Savvaļas nāves ieroči. Rīgas suņi*

2012. g. 24. janvārī  Speciāli TVnet

Slikti, ka ir noticis tas, kas ir noticis. Traģiskajam nāves gadījumam Šampētera rūpnieciskajā teritorijā ir simboliska jēga. Ir noticis tas, kas nedrīkstēja notikt. Rīgas suņi saplosījuši dzīvu vai tikko mirušu cilvēku gaišā dienas laikā. Slepkavas joprojām nav atrasti.

 

Policija tos «it kā meklē», taču iesaistītās organizācijas sāk jau sašust par sabiedrības «nespēju saprast, kāpēc notiek asa vēršanās pret klaiņojošiem suņiem» (skat. «Dzīvnieku pansija Ulbele» Danutas Bēdeles izteikumi LETA 22.01.2012.)

Pēc dzīvnieku pansijas (tātad – speciālistes) domām, neesot pamata vajāt «visneaizsargātākos dzīvniekus» – klaiņojošus suņus. Viņa uzskata, ka traģiskajos notikumos Šampētera ielā esot vainojami blakus teritorijas sargsuņi.

Policija šo apgalvojumu noliedz.

Kamēr «eksperti» rāda ar pirkstiem uz visām debess pusēm, jāsecina, ka zviedrietei Gudrunai Ekštromai ir taisnība. «Lūdzu, pievērsieties agresīvo suņu problēmai jau tagad, pirms kāds cilvēks nav nogalināts,» ar šādu aicinājumu viņa pērn piedalījās diskusijās par agresīvu suņu tēmu.

Mums iznāk otrādi – mēs pievērsīsimies šai tēmai pēc tam, kad četrkājainie «mīluļi» un «neaizsargātie dzīvnieki» cilvēku ir jau nokoduši.

Uz ko es aicinu?

Slaktēt suņus? Nē, aicinu sabiedrību paškritiski un nopietni pievērsties šai problēmai, kas nav tikai suņu saimnieku, «ekspertu» vai policijas lieta. Tā ir mūsu kopīgā problēma.

Rīgā suņu ir daudz un lielākā daļa no tiem – bez dresūras. Tātad – klaiņojošie ieroči.

Mēs visi ejam uz ielas un saskaramies ar šo problēmu – bezsaimnieka, neizglītotiem suņiem, kaķiem, kas dzīvo, kā nu prot.

Kopš bērnības pazīstu šo Rīgas problēmu: eju pa ielu un pretī nāk no ķēdes norāvies suns. Protams, ka sāku skriet. Protams, ka seko zobu kampiens. Palīdzīgu garāmgājēju palīdzība. Asinis. Vecāku un pazīstamo strostēšana – «no suņa nevajag bēgt» utt.

Protams, ka vainīga esmu es, nevis suns. Viņš var darīt, kā vēlas, bet man jāiekārtojas: jāapstājas, nedrīkst kustēties un viss. Sunim vienmēr būs priekšroka. Taču runa ir par publisko telpu – ielu, kur saimniekam būtu jāatbild par savu izsprukušo mājas apsargu.

Iedomāsimies citu situāciju – jūs ejat pa ielu kādā no Rīgas priekšpilsētām. Privātmāju rajons. Katrā otrajā sētā skaļi un agresīvi plosās suns. Pēkšņi viens no viņiem iznirst jums priekšā uz ielas. Jūs apstājaties.

No loga atskan pārsteigts saimnieces sauciens: «Kā tā? Viņš jums neuzbruka? Kā tad tā?» – «Nē, nē,» – es bikli taisnojos, mēģinot saprast, kāpēc ir slikti, ka pasprukušais suns uzvedās pieklājīgi. Pēc saimnieces domām tas bija slikti. Labs ir tikai agresīvs suns.

Suns saimniecei ir ieroča vietā. Šoreiz ierocis bija viņai izkritis no rokām un mani nenošāva.

Nedomāju, ka esmu bijusi līdzīgā situācijā vienīgā. Maniem draugiem Rīgā uz ielas sveši suņi ir iekampuši bikšu starā, un saimnieks uzskata, ka tas ir normāli, jo sunim ir jāuzbrūk.

Pērnajā vasarā kaimiņu suņi saplosīja kādu lapsu pie Brīvdabas muzeja, un citi, nezināmi suņi saplosīja kaimiņienes mazo taksīti ezermalā. Tā notiek.

Kāpēc tā notiek?

Vai vainīga tomēr nav sabiedrības attieksme pret suni kā pret ieroci?

Reklāma

 

Neskaitāmos dzīvokļos, nepiemērotos apstākļos tiek izmitināti suņi, «baidoties no zagļiem». Piemēram, izejot kādā Liepājas kāpņu telpā, jums vairākas suņu saimnieces gādīgi atgādinās, ka «nav vēlams atrasties kāpņu telpā kopā ar manu suni, jo viņš ir agresīvs un jūs sakodīs». Jūs iesprūkat atpakaļ dzīvoklī un dodat zvēram priekšroku. Uzmanīgi klausoties pie durvīm, kad sunītis beidzot būs izgājis ārā un jūs viņam netraucēsiet.

Atkal ir runa par publisko telpu. To, kas pieder mums visiem.

Latvijas veikalā var nopirkt izkārtni «Nikns suns!», un man sāk šķist, ka pamazām niknums kā ierocis jau sen izstūmis no sabiedrības savstarpējo laipnību.

Naids un niknums nostājies savstarpējās pieklājības un laipnības vietā, un paši suņu saimnieki pamazām sāk atgādināt savus suņus. Rej, sirdās un uzbrūk.

Jā, zagļi eksistē un ir bijuši visos laikos. Ja signalizācijai nav naudas, tad varbūt labāk likt lietā kaimiņu savstarpējo palīdzību vai kādu citu humānāku pašaizsardzības veidu?

Ja ieroču iegādei vajadzīga atļauja, tad kāpēc to nepieprasa klaiņojošo ieroču – suņu iegādātājiem?

Vai bailīgajiem dzīvokļu un viensētu īpašniekiem nebūtu jāuzņemas materiāla un morāla atbildība par saviem nepieradinātajiem savvaļas ieročiem – suņiem un kaķiem? Tiem, kas ālējas pa savu sētu, ieraugot ikvienu garāmgājēju, noraujas no ķēdes un visbeidzot nokož sirmgalvi gaišā dienas laikā viņas darba vietā Rīgā.

Suņu īpašnieki un «eksperti» redz citādi

Viņi nesaskata savu mīluļu izraisītās problēmas. Pēc viņu domām, «suns ir mājas sargs» un ar to jāsaprot – agresīvs.

Protams, suņsaimnieki nevēlas citu cilvēku nāvi. Nē, viņi vēlas aizbaidīt «tos citus» un šim nolūkam skolo savus mīluļus: «hrap – cū!», «cuj, cuj!» Jā, jā! Kūda un rīda pret mums – garāmgājējiem.

Ja izrādīsies, ka Šampētera slepkavsuņi būs parasti no ķēdes norāvušies draiskuļi, tad vainīgi esam mēs visi. Gan tie, kas kacina savus suņus, gan tie, kas viņiem atļauj to darīt.

Tātad – atbildība jāuzņemas mums visiem.

Indiāņiem ir paruna – «tu neko nevari zināt un saprast par mani, ja neesi pastaigājis manos mokasīnos». Tas pats attiecas uz agresīvo suņu īpašniekiem, «kuri spēj maigi stāstīt par saviem cīņas suņiem un paust neizpratni par tiem, kam suņi nepatīk. Taču, kad pienāk liktenīgais brīdis un viņu mīlulim uzbrūk lielāks suns, un pēc šā incidenta nākas nervozēt veterinārās klīnikas operāciju zāles uzgaidāmajā telpā, tad beidzot kļūst skaidrs, kā dzīve izskatās upura pusē. No šī brīža man sirds sažņaudzas bailēs, ieraugot kā cīņas suņi brīvi skraida pa laukumu, kurā spēlējas bērni.» (Gudruna Ekstranda).

Zem manas putnu barotavas parasti iekārtojas kaimiņu kaķi. Mēģinu viņus aizdzīt, taču pārspēks parasti uzvar mani.

Reižu pa reizēm tur guļ arī nokosti strazdi. Kaķim neko neiemācīsi.

Viņu medību kaislei netraucēs arī vistreknākā kaķu barība pat svešā teritorijā.

Vai mājdzīvnieku nav par daudz? Ja saimnieki tos vairs nespēj valdīt?

Vai jārēķinās nākotnē atrast zābakā kaimiņa aizklīdušo klaburčūsku?

Tas nav mežs, kas atnācis pilsētā. Tas ir absurds.

* – Valandera romānam «Suņi Rīgā» ir simbolisks nosaukums.

To ir daudz un daļa no tiem – sargsuņi.

4 thoughts on “Savvaļas nāves ieroči. Rīgas suņi*

  1. Paldies Veinbergas kundzei par šo rakstu.
    Suņumīļu-cilvēknīdēju terors pret cilvēkiem šeit pilnā plaukumā un to balsta spēcīgs lobijs, jo likumu, kas garantētu cilvēku aizsardzību, joprojām nav. Toties ir stipri suņu aizsardzības likumi.

  2. Cilvēki saprot, ka turēt pilsētas dzīvoklī lauvu vai tīģeri ir neprāts, kurš var beigties traģiski. Daudzi saprot arī to, ka šiem dzīvniekiem nepieciešama dzīves telpa un nepiemēroti dzīves apstākļi ir dzīvnieku spīdzināšana. Bet gadījumos ar suņiem un kaķiem šo saprātu pārmāc egoisms – es gribu!!! Mēs (sabiedrība) esam savu līdzcilvēku egoisma ķīlnieki.

  3. Dzīvokļi un pilsēta ir pārāk maza dzīvniekiem un nav arī pamata turēt tos. Zagļi noteikti sagatavosies iepriekš un suni noindēs pirms lauzties iekšā privātā teritorijā, bet garāmgājējus gan suņi nokodīs, jo ikdienā mēs nenēsājam ne ieroci ne indi. Pilnīgi piekrītu rakstā paustajai domai.

  4. Šodien mani apciemoja Vilciņš. Kā viņš pirms gada mani pa kupenām vingrināja! Pēc muguras operācijas pieliekties untikt augšā. … kā gribi soli spert tā priekšā suns; un jāliecas viņam pāri līdz zemei… Labi, ka ir kāds, kas parūpējas.
    Viņu tur piesietu un nevar mājas ceļa galam garām iet -tādas žēlabas jādzird.
    Kā tad lai to svešiem cilvēkiem izsaka?
    Reti mums gadās satikties.
    Mežasuns

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s