Krievijas uzbrukums Ukrainai met jaunu gaismu uz problēmām, kurām agrāk nebija nekāda sakara ar kariem. Proti – uz energopolitiku. Diskutablie gāzes vadi, kurus Putins savulaik izvilka pa Baltijas jūras dibenu, – Nord Stream 1 un Nord Stream 2 – ir šodien kļuvuši par skarbu kara ieroci. Putinam izdevies padarīt eiropiešus atkarīgus no gāzes vada. Viņš stabulē, un pārējie dejo. Ja pārtrauc spēlēt (aizgriež gāzes vada krānu), tad viss pagalam.
Jūnija sankcijas
Pirms diviem mēnešiem Eiropas Savienība publiskoja sesto sankciju paketi pret Krieviju. Ar šo Krievijas iespējas eksportēt naftu un degvielu uz Eiropu būtiski samazinājās. Septītā pakete veltīta dabas gāzes eksporta ierobežojumiem. Taču daudzi novērotāji uzskata, ka to būs gandrīz neiespējami realizēt, jo atkarība no krievu dabas gāzes daudzviet ir milzīga. Domāju, ka nekas nav neiespējams. Šis eksports jau tiek ierobežots. Piemēram, Vācija atteicās no otrā gāzes vada (Nord Stream 2) izmantošanas un kopuzņēmums tāpēc nonāca uz bankrota sliekšņa. Tātad šis gāzes vads, kas sastāv no divām metru platām caurulēm, stiepjoties no Ustjlugas Krievijā uz Lubminu Vācijā, šodien guļ Baltijas jūras dibenā neizmantots. Taču Nord Stream 1, kuru atklāja agrāk (2011-2012) (un tas ir apmēram tieši tāds pats, tikai sākas Krievijas okupētajā somu Vīborgā (Vīpuri), joprojām piegādā Krievijas gāzi eiropiešiem.
Tagad, vasaras vidū, Nord Stream 1 ir slēgtstehnisko pārbaužu dēļ. Visi zina, ka tā regulāri notiek, un par gāzes piegāžu pārtraukumiem no Krievijas nemēdz satraukties. Taču šogad ir citādi.
Vāciešu vidū pastāv bažas, ka krievi var neieslēgt savu gāzes vadu.
Ja Kremlis to neieslēgs, tad ar to ietekmēs ne tikai siltumu vācu mājokļos ziemā, bet arī visu Vācijas industriju. Auto ražošanu ieskaitot.
Kāpēc piejūras valstis atļāva krieviem rakņāt jūru?
Atceros šo laiku un savu pārsteigumu par to, cik vienkārši Kremlim izdevās uzpirkt politiķus un iebīdīt valdē bijušo Vācijas kancleru. Zviedru attieksmē bija redzamas izmaiņas. Viena attieksme laikā, kad būvēja pirmo gāzes vadu, bet cita – krieviem būvējot otro. Sākumā politiķu un sabiedrības attieksme bija ļoti negatīva un Kremļa ideja par to, ka viņi varētu uzbērt jaunu salu Baltijas jūrā pie Gotlandes, izraisīja milzīgu protesta vētru Stokholmā, Gēteborgā un Visbijā. Tāpēc Kremlim neizdevās nokārtot sev jaunas teritorijas Baltijas jūras centrā. Otra gāzes vada vilkšanas laikā spēcīgi un efektīgi „nostrādāja“ Kremļa kampaņas medijos un sociālajos medijos pret „krievu bailēm“ un „Krievijas dēmonizēšanu/sātanizēšanu“. Daudziem zviedriem bija kauns par to, ka pašiem nepatīk šī ideja un Baltijas jūras dibena vandalizēšana. Uz augšu sāka celties pēc Otrā pasaules kara nogremdētie ķīmiskie ieroči. Pavisam mūsu jūras dzīlēs ir nogremdētas 50 000 tonnu. Tos toreiz sameta jūrā gan krievi, gan vācieši. Ar laiku bumbu metāliskie apvalki sarūsē un bīstamās vielas nokļūst ūdenī. Krievu rakņāšanās pa jūras dibenu panāca to, ka pie mums un citur dzintara graudu vietā liedagos tika izskalots sērs un citi bīstami priekšmeti.
Taču Kremlis vienmēr ir gatavs izpirkt savus „grēkus“ ar naudu.
Gāzes vada celtniecības laikā pie Slītes (iepretī Pāvilostai) krievi īrēja teritoriju, lai izveidotu noliktavu. Viņi piedāvāja toreiz dažas darba vietas vietējiem un sāka uzlabot mazo ostu, kas gotlandiešiem varen patika. Izveidojās situācija, ka Stokholmā satraucās par drošības stāvokli Gotlandē, bet vietējiem – salas iedzīvotājiem krievu aktivitātes pēkšņi bija izdevīgas un patika. Viņi smējās un ieteica galvaspilsētai neslimot „ar krievu drudzi“. Tolaik vairums bija pārliecināti, ka nekādas briesmas nevienam nekad no Krievijas vairs nedraudēs. Tā domāja arī pārējās Eiropas valstis, kuras atļāva krieviem rakties tālāk pa Baltijas jūras dibenu un riskēt, ka pašmāju pilsoņus, iespējams, traumēs ieroči, kurus gāzes vada racēji būs „aktivizējuši“. Ivars Godmanis un Valdis Dombrovskis neiebilda arī no Latvijas puses, un tā slepenā krievu ieroča būvniecība varēja sākties.
Krievu PR mašinērija tolaik strādāja ļoti intensīvi. Viņi zināja, ko dara, taču pārējo valstu politiķi ietiepīgi vēlējās saskatīt šajā projektā tikai labo. Eiropas līderu pamošanās no „Krievijai labvēlīgās snaudas“ datējama ar 2014.gadu, kad Putins negaidīti okupēja Krimu. Pēkšņi pamodās bažas par to, ka šis gāzes vads nepavisam nav tik patīkams infrastruktūras projekts, kā sākumā izskatījās. Otrā gāzes vada būvniecības laikā Gotlande atteicās izīrēt savu zemi krievu noliktavām. Taču Karlshamna (osta Zviedrijā) bija alkatīgāka un nelaida garām nevienu krievu maksājumu. Ja šāda iespēja tika dota. Atkal tika runāts par to, ka šis ir biznesa darījums, kurā politiķiem un žurnālistiem nav ko maisīties.
Vai eiropieši spēj iztikt bez krievu Nord Stream?
Ja gāzes vads pa jūras dibenu nebūtu izvilkts, tad aina šodien būtu cita. Tad Maskavai pašlaik nebūtu slepenā ieroča ar kuru šantažēt kaimiņvalstis. Visi, kas maksā Kremlim par gāzi, šodien finansē karu Ukrainā. Putins šo projektu atjautīgi izdomāja jau pašā sākumā. Tikai pārējie bija naivi neapķērīgi, kas saskatīja Nord Stream idejā vienīgi biznesa darījumu.
Tagad labi redzams, ka tas, kurš kontrolē energoresursus un energopiegādes infrastruktūru, nosaka arī pasaules kārtību. Savādi, ka pirms 15 gadiem vadošie politiķi šo kopsakarību nepamanīja. Sadarbība ir laba lieta, taču vēl svarīgāka ir demokrātijas principu respektēšana šādos darījumos.
Tagad Slītē tiek darīts viss, lai nodrošinātos pret krievu iespējamo uzbrukumu, kuru pirms 15 gadiem daudzi deklarēja kā neiespējamu lietu. Karlshamnā notiek tas pats.
Reālā dzīve bieži mēdz būt daudz komplicētāka, nekā no malas izskatās.
Kas notiks ar „trubām“, kuras krievi cītīgi ievietoja Baltijas jūras dibenā kā Putina slepeno ieroci?
Tas pagaidām nav zināms. Iespējams, ka tās tur gulēs un rūsēs neizmantotas. Varbūt pa tām transportēs ko citu. Taču viens ir skaidrs – infrastruktūra nav apolitiska un pat mazās Slītes politiķi varēja būtiski ietekmēt pasaules procesus brīdī, kad liela problēma nostājās viņu priekšā.
Kurš spēj iztikt bez krievu gāzes?
Tabula rāda, ka mēs Latvijā to patērējam visvairāk. Attaisnojumi var būt dažādi, taču fakts paliek fakts. Par šo – patiešām kauns. Domāju, ka no visiem kompromisiem šajā virzienā būtu jāatsakās.
Vai var secināt, ka eiropiešu attieksme pret krievu gāzi noteiks Ukrainas kara iznākumu? Jā, tā var būt. Līdz šim Eiropas valstis importēja krievu gāzi par 44 miljardiem eiro. Kas veidoja 3% no Krievijas nacionālā kopprodukta. Ja mēs visi kopā (eiropieši) pārtraucam šo gāzi no krieviem pirkt, tad būtiski iesitam Putinam pa „naudas maciņu“ un viņam vairs nepietiks naudas, ar ko karot un dzīvot tālāk.
Nākamais jautājums ir informācijas joma. Vai eiropieši patiešām zina un saprot, kas šo karu iesāka un kādi ir patiesie Krievijas mērķi? Nē, visi nav vienādi labi par to informēti.
Ja salīdzinām aptauju rezultātus, tad noskaidrojas, ka „vidējais eiropietis“ ir šāds: 73% uzskata, ka šo karu izraisīja Krievija un 15% ir pārliecināti, ka kara iniciators ir Ukraina, ES vai ASV. Vislabākā situācija ir Somijā (90%:5%), Lielbritānijā (90%:5%), trešā ir Portugāle (81%:9%), Polija un Zviedrija (83%: 10%). Vissliktāk par kara izraisītājiem zina Itālija (56%: 27%), Rumānija (58%: 21%) un Vācija (66%:20%).
Mario Dragi demisija Itālijā paver ceļu jaunai, eiropeiskai Itālijas valdībai. Cerams, ka tā notiks un mainīsies arī itāliešu attieksme pret Ukrainas karu un tā izraisītājiem.
Smaga ziema var no jauna uzkurināt kaislības. Pirmie par to ziņos krievu lobisti Bulgārijā un Latvijā. Par ungāriem nav ko brīnīties – viņi iet pret straumi un atklāti finansē krievu cīņas Ukrainā. Tā ir ērtāk un lētāk dzīvot. Pirms nedēļas Ungārijas ārlietu ministrs devās uz Maskavu parakstīt jaunu dabas gāzes piegāžu līgumu. Jā, ungāri rīkojas tieši tā, kā Putins prognozēja. Pēc viņa aprēķiniem, eiropieši ir tik lieli egoisti, ka savu ērtību dēļ zāģēs zaru, uz kura paši sēž.
Šāda bija Putina iecere – saskaldīt Eiropu. Iznīcināt tās vienotību un pēc tam „aprīt“ pa gabaliņam.
Lai pārkārtotos, ir jāizveido gāzes krātuves. Līdz 1.novembrim esošajām jābūt par 80% aizpildītām. Pašlaik tajās ir tikai 64%.
Nākamais solis ir alternatīvā, videi labvēlīgā enerģija. Pašlaik ir skaidrs, ka krievu gāzes vietā Eiropa saņems gāzi no ASV, Norvēģijas, Kataras un Alžīrijas. Trešais solis ir – „pievilkt jostas“ un izmantot mazāk patēriņā. Tiek paredzēts, ka Vācijai nāksies samazināt gāzes patēriņu par 29%, Austrijai, Čehijai, Slovākijai un Slovēnijai par 27%, Bulgārijai, Grieķijai, Ungārijai. Horvātijai un Serbijai par 49% un mums (kopā ar Igauniju, Lietuvu un Somiju) par – 54%. Šis solis nebūs viegls, un jau tagad dzirdamas domstarpības, sašutums un vaimanāšana.
Laikā, kad Ukrainā mirst cilvēki (kurus šauj ar krievu gāzes nopelnīto naudu), mēs raizējamies par siltas dušas iztrūkumu nākotnē.
Neviens nevar būt neitrāls un iet aplinku ceļus. Šajā – kara situācijā.
Diemžēl ar to jārēķinās.
