Publicista darbs nav viegls. Ja dara savu darbu godīgi – pieskaras jūtīgiem un sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, tad jārēķinās ar nemīluļa statusu un risku zaudēt brīvību vai pat dzīvību.

Šodien aprit 208 diena, kopš divi zviedru žurnālisti Martins Šibijs un Juhans Pēršons tika aizturēti un apcietināti Etiopijā.

Vietēja vara viņus uzskata par teroristiem, jo žurnālisti bija veikuši savu darbu un kontaktējuši ar valdībai naidīgu bruņoto grupējumu, nebija nokārtojuši vīzu lietas un rezultātā ir iesprostoti cietumā.

Cilvēku un valstu izpratne par žurnālistu misiju atšķiras.

Etiopijā tā ir stipri savādāka nekā Rietumeiropā.

Tagad uz Etiopiju brauc neskaitāmi zviedru politiķi, amatpersonas, apcietināto tuvinieki un cenšas panākt, lai etiopiešu tiesa saprot, ka ”medmāsai injicējot ir jāizmanto šļirce”.

Mazliet nepatīkami, ka iedur, taču tā ir normāla profesionāla darbība.

Par to māsiņu nevajadzētu spundēt cietumā.

Tieši tāpat kā nevajadzētu saukāt un apcietināt žurnālistu tikai par to, ka viņš veic savu bīstamo darbu valstī, kuru plosa etniski konflikti un valdība ir korumpēta līdz viszemākajam punktam.

Nepārspīlēšu, ja apgalvošu, ka lielākā sabiedrības daļa šeit atbalsta un aizstāv žurnālistu darbu.

Par ”žurnaļugām” ( kā Latvijā) šeit drosmīgus žurnālistus nesaukā.

Parastie cilvēki zina un saprot, ka žurnālists ir mazā cilvēka advokāts.

”Reņģēdāju” sargs. 🙂

No izpratnes par mūsu darbu ceļas arī ”caurmēra svensona” atbalsts žurnālistiem.

Starp citu, ir izveidots speciāls fonds ar nosaukumu ” Brīvību Juhanam un Martinam”, kura ziedo un atbalsta ne tikai kolēģi medijos, bet arī lasītāji, skatītāji un klausītāji.

Var iemaksāt naudu arī Martina un Juhana advokātu honorāriem, ieskaitot zināmu summu bez robežu reportieru kontā 5567-3818.

Vakar šajā lietā dzima cerība. Šodienas Dagnens Nyheter  virs virsraksta ” Viņš izglābs mūsu  terorismā apsūdzētos zviedru žurnālistus”,  publicējusi Andra Piebalga fotogrāfiju.

12 stundas zviedriem likās, ka Eiropas Savienības komisārs tiek sūtīts uz Etiopiju un pie viena palīdzēs izpestīt no cietuma Martinu un Juhanu.

”Latvietis palīdzēs”, – šodien raksta vairākas avīzes.

Taču ap pusdienas laiku Sveriges Radio ziņoja, ka ”nepalīdzēs viss”.

ES preses ierēdne no Briseles – Maja Kocijančiča uzstāj, ka ir ”nepareizi saprasta” un, ka ” Piebalgs braukšot uz Adisabebu un viss”.  Nekādu palīdzības aktivitāšu nebūšot. Viņai piebalso arī Andra Piebalga preses sekretāre Ketrina Reija, uzsverot, ka Piebalgs piedalīšoties ”tikai un vienīgi Āfrikas ūnijas sanāksmē. Tas arī viss.”

Neko vairāk viņš nedarīs.
Protams.

Kāda gan augstam komisāram daļa gar divu ieslodzīto žurnālistu likteņiem?

Labāk nedarīt nekā darīt!

Kas guļ – tas negrēko un ”akselerē” savu karjeru tālāk.

Protams, ka diplomātija ir iespēju māksla!

Var pamēģināt palīdzēt.

Tieši tāpat kā to darīja Vallenbergs vai Lipke apstākļos, ka nepalīdzēt bija vieglāk.

Taču var arī nedarīt neko.

Drošāk ir klusēt un pamācīt, ka ” šādas lieta valstij pašai jādara caur saviem diplomātiskajiem kontaktiem”, kā deklarēts laiskajā Briseles stilā.

Jāpiezīmē, ka Juhans un Martins ir notiesāti uz 11 gadiem Adisabebas cietumā par darbu, kas normālā valstī ikvienam žurnālistam ir jādara.

Jārunā pretī, jāmeklē patiesība un jāuzdrošinās to paziņot sabiedrībai, rēķinoties, ka ziņnesi var arī nošaut.

Jārēķinās.

Skumji Brisele…

Pilsoniska drosme jūs tikai greznotu.

Rīt turpināšu par šo pašu tēmu – par Ulofa Palmes prēmijas laureātiem kolēģiem Roberto Saviano un Lidiju Kaho.

Prēmiju (75 000 USD) abiem pieškirs 27. janvārī Stokholmā.

Par to – rīt.

Līdz šim šo prēmiju ir saņēmuši: Haviers Peres, Vaclavs Havels, Hans Blikss, Anna Poļitkovskaja, San-Sučī.