Orienta līgavainis, kuram steidzīgi vajag laulību ar kādu no mums, 2 daļa

(Turpinājums. Sākums: https://sandraveinberga.com/2015/10/19/orienta-ligavainis-kuram-steidzigi-vajag-laulibu-ar-kadu-no-mums/ )

koks ar zīmētām saknēm

-Tiešām? Maksāsiet? Man?

  • Neskopošos!- puisis apgalvoja stipri apvainotā balsī. Tobrīd gids sāka skaidrot konfliktu trīs pamatiedzīvotāju grupējumu starpā, kas palīdzēja man izvairīties no tālākas sarunas ar blakus sēdošo. To pašu, kas redzami izskatījās sapūties. Aiz loga joņoja vīnogulāju plantācijas.
  • Redz kur aug baltais vīns, – skaļi nopriecājos un ”precinieks” uzreiz pievienojās ar konstatējumu, ka “mūsu ģimenē mēs vienmēr dzeršot tikai balto vīnu, ja jau mani tas tā iepriecinot”. Viņa pielīšana bija kļuvusi neizturami šķebīga, pilnīgi bez jautrības.

Interesanti kāds izskatās šis luncīgi, iztapīgais liekulis reālajā dzīvē. Parastajā dzīvē, kurā viņam nekas nav jātēlo, jāizliekas vai masīvi liekuļo. Jo vairāk mēģināju iztēloties šo, konkrēto vīrieti normālā stāvoklī, jo pretīgāka mana iztēles aina izskatījās.

Pa to laiku bijām jau piebraukuši klātu pusdienošanas vietai, kas atradās skaistākajā Hercegovinas ainavā, pie dzidras un straujas upes. Mums piedāvāja foreles, kas tikko bija atvestas no tuvējās foreļu audzētavas. Tikai viena sieviete – horvātiete atteicās ēst zivis un ar to “ziņoja” par savu kultūras standartu.

Nosēdāmies pie galda kopā ar abiem Dienvidāfrikas profesoriem ar skatu uz mutuļojošo ūdens lērumu tepat pie kājām. Gaiss bija dzidrs un ūdens – svaigs kā caurvējš agri no rīta. Sajūta lieliska līdz brīdim, kad pamanīju sev līdzās iespraucamies ”precinieku”. Atkal viņš bija līdzās un uzreiz ķērās klāt salātu šķīvītim ar abām rokām. Kamēr pārējie bijām sagaidījuši savas foreles, tikmēr “mans pielūdzējs” bija izēdis visus salātus un ar maizes ņuku slaucīja savu šķīvi, laimīgi skatoties uz mani. Tas nozīmēja: “esmu labi paēdis”, “redz kā man garšo” vai “redz cik es kārtīgs”. Pēc tam “mans puisis” ēda foreli tikai ar dakšiņu, piepalīdzot ar pirkstu galiem. Jā, es zinu, ka austrumos daudz ēd ar pirkstiem, bet Eiropā uz šo tehniku noskatīties ir apgrūtinoši. Galda etiķete vislabāk demonstrē no kurienes esam. Visās dzīves situācijā vīrieši, kas publiski neēd ar nazi un dakšiņu, manās acīs nokrīt zemāk par zāli. Precinieks bija jau novēlies orangutana līmenī.

  • Vai jums pietiek?
  • Jā, paldies.
  • Man gan nepietiek.
  • Ahā, – teicu un apklusu. Puisis izskatījās nelaimīgs. Pretimsēdētājs – kolēģis no Krakovas universitātes, viņam pasniedza bļodu ar baltmaizi un ”maizes pārstrādāšanas dzirnavas” nekavējoties uzsāka darbu. Privātais bads daudziem mēdz būt visaugstākā likme. ”Precinieks” šajā skalā nav vienīgais egoists. Dakšās un naži šķindēja vareni. Visi bija badā. Tikmēr gaidīju līdz dienvidāfrikāņi pabeigs tiesāt savējās zivis, lai kopīgi varam ķerties pie deserta.
  • Atvainojiet, vai jūsu kultūrā ir pieņemts pagaidīt uz blakussēdētāju? – pēkšņi jautāja Dienvidāfrikas kolēģis, kas sēdēja pa labi.
  • Jā, ir pieņemts.
  • Cik patīkami.
  • Lūdzu, lūdzu!
  • Mēs dzīvojam tik tālu, jūs Latvijā un es Keiptaunā, bet universālā kultūra mums (izrādās) ir kopēja. Patīkami to konstatēt, – viņš teica.

Apjuku no uzslavas. Nevajadzīgas. Savstarpējās cieņas likumi ir un paliek visas homo sapiens komunikācijas pamatā gan pilī, virtuvē pie galda vai uz zara, štābiņa centrā. Vienkārši tāpēc, ka nav nekā foršāka par cilvēcīgā attiecībām starp cilvēkiem. Tikmēr ”precinieks” bija pamanījies nočiept desertu Krakovas profesoram un raidīja viņa virzienā nepārprotami tālejošus skatienus. Straujā ”precību stratēģijas” maiņa mani ieinteresēja laulību mednieka praksē. Pēc pusdienām precinieks visiem spēkiem centās “karāties pakaļ” poļu kolēģim – gejam un attīstīt ar viņu garas “zinātniskās pārrunas”, taču īsi pirms iesēšanās autobusā bija skaidrs, ka arī krakovietis ir viņu “atšuvis”. Un atkal precinieks iekortelējās blakus man. Autobuss nogāzelējās un sāka braukt Mostaras virzienā. Salonā bija tveicīgs. Priekšējā solā sāka histēriski raudāt turku pāra mazais bērniņš. Gari brēcieni apņēmīgi iekaroja autobusa salonu (kā nervozs fona troksnis) un es pati sev paziņoju, ka nav gudri ņemt līdz tik mazu bēbi “šitik garā un nogurdinošā ceļojumā”. Man brēkuli bija žēl. Taču modrais blakussēdētājs noreaģēja nekavējoties: ” Jā, jā. Pareizi. Mēs savus bērnus abi šādā ceļojumā līdzi neņemsim, labi?” – viņš iegavilējās un laikam gaidīja atzinību vai uzslavu par priekšzīmīgu uzvedību. Ko nu? Piesist kāju? Iekliegties, ka: ”tas ir par daudz”? Sarīkot kārtīgu operetes finālu sagrabējuša autobusa centrā? Vai tas bija par daudz? Pēdējā robeža bija pārkāpta? Nē, manuprāt precinieks manās acīs jau bija pārvērties par tādu pašu sētas kranci, kā “Pauļa suns”, kas manā Rīgas pievārtē rej un katru garāmgājēju pilnīgi bez jēgas. Ja reiz es neapvainojos uz suņiem un kaķiem, kāpēc gan man apvainoties uz šo šarikovu?

  • Mīļā, mēs drīz būsim galā, viņš teica un maigi uzlika savu plaukstu uz mana ceļgala. Es to nobīdīju nost un precinieks saprata. Žests netika atkārtots un šajā brīdī Mostara jau bija klāt. Izbirām no autobusa kā zirņi. Gids visus piekodināja neatstāt ”mūsu pulciņu”, jo autobusa ”parkēšanas vieta” būšot Mostaras viņā galā un visi, kas nesekos grupai – apmaldīsies. Klausījām. Metāmies pakaļ gidam, kurš mūs aizveda leģendārā Mostaras tilta pakājē.
  • Klau, kur tavs draugs? – pie auss pēkšņi iejautājās kolēģe no Horvātijas.
  • Kāds draugs?
  • Tas pats, kas Tev autobusā sēž līdzās.
  • Nezinu.
  • Viņa šeit nav.
  • Nu lai nav.
  • Esam viņu pazaudējuši.
  • Ko? Grupa sākās uztraukums. ”Precinieka” mūsu vidū vairs nebija.
  • klints 2Visi izskatījās satraukušies. Īpaši ekskursijas vadītājs, jo autobuss bija aizbraucis no pieturas, kurā izkāpām. Tagad ceļu atrast vairs nebija iespējams. Sākās diskusijas par to kā pazudušo atrast. Nolēmām doties atpakaļ uz punktu, kur izšķīrāmies un meklēt. Steidzāmies. Taču viņa tur nebija. Ilgi stāvējām uz slavenā Mostaras tilta un fotografējāmies, taču pazudušais likās kā ūdenī iekritis. Atlika mierinājums, ka viņš  zina ko dara. Taču gids bija izmisumā. Atstājām viņu pie stūra (meklējot noklīdušo) un ziedojām naudu, lai apskatītu dokumentālu filmu par tilta sagraušanu. Arī pēc filmas pazudušais nebija atradies un neatlika nekas cits kā doties tālāk. Cilvēki tērgāja, tūristi iepirkās, bizness padevās un iela burbuļoja kā jau tas orienta valstīs pierasts. Akmeņainais ceļš veda augšup un no tā ik pa brīdim pavērās gleznains skaits uz upi un leģendāro tiltu.
  • Anete bija sapirkusies krelles, es testēju tikko iegādātas bosniešu vara piparu dzirnaviņas un Ullis sūkāja savādas konfektes, kas uzvirmoja gaisā mimozu aromātu. Visbeidzot gids mūs ieveda  mošejas pagalmā. Patīkami. Puiši tur sita futeni un nez no kurienes uzradusies Jasmina aicināja dziļāk dārzā. Nonācām uz romantiska balkona – dārza no kura pavērās lielisks skats uz to pašu tiltu, kuru bijām safotografējuši jau agrāk.

  • Te ir visskaistākais rakurss, vai ne?- pārjautāja Jasmīna.
  • Ir.
  • Dzersim tēju?
  • Protams, ka piekritu un tikai krietni vēlāk izlasīju uzrakstu vietai, kurā bijām pavadījuši pārdesmit romantisku tējas minūšu. Tās nosaukums bija “HAREMS”.
  • Harems, Mostara
  • Gaidot uz pārējiem tējas malkotājiem iesprukām bodītē un iegādājāmies vietējās, sudrabotās rokassprādzes ar maziem akmentiņiem. Būs atmiņai. Minūtes skrēja kā trakas un pavisam drīz bija jādodas atpakaļ uz autobusu, kas nogādātu mūs atpakaļ Sarajevā. Tikmēr abas ar Ernu (no Dienvidāfrikas) paguvām ielūkoties pāris veikaliņos, kas pēc turku tirgus modeļa ierauj pircēju akacī no kura izkļūt ir pagrūti. Vienai telpai seko nākamā un tirgotāji nodot pircēju blakus – andelmanim kā stafetes kociņu. Finālā nolaidāmies “akača dziļumā” pie sirma sudrablietu pārdevēja un mūs  motivēja tikai vienīgā doma: ” kā tikt no viņa vaļā”. Pārdevējs – kungs gados, rādīja dārgas kaklarotas par pieticīgu cenu, taču šī prece nebija mūsu plānos. Vajadzēja “atšūties”. Taču kā? Traucēja nogurums vai pēc-tējas laiskums. Tieši šajā, kritiskajā brīdī notika tas, ko nebija paredzējis neviens: kā bulta no bodītes sienu tumšo audumu “drapērijām” izlidoja vīrietis, kas nebija neviens cits kā mūsu pašu “precinieks”. Viņam sekoja lamas vietējā valodā ar iespraudumiem vāciski. Puisietis bija uzmācies vietējām dāmām un atkal dabūjis pa muti. No ”aizkulisēm” izjoza divas melnīgsnējas jaunkundzes un spriedze gaisā liecināja, ka būs slikti.
  • Tu nu gan esi siržu lauzējs! – noteicu un noskatījos kā viņš pieceļas. Diemžēl izglābām no kārtīga pēriena. Nevajadzēja viņu uzrunāt. Būtu dabūjis pa ausīm. Taču tagad veikala pārdevējs saprata, ka esam kopā un atturējās no dūru palaišanas. Taču vēsi un skarbi palūdza mūs visus atstāt veikalu.
  • Ko tu tur darīji? – gribēja zināt Erna.
  • Neko, – šņāca “siržu lauzējs” un mēģināja pieglaust matus.
  • Mēs visi tevi meklējām.
  • Jau ilgi.
  • Nu un kas?
  • Kur tu biji? -….
  • Kur tu biji? Atbildi tā arī nesagaidījām. Taču maratonā uz autobusu (pie gida) ”precinieks” mums sekoja kā skudra. Ar gavilēm viņu sagaidīja pārējie kolēģi. Diemžēl izbraukšana no Mostaras aizkavējās jo turku ģimene bija aizmirsusi sava zīdaiņa ratiņus pie tilta iekāpšanas punkta. Kamēr gids (kopā ar vecākiem un gavilējošo bērnu) skraidīja turpu šurpu, mēs ar profesoru no Izmiras runājām par komunikācijas teoriju. Pēc tam visi salīda atpakaļ autobusā (kā roņi) un pa tumsu, cauri miglai mēs traucāmies atpakaļ uz Sarajevu. Precinieks man līdzās nosēdās, bet uzvedās klusu. Līdz beidzot aizmiga. Ainava aiz loga tinās miglā un tumsā. Abas ar mazu turku meitenīti zīmējām uz loga rūts ”simboliskās zīmes”, kas aizdzen nogurumu un sliktas idejas. Pie viena apstājāmies uz Bosnijas un Hercegovinas robežas, lai notiesātu vakariņas, kas sastāvēja no ceptas jēra gaļas. Man, kā veģetārietei, tas nebija patīkami, bet ko lai dara – centos nepievērst sev uzmanību un ēdu tikai kartupeļus. Pēc tam garš ceļš cauri tumsai un tad pēkšņi skarbs zvans autobusa miega klusumā. Trakojošais mobilais telefons spārdījās ”precinieka” kabatā.
  • Hallo! – viņš atbildēja. Pēc tam sekoja garš teksts ”viņā galā” un atbilde – ”tā nebija runāts”, ”nē,nē” un ”nu ko jūs”. Pēc pauzes visi izdzirdējām brēcienus – ”tā jūs nedrīkstat darīt’’, kam sekoja klusums un gara nopūta. Izlikos, ka neko neesmu dzirdējusi. Mans blakus sēdētājs uzsvēra, ka runa esot bijusi par viņa dzīvokļa saimnieci, kas puisim pēkšņi uzteikusi istabu. Viņš nebija iekārtojies viesnīcā, bet īrēja istabu pie ”privātistiem”, kuru bija sarūpējuši konferences rīkotāji. Tagad izrādījās, ka viņu met no šī īrētā dzīvokļa ārā. Nasirs bija sašutis. Nikns. Draudēja ar policiju. Pēc tam, pagrābis telefonu, metās uz priekšu, lai ”nokārtotu attiecības” ar vietējo Bosnijas puišu palīdzību. Tālākai sarunai vairs nesekoju. Pie apvāršņa iemirdzējās gaisma un tā bija Sarajeva. Pa skaļruni mūs informēja, ka pirmie autobusu atstās viesi, kuri nedzīvo mūsu viesnīcā ar romantisko nosaukumu ”Holivuda”. Vispirms izkāpa turku ģimene ar mazo, jauko brēkuli. Pēc tam otra turku ģimene ar mazo meitiņu, kas lieliski zīmēja uz loga rūts un visbeidzot autobuss piestāja pie nama, kura priekšā jau bija izvietojusies policijas automašīna. Tur izkāpa mans precinieks. Kas notika tālāk? To mēs visi kopīgi varam tikai minēt.
  • Bosijas kafija 3

Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

2013. gada 3. decembrī speciāli TVnet

Bēgļu protests Rīgā TVNet fotoMēs dzīvojam tautu staigāšanas laikā, kad cilvēku grupas intensīvi migrē pāri robežām uz visām debess pusēm. Lielākā migrantu daļa uztur kontaktu ar savām mājām, tuviniekiem caur internetu un tāpēc nejūtas pazuduši plašajā pasaulē. «Poļu santehniķis», kas šodien ir tikpat plaši pazīstams jēdziens kā britu «biržas fondu mākleris», pieder tai pašai migrantu populācijai, kas jau sen ir pārstājuši dzīvot vienā konkrētā valstī.

Pārslodzes efekti

Sekas šai «staigāšanai» ir dažādas. Ekonomisti saredz migrācijā gigantiskas uzplaukuma iespējas, jo imigranti ir gatavi lētāk paveikt darbus, kas vietējiem nav pa prātam. Tieši tāpēc Rietumu demokrātijas pašlaik labi «uzvārās», izmantojot jauno imigrantu dinamismu savienojumā ar vietējo pieredzējušo speciālistu kompetenci un menedžmentu.

Ir arī ēnas izpausmes, kas novērojamas ārzemnieku sociālajā diskriminācijā, jo «caurmēra rietumeiropieši» imigrantus vairāk uztver kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu.

Neraugoties uz to, ka ārzemju viesstrādnieki uzņemas viszemāk atalgotos darbus – tos pašus, kurus vietējie nevēlas strādāt, bezdarbs jaunatnes vidū Rietumeiropā joprojām ir nepieklājīgi augsts (23%) un te ārzemniekus labāk redz ejam, nevis nākam.

Migrācija un finansiālā krīze ir panākusi skarbu politisko spēku pārgrupēšanos, par ko uzskatāmi ziņo, piemēram, aizvadītās vēlēšanas Norvēģijā un Nacionālas frontes panākumi Francijā. Klasisko centra un labējo partiju krīzi pašlaik perfekti izmanto populisti = nacionālisti.

Marina Lepēna nupat intensīvi apbraukā kaimiņvalstis, lai organizētu jaunu populistu partijas aliansi gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014. gadā šo plānoto parlamenta grupu veidošot vismaz 25 Eiropas Savienības parlamentārieši no vismaz 7 valstīm. Formāli kopsaucējs nebūšot nacionālisms, bet gan «eiroskepse» un «anti-globalizācija». Pēc komentētāju domām «ģimenes firma = Lepēni» ožot pēc politiskā ekstrēmisma pulvera. To uzjundī jau nākošais migrācijas efekts – bēgļi, kas piemet pagales separātistu ugunskuriem visā vecajā kontinentā.

Izmisums zem Sarkanā Krusta

Bēgļu izraidīšanas epizodes gandrīz visur izskatās vienādi: izmisuši cilvēki ostā vai lidostā, kurus elkonī vai «aiz padusēm» mēģina vertikāli noturēt policisti vai Sarkanā Krusta personāls. Reizēm viņi sēž un izliekas, ka klausās monologā, kuru pauž vietējās varas pārstāvji. Reizēm pretojas. Bezcerīgi. Jo vara vienalga uzvarēs un viņus izraidīs atpakaļ uz mītnes zemi. Uz to pašu, no kuras viņi aizbēguši. Veselām ģimenēm vai pa vienam. Ir redzēti arī bērni, kurus izraida. Pamatā pusaudži – histēriski un izmisuši puikas.

Viņi var izskatīties arī kā kapi. Masu kapi. Pirmo reizi ar tiem iepazinos pirms vairākiem gadiem Handijā (Jandia). Nesen iekārtotos katoļu kapos uz visām plāksnītēm bija rakstīts viens un tas pats nāves datums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzimšanas gads atšķīrās, bet nāves diena visiem bija vienāda – tā pati, kurā pie Eiropas robežām Spānijas teritorijā bija nogrimis kārtējais bēgļu kuģis.

Tāds pats kā pirms dažām nedēļām Lampedūzā ar 356 noslīkušajiem. No tiem 16 bērni vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Tagad nežēlīgo statistiku ik dienas turpina reģistrēt pie Itālijas un Maltas krastiem Vidusjūrā. Oktobra summa – apmēram 600 upuru. Vairums bēg no kara plosītās Sīrijas vai Eritrejas. Cilvēki, kuriem nav kur sprukt un šis jūras ceļš ir vienīgais iespējamais ceļojums pie miera un pārticības ar nosaukumu Eiropa.

Parastu biļeti lidmašīnā vai pasažieru kuģī mēs viņiem nepārdodam

Itāliešu kolēģis Fabrizio Gatti savā žurnālista darbā bieži ir izmantojis valrafēšanu1, lai labāk izstudētu sev svarīgo problēmu «no iekšpuses». Pārģērbies par viesstrādnieku «ar atbilstošu identitāti», viņš sāka savu «bēgļa» ceļu kopā ar afrikāņiem no Nigēras uz Lampedūzu. Valrafēšana «under cover» iestiepās četru gadu garumā, un sīkāk par to var izlasīt viņa grāmatā «Bilal» (2006). Pa šo laiku Vidusjūrā jau noslīkuši vai Sahārā izžuvuši vairāki tūkstoši bēgļu kopā ar savām cerībām «tikt uz zaļa zara».

Pēc Lampedūzas traģēdijas likumi nav mainīti: visi, kas nelegāli ierodas Itālijā, skaitās noziedznieki un tiek tiesāti. Vēl vairāk – Itālijas valdība (Emma Bonino) pat pieprasa, lai Eiropas valstis cīnās pret Āfrikas bēgļiem Vidusjūrā tieši tāpat kā pret Somālijas jūras laupītājiem.

Nāve bēgot vai pārdodot seksu

Kamēr Itālija gatavojas vajāt bēgļus kā afrikāņu pirātus, bagāto Rietumeiropas valstu egoisms iegūst aizvien jaunas formas bēgļu valstu kolonizēšanā. Piemēram, tā pati Francija nekautrējas turpināt ekonomiski paverdzināt Nigēru, izsūknējot no tās par smiekla cenu dārgo urānu. Francijas valdība (kopā ar transnacionāliem koncerniem) atbalsta korumpēto Nigēras zemes un dabas resursu ekspluatācijas politiku. Lauksaimniecības vietā te uzrodas aizvien jauni naftas torņi. Līdzīgi Itālija, Vācija, Kanāda un Irāna atbalsta Eritrejas diktatūras režīmu, kuras rezultātā uz Eiropu plūst turienes ekonomisko un politisko bēgļu straumes. Izveidojas absurda situācija – bagātā Rietumeiropa nolaiž pārticības asinis Āfrikai (radot priekšnosacījumu postam) un vienlaikus aizver vārtus uz paradīzes vārtiem Itālijā un Maltā.

Humānās dimensijas krahu uzrāda arī Austrumeiropas «veiksmes stāsti». Kamēr 4000 bulgāru protestē pret savas sociālistu valdības Plamena Orešanska ekonomisko politiku Sofijā (Reuters, 12.11.2013.), Stokholmu jau pārpludinājuši profesionāli rumāņu ubagu pūļi. Tie darbojas saskaņoti un sistemātiski. Pirms gada uz ielu stūriem sēdēja pusmūža ubadzes, tagad – pārsvarā gados jauni puiši, spēka gados diedelē modernāk.

Piemēram, ubags Dimitrijs ir 25 gadus vecs un ubago Stokholmas centrā, lai nosūtītu iekrāto atpakaļ ģimenei Rumānijā. Tā kā stāvēšana uz ielas stūra nav rentabla, viņš vienlaikus pārdod arī seksu: par 25 latiem anālo aktu, par 19 latiem orālo seksu. Pircēji ir tikai vīrieši.

«Man ir grūti atteikties no tik ienesīga biznesa,» Dimitrijs skaidro, nedaudz nervozi, «jūs taču saprotat, ka runa ir tikai par naudu, nevis par baudu. Es šajos brīžos vienmēr iedomājos, ka esmu kopā ar savu sievu. Jūs darītu to pašu, ja mātei vajadzētu naudu slimnīcai.» Arī viņa sieva ubago Stokholmā, taču seksa pārdošana ir ienesīgāka. Tā nodrošina Dimitrijam mēnešalgu 500 latu robežās (10 reizes vairāk nekā ieņēmumi par darbu Rumānijas fabrikā) Kas ir klienti? «Visu vecumu kungi, pamatā ģimenes cilvēki,» atzīst Dimitrijs un uzsver, ka neviens Rumānijā nedrīkst uzzināt par viņa patieso nodarbošanos Stokholmā. Ko viņš patiešām vēlētos strādāt? «Vislabāk par apkopēju,» saka Dimitrijs spāniski un apgalvo, ka būtu spējīgs iztīrīt visu Stokholmu, ja vien viņam atļautu to izdarīt un normāli par to samaksātu.

Pašlaik 200-300 rumāņu ik dienas pārdod seksu Stokholmā, un policija ar šo problēmu pagaidām nespējot tikt galā.

Vieni pārdod ķermeni, citi spēlē mūziku metro vagonā, vēl trešie liek uz metro vai autobusa soliem kartītes ar iežēlinošiem tekstiem par savu grūto dzīvi un lūdz tāpēc naudu.

«Veiksmes stāsta» grimases

Pirms gada Eiropas Padomes sociālo tiesību komiteja nāca klajā ar paziņojumu, ka divas Grieķijas valdības darba tirgus reformas, kas tikko realizētas «aizdevēju» spiediena rezultātā, ir nelikumīgas. Komiteja konstatēja, ka vainīgie ir starptautiskie aizdevēji (Eiro komisija, Eiropas centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas ar savām iniciatīvām rupji pārkāpuši darba ņēmēju tiesības krīzes skartajā valstī. Tās pašas, kuras faktiski aizsargā Eiropas sociālā harta (facklig.su, 2012.19.10.)

Starptautiskās arodbiedrību kustības ekspertu komiteja un grieķu organizācijas vadītājs Vangelis Moutafis intervijā Jazeera 2013. gada februārī uzvēra, ka «aizdevēju noteikumi izraisījuši dramatiskas pārmaiņas sabiedrībā un panākuši neakceptējamus darba tirgus nosacījumus», kas «panāk visas Eiropas darba tirgus paralīzi. Uzņēmumiem, kam pieder ražotnes Eiropā, ir jārealizē nulles vienošanās un jābūt gataviem izspēlēt vienas valsts fabriku pret citas valsts ražotni kā šaha kauliņus» (Axel Green.Arbetare, 28.02.2013.).

Tas, ka Eiropas «aizdevēji» savā krīzes politikā ir «aizgājuši par tālu», nevienam vairs nav noslēpums. «Diemžēl krīzes novēršanas rezultātā valstis ir pieņēmušas lēmumus, kas faktiski ir pretrunā ūnijas līgumam. Tās nedrīkst piedāvāt citām dalībvalstīm glābšanas scenārijus» (S.Gustafsson, Akademiker, 10/2012). Tos pašus, kas tika realizēti arī Latvijas «veiksmes stāsta» laikā pie mums.

Kāpēc neceļ minimālo algu līdz 300 latiem?

Grieķiem tagad palīdz Eiropas sociālā harta, kuru Latvijas krīzes brīdī vietējās arodbiedrības neaktualizēja. Pat pieņemot Saeimas ratificēto Eiropas sociālo hartu februārī, mūsu deputāti neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu «pienācīgus dzīves apstākļus» un saskaņā ar kuru, pēc tiesībsarga Jura Jansona domām, minimālo algu valstī būtu jāpalielina no 200 līdz aptuveni 300 latiem. Premjers Valdis Dombrovskis (V) toreiz skaidroja, ka ratificēt visu Eiropas sociālo hartu pilnībā nav iespējams, jo vairākiem hartas punktiem, piemēram, par minimālās algas līmeņa celšanu, ir būtiska ietekme uz valsts budžetu un valsts konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauda arī LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens, uzsverot, ka Latvijai nav ekonomisko iespēju izpildīt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu.

Sakarā ar to, ka pie mums «nav iespējams», bet citur «ir iespējams», mūsu «sēņu lasītāji» turpina bēgt visos virzienos. Tāpēc Latvijā pērn bija novērojams otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES, 10,3% (TVNET, 20,11.2013.) un efekts, ka «atlikušie cieš no emocionāla rakstura problēmām. Nespējot piemēroties jaunajiem apstākļiem, atgūt pašapziņu un likt lietā savas spējas» (France 24. 22.05.2012.).

Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma Eiropas pārtikušo valstu virzienā turpinās.

Vainīgie šeit nav nedz bēgļi laivās pie Lampedūzas, nedz arī laimes meklētāji Rietumeiropas sēņu lasītavās. Viņu bēgšana ir citu cilvēku – reālu politiķu pieļauto politisku kļūdu sekas.

Paši emigrācijas «procesu» izraisītāji un kultivētāji joprojām sēž savos krīzes gadu iesildītājos amatu krēslos gan Briselē, gan Vašingtonā vai Rīgā. Pat mūsu valsts centrālās bankas vadītājs un pašmāju fiskālie krīzes gudrinieki savus iesildītos krēslus un lielās algas nav atstājuši aiz muguras.

Tas notiek laikā, kad Eiropa turpina nogalināt migrantu cerības.

Tās pašas, kuras mirst pēdējās.