Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

2013. gada 3. decembrī speciāli TVnet

Bēgļu protests Rīgā TVNet fotoMēs dzīvojam tautu staigāšanas laikā, kad cilvēku grupas intensīvi migrē pāri robežām uz visām debess pusēm. Lielākā migrantu daļa uztur kontaktu ar savām mājām, tuviniekiem caur internetu un tāpēc nejūtas pazuduši plašajā pasaulē. «Poļu santehniķis», kas šodien ir tikpat plaši pazīstams jēdziens kā britu «biržas fondu mākleris», pieder tai pašai migrantu populācijai, kas jau sen ir pārstājuši dzīvot vienā konkrētā valstī.

Pārslodzes efekti

Sekas šai «staigāšanai» ir dažādas. Ekonomisti saredz migrācijā gigantiskas uzplaukuma iespējas, jo imigranti ir gatavi lētāk paveikt darbus, kas vietējiem nav pa prātam. Tieši tāpēc Rietumu demokrātijas pašlaik labi «uzvārās», izmantojot jauno imigrantu dinamismu savienojumā ar vietējo pieredzējušo speciālistu kompetenci un menedžmentu.

Ir arī ēnas izpausmes, kas novērojamas ārzemnieku sociālajā diskriminācijā, jo «caurmēra rietumeiropieši» imigrantus vairāk uztver kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu.

Neraugoties uz to, ka ārzemju viesstrādnieki uzņemas viszemāk atalgotos darbus – tos pašus, kurus vietējie nevēlas strādāt, bezdarbs jaunatnes vidū Rietumeiropā joprojām ir nepieklājīgi augsts (23%) un te ārzemniekus labāk redz ejam, nevis nākam.

Migrācija un finansiālā krīze ir panākusi skarbu politisko spēku pārgrupēšanos, par ko uzskatāmi ziņo, piemēram, aizvadītās vēlēšanas Norvēģijā un Nacionālas frontes panākumi Francijā. Klasisko centra un labējo partiju krīzi pašlaik perfekti izmanto populisti = nacionālisti.

Marina Lepēna nupat intensīvi apbraukā kaimiņvalstis, lai organizētu jaunu populistu partijas aliansi gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014. gadā šo plānoto parlamenta grupu veidošot vismaz 25 Eiropas Savienības parlamentārieši no vismaz 7 valstīm. Formāli kopsaucējs nebūšot nacionālisms, bet gan «eiroskepse» un «anti-globalizācija». Pēc komentētāju domām «ģimenes firma = Lepēni» ožot pēc politiskā ekstrēmisma pulvera. To uzjundī jau nākošais migrācijas efekts – bēgļi, kas piemet pagales separātistu ugunskuriem visā vecajā kontinentā.

Izmisums zem Sarkanā Krusta

Bēgļu izraidīšanas epizodes gandrīz visur izskatās vienādi: izmisuši cilvēki ostā vai lidostā, kurus elkonī vai «aiz padusēm» mēģina vertikāli noturēt policisti vai Sarkanā Krusta personāls. Reizēm viņi sēž un izliekas, ka klausās monologā, kuru pauž vietējās varas pārstāvji. Reizēm pretojas. Bezcerīgi. Jo vara vienalga uzvarēs un viņus izraidīs atpakaļ uz mītnes zemi. Uz to pašu, no kuras viņi aizbēguši. Veselām ģimenēm vai pa vienam. Ir redzēti arī bērni, kurus izraida. Pamatā pusaudži – histēriski un izmisuši puikas.

Viņi var izskatīties arī kā kapi. Masu kapi. Pirmo reizi ar tiem iepazinos pirms vairākiem gadiem Handijā (Jandia). Nesen iekārtotos katoļu kapos uz visām plāksnītēm bija rakstīts viens un tas pats nāves datums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzimšanas gads atšķīrās, bet nāves diena visiem bija vienāda – tā pati, kurā pie Eiropas robežām Spānijas teritorijā bija nogrimis kārtējais bēgļu kuģis.

Tāds pats kā pirms dažām nedēļām Lampedūzā ar 356 noslīkušajiem. No tiem 16 bērni vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Tagad nežēlīgo statistiku ik dienas turpina reģistrēt pie Itālijas un Maltas krastiem Vidusjūrā. Oktobra summa – apmēram 600 upuru. Vairums bēg no kara plosītās Sīrijas vai Eritrejas. Cilvēki, kuriem nav kur sprukt un šis jūras ceļš ir vienīgais iespējamais ceļojums pie miera un pārticības ar nosaukumu Eiropa.

Parastu biļeti lidmašīnā vai pasažieru kuģī mēs viņiem nepārdodam

Itāliešu kolēģis Fabrizio Gatti savā žurnālista darbā bieži ir izmantojis valrafēšanu1, lai labāk izstudētu sev svarīgo problēmu «no iekšpuses». Pārģērbies par viesstrādnieku «ar atbilstošu identitāti», viņš sāka savu «bēgļa» ceļu kopā ar afrikāņiem no Nigēras uz Lampedūzu. Valrafēšana «under cover» iestiepās četru gadu garumā, un sīkāk par to var izlasīt viņa grāmatā «Bilal» (2006). Pa šo laiku Vidusjūrā jau noslīkuši vai Sahārā izžuvuši vairāki tūkstoši bēgļu kopā ar savām cerībām «tikt uz zaļa zara».

Pēc Lampedūzas traģēdijas likumi nav mainīti: visi, kas nelegāli ierodas Itālijā, skaitās noziedznieki un tiek tiesāti. Vēl vairāk – Itālijas valdība (Emma Bonino) pat pieprasa, lai Eiropas valstis cīnās pret Āfrikas bēgļiem Vidusjūrā tieši tāpat kā pret Somālijas jūras laupītājiem.

Nāve bēgot vai pārdodot seksu

Kamēr Itālija gatavojas vajāt bēgļus kā afrikāņu pirātus, bagāto Rietumeiropas valstu egoisms iegūst aizvien jaunas formas bēgļu valstu kolonizēšanā. Piemēram, tā pati Francija nekautrējas turpināt ekonomiski paverdzināt Nigēru, izsūknējot no tās par smiekla cenu dārgo urānu. Francijas valdība (kopā ar transnacionāliem koncerniem) atbalsta korumpēto Nigēras zemes un dabas resursu ekspluatācijas politiku. Lauksaimniecības vietā te uzrodas aizvien jauni naftas torņi. Līdzīgi Itālija, Vācija, Kanāda un Irāna atbalsta Eritrejas diktatūras režīmu, kuras rezultātā uz Eiropu plūst turienes ekonomisko un politisko bēgļu straumes. Izveidojas absurda situācija – bagātā Rietumeiropa nolaiž pārticības asinis Āfrikai (radot priekšnosacījumu postam) un vienlaikus aizver vārtus uz paradīzes vārtiem Itālijā un Maltā.

Humānās dimensijas krahu uzrāda arī Austrumeiropas «veiksmes stāsti». Kamēr 4000 bulgāru protestē pret savas sociālistu valdības Plamena Orešanska ekonomisko politiku Sofijā (Reuters, 12.11.2013.), Stokholmu jau pārpludinājuši profesionāli rumāņu ubagu pūļi. Tie darbojas saskaņoti un sistemātiski. Pirms gada uz ielu stūriem sēdēja pusmūža ubadzes, tagad – pārsvarā gados jauni puiši, spēka gados diedelē modernāk.

Piemēram, ubags Dimitrijs ir 25 gadus vecs un ubago Stokholmas centrā, lai nosūtītu iekrāto atpakaļ ģimenei Rumānijā. Tā kā stāvēšana uz ielas stūra nav rentabla, viņš vienlaikus pārdod arī seksu: par 25 latiem anālo aktu, par 19 latiem orālo seksu. Pircēji ir tikai vīrieši.

«Man ir grūti atteikties no tik ienesīga biznesa,» Dimitrijs skaidro, nedaudz nervozi, «jūs taču saprotat, ka runa ir tikai par naudu, nevis par baudu. Es šajos brīžos vienmēr iedomājos, ka esmu kopā ar savu sievu. Jūs darītu to pašu, ja mātei vajadzētu naudu slimnīcai.» Arī viņa sieva ubago Stokholmā, taču seksa pārdošana ir ienesīgāka. Tā nodrošina Dimitrijam mēnešalgu 500 latu robežās (10 reizes vairāk nekā ieņēmumi par darbu Rumānijas fabrikā) Kas ir klienti? «Visu vecumu kungi, pamatā ģimenes cilvēki,» atzīst Dimitrijs un uzsver, ka neviens Rumānijā nedrīkst uzzināt par viņa patieso nodarbošanos Stokholmā. Ko viņš patiešām vēlētos strādāt? «Vislabāk par apkopēju,» saka Dimitrijs spāniski un apgalvo, ka būtu spējīgs iztīrīt visu Stokholmu, ja vien viņam atļautu to izdarīt un normāli par to samaksātu.

Pašlaik 200-300 rumāņu ik dienas pārdod seksu Stokholmā, un policija ar šo problēmu pagaidām nespējot tikt galā.

Vieni pārdod ķermeni, citi spēlē mūziku metro vagonā, vēl trešie liek uz metro vai autobusa soliem kartītes ar iežēlinošiem tekstiem par savu grūto dzīvi un lūdz tāpēc naudu.

«Veiksmes stāsta» grimases

Pirms gada Eiropas Padomes sociālo tiesību komiteja nāca klajā ar paziņojumu, ka divas Grieķijas valdības darba tirgus reformas, kas tikko realizētas «aizdevēju» spiediena rezultātā, ir nelikumīgas. Komiteja konstatēja, ka vainīgie ir starptautiskie aizdevēji (Eiro komisija, Eiropas centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas ar savām iniciatīvām rupji pārkāpuši darba ņēmēju tiesības krīzes skartajā valstī. Tās pašas, kuras faktiski aizsargā Eiropas sociālā harta (facklig.su, 2012.19.10.)

Starptautiskās arodbiedrību kustības ekspertu komiteja un grieķu organizācijas vadītājs Vangelis Moutafis intervijā Jazeera 2013. gada februārī uzvēra, ka «aizdevēju noteikumi izraisījuši dramatiskas pārmaiņas sabiedrībā un panākuši neakceptējamus darba tirgus nosacījumus», kas «panāk visas Eiropas darba tirgus paralīzi. Uzņēmumiem, kam pieder ražotnes Eiropā, ir jārealizē nulles vienošanās un jābūt gataviem izspēlēt vienas valsts fabriku pret citas valsts ražotni kā šaha kauliņus» (Axel Green.Arbetare, 28.02.2013.).

Tas, ka Eiropas «aizdevēji» savā krīzes politikā ir «aizgājuši par tālu», nevienam vairs nav noslēpums. «Diemžēl krīzes novēršanas rezultātā valstis ir pieņēmušas lēmumus, kas faktiski ir pretrunā ūnijas līgumam. Tās nedrīkst piedāvāt citām dalībvalstīm glābšanas scenārijus» (S.Gustafsson, Akademiker, 10/2012). Tos pašus, kas tika realizēti arī Latvijas «veiksmes stāsta» laikā pie mums.

Kāpēc neceļ minimālo algu līdz 300 latiem?

Grieķiem tagad palīdz Eiropas sociālā harta, kuru Latvijas krīzes brīdī vietējās arodbiedrības neaktualizēja. Pat pieņemot Saeimas ratificēto Eiropas sociālo hartu februārī, mūsu deputāti neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu «pienācīgus dzīves apstākļus» un saskaņā ar kuru, pēc tiesībsarga Jura Jansona domām, minimālo algu valstī būtu jāpalielina no 200 līdz aptuveni 300 latiem. Premjers Valdis Dombrovskis (V) toreiz skaidroja, ka ratificēt visu Eiropas sociālo hartu pilnībā nav iespējams, jo vairākiem hartas punktiem, piemēram, par minimālās algas līmeņa celšanu, ir būtiska ietekme uz valsts budžetu un valsts konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauda arī LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens, uzsverot, ka Latvijai nav ekonomisko iespēju izpildīt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu.

Sakarā ar to, ka pie mums «nav iespējams», bet citur «ir iespējams», mūsu «sēņu lasītāji» turpina bēgt visos virzienos. Tāpēc Latvijā pērn bija novērojams otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES, 10,3% (TVNET, 20,11.2013.) un efekts, ka «atlikušie cieš no emocionāla rakstura problēmām. Nespējot piemēroties jaunajiem apstākļiem, atgūt pašapziņu un likt lietā savas spējas» (France 24. 22.05.2012.).

Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma Eiropas pārtikušo valstu virzienā turpinās.

Vainīgie šeit nav nedz bēgļi laivās pie Lampedūzas, nedz arī laimes meklētāji Rietumeiropas sēņu lasītavās. Viņu bēgšana ir citu cilvēku – reālu politiķu pieļauto politisku kļūdu sekas.

Paši emigrācijas «procesu» izraisītāji un kultivētāji joprojām sēž savos krīzes gadu iesildītājos amatu krēslos gan Briselē, gan Vašingtonā vai Rīgā. Pat mūsu valsts centrālās bankas vadītājs un pašmāju fiskālie krīzes gudrinieki savus iesildītos krēslus un lielās algas nav atstājuši aiz muguras.

Tas notiek laikā, kad Eiropa turpina nogalināt migrantu cerības.

Tās pašas, kuras mirst pēdējās.

Advertisements

3 thoughts on “Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

  1. So what? Par ko ir šis raksts? Tas ir vispārzināms, ka imigrācijas procesu izraisītāji ir nenotverami (pārāk augstos amatos) un nav mūsu valsts spēkos ietekmēt šo procesu ekonomiskos un politiskos iemeslus. Drīzāk vajadzētu savlaicīgi gatavoties sadzīvot ar šo parādību un nepieļaut to ziemeļvalstu kļūdas, kas ar trešo valstu imigrantu problēmu sastapušies ātrāk. Zviedrījas iezīvotāju sastāvā ir jau ap 10% imigrantu no trešajām valstīm un tie nes sev līdzi ne tikai ekonomiskās priekšrocības, bet arī virkni nopietnu problēmu, t.sk,. drošības jomā. LV politiķi neredz problēmu kamēr sū*i nav sasnieguši ventilātoru un nekad nerīkojas pro-aktīvi. Nākotnē mēs ar nostaļģiju atcerēsimies uzturēšanās atļauju tirdzniecības izraisītās diskusijas, jo aktuāla būs muedzinu dziedāšanas skaļuma regulēšana uz Doma minareta. Velti cerēt, ka mūsu “nabadzība” atturēs ierasties tos, kas zina, kas ir īsta nabadzība. Daba nemīl tukšumu un aizbraukušo “sēņu lasītāju” vietā šeit neizbēgami ienāks “kazu gani” no siltajām zemēm. Varbūt tas spēs mūs saliedēt.

  2. Vakar TV tika pieminēts, ka lielākā islāmistu plūsma uz Sīriju ir tieši no EU.
    EU komisāri un Francija tur drošības problēmu nesaskata!?
    Vai nu es esmu idiots, vai nu tie cilvēki nejēdz ko runā.
    Tas nozīmē, ka EU jau ir kļuvusi par zināma veida radikālo islāmistu atbalsta punktu vai bāzi. Viņi jau vairs nebrauc uz Eiropu, viņi jau šeit ir un, atvainojos, vairojās ģeometriskā progresijā, + piesaista arī pamatiedzīvotājus. Protams ir labi, ka kaujinieki šobrīd brauc uz Sīriju, bet kas notiks, kad uz Sīriju vairs braukt nevajadzēs, vai EU būs jārealizē lietas, kuras ir pretrunā ar islāmistu interesēm? Un te es domāju ne jau galvas lakatiņu veidu sievietēm, bet viņu ekonomisko interešu aizskaršanu?
    Ja šeit ir viņu atbalsta punkts, vai viņi bez reālas cīņas to atdos?
    Un cik tālu savu interešu aizstāvēšanā ir gatavas iet EU tautas, kādi ir to nepieņemamie zaudējumi? Vai vidējais eiropietis ir gatavs nolikt savu galvu par zili-demokrātiskajām vērtībām un stāties pretī fanātiskam musulmanim, kurš ir gatavs nomirt par pravieša idejām, bet neatkāpties no tām ne soli?
    Vai pēc dažiem sprādzieniem metro, EU valdības nesāks meklēt iespēju samaksāt šīm organizācijām atkāpšanās naudas, lai tikai tās liku viņus mierā, un iedzīvotāji nešūmētos, bet balsotu par šiem politiķiem vēlēšanās?
    Neviens jau tā arī neatbildēja, kas tur bija ar Lībijas naudu un Francijas prezidenta vēlēšanām?
    Ja neņem vērā to, ka EU jau šobrīd ir par 90% atkarīga no arābu naftas, par cik % tā vēl ir atkarīga no arābu finansējuma?
    Varu piekrist tikai tam, ka pa tiešām islāmistu izbraukšana draudus nerada, bet tas apliecina draudu esamību un liecina par to līmeņa paaugstināšanos, un velti te ir domāt, ka Latvija, saasinoties situācijai, spēs palikt malā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s