Politiskās garšvielas vakardienas koncertā. Ciniskā blogeru likvidēšana Meksikā.

2011. gada 12. novembrī

Izaicinoša elegance greznoja Natašas Atlas koncertu arī vakar, Stokholmas Mūzikas Akadēmijas lielajā zālē.

Pirms koncerta rīkotāji atvainojās, ka zāli nācies nomainīt pret lielāku. Parastajā zālē klausītājiem neesot pieticis vietas.

–  Paskaties zem kādas lustras mēs tagad spēlēsim!” – uzsvēra vietējais: zaļbikšains kungs, labākajos gados, kas ar savu ārieni mēģināja signalizēt svarīgumu un nevērību. Griestu dekorācija bija sena, klasiska un atgādināja tos laikus, kad šī zāle vēl bija neganti intensīvi pieprasīta un svarīga šejienes mūzikas piekritējiem. Tagad, kad klausītāji skraida pa ielām, ausis iesprauduši savējo MP3 „simfonisko orķestri”, publikas zviedru koncertiem bieži nepietiek. Šoreiz bija izņēmuma gadījums. Natašu Atlas publika pazīst un zāle bija pilna ar klausīties gataviem cilvēkiem.

Jā, koncerts bija labs. Pirmām kārtām tāpēc, ka viņas orķestris sastāvēja  no augstas klases, improvizētgataviem instrumentālistiem. Vijole, čells, lielais koncertflīģelis sākumā šķita lieki orientālās popkaralienes koncertā. Vēlāk izrādījās, ka var iet arī citu ceļu un klasiskie instrumenti lieliski pauž savu versiju par orientālo smeldzi.

Pati karaliene? Perfekta balss, korekts izpildījums, mazliet nolaidīga un nonšalanta skatuves kultūra. Tas mazliet traucēja…

Taču sāksim ar galveno – ko un kā  viņa dziedāja.

Natašas Atlas spēju sapludināt orientālo un Rietumeiropas mūziku ir jau atzinuši, tas ir novērtēts fakts (skat. 2007. gada BBC Music Award balva). Šoreiz viņa gāja vēl tālāk un dziedāja džeza improvizācijas ar klavierēm, neparasti spoži.

”Kronis” kā parasti bija franču šansona pērles Mon Amie La Rose  orienta stilā.

Pasiju un kaislību pagaidām labāk izfiltrē austrumu mūzikas bezgalīgā smeldze un mistika. Rietumeiropiešiem tas pagaidām neizdodas tikpat labi.

Iespējams, ka tieši šeit meklējams Natašas Atlas izpildījuma apburošais magnētisms.

Sajūtu un kaislības autentiskums – tā ir viņas stiprā puse.

Šķiet, ka godīgums uz skatuves var savaldzināt mūs arī citos virzienos.

Piemēram, politikā.

Vakar koncertā Nataša (uz skatuves) uzsāka sarunu ar vijolnieku par politiskajiem procesiem un banku alkatību, kas tika tupināta mūzikā.

Savādi, ka šajā tik kritiskajā laikā, māksla maz pievēršas aktuālu politisku problēmu risinājumam.

Beļģijas vokāliste bija patīkams izņēmums un ar savu refrēnu ” kauns bankām, kauns politiķiem” gandrīz vai piecēla aplaudējošo publiku vertikāli.

Viņas politiskā aktivitāte nav jaunums. Pirms pāris mēnešiem Nataša Atlas attcēla koncertus Izraēlā turienes valdības nekonstruktīvās politikas dēļ.

Viņa ir arī Apvienoto Nāciju Organizācijas vēstniece cīņai pret rasismu.

Politiski aktīvs un negaidīti radošs cilvēks, kas piedāvā nebijušus risinājumus dzīvei un mākslai. Lai viņai veicas arī turpmāk, spējot atšķirt mūziku no harmoniska trokšņa un politisku aktivitāti no populistiskas izrādīšanās.

Lai izdodas mūs pārsteigt arī turpmāk!

🙂

Tikmēr zviedri ir psiholoģiski pārvarējuši vakardienas ”maģisko datumu” jo nekas neparasts ”no augšas nav sagaidīts”. Viena daļa par to ir vīlušies. Citi – uzjautrinās par cilvēka ticību cipariem un maģiskām skaitļu kombinācijām. Ķīnieši esot 11.11 plkst. 11.11 palaiduši ceļā īpašu ” 1111” numura vilcienu. Uz kurieni? To neviens mums nepaskaidro.  Taizeme un Laosa šajā laikā atklājušas tiltu pār Mekongas upi.

Pārējie vakar precējās baznīcās, zem klajas debess un Globena gondolā – vairākus metrus virs zemes.  Cerams, ka kāzu datuma dēļ viņu dzīve būs laimīgāka. Cerams.

Mazāk patīkamas ir ziņas par masveida blogeru slepkavībām Meksikā.

Nedēļas sākumā vairāki tīmekļa aktīvisti Meksikas robežpilsētiņā Nuevo Laredo tika atrasti brutāli nodurti ar klāt pieliktām draudu vēstulēm: ” Tā klāsies jums visiem, kas mēģinās publicēt neatļautas lietas internetā!”.

Šoruden, šādi vietējā mafija ir izrēķinājusies jau ar četriem aktīviem tīmekļa blogeriem.

Pirms dažām dienām mafija ķērās arī pie vietējās avīzes El Buen Tono redakcijas, nodedzinot tās ēku.

Vainīgais ir noziedznieku sindikāts Zetas. Tas dibināts 90. gados un aptver bijušos elites karaspēka karavīrus. Pašlaik noziedzīgā grupējuma sastāvā ir ap 1000 kaujinieku (bijušie policisti un karavīri) un tas turpina iekšējo karu ar otru grupējumu Golfa karteli.

Nuevo Laredo ir stratēģisks robežpārejas punkts starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Meksiku.

Te ir galvenā narkotiku kontrabandas artērija uz Teksasu. Visiem, kas atļaujas iebilst vai nepakļauties, tiek pārgrieztas rīkles. Žurnālistus un blogerus ieskaitot.

Tas nozīmē, ka cenzūra ir totāla un par to, kas tur īsti notiek – neuzzina neviens.

Mediji par to neraksta un tīmeklī (ar šonedēļu)  arī iestājies klusums.

Neizdodas pat anonīmo portālu ideja. Vakar nogalinātais esot tieši šī – anonīmā portālā līdzstrādnieks, kura personību narkotiku sindikāta gangsteriem esot izdevies atklāt.

Viņa mirstīgās atliekas Zeta bija simboliski novietojusi Kristofera Kolumba statujas pakājē.

Šajā Meksikas reģionā legālie mediji faktiski vairs nedarbojas.

Sindikāti ir piespieduši tos klusēt.

Arī Verakusā vienīgais informācijas avots ir blogeri.

Pirms nedēļas viena no aktīvākajām hakeru grupām ” Anonymous” publicēja internetā brīdinājumu ar prasību atbrīvot vienu no Zetas ieslodzītajiem hakeriem. Ja tas netiks izdarīts, tad hakeri draud publicēt internetā visus noziedzīgā grupējuma locekļu vārdus un uzvārdus.

Tas nozīmē, ka pilsoņi vairs netic tiesai un policijai, politiķiem un pašvaldību atbildīgajām personām.

Viņi rīkojas paši.

Linča tiesa jeb tomēr taisnīga tiesa?

Kā jums šķiet?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s