Retorikas “trampizācija” jeb Marka Zakerberga “žurnālistika”

saukasanasAizvakar no amatiem bija spiesti atkāpties vairāki puiši – zviedru konservatīvās partijas komunikācijas jautājumu vadītāji. Par rupju izrunāšanos publiskajā telpā. Viens no viņiem kameras priekšā, YoutTube tiešraides laikā, nosauca valdības sociālo jautājumu ministri par “mauku”. Ministre bija atļāvusies apspriest sieviešu un vīriešu vēlēšanu tiesības.

-Vācies pie velna, nolādētā mauka! – dekoratīvi norēja Delmons Haffo. Tagad balamutem jāpamet partijas siltais sēdeklis un līdz ar viņu ripo galvas arī tiem, kas ēterā par “maukas” retoriku sirsnīgi smejas.

Jāpiezīmē, ka saukāt sievietes par maukām publiski ir raksturīgi arī Latvijā. Pie tā ir pierasts jau sen.  Šoreiz atkal runa par konkrētu sievieti – politiķi, kura nav pārdevusi koncertzāli demolēšanai vai  izdarījusi ko tādu, kas dotu pamatu šādiem apzīmējumiem. Vienkārši tāpēc, ka sieviete un viss. Bija atļāvusies apšaubīt vēlēšanu tiesības vīriešiem un  tāpēc: “še Tev” = “mauka”.

Kas īsti notiek ar politisko retoriku?

Vai rupjība ir ienākusi kā neatņemama sastāvdaļa, jeb tas ir jauns fenomens – publiskās leksikas trampizācija?

Man šķiet, ka šī ir tikai viena no žurnālistikas krīzes efekta izpausmēm. Slimība slēpjas daudz dziļāk. Tas attiecas ne tikai uz Latvijas medijiem, bet skar visu areālu sociālo mediju uzplaukuma laikā. Pat Facebook Marks Zakerbergs beidzot ir sapratis, ka viņa bizness iebraucis žurnālistikas “lauciņā” un jārēķinās ar publicēto tekstu faktu pārbaudi.

Piektdien Facebook šefs beidzot publicēja savus lēmums, kā turpmāk viņš plāno cīnīties ar melīgām un nepatiesām ziņām, kas tiek publicētas viņa sociālajā medijā.  Nav noslēpums, ka nepatiesas ziņas Facebook būtiski ietekmēja ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu. Šodien nav problēmu nodibināt “ziņu dienestu” vai “ziņu aģentūru’’, kas izskatās pēc nopietniem informācijas avotiem, taču faktiski publicē nepatiesus faktus un izplata melīgus pieņēmumus. To dara ne tikai Kremļa putinisti un viņa nožēlojamie atdarinātāji – pašmāju “nacionālisti”, bet arī daudzi citi. Tie paši, kuriem žurnālistikas un mediju ētikā ir svešvārds.

“Problēma ir komplicēta, tehniski un filozofiski”, – spriež Facebook priekšnieks. Viņš vēloties dot cilvēkiem brīvu izteikšanās iespēju un cenzēt neko nevēloties. Tā teikt – brīva informācijas plūsma. Kā teorija un kā prakse. Diemžēl labi gribētais šādi nefunkcionē, jo informatīvās telpas piesārņotāju ir pārāk daudz.

Šāda pieeja mediju darbam ir naiva. Izdevējs līdz šim vienmēr ir bijis atbildīgs par satura kvalitāti. Daudz ērtāk ir skaļi klaigāt, ka “brīvība pāri visam”, kur katrs var teikt ko domā un publicēt ko grib. Ieskaitot citu cilvēku vajāšanu, apmelošanu, patiesības faktu sagrozīšanu un reālās īstenības izskaidrojumu kropļošanu.

Rezultātu jūtam jau tagad. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir patiesība un kas nav? Kas ir fakti un kas nav? Kas ir eksperti un kas tādi nav? Tagad runā visi par visu un  mūsu priekšā paveras nejēdzīga informācijas putra. 

Izplatīt  korektas ziņas un viedokļus nav viegla lieta. To zina, katrs, kas žurnālistikā ir kaut cik profesionāli strādājis. Izplatot neargumentētas, melīgas vai tendenciozi sagrozītas ziņas var panākt apzinātu manipulāciju ar publisko domu. Kara laikā par panikas celšanu un publiskās informācijas apzinātu sagrozīšanu daudzās valstīs draudēja nāves sods. Tagad katrs sētas miets komentē politiku, mākslu, zinātni un pat apņemas vadīt medijus.

Jā, sociālo mediju laikā sabiedrība ir sliktāk informēta par to, kas pasaulē notiek, jo internets piedāvā vairāk nepārbaudītu nekā pārbaudītu informāciju.  

Pie tā, ka džeki ar “suņu būdas” būvēšanas pieredzi, pie mums Latvijā bez kompleksiem (bez pieredzes un zināšanām) ķērās arī  pie ēku celtniecības cilvēkiem un nosauc sevi par celtniekiem, mēs jau pieraduši.  Mājas brūk, lielveikalus ieskaitot. Taču Zviedrijā un Dānijā tas ir jaunums, tāpēc privātās televīzijas pat uzsākušas ražot raidījumu ciklus ar nosaukumu “Blēžu būves”, kuras cēluši “celtnieki” no Lietuvas, Latvijas un Polijas. Tās sagāžas un sabrūk, nemākulīgā celtnieku darba rezultātā.

zukerberg

Tagad nemākulīga Facebook darba rezultātā sāk brukt politiskā stabilitāte ASV. Beidzot, Trampa kampaņas fonā var redzēt, ka sociālie portāli ir mediji, bet tos vada neprofesionāli cilvēki. Tāpēc publisko telpu aizvien intensīvāk piemēslo informatīvie sārņi.

Zakerbergs lūgšot lasītājus informēt par nepatiesām ziņām. To, kas normālā redakcijā ir profesionāls pienākums, tagad šo darbu darīs patērētājs pats. Jā, tas protams, būs lētāk Zakerbergam.  Pārbaudīt informāciju, kas paredzēta publicēšanai nav lēta lieta. Tur jāpieņem darbā cilvēki, kas ir kompetenti un spēj atšķirt patiesību no meliem.  Viņiem jāmaksā algas un to Zakerbergs negrib darīt. Labāk sludināt izteikšanās brīvību un nesatraukties, ka meli asimilē patiesību.

Ja visu uztic mašīnām, tad arī mākslas foto tiek traktēts kā pornogrāfija un “mašīnas” tāpēc cenzēja slaveno Vjetnamas kara fotogrāfiju ar bēgošo bērnu. Toreiz arī Zakerbergs sūdzējās, ka jautājums esot filozofisks.

Interesanti, ka tagad beidzot Zakerbergs un Facebook uzsākšot sarunas arī ar žurnālistiem un ziņu medijiem. Par sadarbību. Viņa līdzšinējā pārliecība, ka “tādi vairs nav vajadzīgi’, palēnām izplēnē.

Vai žurnālistikas laiks ir atgriezies? 

 

 

 

 

Saruna ar televīzijas skatītāju – norakstīts žanrs? Mākslas pieteikšanās?

2012. gada 28. janvārī

www.mrboll.com

Dodiet man MTV

Televīzijas programmu skatītāju skaitļi jeb ”audimats” turpina kristies.

Jaunieši nelasa papīra avīzes un radio meklē savu unikalitāti sīkos nišu kanālos, lai apmierinātu ”šauras”  gaumes prasības.

Lokālā līmeņa hokeja dominante dienas avīzēs Rīgā pamazām aiztriec no avīžlasīšanas arī mani. ”Dejo- priecājies-mīli -precies-mirsti ar zvaigzni” liek izslēgt manējo televizoru.

Tur vairs nav ko skatīties.

Kā īsti man trūkst?

Kas pietrūkst?

Vai vainīga ir viņas augstība ”Izklaide”,  kurai programmu veidotāji tic kā visdrošākajai kārtij?

Garīgais skurbums dēļ lēta tingeltangeļa.

Visiem?

Nē, domāju, ka būtība tomēr paliek vecā  – visu nosaka ir vai nav satura substance.

Lasītājs, skatītājs un klausītājs vēlas saturīgumu.

Ja no avīžraksta nevar uzzināt nekā jauna, tad nebija vērts to rakstīt. Ja lasītājus baro (rakstu vietā) ar birokrātiskām atskaitēm, shēmām un pastāstēniem par politiku, tad publikai zūd interese par publicēto.

Ja raidījuma vadītājs ”laiž šovu” politiskas diskusijas vietā, tad roka sniedzas pēc kanālu pārslēdzēja.

Ja radio plēš jokus ”tāpēc, ka tā vajag”, tad var saprast sentenci par to, ka par sliktām anekdotēm var nogalināt.

ŽURNĀLISTIKA ir žanri un nez kāpēc tie netiek likti lietā.

Žurnālistika ir māksla un tieši tāpēc ļoti subjektīva.

Tieši šajā faktorā ir jebkuras mākslas spēks.

Ja nav sajūtu ”kreščendo”, tad nebūs arī uztveres baudas.

Kā jebkurā mākslā.

🙂

Kāpēc es pievēršos šai tēmai?
Man vienmēr ir licies, ka Latvijā nav nopietnu sarunu šovu un nav publicistu monologu, kas, protams, būs ”runājošās galvas” (MTV stila režisoriem nepatīk) un kā formā ”monotonas” tāpēc (šķiet) arī netiek ielaistas ēterā.

Taču saturs tajās būs.

Ja tā, tad esmu gatava skatīties uz itāliski runājošo Roberto Saviano (ar subtitriem), tieši tāpat kā to dara itālieši. ”Vieni via con me” spēja ienākt ”Berluskoni izklaides histērijas dīķī -televīzijā” ar joni un ”noturēties seglos” ar lielu audimatu.

Protams, ka Roberto intervē personības, taču …galvenais intelekta motors ir tomēr viņš pats.

Kādam ir jāuzņemas nacionālās sirdsapziņas misija arī pie mums. Tāpat kā to dara mafijas vajātais Roberto Saviano Itālijā.

Tātad – nevis valdošā politiskā komentētāja, bet gan sirdsapziņas loma.

Roberto Saviano (”Gomorra” autors) – vajātais vienpatnis žurnālists spēja pateikt itāliešiem ekrānā to, kas līdz šim nebija dzirdēts. Viņš runā par to, kas skatītājiem ir svarīgi. Tās ir mūsu publiskā konteksta aprises.

Ideālists un kaislīgs pilsonis, kuram ir svarīgi ”kas šajā valstī notiek”.

Personība, kurai vienlīdz svarīga ir gan ” šī zeme” gan ”šī valsts”.

Tauta klausījās.

Klausījās runājošo galvu.

Bez šova. Skatītāju skaitļi jeb audimats šim raidījumam mēdza būt 10 miljoni, tātad 5 x  lielāks nekā Latvijas iedzīvotāju skaits.

Daudz? Jā ļoti daudz!

Vai kolēģa Roberto Saviano grāmatu ”Nāc līdzi” (TV autorraidījumu apkopojumu) var importet, tulkot latviski un uztvert vienlīdz spoži.

Vai garīguma imports var atrisināt mūsu problēmas?

Tikai daļēji, jo viņa māksla ir pieskaņota tieši Itālijas kontekstam. Tā nav sausa teorētiska lasāmviela ar skaitļiem un līknēm.

Jā, viņa monologi nav atskaites, bet gan publicistika.

Pie shēmām un atskaitēm pieradinātā mūsu mediju publika teiks, ka Roberto stāsts par cilvēku sadzīvošanu caur kāda mūka dzīvi ir ”pārāk subjektīvs” un apraksts par Džovani Falkones  cīņu ar mafiju – ”nomelnošanas kampaņa”.

”Grāmatvežiem/birokrātiem žurnālistikā” ir izdevies pie mums noenkuroties dziļi un smagi. Vismaz pagaidām….

Šis absurdais paradokss pie mums ieradies bez ieejas biļetes.

Māksla mediju publicistikā šādam – birokrātiski domājošiem ”žurnālistiem” un publikai, protams kļūst par nevajadzīgu traucēkli.

Taču jūtas un sajūtas vienalga pārkāps pāri visiem žogiem, kurus uzbūvēs prāts.

Šajā pasaulē viss nav vienkrāsains.

Ir starpība starp blēžiem ”šķēlēm”, ”šleseristiem” un godīgiem līdzcilvēkiem.

Visi neņem kukuļus un visi politikā nebūs gļēvi līdēji.

Tieši šo robežšķirtni jāsaglabā un tās demarkācijas līnijas apsargi un robežsargi ir žurnālisti.

Robežstabi ”iet”  starp NORMU un ”nenormālo alkatību”, kuras rezultāti brucina ticību mūsu valstij Latvijai i pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā.

Cerēsim, ka ”zilajos ekrānos” beidzot parādīsies saturs.

Cerēsim.

 

Kaktusi - mūsu izvēle.

Kaktusi - mūsu izvēle.


Dzīvībai bīstamā žurnālistika un bailīgais komisārs Andris Piebalgs.

2012. gada 24. janvāris

Publicista darbs nav viegls. Ja dara savu darbu godīgi – pieskaras jūtīgiem un sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, tad jārēķinās ar nemīluļa statusu un risku zaudēt brīvību vai pat dzīvību.

Šodien aprit 208 diena, kopš divi zviedru žurnālisti Martins Šibijs un Juhans Pēršons tika aizturēti un apcietināti Etiopijā.

Vietēja vara viņus uzskata par teroristiem, jo žurnālisti bija veikuši savu darbu un kontaktējuši ar valdībai naidīgu bruņoto grupējumu, nebija nokārtojuši vīzu lietas un rezultātā ir iesprostoti cietumā.

Cilvēku un valstu izpratne par žurnālistu misiju atšķiras.

Etiopijā tā ir stipri savādāka nekā Rietumeiropā.

Tagad uz Etiopiju brauc neskaitāmi zviedru politiķi, amatpersonas, apcietināto tuvinieki un cenšas panākt, lai etiopiešu tiesa saprot, ka ”medmāsai injicējot ir jāizmanto šļirce”.

Mazliet nepatīkami, ka iedur, taču tā ir normāla profesionāla darbība.

Par to māsiņu nevajadzētu spundēt cietumā.

Tieši tāpat kā nevajadzētu saukāt un apcietināt žurnālistu tikai par to, ka viņš veic savu bīstamo darbu valstī, kuru plosa etniski konflikti un valdība ir korumpēta līdz viszemākajam punktam.

Nepārspīlēšu, ja apgalvošu, ka lielākā sabiedrības daļa šeit atbalsta un aizstāv žurnālistu darbu.

Par ”žurnaļugām” ( kā Latvijā) šeit drosmīgus žurnālistus nesaukā.

Parastie cilvēki zina un saprot, ka žurnālists ir mazā cilvēka advokāts.

”Reņģēdāju” sargs. 🙂

No izpratnes par mūsu darbu ceļas arī ”caurmēra svensona” atbalsts žurnālistiem.

Starp citu, ir izveidots speciāls fonds ar nosaukumu ” Brīvību Juhanam un Martinam”, kura ziedo un atbalsta ne tikai kolēģi medijos, bet arī lasītāji, skatītāji un klausītāji.

Var iemaksāt naudu arī Martina un Juhana advokātu honorāriem, ieskaitot zināmu summu bez robežu reportieru kontā 5567-3818.

Vakar šajā lietā dzima cerība. Šodienas Dagnens Nyheter  virs virsraksta ” Viņš izglābs mūsu  terorismā apsūdzētos zviedru žurnālistus”,  publicējusi Andra Piebalga fotogrāfiju.

12 stundas zviedriem likās, ka Eiropas Savienības komisārs tiek sūtīts uz Etiopiju un pie viena palīdzēs izpestīt no cietuma Martinu un Juhanu.

”Latvietis palīdzēs”, – šodien raksta vairākas avīzes.

Taču ap pusdienas laiku Sveriges Radio ziņoja, ka ”nepalīdzēs viss”.

ES preses ierēdne no Briseles – Maja Kocijančiča uzstāj, ka ir ”nepareizi saprasta” un, ka ” Piebalgs braukšot uz Adisabebu un viss”.  Nekādu palīdzības aktivitāšu nebūšot. Viņai piebalso arī Andra Piebalga preses sekretāre Ketrina Reija, uzsverot, ka Piebalgs piedalīšoties ”tikai un vienīgi Āfrikas ūnijas sanāksmē. Tas arī viss.”

Neko vairāk viņš nedarīs.
Protams.

Kāda gan augstam komisāram daļa gar divu ieslodzīto žurnālistu likteņiem?

Labāk nedarīt nekā darīt!

Kas guļ – tas negrēko un ”akselerē” savu karjeru tālāk.

Protams, ka diplomātija ir iespēju māksla!

Var pamēģināt palīdzēt.

Tieši tāpat kā to darīja Vallenbergs vai Lipke apstākļos, ka nepalīdzēt bija vieglāk.

Taču var arī nedarīt neko.

Drošāk ir klusēt un pamācīt, ka ” šādas lieta valstij pašai jādara caur saviem diplomātiskajiem kontaktiem”, kā deklarēts laiskajā Briseles stilā.

Jāpiezīmē, ka Juhans un Martins ir notiesāti uz 11 gadiem Adisabebas cietumā par darbu, kas normālā valstī ikvienam žurnālistam ir jādara.

Jārunā pretī, jāmeklē patiesība un jāuzdrošinās to paziņot sabiedrībai, rēķinoties, ka ziņnesi var arī nošaut.

Jārēķinās.

Skumji Brisele…

Pilsoniska drosme jūs tikai greznotu.

Rīt turpināšu par šo pašu tēmu – par Ulofa Palmes prēmijas laureātiem kolēģiem Roberto Saviano un Lidiju Kaho.

Prēmiju (75 000 USD) abiem pieškirs 27. janvārī Stokholmā.

Par to – rīt.

Līdz šim šo prēmiju ir saņēmuši: Haviers Peres, Vaclavs Havels, Hans Blikss, Anna Poļitkovskaja, San-Sučī.

 

Īslandieši cer uz taisnu tiesu Eiropā

2011. gada 10. aprīlī

Īslandes referendumā tauta nobalsoja ”pret” Icesave likumu, kas pieprasa kompensēt Lielbritānijai un Nīderlandei bankrotējušo banku parādus. No nodokļu maksātāju naudas. No budžeta, tātad.

Šis ir jau otrais referendums, kura rezultātā tauta atsakās klausīt savai valdībai un maksāt banku parādus no savām kabatām. Referendums netika rīkots vēlētājiem neizdevīgā laikā – piemēram jūlija vidū (kā to sistemātiski mēdz praktizēt Latvijā, ja politiskā elite vēlas lai balsojums neizdotos). Manipulācijas ”LV stilā” Islandes referenduma laikā nebija novērojamas.
Protams, ka Īslandes vadība domā, ka zina un prot visu labāk, taču prezidenta protests noveda šo jautājumu līdz referendumam un šodienas balsojuma rezultāts sagādās valdībai un parlamentam Reikjavikā galvas sāpes. Tagad šis jautājums nonāks Eiropas tiesā.

Īslandieši par to priecājas, jo cer, ka tiesa saprot, ka ”nodokļu maksātājiem nav jākompensē privātas bankas izšķērdētā nauda”.
Briti un holandieši ir pretējās domās. Lielbritānijas Finanšu ministra vietnieks (Danny Alexander) šodien BBC uzsver, ka ” ir sarūgtināts par referenduma iznākumu Islandē” un, ka ” lietai tagad jānonāk tiesā”.
Vilšanos pauda arī Nīderlandes Finanšu ministrs( (Jan Kees) uzskatot, ka ”šis balsojuma rezultāts nenāk par labu nedz islandiešiem nedz holandiešiem”.
Tagad Nīderlandes un Lielbritānijas valdības apspriedīsies kā tālāk spiest pie sienas Īslandi.

xxx