Aizvakar no amatiem bija spiesti atkāpties vairāki puiši – zviedru konservatīvās partijas komunikācijas jautājumu vadītāji. Par rupju izrunāšanos publiskajā telpā. Viens no viņiem kameras priekšā, YoutTube tiešraides laikā, nosauca valdības sociālo jautājumu ministri par “mauku”. Ministre bija atļāvusies apspriest sieviešu un vīriešu vēlēšanu tiesības.

-Vācies pie velna, nolādētā mauka! – dekoratīvi norēja Delmons Haffo. Tagad balamutem jāpamet partijas siltais sēdeklis un līdz ar viņu ripo galvas arī tiem, kas ēterā par “maukas” retoriku sirsnīgi smejas.

Jāpiezīmē, ka saukāt sievietes par maukām publiski ir raksturīgi arī Latvijā. Pie tā ir pierasts jau sen.  Šoreiz atkal runa par konkrētu sievieti – politiķi, kura nav pārdevusi koncertzāli demolēšanai vai  izdarījusi ko tādu, kas dotu pamatu šādiem apzīmējumiem. Vienkārši tāpēc, ka sieviete un viss. Bija atļāvusies apšaubīt vēlēšanu tiesības vīriešiem un  tāpēc: “še Tev” = “mauka”.

Kas īsti notiek ar politisko retoriku?

Vai rupjība ir ienākusi kā neatņemama sastāvdaļa, jeb tas ir jauns fenomens – publiskās leksikas trampizācija?

Man šķiet, ka šī ir tikai viena no žurnālistikas krīzes efekta izpausmēm. Slimība slēpjas daudz dziļāk. Tas attiecas ne tikai uz Latvijas medijiem, bet skar visu areālu sociālo mediju uzplaukuma laikā. Pat Facebook Marks Zakerbergs beidzot ir sapratis, ka viņa bizness iebraucis žurnālistikas “lauciņā” un jārēķinās ar publicēto tekstu faktu pārbaudi.

Piektdien Facebook šefs beidzot publicēja savus lēmums, kā turpmāk viņš plāno cīnīties ar melīgām un nepatiesām ziņām, kas tiek publicētas viņa sociālajā medijā.  Nav noslēpums, ka nepatiesas ziņas Facebook būtiski ietekmēja ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu. Šodien nav problēmu nodibināt “ziņu dienestu” vai “ziņu aģentūru’’, kas izskatās pēc nopietniem informācijas avotiem, taču faktiski publicē nepatiesus faktus un izplata melīgus pieņēmumus. To dara ne tikai Kremļa putinisti un viņa nožēlojamie atdarinātāji – pašmāju “nacionālisti”, bet arī daudzi citi. Tie paši, kuriem žurnālistikas un mediju ētikā ir svešvārds.

“Problēma ir komplicēta, tehniski un filozofiski”, – spriež Facebook priekšnieks. Viņš vēloties dot cilvēkiem brīvu izteikšanās iespēju un cenzēt neko nevēloties. Tā teikt – brīva informācijas plūsma. Kā teorija un kā prakse. Diemžēl labi gribētais šādi nefunkcionē, jo informatīvās telpas piesārņotāju ir pārāk daudz.

Šāda pieeja mediju darbam ir naiva. Izdevējs līdz šim vienmēr ir bijis atbildīgs par satura kvalitāti. Daudz ērtāk ir skaļi klaigāt, ka “brīvība pāri visam”, kur katrs var teikt ko domā un publicēt ko grib. Ieskaitot citu cilvēku vajāšanu, apmelošanu, patiesības faktu sagrozīšanu un reālās īstenības izskaidrojumu kropļošanu.

Rezultātu jūtam jau tagad. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir patiesība un kas nav? Kas ir fakti un kas nav? Kas ir eksperti un kas tādi nav? Tagad runā visi par visu un  mūsu priekšā paveras nejēdzīga informācijas putra. 

Izplatīt  korektas ziņas un viedokļus nav viegla lieta. To zina, katrs, kas žurnālistikā ir kaut cik profesionāli strādājis. Izplatot neargumentētas, melīgas vai tendenciozi sagrozītas ziņas var panākt apzinātu manipulāciju ar publisko domu. Kara laikā par panikas celšanu un publiskās informācijas apzinātu sagrozīšanu daudzās valstīs draudēja nāves sods. Tagad katrs sētas miets komentē politiku, mākslu, zinātni un pat apņemas vadīt medijus.

Jā, sociālo mediju laikā sabiedrība ir sliktāk informēta par to, kas pasaulē notiek, jo internets piedāvā vairāk nepārbaudītu nekā pārbaudītu informāciju.  

Pie tā, ka džeki ar “suņu būdas” būvēšanas pieredzi, pie mums Latvijā bez kompleksiem (bez pieredzes un zināšanām) ķērās arī  pie ēku celtniecības cilvēkiem un nosauc sevi par celtniekiem, mēs jau pieraduši.  Mājas brūk, lielveikalus ieskaitot. Taču Zviedrijā un Dānijā tas ir jaunums, tāpēc privātās televīzijas pat uzsākušas ražot raidījumu ciklus ar nosaukumu “Blēžu būves”, kuras cēluši “celtnieki” no Lietuvas, Latvijas un Polijas. Tās sagāžas un sabrūk, nemākulīgā celtnieku darba rezultātā.

Tagad nemākulīga Facebook darba rezultātā sāk brukt politiskā stabilitāte ASV. Beidzot, Trampa kampaņas fonā var redzēt, ka sociālie portāli ir mediji, bet tos vada neprofesionāli cilvēki. Tāpēc publisko telpu aizvien intensīvāk piemēslo informatīvie sārņi.

Zakerbergs lūgšot lasītājus informēt par nepatiesām ziņām. To, kas normālā redakcijā ir profesionāls pienākums, tagad šo darbu darīs patērētājs pats. Jā, tas protams, būs lētāk Zakerbergam.  Pārbaudīt informāciju, kas paredzēta publicēšanai nav lēta lieta. Tur jāpieņem darbā cilvēki, kas ir kompetenti un spēj atšķirt patiesību no meliem.  Viņiem jāmaksā algas un to Zakerbergs negrib darīt. Labāk sludināt izteikšanās brīvību un nesatraukties, ka meli asimilē patiesību.

Ja visu uztic mašīnām, tad arī mākslas foto tiek traktēts kā pornogrāfija un “mašīnas” tāpēc cenzēja slaveno Vjetnamas kara fotogrāfiju ar bēgošo bērnu. Toreiz arī Zakerbergs sūdzējās, ka jautājums esot filozofisks.

Interesanti, ka tagad beidzot Zakerbergs un Facebook uzsākšot sarunas arī ar žurnālistiem un ziņu medijiem. Par sadarbību. Viņa līdzšinējā pārliecība, ka “tādi vairs nav vajadzīgi’, palēnām izplēnē.

Vai žurnālistikas laiks ir atgriezies?