuviešu Snoras bankas grāmatvedības atskaitēm ir fakts, kas komentārus nesagaidīs.

Neredzamās, gigantiskās kabatas atkal ir piepildītas ar svešu naudu.

Daži ir veiksmīgi ”uzvārījušies” (kā teiktu Latvijā).

Rezultātā?

Snoras ir slēgta un arī Latvija apturējusi šīsnedēļas valsts obligāciju izsoli (10 miljonu latu vērtībā), taču Latvijas bankas vadība medijiem apgalvo, ka” nepastāv nekāds valsts banku sistēmas risks” Krājbankas slēgšanas iespaidā (DN).

Naudas vairs nav, bet risks nepastāv.

Zviedriem Vladimira Antonova banku nosaukumi simpātijas nav izraisījuši, jo mediji ir plaši skaidrojusi ”SAAB afēras” zemūdens akmeņus un paša Antonova fasādes morālos traipus.

Vladimirs Antonovs zviedriem ir krievu banķieris, bijušais Spyker akciju līdzīpašnieks. Brīdī, kad Spyker vēlējas iegādāties SAAB akcijas, General Motors iebilda pret Antonovu kā nākamo autokoncerna līdzīpašnieku. Slepena informācija liecināja, ka viņš saistīts ar Krievijas ekonomisko noziedzību. Pats Antonovs ”apvainojumus” noliedz un apgalvo, ka joprojām esot Spyker akciju īpašnieks (ar sava uzņēmuma CPP starpniecību) un šo ceļu viņš turpināšot pārņemot savā kontrolē arī SAAB Automobile akcijas.

2010. gadā Antonovs Herald Tribune un NYT slejās sūdzējās par to, ka Eiropas uzņēmumos joprojām pastāvot aizspriedumi pret krievu investētājiem. Viņiem neticot.

Kāds ir Antonova ceļš pie ekonomiskās varas?

Vladimirs Antonovs dzimis 1975. gadā Uzbekistānā, gājis skolā Tadžikistānā. Pabeidzis augstskolas studijas Krievijā un ar 1998. gadu sācis savu darbošanos banku sistēmā. 2004. kļūstot par Konvers Group valdes priekšsēdētāju bankai, kas viņam piederēja kopā ar tēvu, bijušo inženieri – Aleksandru Antonovu (International Financial Group Convers Group). Līdz ar PSRS sabrukumu ģimene pārcēlās uz dzīvi Maskavā.

Pateicoties Krievijas banku krīzei, Antonoviem izdevās ”lēti” pārņemt savā pārziņā Akademhimbanku. Pievienojot tai vairākus (tobrīd salīdzinoši zemu novērtētus finanšu uzņēmumus) Antonoviem izdevās izveidot savu banku impēriju. Tieši šajā periodā Antonoviem esot bijušas ekonomiskas saistības ar ”mafiozām aprindām” (ziņo krievu mediji), tačus šos faktus rietumiem pagaidāma nav izdevies oficiāli pierādīt.

Counvers Group banka dibināta 1989.gadā, lai kreditētu ārzemju (ne krievu) klientus (privātpersonas un uzņēmumus).

Pēc 2009. gada atentāta, kas bija vērsts pret Antonovu – vecāko, ģimene pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi Londonā. No Lielbritānijas Vladimirs Antonovs pašlaik vada savus finanšu uzņēmumus. 

Antonova finansu impērija. Avots: Sveriges radio

Aizvadītajā nedēļā Antonovu banku arhipelāgs sācis grimt.

Paradoksāli, ka Latvijas medijos pozitīvās Krājbankas reklāmas rullīši varēja brīvi plūst kā Niagāras ūdenskritums visu rudeni, bez vietējo uzraudzības institūciju satura kontroles.

Mediju, reklāmas un PR uzraudzības institūta iztrūkums Latvijā tagad daudziem Krājbankas noguldītājiem nozīmēs konkrētus finansiālus zaudējumus.

Varbūt, ka beidzot arī Latvijā vajadzētu ieviest Reklāmas uzraudzības sviras (piemēram pēc Skandināvijas valstu modeļa), lai pirms bankrota bankas īpašnieki nepagūst ”iepumpēt” lieku  (klientu steigšus) noguldītu naudu banķieru tēriņa kontos brīdī, kad pirātu kuģim jau pacelts enkurs un karogi ir mastā.

Tikmēr zviedru mediji ”spiež pie sienas” Antonova zviedru pārstāvi Laršu Karlstromu.

Visus, protams, interesē pats galvenais jautājums – vai nauda, kas aizplūdusi no Snoras un Krājbankas pašlaik tiek akumulētā kādā slepenā vietā, lai pēc tam ar to samaksātu par SAAB Automobile akcijām?

Uz šo jautājumu Vladimira Antonova pārstāvis Zviedrijā atbildējā ļoti daudznozīmīgi:

– Būšu piesardzīgs savos izteikumos, taču …who knows…

Antonovs, kurš aizdevis naudu SAAB direktoram Milleram, izsludināts Interpola starptautiskā meklēšanā . Viņš tiek turēts aizdomās par naudas atmazgāšanu un krāpniecību.

Papildu informācija