Uz sapuvušiem pamatiem grīļojoties jeb iebiedēšana un mobings skolā

2013. gada 23. septembrī speciāli TVnet.

skolaNav normāli, ja cilvēki kļūst vardarbīgi savstarpējās attiecībās. Nevienu problēmu nevar atrisināt ar varas palīdzību. Diemžēl šī nekonstruktīvā rīcība arī šodien turpinās personu, grupu, valstu un civilizāciju savstarpējo attiecību kārtošanā.

Mēdz teikt, ka tie, kas iepazinuši homo sapiens ļaunumu labāk sev izvēlas mājdzīvnieku vai grāmatu sabiedrību. Tā dara tie, kam ir iespējas izvēlēties.

Skolnieciņam šī izvēles iespējas nav.

Visi mēs, cienījamo lasītāj, esam gājuši cauri skolas slūžām savā lieliskajā dzīvē!

To pieprasa civilizētas valsts prasību standarts, jo «skolā gudrības mums māca, mājās muļķi paliksim!».

Taču skola nav tikai atzīmes un liecības, mājas darbi un ekskursijas. Tā ir vieta, kurā gados vecāki vai «ietekmīgi» skolasbiedri ierāda mums vietu esošajā hierarhijā. Šis process ir nežēlīgs un gandrīz neredzams.

Neticat?

Tad sāksim no beigām. No rezultāta. No melnā fināla.

Bērnu un jauniešu pašnāvību skaita ziņā Latvija ir sestajā vietā Eiropas Savienības valstu vidū. Turklāt pašnāvības ir biežākais nāves cēlonis 15 līdz 19 gadu veco Latvijas jauniešu grupā. Tie ir cilvēki, kas lielāko savas dzīves daļu pavada skolā.

Skola nav izolēta no pārējās sabiedrības. Bērni tur savstarpēji izrīkojas tieši tāpat kā viņi to redz darām masu medijos, ģimenē, uz ielas un sabiedrībā kopumā. «Strādāju skolā jau 27 gadus un varu teikt, ka pēdējā laikā vardarbības gadījumu skaits skolās ir jūtami palielinājies. « (M.Jansone, Delfi, 19.03.2008).

Epizodes no mūsu skolēnu savstarpējās izrēķināšanās ir parādījušās ari medijos: Ziemeļvalstu ģimnāzijā kāda 6.klases skolniece pēc pret viņu vērstām rupjībām pamet skolu; publisks kautiņš stundas laikā fiksēts video internetā, kurā bija vērojama kādas Cēsu skolas nesimpātiska ikdiena; Ķekavas vidusskolas 8.klases skolniece piedzīvo publisku pazemošanu un ņirgāšanos no vienaudžu puses, jo vienaudži meiteni situši, likuši rāpot pa zemi un bučot svešus apavus. Pazemošanas aktu skolas biedri iemūžinājuši mobilo telefonu video kamerās. Tagad to var apskatīt visi, arī jūs, cienījamo lasītāj! Diemžēl.

Pēc Ķekavas iedzīvotāju teiktā, šajā skolā regulāri notiek vardarbības gadījumi, turklāt pusaudži neaprobežojas ar emocionālo teroru vien. Ķekavas vidusskolas skolēni regulāri piedaloties tā saucamajās «strelkās», kad pilsētas Estrādē pulcējas jaunieši ar mērķi atrisināt savstarpējos konfliktus. Šādās «strelkās» piedalās gan konfliktā iesaistītās puses, gan vairāki desmiti skatītāju, kas notiekošo filmē ar mobilo telefonu kamerām. Notikuma vietai garām ejot arī skolas darbinieki, taču līdz šim neesot bijuši gadījumi radikāli risināt samilzušo problēmu.

Mums nav vārda

Nezinu, kāpēc skolēnu savstarpējo izrēķināšanos Ķekavā sauc par «strelkām», taču viens ir skaidrs -mums latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu vecāko skolēnu tieksmi pakļaut jaunākos ar iebiedēšanas un pazemošanās palīdzību.

Kaimiņzemē zviedriem kopš 18.gs. šī procesa apzīmēšanai tiek lietots vārds «pennalism» (no vārda, kas apzīmē skolas penāli). Mums pagaidām skaudrā, impulsīvā «skolas pazemojuma» vārda vietā eksistē izplūdis apzīmējums: «publiska pazemošana un ņirgāšanās no vienaudžu puses». Konkrēta, viena vārda skolēnu savstarpējai publiskai pazemošanai latviešu valodā joprojām nav.

Otrs līdzīgs process, kas jau demonstrē nākamo soli jeb sistemātiskumu pazemojumos pret vienaudžiem tiek apzīmēts ar svešvārdu un tas ir «mobings», kas nozīmē agresīvu un pazemojošu rīcību pret kādu konkrētu personu, kura atrodas atkarīgā vai pakārtotā stāvoklī. Tātad «penālisms» ir spontāna vecāko un spēcīgāko skolēnu izrēķināšanās ar jaunākajiem, bet sistemātiska šīs vajāšanās izmantošanā attiecībās ir jau «mobings».

Valsts policijas mājas lapā jauniešiem vardarbību skolā raksturo kā procesu. Tātad «tiek uzskatīts, kas skolēns cieš no vardarbības tad, ja viņš ir atkārtoti un laika gaitā pakļauts negatīvām darbībām un attieksmēm no viena vai vairāku skolēnu vai skolotāju puses». Tālāk tiek precizēts kas ir fiziska, emocionāla un seksuāla vardarbība.

Vai pamanījāt, ka vardarbība netiek fiksēta pēc pirmās skolas biedra pļaukas vai izsmiekla? Tikai pēc «atkārtotiem pazemojumiem».

Atsevišķie pliķi un dūrieni nav nekas.

Zarnas un gludeklis

Man šķiet, ka es zinu kāpēc mums nav vārda pirmajai pļaukai skolā. Tāpēc, ka bērnu savstarpējā izrēķināšanās netiek uzskatīta par nopietnu problēmu. Visos laikos, taču puišeļi skolās ir kāvušies un meitenes plūkušās. Tas taču veselīgi, vai ne? Mēs pat izvairāmies saukt sitēju par varmāku un iekaustīto par upuri, jo «kam gan negadās»? Bez tam varmākas vienmēr visos laikos un vietās (arī skolā) noliedz vardarbības faktu vai arī uzsver, ka tas nav bijis nekas sevišķs. Parasti tiek vainots upuris, apkārtējie vai apstākļi. Noklusējot pāridarījumu, mēs – klusējošais vairākums, stiprinām uzbrucēja varas apziņu un sitējs turpina iesākto.

Vēl vairāk – zināma sabiedrības daļa uzskata, ka skola un dienests armijā ar tiem piemītošo «penālismu» un «dedovščinu» ir noderīga rūdījuma kalve gļēvajiem, izlutinātajiem, kautrīgajiem. Tāpēc bēdīgi slavenās, tikko slēgtās un no jauna atvērtās zviedru Lundsbergas internātskolas analizē (skat. Zviedrijas skolu inspekcijas ziņojumu 1700 lpp. apjomā) var izlasīt pagalma nepatīkamas lietas. Izrādās, ka skolas valdes Vecāku komiteja pilnība atbalstījusi skolēnu iekšējās pašregulācijas sistēmu – vecākie audzēkņi «audzinājuši» jaunākos, kā to uzskatījuši par pareizu (izmantošana, iekaustīšana, seksuāla pazemošana). Jauniņie, kas solīdajā skolā tika oficiāli saukāti par «zarnām», bija spiesti 100% pakļauties «vecajo» pavēlēm bez ierunām: iesācējs regulāri gludinājis 20 kreklus, kāds cits katru nakti bijis spiests pieņemt savā kopmītnes istabiņā 3 absolventus seksuālām aktivitātēm un iekaustīšanai klases biedru priekšā, vēl divi citi tikko 24. augustā bija spiesti pieņemt «kristības» izjūtot kā karsts gludeklis sadedzina viņu muguras ādu. Pazemojumu saraksts iznāk garš un mani šajā fenomenā pārsteidz divas lietas: 1) upuru fanātiskā klusēšana, 2) mēmā vairākuma aklums.

Piemēram, inspekcijas laikā internāta audzēkņi kategoriski atteikušies klausīt skolotāja lūgumam naktī aizslēgt savu istabiņu durvis. Spīdzinātāju mafija šādu soli viņiem nepiedotu. Aizslēdzot naktī istabu, nākamajā dienā skolas gaiteņos «dzīves» šādam drošulim vairs nebūtu.

»Jaunieši bieži baidās vērsties pret vardarbību, jo domā, ka sekos atriebība» (Vardarbība skolā. Latvijas Valsts policijas mājas lapa jauniešiem).

Paklausība un karjera

Tracis ar Lundsbergas «smalkās skolas» slēgšanu/atkalatvēršanu nav tikai zviedriem raksturīga problēma. Protams, ka šo seno skolu zviedri formēja izmantojot britu internātskolu tradīcijas un daudzi (arī pie mums!) ir pārliecināti, ka skolēnu savstarpējā «audzinošā izrēķināšanās» nāk visiem par labu: vājie iemācās paklausību un spēcīgie apgūst varas pielietošanas tehniku.

Šodien jūs pielienat niknajam spīdzinātājam Pēterim un gludiniet viņa veļu, lai pēc 10 gadiem šis pats Pēteris jums izkārtotu darba vietu Briseles Eirokomisijā. Tieši šis motīvs liek daudziem ietekmīgiem zviedriem sūtīt savus bērnus mācīties Lundsbergas skolā un nepievērst uzmanību zilumiem uz dēlu un meitu ķermeņiem. Karjera pieprasa pazīšanos un upurus. Vai pie mums Latvijā ir citādi? Vai nozīmīgus amatus piešķiram piemērotākajiem darbiniekiem vai tomēr lojāliem paziņām? Klases biedriem, skolas biedriem, sporta komandas biedriem vai kaimiņiem?

Mēs svaram kritizēt notikušo, bet vai tāpēc tiks nomainītas tradīcijas? Rūdījuma kalves ar nosaukumu – skolas?

Savaldīšanas metodes

Man šķiet, ka visbriesmīgākais šajā skolas varmācības fenomenā ir nevis nelietīgu cilvēku ļaunums, bet gan godprātīgu un atbildīgu cilvēku gļēvums masīvas nelietības priekšā. Varmāka parasti noliedz vardarbības faktu vai arī saka, kas tas nav bijis nekas sevišķs un pieaugušo iesaistīšanās reizēm vairāk traucē nekā palīdz.

»Situācija ir visai dramatiska. Visās Rīgas skolās darbojas skolas psihologs vai sociālais darbinieks, taču lauku skolās šādas atbalsta personas ne vienmēr ir pieejamas. Turklāt tas, ka skolā ir šādi cilvēki, nebūt negarantē mieru. Nav arī gaidāms, ka tuvākajos gados situācija pusaudžu vardarbības jautājumā jūtami uzlabosies, jo jāpaiet ilgākam laikam, lai skolas psihologa un sociālā pedagoga darbība dotu kādus pozitīvus rezultātus» (I.Bērziņa BJUT konsultante. Delfi, 19.03.2008).

Pētnieki uzskata, ka jau sen nepieciešams aktivizēt «pretmobinga speciālistu» klātbūtni skolās.

»Vairs nedrīkstam salīdzināt bērnu situāciju skolā ar savu bērnību, tagad apstākļi skolā ir daudz skarbāki un ir nepieciešams straujš, pirmās pļaukas fiksējums», – konstatē skolu sadzīves eksperts Kārs Oskars Sēderkvists avīzei «Dagnens Nyheter» 2013.g. 2.septembrī. « Mums pieaugušajiem ir tendence devalvēt bērnu un jauniešu pārdzīvoto un salīdzināt viņu situāciju skolā ar vidi parastā darba vietā. Tieši pieaugušie mēdz neņemt par pilnu bērnu sūdzības un nespēj iedziļināties notiekošajā».

Metodes? Protams, ir. To skaitā: nopratināšanas metode, draugu metode, konfrontācijas metode, «Lions quest» u.c. Pagaidām rezultāti šajā virzienā ir vairāk nekā pieticīgi.

Arī vislabākajās skolās, ar visatbildīgākajiem skolotājiem un visčaklākajiem skolēniem nepiedzims paradīze bez čūskām.

Čūska uzradīsies arī sterili tīrā vidē tieši tāpat kā Lilianas Helmanes 1934. gada lugā «The children´s hour», kura tikko piedzīvojusi pirmizrādi uz Dramaten skatuves Stokholmā.

Čūska ieradīsies.

Tikmēr, kamēr mēs turpināsim būvēt skolu uz sapuvušiem attiecību pamatiem.

Kamēr varmācībai būs ko ēst, miers nenāks.

Ne saukts.

Skolā kā cietumā: Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu

2013. gada 3. septembrī speciāli TVnet.

TVNet ilustrācija rakstam par skoluJā, es sākšu ar pašu galveno – ar to, kas ir pats svarīgākais šajā dzīvē – būt neredzamam. Nepamanāmam. Dzīvot tā, lai nekristu acīs viedokļu noteicējiem, neizraisītu skaudību kolēģos un kaimiņos un nesatrauktu konkurentus. Tātad – vislielākā laime ir būt tik «pelēkam» un neuzkrītošam, cik vien iespējams.

Ja to spējat, tad karjera jūsu priekšā ritināsies kā neredzamas rokas uzvilkts automātiskais paklājs un sabiedrība piedāvās galvu reibinošu karjeru līdz pašam augstākajam amatam valstī tieši tāpēc, ka esat visneizteiksmīgākais cilvēks pasaulē. Apskatiet kārtīgi mūsu valsts prezidentu. Viņš ir lielisks šīs loģikas piemērs.

Kā tas nākas, ka pelēcības ņem virsroku?

Grāmatās un filmās mums piedāvā varoņus – spilgtas personības, taču reālajā dzīvē sabiedrība šos savdabīgos īpatņus «nokož» pirmos un «nomasē» nekustīgus pie publiskās karjeras «olimpa» sliekšņa, jo visās sabiedrībās eksistē hierarhija, kurā varoņu lomas parasti mēdz būt aizņemtas jau iepriekš. Kāpēc? Tāpēc, ka «jaunus varoņus» visām vietējām elitēm nevajag.

Ja gribat palikt «dzīvs» – kļūstiet neredzams.

Īpaši svarīgi to saprast ir bērnībā – brīdī, kad pārkāpjat skolas slieksni, «reālā, neoficiālā skolas kārtība» uzreiz iesitas sejā kā sastāvējusies smaka. Vecāki mājās stāsta vienu, bet reālā skolas dzīve rāda pavisam citu ainu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visas skolas faktiski ir izolētas salas, kurās valda savi nerakstīti iekšējās kārtības noteikumi. Līdzīgi kā cietumā.

Diemžēl.

Sistēma (faktiski) mēdz būt līdzīga, neraugoties uz it kā formālajiem noteikumiem: skolotājiem, iekšējās kārtības noteikumiem, direktoriem un visiem pārējiem, kas formāli pārstāv jēdzienu «skolas iekšējās kārtības noteikumi»; eksistē arī citi – nerakstīti, daudz skarbāki likumi un noteikumi, kas «visiem» ir jāievēro.

Citādi būs slikti.

Bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos

Naivākas būtnes skolas nerakstītos likumus pamana novēloti un tāpēc cieš. Gudrākie un apķērīgākie – vai nu metas kalpot skolas pašizceptajai mobinga mafijai, vai arī visiem spēkiem kļūst neredzami un nepamanāmi. Kā ēnas.

«Skolas ir nežēlīgas, un spīdzināšana tajās notiek nepārtraukti. Viena izredzēto grupa pakļauj sev pārējos, un tas notiek vairāk vai mazāk atklāti. Īsi sakot – «skolas mafijas» hobijs ir salauzt apkārtējos un pakļaut tos, pieskaņojot savām vajadzībām» (Agnese Helštroma, «Būt nepamanītai», 2013). Ja parastais skolēns iztur ugunskristības un pakļaujas vecāko audzēkņu elitei, tad viņš pamazām iemācās dzīvot apstākļu stresā un kā kompensāciju saņem neformālu lojalitātes kontraktu no «mafijas» visa mūža garumā.

Agneses skarbā pieredze radusies vienā no Zviedrijas elites internātskolām, kuru tikko augustā Zviedrijas skolu inspekcija slēdza kārtējās skolēnu savstarpējās varmācīgās izrēķināšanās dēļ. Šī Lundsbergas skola nav parasta. 25% audzēkņu šurp ieradušies no aristokrātu ģimenēm un jau no bērna kājas zina un saprot varas gaiteņu iekšējo loģiku: bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos. Taču turīgo ļaužu atvasēm «no malas», kuru vecākiem pietiek naudas samaksāt saviem bērniem dārgo skolas laiku (lai nodrošinātu ne tikai zināšanas, bet arī «nākotnes kontaktus»), ugunskristības var beigties arī ārsta kabinetā. Tā tas noticis arī šogad – divi jauniņie bija «iesvētīti» ģimnāzijas guļamtelpās ar karstiem gludekļiem, iegūstot smagus apdegumus.

Skolas rektors pagājušajā nedēļā ir jau atstādināts no amata, un leģendāro Zviedrijas skolu valsts inspekcija pieprasa slēgt.

Kamēr zviedru mediji turpina «vārīties» un Lundsbergas skolēni kopā ar vecākiem iet demonstrācijās, lai protestētu pret Zviedrijas valsts skolu inspekcijas lēmumu, es mēģinu saprast skolas varmācības akceptu mūsu sabiedrībā.

Jaunjelgavas skolas gadījums: direktore/politiķe nav vainīga?

Jā, visiem skolas laikā ir nācies piedzīvot varmācību no savu vienaudžu puses. Lielākā vai mazākā mērā.

Tas skaitās normāli.

Vienmēr tā ir bijis, un tāpēc sabiedrībā eksistē pieņēmums, ka skolēnu savstarpējās izrēķināšanās dēļ nav ko celt paniku, jo «viņi ir tikai bērni» un «mēs taču arī tādi bijām».

Pazīstat šo loģiku?

To aktualizē arī Latvijā tik satraucošais Jaunjelgavas skolas gadījums, kad kāds piektās klases skolēns ar savu vasaļu «bandu» 27. aprīlī smagi piekāva pirmklasnieku skolas tualetē. Par notikušo mēs visi uzzinājām, pateicoties piekautā puisīša klasesbiedru vecāku pilsoniskajai drosmei. Viņi sazinājās ar medijiem, un mēs uzzinājām, kas notiek Jaunjelgavas skolā. Diemžēl tikai publiskās domas spiediena rezultātā «formālā vara» – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un Izglītības kvalitātes valsts dienests sāka izskatīt skolas apstākļus un direktora atbildību.

Rezultātā skolas direktore Lauma Mīlīga no amata netika atcelta un par notikušo saņēma mazāko iespējamo sodu – 50 latu soda naudas apmērā. Direktore ir vietējās pašvaldības deputāte un tobrīd maijā gatavojās pašvaldību vēlēšanām. Saprotams, ka tracis ap piekauto pirmklasnieku nebija uzplaiksnījis viņai piemērotā brīdī. Tāpēc direktores prestižam palīgā devās ne tikai vietējā politiskā politiskā elite un pagaidām vēl nepiekauto skolēnu vecāki, bet arī publiskās domas viedokļa vērpēji un mediji. Moto bija nepārprotams: «Direktore te nav vainīga! Vainīgi ir kauslīgā zēna vecāki!» Viss.

Labā direktore atkal tika ievēlēta domē, jo, kā norādīja Jaunjelgavas domes priekšsēdētājs Guntis Lībeks, direktore neko vairāk iespēt neesot varējusi.

«Vai nevajadzēja tomēr atsaukt direktori Laumu Mīlīgu no amata?» es jautāju, atsaucoties uz līdzīgu gadījumu Lundsbergas ģimnāzijā Zviedrijā.

«Nē, nekādā ziņā. Mēs Latvijā nestrādājam ar šādām Staļina laika metodēm!» protestēja domes priekšsēdētājs.

Pārdomas par Staļina ietekmi uz zviedru izglītības sistēmu atstāju jūsu kompetencē, cienījamo lasītāj! Taču uzskatu, ka par skolēnu drošību skolā tomēr atbild skolas direktors un, ja skolai un pašvaldībai līdz šim trīs gadu garumā nav izdevies savaldīt «šo nedisciplinēto zēnu» = varmāku, tad amatpersonas nav savu pienākumu augstumos. Brīdī, kad bērns pārkāpj skolas slieksni, visu atbildību par mūsu bērnu drošību ir jāuzņemas skolas vadībai. Nevis varmākas vecākiem.

Tik vienkārši tas ir.

Policija pavasarī esot izmeklējusi notikušo, taču vainīgo nav izdevies noskaidrot, jo varmāka – piektās klases skolēns savu vainu kategoriski noliedzis. Viņu atbalstījusi arī māte un vietējā sabiedrība, kurai likās (kā jau tas pieņemts šādos gadījumos), ka «šādus notikumus nevajag pārspīlēt, jo šādas lietas notiek arī citur un tāpēc ir labāk to noklusināt, lai neradītu skolai un reģionam sliktu slavu, jo upuris pats vainīgs, ka trāpījās varmākam ceļā. Vislabākais ir klusēt un tādējādi būt lojālam pret savu skolu un vidi» (A.Helštroma).

Visvieglāk ir sodīt upuri

Kā jau tas mafiju sabiedrībās pieņemts – visvieglāk ir sodīt upuri. Sazināties ar neveiksmīgo policijas izmeklēšanas vadītāju Jaunjelgavas policijas priekšnieku Aigaru Zīmeli man neizdevās ne zvanot, ne sūtot viņam e-pasta vēstules. Ļaunas mēles interneta diskusijās par šo gadījumu melš, ka varmākas tēvam esot kontakti vietējā policijā. Bez tam varmācīgā piektklasnieka tuvs radinieks strādājot vietējās avīzes redakcijā un tāpēc izmeklēšana un sabiedriskā doma Jaunjelgavā esot «piefrizēta» no spēka viedokļa. Mēs, TVNET lasītāji, šādām baumām, protams, neticam.

Protams.

Par vietējo pinkertonu neveiksmi piekautā pirmklasnieka lietā man aizvadītās nedēļas beigās telefoniski pastāstīja Jaunjelgavas skolas mācību pārzine. Viņa bija cieši pārliecināta, ka abi zēni – gan piekautais gan piekāvējs turpinās mācīties tālāk skolā un viss būs labi. Tobrīd skolā uz sarunām ar direktori tika gaidīta otrklasnieka māte un bija nojaušams, ka viss ir atkal «štokos».

Otrklasnieks ies skolā un sestklasnieks – agresīvais motobraucējs būs spiests samierināties ar mājmācību vismaz līdz Jaungadam.

Kas īsti notiek? Vai notikušais ir «vienkārši neveiksme» vai totāla institūciju nekompetence un nespēja tikt galā ar problēmu? Ja reiz varmācīgais sitējs ir hiperaktīvs bērns, ar kuru netiek galā nedz māte, nedz skolas direktore, nedz vietējā pašvaldība tik lielā mērā, ka viņš sāk metodiski kropļot mūsu bērnus, tad ir jābūt veidam, kā atņemt šādām «mātēm» un «tēviem» tiesības audzināt bērnus, kurus viņi neprot audzināt.

Vai pašvaldības bāriņtiesai nav nekā, ko teikt šajā lietā?

Mūsu valstī pastāv administratīvie sodi, kas var piespiest arī ļoti skeptiskus vecākus sadarboties. Vienkārši tāpēc, ka mūsu bērniem ir tiesības uz drošu vidi skolā.

Tikmēr simtiem skolēnu šodien ver skolas durvis, cerot, ka vietējā neformālā mafija viņus nepamanīs. Liks mieru un ļaus mācīties.

Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu.

Zvans ir jau noskanējis.

Kazarma nepilngadīgajiem, kas maskēta kā civils objekts? Kas tas ir?

2012. g. 3. septembris  Speciāli TVNET

Foto; http://www.worldharmonyrun.org/ finland/news/ 2010/0908

Tā ir skola. Vieta, kur katrs no mums pavadījis garus gadus un, kur «cilvēks pazaudē vienu trešdaļu savas dzīves, beigu beigās saņemot pārmetumus par to, ka tu nestrādā ar pietiekoši lielu atdevi» – raksta kāda jaunkundze tīmekli, oponējot tiem, kam skola ir «vieta, kur bāž batonus ausīs», «vieta, kur var reizēm labi izgulēties», «vieta, kur var iemācīties ko jaunu» un visbeidzot «vieta, kur ir iespējams saņemt informāciju un rast kaut nelielu daļiņu no kopējās pieredzes, kas būs nepieciešama dzīvei».

Šodien sākas kārtējais, jaunais mācību gads arī Latvijas skolās. Šis notikums attiecas uz mums visiem, jo visi bērni sākumā ir cilvēki un tikai pēc gadiem viņi pārvēršas par pieaugušajiem.

Pieaugušie (attiecīgi) ir tie, kas regulē skolu – «kazarmu nepilngadīgajiem» vai «tramplīnu bērnu nākotnes gara uzvarām». Kā redzat – skolai var būt dažādas sejas, jo sākt skolu bērnam nozīmē, ka viņš tiek pārcelts no vienas mikropasaules nākošajā un visbeidzot ar katapultu noenkurots uz globālas, slidenas, aukstas un neērtas lodes ar vienotu nosaukumu «dzīves īstenība».

Skolas «seju dažādība» ir arī mans šodienas temats, jo laba izglītība joprojām ir nācijas un valsts vislētākais un visefektīvākais aizsardzības ierocis.

Starta šāviens šā maģiskā ieroča kalšanai pie mums noskan mazliet vēlāk nekā Ziemeļeiropā un nedaudz agrāk nekā Dienvideiropas valstīs.

Dažāds ir arī pirmziemnieku vecums. Vienā daļā valstu savus bērnus sūta skolā jau no četru gadu vecumā (Ziemeļīrija, Holande). No piecu gadu vecuma skolā sāk iet Lielbritānijā, Maltā. Sešgadnieki skolas slieksni pārkāpj vairumā valstu: Austrijā, Beļģijā, Kiprā, Čehijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Ungārijā, Islandē u.c. Visbeidzot septiņu gadu robežu skolas startam saglabā Latvija, Igaunija, Somija, Polija, Zviedrija, Kanāda, Singapūra, Šveice (daži kantoni).1

Skolas sākuma robežu nosaka tradīcijas un pieņēmumi.

Kā ir vislabāk? Vispiemērotāk un visefektīvāk?

Starptautiskie skolēnu zināšanu testi pierāda, ka pasaulē labākā skola pašlaik atrodas Somijā un tur pirmklasnieki ver skolas durvis tāpat kā Latvijā – no septiņu gadu vecuma.

Starta brīdī esam vienās pozīcijās ar pasaules labāko skolu, kuras nosaukums ir «Soumi» .

Kāpēc tieši somiem pašlaik pieder vislabākā skola pasaulē?

Tāpēc, ka skolu darba kvalitātes līmeni mēdz mērīt ar starptautisko testu palīdzību, no kuriem pats iecienītākais pēdējo desmit gadu laikā ir tā saucamais PISA (Programme for International Student Assessment) tests, kurā tiek salīdzināta 15 gadus vecu skolēnu spēja lasīt, rēķināt un izprast dabas zinātnes. Testā piedalās ap 26 miljoniem pusaudžu no 60 – 65 pasaules valstīm un demonstrē savas prāta spējas, zināšanas, prasmi, uzskatus un gatavību konstruktīvi atrisināt piedāvātās problēmas. 2009. gada testa rezultātus mēs uzzinājām 2011.

Savu valstu aizstāvības līderpozīcijās ir Āzijas valstis un Somija. No mūsu reģionā, protams, Igaunija ar lielisko 9. vietu dabas zinātnēs un 13. vietu lasītprasmes testā.

Latvija?

Pa vidu: 30. vieta lasītprasmē, 36. – matemātikā un 30. – dabas zinātnēs. Viduvēji? Šķiet, ka pārāk pieticīgi. LV aizstāvība šeit izskatās pieticīgi pelēka.

Turpretī somu skolēni ir pārliecinoši līderi šajā zināšanu pārbaudē jau desmit gadus pēc kārtas.

No šī testa izriet atbilde visiem tiem 29% mūsu iedzīvotāju, kuri, vērtējot izglītības kvalitāti valstī, norādījuši, ka tā pasliktinoties (skat. DNB barometra jaunāko pētījumu). Tātad vienai trešdaļai Latvijas iedzīvotāju ir sajūta, ka izglītība kā valsts aizsardzības ierocis nav savu pienākumu augstumos.

Paskatīsimies uz somu skolu un mēģināsim saprast, kur ir veiksmes priekšnosacījumi?

Kāpēc somiem ir tik laba skola, kas spēj savus audzēkņus izvirzīt pasaules kompetences avangardā? Kā šī skola prot un spēj nodrošināt salīdzinoši vienādu skolēnu zināšanu līmeni visā valstī? Kā tas iespējams, ka skolotāja profesija somiem joprojām ir prestižo profesiju skaitā un pedagoģijas augstskolās ir pamatīgs konkurss? Kā var nodrošināt labu skolu bez necilvēcīgi apjomīgām investīcijām šajā nozarē?

Kā tas iespējams? Tā ir mīkla.

Somu veiksme šajā aizsardzības jomā skauž arī zviedriem un norvēģiem un visiem pārējiem.

Veiksmes stāstiem mēdz būt dažādi izskaidrojumi. Tos var dziļāk pētīt mūsu ministrs Ķīlis un viņa komanda, taču no mana viedokļa pats galvenais ir somu veselais saprāts, kas palīdzējis pārvērst mazgadīgo kazarmu par zinātkāru bērnu pētniecības laboratoriju ar moto – labāk būvējam skolas bērniem, nevis vēlāk cietumus pieaugušajiem.

Somiem ir ļoti saprātīgi un ar ikdienu sasaistīti mācību plāni, kas izvirza skolēniem un skolotājiem reālus un konkrēti sasniedzamus mērķus. Skolotājiem ir skaidra izvirzīto mērķu loģika. Pamatskolā ir svarīgi iemācīt saprast izlasīto, un tieši šī gatavība iedziļināties rada priekšnoteikumus matemātikas un dabas zinātņu izpratnei. Skolēni saprot pamatus, un viņiem pietiek iemaņu un pacietības redzēt kopsakarības. Mājas darbi tiek uzdoti no pirmdienas līdz ceturtdienai, mācību stundas pamatskolā notiek tikai (!) līdz plkst. 14.00. Atliek laika sportiem un aktīvai atpūtai. Tiem, kas «netiek līdzi» vai «kaut ko nesaprot», tiek piedāvāta efektīva palīdzības sistēma. Tālāk apmācību sistēma atgādina mūsējo. Taču viena tēma ir tikai somu noslēpums (kas nav atminēts joprojām) – kā viņiem izdodas panākt, ka skolotāja profesija ir ļoti prestižs darbs un pedagoģiskajās augstskolās uz katru studiju vietu pretendē 5 – 10 reflektantu?

Iestājeksāmenos tiek ņemtas vērā ģimnāzijas atzīmes, iestājeksāmena rādītāji un iestājeksāmenu intervijas rezultāti. Bez perfektas somu valodas prasmes šajās augstskolās nav ko iesākt.

Jā, šie studenti ir izraudzīto grupa, un šis fakts piešķir skolotāja profesijai īpaši pozitīvu auru ne tikai augstskolā, bet arī ārpus universitātes sienām.

Taču var gadīties, ka somiem ir izdevies neiespējamais – panākt, ka skola ir skola, nevis savāds un apgrūtinošs darbs, par kuru skolēniem nemaksā algu.

Tiem, kas vēlas iedziļināties somu skolas fenomenā, iesaku izlasīt Pasi Sahlberg «Finnish lessons. What can the world learn from educational change in Finland?». Teachers collage press, New York, London. 2011.

Grāmatas autors ir matemātikas un dabas zinātņu skolotājs, kurš savā tekstā pragmatiski pierāda, kā Somija pēc «finlandizācijas perioda» spēja izrauties no PSRS impērijas spiediena un pārvērsties par eiropeisku valsti. Skola tur attīstījusies līdzsvaroti, nav bijusi pakļauta politiskiem pārkārtojumiem un joprojām nav pakārtota tirgus ekonomikas loģikai.

Paradoksāli, ka mācību rezultāti somu skolā uzlabojušies, saīsinot mācību dienas ilgumu un skolotāju birokrātisko dokumentu lērumu. «Veselais saprāts» palīdz, konstatē grāmatas autors, norādot, ka mācību vielas izpratni nedrīkstētu reducēt līdz skolēna spējai aizpildīt testa ailes, liekot krustiņus «jā» un «nē» kvadrātos.

Mācīties bez izpratnes nav jēgas, taču spriest bez zināšanām ir pat bīstami.

Kā jūtas paši somu skolu audzēkņi?

Matlidenas skolā netālu no Helsinkiem skolēnu pašlepnumam nav robežu.

Mēs esam ieradušies šeit, lai… – teikumu neizdodas pabeigt, jo somu skolēni uzreiz turpina ārzemju žurnālistu iesākto un nepabeigto jautājumu ar kori: «…jo mēs esam vislabākie pasaulē! Vai ne!?» Seko kolektīvi smiekli.

Taisnība.

Ne ko pielikt, ne atņemt. Mācību stunda norisinās klusumā, uz ēdamzāli skolēni iet pa pāriem, kolonā (kā vecos labos laikos), par stundu nokavēšanu – piezīme, par nepaveiktiem mājas darbiem – piezīme. Jau skolā esot, jāiepazīstas ar dzīvi ārpus mācību iestādes sienām.

«Nedomāju, ka, ierodoties uz stundām precīzi 07.00, cilvēks kļūst labāks. Taču šie noteikumi iemāca mūsu bērnus respektēt darbu, apkārtējos cilvēkus – skolotāju un klases biedrus. Ja cilvēks ir pieradis nerēķināties ar citiem un traucēt pārējos, tad jau skolā ir jāpieradina, ka šāda rīcība mūsu sabiedrībā netiek respektēta un akceptēta,» komentē Laila Andersone, Matlīdenas skolas direktore.

Protams, ka bērni visos laikos, visās valstīs un sabiedrībās ir bijuši tirāni: neklausa skolotājus, neciena ēdienu un runā pretī vecākiem, taču civilizācija vienmēr var izvēlēties vai nu izglītotu sabiedrību, vai katastrofu.

Somi izvēlas pirmo variantu, un tāpēc par mācību līdzekļiem vecākiem nekas nav jāmaksā, skolas pusdienas un veselības aprūpi skolēniem tur apmaksā valsts.

Somu skolās netiek rīkoti valsts nozīmēs eksāmeni, skolas nepārbauda izglītības ministriju pārstāvji, taču zināšanu līmenis visās mācību iestādēs ir praktiski vienāds. Nav A un B līmeņa skolu, bērniem iesaka mācīties savās «mikrorajonu skolās».

Skolotāju algu līmenis Somijā ir zem ES vidējā līmeņa un pakļauts stabilam tarifam (visi skolotāji saņem apmēram to pašu algu, neatkarīgi no skolas atrašanās vietas).

Somu skolēnu vecāki, skolēni un skola sadarbojas.

Latvijā šis trio: skola+skolēns+vecāki nedzied 100% unisonā.

Pagājušajā ceturtdienā Rīgā, 700 skolu direktoru un izglītības pārvalžu vadītāju konferencē apsprieda reformas izglītībā un «ar aplausiem sagaidīja skolas direktoru, kurš publiski paudis viedokli, kāpēc vecākiem mācību līdzekļi jāpērk par savu naudu, nostājoties opozīcijā vecākiem» (BNS, TVNET, 30.08.2012.).

Ja trio-aliansē rodas problēmas, tad būtu saprātīgāk risināt šīs problēmas, nevis sagraut aliansi.

Viena no sāpīgākajām Latvijas aktualitātēm – bezmaksas izglītība pie mums jau sen kļuvusi par centrālo jautājumu, jo valstij ir jānodrošina skolēni ar bezmaksas mācību līdzekļiem. Visiem skolā ir jāiet, un šī «skolā iešana» ir nepieciešama valstij. Ne tikai pašiem skolēniem. Tāpēc par bērnu mācībām skolā nedrīkst pieprasīt no vecākiem naudu.

Valstij vajadzīgi visi prāti, arī tie, kas ierodas skolā ar «sausu maizi azotē».

Nedomāju, ka tiesībsarga aktivitātes par bezmaksas izglītību būtu jāuzskata par provokāciju (kā to traktē ministrs), un nedomāju, ka visu atrisinās tie 300 tūkstoši latu, kas pašlaik no valsts budžeta tiek piešķirti skolām vai mācību līdzekļu digitalizācija.

Valstij beidzot ir jātiek skaidrībā, ko ietver mācību līdzekļi, kas jānodrošina valstij. Pie šiem «izdevumiem» (grāmatām un burtnīcām) būtu jāpieskaita arī zīmuļi, dzēšgumijas, skolu remonti un … nereti pedagogu pieprasītie īpašie treniņtērpi sporta nodarbībām, skolas rīkoto kultūras pasākumu un ekskursiju izmaksas. Satversmes 112. pants garantē Latvijā tiesības bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību, un šīs pamatlikuma normas nedrīkstētu būt deklaratīvas.

Kā tas varbūt, ka skolotāji un valsts ir pret Satversmes 112. pantu?

Paraudzīsimies uz notikumiem no malas. Skolēnu skaits Latvijas izglītības iestādēs pēdējo gadu laikā turpina samazināties. Vispārizglītojošās skolās pēdējo trīs gadu laikā tas samazinājies par 9% (augstākajās mācību iestādēs par 14%), turpretī vispārizglītojošo skolu un pedagoģisko darbinieku skaits šajā periodā ir palielinājies par 2% (skat. http://www.csb.goc.lv).

Izglītības kvalitātes uzraudzības dienesta pārstāvis Jānis Mihailovs Latvijas medijiem tikko nespēja paskaidrot, cik skolas vecuma bērnu šogad būs mazāk nekā pērn un kur palikuši apmēram 3000 bērnu, kuri «ir skolas vecumā, bet nevienu izglītības iestādi neapmeklē» (BNS, TVNET, 22.08.2012.). Izpētē esot noskaidrots, ka «teju astoņi tūkstoši no Latvijas aizbraukuši. 72 bijuši invalīdi un tāpēc skolu nav apmeklējuši. 732 bijusi anulēta deklarētā dzīves vieta, 42 atrodas bezvēsts prombūtnē.»

Izrādās, ka no mūsu nodokļu naudas barojas liels skaits neefektīvu izglītības un visu citu veidu birokrātu, kuri saņem algu, bet nedara savu darbu. Ir cilvēki, kas ieņem atbildīgus amatus, bet nav neviena, kas spēj noskaidrot kur pazuduši 3000 skolēnu un kas noticis ar tiem reģistrētajiem 42, kuri oficiāli pašlaik atrodas «bezvēsts prombūtnē». Nolaupīti, klaiņo, vai pa Latviju siro masu slepkavas, kas izrēķinās ar skolēniem?

Aizbraukuši, aizvesti, slēpjas vai tiek slēpti?

Pat valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa uzskata, ka neesot iespējams noskaidrot «kur atrodas bērns, ja viņš ir ierakstīts iedzīvotāju reģistrā, bet nav atrodams nevienā no Latvijas skolām» (BNS, TVNET 25.08.2012.). It kā nebūtu pazudušo bērnu vecāku dzīvesvietu. Eksistē arī VSAA dati par pabalstiem, medicīnas iestāžu uzskaites kartītes, bāriņtiesas, sociālie darbinieki, sociālie tīkli ar profiliem (Draugiem, Facebook). Ja grib, tad var šos bērnus atrast. Izskatās, ka nevarīgās atrunas liecina par varas iestāžu izvairīšanos no darba un atbildīgie ierēdņi liek lietā formālas, izvairīgas atrunas – lai slinkuma vietā uzlocītu rokas un sāktu strādāt. Acīmredzot ir pienācis laiks šīs amatpersonas nomainīt, jo nav izslēgts, ka kāds no šiem «42» šobrīd gaida uz mūsu palīdzību, jo ir ieslēgts dzīvoklī, bez iespējas iet uz savu skoliņu.

Vai bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem un VBTAI nav paredzēti sodi par sava darba neizdarīšanu, vai šīs institūcijas var bezatbildīgi plātīt rokas?

Cik liela ir skolēnu atbiruma problēma? Pašlaik nav pieejama precīza informācija par to, cik daudz skolēnu ik gadu reāli pamet skolu un mācības neturpina, taču nevienam nav noslēpums, ka tā ir sociāli nozīmīga problēma un to nepieciešams risināt.

Statistikas dati liecina, ka ik gadu mācības sistemātiski kavē arvien vairāk skolēnu un, iespējams, kavējumu dēļ pieaug to skolēnu skaits, kas nespēj demonstrēt prasībām atbilstošu zināšanu līmeni un izpratni. Rezultātā mācību gadu pabeidz ar nesekmīgu vērtējumu vienā vai vairākos mācību priekšmetos. Pieaug arī to skolēnu skaits, kas neieskaitītā vērtējuma dēļ pamatskolu beidz vien ar liecību, kas ierobežo viņu turpmākās izglītības ieguves iespējas.

Mācīties nozīmē to pašu ko airēt laivu pret straumi. Ja airētājs nogurst, tad slīdam atpakaļ.

Satversmes 112. panta ievērošana šo problēmu neatrisinās, taču reālas bezmaksas izglītības ieviešana būs solis uz priekšu Latvijas attīstībā. Nākamais solis prasās pēc skolēnu reālas uzskaites un vajadzību apzināšanas, jo to «saradīsies» aizvien vairāk.

Bastotājiem un «sliņķiem» kā problēmu grupai tūliņ pievienosies bērni, kas atgriežas atpakaļ no ārzemēm, kur pavadījuši vairākus gadus kopā ar viesstrādniekiem-vecākiem un tāpēc latviski lasa un raksta ar grūtībām. Latviešu skolās palielināsies krieviski runājošo bērnu skaits, kuriem nepieciešama tā pati īpaša pieeja un labvēlība kas pārējiem, jo laipnība ir tā valoda, kuru dzird kurlais un redz neredzīgais.

Šodien no jauna sākas skola. Valstisks notikums, kas atteicas uz mums visiem.

Vienkārši tāpēc, ka bērni ir mūsu Latvijas nākotne, bez kuras neviens no mums vairs nevaram iztikt.

Mūsu atlikusī dzīve notiks nākotnē.

Tāpēc domāsim par to, kā pārvērst šodienas «kazarmu nepilngadīgajiem» par nākotnes Latvijas aizsardzības smēdi, jo mūsu valsts vēl daudziem būs vajadzīga.