Plāni uz salvešu malām, pērtiķi ar granātām jeb dzeguzes olas loģika politikā

Speciāli TVNET

Pēcvēlēšanu krīze šodien plosa kaimiņvalstis Latviju un Zviedriju. Valdību nevar sastādīt nedz šaipus, nedz viņpus Baltijas jūrai. Sociāldemokrātu vadītājs Stefans Lovēns tikko skarbi paziņoja, ka valsti nedrīkst pārvaldīt un vadīt, kā orientierus izmantojot pierakstus uz salvešu malām. Ar to liekot saprast, ka process valdības veidošanas virzienā notiek nenopietni. To pašu var noklausīties, lasot Latvijas medijus, kuros prezidenta Vējoņa pēdējais izraudzītais premjerministra kandidāts emocionāli krāsaini tika publiski salīdzināts ar “mērkaķi, kuram iedota granāta“ jeb „oligarhu iedētu olu“. Pašlaik abās pusēs jūrai iestājies nogaidošs klusums un vezums turpina nekustēt uz priekšu. Kulisēs dzirdamas bažīgas balsis par nenovēršamajām ārkārtas vēlēšanām, kuras uzreiz apklusina „štata“ politiskie komentētāji. Gan vienā gan otrā pusē jūrai ir pārliecība, ka ārkārtas vēlēšanu gadījumā uzvarēs tie, kas pašlaik traucē izveidot darbspējīgas valdības. Viņu kopīgais nosaukums ir populisti. Šajā gadījumā SD un KPV.

Personu ķīmija

Politika ir viena lieta, bet cilvēku savstarpēja spēja saprasties pavisam cits jautājums. Politiskie uzskati var būt gan līdzīgi, gan pretēji, taču cilvēciskās īpašības vienmēr ir noteicošās, gan atrodot kompromisus, gan veidojot politiku. Zviedrijas varas gaiteņus vienmēr iezīmējusi labējā un kreisā bloka polarizācija.

Kristīgajai partijai nekad nav bijusi tik liela ietekme kā Vācijā. Komunisti gandrīz viennmēr spējuši saglabāt savas vietas valdībā, pateicoties sociāldemokrātu stabilajam stāvoklim. Parasti sociālistiem pietika ar zaļajiem un kreisajiem komunistiem, lai izveidotu vairākuma valdību. Tagad aina ir mainījusies un Zviedrijā populistu lomu aizvien veiksmīgāk spēlē lauku puiša Džimija Okesona Zviedrijas Demokrāti, kas savā koncepcijā atrodas nacionālsociālisma pozīcijās. Tas viņus lielā mērā attālina no latviešu Nacionālās apvienības, jo zviedru partijas vadītājs nekad nav slēpis savu sociālisma orientāciju. Džimijs gribētu draudzēties ar sociāldemokrātiem, taču pēdējie viņu neņem pretī.

Protests ir ļoti emocionāls. Rasisti nevarot braukt vienā kuģī ar sociālistiem, tāpēc kreiso komunistu vadītājs tikko atteicās atrasties vienā un tajā pašā grimētavā ar Zviedrijas Demokrātu partijas līderi. Pirms tiešraides Zviedrijas Televīzijā.

Pēc vēlēšanām šoruden bija skaidrs, ka esam iesoļojuši jaunā politiskajā realitātē. Drošā un pārliecinošā vairākuma parlamentārisma laiks bija pagājis. Populisti zviedru politikā parādījās jau 2010. gadā un, nosēžoties opozīcijā, uzaudzēja sev varoņu muskuļus. Tagad vajadzētu viņus pielikt „pie  konveijera“, lai „beidz braukt ar muti“ un sāk reāli strādāt. Taču neviens nav gatavs sadarboties ar šo partiju viņu aprobežotā nacionālisma dēļ. Zviedrijas Demokrātu ideoloģija ar loģiku „“ nevienu neuzrunā. Sociāldemokrāti novēršas, kreisie un zaļie bēg ārā no telpas, ja tur parādās Okesons. Liberāļi vai zemnieku partija nav tik lieli sociālisti, lai pieņemtu „melno avi“ savā pulciņā. Melnais Pēteris paliek aiz durvīm, kā parasti.

Taču ir arī labas lietas. Populistu gorīšanās liek pārējām partijām vairāk meklēt saskarsmes punktus un piekārtoties parlamentārās domāšanas loģikai. Tā Centra un Liberāļu partija šonedēļ sāka sarunas pāri bloka robežām ar sociāldemokrātiem. Tas, ka šis mēģinājums neizdevās, liecina, ka sociāldemokrāti (kā lielākā partija) pagaidām nav gatavi piekāpties Annijai Lovai un „pabīdīties“ uz centra pusi. Pats Stefans Lovēns neslēpj, ka bloku politikas laiks ir garām un nepieciešams atrast plašāku partiju spektru sadarbībai, ja dzimtene atrodas populistu uzbrukuma briesmās.

Taču tad, kad jāatraujas no kreiso komunistu iedēstītajām ideoloģiskajām važām, tad sarkani-zaļās idejas uzvar un pāri robežai Lovēns atkal netiek. Protams, bloku robežu pārvarēšana nenozīmē savu principu un ieradumu zināmu noliegumu. Tas nozīmē piekāpties jauno sabiedroto labā. Jaunie sabiedrotie nāk ar saviem principiem un liberālismu. Tāpēc nav nekas neparasts, ka šie liberālie principi ļoti nepatīk sociāldemokrātiskās partijas sabiedrotajiem – kreisajiem komunistiem.  Komunistiem nepatīk liberāļi. Precīzāk – komunisti necieš liberālus uzskatus. Tieši šā iemesla dēļ sociāldemokrāti pagaidām nespēj pārkāpt bloku politikas robežas.

Komunists Jonas Šjēstedts ieslēdz bremzes, un sociāldemokrāti klausa, jo nevar taču tik ātri pārraut visas saites ar saviem senajiem sabiedrotajiem. Ja sociāldemokrātu vadītājs saņemsies un atstās komunistus pagātnē, tad jauna valdība var izdoties. Tagad atliek saņemties un pavirzīties pa labi. Ja partijām izdosies jauno situāciju sinhronizēt arī viszemākajā līmenī un saņemt akceptu no turienes, tad pavisam drīz zviedriem tomēr būs jauna valdība un jauni ministri.

Prokremliskā Saskaņa un dzeguzes olas

Latvijas situācija ir sarežģītāka, jo vēlēšanu rezultātā uzvarēja divas populistu partijas. Pirmā – kremliskā Saskaņa, kas tēlo sociāldemokrātus, lai nodrošinātu sev sociālistu aizmuguri starptautiskajā plāksnē. Otrā – nikno ekonomisko emigrantu iebalsotā KPV.LV, no kuras neko reālu un paliekošu sagaidīt nevarēsim, jo viņi prot tikai protestēt. Konstruktīva plāna priekšvēlēšanu kampaņas laikā nebija nedz vienai, nedz otrai lielākajai partijai.

Tas nozīmē, ka vēlētāji ir iebalsojuši Latvijas politiskajā vadībā divas partijas, kas neko nevar dot valsts attīstībai. Par to nevajadzētu sašust vai brīnīties. 1/3 iedzīvotāju ir joprojām krieviski runājošie vēlētāji un dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, kas ir naidīga Latvijas valsts neatkarībai.

Viņi vēlas , jo Saskaņas koncepcija faktiski paredz krievu valodas reanimēšanu valsts valodas statusā. Balsot par Saskaņu nozīmē paziņot par vēlēšanos atgriezties atpakaļ pie Padlatvijas Krievijas sastāvā. Otrie populisti  KPV.LV zina, ka viņi ir pret visiem, kas līdz šim bijuši pie varas. Tieši šis kategoriskums nekad neatļaus viņiem izveidot valdību un vadīt valsti nākamos četrus gadus, jo politika ir kompromisu māksla.

Trešā lielākā partija atkal ir konservatīvā, kuras vadītājam pirmajam piedāvāja veidot valdību, taču bez redzamiem rezultātiem.

Domāju, ka pats galvenais trūkums ir ideoloģisko bloku neesamība Latvijas politikā. Gandrīz visas partijas dedzīgi apgalvo, ka ir labējas vai konservatīvas, taču aizmirst, ka valstī ir daudz maznodrošināto iedzīvotāju, kuru intereses neviens neizstāv joprojām.

Nedomāju, ka prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīva valdības veidošanā līdz šim būtu bijusi uzteicama vai pārdomāta. Pēdējo mēnešu laikā Vējonis ir pieņēmis jau trīs ļoti tuvredzīgus un valstij naidīgus lēmumus. Ieskaitot pēdējās divas premjerministru nominācijas, kas neizskatās nedz pārdomātas, nedz tālredzīgas, nedz viedas. Ja valstij ir šāds neveiksmīgs prezidents un smagas aizkulišu oligarhu spiediena sviras, tad politiskā aina vairs neizskatās labi. „Dzeguzes olas“ nav veselīgas politikas simbols, jo izaug un izgāž no ligzdas pašus barotājus.

Cerams, ka tik tālu tomēr nenonāksim un tiksim vaļā no plāniem uz salvešu malām un dzeguzēm Latvijas politikā.

Kam pieder valsts? Mums vai viņiem?

Foto: Ernests Dinka

Foto: Ernests Dinka

Speciāli TVNET

Valsts simtgades svinību patētiskums lēni un negribīgi pieklust. Daļa sabiedrības turpina mīlēt savu valsti arī bez uguņošanas un masu koncertiem. Pārējie gaida pūļa burziņus gadu mijā, kad no jauna varēs šaut gaisā virs Daugavas tūkstošus un klausīties māksliniekus Daugavmalas putenī. 

Esam dažādi kā liedaga oļi, kurus izskalojusi kopīgā pagātne. Taču valsts mums viena. Tā pati, kuru 1918. gadā dibināja gados jauni cilvēki kanālmalas teātra zālē, jo laiks pieprasīja mums pašiem pārņemt savas valsts vadību. Līdz tam te nepieklājīgi ilgi valdīja svešie okupanti.

Izrādījās, ka savas valsts pārvaldīšana pašu spēkiem nav viegla lieta. Par to liecina: mūžīgie partiju strīdi brīvvalsts varas gaiteņos, Ulmaņa diktatūra, postsovjetiskās Latvijas augšējo politisko ešelonu kolīzijas un visbeidzot tikko notikušo vēlēšanu iznākums, kuram atkal nav rezultāta. Vai esam pārāk kašķīgi, egoistiski un tāpēc neko nespējam paveikt kopā? Vai tagad steigšus pieteikt karu Igaunijai un uzreiz padoties? Viņiem klājas labāk, valsts attīstās straujāk, lai gan iedzīvotājus skaits uz pusi mazāks nekā pie mums. Iespējams, ka valdībai Tallinā nebūs problēmu tikt galā ar trim miljoniem iedzīvotāju un teritoriju no Narvas līdz Rubai. Taču mēs to nevaram viss, jo „vergu sindroms“ pieprasa būt nenogurdināmi neapmierinātiem ar visu un gaidīt, lai citi atrisina problēmas mūsu vietā? Paši ievēlējām Saeimā populistus, taču valsti vadīt uzticēsim igauņiem vai „biznesmenim – bagātniekam“ no malas? Tam pašam, kuru postšķēlistu „asiņainie punduri“ jau atkal gatavo uznācienam uz politiskās skatuves baltā zirgā?

Naudasmaisu korumpēšana

Par ķeizaru Franci Jozefu saglabājies daudz anekdošu. Neviens nezina, vai tās ir vai nav patiesas. Viena stāsta par 1914.gada rudeni, kad Krievijas cara karaspēks plašā frontē tuvojas Vīnei un Austroungārijas armija bēga uz mājām, atpakaļ neskatīdamās. Ķeizars vaicājis ģenerāļiem padomu, taču atbildi nav sagaidījis. Visbeidzot monarhs nopūties un secinājis: „Tad neatliek nekas cits kā padoties un pēc tam nežēlīgi korumpēt uzvarētāju.”

Ko īsti ķeizars domāja ar „korumpēšanu“ vai „pakļaušanu korupcijai“, to šodien skaidri un gaiši iztulkot nevar neviens. Vieni domā, ka ķeizars paredzēja asimilāciju un integrāciju, citi saskata daudz plašāku un ironiskāku zemtekstu, kas ietilpina kukuļņemšanas loģiku, kuras rezultātā politisko procesu sāk noteikt biznesa loģika. Godīgi sakot, šis ķeizara secinājums labi iederas arī mūsdienās. Laikā, kad trampisti un putinisti biezā slānī gāžas virsū liberāli demokrātiskajai Eiropai, virzot sev pa priekšu populistus-nacionālistus.

Vēstures mācība

Kā mums šos uzbrucējus atvairīt? Apkarojot vai korumpējot? Izolējot vai integrējot? Eiropas Savienība jau izolējusi „saslimušās“ Ungāriju un Poliju karantīnā, drīz izolatorā gultiņa tiks atvēlēta arī Itālijai.

Vai bīdīt iekšā pašmāju populistus, riskējot nonākt tajā pašā izolatorā, vai izlikties, ka viņu vispār nav?

1999. gadā Volfgangs Šisels izlēma sadarboties ar populistu Jorgu Haideru un izveidoja lielās koalīcijas valdību kopā ar sociāldemokrātiem un populistiem. Viņam to vēlāk nepiedeva neviens. Otrais pasaules karš taču pierādīja, ko spēj savārīt labējie ekstrēmisti. Cik cilvēku iet bojā un cik likteņu tiek sakropļoti šo ideju vārdā! Taču austrieši (pirmie pēc 1945.gada) atkal ielaida mēri varas salonos. Toreiz Vīni izolēja. Politiski un diplomātiski. Ar ko viss beidzās? Šisels izdarīja darbu populistu vietā. Viņi nebija spējīgi vadīt valsti. Prata tikai protestēt un kašķēties, viņu idejas un priekšlikumi bija vienīgi nereālas dogmas. Starp populistiem nebija neviena rīkoties vai lemtspējīga cilvēka. Visi populistu ministri bija spiesti demisionēt, un pati partija arī sasprāga druskās. To vajadzētu atcerēties arī mums, jo populisti vislabāk izskatās opozīcijā. Tad, kad viņiem nav jāuzņemas atbildība. Kritizēt ir vieglāk, nekā darīt vai rīkoties konstruktīvi.

Taču kā iztulkot „naudas maisu“ vai „neatkarīgu biznesmeņu“ apzinātu iebīdīšanu politikas visaugstākajos amatos? Vai arī šos cilvēkus var korumpēt?

Biznesa kolīzija ar politikas loģiku

Protams, var arī tos korumpēt. Ikvienā normāli attīstītā valstī biznesa loģiku cenšas turēt iespējami tālu no politiskajiem gaiteņiem, jo šo divu jomu intereses un vajadzības nesakrīt. Politikai jāraugās uz sabiedrības vajadzībām, gaidām. Ar nodokļu naudas palīdzību, jācenšas realizēt taisnīgs līdzekļu sadalījums: gan izdevīgo, gan mazāk izdevīgo sabiedrības grupu interešu aizstāvībai. Te valda taisnīguma, godprātības, nevis izdevīguma princips. Piemēram, mazi bērni, vientuļie vecāki vai sirmgalvji nav izdevīgas investīciju grupas (no biznesa viedokļa), jo nenodrošina peļņu.

Ja varu valstī pārņem cilvēks vai cilvēku grupa, kuru loģika ir biznesa (tātad peļņas) princips, tad nav ko cerēt uz maznodrošināto cilvēku, bērnu vai grūtdieņu interešu aizstāvību.

Tā vietā visus privatizācijai vēl neizlietotos objektus pakļaus obligātās peļņas loģikai: Šlesers ar draugiem ierīkos vasarnīcas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadīgajās ēkās un atļaus jums apskatīt (reizi mēnesī), kādus brīnumus spēj paveikt eiroremonts 200 gadus vecos, senatnīgos guļbaļķu namos. Jūs domājat, ka tas ir barbarisms un vērtību izpostīšana? Protams, ka tā arī ir. Taču muzeji biznesam ir vairāk apgrūtinājums, jo nenes pietiekami lielu peļņu. Starp citu, runā, ka tieši šāds priekšlikums Aināram Šleseram savulaik esot bijis un viena sabiedrības daļa nemaz neprotestēja pret kultūrmantojuma iznīcināšanu biznesa vārdā.

Ielaižot biznesa loģiku kultūrā un mākslā, mēs panāksim zema līmeņa izklaides dominēšanu uz visām skatuvēm, opernama izīrēšanu nacionālsociālistu orģijām, kases gabalu pārākumu repertuāros, mākslas aizstāšanu ar masu pasākumumiem.

Visbeidzot notiks nacionālās operas, teātra un Doma laukuma radio nama ēku pārdošana bankām vai Maximām, pašas šīs kultūras iestādes pārceļot uz Sēnīti vai Iecavu, kur ēku īres cenas lētākas un vairāk vietu skatītāju automašīnu novietošanai.

Reiz mūsu politikā Guntis Ulmanis neapdomīgi ielaida Andri Šķēli, un sekas šodien redzamas skaidri un nepārprotami: ieguvējs ir vienīgi dižais mahinators pats un viņa komanda, jo politiskās sviras palīdzēja „prihvatizēt“ valsts uzņēmumus, iebāžot tos lēti savā kabatā un pārdodot tālāk ar peļņu. Turpretī valsts intereses šāda uzņēmējdarbība nesaprot un neatzīst.

Likās, ka Andra Šķēles piruetes Latvijas politikā uz ilgiem laikiem nodrošinājušas visplašākās sabiedrības izpratni par biznesa un politikas loģikas nesaderību. Vēl vairāk – izpratni par biznesa domāšanas kaitīgumu valsts pārvaldē.

Diemžēl pašreizējais pēcvēlēšanu varas vakuums atkal sāk atgādināt tālos 90. gadus, kad Andri Šķēli izvirzīja premjerministra amatam kā bezpartejisku kandidātu, kas spētu apvienot kašķīgās partijas. Toreiz tā bija kļūda. Cerams, ka šodienas premjerministra izraudzītāji vecās kļūdas nav aizmirsuši un zaķis no cepures netiks izvilkts.

Taču mīņāšanas aiz durvīm ir dzirdama un no nepazīstamā zaķa cilindrā ir vērts baidīties.

Tas var slikti beigties.

 

 

Partijas kā kriminālas bandas un biznesa līderi kā rokzvaigznes.

2011. gada 9. oktobrī

Latvijas medijos žurnālistu publicistikas (šķiet) vairs nav, jo Kariņš izsakās par Zatleru no Briseles kā viedais no Austrumiem (”Zatlers izrādījies vilks aitas ādā”), Dzintars spēlē žurnālistu un ziņo, kas ir un kas nav okupācija (histērija ap absurdo pantiņu -”okupācija bija, okupantu nav” joprojām turpinās 🙂 ) , Kristovskis novērtē ZRP gatavību palikt opozīcijā (it kā pats nebūtu politiķis un pats šo konfliktu neveicinātu) un Ušakovs arī izsakās galveno ziņu joslā par ko ”viņš ir pārliecināts” (lai gan tieši viņš vispamatīgāk sašķēlis Latvijas sabiedrību un viņa loģikas dēļ, Latvija pamazām pārvēršas par Krievijas forštati).

Analītikas mūsu medijos vairs gandrīz nav.

Ir tikai neapmierinātības un protestu izpaudumi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka žurnālisti un komentētāji ir nostumti malā un viņu vietu slejās un ēterā ieņēmuši politiķi.

Esošie un bijušie.

Pavisam iespējams, ka kāds no viņiem vai ”bijušajiem politiķiem” šonedēļ nostāsies arī pie LTV Ziņu dienesta diriģenta pults un aicinās Ilvas vai Arņa vietā lasīt Panorāmu (pa svētdienām),piemēram, pašreizējam Valsts Prezidentam Bērziņam, kuram taču ir tik laba dikcija un lieliska valoda!

Viņi var visu! Mūsu politiķi!

Viņi visu izlemj un mēs pārējie redzam, kur Latvija (šīs lemšanas dēļ) ir jau aizripojusi…

No malas Latvijas etablētās politiskās partijas atgādina kriminogēnas bandas, kas siro Latvijas politiskajos gaiteņos un ir gatavas drīzāk viena otru nogalināt nekā nonākt pie saprātīga kompromisa valsts interesēs.

Politika esot kompromisa māksla.

Mūsējie šo mākslu neprot.

Šajā situācijā mums vēlētājiem būtu svarīga intelektuāli dziļa publicistikā analīze medijos par notiekošajiem procesiem valstī.

Nē, nevis ”Dombura šovs” (ar politiķiem galvenajās lomās un savstarpēju rīdīšanu kameru priekšā), bet gan līdzsvarota un dziļa analīze par notiekošo valstī un politikā.

Diemžēl latviski tādus tekstus izlasīt nekur nevar, jo apskatnieku vietā mums ir lielākoties tikai atmaskotāji un politiskie manipulētāji.

Žēl, ka profesionālai žurnālistikai un neatkarīgai analīzei vieta medijos vairs neatrodas.

Zivs pūst no galvas.

Tā ir.

Zviedrijas karaļvalstī arī līdzīgas problēmas. Taču citi risinājumi. Zviedru mediji šodien ziņo par to kā TV4 pēkšņi atteikusies ”laist kadrā” ļoti interesanto publicistu Markusu Biro. Līdzko šīs privātās televīzijas stacijas vadītāji uzzināja, ka viņš gatavojas iesaistīties Kristīgi demokrātiskās partijas aktivitātēs un varbūt pat ar laiku pretendēt uz vietu parlamentā (no šīs partijas), tā nekavējoties tika sasaukta TV 4 valdes sēde, kas pieņēma lēmumu ”izņemt no kadra” žurnālistu, kas ”ir politizējies” (pieslējies kādai no partijām).

Markus gan pēc tam uzreiz  atteicās no tālākas karjeras šajā partijā, taču kadrā atpakaļ netiek.

Viņu vairs neņem pretī TV.

Tas, ka darbošanās politikā nav savienojama ar uzstāšanos medijos – šeit nevienam nav jāpaskaidro.

Latvijā tas joprojām daudziem politiķiem ir jāizskaidro un…vienalga…daudzi to nesaprot. Piemēram, fiziķis un politiķis Godmanis to joprojām nedzird un turpina diskreditēt Latviju SWH ēterā. Viņa piemēram ir sekotāji un pēdējās šī fenomena  izpausmes jau norādīju augstāk – Latvijas mediju vide ir noslīcināta politiķu imperatīvajos izteicienos (ievadrakstu vietā).

Tikmēr tauta sāk aizvien vairāk apbrīnot biznesa ģēnijus.

 ”Stīvs Džobs bija kā roka zvaigzne” – pagājušajā nedēļā konstatēja Forbes. Iepriekšējā parakstīšanās uz viņa memuāriem sasniedza Amazonē 41 800% vienas diennakts laikā!

Sociālajos portālos tika organizētas domubiedru grupas, iededzinātas virtuālas sveces viņa piemiņai un kustība – ”mums vajadzīgs konstruktīvs un harizmātisks līderis” iet plašumā visos kontinentos.

Politiķa vietu pamazām šajā VARAS nišā ieņem biznesa vadītāji. Uzņēmumu un koncernu līderi. Tādi līderi, kas no visiem pieejamām tehnoloģijām prot uztaisīt modes un pielūgsmes produktus, sava veida popkultūras un kulta produktus un paši kļūstot par elkiem.

Stīva Džobsa aiziešana medijos tika atspoguļota košāk un intensīvāk nekā Maikla Džeksona nāves fakts 2009. gadā.

Biznesmenis ir ieņēmis popzvaigznes statusu.

Filma par Facebook dibinātāju Marku Cukerbergu bija pagrieziena punkts mūsdienu uzņēmēja tēla rekonstrukcijā.

Avantūrists un biznesa ģēnijs Ričards Brensons, kas vienlaikus producē un filmējas pats, kas kā tipāžs vairāk atgādina Miku Džegeru nevis, piemēram, tipisku vecās raudzes uzņēmēju bagātāko Zviedrijas cilvēku Ingvaru Kamprādu (IKEA).

Aktuālā ”anti Wall street kustība” (amerikāņi, kas protestē pret biržas mākleru bezatbildību) ir vēl viena izpausme šajā jauno notikumu ķēdē, kas liecina par tautas vēlmi paust savu viedokli ekonomikas un finanšu sistēmas regulācijas jautājumos.

Sabiedrība ir daudz informētākā nekā agrāk.

Ir vajadzīgi harizmātiski un konstruktīvi vadītāji, kas spēj un prot paveikt brīnumu.

Tādi, kas spēj vadīt un vienlaikus būt arī mūsu draugi.

Vadoņu vietā jau sen nostājusies egocentriska, harizmātiska personība ar dziļu kompetenci darbā un sociālajos kontaktos.

Jēkaba ielā šo jauno laiku nejūt.

Žēl.