Tag Archives: nacionālisms

Jautājumi pagātnei jeb franču brīdinājums

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Kāda būtu šodiena, ja Ļeņins būtu nodzīvojis vēl 25-30 gadus ilgāk un Staļina masu slepkavības Krievijā nebūtu norisinājušās? Kāda šodien izskatītos Eiropa, ja Hitleru būtu tomēr uzņēmuši Vīnes Mākslas akadēmijā un viņam tāpēc nebūtu laika pievērsties politikai? Ja Ulmanis nebūtu pievācis varu Latvijā un tāpēc parlaments pieprasītu neakceptēt Krievijas armijas ienākšanu Latvijā un pavēlētu šaut pretī? Ja Alberts Gors būtu kļuvis par ASV prezidentu 2000. gadā Džordža Buša vietā un Irākas karš vispār nebūtu sācies? Ja mēs nebūtu noticējuši populistiem un nelaistu pie varas boļševiku nomenklatūru brīvajā Latvijā? Kā būtu šodien, ja toreiz tā būtu noticis? Kāda būs nākotne, ja šodien klausīsim Emanuela Makrona brīdinājumam?

Būtu savādāk

Vēsturnieki vienmēr ir spēlējušies ar šiem jautājumiem – kā būtu, ja viss būtu norisinājies citādi. Eksistē pat pieņēmumu prognožu virziens, kura košākais pārstāvis pašlaik ir Ričards Evenss (Richard J. Evans, Altered pasts: Counterfactuals in history). Viņš spriedelē par to, ka Lielbritānijai nevajadzēja pievienoties Pirmā pasaules kara frontei. Vēlme neatļaut Vācijai iegūt dominējošo stāvokli Eiropā esot bijuši izšķiroša. Britiem skaudušas vācu ambīcijas un darbaspējas.

Ja toreiz karu nebūtu bijis, tad jau pagājušā gadsimta sākumā Vācija būtu kļuvusi Eiropā tikpat ietekmīga, kā tā ir pašlaik ES ietvaros. Tādi vācieši nebūtu jutušies pazemoti, nebūtu Versaļa miera 1919.gadā un Hitleram nebūtu vajadzības nonākt pie varas 1933. gadā. Pie viena Lielbritānija būtu saglabājusi savas kolonijas un mēs joprojām būtu Romanovu impērijas sastāvdaļa. Protams, „kas būtu, ja būtu bijis citādi“ viedokļi ir cieši saistīti ar paša fantazētāja politisko orientāciju. Vieniem būtu gribējies saglabāt kolonijas, citiem lielvalsts impēriju ambīcijas, taču visai maz šajās fantāzijās tiek domāts par parastajiem cilvēkiem. Proti – kā būtu klājies tieši mums?

1918. gadā Pirmais pasaules karš bija beidzies, neskaitāmas monarhijas sagrautas un republikas dibinātas, desmitiem miljonu cilvēku gājuši bojā. Toreiz bija pamats cerēt, ka Parīzes miera konference (1919) izglābs mūsu veco kontinentu. Tiks izveidota gudra sistēma, kas novērsīs karus nākotnē un visus konfliktus turpmāk atrisinās vienīgi diplomātisko sarunu ceļā.

Diemžēl Itālija, Vācija un Ungārija jutās pazemotas un jauno valstu attīstības iespējas tika apšaubītas. Kapitulācija pieprasīja maksāt uzvarētājiem un noveda vāciešus pie milzu trūkuma un sabiedrības neapmierinātības. Tas viss bruģēja ceļu fašismam un nacismam. Kašķis turpinājās, jo nekarot eiropieši vēl nebija iemācījušies.

Daudziem šķiet, ka šī situācija ir atkārtoti ieradusies pie mums šodien. Putins nav spējis nodrošināt krieviem labklājību un tāpēc kacina viņus jaunam karam. Viņa satelīti ar dzeltenām vestēm skraida pa Parīzi, jo ar Breksitu Lielbritānijā ir jau tikuši galā.

Tas ievārīts, un nelāgais rezultāts nav grūti prognozējams. Pie mums Latvijā boļševiku revanšisti sit bungas ar Ušakova tēlu svētā mocekļa vietā, jo viņiem ir vienalga – vainīgs vai nevainīgs. Galvenais, ka pašu cilvēks. Vai atkal esam uz bruņota konflikta sliekšņa, pateicoties tam pašam nacionālismam?

Fašisma anatomija

Liberālisms un sociālisms nepiedzima paši, tos konstruēja ekonomisti un filozofi pie saviem rakstāmgaldiem (Adams Smits, Džons Mils un Kārlis Markss). Turpretī fašisms piedzima pats uz ielas brīdī, kad harismātisks tautas tribūns mēģināja uzrunāt neapmierinātos, trūcīgos tautiešus. Solot viņiem „debesmannu brokastīs – pusdienās – vakariņās“ un norādot uz atbilstošām vainīgo personu grupām, kas traucē šo laimi sasniegt. Tātad – ja vēlaties ātri nonākt politikas augstumos un kļūt populārs, soliet tautai to, ko cilvēki vēlas dzirdēt. Nevajag atzīties, ka neprotat šo mērķi sasniegt.

Tas nevienam nav jāzina brīdī, kad tiek solīts un apsolīts. Tad visi ir priecīgi un balso par jums! Tas pārējais būs pēc tam – vēlāk. Tagad vajag solīt, un tas jādara iespējami pārliecinoši.

Hitlera partija Vācijā un Musolīni Itālijā bija pirmās šādas partijas Eiropā, kuras mēs šodien dēvējam par populistiem. Proti par tādiem, kas sola un visi viņiem notic.

Galu galā Hitlers arī daudz runāja par rases tīrību un viņam daudzi noticēja, lai gan Waffen-SS rindās tika pieņemti ne tikai krievi vai ukraiņi, bet pat Bosnijas musulmaņi. Tas pats Musolīni 1938.gadā ieviesa antisemītisma likumu pēc vācu parauga, bet viena trešā daļa Itālijas fašistu partijas biedru bija tieši ebreji. Tagad mēs redzam līdzīgu partiju dzimšanu no jauna. Atkal tie paši saukļi, liekulība un melošana pa visu ģīmi. Atkal apdraudētība no migrantiem un gatavība būvēt fiziskus mūrus, sienas un cietokšņus reālas politikas un diplomātijas vietā. Izklausās glābjoši, taču vai tā patiešām ir?

Ja cilvēkiem trūkst darba, nav naudas un izdzīvošanas nolūkā jābēg uz ārzemēm pēc palīdzības, tad līdzšinējā Eiropas politika nav vadīta apmierinoši un liela daļa vainas ir tomēr jāuzņemas tai pašai Eiropas Savienības vadībai Briselē un Strasbūrā. Jo fašisms dzimst tikai un vienīgi panikas stāvoklī. Tieši nervozitāte un panika ir fašisma galvenie dzinējspēki. Tā ir sacelšanās pret pastāvošo kārtību, kuru realizē sabiedrības slāņi, kas jūtas zaudētāji. Valstu sabrukumi, boļševiku apvērsums pēc 1917.gada un sekojošā finanšu krīze panāca fašistu uzplaukumu starpkaru periodā. Kāpēc mēs šodien esam atgriezušies pie tās pašas situācijas?

Musolīni stils

Šis diktators nonāca pie varas ļoti strauji. Sākumā pieslējās sociālistu partijas kreisajām spārnam un jau 1912. gadā (29 gadu vecumā) kļuva par partijas avīzes „Avanti!“ galveno redaktoru. Tieši avīze viņam palīdzēja izplatīt savas idejas un iegūt piekritējus. Taču pēc kara viņš no partijas tiek izmests un tāpēc nodibina nākamo avīzi „Il Popolo d’Italia“, uzmetas par demobilizēto kara veterānu šefu un jau 1919. gadā nodibina pirmo fašistu kaujas vienību.

Šis grupējums sevi uzskatīja par kreisajiem. Vēl vairāk – par revolucionārajiem kreisajiem. Tika izveidota melno kreklu uniforma, patriotisma atribūtika, partijas programma, un kauja ar pastāvošo iekārtu varēja sākties. Ar ko tad fašisti atšķīrās no komunistiem? Ar ekstrēmu nacionālismu. 1919. gadā Itālijā valdīja haoss, tāpēc notikumi Krievijā deva iedvesmu līdzīgiem pārkārtojumiem. Taču izvēlētā politika nenoderēja.

Masas nesekoja viņa revolucionārajai retorikai. Nācās mainīt pozīciju, un tāpēc fašisti pagriezās pa labi. 1922. gadā armijas šefs un karalis Viktors Emanuels III piešķīra premjerministra posteni Musolīni. 1933. Hitlers sagrāba varu Vācijā. Francijā nekas tamlīdzīgs nenotika, lai gan pretendents bija, bet pie varas viņš netika. Spānijā un Rumānijā fašistus aizslaucīja militāristi. Tas nozīmē, ka var nekapitulēt tā, kā padodas citi. Var iet savu ceļu.

Vai tas var atkārtoties šodien?

Vai var izveidoties situācija, kas piespiež politisko eliti nodot varu ekstrēmistu grupējumiem? Tieši tāpat, kā tas notika pirms 100 gadiem? Ar argumentu, ka tā noteikti vajag darīt, jo citādi būs vēl sliktāk? Loģiski tā šodien nevarētu notikt. Taču, piemēram, Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā tieši nacionālisma dēļ sākās karš 90. gados. Notikušais atgrūda šīs valstis atpakaļ attīstībā par 20 – 30 gadiem.

Kāpēc nacionālisms skaitās bīstams? Domāju par to brīdī, kad uzvelku savu karogu septiņu metru mastā. Skatos, kā tas plīvo vējā, un spriežu, ka šā simbola vārda nav veiktas nekādas nejēdzības pret citām tautām. Neskaitot, protams, Vairas Vīķes-Freibergas un Sandras Kalnietes atbalstu ASV uzbrukumam Irākai prezidenta Buša ēnā.

Taču kolēģim Larim liekas, ka nacionālisms ir instinkts, kuru nevajadzētu veicināt un atbalstīt. Es runāju pretī un apgalvoju, ka visiem mums ir un pieder lieliskā mājas sajūta jeb teritorija, kas saucas dzimtene. Tās ir ļoti spēcīgas jūtas, un normālās devās nevienam netraucē, radot prieku, komfortu un gandarījumu. Kāpēc tad Larim bail no nacionālisma?

Viņš nacionālismu salīdzina ar alkoholismu. Pāris glāzītes padara cilvēkus patīkamus un atbrīvotus, taču vesela pudele jau izraisīs nepatīkamas reakcijas un nejaušs garāmgājējs var tāpēc ciest nepamatoti. Piesardzība šajā jomā neesot par skādi nekad – tā domā Laris.

Uz alkohola pudelēm un cigaretēm ir brīdinoši uzraksti par to, ka atkarība var izraisīt problēmas. Uz nacionālisma šāda uzraksta joprojām nav. Larim liekas, ka vajadzētu izveidot brīdinošus uzrakstus. Piemēram: „pārspīlēts nacionālisms ir bīstams veselībai“, ar to saprotot, ka nevajag trāpīties pa kājām kādas citas tautas supernacionālistiem nepiemērotā brīdī.

Piemēram, pēc futbola mačiem vai 9. maija svinībām Pārdaugavā. Vēl viņam liekas, ka noderēs arī brīdinājums „nacionālisms izraisa atkarību“, ar to saprotot, ka mūsu komandas zaudējums sportā šādi kļūst par nacionāla mēroga nelaimi un to sāk saukt par „piekāpšanos“, lai sabiedrība tāpēc nekrīt depresijā.

Kā tad paliek ar nacionālajām kustībām, kas cīnās pret globālismu, baidās no migrantiem, čakli uzknābā Kremļa propagandas šausmu stāstus par „Sorosa liberāļiem“ un reportāžas no skolām bez zviedru bērniem. Ticot, ka „pie šā posta“ var novest liberālisms un politiskais korektums. Kas viņi ir? Šķiet, ka viņus var uzskatīt par autoritārisma piekritējiem, kas kaislīgi tic, ka ir iespējams pagriezt laiku atpakaļ par 100 gadiem un reanimēt dzīvesstilu pastalās, vīzēs pie akas vindas. Cerot uz laimi pagātnes atklātnē.

Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen brīdināja, ka jebkāds nacionālisms var mūs visus novest pie vienotas Eiropas sabrukšanas, jo tad mēs atkal būsim turpat, kur 1918. gadā. “Mums te notiek iekšēja šķelšanās un jūtamas šaubas.

Var pat novērot zināmu pilsoņu karu ideju līmenī,” pauda Francijas prezidents savā uzrunā Eiropas Parlamentam Strasbūrā. Viņš brīdināja no Viktora Orbana neliberālās demokrātijas, kas faktiski ir jauns agresīvā nacionālisma veids.

Franču brīdinājums ir noskanējis. Vai mēs to dzirdējām un sapratām?

Labais un sliktais nacionālisms?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Šobrīd, svinot valsts simtgadi, nākas atgriezties pie patriotisma un nacionālisma. No vienas puses, ir taisnība Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kurš pirms nedēļas Parīzē pauda viedokli, ka patriotisms ir pretējs nacionālismam. Vēl vairāk – nacionālisms ir patriotisma nodevība. Taču, no otras puses, mēs velkam mastā karogu un vēlam augstu laimi savai Latvijai. Vai šo labvēlību pret savu valsti un tautu var uzskatīt par patriotisma nogalināšanu, vai jautājums ir daudz dziļāks, nekā no malas izskatās?

Robežu pārmaiņas

Šodienas politiskās pretrunas vairs nav konflikts starp kreisajiem un labējiem spēkiem un to piekritējiem. Tāpēc aizvadītā gadsimta politiskās mācības nepalīdz saprast ideoloģijas robežu pārmaiņas pasaules kartē un kauslīgo pārliecību „cepšanos“ šodienas Eiropā. Tas, ka briti un Eiropa pēc “breksita“ jūtas daudz vairāk apstulbuši nekā pirms tam un mēs (tāpat kā zviedri) nespējam sagaidīt beidzot valdību, nav nekas ārkārtējs. Būtībā šeit ir runa par mūsu attieksmi pret nacionālo valsti. Pret to pašu, pēc kuras tiecās mūsu senči un kuru mums nav vēlēšanās pazaudēt migrantu pārpildītajā šodienas Eiropā.

Nacionālisma kritiķi vēlas redzēt mūsu planētu kā dzīves vietu, kurā nav valstu robežu un nacionālo valstu valdību. Viņu sapnis ir miera ūnija, kurā visi var piedalīties, līdzdarboties un karu valstu starpā vairs nav.

Eiropas Savienības projekts arī daļēji atspoguļo šādu nostāju. Iespējams, tas sagādā sev pretiniekus tāpēc, ka neapdomīgi strauji pakļauj dalībvalstis vienotam lekālam un pārvaldes formai – nolīdzinot robežas un nojaucot aizsarggrāvjus.

Pretējā galējība ir tāda nacionāla valsts, kurā etniskais pārākums apspiež un vajā minoritātes. Visus tos, kas nepieslejas valdošajam vairākumam. Starp citu, par šo „grēku“ Rietumu mediji nepamatoti un ilgstoši vajāja Latviju pēc valsts neatkarības atgūšanas. Lai gan runa te faktiski bija par koloniālisma seku novēršanu, nevis par vajātas minoritātes ierobežošanu. Pie viena esam pārpratuši arī to, kā un kāpēc nacionālisms piedzima kā reakcija uz ķeizara hegemoniju.

Vai tas vispār ir svarīgi, kā viss sākās? Šķiet, ka nav svarīgi, jo šodien tas pats nacionālisms izskatās jau pavisam citādi. Tā domā arī šīs problēmas pētnieki un zinātnieki. To starpā arī Oksfordas universitātes profesors Pols Koliers (Paul Collier), kurš pēta nacionālismu jau ilgi un uzskata, ka šodien to nepieciešams definēt citādi, nekā tas ticis darīts agrāk. Viņam šķiet, ka pašlaik dominē pavisam jauns nacionālisma veids, kuru var nosaukt par iekļaujošo vai ietilpinošo nacionālismu (inclusive nationalism). Tātad tādu, kas akceptē arī citu tautību iekļaušanos pamatnācijā. Pretimnākoši un toleranti.

Koliera versija

Profesoram šķiet, ka nacionālā ideja apvieno iedzīvotājus. Bez kopības idejas ļaudis šodien nevar iegūt vienojošu identitāti un modernā sabiedrība nevar attīstīties. Demokrātijas apstākļos nacionālo identitāti nevar veidot uz politisko uzskatu vai ideoloģisku vērtējumu bāzes, jo arī vienas un tās pašas nacionālas grupas iedzīvotājiem var būt ļoti atšķirīgi uzskati, viedokļi un vērtējumi.

Nacionālo identitāti nevar veidot arī uz ticības (reliģijas) bāzes, jo modernā sabiedrība nesastāv tikai un vienīgi no ticīgiem vai vienas pārliecības cilvēkiem. Tas nozīmē, ka nacionālā identitāte šodien pieprasa savstarpēju iecietību un cieņu pret atšķirīgo un citādi domājošo. Tā pieprasa, lai nacionālas valsts sabiedrība uzteic un mudina būt empātiskiem, akceptēt līdzcilvēku citādību un uzmundrināt sadarbības virzienā orientētus cilvēkus.

Šādu nacionālismu profesors sauc par ietverošo jeb iekļaujošo nacionālismu. Kā lielisku piemēru viņš min šīs pieejas praktizētājus – skotu nacionālistus. Pēc viņa domām, šis ir vienīgais reālais ceļš, kā modernā valstī iespējams izveidot kopīgu nacionālo identitāti. Tas nozīmē, ka mūsu vidū ir cilvēki, kas vēlas un ir gatavi pieslieties pamatnācijai un vienlaikus tikt respektēti un cienīti. Tātad – noliegt nacionālu valsti šodien nozīmē domāt netālredzīgi, jo, to noliedzot, tiek atņemta kopības sajūta un solidaritāte. Taču neviens nevar pagriezt pulksteni atpakaļ un pieprasīt šodien 1918. gada nacionālismu. Toreiz Latvija izskatījās tā, kā izskatījās toreiz. Šodien mūsu valsts ir citāda. Tāpēc iespējams, ka skotu ietilpinošais jeb iekļaujošais nacionālisms ir šodienas vispiemērotākā atbilde pārprastam kosmopolītismam un globālismam.

Bez iekļaujoša nacionālisma apgūšanas mūs sadragās vecās nacionālisma ideoloģijas, kas jau pagātnē ir sastrādājušas daudz posta un turpina kropļot šodienas Poliju un Ungāriju.

Iecietība ir Eiropas dvēsele

Šodien vairākās postkomunisma valstīs vadības grožus pārņem etnocentriskais nacionālisms. Citur indivīda virzienā centrētā valsts sadragās cilvēku kā kolektīva locekli, jo kaimiņam un draugiem vairs nebūs nekādu kopības veidu un aiz muguras paliks sabrukusi sabiedrība. Taču ir trešais ceļš. Iespējams, ka politiķiem šo iespēju nevajadzētu ignorēt. Arī Vācijas kanclere Angela Merkele (pirms nedēļas uzrunājot Eiropas Parlamenta deputātus Strasbūrā) pauda pārliecību, ka iecietība ir Eiropas dvēsele un viena no tās pamatvērtībām. Viņa ir pārliecināta, ka eiropiešu solidaritātei ir spēks un pleca sajūta var palīdzēt mums pārvarēt nacionālo egoismu. Protams, ka mums visiem ir nepieciešama ekonomiska izaugsme un labklājības kāpums, kas ir pārticības priekšnoteikums. Darot to kopā, varam izdarīt vairāk, nekā cīnoties pa vienam.

„Nacionālisms un egoisms nedrīkst vēlreiz gūt virsroku,“ – uzsvēra Vācijas kanclere, un saprotams, ka pie šiem secinājumiem viņu novedušas Vācijas vēstures mācības. Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgs labais nacionālisms. Bijušā sliktā nacionālisma vietā. Līdz šim nacionālisms skaitījās politiska robežideoloģija. Savā sākotnējā formā tas ir bijis tieši šāds – iekļaujošais, liberāls, un tā idejas pamatā bija ideja par pilsonību, kas balstās uz vienotas teritorijas pamata. Šis nacionālisma variants ir cieši sajūgts ar demokrātiju un tautas gribu. Kā pretstats šai pieejai attīstījās romantizētais etniskais nacionālisms, kura centrā ir ideja par nacionālo raksturu jeb dzīvesziņu, kas piemīt tikai un vienīgi noteiktas etniskās grupas pārstāvjiem.

Citiem jeb svešajiem šīs nacionālās dvēseles nav, un tieši tāpēc tie nav piederīgi. Tas nozīmē, ka nacionālisms piedāvā divas izvēles: vai nu homogenizēt visus, kas dzīvo attiecīgajā teritorijā (Benedict Anderson, 1991) vai arī sadalīt esošos savējos un svešajos. Pirmajā variantā tiek piedāvāta kopīgas vērtību sistēmas, kultūridentitātes simbolu, vērtību un tradīciju izstrādāšana, kā arī vienošanās par kolektīvo pagātni un nākotni. Līdz šim nacionālisms ir nesis sabiedrībai vairāk ļauna nekā laba. Divi pasaules kari to ir pierādījuši. Šodien, mūsu valsts simtgades brīdī, mums pašiem ir jāizvēlas, kādu nacionālismu mēs pieņemsim par savējo: labo vai ļauno. Ja reiz pārprasts globālisms un nemākulīga Eiropas Savienība vadība ir vecā kontinenta iedzīvotājus novedusi pie nacionālisma renesanses, meklējot drošu un stabilu identitāti savās saknēs, tad jāuzmanās, izvēloties pareizo ceļu šajās krustcelēs. Vai nu veco, postošo etnocentrisko nacionālismu ar ksenofobisko naidu un reliģiozo fundamentālismu, kas jau izraisījis divus karus, vai arī jauno skotu variantu, kas piedāvā iecietību un cieņu pret citādajiem mūsu valsts robežās.

Labo patriotisko vai ļauno egoistisko?

Kuru mēs izvēlēsimies?

Eiropas sadrupšana. Jaunas valstis uz starta līnijas? Karšu pārzīmēšanas laiks ir klāt.

Posted on by
1

Katalonijas atdalīšanās no Spānijas iet roku rokā ar Skotijas atdalīšanos no Lielbritānijas. Foto : Mehdi Chebil & Dagens Nyheter

Ir ieradies jauns nacionālisma vilnis. Nevienmērīgs pēc sava satura un formas. Braucot cauri Eiropai, to nevar nepamanīt. Katalonija nav vienīgais piemērs, kur valodas atšķirība pieprasa izrēķināties ar pagātni un atdalīties. Gandrīz visur vecajā kontinentā eksistē atmiņas par citām robežām un citām attiecībām cilvēku starpā par laiku, kad dzimtā valoda bijusi aizliegta vai atradusies pakārtotā statusā.

Šie, pagātnē ievainotie cilvēki šodien pulcējas, piemēram, Antverpenē zem Vlaams Belang karoga. Kāda sirma flāmu kundze nevar aizmirst pāri darījumus un joprojām jūtas pazemota par to, ka jaunībā viņai nebija iespējams apgūt kāroto profesiju franču valodas nepietiekamas prasmes dēļ.  Tolaik valsts valoda Beļģijā bija tikai un vienīgi franču. Flāmu meičas konkursos un sacensībās par amatiem un karjeras iespējam vienmēr tikušas atbīdītas malā.  Kur nu vēl stāsti no kara gadiem, kad virsnieki komandējuši franču valodā flāmu karavīrus, nosūtot tos nāvē pavēļu nesaprašanas dēļ. Par sadarbību ar nacistiem, turpretī, flāmi runāt nevēlas. Tolaik esot pastāvējusi cerība, ka vācieši viņus atbrīvos no nīstajiem franču okupantiem, palīdzot nodibināt suverēnu flāmu valsti. Šo faktu, savukārt, nespēj aizmirst franciski runājošie beļģi. Katrs kaut ko nespēj aizmirst un piedot.  

Eiropa joprojām nevar aizmirst pāridarījumus un netaisnību, kas pagātnē nodarīta noteiktām iedzīvotāju grupām un viņu valodai. Galu galā visas šodienas valstis ir radušās, apspiežot un absorbējot minoritātes. Tā pati Francija arī bija un ir dažādu valodu mozaīka, kas pamazām iznīkušas franču valodas spiediena rezultātā. Bretaņā vairs tikai daži turpina cīņu par savas valodas saglabāšanu (ķeltu valoda, kas atgādina vācu) un mazītiņajā Luksemburgā patlaban notiek lielas lietas vietējās luksemburgiešu valodas saglabāšanai. Otrā pasaules kara laikā vāci centās pakļaut lielhercogosti un uzjautrinājās par vietējo valodu, kas viņiem atgādināja vācu valodas dialektu. Tagad Luksemburgā notiek krasa pāreja no franču un vācu valodas uz vietējo valodu kā parlamenta galveno saziņas līdzekli. Kur nu vēl neatkarīgā valsts Latvija, kas vēl nav paguvusi ieviest valsts valodu visās skolās, bērnu dārzos un tagad ar steigu to cenšas realizēt.

Taču nacionālismam šodiena Eiropā ir arī pretējas izpausmes. Ja 19. gadsimtā nacionālisms ieradās ar kopā ar prasību pēc demokrātijas, tad tagad Polijā un Ungārijā novērojama cita aina. Katalonija šodien prasa pašnoteikšanos tieši tāpat kā savulaik Austrija, Ungārija, Norvēģija vai Somija. Nacionālisti toreiz bija visplašāko, trūcīgo sabiedrības slāņu aizstāvji, kas pieprasīja mazā cilvēka tiesību ievērošanu.  Šodienas nacionālisti Polijā, Krievijā, Flandrijā vai Ungārijā vairs nav cīnītāji par līdztiesīgu un atvērtu sabiedrību. Drīzāk tās ir autoritāras populistisku kustību grupas, kas vēlas sasaldēt un stigmatizēt liberālo demokrātiju izolacionistisku mērķu vārdā. Apturēt horizontu.

Eiropas sadrupšana

Katalonijas notikumi daudziem šķiet domino efekta izraisītāji. Skoti, flāmi, ziemeļitālieši var saņemties un mēģināt sekot Barselonas iniciatīvai.  Kur nu vēl baski un galicieši. Eiropa varot sadrupt drupačās. Karšu pārzīmēšanas laiks atkal klāt. Tāpat kā pēc pirmā pasaules kara vai pēc Berlīnes mūra krišanas. Eiropas Savienības balss šodien skan vārgulīgi un neizlēmīgi aicina “nepielietot varmācību” (Margaritis Schinas). Tas arī viss.  Jaunu valstu dzimšana nenotiek vienādi. Sasprāgstot Dienvidslāvijai septiņās daļās, dzīvību zaudēja 100 000 cilvēku. Taču Norvēģija atsvabinājās nu Zviedrijas  ļoti mierīgā ceļā 1905. gadā. Melnkalne ieguva savu neatkarību 2006. gadā bez asinsizliešanas referenduma ceļā. Referendums arī nav drošs un taisnīgs līdzeklis. Pēc Krimas anektēšanas 2014.gadā  Krievija žigli “sarīkoja” okupētajās teritorijās referendumu kā teātri.  Taču tas neko nepierādīja, jo bija manipulēts svešas valsts karaspēka klātbūtnē tāpat kā savulaik “vēlēšanas” Baltijā 1940. gadā. Okupācija paliek okupācija arī tad, ja to tēlo kā separātisma sekas.  Turpretī katalāņi un kurdi paši pieprasīja un realizēja tautas aptaujas par atdalīšanos no Spānijas un Irākas.

Kā mums rīkoties brīdī, kad separātisma spoks brāžas cauri vecajam kontinentam? Šķiet, ka jākļūst komponētākiem šajos jautājumos, lai nesajauktu demokrātisko separātismu ar labējo nacionālistu teroristu grupām (ETA, IRA u.c.). Lai saprastu, kas īsti notiek. Lai nesajauktu debess puses.

Jaunās valstis stāv rindā

Līdz šim jaunās valstis centās izrauties no diktatūras važām. No skarba apspiedēja tirānijas. Tā rīkojāmies arī Latvijā. Tagad, demokrātijas  apstākļos jaunu valstu dibināšana veidojas pavisam citādi. No vienas puses: te nepietiek tikai ar karogu vicināšanu un dziesmu dziedāšanu Barselonas ielās. No otras puses: tas, ka Spānijas likumos nav paredzēta reģionu atdalīšanās, arī nav pietiekami vērā ņemams arguments. Protams, ka šim reģionam Madridē tika piešķirtas tiesības izmantot savu valodu saziņā, būt autonomiem pašvaldībā un nodokļu politikā. Taču šodienas demokrātiskajā Spānijā 17 reģioniem ir piešķirta tikai zināma (atšķirīga) autonomija. Piemēram, Katalonijai ir daudz mazāk tiesību nekā baskiem un 2010. gadā Madride “piegrieza pogas” tālākiem mēģinājumiem palielināt šī reģiona pašnoteikšanās tiesības. Tagad daudzi (ieskaitot Carles Puigdemont) uzsver, ka tieši toreiz tika pazudināta iespēja saglabāt Spānijas vienotību. Nav izslēgts, ka tā arī ir un Spānijas vadībai toreiz bija jāliek lietā diplomātija un administratīvi mehānismi sarunai ar Barselonu. Protams, ka kompromiss vienmēr nepanāk gaidīto rezultātu. Tieši šādi beidzās Tonija Bleira ”kompromiss” ar Edinburgu 1998.gadā, kas faktiski bija sākums ceļam uz referendumu. Upi nevar apturēt.

Tagad rindā uz neatkarību gaida vismaz 10 reģioni.

Skotija ir viena no pirmajām šajā rindā. Iet roku rokā ar Kataloniju un arī Barselonas ielās aizvadītajā nedēļā vīdēja skotu karogs:  baltais krusts uz zilā fona. Pagājušā referenduma rezultāts tur bija 45:55, bet cīņa par savu valsti ar šo neesot beigusies. Nav izslēgts, ka Skotija kļūs neatkarīga 10 -15 gadu laikā. Interesanti, ka 62% skotu balsoja pret Brexitu. Lielai skotu daļai šķiet, ka līdzdalība ES viņiem ir svarīgāka nekā palikšana Lielbritānijā.

Fēru salas ir autonoms reģions Dānijas robežās. Taču šī salas Atlantijas okeānā jau sen jūtas kā neatkarīga valsts, jo 1946. gadā viņi faktiski nobalsoja par savas, neatkarīgas valsts veidošanu. Toreiz Kopenhāgena “uzlika vāku”, taču tagad tas vairs neizdosies. 19 no 33 vietējā parlamenta deputātiem ir par atdalīšanos no Dānijas. Pagaidām vienīgais šķērslis ir pabalsts, kuru 100 miljonu kronu apmērā Fēru salas saņem no Dānijas gadā. Høgni Hoydal – vadošais valsts politiķis separātisma kustībā problēmu raksturo skaidri un gaiši: ” Tagad jau vairs tikai šī nauda pietur mūs pie Dānijas. Tas arī viss.”. Nesen atklātās bagātas naftas iegulas jūrā, protams, iedvesmo un nozīmē daudz lielāku naudu nekā skopais Kopenhāgenas pabalsts.

Flandrija pagaidām pieturoties pie Beļģijas tikai karaļnama un futbola komandas dēļ. 🙂 Taču flāmu nacionālisms vairs nav svešvārds nevienam. Nav izslēgts, ka Katalonijas cīņas iznākums, var iedvesmot arī flāmus līdzīgai rīcībai. Starp citu, brīdī, kad visas Eiropas vadītāji bailīgi šņaukājās, bīstoties komentēt varas brutalitāti Barselonas referenduma laikā, Beļģijas premjers Charles Michel tomēr nosodīja spāņu policijas rīcību. Viņš pats pieder franciski runājošo grupai, taču izteikumi ietekmēja flāmus, kas tobrīd demonstrēja pie Spānijas vēstniecības Briselē. Flāmi nav minorotāte (57%), maksā bargu naudu valsts budžetā, ir salīdzinoši bagāts reģions. Tieši nevēlēšanās ”barot” trūcīgākos valoņu reģionus arī lielā mērā izskaidro flāmu nacionālismu. Šodien viņiem jau divas separātistu partijas. Ne tikai labējais Vlaams Belang, bet arī N-VA, kas pārstāvēta federālajā valdībā.

Grenlande ir nākamā šajā rindā. Iedzīvotāju skaits neliels, taču teritorija solīda lieluma. Nr. 12. zemju lieluma “rangu tabulā”. Arī šajā gadījumā pie Kopenhāgenas pietur tikai pabalsts. 2008. gadā 75% grenlandiešu pieprasīja lielāku autonomiju un panāca, ka dāņu valodu nomainīja pret vietējo valodu salas oficiālajā saziņā. Pašlaik vietējais landstings (Grenlandes parlaments) nebaidoties un atklāti deklarē, ka nepieciešama pakāpeniska pāreja uz valsts neatkarību. Šo soli atbalsta 64% salas iedzīvotāju. Derīgo izrakteņu iegulas, protams, veicina šo tendenci.

Baski ir viena no vecākajām tautām, kas apdzīvo Eiropu. Viņu valoda euskara nav rados nevienai no lielajām valodu grupām. Pašlaik šo valodu praktizē tikai neliela iedzīvotāju daļa, taču basku identitāte ir spēcīga visos trijos reģionos. Baskiem izdevās izkarot sev lielāku pašnoteikšanās paketi no spāņiem pēc Franko krišanas (1975). Viņiem ir savas policijas vienības un pat savējā finanšu sistēma. Nevienam citam Spānijas reģionam nav piešķirtas šādas privilēģijas. 2011. gada ETA nolika ieročus un tieši šis terorisms lielā mērā samazināja iedzīvotāju vēlmi atdalīties no Spānijas. Šodien to atbalsta vairs tikai 20 -30% vietējo iedzīvotāju. Pirms nedēļas Bilbao bija plašas demonstrācijas Katalonijas atbalstam.

Ziemeļīrija nevēlas veidot savu valsti, bet gan atdalīties no Lielbritānijas un pievienoties Īrijai. 1998.gada vienošanās  noslāpēja nejēdzīgi ilgo un asiņaino konfliktu, kas turpinājās 30 gadus un pieprasīja ap 3500 upuru. Sabiedrībā “the troubles” atceras, tiek pārrunāti konflikti starp katoļiem un luterāņiem, unionistiem un nacionālistiem. Kašķis klusībā turpinās. Vairums ziemeļīru balsoja pret Brexitu. Bez tam pieaug katoļticīgo īpatsvars un tieši tas var izšķirt vēlmi pievienoties “mātes zemei”.

Korsika ir Napoleona sala. Pazīstama ar teroristu vienību FLNC, kas spridzināja bankas un pieprasīja “revolucionāro nodokli” no vietējiem uzņēmumiem. 2003. gada referenduma laikā vairākums iebilda pret neatkarīgas valsts veidošanos. Šodien tikai 20 -30 % vietējo vēlas norobežoties no Francijas. Taču pēdējās vēlēšanās 24 no 51 vietām vietējā parlamentā pieder nacionālistiem. Nav izslēgts, ka šis process turpināsies.

Veneto ir Itālijas daļa. Vispār Itālijai nav īpaši raksturīgi tik aktīvi separātistu strāvojumi kā, piemēram, Spānijā. Taču  salīdzinoši bagāto ziemeļu reģionu karš ar trūcīgajiem, mafiozajiem “dienvidiem” te pazīstams jau sen. Vājākais posms ir tieši Veneto jeb reģions ap Venēciju, kuram raksturīga sena vēsture, specifiska kultūra un valoda (atšķirīga no valsts valodas). 2014.gada on-line aptaujā noskaidrojās, ka vairums (2 miljoni) vēlas atdalīt Veneto no Itālijas. Šis pētījums nav oficiāls, taču uztverams kā indikācija. Kā iemesls referenduma rīkošanai. Roma šo signālu uztvēra daudz gudrāk nekā Madride. Jau tagad tiek runāts par plašākas autonomijas piešķiršanu Veneto reģionam. Tātad pagaidām nav zīmju, ka Venēcija varētu kļūt par valsts galvaspilsētu. Taču bažas pastāv.

Galīcija ir reģions atkal Spānijā. Tai raksturīga specifiska kultūra, valoda un etniska identitāte. Pagaidām reģions ir apmierināts ar piešķirto autonomiju un atdalīties no Spānijas ir gatavi tikai 20% iedzīvotāju. Vairums pieprasa lielākās autonomijas tiesības. Nevis atsevišķu valsti. Ja Madride nerīkosies gudri Katalonijas gadījumā, tad separātisma strāvojumi var pieaugt arī šajā reģionā.

Dienvidtirole ir reģions, kas vēsturisku apstākļu dēļ iekļauts Itālijā. Taču runā vāciski. Pat Hitlers to atdeva Musolīni un neiekaroja. 62% iedzīvotāju arī šodien te runā vāciski. Reģionā pastāv viedoklis, kas labāk būtu pievienoties Austrijai. Pāris vietējās partijas šo mērķi izvirzījušas savās politiskajās programmās. Taču visi nevēlas mainīt valsti. Šis ir viens no pārtikušākajiem Itālijas reģioniem, jo likums pieprasa nosūtīt uz Romu tikai 10%  iekasēto nodokļu naudas. Austrieši prasītu vairāk. Tāpēc tirolieši jodelē uz vietas un īpaši nevēlas mainīt pases. Vismaz pagaidām.

Mūsu pašu Latgale neiekļaujas šajā sarakstā nekā veidā. Tieši tāpat kā Ventspils vai Roņu sala. Cits jautājums ir Krievijas ambīcijas ar varu nolaupīt saviem kaimiņiem pierobežas teritorijas. Tas, ka Putins un viņa ielikteņi Latvijā mēģina iedvest šādu scenāriju, nav nekas jauns. Ir jau saražotas fantāzijas filmas par to, kā krievi okupē Daugavpili un tēlo latgaliešu laimi par pievienošanos Krievijai. To mēs pazīstam un zinām kā šādi “atbrīvošanas” procesi notiek padomju stilā.  Taču tam nav nekā kopīga ar Katalonijas provinces iekšējās neatkarības kustību un tautu, kurā 9 miljoni cilvēku runā savā – kataloniešu valodā un jau sen vēlas dibināt savu valsti.   Krievijas okupācija kādā sveša teritorijā kaimiņvalstī nekad un nekādā mērā netiks novērtētā kā iekšējā  separātisma kustība. Tā būs vienkārši okupācija un viss. Diemžēl neviens nevar nobārt Krieviju un aizliegt tai okupēt mūsu pierobežu. Ukraiņi, moldāvi un gruzīni šo ir jau pieredzējuši. Šāds anšlus ir okupācija nevis iekšējo separātistu mērķtiecīgas atbrīvošanās cīņas rezultāts. Tāpēc nespīd mums Latgales valsts ar Daugavpili galvaspilsētas vietā. Tieši tāpat kā Ķengaraga vai Juglas sociālistiskā republika. Lai gan vakar tur vareni svinēja Putina dzimšanas dienu ar uguņošanu pār Juglas ezeru. Nepārvērtēsim putinistu klaunādi un nesajauksim to ar nacionālās neatkarības aizrautību. To pašu, kas lika pamatu arī mūsu valsts neatkarības atjaunošanai.  

Tāpēc nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas un nesatrauksimies par to, ka Katalonijas brīvības alkas var provocēt mūsu lībiešus vai latgaļus atdalīties no Latvijas. Viņi ir mūsējie.

Kopā arī paliksim. 🙂

 

 

 

 

Rietumu demokrātijas grāvēji ar bārdām. Kas viņi ir?

Posted on by
1

Speciāli TVnet

 

 

Viens no spilgtākajiem ir krievu nacionālists Aleksandrs Dugins. Pēc skata gandrīz vai pops, bet pēc būtības nacists. Pateicoties Putinam un Trampam, «dugini» pēdējā laikā kļuvuši ļoti populāri, jo ir noderīgi Kremļa politiskajai varai. Dugins patīk populistiem ne tikai sava izskata un pārliecības dēļ, bet arī pateicoties ideoloģijas koncepcijai, kas rada priekšnosacījumus jaunai ticībai Krievijā.

Pats Dugins uzsver, ka viņa lolojums esot ceturtā politiskā teorija aiz liberālisma, komunisma un nacionālisma. Britu un amerikāņu imperiālisms esot norietējis, un tagad pienākusi kārta Dugina globālajai antiglobalizācijas konservatīvajai revolūcijai ar krieviem kā izredzēto nāciju centrā. Savā būtībā še autors kopē Ļeņina eksperimentu pirms 100 gadiem, izmaisot to ar Hitlera rasu tīrības teoriju.

Ja brīnījāmies par boļševikiem, sarkanajiem latviešu strēlniekiem 1917. gadā, tad atliek paskatīties uz šodienas 2017. gada duginistiem, kurus var pamanīt arī Latvijas ikdienā. Tāpēc vēlams iepazīties ar jauno «uļjanovu» tuvāk, jo viņš skalo smadzenes arī Latvijas antiglobālistiem.

Ideoloģijas veidošanās

Protams, Dugina ideoloģiju var sagraut ar argumentiem un pierādīt, ka tajā nav nekā jauna, vien boļševiku stratēģijas atkārtojums ar tukšām frāzēm antiliberālisma stilā. Taču vispirms vērts apskatīt šo kolektīvās ideoloģijas karognesēju, kas nevar ciest indivīda tiesības un jebkādu personas brīvību valsts un varas priekšā.

Viņa idejas veidojušās pirms 30 gadiem, vēl Padomju Savienības apstākļos. Tolaik piedalījies pagrīdes krievu neonacistu grupas «SS melnais ordenis» aktivitātēs, studējot itāliešu fašista Juliusa Evolas, franču konservatīvā René Genona un vācu nacista Karla Šmita darbus. Taču, mainoties politiskajai iekārtai (pēc PSRS sabrukuma), Dugins uzreiz saprata, ka viņu aicina krieviskuma ideja. Krieviem bija jāatrod filozofiskā bāze, lai atgūtu lielumu lauru vaiņagu, kā tas bija pierasts boļševiku un cara laikā. Vienā rāvienā, līdzīgi bijušajiem komunistiem, viņš pārvērtās par dziļi ticīgu personu. Par kristīgo. Līdz ar impērijas sabrukumu un «glasnostj» ēras sākumu Dugins nekavējoties metās pāri valsts robežām, lai (tieši tāpat kā Ļeņins savulaik) sāktu organizēt savu partiju labējo ekstrēmistu tīmekļa veidolā. Tieši tāpat kā Uļjanovs, arī viņš sāka savu periodisko izdevumu, drukājot «Iskras» vietā žurnālu «Elementy» (Elementi), kas kopēja Alena de Benuā publikāciju veidolu.

Tātad Dugins vispirms vēlējās apvienot ultrakonservatīvos, un zināmā mērā tas viņam arī izdevās. 1992.gadā Maskavā pie viņa ieradās beļģu nacists Žans Tiriars un abi kopīgi sāka kritizēt visu, kas nepatīk, un sapņot par Eiropas atbrīvošanas brigāžu ofensīvu. Ja grib «sist suni», tad koks vienmēr atradīsies.

Tātad Dugina teorijas (filozofiskās doktrīnas) pamatā ir pieņēmums, ka pastāv nesaderība starp moderno amerikāņu demokrātiju (kā tādu) un Krievijas ultrakonservatīvismu, kuru caram un boļševikiem ir izdevies gadu simtiem savai tautai uzspiest tik lielā mērā, ka važas ir pat pārvērtušās rotaslietā, un tieši šo mazohismu viņš vēlējās izmantot kā enkuru savai teorijai.

Tātad, pēc viņa domām, pastāv konflikts starp «amerikāņu jūras kultūru» (ASV) un «eirāzisko zemes kultūru» (ar Krieviju vadībā). Beļģis Tiriārs piekrita, uzskatot, ka tieši ar jaunas «teorijas» palīdzību Krievijai un krieviem varētu izdoties atjauno Eirāzijas sovjetisko impēriju un atjaunot PSRS vecajās robežās. Pat vēl vairāk – viņam bija pārliecība, ka šī ir Krievijas vēsturiskā misija – turēt savā kontrolē mazās Austrumeiropas tautas, jo pašas tās nespējot nedz elpot, nedz dzīvot, nedz garīgi pastāvēt neatkarīgu valstu formātā. Tātad Krievija boļševisma vietā ir jāapbruņo ar jaunu ideju, kas pašiem krieviem izskatītos pievilcīga un iedvesmotu viņus jaunam apokaliptiskam karam, kas (tieši tāpat kā pasaku grāmatās un fantāzijas romānos) būtu kauja starp «labajiem» un «ļaunajiem». Svētie, tīrie, garīgie un tikumīgie krievi (konservatīvie) uzveiktu samaitāto, seklo un nekam nevajadzīgo transatlantisko ienaidnieku (ASV kā demokrātijas iemiesojumu). Tā arī ar demokrātiju būtu cauri, jo duginisti to vienkārši uzšķērstu, nodurtu, nošautu un beigta balle. Tieši tāpat kā boļševiki ar caru. Tādā veidā krievu nācija atdzimtu no jauna, balstoties uz vācu nacistu teorētiskā mantojuma, kuru esot pazudinājis 1939.gads (Molotova-Ribentropa pakts). Protams, tieši tāpat kā boļševikiem, arī duginistiem nav nekā laba, ko piedāvā krievu tautai. Taču viņi zina, ka katram patīk uzslavas un glaimi un pret šādiem aicinājumiem nebūs vienaldzīgo. Īpaši Krievijā, kas vēlas turpināt savu Otrā pasaules kara varoņlomu.

Pagaršot nacismu

Tas, ko dara Dugins, ir mēģinājums pagaršot nacismu tīrā veidā, jo komunisma diktatūrā to atklāti nedrīkstēja darīt (lai gan lielkrievu šovinisms PSRS teritorijā tika praktizēts arī boļševiku režijā). Vācu nacisms (sovjetkomunistu izteiksmē) vienmēr tika dēvēts par «fašismu» (kas nav korekti), bet tā viņi pieraduši un dara joprojām. Tagad aizliegumi bija beigušies. Tāpēc Dugins beidzot varēja vicināt karogu ar kāškrustu, idealizēt Himleru, Heidriku un viņu idejas kā «intelektuālu oāzi». Taču iecerētais neizdevās, jo krieviem muguras smadzenēs ideoloģija iedzinusi domu, ka nacisms ir faktiski «fašisms» un tas iespējams tikai pie vāciešiem. Pie viņiem, protams, ka nē. Skaidrs, ka nacionālreakcionāru vilnim bija vajadzīgs grūdiens. Par tādu noderēja Boriss Jeļcins un viņa politika, kurai par godu Dugins (kopā ar draugu Eduardu Ļimonovu) nodibināja Krievijas Nacionālboļševiku partiju ar skarbi konservatīvu programmu. Pirmais un galvenais punkts šīs partijas līnijā bija apgalvojums, ka visas teritorijas, kurās dzīvo krievi, ir jāuzskata par Krieviju.

Krimai un Ukrainai, protams, bija jāatgriežas «atpakaļ mājās» (Krievijas sastāvā) un jāsarauj visi kompromitējošie «sakari» ar Rietumiem, lai «mūsu zemes izsaimniekošana» ar šo beigtos.

Nākamais bija aicinājums mācīties no Valsts drošības komitejas jeb KGB – «čekas», kas prot un spēj ieviest valstī likumu un kārtību. Šim nolūkam būs vajadzīgs skarbs vadonis, kas līdzīgi Ļeņinam šādas uzraudzības iestādes ieviesīs «tautas interešu vārdā».

Sākumā Dugins grasījās legalizēt arī pašu Ādolfu, taču vēlāk atteicās no šīs idejas. 1993. gadā Malagā, intervējot SS veterānu Leonu Degrelu, tika noskaidrots, ka Hitleram esot bijusi liela cieņa pret Staļinu. Viņš «tautu tēvu» esot pat apbrīnojis, un pie Otrā pasaules kara esot vainīgs nevis Staļins, bet Molotovs, kas izvirzījis nepiedodami skarbus noteikumus vāciešiem. Hitlers esot gigantiski nozīmīga Eiropas personība, kurai neesot izdevies ieceres īstenot, tāpēc Dugins gatavojās atrast Hitlera lietas turpinātāju. Parādoties Putinam, mesija bija noskaidrots. Tagad viņa ideoloģija izrāvās no perifērijas un sāka airēties uz Krievijas politiskā centra pusi.

Krievu nacisms bez kāškrusta

Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka ar kāškrustiem Krievijā labāk neeksperimentēt. To saprata arī Dugins un meklēja citas ideoloģiskās ikonas un simboliku Krievijas vajadzībām. Līdz ar 2008. gada Dienvidosetijas okupāciju Dugina idejas kļuva ļoti vajadzīgas Putinam. Bija nepieciešama «skaidrošana» tautai, kāpēc krievu karavīriem ir jāmirst Kaukāzā, cīnoties ar kalniešiem, kas nevēlas būt Krievijas sastāvā. Tagad lieti noderēja Dugina sapnis par «Eirāzijas kustību», kas esot cilvēcei ļoti nepieciešama, jo «ģeogrāfiskā telpa jau sen sauc pēc krievu garīguma palīdzības». Neraugoties uz to, ka Dugins diezgan nekautrīgi Hitlera «āriešu pārcilvēka» vietā sāka pasaulei piedāvāt «slāvu pārcilvēku», viņš turpināja attīstīt kontaktus ar neonacistiem arī «mazāk vērtīgo» nāciju valstīs.

Zvaigžņu stunda pie viņa ieradās 2011. gadā, kad krievu sabiedrība neslēpa neapmierinātību ar Medvedeva politiku, kurš tobrīd uz laiku bija prezidenta tronī. Taču liela sabiedrības daļa Krievijā tomēr nevēlējās autoritārā Putina atgriešanos Kremlī. Sākās Bolotnaja nemieri, vara atbildēja ar arestiem, bet Dugins ar ideoloģisku mobilizāciju. Kā viņš to darīja? Tieši tāpat kā Ļeņins – sāka nacionālistu diskusiju klubu. Runas šovi palīdzēja piedāvāt ideju televīzijas ēterā, un rezultātā Elementy teorētiskā kustība pārvērtās masu pasākumā. Televīzijas iedarbību (Cargrad TV stacijai Maskavā) viņam palīdzēja apgūt bijušie Fox TV producenti, tātad amerikāņi. Krieviem iepatikās ideja par to, ka viņi ir vislabākie, pasaules atbrīvotāji un garīgi tīrākās cilvēciskās būtnes. Pārbaudījums, protams, bija Maidans 2014.gadā, uz kuru Putins reaģēja ar Krimas okupāciju. Tagad, rīkojot referendumu šajā turku salā, lieti noderēja Dugina demagoģija par zemi, kas pieder krieviem. Referendumā tika iesaistīti ārvalstu neonacisti – Dugina draugi ( Luc Michel u.c.), un lietas sāka notikt.

2014.gada 18. martā Putins svinīgi deklarēja valsts jauno ārpolitiku un pie viena raksturoja krievu cilvēku kā pārcilvēku, kuram raksturīgs tikums, godīgums, taisnīgums un bezgalīga dzimtenes mīlestība. Tāpēc Putins skaidri un gaiši pateica, ka cīnīsies turpmāk par visu to 330 miljonu krievu «tiesībām», kas mitinās ārpus Krievijas teritorijas. Pie viena Putins neslēpa, ka viņa plānos ir tā saucamā Eirāzijas Ūnija (Padomju Savienība ar jaunu nosaukumu), kura tiks celta un uzbūvēta. Tā būs autoritāra, totalitāra valsts, kurā visi citādi domājošie intelektuāļi būs «valsts nodevēji». Vēl viņš lietoja savā runā arī citus Dugina formulējumus un, starp citu, jēdziens «valsts nodevēji» arī ir Hitlera formulējums.

Ar šo brīdi apdraudētas ir visas teritorijas, kurās mitinās krievu emigranti.

Iekarojumu loģika

Ukrainas karš ietilpst Dugina projektā. Doņeckas un Luganskas «tautas republikas» ieskaitot. Saprotams, ka ikvienu savu rīcību cilvēki mēdz attaisnot, ja nav vēlēšanās runāt patiesību. Arī šajā gadījumā Dugina ideoloģija negrib neko dzirdēt par to, ka ukraiņi negrib turpināt dzīvot Krievijas atkarībā, ka viņiem labāk gribas pieslieties Rietumiem. Galu galā vecākā paaudze labi atceras, kas bija PSRS un kā hoholiem tur klājās. Taču var samest patiesību ar kājām gaisā un sākt paceltā balsī sludināt krievu glābējmisiju pasaulē. Pēc Dugina teorijas tieši krievi ir tie, kas glābs pasauli no dekadences, morālā pagrimuma un grēka, kuru provocē demokrātija un liberālisms. Modernitāte un atlantisms, pēc Dugina domām, ir visa ļaunuma sakne, pret kuru krievi cīnīsies ar bārdaino popu dziesmām un misijas zīmi pierē. Tā ar zobenu un asinīm tiks radīta «JaunKrievija» kā utopisks valsts modelis visai pasaulei. Visi vēlēsies kļūt par krieviem, jo tikai tā latvieši, igauņi, zviedri vai angļi beidzot atbrīvosies no savas sliktās ģenētikas, amorālās izglītības un neciešamās loģikas. Dugins visus izglābs, kristot mūs visus par krieviem. Tāpēc viņš aicināja Putinu nekavējoties ieņemt Kijevu un 2014. gadā Facebook nekautrējās no aicinājuma «Nāvējiet! Nāvējiet! Nāvējiet!», «Iznīciniet mēslus!», «Nāvi bastardiem!». Pēc šīs verbālās bakhanālijas viņu atlaida no amata Maskavas universitātē. Taču karš turpinājās. Putins turpināja izlikties, ka Krievija Ukrainas karā nepiedalās, ka cīnītāji ir «jaunkrievi ar zvaigzni pierē», kas glābj morāli pagrimušos ukraiņus. Rietumpasaule turpināja garīgi pūt tālāk, un arī pie mums Latvijā sāka vairoties Jaunkrievijas ideju piekritēji. Tieši Dugins bija tas, kas Rietumeiropas liberāļus sāka saukāt par homoseksuāliem, klaigāt, ka Rietumos cilvēkiem liek ar varu laulāties ar sava dzimuma cilvēkiem, un vēl gūzmu melu, kas faktiski vairāk piestāvētu talibu vai Islamistu Armijas demagogiem, nevis postsovjetiskam krievam ar augstskolas izglītību Maskavā.

Panākt ar varu savu varu

Protams, ka «Brexit», Trampa uzvara lielā mērā bija tieši Dugina ideoloģijas nopelns, jo iedvesmoja krievu datoriķus un polittehnologus bez bažām iemaisīties citu valstu iekšpolitikā ar publiskas dezinformācijas palīdzību, sarūpējot tur Putinam nepieciešamos uzvarētājus. Krievu labējie gribēja, lai Tramps uzvar, un to arī panāca ar demagoģijas palīdzību. Amerikāņi šo informāciju uzknābāja kā patiesu un Kremļa meliem noticēja. Nekad agrāk svešas valsts informatīvajam uzbrukumam nebija tādas iespējas kā pašlaik, pateicoties internetam. Putina štābs to izmanto un panāk savu, jo vēlētājs tā īsti nespēj noticēt, ka cita valsts var tik bezkaunīgi iemaisīties un traucēt savtīgi. «Šodien Vašingtona ir mūsu, Kišiņeva mūsu, Sofija mūsu. Atliek tikai izmēzt purvu šeit pat mājās,» rakstīja Dugins Facebook pēc Trampa uzvaras ASV.

Jā, viņš neslēpj, ka ar savas ideoloģijas palīdzību «atbrīvos» Eiropu un krievu eirosovjetiskā impērija tad stiepsies no Vladivostokas līdz Dublinai. «Krievijai ir misija – glābt Eiropu. Citādi tur turpinās plosīties kari un degradācija,» domā Dugins.

Arī Latvijā pēc mēneša būs vēlēšanas. Vai jūs cerat, ka duginisti tās neietekmēs?

Atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere

Posted on by
Atbildēt

2014.gada 31.decembrī

meža zemenīšu krelles

Un atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere. Zibenīgi un negaidīti dinamiski. Kā parasti.

Nogāzto lidmašīnu, okupētās Krimas un supervēlēšanu gads, kura rezultātā esam kļuvuši nedaudz nomākti, jo progress nenotiek tik strauji kā varētu vēlēties. Kauliņi ir mesti, bet viesuļi nebrāž uz priekšu.

Tātad.

Ukraina

Gads sākās Kijevas revolūcijas krāsās

un visi turējām īkšķi, lai ukraiņiem ”viss izdodas”. Paši zinām, cik grūti tas notiek. Janukovičs aizbēga no valsts un šis apstāklis bija starta signāls Krievijas prezidenta Vladimira Putina ofensīvai pret Ukrainu. Krievija anektēja Krimu. Motoriski un ciniski, kā PSRS laikos. Turpinot graujošas, militāras operācijas pret Ukrainas austrumu teritorijām. Maijā notika ukraiņu vēlēšanas, taču mieru nodrošināt jaunajiem vadītājiem neizdevās. Tautu naids Putina agresīvā ārpolitika noveda līdz būtiskai plaisai starp ukraiņiem un krieviem. Kaut kas tik traģisks tautu attiecībās modernajā laikā nav piedzīvots. Vārds ”krievs” atkal kļuva par lamu vārdu gan rietumvalstu iedzīvotāju gan arī ukraiņu leksikā. Diemžēl.

Vēl vakar, skatoties zviedru TV dokumentālo filmu (kas radīta leģendārās rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas piemiņai) ekrānā izlasīju viņas rakstītu tekstu piezīmju burtnīcā, pēc otrā pasaules kara. Tur bija rakstīts, ka krievi ir nelāgi cilvēki un no viņiem ir jābaidās. Cik nepatīkami, ka mēs atkal sākam šķirot cilvēkus pēc to tautības un šis ”sistematizācijas veids” paredz homo sapiens iedalīšanu ”labajos” un ”sliktajos”. Mani Krievijas draugi ir tagad automātiski nonākuši ”slikto cilvēku” grupējumā. pateicoties Putina agresīvajai ārpolitikai. Tas ir ļoti skumji. Ļoti

Tautība kā sociālās grupas apzīmējums

Februārī Salvadora un Kostarika centās ievēlēt savus jaunos prezidentus, bet Taizemes priekšvēlēšanu gaisotne pārvērtās demonstrācijās.

Šveice ķērās pie kārtējā referenduma un nobalsoja pret ārzemnieku ieplūšanu valstī. Ieskaitot Eiropas Savienības dalībvalstis. Mūsu ”šampinjonu lasītāji” to, protams, neņēma vērā un turpināja plūst Īrijas, Lielbritānijas, Skandināvijas un Vācijas darba tirgus virzienā. Nostiprinot vārdam ”latvietis” nelāgu nekvalificētā strādnieka auru. Ja agrāk mana meita zviedru skolā uzzināja, ka vārdam ”poliete” sinonīms ir ”apkopēja” un ”kalpone”, tad tagad to pašu zviedri un norvēģi saka par ”latvieti”. Prostitūcija, kas Latvijā tiek dēvēta par ”studēšanu ārzemēs”. Celtnieka darbs, kas tiek skaudri kritizēts vietējo ārzemju mediju ”brāķa atmaskojumu” raidījumos un kompromitē cilvēkus ar kopīgo segvārdu – ”austrumeiropieši”, daudziem – “kā pīlei ūdens”  Mēs arī tur tiekam pieskaitīti. Diemžēl. Skumji.

Mums, tiem, kas arī strādā ārzemēs, ar šo faktu nāksies rēķināties. Varētu gaidīt, ka Latvijas valdība reiz nopietni ķersies pie darba vietu nodrošinājuma valstī, uz vietas. Tāpat kā zviedri to darīja pēc 90. gadu krīzes. Diemžēl, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ja politiskajai elitei pašai kaut ko nevajag, tad to nevajag nevienam. Elementāri, Vatson!

Desu Končita un geju mednieki

2014.gads gads jau iegājis vēsturē ar strauju homofobijas uzliesmojumu. Histērisko naidu pret citādas seksuālas orientācijas cilvēkiem menedžēja Ugandas prezidents Yoweri Museveni, kas 2014. gada 24. februārī parakstīja nejēdzīgo likumu, kurš paredz mūža ieslodzījumu visiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Rietumvalstis nekavējoties uzsāka ekonomiskā pabalsta iesaldēšanu Ugandai.

To pašu – geju vajāšanas līniju, turpināja arī Krievijas Vladimirs Putins, formāli it kā cīnoties pret ”bērnu ietekmēšanu” homoseksuālisma virzienā, taču faktiski ejot Ugandas valsts šefa pēdās, viņš panāca geju un lezbiešu “izsaldēšanu”.

Mūsu Latvijā šo pašu ugandiešu līniju turpina valsts prezidents un praktiski visas vadošās partijas. Baznīcu ieskaitot. Diemžēl. Skumji, ka arī Latvijā esam tik tumsonīgi.

Igauņiem izdodas

Gaišāks skats pavedas uz ziemeļiem – uz Igauniju. Nez kāpēc 1 miljonam igauņu viss padodas labāk nekā mums. Kā parasti. Martā pie valsts stūres nostājās ES jaunākais premjerministrs, 34 gadus vecais Tāvi Roivas. Uz rudens pusi igauņi pat sāk izskatīt partnerattiecību tēmu, kas traki satrauc pat Latvijas ultrākonservatīvos. Visi Latvijas TV kanāli cenšas par to ziņot no Tallinas ekrānā, bet ēters rāda, ka pat žurnālisti nesaprot šo jautājumu: jauc partnerattiecības ar laulību un putrojas piecās priedēs.

Jā, mediju standarts pie mums Latvijā nav formā. Diemžēl.

Nauda, nacionālisms, Grigule un desu Končita

Martā miljonārs kļūst par Slovākijas prezidentu. Cilvēks bez politiskā darba pieredzes, bet ar naudas kuli azotē. Afgāņi seko slovāku piemēram. 58% balso un to varot uzskatīt kā protestu pret talibaniem. Latvijā šogad balsojā vēl mazāk un pagaidām neviens no etablētajiem politiķiem nav skaidrojis medijiem ko šis protesta balsojums nozīmē pie mums.

Nacionālisma gaisotnē uzmirdz Ungārija ar Fidesh uzvaru 7. aprīlī un līdzīgā toņkārtā krievu Doņeckā pieprasa ”savas teritorijas” pievienošanu Krievijai. Pa labi pārvirzās arī Indijas parlaments, pateicoties hinduistu nacionāļu partijas BJP uzvarai. Kādreiz tik fundamentālā Kongresa partija atkāpjas un pagātnē nozūd kopā ar Gandiju ēna. Laiks iet. Reizēm uz atpakaļ.

Conchita

Maijā visa Eiropa iebalso savu politisko parlamentu un popmūzikas karali. Pirmajā pozīcijā Latvija pārsteidz ar savu balsojumu, iebalsojot deputāta krēslā sievieti, kas kampaņas laikā rēgojās uz sabiedriskā transporta fotogrāfiju izskatā un viss. Muti viņa nedzesē un par saviem projektiem Briselē nevienam neko nestāsta. Tādejādi notiek uznikālais – Grigule iekļūst parlamentā neko nepaskaidrojusi ko viņa tur darīs. Lemberga elektorāts ir panācis savu – laiks Latvijā atkal pagriezies uz atpakaļ. Bēgļu plūsma uz ārzemēm pastiprinās. To var saukt arī par Grigules efektu.

Otrajā pozīcijā notiek gaidītais – Eiropa iebalso šlāgerfinālā vīrieti, kas pārģērbies par sievieti. Normāls protesta balsojums pret Putina homofobiju. Neraugoties uz to, ka Krievijas TV arī Latvijā translē TV savus muzikāļos šovus, kurus gados vecāki aktieri tēlo tantiņas, dzied, dejo un lēkā pa skatuvi svārkos ar galvaslakatiņiem galvās, Končitas uzvara šokē Maskavu un mūsējos Kremļa līdzskrējējus. Savējās ”končitas” Ostankono TV ekrānos viņi nepamana, bet austrietim met ar mēslu paciņām.

Karalis un lidmašīna

Tikmēr no troņa pagūst atkāpties skandalozais Spānijas karalis Huans Karlos un Sīrijā no jauna Asadu ievēl prezidenta amatā, kara apstākļos. Asads, tāpat kā Vienotības Āboltiņa, turas krampjaini pie sava krēsla. Normāla dzīve nav priekš viņiem.

Spāņiem izdodas sagaidīt jaunu karali, bet krieviem Doņeckā misējas un naidnieka lidaparāta vietā viņi notriec Malaizijas pasažieru lidmašīnu. 298 cilvēki iet bojā. Prokrievu separātisti mēģina izdomāt melus, tos izplata krievu mediji, taču fakts paliek fakts – Putins pārsteidzās, iedodot saviem ”pielūdzējiem” Doņeckā pārāk spēcīgus ieročus. Šī incidenta rezultātā rietumi sāk bloķēt Krieviju ekonomiski. Sankcijas sāk uzņemt apgriezienus un Krievijas aptur importu no rietumiem. Latvijas piena ražotājus šī notikumu attīstība ievaino un piespiež domāt par citiem noieta laukiem.

Augustā ASV sāk bombardēt islamistu marodierus Irākā. Pēc tam arī Sīrijā.

al shababI

Izdodas nogalināt Alšabiba līderi Somālijā, kur kaujinieki kā ķīlnieces ”ņem” simtiem mazas meitenītes no pirmās klases.

Skotija nobalso par palikšanu Britānijā un arī Jaunzēlandes vēlēšanās uzvar nacionāļi, kas arī zviedriem kļūst par trešo lielāko partiju ar ambicijām apturēt darba spēka imigrāciju Zviedrijas virzienā. Konservatīvā Polija piekrīt sievietei premjerministres amatā. Eva Kopac nostājas Donalda Tuska vietā, kas ”aiziet” uz Beļģiju, lai kļūtu par pirmo personu ES parlamentā. Dombrovskis ”dabūn” tikai komisāra amatu un Latvija gavilē, BrIseles PR naudas nopirkto mediju iespaidā.

Latvijas politiķu piruetes

Oktobrī noskaidrojas, ka Latvijas valdība paliek savos krēslos. Premjērministri Straujumu (kā mehānisku lelli) turpina raustīt partijas Vienotība vadītāja, narcisistiskā līdere Solvita Āboltiņa. Tā pati, kas pati nespēj uzņemties valdības vadītājas posteni, taču neslēpj savas ambicijas kļūt par Latvijas prezidenti.

Neraugoties uz lielo svītrojumu skaitu vēlēšanās, Vienotības līdere tomēr saglabāja savu vietu Latvijas parlamentā, pateicoties cilvēku pārbīdīšanai un politiskām manipulācijām, kas nedara godu nevienam politiķim. Kā norāda ārzemju mediji: ”tikai un vienīgi bailes no Krievijas iespējamās agresijas piespieda latviešus balsot tā kā viņi balsoja – par tiem pašiem”.

Ušakovs ar savu krievu partiju palika aizdurvē un turpina izdomāt sev jaunus nosaukumus. Nosaukt sevi tā kā tas ir patiesībā – par ”Putina partijas filiāli Latvijā” viņš negrib. Nav grūti uzminēt kāpēc! 🙂 Tāpēc tagad Saskaņa sevi cer pārkristīt par Sociāldemokrātiem. Pagaidām unisona starptautiskajā internacionālē viņiem nav un Bruno Kalniņš par to debesīs nav sajūsmā. To jūt.

Vakar, braucot cauri naksnīgai Rīgai, klausījos kolēģa interviju ar otru Latvijas prezidenta kandidātu, bijušo Eiroparlamentārieti, tagad Vienotības valsdes locekli – Piebalgu. Izvairīgs, bailīgs, luncīgs, bez skaidras nostājas. Tieši par to viņu smagi kritizēja Briselē kā komisāru un tagad ar šo pašu ”profilu” viņš gatavojas būvēt politisko karjeru pašmājās. Nabaga Vienotība. Infekcija nav laba lieta. To redz.

Nacionāļi nav spējuši piepulcināt savām rindām intelektuāļus. Viens pats Zīle nevar atrisināt šo problēmu. Paskumji izskatās kultūras ministres prātuļojumi par mākslu un kultūru, īpašii klīniski – mediju attīstības jomā. Sfērā, kas Latvijai pašliak izšķiroša un svarīga. Jābrīnās kur ministre smeļas savas “atziņas” par medijiem… 🙂

Tikmēr bijušās Dienas redaktores un kultūras ministres Sarmītes Elertes iestartētais Latvijas TV iznīcināšanas projekts = savējo iebīdīšana atbildīgos amatos ir sācies. To realizē radio un TV padome.

TV Rīgā, Rūjienā un Liepājā var vairs neslēgt uz LV viļņiem. Ekrānā nav ko skatīties un dzirdēt. Tikai Čiekurkalna tirgus izklaide, kopēti bērnu raidījumi un gaudena reklāma. Toties ir Vienotības ”savējie” atslēgas pozīcijās. Diemžēl. Skumji.  Izskatās, ka 2014. gadā līdzīgs liktenis gaida Latvijas Radio, kuru izmetīšot no telpām Doma laukumā (jo šo ēku kādam vajag) un palielināšot jauniešiem paredzēto programmu skatu (lai gan pētījumi pierāda, ka jaunieši radio neklausās).

Kultūras, politiskā ”elite” un mēs

Kultūras elites 2014 jeb “kultūras galvaspilsētas gads”  beidzot ir garām. Personīgi es nepamanīju šo kultūras galvaspilsētas gadu. Tas aizritēja viņiem un priekš viņiem. Mums atlika vienīgi aplaudēt.

Tagad būšot prezidentūras gads, kas atkal kļūs par politiskās un administratīvās ”elites” superaktivitātes laiku.VIņiem būs brīvbiļetes uz koncertiem un ielūgumi un “ietīto žurnālistu” gaviles.

Ko mēs pārējie? Noskatīsimies, bet neaplaudēsim lūdzu.

Pirms pusgada Jāņos bija ļoti auksts. Tagad – Ziemassvētkos sniega nebija. Vakar tas uzsniga un šodien nokusa. Mūs gaida jauns gads. Daudz labāks par iepriekšējo. Dzīvosim tik tālāk! 🙂

Meža zemenītes

 

 

 

Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

Posted on by
3

2013. gada 3. decembrī speciāli TVnet

Bēgļu protests Rīgā TVNet fotoMēs dzīvojam tautu staigāšanas laikā, kad cilvēku grupas intensīvi migrē pāri robežām uz visām debess pusēm. Lielākā migrantu daļa uztur kontaktu ar savām mājām, tuviniekiem caur internetu un tāpēc nejūtas pazuduši plašajā pasaulē. «Poļu santehniķis», kas šodien ir tikpat plaši pazīstams jēdziens kā britu «biržas fondu mākleris», pieder tai pašai migrantu populācijai, kas jau sen ir pārstājuši dzīvot vienā konkrētā valstī.

Pārslodzes efekti

Sekas šai «staigāšanai» ir dažādas. Ekonomisti saredz migrācijā gigantiskas uzplaukuma iespējas, jo imigranti ir gatavi lētāk paveikt darbus, kas vietējiem nav pa prātam. Tieši tāpēc Rietumu demokrātijas pašlaik labi «uzvārās», izmantojot jauno imigrantu dinamismu savienojumā ar vietējo pieredzējušo speciālistu kompetenci un menedžmentu.

Ir arī ēnas izpausmes, kas novērojamas ārzemnieku sociālajā diskriminācijā, jo «caurmēra rietumeiropieši» imigrantus vairāk uztver kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu.

Neraugoties uz to, ka ārzemju viesstrādnieki uzņemas viszemāk atalgotos darbus – tos pašus, kurus vietējie nevēlas strādāt, bezdarbs jaunatnes vidū Rietumeiropā joprojām ir nepieklājīgi augsts (23%) un te ārzemniekus labāk redz ejam, nevis nākam.

Migrācija un finansiālā krīze ir panākusi skarbu politisko spēku pārgrupēšanos, par ko uzskatāmi ziņo, piemēram, aizvadītās vēlēšanas Norvēģijā un Nacionālas frontes panākumi Francijā. Klasisko centra un labējo partiju krīzi pašlaik perfekti izmanto populisti = nacionālisti.

Marina Lepēna nupat intensīvi apbraukā kaimiņvalstis, lai organizētu jaunu populistu partijas aliansi gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014. gadā šo plānoto parlamenta grupu veidošot vismaz 25 Eiropas Savienības parlamentārieši no vismaz 7 valstīm. Formāli kopsaucējs nebūšot nacionālisms, bet gan «eiroskepse» un «anti-globalizācija». Pēc komentētāju domām «ģimenes firma = Lepēni» ožot pēc politiskā ekstrēmisma pulvera. To uzjundī jau nākošais migrācijas efekts – bēgļi, kas piemet pagales separātistu ugunskuriem visā vecajā kontinentā.

Izmisums zem Sarkanā Krusta

Bēgļu izraidīšanas epizodes gandrīz visur izskatās vienādi: izmisuši cilvēki ostā vai lidostā, kurus elkonī vai «aiz padusēm» mēģina vertikāli noturēt policisti vai Sarkanā Krusta personāls. Reizēm viņi sēž un izliekas, ka klausās monologā, kuru pauž vietējās varas pārstāvji. Reizēm pretojas. Bezcerīgi. Jo vara vienalga uzvarēs un viņus izraidīs atpakaļ uz mītnes zemi. Uz to pašu, no kuras viņi aizbēguši. Veselām ģimenēm vai pa vienam. Ir redzēti arī bērni, kurus izraida. Pamatā pusaudži – histēriski un izmisuši puikas.

Viņi var izskatīties arī kā kapi. Masu kapi. Pirmo reizi ar tiem iepazinos pirms vairākiem gadiem Handijā (Jandia). Nesen iekārtotos katoļu kapos uz visām plāksnītēm bija rakstīts viens un tas pats nāves datums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzimšanas gads atšķīrās, bet nāves diena visiem bija vienāda – tā pati, kurā pie Eiropas robežām Spānijas teritorijā bija nogrimis kārtējais bēgļu kuģis.

Tāds pats kā pirms dažām nedēļām Lampedūzā ar 356 noslīkušajiem. No tiem 16 bērni vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Tagad nežēlīgo statistiku ik dienas turpina reģistrēt pie Itālijas un Maltas krastiem Vidusjūrā. Oktobra summa – apmēram 600 upuru. Vairums bēg no kara plosītās Sīrijas vai Eritrejas. Cilvēki, kuriem nav kur sprukt un šis jūras ceļš ir vienīgais iespējamais ceļojums pie miera un pārticības ar nosaukumu Eiropa.

Parastu biļeti lidmašīnā vai pasažieru kuģī mēs viņiem nepārdodam

Itāliešu kolēģis Fabrizio Gatti savā žurnālista darbā bieži ir izmantojis valrafēšanu1, lai labāk izstudētu sev svarīgo problēmu «no iekšpuses». Pārģērbies par viesstrādnieku «ar atbilstošu identitāti», viņš sāka savu «bēgļa» ceļu kopā ar afrikāņiem no Nigēras uz Lampedūzu. Valrafēšana «under cover» iestiepās četru gadu garumā, un sīkāk par to var izlasīt viņa grāmatā «Bilal» (2006). Pa šo laiku Vidusjūrā jau noslīkuši vai Sahārā izžuvuši vairāki tūkstoši bēgļu kopā ar savām cerībām «tikt uz zaļa zara».

Pēc Lampedūzas traģēdijas likumi nav mainīti: visi, kas nelegāli ierodas Itālijā, skaitās noziedznieki un tiek tiesāti. Vēl vairāk – Itālijas valdība (Emma Bonino) pat pieprasa, lai Eiropas valstis cīnās pret Āfrikas bēgļiem Vidusjūrā tieši tāpat kā pret Somālijas jūras laupītājiem.

Nāve bēgot vai pārdodot seksu

Kamēr Itālija gatavojas vajāt bēgļus kā afrikāņu pirātus, bagāto Rietumeiropas valstu egoisms iegūst aizvien jaunas formas bēgļu valstu kolonizēšanā. Piemēram, tā pati Francija nekautrējas turpināt ekonomiski paverdzināt Nigēru, izsūknējot no tās par smiekla cenu dārgo urānu. Francijas valdība (kopā ar transnacionāliem koncerniem) atbalsta korumpēto Nigēras zemes un dabas resursu ekspluatācijas politiku. Lauksaimniecības vietā te uzrodas aizvien jauni naftas torņi. Līdzīgi Itālija, Vācija, Kanāda un Irāna atbalsta Eritrejas diktatūras režīmu, kuras rezultātā uz Eiropu plūst turienes ekonomisko un politisko bēgļu straumes. Izveidojas absurda situācija – bagātā Rietumeiropa nolaiž pārticības asinis Āfrikai (radot priekšnosacījumu postam) un vienlaikus aizver vārtus uz paradīzes vārtiem Itālijā un Maltā.

Humānās dimensijas krahu uzrāda arī Austrumeiropas «veiksmes stāsti». Kamēr 4000 bulgāru protestē pret savas sociālistu valdības Plamena Orešanska ekonomisko politiku Sofijā (Reuters, 12.11.2013.), Stokholmu jau pārpludinājuši profesionāli rumāņu ubagu pūļi. Tie darbojas saskaņoti un sistemātiski. Pirms gada uz ielu stūriem sēdēja pusmūža ubadzes, tagad – pārsvarā gados jauni puiši, spēka gados diedelē modernāk.

Piemēram, ubags Dimitrijs ir 25 gadus vecs un ubago Stokholmas centrā, lai nosūtītu iekrāto atpakaļ ģimenei Rumānijā. Tā kā stāvēšana uz ielas stūra nav rentabla, viņš vienlaikus pārdod arī seksu: par 25 latiem anālo aktu, par 19 latiem orālo seksu. Pircēji ir tikai vīrieši.

«Man ir grūti atteikties no tik ienesīga biznesa,» Dimitrijs skaidro, nedaudz nervozi, «jūs taču saprotat, ka runa ir tikai par naudu, nevis par baudu. Es šajos brīžos vienmēr iedomājos, ka esmu kopā ar savu sievu. Jūs darītu to pašu, ja mātei vajadzētu naudu slimnīcai.» Arī viņa sieva ubago Stokholmā, taču seksa pārdošana ir ienesīgāka. Tā nodrošina Dimitrijam mēnešalgu 500 latu robežās (10 reizes vairāk nekā ieņēmumi par darbu Rumānijas fabrikā) Kas ir klienti? «Visu vecumu kungi, pamatā ģimenes cilvēki,» atzīst Dimitrijs un uzsver, ka neviens Rumānijā nedrīkst uzzināt par viņa patieso nodarbošanos Stokholmā. Ko viņš patiešām vēlētos strādāt? «Vislabāk par apkopēju,» saka Dimitrijs spāniski un apgalvo, ka būtu spējīgs iztīrīt visu Stokholmu, ja vien viņam atļautu to izdarīt un normāli par to samaksātu.

Pašlaik 200-300 rumāņu ik dienas pārdod seksu Stokholmā, un policija ar šo problēmu pagaidām nespējot tikt galā.

Vieni pārdod ķermeni, citi spēlē mūziku metro vagonā, vēl trešie liek uz metro vai autobusa soliem kartītes ar iežēlinošiem tekstiem par savu grūto dzīvi un lūdz tāpēc naudu.

«Veiksmes stāsta» grimases

Pirms gada Eiropas Padomes sociālo tiesību komiteja nāca klajā ar paziņojumu, ka divas Grieķijas valdības darba tirgus reformas, kas tikko realizētas «aizdevēju» spiediena rezultātā, ir nelikumīgas. Komiteja konstatēja, ka vainīgie ir starptautiskie aizdevēji (Eiro komisija, Eiropas centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas ar savām iniciatīvām rupji pārkāpuši darba ņēmēju tiesības krīzes skartajā valstī. Tās pašas, kuras faktiski aizsargā Eiropas sociālā harta (facklig.su, 2012.19.10.)

Starptautiskās arodbiedrību kustības ekspertu komiteja un grieķu organizācijas vadītājs Vangelis Moutafis intervijā Jazeera 2013. gada februārī uzvēra, ka «aizdevēju noteikumi izraisījuši dramatiskas pārmaiņas sabiedrībā un panākuši neakceptējamus darba tirgus nosacījumus», kas «panāk visas Eiropas darba tirgus paralīzi. Uzņēmumiem, kam pieder ražotnes Eiropā, ir jārealizē nulles vienošanās un jābūt gataviem izspēlēt vienas valsts fabriku pret citas valsts ražotni kā šaha kauliņus» (Axel Green.Arbetare, 28.02.2013.).

Tas, ka Eiropas «aizdevēji» savā krīzes politikā ir «aizgājuši par tālu», nevienam vairs nav noslēpums. «Diemžēl krīzes novēršanas rezultātā valstis ir pieņēmušas lēmumus, kas faktiski ir pretrunā ūnijas līgumam. Tās nedrīkst piedāvāt citām dalībvalstīm glābšanas scenārijus» (S.Gustafsson, Akademiker, 10/2012). Tos pašus, kas tika realizēti arī Latvijas «veiksmes stāsta» laikā pie mums.

Kāpēc neceļ minimālo algu līdz 300 latiem?

Grieķiem tagad palīdz Eiropas sociālā harta, kuru Latvijas krīzes brīdī vietējās arodbiedrības neaktualizēja. Pat pieņemot Saeimas ratificēto Eiropas sociālo hartu februārī, mūsu deputāti neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu «pienācīgus dzīves apstākļus» un saskaņā ar kuru, pēc tiesībsarga Jura Jansona domām, minimālo algu valstī būtu jāpalielina no 200 līdz aptuveni 300 latiem. Premjers Valdis Dombrovskis (V) toreiz skaidroja, ka ratificēt visu Eiropas sociālo hartu pilnībā nav iespējams, jo vairākiem hartas punktiem, piemēram, par minimālās algas līmeņa celšanu, ir būtiska ietekme uz valsts budžetu un valsts konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauda arī LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens, uzsverot, ka Latvijai nav ekonomisko iespēju izpildīt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu.

Sakarā ar to, ka pie mums «nav iespējams», bet citur «ir iespējams», mūsu «sēņu lasītāji» turpina bēgt visos virzienos. Tāpēc Latvijā pērn bija novērojams otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES, 10,3% (TVNET, 20,11.2013.) un efekts, ka «atlikušie cieš no emocionāla rakstura problēmām. Nespējot piemēroties jaunajiem apstākļiem, atgūt pašapziņu un likt lietā savas spējas» (France 24. 22.05.2012.).

Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma Eiropas pārtikušo valstu virzienā turpinās.

Vainīgie šeit nav nedz bēgļi laivās pie Lampedūzas, nedz arī laimes meklētāji Rietumeiropas sēņu lasītavās. Viņu bēgšana ir citu cilvēku – reālu politiķu pieļauto politisku kļūdu sekas.

Paši emigrācijas «procesu» izraisītāji un kultivētāji joprojām sēž savos krīzes gadu iesildītājos amatu krēslos gan Briselē, gan Vašingtonā vai Rīgā. Pat mūsu valsts centrālās bankas vadītājs un pašmāju fiskālie krīzes gudrinieki savus iesildītos krēslus un lielās algas nav atstājuši aiz muguras.

Tas notiek laikā, kad Eiropa turpina nogalināt migrantu cerības.

Tās pašas, kuras mirst pēdējās.