Pēcvēlēšanu krīze šodien plosa kaimiņvalstis Latviju un Zviedriju. Valdību nevar sastādīt nedz šaipus, nedz viņpus Baltijas jūrai. Sociāldemokrātu vadītājs Stefans Lovēns tikko skarbi paziņoja, ka valsti nedrīkst pārvaldīt un vadīt, kā orientierus izmantojot pierakstus uz salvešu malām. Ar to liekot saprast, ka process valdības veidošanas virzienā notiek nenopietni. To pašu var noklausīties, lasot Latvijas medijus, kuros prezidenta Vējoņa pēdējais izraudzītais premjerministra kandidāts emocionāli krāsaini tika publiski salīdzināts ar “mērkaķi, kuram iedota granāta“ jeb „oligarhu iedētu olu“. Pašlaik abās pusēs jūrai iestājies nogaidošs klusums un vezums turpina nekustēt uz priekšu. Kulisēs dzirdamas bažīgas balsis par nenovēršamajām ārkārtas vēlēšanām, kuras uzreiz apklusina „štata“ politiskie komentētāji. Gan vienā gan otrā pusē jūrai ir pārliecība, ka ārkārtas vēlēšanu gadījumā uzvarēs tie, kas pašlaik traucē izveidot darbspējīgas valdības. Viņu kopīgais nosaukums ir populisti. Šajā gadījumā SD un KPV.
Personu ķīmija
Politika ir viena lieta, bet cilvēku savstarpēja spēja saprasties pavisam cits jautājums. Politiskie uzskati var būt gan līdzīgi, gan pretēji, taču cilvēciskās īpašības vienmēr ir noteicošās, gan atrodot kompromisus, gan veidojot politiku. Zviedrijas varas gaiteņus vienmēr iezīmējusi labējā un kreisā bloka polarizācija.
Kristīgajai partijai nekad nav bijusi tik liela ietekme kā Vācijā. Komunisti gandrīz viennmēr spējuši saglabāt savas vietas valdībā, pateicoties sociāldemokrātu stabilajam stāvoklim. Parasti sociālistiem pietika ar zaļajiem un kreisajiem komunistiem, lai izveidotu vairākuma valdību. Tagad aina ir mainījusies un Zviedrijā populistu lomu aizvien veiksmīgāk spēlē lauku puiša Džimija Okesona Zviedrijas Demokrāti, kas savā koncepcijā atrodas nacionālsociālisma pozīcijās. Tas viņus lielā mērā attālina no latviešu Nacionālās apvienības, jo zviedru partijas vadītājs nekad nav slēpis savu sociālisma orientāciju. Džimijs gribētu draudzēties ar sociāldemokrātiem, taču pēdējie viņu neņem pretī.
Protests ir ļoti emocionāls. Rasisti nevarot braukt vienā kuģī ar sociālistiem, tāpēc kreiso komunistu vadītājs tikko atteicās atrasties vienā un tajā pašā grimētavā ar Zviedrijas Demokrātu partijas līderi. Pirms tiešraides Zviedrijas Televīzijā.
Pēc vēlēšanām šoruden bija skaidrs, ka esam iesoļojuši jaunā politiskajā realitātē. Drošā un pārliecinošā vairākuma parlamentārisma laiks bija pagājis. Populisti zviedru politikā parādījās jau 2010. gadā un, nosēžoties opozīcijā, uzaudzēja sev varoņu muskuļus. Tagad vajadzētu viņus pielikt „pie konveijera“, lai „beidz braukt ar muti“ un sāk reāli strādāt. Taču neviens nav gatavs sadarboties ar šo partiju viņu aprobežotā nacionālisma dēļ. Zviedrijas Demokrātu ideoloģija ar loģiku „“ nevienu neuzrunā. Sociāldemokrāti novēršas, kreisie un zaļie bēg ārā no telpas, ja tur parādās Okesons. Liberāļi vai zemnieku partija nav tik lieli sociālisti, lai pieņemtu „melno avi“ savā pulciņā. Melnais Pēteris paliek aiz durvīm, kā parasti.
Taču ir arī labas lietas. Populistu gorīšanās liek pārējām partijām vairāk meklēt saskarsmes punktus un piekārtoties parlamentārās domāšanas loģikai. Tā Centra un Liberāļu partija šonedēļ sāka sarunas pāri bloka robežām ar sociāldemokrātiem. Tas, ka šis mēģinājums neizdevās, liecina, ka sociāldemokrāti (kā lielākā partija) pagaidām nav gatavi piekāpties Annijai Lovai un „pabīdīties“ uz centra pusi. Pats Stefans Lovēns neslēpj, ka bloku politikas laiks ir garām un nepieciešams atrast plašāku partiju spektru sadarbībai, ja dzimtene atrodas populistu uzbrukuma briesmās.
Taču tad, kad jāatraujas no kreiso komunistu iedēstītajām ideoloģiskajām važām, tad sarkani-zaļās idejas uzvar un pāri robežai Lovēns atkal netiek. Protams, bloku robežu pārvarēšana nenozīmē savu principu un ieradumu zināmu noliegumu. Tas nozīmē piekāpties jauno sabiedroto labā. Jaunie sabiedrotie nāk ar saviem principiem un liberālismu. Tāpēc nav nekas neparasts, ka šie liberālie principi ļoti nepatīk sociāldemokrātiskās partijas sabiedrotajiem – kreisajiem komunistiem. Komunistiem nepatīk liberāļi. Precīzāk – komunisti necieš liberālus uzskatus. Tieši šā iemesla dēļ sociāldemokrāti pagaidām nespēj pārkāpt bloku politikas robežas.
Komunists Jonas Šjēstedts ieslēdz bremzes, un sociāldemokrāti klausa, jo nevar taču tik ātri pārraut visas saites ar saviem senajiem sabiedrotajiem. Ja sociāldemokrātu vadītājs saņemsies un atstās komunistus pagātnē, tad jauna valdība var izdoties. Tagad atliek saņemties un pavirzīties pa labi. Ja partijām izdosies jauno situāciju sinhronizēt arī viszemākajā līmenī un saņemt akceptu no turienes, tad pavisam drīz zviedriem tomēr būs jauna valdība un jauni ministri.
Prokremliskā Saskaņa un dzeguzes olas
Latvijas situācija ir sarežģītāka, jo vēlēšanu rezultātā uzvarēja divas populistu partijas. Pirmā – kremliskā Saskaņa, kas tēlo sociāldemokrātus, lai nodrošinātu sev sociālistu aizmuguri starptautiskajā plāksnē. Otrā – nikno ekonomisko emigrantu iebalsotā KPV.LV, no kuras neko reālu un paliekošu sagaidīt nevarēsim, jo viņi prot tikai protestēt. Konstruktīva plāna priekšvēlēšanu kampaņas laikā nebija nedz vienai, nedz otrai lielākajai partijai.
Tas nozīmē, ka vēlētāji ir iebalsojuši Latvijas politiskajā vadībā divas partijas, kas neko nevar dot valsts attīstībai. Par to nevajadzētu sašust vai brīnīties. 1/3 iedzīvotāju ir joprojām krieviski runājošie vēlētāji un dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, kas ir naidīga Latvijas valsts neatkarībai.
Viņi vēlas , jo Saskaņas koncepcija faktiski paredz krievu valodas reanimēšanu valsts valodas statusā. Balsot par Saskaņu nozīmē paziņot par vēlēšanos atgriezties atpakaļ pie Padlatvijas Krievijas sastāvā. Otrie populisti KPV.LV zina, ka viņi ir pret visiem, kas līdz šim bijuši pie varas. Tieši šis kategoriskums nekad neatļaus viņiem izveidot valdību un vadīt valsti nākamos četrus gadus, jo politika ir kompromisu māksla.
Trešā lielākā partija atkal ir konservatīvā, kuras vadītājam pirmajam piedāvāja veidot valdību, taču bez redzamiem rezultātiem.
Domāju, ka pats galvenais trūkums ir ideoloģisko bloku neesamība Latvijas politikā. Gandrīz visas partijas dedzīgi apgalvo, ka ir labējas vai konservatīvas, taču aizmirst, ka valstī ir daudz maznodrošināto iedzīvotāju, kuru intereses neviens neizstāv joprojām.
Nedomāju, ka prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīva valdības veidošanā līdz šim būtu bijusi uzteicama vai pārdomāta. Pēdējo mēnešu laikā Vējonis ir pieņēmis jau trīs ļoti tuvredzīgus un valstij naidīgus lēmumus. Ieskaitot pēdējās divas premjerministru nominācijas, kas neizskatās nedz pārdomātas, nedz tālredzīgas, nedz viedas. Ja valstij ir šāds neveiksmīgs prezidents un smagas aizkulišu oligarhu spiediena sviras, tad politiskā aina vairs neizskatās labi. „Dzeguzes olas“ nav veselīgas politikas simbols, jo izaug un izgāž no ligzdas pašus barotājus.
Cerams, ka tik tālu tomēr nenonāksim un tiksim vaļā no plāniem uz salvešu malām un dzeguzēm Latvijas politikā.
