Sākam „sestdienas skolu“ vēlētājiem. Tiem, kas visu prot un māk paši, šeit nav jāpiedalās. Var palasīt ko citu jeb paklausīties mūziku. Taču tiem, kas vēlas –  ejam uz priekšu. Būtu labi, ja piedalītos arī daži, kuri labi orientējas Latvijas partiju specifikā un palīdzētu mums tikt galā ar šodienas uzdevumu. 

Šodien ir ievada nodarbība, kurā iepazīsim telpu. Tam nepieciešama karte. Bez kartes nav gudri doties pārgājienos, ekskursijās vai ceļot pa kalniem un klinšu masīviem. Karte ir ļoti svarīga procesa sastāvdaļa arī piedaloties vēlēšanās.

Lai pie tās nonāktu, būs jāveic kopīgs, mazs eksperiments.

Tātad – jūsu priekšā ir kaudze ar garšīgām konfektēm. Kā šīs „končas“ sadalīsim Latvijas vēlētājiem? Dosim katram vienādu skaitu, jeb dalīsim pēc nopelniem? Saviem draugiem un bērniem vairāk, bet citiem to, kas paliek pāri?  

Ka būtu pareizāk? Gudrāk un taisnīgāk?

Uzdevu šo jautājumu bērndārzniekiem. Nobēru končas priekšā uz galda un lūdzu paveikt tieši to pašu, ko tagad aicinu izdarīt jūs. Kā dalīsim? 

Visiem vienādi, vai labākajiem vairāk? 

Bērni skatījās uz krāsainajām konfektēm un domāja. Pēc brīža pacēla rokas un izrādījās, ka jautājums ir sadalījis piecgadniekus divās grupās. Vieni vēlējās sadalīt visiem vienādi, bet otri dot vairāk tiem, kas paceļ mantas, sakārto rotaļlietas, labāk spēlējas – ir čaklāki, labāki bērni utt. Abas grupas bija apmēram vienāda lieluma. Tātad 50%:50%.

„Vienādi, vienādi! Visi bērni labi!“- bija pārliecināts Viesturs un viņam piebalsoja Anna. 

„Es tomēr mazliet citādi“, – spīvi ierunājās mazais Kārlis, kuram saspridzinājumā lūpas bija stīvas kā divas strīpiņas un atgādināja pastkastīti: „ Vajadzētu dot visiem, bet daži tomēr ir ļoti pelnījuši bišči vairāk par pārējiem“. Viņš sariktēja brilles uz deguna un izskatījās sabijies. 

„Jā, jā“ – māja ar galvām dvīnes. Viņām bija skaidrs, ka tas būtu godīgāk. Abas bija ļoti kārtīgas meitenes. Galu galā labiem bērniem pienākas vairāk nekā dumjiem, slinkiem puikām. 

„Nūū, bet kā ar tiem, kas slimi? Kas šodien nav dārziņā ?“, – bija satraukusies Marta. Viņa virpināja priekšauta stūrīti ar labo delnu un domāja par savu slimo draudzeni Katiņu. 

„Tiem mēs mazliet atstāsim kastītē!“ – nolēma Kārlis. 

„Nē, man šitas nepatīk!“ – pukojās Lauris. Viņam garšoja konfektes un nekādi dalīšanas principi neinteresēja. Pēc viņa domām ir tā, ka tas kas „pirmais brauc arī pirmais maļ“ un viss. 

Par ko šeit ir runa? 

Par politiku. 

Politika notiek tikai tur, kur kaut kas ir jāsadala. Ja nav ko sadalīt, tad nav politikas. 

Piemēram, PSRS laikā Latvija bija okupēta un politiku noteica okupanti – boļševiki no Maskavas. Viņi izlēma, ko būvēsim, kā ārstēsim cilvēkus, kā sadalīsim resursus, kam ticēsim, ko pielūgsim un kā mācīsimies. Viņi noteica pilnīgi visu. Mēs tikai skatījāmies. Politikā nepiedalījāmies un vispār nezinājām, kas tas ir. 

Pēc valsts neatkarības atgūšanas pie sadalīšanas beidzot esam nonākuši mēs paši. Taču daudzos gadījumos turpinām okupantu tradīcijas sadalē. Lai no tā tiktu vaļā, lūdzu novilksim svītru aiz pagātnes un sāksim no jauna.  

Proti – politika ir noteikts veids, kā sadalīt to, kas mums pieder. Ja nav ko dalīt, tad nav politikas.  

Tagad atgriezīsimies pie konfekšu kalna. Ir pierādījies, ka vairums cilvēku nolemj dalīt tieši tāpat kā piecgadnieki bērnu dārzā. Puse ir gatava saldumus dot visiem vienādi. Otra puse nolemj dalīt pēc nopelniem – čaklajiem vairāk, slinkajiem un klātneesošajiem – daudz mazāk. Tātad – savējiem priekšroka, bet pārējiem – tas, kas paliek pāri.

Šeit jūs redzat mūsu kartes pirmo orientieri. Tie, kas  dala visiem vienādi ir kreisie jeb sociāldemokrāti. Tie, kas dalīs pēc nopelniem, ir konservatīvie jeb labējie. 

Tātad karte mūsu vēlēšanās būs šāda – visas partijas, kas savietotas uz šīs skalas: kreisajā pusē tās, kuras dala visiem vienādi un labajā pusē tās, kas dalīs labākajiem vairāk un sliktākajiem mazāk. 

Vai ir iespējams Kārlīša variants sadalē? 

Jā, ir iespējams. Tas ir politiskais centrs un atrodas skalas vidū. Proti, sadala visiem vienādi un pēc tam iedod dažiem vairāk. 

„Jā, es zinu, tā ir prēmija! Manai mammai tādu dod darbā!“- iekliedzās Bruno. Tad māte nesot mājās kūkas un kokakolas. Uhhh, kā viņam patīk šīs prēmijas! Lai tik maksā biežāk! 

“Nē, tas ir bonuss!“, – zināja teikt Astra. Viņa runāja klusi un tāpēc neviens meiteni nedzirdēja. Puikas uzreiz sāka grūstīties un bakstīties uz konfekšu pusi. 

“Tomēr lūdzu iedodiet man arī Katiņas daļu!“- nelikās miera Marta kā kārtīgs sociālais darbinieks. 

„Bonuss! Fonuss! Monuss!“- radoši klaigāja tie, kas bija piestūmušies konfekšu kaudzei vistuvāk. 

Vai redzat cik visi ir aktīvi, ja ir ko dalīt?  Jāāā, ļoti aktīvi, jo sadalot (to, kas ir) sākas politika. Ja nav ko dalīt, tad politikas nav. Tāpēc arī visas Latvijas partijas mēs varam izvietot uz skalas un sasēdināt kā putnus uz drāts. Vērtējot, kā viņi sadalīs mūsu kopīgo naudu un mantu. 

Tāpēc man ir lūgums jums visiem, kas lasāt šo tekstu. Lūdzu izveidojiet horizontālu līniju un sasēdiniet uz tās esošās partijas. Pēc kārtas.

Izmantojiet kā kritēriju sadalīšanas principu. Kā viņi dalītu šīs konfektes (Latvijas nacionālās bagātības, nodokļu naudu, Eiropas pabalstus, fondus, stipendijas utt). Attiecībā no tā, kā dalītu, novietojiet viņus skalā pa labi vai pa kreisi. Ejiet cauri visām partijām un centieties saprast, kā viņi izturas pret vēlētājiem –  dos visiem vienādi vai visiem dažādi. 

Atsūtiet lūdzu šo līniju ar partiju nosaukumiem un mēs nākošajā sestdienā izveidosim karti. 

Latvijas politisko partiju priekšvēlēšanu karti. Tikai pēc tam ķersimies klāt nākošajam solim. – kuras partijas dod mums un kuras pašas sev.

To var izdarīt ļoti vienkārši. Sāciet no kreisās puses ar kreisajām partijām. Pa vidu X un tālāk labējās jeb konservatīvās partijas. 

Lieciet šo savu horizontāli iekšā čatā. Es nedēļas laikā apkopošu. Iespējams, ka mums būs atšķirīgi viedokļi, kas ir labi!

Tātad 14. Saeimas vēlēšanu partijas apzīmēsim ar pirmo sākuma burtu S (Saskaņa), Z (ZS) utt.

Ja starp partijām ir liela plaisa, tad lieciet pa vidu domu zīmi. Piemēram:

S-P—-JV—AP—ZZS-NA-JKP …..utt. 

Kāpēc tas vajadzīgs? Tāpēc, ka tie, kas dala visiem vienādi, ir it kā saprotami – visi vienādi trūcīgi vai vienādi paēduši. To mēs saprotam – garlaicīgi, bet stabili un droši. Mazliet negodīgi, jo centība „nekrīt makā„ (ja visi saņem vienādi). Taču tas ir izdevīgi tiem, kam naudas nav tik daudz, kā gribētos un tiem, kas slimi un vārgi. 

Cita lieta ir partijas „pa labi“ jeb tās, kas dod priekšroku savai vēlētāju grupai un grasās sadalīt kopīgo tieši šiem cilvēkiem = savai grupai. 

Pasaulē nav partiju, kas spētu pārstāvēt visu vēlētāju intereses. Tādu nav nevienā valstī. Katrai partijai ir savi priviliģētie, kas pēc vēlēšanām dabū to, kas viņiem vajadzīgs. Tāpēc ir jānoskaidro, kādas/kuras ir Latvijas partiju priviliģētās grupas un jāsaprot vai jūs, cienījamo vēlētāj, šajā grupā ietilpstiet. Būtu muļķīgi balsot par partiju, kas aizstāv jūsu kaimiņa, sievasmātes intereses, nevis jūsējās. 

Gaidu „putnus uz drāts“. 

Ja orientējamies pēc loģikas – „kurš sola labāk, par to balsosim“ jeb „reku nāk jauns, smuks un nepazīstams, tātad būs labs“, jeb domājam, ka partijas nosaukums ir veiksmes garantija, tad esam iebraukuši auzās. 

Lai noturētos uz ceļa, sāksim ar pirmo soli – noskaidrosim, kā visas vēlēšanās pieteiktās partijas sadalīs mūsu kopīgo valsts labumu (kuriem sociālajiem slāņiem, jomām, reģioniem un nozarēm) un pēc tam piemeklēsim katram no mums piemērotu partiju, par kuru balsot. 

Šis būs pirmais solis. 

Pēc tam spersim nākamo soli.