Trobelis ap ”raudošajām skolniecēm” jeb faktu rezistence

crowdInterneta viļņošanās ap modes dizaineru Gintu Budi (aizvadītās nedēļas laikā) lika aizdomāties par vairākiem mediju efektiem, kas maz izgaismoti mūsu ikdienā.

Pirmais no tiem – virtuālās sektas vēlme izvairīties no faktiem jeb modernās sabiedrības faktu rezistence. Lai gan sabiedrība it kā pieprasa: ”dodiet mums faktus un secinājumus izdarīsim mēs paši”, jau sen ir pierādījies, ka bez komentāra publika ”mesidžu” nesaprot. Tieši šo efektu varēja novērot aktuālajā gadījumā. Iniciatīvas autori – ”aizvainotie vecāki” nevarēja piedot modes dizainera stilu sarunās ar skolniecēm un visiem spēkiem centās atrast būtiskus pārkāpumus: 1) dizaineris esot runājis rupjības (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 2) saukājis meitenes par ”prostitūtām” un ”saspiestiem tomātiem” (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 3) nicīgi izteicies par trūcīgu meiteņu apģērbu (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 4) ņirgājies par bērniem (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem).

Viens ir skaidrs – ”kādam” ļoti nepatīk, ka attiecīgā persona mēģina palīdzēt ieviest skolēnu formas vairākās Latvijas skolās. Vēl citam vienkārši nepatīk šis cilvēks dažādu citu iemeslu un aizspriedumu dēļ. To var saprast. Ikviens no mums ir cilvēks un tas ir tik cilvēcīgi, ka ”mēs kādu nevaram ciest”. Taču nav piedodams, ka savas privātas nepatikas pēc mēģinām sev nesimpātisko cilvēku pienaglot pie publiskā kauna staba, lai ar pūļa palīdzību izrēķinātos ar viņu kā personu, profesionāli un publiskās domas ietekmētāju. Dažas no karotājām publiski neslēpa savus mērķus ”panākt, lai šis cilvēks nekad vairs netiek pieņemts Latvijas skolās”.

Tātad – runa nav par cita viedokļa paušanu, bet gan par nesaudzīgu linčošanu bez tiesas jeb apzinātas otra cilvēka- profesionāļa novešanas pie bankrota (bloķējot viņa iespēju strādāt). Šāda ”izsaldēšanas taktika” ir ļoti izplatīta tieši Latvijā. Kā jau tas provincē pieņemts: ”viena tante teica” un visas kolektīvi metas ”sesku sist”.

Normālā lielpilsētā vai civilizētā vidē šāds procesu nevarētu notikt, jo sabiedrība ir iemācīta nevajāt citādi domājošos un izvairīties no linča tiesām. Turpretī provincē viedokli parasti formē ”viedokļu grupējumi” = ”bandas” jeb ”mafijas”, kurām pieder patiesības monopols. Tiem, kas grupējumos (partijās, baznīcas draudzēs utt.) neiekļaujas, ir nolemti atriebības ceļa rullim. Tieši tāpat kā šajā gadījumā, kad portāls ”kasjauns.lv” pat pamanījās kā argumentu ”cīņā pret Budi” izmantot pat viņa bērnības fotogrāfijas. Tātad lietišķas diskusijas vietā notika konkrēta izrēķināšanās ar cilvēku, viņu uzšķēržot kā vardi un uzspraužot uz ”kauna staba”.

Kā šis efekts būtu vērtējams no mediju analītikas viedokļa?

”Tā es jūtu” un ”tā man liekas”, nevis ”notika sekojoši”

Interneta mediju vide ir uzjundījusi satura virskārtā fenomenu, kuru latviski var nosaukt par ”sajūtu argumentāciju”. Proti: pirmajā plānā tiek izvirzīti apgalvojumi par to, kā mēs jūtamies un kādas ir mūsu sajūtas kādā noteiktā kontekstā. Tas, kas ar šo argumentāciju tiek apgalvots, var arī neatbilst notikuma faktiskajai būtībai. Viedoklis un fakts nav viens un tas pats. Ja mēs neesam līdz galam noskaidrojuši, kas īsti skolā notika, tad mums faktiski nav pamata izmantot medijus un ar emocionālu argumentu palīdzību, nomainīt akcentus sev vēlamajā virzienā. Protams, ka katram no mums šķiet, ka mūsu universums un sajūtas ir noteicošās. Protams, ka tā notiek mūsu privātajā dzīvē un sarunās, taču situācija mainās, ja tiek pieslēgta publiskā skatuve jeb mediji. Tad atbildība ir cita un: 1) nepietiek ar emocionālo argumentāciju, lai kaut ko pierādītu, 2) nedrīkst kūdīt un rīdīt pret kādu konkrētu personu, kuras vainu mēģina leģitimēt spontāns pūlis.

Faktu rezistence jeb konspirācijas teorijas

”Emocionalizēšana” šobrīd ir ļoti izplatīta parādība mediju vidē. To vislabāk var pamanīt Krievijas TV sižetos, kad notikumus Ukrainā vai Sīrijā krievu žurnālisti traktē tikai un vienīgi no ”savām Kremļa emocionālajām” pozīcijām. To paši apzināti vai neapzināti adoptē Latvijas TV un Delfu ārzemju ziņu veidotāji, jo arī viņiem, acīm redzot, ir tuvāka tieši šī pieeja. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka vara (ASV, FBI, BBC utt) stūrē legālo faktu plūsmu un visa pasaules notikumu plūsma ir iekšējas konspirācijas rezultāts. Tāpēc visi fakti, kas runā pretī personīgajam viedoklim, tiek kategoriski noraidīti. Vislabāk šo fenomenu pierāda ilustrāciju vai videomateriālu komentāri. Tie var būt diametrāli pretēji vienai un tai pašai ilustrācijai. Piemēram – sociālie mediji izplata fotoattēlus ar bēgļiem, kas esot agresīvi Islāma Valsts piekritēji un tāpēc uzbrūkot vācu policistiem. Taču faktiski šie attēli ir no 2012. gada notikumiem Vācijā, pavisam citā kontekstā. Šādu piemēru šodien ir ļoti daudz, jo žurnālista vietā jau sen nosēdies aktīvais pilsonis, kas nevēlas pārbaudīt publiskai izplatīšanai paredzētās ziņas. Tāpēc nepārbaudītas ziņas izplatās un tiek uztvertas kā patiesība.

Patiesības kanonizēšana un ietekmes grupējumu specifika

Šajā virzienā ”strādā” arī nākamais faktu emocionalizācijas efekts – kanonizēšana. Ņemam vienu notikumu. Patiesu notikumu. Paceļam to vispārinājuma līmenī. Piemēram, ja viens no kādas minoritātes izdara noziegumu, tad mēs uzreiz sakām: ”viņi visi tādi ir”. Šo paņēmienu plaši izmanto nacionālisti jau kopš 1920. gada, iedalot sabiedrību savējos = labajos un svešajos = ļaunajos. To lieliski varam novērot arī šodien, skatoties, piemēram Krievijas putinistu TV.

Taču atgriezīsimies pie sektām un mafijām provincē. Colin Campbell jau 70. gados (The Cult, the Cultic Milieu and Secularization) attīstīja teoriju par šiem ietekmes grupējumiem un to ”funkcionēšanas stilu”. Ietekmes grupējumi mēdz vienmēr būt opozicionāri, tie pauž viedokli, kas lielākajā sabiedrības daļā it kā tiek noklusēts. Tas nozīmē, ka saglabājas līderis un centrālie viedokļa nesēji, bet pārējie piekritēji var arī mainīties. Taču kodols jeb superpārliecinātie saglabājas kā centrs ap kuru cirkulē pārējie līdzskrējēji. Digitālajā vidē šādu grupējumu ir salīdzinoši daudz un tos var novērot arī Twitter batālijās. Te tie uzvedas daudz krāšņāk nekā tradicionālajos laikrakstos, žurnālos vai TV. Zīmīgi, ka šie grupējumi, kas (patiecoties sociālajiem medijiem) izvēršas diezgan apjomīgi un spēj reaģēt spontāni, var panākt spēcīgu spiedienu ne tikai uz medijiem, bet arī uz sabiedrību kopumā, kļūstot par būtisku publiskā viedokļa sviru. Taču tiem visiem ir viena kopīga pazīmē – 100% faktu rezistence. Tieši šajās vidēs rodas konspirācijas teorijas un personības, kas sevi uztver kā ” nevēlamas patiesības nesējas”.

Grupējumi, kas funkcionē ar loģiku – ja neesi kopā ar mums, tad esi mūsu ienaidnieks jeb naivs, neizglītots muļķis. Zīmīgi, ka šajās viedokļu grupās jeb impulsīvajās mafijās attīstās ļoti agresīva debašu tehnika, kuras būtība nav apspriešana, bet gan jebkuras lietišķas debatēšanas anulēšana. Pretējais viedoklis netiek uzklausīts. Tas tiek samalts. Tādā laikā mēs dzīvojam. Arī dizainera Ginta lieta ir no šīs operas: ”ietekmes grupējums” (ar faktu rezistenci) in action pret autsaideru, kurš tiek publiski samalts.

Vai jūs to neredzat?

Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes

2013. gada 2. oktobrī speciāli TVnet.

TVNet fotoMan nepatīk svešvārdi. Tādi kā «fasēts ūdens» (ūdens pudelēs) jeb «otorinologs» (ausu ārsts).

Taču reizēm ar svešvārdiem ir jāsamierinās, jo tie ir ienākuši mūsu ikdienā uz palikšanu un nozīmē svarīgas lietas, kurām latviešu valodā nav precīza aizstājēja.

«Ētika» ir viens no šādiem ļoti svarīgiem vārdiem, kas cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē tikumu profesijā (ārstu ētika, deputātu ētika, skolotāju ētika).

Tas nozīmē – ko drīkst un ko nedrīkst darīt politiķis, ministrs, preses sekretārs vai augstskolas rektors. Tā sakot, nedari citiem to, ko nevēlies, lai viņi dara tev.

Vienkārši?

Nepavisam. Sāksim ar piemēru «iz dzīves».

Tikuma valdzinājums

Pirms dažiem mēnešiem stāvēju parastā lielveikalā pie kosmētikas plauktiem, pētīju ziepju sastāvu. Pēkšņi virs galvas nobūkšķēja milzīgs zils balons, kas bija nomests no augšējā stāva pa slīdošajām kāpnēm un atsities pret mums – divām pircējām. Trieciens nesāpēja, taču patīkami nebija. Pārdevēja savāca lejā nokritušo augšstāva dekorāciju. Paudām epizodisku sašutumu un turpinājām savas gaitas. Pēc mirkļa aiz muguras atskanēja smalka balss: «Lūdzu, piedod, ka mēs tā izdarījām!» Pagriezos. Manā priekšā stāvēja divi zēni, apmēram deviņus vai desmit gadus veci. Abi atvainojās par notikušo. Balons esot mazliet pagrūsts, taču nelaimīgi uzņēmis lidojumu pa kāpnēm lejā. Vecāku tuvumā nebija. Viņi paši bija izlēmuši man atvainoties par savu neglīto rīcību, kas izraisīja citam cilvēkam problēmas. Piedevu, uzslavēju, palūdzu pasveicināt viņu gudros vecākus (laba kinderštūbe!) un padomāju, ka daudz vieglāk puikām, būtu bijis pazust. Noslēpties. Neviens viņus neredzēja pagrūžam balonu. Taču puišeļi neaizbēga, nesaslima ar izplatīto «krievu hokejistu slimību», bet varonīgi atnāca atvainoties.

Šāds solis nav viegls – atvainošanās žests katram nav par spēkam. Tas prasa ļoti dziļu ētikas izpratni. Vecāki saviem puišeļiem to bija iemācījuši.

Pieņemu, ka tiem lasītājiem, kas lasa šo tekstu un nesaprot kas «tā ētika ir par zvēru», visa pasaules kārtība saistās ar likumiem un noteikumiem. Ja likums to neaizliedz, tad var mierīgi mest citiem pircējiem ar balonu. Kāpēc ne? No tā taču nenomirst?

Ētika viņiem nav vajadzīga, tieši tāpat kā aklā zarna.

Šiem «četrkantīgajiem» es varu vienkāršoti paskaidrot tā: mūsu dzīvi nevar regulēt vienīgi ar likumiem un noteikumiem, lai tajā visiem būtu patīkami atrasties. Kāpēc nevar? Tāpēc, ka vislabāko regulējumu garantē nerakstītie noteikumi jeb ētika, kas aptver daudz lielāku darbības lauku nekā visi pasaules likumi un noteikumi kopā.

Ētika ir spainis, bet likumi – spaiņa rokturis.

Demokrātijas sarūsēšana

Jaunākie britu ideju smēdes Demos pētījumi liecina, ka demokrātijas indekss pasaulē turpina kristies. Latvija atkal tup savā 48.vietā, turpat kur Panama, Meksika un Surinama. Demokrātija lēni drūp arī vecajās valstīs. Mazinās sabiedrības atbalsts varai un pieaug korumpētības līmenis. Tas nozīmē, ka ētika nedarbojas. Tās vietā visu nosaka «četrkantīgie» jeb no likumiem atkarīgie.

Kā visnozīmīgāko valsts demokrātijas graušanas faktoru šodien vērtē mediju neatkarības ierobežošanu. Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Grieķijā mediju situācija ir neakceptējama. Freedom House tikko «izņēma» Ungāriju ārā no brīvo mediju valstu grupas. To panācis valsts varas spiediens uz medijiem.

Izskatās, ka pie mums Latvijā šī situācija sāk tuvoties ungāru scenārijam, jo aizvien spēcīgāk sajūtams varas + naudas administratīvais spiediens uz mediju sistēmu. Likums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt medijos, mums it kā ir, taču aizvien uzkrītošāk notiek ētikas ignorēšana šajā jomā, kas nupat jau būs aprijusi Latvijas žurnālistiku, pārvēršot to par PSRS laiku goda plāksni: masīvi pozitīvu + deklaratīvi imperatīvu = neinteresantu. Iemesli ir vairāki, taču šoreiz pievērsīsimies mediju pirkšanai jeb melnajam PR.

Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss nosaka, ka «jābūt nepārprotamai robežai starp reklāmu un autora sagatavotu materiālu. Autora teksts nedrīkst imitēt reklāmu, jo šādi raksti rada šaubas par redakcijas objektivitāti, kā arī par masu informācijas līdzekļu neatkarību». Ar to jāsaprot, ka medija saturs nedrīkst pakļauties neviena pasūtītāja interesēm. Tieši tāpat kā ārsts nevar mainīt pacienta diagnozi (samaksātās naudas dēļ), arī medijs nevar mainīt žurnālistikas saturu ietekmīga vajadzību finansējuma dēļ. Mediju misija demokrātiskā valstī ir spēlēt pret tiem, kam ir «vara = nauda». Ja šī spēle nenotiek, tad grūst demokrātija.

Kurš grauj Latvijas demokrātiju?

To dara visi mūsu ietekmīgākie ekonomiskie spēlētāji, pērkot saturu medijos. Piemēram, «Rīgas Pilsētbūvnieks» savā izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā pieprasa visiem pretendentiem nodrošināt pasūtītā materiāla ievietošanu ziņu raidījumos ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm, norādot pat medijus, kur šīs melnais PR jeb «nopirktās ziņas» jāievieto, – LTV1, LTV7, TV3 Latvia, TV6 Latvia, LNT, TV3+ Latvia, TV5 Latvia, Pirmais Baltijas Kanāls. Pieprasa arī to pašu nodrošināt «Latvijas Avīzē», NRA, «Diena», «Vesti Segodņa». Uz žurnāla «Ir» jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, Ivo Kiršblats («Rīgas Pilsētbūvnieka» preses sekretārs) atbild: «Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara» (Ir, 27.12.2012.).

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, kas tikko pasūtījusi publikācijas SIA «Mediju nams» 421,25 LVL, Radio SWH 10 000 LVL un AS «Lauku Avīze» 5000 LVL apmērā.

Neatpaliek arī pašvaldības, piemēram, Ventspils dome, pirms pašvaldību vēlēšanām nopirka laikraksta «Ventas Balss» sleju saturu par 250 000 latiem.

Šie piemēri nav izņēmums, bet gan Latvijas mediju ikdienas nepievilcīgā norma. Visi «mūzikas pasūtītāji» ir pārliecināti, ka neko sliktu nedara. Viņi nejaucoties mediju saturā: «Kā vienmēr sadarbības gadījumos, tiek ievērotas visas likuma prasības, tiek atzīmēts, ka informācija tapusi sadarbībā, un info bloks tiek veidots atšķirīgi no pārējā avīzes maketa. Nedz ministrija, nedz kāda cita iestāde nevar nopirkt publicistiku, jo to nepieļaus neviens nopietns medijs – visi pārzina likumus un ievēro tos. Nezinu nevienu avīzi, TV vai radio, kurš šādu līgumu dēļ būtu gatavs pārkāpt likumu un, piemēram, nepieteikt sadarbību un neiezīmēt attiecīgos materiālus,» uzsver LIZM preses sekretāre Anna Kononova.

Diemžēl radio un TV ēterā un nopirkto avīžu slejās «pasūtītais teksts» saplūst ar redakcijas tekstu, jo to skaidri un nepārprotami nepiesaka kā apmaksātu reklāmu, bet gan maldina ar tekstu, ka raksts vai pseidoziņas «tapušas sadarbībā ar pasūtītāju». Tas pārvērš žurnālistiku pozitīvisma ķīselī. Tajā pašā, kuru neviens nevēlas strēbt. Vainīgi mediju vadītāji? Viņu alkatība? Neorientēšanās mediju darba ētikā?

Man nav iebildumu, ja medijos parādās šādi nepārprotami iezīmēti reklāmas vai informatīvi raksti, kas uzkrītoši nodalīti no redakcionālās daļas (norādot, ka tas ir nopirkts, apmaksāts viedoklis), taču tos nedrīkstētu gatavot žurnālisti, kas veido arī publicistiskus neatkarīgus materiālus. Tas ir PR un reklāmas darbinieku, nevis žurnālistu darba lauks.

Žurnālistikai ir vajadzīgi normāli eksistences apstākļi un to nosaukums ir 100% neatkarība. Ja 100% neatkarības nav, tad žurnālistika mirs tieši tāpat kā badā nomērdēts, pieķēdēts cilvēks pagrabā.

Vissliktākais, ka šo Latvijas žurnālistikas nāvi veicina arī Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas.

Eiro ieviešanas kampaņa Latvijā ir pārkāpusi mediju ētikas rāmjus, jo Latvijas valdība nedrīkstēja 3. janvārī lemt par finansējuma piešķiršanu informatīvi analītisku sižetu veidošanai Latvijas sabiedriskajos medijos un piešķirt šim nolūkam naudu LTV un LR 30 000 LVL. Tas ir melnais PR un nepieļaujama rīcība, par kuru šīs idejas autoram pienākas sods.

Vēl nožēlojamāk, ka šo procesu atbalstīja arī NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants, kurš nez kāpēc kļūdaini deklarēja šo valdības iniciatīvu kā sabiedriskā pasūtījuma sastāvdaļu,

šādi pārvēršot «sabiedrisko pasūtījumu» par absurdu.Jā, tā ir – demokrātiju Latvijā grauj vispirms valdība, izvarojot savas valsts žurnālistiku. «Ķirurgu» bizness zārku industrijā turpinās.

Zinātņu doktoru maskarāde

Tikko Latviju pāršalca vēl viena absurdā teātra izrāde, kad IKVD apšaubīja 10 zinātņu doktoru zinātniskā grāda piešķiršanas tiesiskumu. Izrādījās, ka augstskola PRIVA bija piešķīrusi doktora zinātnisko grādu bez tiesībām to darīt, bet Latvijas Universitāte bija atļāvusi izveidot zinātnisko komisiju, kas bez pietiekama komisijas locekļu skaita mākslas zinātnē (5) atļāva aizstāvēties un piešķīra grādu, klātesot tikai diviem attiecīgās jomas profesoriem. Latvijas Universitāte nebija tiesīgā izveidot īpašu apvienoto promocijas padomi un apstiprināt tās nolikumu, taču tas tika izdarīts. Kā noskaidroju, tad LU «nepareizās zinātniskās padomes» priekšsēdētāja (kas zinātniski apstiprināja un garantēja procesu) ir profesore Ausma Cimdiņa.

Viņa ir arī politiķe – Šlesera reformu partijas LPP/LC deputāta kandidāte Saeimas vēlēšanām un pašlaik Rīgas Domes deputāte no partijas Saskaņas Centrs/GKR.

Tāpēc nav brīnums, ka politiskā elite Rīgā šobrīd ļoti negribīgi «meklē vainīgos» (I. Druvietes intervija LNT) un Latvijas Universitātes vadība vicina «kaujas cirvjus» rektora M.Auziņa un prorektora I.Muižnieka gatavībā pārsūdzēt Izglītības kvalitātes valsts dienesta lēmumu, jo «krievu hokejistu slimība» dara savu – neļauj atzīt zaudējumu un atvainoties. Ētika ir paralizēta, darbojas tikai «četrkantīgās» likumu loģikas krustvārdu spēles.RPRIVAs rektore šajā kontekstā rīkojas daudz civilizētāk, gan atvainojoties sabiedrībai, gan solot izlabot kļūdas.

Izrādās, ka pat dažu augstskolu vadītājiem ētika joprojām ir svešvārds.

Kurš viņiem var uzdāvināt svešvārdu vārdnīcu?

Uz sapuvušiem pamatiem grīļojoties jeb iebiedēšana un mobings skolā

2013. gada 23. septembrī speciāli TVnet.

skolaNav normāli, ja cilvēki kļūst vardarbīgi savstarpējās attiecībās. Nevienu problēmu nevar atrisināt ar varas palīdzību. Diemžēl šī nekonstruktīvā rīcība arī šodien turpinās personu, grupu, valstu un civilizāciju savstarpējo attiecību kārtošanā.

Mēdz teikt, ka tie, kas iepazinuši homo sapiens ļaunumu labāk sev izvēlas mājdzīvnieku vai grāmatu sabiedrību. Tā dara tie, kam ir iespējas izvēlēties.

Skolnieciņam šī izvēles iespējas nav.

Visi mēs, cienījamo lasītāj, esam gājuši cauri skolas slūžām savā lieliskajā dzīvē!

To pieprasa civilizētas valsts prasību standarts, jo «skolā gudrības mums māca, mājās muļķi paliksim!».

Taču skola nav tikai atzīmes un liecības, mājas darbi un ekskursijas. Tā ir vieta, kurā gados vecāki vai «ietekmīgi» skolasbiedri ierāda mums vietu esošajā hierarhijā. Šis process ir nežēlīgs un gandrīz neredzams.

Neticat?

Tad sāksim no beigām. No rezultāta. No melnā fināla.

Bērnu un jauniešu pašnāvību skaita ziņā Latvija ir sestajā vietā Eiropas Savienības valstu vidū. Turklāt pašnāvības ir biežākais nāves cēlonis 15 līdz 19 gadu veco Latvijas jauniešu grupā. Tie ir cilvēki, kas lielāko savas dzīves daļu pavada skolā.

Skola nav izolēta no pārējās sabiedrības. Bērni tur savstarpēji izrīkojas tieši tāpat kā viņi to redz darām masu medijos, ģimenē, uz ielas un sabiedrībā kopumā. «Strādāju skolā jau 27 gadus un varu teikt, ka pēdējā laikā vardarbības gadījumu skaits skolās ir jūtami palielinājies. « (M.Jansone, Delfi, 19.03.2008).

Epizodes no mūsu skolēnu savstarpējās izrēķināšanās ir parādījušās ari medijos: Ziemeļvalstu ģimnāzijā kāda 6.klases skolniece pēc pret viņu vērstām rupjībām pamet skolu; publisks kautiņš stundas laikā fiksēts video internetā, kurā bija vērojama kādas Cēsu skolas nesimpātiska ikdiena; Ķekavas vidusskolas 8.klases skolniece piedzīvo publisku pazemošanu un ņirgāšanos no vienaudžu puses, jo vienaudži meiteni situši, likuši rāpot pa zemi un bučot svešus apavus. Pazemošanas aktu skolas biedri iemūžinājuši mobilo telefonu video kamerās. Tagad to var apskatīt visi, arī jūs, cienījamo lasītāj! Diemžēl.

Pēc Ķekavas iedzīvotāju teiktā, šajā skolā regulāri notiek vardarbības gadījumi, turklāt pusaudži neaprobežojas ar emocionālo teroru vien. Ķekavas vidusskolas skolēni regulāri piedaloties tā saucamajās «strelkās», kad pilsētas Estrādē pulcējas jaunieši ar mērķi atrisināt savstarpējos konfliktus. Šādās «strelkās» piedalās gan konfliktā iesaistītās puses, gan vairāki desmiti skatītāju, kas notiekošo filmē ar mobilo telefonu kamerām. Notikuma vietai garām ejot arī skolas darbinieki, taču līdz šim neesot bijuši gadījumi radikāli risināt samilzušo problēmu.

Mums nav vārda

Nezinu, kāpēc skolēnu savstarpējo izrēķināšanos Ķekavā sauc par «strelkām», taču viens ir skaidrs -mums latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu vecāko skolēnu tieksmi pakļaut jaunākos ar iebiedēšanas un pazemošanās palīdzību.

Kaimiņzemē zviedriem kopš 18.gs. šī procesa apzīmēšanai tiek lietots vārds «pennalism» (no vārda, kas apzīmē skolas penāli). Mums pagaidām skaudrā, impulsīvā «skolas pazemojuma» vārda vietā eksistē izplūdis apzīmējums: «publiska pazemošana un ņirgāšanās no vienaudžu puses». Konkrēta, viena vārda skolēnu savstarpējai publiskai pazemošanai latviešu valodā joprojām nav.

Otrs līdzīgs process, kas jau demonstrē nākamo soli jeb sistemātiskumu pazemojumos pret vienaudžiem tiek apzīmēts ar svešvārdu un tas ir «mobings», kas nozīmē agresīvu un pazemojošu rīcību pret kādu konkrētu personu, kura atrodas atkarīgā vai pakārtotā stāvoklī. Tātad «penālisms» ir spontāna vecāko un spēcīgāko skolēnu izrēķināšanās ar jaunākajiem, bet sistemātiska šīs vajāšanās izmantošanā attiecībās ir jau «mobings».

Valsts policijas mājas lapā jauniešiem vardarbību skolā raksturo kā procesu. Tātad «tiek uzskatīts, kas skolēns cieš no vardarbības tad, ja viņš ir atkārtoti un laika gaitā pakļauts negatīvām darbībām un attieksmēm no viena vai vairāku skolēnu vai skolotāju puses». Tālāk tiek precizēts kas ir fiziska, emocionāla un seksuāla vardarbība.

Vai pamanījāt, ka vardarbība netiek fiksēta pēc pirmās skolas biedra pļaukas vai izsmiekla? Tikai pēc «atkārtotiem pazemojumiem».

Atsevišķie pliķi un dūrieni nav nekas.

Zarnas un gludeklis

Man šķiet, ka es zinu kāpēc mums nav vārda pirmajai pļaukai skolā. Tāpēc, ka bērnu savstarpējā izrēķināšanās netiek uzskatīta par nopietnu problēmu. Visos laikos, taču puišeļi skolās ir kāvušies un meitenes plūkušās. Tas taču veselīgi, vai ne? Mēs pat izvairāmies saukt sitēju par varmāku un iekaustīto par upuri, jo «kam gan negadās»? Bez tam varmākas vienmēr visos laikos un vietās (arī skolā) noliedz vardarbības faktu vai arī uzsver, ka tas nav bijis nekas sevišķs. Parasti tiek vainots upuris, apkārtējie vai apstākļi. Noklusējot pāridarījumu, mēs – klusējošais vairākums, stiprinām uzbrucēja varas apziņu un sitējs turpina iesākto.

Vēl vairāk – zināma sabiedrības daļa uzskata, ka skola un dienests armijā ar tiem piemītošo «penālismu» un «dedovščinu» ir noderīga rūdījuma kalve gļēvajiem, izlutinātajiem, kautrīgajiem. Tāpēc bēdīgi slavenās, tikko slēgtās un no jauna atvērtās zviedru Lundsbergas internātskolas analizē (skat. Zviedrijas skolu inspekcijas ziņojumu 1700 lpp. apjomā) var izlasīt pagalma nepatīkamas lietas. Izrādās, ka skolas valdes Vecāku komiteja pilnība atbalstījusi skolēnu iekšējās pašregulācijas sistēmu – vecākie audzēkņi «audzinājuši» jaunākos, kā to uzskatījuši par pareizu (izmantošana, iekaustīšana, seksuāla pazemošana). Jauniņie, kas solīdajā skolā tika oficiāli saukāti par «zarnām», bija spiesti 100% pakļauties «vecajo» pavēlēm bez ierunām: iesācējs regulāri gludinājis 20 kreklus, kāds cits katru nakti bijis spiests pieņemt savā kopmītnes istabiņā 3 absolventus seksuālām aktivitātēm un iekaustīšanai klases biedru priekšā, vēl divi citi tikko 24. augustā bija spiesti pieņemt «kristības» izjūtot kā karsts gludeklis sadedzina viņu muguras ādu. Pazemojumu saraksts iznāk garš un mani šajā fenomenā pārsteidz divas lietas: 1) upuru fanātiskā klusēšana, 2) mēmā vairākuma aklums.

Piemēram, inspekcijas laikā internāta audzēkņi kategoriski atteikušies klausīt skolotāja lūgumam naktī aizslēgt savu istabiņu durvis. Spīdzinātāju mafija šādu soli viņiem nepiedotu. Aizslēdzot naktī istabu, nākamajā dienā skolas gaiteņos «dzīves» šādam drošulim vairs nebūtu.

»Jaunieši bieži baidās vērsties pret vardarbību, jo domā, ka sekos atriebība» (Vardarbība skolā. Latvijas Valsts policijas mājas lapa jauniešiem).

Paklausība un karjera

Tracis ar Lundsbergas «smalkās skolas» slēgšanu/atkalatvēršanu nav tikai zviedriem raksturīga problēma. Protams, ka šo seno skolu zviedri formēja izmantojot britu internātskolu tradīcijas un daudzi (arī pie mums!) ir pārliecināti, ka skolēnu savstarpējā «audzinošā izrēķināšanās» nāk visiem par labu: vājie iemācās paklausību un spēcīgie apgūst varas pielietošanas tehniku.

Šodien jūs pielienat niknajam spīdzinātājam Pēterim un gludiniet viņa veļu, lai pēc 10 gadiem šis pats Pēteris jums izkārtotu darba vietu Briseles Eirokomisijā. Tieši šis motīvs liek daudziem ietekmīgiem zviedriem sūtīt savus bērnus mācīties Lundsbergas skolā un nepievērst uzmanību zilumiem uz dēlu un meitu ķermeņiem. Karjera pieprasa pazīšanos un upurus. Vai pie mums Latvijā ir citādi? Vai nozīmīgus amatus piešķiram piemērotākajiem darbiniekiem vai tomēr lojāliem paziņām? Klases biedriem, skolas biedriem, sporta komandas biedriem vai kaimiņiem?

Mēs svaram kritizēt notikušo, bet vai tāpēc tiks nomainītas tradīcijas? Rūdījuma kalves ar nosaukumu – skolas?

Savaldīšanas metodes

Man šķiet, ka visbriesmīgākais šajā skolas varmācības fenomenā ir nevis nelietīgu cilvēku ļaunums, bet gan godprātīgu un atbildīgu cilvēku gļēvums masīvas nelietības priekšā. Varmāka parasti noliedz vardarbības faktu vai arī saka, kas tas nav bijis nekas sevišķs un pieaugušo iesaistīšanās reizēm vairāk traucē nekā palīdz.

»Situācija ir visai dramatiska. Visās Rīgas skolās darbojas skolas psihologs vai sociālais darbinieks, taču lauku skolās šādas atbalsta personas ne vienmēr ir pieejamas. Turklāt tas, ka skolā ir šādi cilvēki, nebūt negarantē mieru. Nav arī gaidāms, ka tuvākajos gados situācija pusaudžu vardarbības jautājumā jūtami uzlabosies, jo jāpaiet ilgākam laikam, lai skolas psihologa un sociālā pedagoga darbība dotu kādus pozitīvus rezultātus» (I.Bērziņa BJUT konsultante. Delfi, 19.03.2008).

Pētnieki uzskata, ka jau sen nepieciešams aktivizēt «pretmobinga speciālistu» klātbūtni skolās.

»Vairs nedrīkstam salīdzināt bērnu situāciju skolā ar savu bērnību, tagad apstākļi skolā ir daudz skarbāki un ir nepieciešams straujš, pirmās pļaukas fiksējums», – konstatē skolu sadzīves eksperts Kārs Oskars Sēderkvists avīzei «Dagnens Nyheter» 2013.g. 2.septembrī. « Mums pieaugušajiem ir tendence devalvēt bērnu un jauniešu pārdzīvoto un salīdzināt viņu situāciju skolā ar vidi parastā darba vietā. Tieši pieaugušie mēdz neņemt par pilnu bērnu sūdzības un nespēj iedziļināties notiekošajā».

Metodes? Protams, ir. To skaitā: nopratināšanas metode, draugu metode, konfrontācijas metode, «Lions quest» u.c. Pagaidām rezultāti šajā virzienā ir vairāk nekā pieticīgi.

Arī vislabākajās skolās, ar visatbildīgākajiem skolotājiem un visčaklākajiem skolēniem nepiedzims paradīze bez čūskām.

Čūska uzradīsies arī sterili tīrā vidē tieši tāpat kā Lilianas Helmanes 1934. gada lugā «The children´s hour», kura tikko piedzīvojusi pirmizrādi uz Dramaten skatuves Stokholmā.

Čūska ieradīsies.

Tikmēr, kamēr mēs turpināsim būvēt skolu uz sapuvušiem attiecību pamatiem.

Kamēr varmācībai būs ko ēst, miers nenāks.

Ne saukts.

Skolā kā cietumā: Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu

2013. gada 3. septembrī speciāli TVnet.

TVNet ilustrācija rakstam par skoluJā, es sākšu ar pašu galveno – ar to, kas ir pats svarīgākais šajā dzīvē – būt neredzamam. Nepamanāmam. Dzīvot tā, lai nekristu acīs viedokļu noteicējiem, neizraisītu skaudību kolēģos un kaimiņos un nesatrauktu konkurentus. Tātad – vislielākā laime ir būt tik «pelēkam» un neuzkrītošam, cik vien iespējams.

Ja to spējat, tad karjera jūsu priekšā ritināsies kā neredzamas rokas uzvilkts automātiskais paklājs un sabiedrība piedāvās galvu reibinošu karjeru līdz pašam augstākajam amatam valstī tieši tāpēc, ka esat visneizteiksmīgākais cilvēks pasaulē. Apskatiet kārtīgi mūsu valsts prezidentu. Viņš ir lielisks šīs loģikas piemērs.

Kā tas nākas, ka pelēcības ņem virsroku?

Grāmatās un filmās mums piedāvā varoņus – spilgtas personības, taču reālajā dzīvē sabiedrība šos savdabīgos īpatņus «nokož» pirmos un «nomasē» nekustīgus pie publiskās karjeras «olimpa» sliekšņa, jo visās sabiedrībās eksistē hierarhija, kurā varoņu lomas parasti mēdz būt aizņemtas jau iepriekš. Kāpēc? Tāpēc, ka «jaunus varoņus» visām vietējām elitēm nevajag.

Ja gribat palikt «dzīvs» – kļūstiet neredzams.

Īpaši svarīgi to saprast ir bērnībā – brīdī, kad pārkāpjat skolas slieksni, «reālā, neoficiālā skolas kārtība» uzreiz iesitas sejā kā sastāvējusies smaka. Vecāki mājās stāsta vienu, bet reālā skolas dzīve rāda pavisam citu ainu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visas skolas faktiski ir izolētas salas, kurās valda savi nerakstīti iekšējās kārtības noteikumi. Līdzīgi kā cietumā.

Diemžēl.

Sistēma (faktiski) mēdz būt līdzīga, neraugoties uz it kā formālajiem noteikumiem: skolotājiem, iekšējās kārtības noteikumiem, direktoriem un visiem pārējiem, kas formāli pārstāv jēdzienu «skolas iekšējās kārtības noteikumi»; eksistē arī citi – nerakstīti, daudz skarbāki likumi un noteikumi, kas «visiem» ir jāievēro.

Citādi būs slikti.

Bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos

Naivākas būtnes skolas nerakstītos likumus pamana novēloti un tāpēc cieš. Gudrākie un apķērīgākie – vai nu metas kalpot skolas pašizceptajai mobinga mafijai, vai arī visiem spēkiem kļūst neredzami un nepamanāmi. Kā ēnas.

«Skolas ir nežēlīgas, un spīdzināšana tajās notiek nepārtraukti. Viena izredzēto grupa pakļauj sev pārējos, un tas notiek vairāk vai mazāk atklāti. Īsi sakot – «skolas mafijas» hobijs ir salauzt apkārtējos un pakļaut tos, pieskaņojot savām vajadzībām» (Agnese Helštroma, «Būt nepamanītai», 2013). Ja parastais skolēns iztur ugunskristības un pakļaujas vecāko audzēkņu elitei, tad viņš pamazām iemācās dzīvot apstākļu stresā un kā kompensāciju saņem neformālu lojalitātes kontraktu no «mafijas» visa mūža garumā.

Agneses skarbā pieredze radusies vienā no Zviedrijas elites internātskolām, kuru tikko augustā Zviedrijas skolu inspekcija slēdza kārtējās skolēnu savstarpējās varmācīgās izrēķināšanās dēļ. Šī Lundsbergas skola nav parasta. 25% audzēkņu šurp ieradušies no aristokrātu ģimenēm un jau no bērna kājas zina un saprot varas gaiteņu iekšējo loģiku: bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos. Taču turīgo ļaužu atvasēm «no malas», kuru vecākiem pietiek naudas samaksāt saviem bērniem dārgo skolas laiku (lai nodrošinātu ne tikai zināšanas, bet arī «nākotnes kontaktus»), ugunskristības var beigties arī ārsta kabinetā. Tā tas noticis arī šogad – divi jauniņie bija «iesvētīti» ģimnāzijas guļamtelpās ar karstiem gludekļiem, iegūstot smagus apdegumus.

Skolas rektors pagājušajā nedēļā ir jau atstādināts no amata, un leģendāro Zviedrijas skolu valsts inspekcija pieprasa slēgt.

Kamēr zviedru mediji turpina «vārīties» un Lundsbergas skolēni kopā ar vecākiem iet demonstrācijās, lai protestētu pret Zviedrijas valsts skolu inspekcijas lēmumu, es mēģinu saprast skolas varmācības akceptu mūsu sabiedrībā.

Jaunjelgavas skolas gadījums: direktore/politiķe nav vainīga?

Jā, visiem skolas laikā ir nācies piedzīvot varmācību no savu vienaudžu puses. Lielākā vai mazākā mērā.

Tas skaitās normāli.

Vienmēr tā ir bijis, un tāpēc sabiedrībā eksistē pieņēmums, ka skolēnu savstarpējās izrēķināšanās dēļ nav ko celt paniku, jo «viņi ir tikai bērni» un «mēs taču arī tādi bijām».

Pazīstat šo loģiku?

To aktualizē arī Latvijā tik satraucošais Jaunjelgavas skolas gadījums, kad kāds piektās klases skolēns ar savu vasaļu «bandu» 27. aprīlī smagi piekāva pirmklasnieku skolas tualetē. Par notikušo mēs visi uzzinājām, pateicoties piekautā puisīša klasesbiedru vecāku pilsoniskajai drosmei. Viņi sazinājās ar medijiem, un mēs uzzinājām, kas notiek Jaunjelgavas skolā. Diemžēl tikai publiskās domas spiediena rezultātā «formālā vara» – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un Izglītības kvalitātes valsts dienests sāka izskatīt skolas apstākļus un direktora atbildību.

Rezultātā skolas direktore Lauma Mīlīga no amata netika atcelta un par notikušo saņēma mazāko iespējamo sodu – 50 latu soda naudas apmērā. Direktore ir vietējās pašvaldības deputāte un tobrīd maijā gatavojās pašvaldību vēlēšanām. Saprotams, ka tracis ap piekauto pirmklasnieku nebija uzplaiksnījis viņai piemērotā brīdī. Tāpēc direktores prestižam palīgā devās ne tikai vietējā politiskā politiskā elite un pagaidām vēl nepiekauto skolēnu vecāki, bet arī publiskās domas viedokļa vērpēji un mediji. Moto bija nepārprotams: «Direktore te nav vainīga! Vainīgi ir kauslīgā zēna vecāki!» Viss.

Labā direktore atkal tika ievēlēta domē, jo, kā norādīja Jaunjelgavas domes priekšsēdētājs Guntis Lībeks, direktore neko vairāk iespēt neesot varējusi.

«Vai nevajadzēja tomēr atsaukt direktori Laumu Mīlīgu no amata?» es jautāju, atsaucoties uz līdzīgu gadījumu Lundsbergas ģimnāzijā Zviedrijā.

«Nē, nekādā ziņā. Mēs Latvijā nestrādājam ar šādām Staļina laika metodēm!» protestēja domes priekšsēdētājs.

Pārdomas par Staļina ietekmi uz zviedru izglītības sistēmu atstāju jūsu kompetencē, cienījamo lasītāj! Taču uzskatu, ka par skolēnu drošību skolā tomēr atbild skolas direktors un, ja skolai un pašvaldībai līdz šim trīs gadu garumā nav izdevies savaldīt «šo nedisciplinēto zēnu» = varmāku, tad amatpersonas nav savu pienākumu augstumos. Brīdī, kad bērns pārkāpj skolas slieksni, visu atbildību par mūsu bērnu drošību ir jāuzņemas skolas vadībai. Nevis varmākas vecākiem.

Tik vienkārši tas ir.

Policija pavasarī esot izmeklējusi notikušo, taču vainīgo nav izdevies noskaidrot, jo varmāka – piektās klases skolēns savu vainu kategoriski noliedzis. Viņu atbalstījusi arī māte un vietējā sabiedrība, kurai likās (kā jau tas pieņemts šādos gadījumos), ka «šādus notikumus nevajag pārspīlēt, jo šādas lietas notiek arī citur un tāpēc ir labāk to noklusināt, lai neradītu skolai un reģionam sliktu slavu, jo upuris pats vainīgs, ka trāpījās varmākam ceļā. Vislabākais ir klusēt un tādējādi būt lojālam pret savu skolu un vidi» (A.Helštroma).

Visvieglāk ir sodīt upuri

Kā jau tas mafiju sabiedrībās pieņemts – visvieglāk ir sodīt upuri. Sazināties ar neveiksmīgo policijas izmeklēšanas vadītāju Jaunjelgavas policijas priekšnieku Aigaru Zīmeli man neizdevās ne zvanot, ne sūtot viņam e-pasta vēstules. Ļaunas mēles interneta diskusijās par šo gadījumu melš, ka varmākas tēvam esot kontakti vietējā policijā. Bez tam varmācīgā piektklasnieka tuvs radinieks strādājot vietējās avīzes redakcijā un tāpēc izmeklēšana un sabiedriskā doma Jaunjelgavā esot «piefrizēta» no spēka viedokļa. Mēs, TVNET lasītāji, šādām baumām, protams, neticam.

Protams.

Par vietējo pinkertonu neveiksmi piekautā pirmklasnieka lietā man aizvadītās nedēļas beigās telefoniski pastāstīja Jaunjelgavas skolas mācību pārzine. Viņa bija cieši pārliecināta, ka abi zēni – gan piekautais gan piekāvējs turpinās mācīties tālāk skolā un viss būs labi. Tobrīd skolā uz sarunām ar direktori tika gaidīta otrklasnieka māte un bija nojaušams, ka viss ir atkal «štokos».

Otrklasnieks ies skolā un sestklasnieks – agresīvais motobraucējs būs spiests samierināties ar mājmācību vismaz līdz Jaungadam.

Kas īsti notiek? Vai notikušais ir «vienkārši neveiksme» vai totāla institūciju nekompetence un nespēja tikt galā ar problēmu? Ja reiz varmācīgais sitējs ir hiperaktīvs bērns, ar kuru netiek galā nedz māte, nedz skolas direktore, nedz vietējā pašvaldība tik lielā mērā, ka viņš sāk metodiski kropļot mūsu bērnus, tad ir jābūt veidam, kā atņemt šādām «mātēm» un «tēviem» tiesības audzināt bērnus, kurus viņi neprot audzināt.

Vai pašvaldības bāriņtiesai nav nekā, ko teikt šajā lietā?

Mūsu valstī pastāv administratīvie sodi, kas var piespiest arī ļoti skeptiskus vecākus sadarboties. Vienkārši tāpēc, ka mūsu bērniem ir tiesības uz drošu vidi skolā.

Tikmēr simtiem skolēnu šodien ver skolas durvis, cerot, ka vietējā neformālā mafija viņus nepamanīs. Liks mieru un ļaus mācīties.

Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu.

Zvans ir jau noskanējis.