Gandrīz kā pie mums Latvijā – kādam jāpaliek uz vietas. Sveika #CapeVerde!

Zaļā raga salas pirms nedēļas sagaidīja ar tveici. Ziemas jakas palika Eiropā. Cepures sabāztas kabatās un cimdi noslēpti ceļasomas stūrī. Tuksnesis (salas izskatā) nostājās mūsu priekšā kopā ar laika nobīdi 3 stundas, mūžīgo vēju un izrotātām plastmasas Ziemassvētku eglītēm publisko telpu stūros jau decembra vidū. Cape Verde, Kap Verde jeb Kaboverde sasveicinājās nedaudz bikli, taču laipni. Tagad svarīgi nedabūt saules dūrienu, nesapūst ausis vējā un neazķēpēt brilles. Sērfot prātīgi, lai gan viļņi lieli un sarkanais karogs mastā. Zivis ložņā ap stilbiem bezkaunīgi un ziņkārīgi. Piedzīvojumi var sākties.

Transporta skola ierodas pirmā.

-Galvenais nedodiet taksistam vairāk par trim eiro, – noskaldīja puisis ar vācu akcentu.

-Kāpēc tā?

-Tāda ir cena.

-Vai nevajag šoferim pirms brauciena pajautāt?

-Nē, nevajag.

-Kāpēc ne?

-Tāpēc, ka tad taksists cenu uzreiz pacels uz 4 vai 5 eiro.

-Un visi uzreiz klausa?

-Jā.

-Un cenu nemaina?

-Nē.

Vācietis mani nesaprata. Viņam bija kārtība visur un tie, kas strādā apkalpojošajā jomā, to arī ievēro.

-Te nav nekāda Arābija, – viņš atcirta un vēl platāk ieplēta savas zaļās acis. Tad pēkšņi telpu pārņēma vējš. Sapurināja visus iespējamos matus un aizkarus un nerimās kamēr mēs apklusām. Visi pēc kārtas. Tā tas Zaļā Raga salā ir pieņemts. Vējš ielaužas, dominē un visi aizver mutes.

ŠĪ saruna notika vakar, Sala salas dienvidos. Pirms mana brauciena no viesnīcas uz Santamaria zvejniekciemu.

Avotos latviešu valodā par Kaboverdes arhipelāgu rakstīts maz un savādi. Atceļot uz šejieni gatavojos jau sen, taču apstākļi līdz šim vienmēr bija iegrozījušies nelabvēlīgi. Tagad beidzot astoņas stundas lidmašīnā bija aizvadītas, pirmā nedēļa saulē pavadīta un laiks pienācis atskaitei draugiem un paziņām, kas man lūdza uzrakstīt, kā šeit klājas.

Kaboverde atrodas Atlantijas okeānā, uz dienvidiem no Kanāriju salām. Iepretī Gambijai un Senegālai. 500 km uz rietumiem. Okeānā. Tā ir suverēna valsts un sastāv no 15 salām ar portugāļu valodu valsts valodas statusā.1456. gadā šo neapdzīvoto salu grupu atklāja portugāļu jūras ceļotāji un jau 1462. gadā teritorija kļuva par Portugāles koloniju. Vēlāk sala izmantota melno vergu transportam uz jauno pasauli un kā degvielas vai pārsēšanās depo lidmašīnām un kuģiem.

Valsts kļuva neatkarīga 1975. gadā, taču veco kolonizatoru valoda un tradīcijas saglabājās. Sākumā Kaboverde izveidoja ūniju ar Gvineju Bisau, taču 1980.gadā šī savienība tika likvidēta. Pamazām arhipelāgs pārvērtās par vienu no stabilākajām Āfrikas demokrātijām. 90. gados valsts pārdzīvoja ilgstošus sausuma periodus un šajā brīdī sākās plaša iedzīvotāju emigrācija projām no dzimtenes. Šodien vairāk kaboverdiešu dzīvo ārpus dzimtenes.

No 15 salām tikai 10 ir apdzīvotas. Galvaspilsēta Praia atrodas Santjago. Salas ir diezgan atšķirīgas. Daļa zaļas, citas tuksnešainas. Klimats maigs, glāsmaināks nekā kontinentā. Lietus gandrīz nav. Taču katru dienu nākas sadzīvot ar vēju, kuru sauc harmats, jo tas ir sauss un nes sev līdzi smiltis no Rietumsahāras. Nigērā šīm smilšu vējam ir slikta slava. Tas nesot sev līdzi nervozitāti un skumjas. Man šis mūžīgais smilšu vējš patīk, jo padara karstumu vieglāk panesamu. Gaisa mitrums šeit 15%, daudziem tas par traku. Tiek asinis no deguna, iekaist acis un ausis. Es te pagaidām turos. Bez problēmām. Vētru brīžos apsienu ausis un brilles uz acīm. Iztieku.

Valsti ir apmēram 492 000 iedzīvotāju (2010). Balto iekarotāju un melno vergu pēcteči. Valsts ekonomika (tieši tāpat kā Latvijā) ļoti atkarīga no emigrantu finansējuma. maz derīgo izrakteņu, dzeramā ūdens deficīts. Zivis un tūrisms veido galveno ienākumu daļu. 80% pārtikas tiek importēta. Valsts atbalsta privāto investīciju ieplūšanu, jo 1/3 iedzīvotāju joprojām dzīvo zem iztikas minimuma.

Iedzīvotāju kontingents ļoti raibs: sākot ar portugāļiem un beidzot ar holandiešu, britu, amerikāņu, ķīniešu un Brazīlijas ieceļotājiem. 93% iedzīvotāju ir katoļi. 7% protestanti. Vietējie runā portugāļu un kreolu valodās.

Salu kultūra atspoguļo gan portugālisko pagātni, gan Āfrikas kontinenta tuvumu. Mūzika te dominē (morna un kizomba). Morna ir šejienes fado paveids. Vārdi parasti kreoliešu valodā, bet grupas sastāv no klarnetes, vijoles un taustiņinstrumentiem. Kizomba ir romantiskas afrikāņu balādes. Cesaria Evora, protams, komentārus neprasa. Taču ir arī jauni izpildītāji un sajūta (klausoties vietējo mūziku) gandrīz tāda pati kā Kubā.

Santamaria ir mans pašlaik tuvākais miestiņš. Apmēram 1,5 stundas pārgājiena attāluma gar krastu vai 10 min ar to pašu taksometru, kas maksā 3 eiro.

Miestiņš ir faktiski zvejniekciems, kuru šodien jau okupējuši tūristi. Neraugoties uz ārzemnieku intensīvo klātbūtni, vietējie tomēr pieturas pie savām tradīcijām. Zvejo un tirgo zivis centrā katru dienu. Ieliņu tīkls izbūvēts tā, lai vējš netiek klāt. Tieši tāpēc šajos labirintos pieturas nejēdzīga svelme, kuru vietējās melnās sievietes nemaz nejūt, bet mums ik pa brīdim prasās pēc kafijas. Ietves nejēdzīgas, pa ielām klaiņo suņi un kaķi. Jāsoļo prātīgi, skatoties kur sper soli, bet klapatas ir pūļu vērtas. Trūcīgā šejienes tauta ir laipna un viesmīlīga. Tas, manuprāt, ir pats galvenais.

Vislabākais šeit ir trīs lietas: 1) vasara, 2) okeāns un iespējas peldēt un sērfot, 3) zivju ēdieni. Beidzot manā priekšā nostājusies valsts, kurā nav “zivju dienas” un neeksistē padomju laikos Latvijā ievazātās negaršīgu zivju ēdienu “nekultūras” fenomens. Te zivis mīl, saprot, prot sagatavot lieliskas maltītes. Sākot ar sardīnēm un beidzot ar lielajiem vēžiem un omāriem. Cik lieliski!

Rīt pievakarē jābrauc uz miesta centru, kur notiks nakts koncerti.

Šodien iepazinos ar divām simpātiskām dāmām. Māti un meitu. Abas sēdēja ielas malā un aicināja mani pievienoties, brīdī kad gāju garām.

  • Kā tevi sauc? – vaicāja māte. Pateicu. Viņai patika vārds Sandra. Noderēšot nākamajām bērnam, kuru pašlaik gaidot meita. Pašas bēbis sēdēja ievīstīts lakatā uz muguras. Parunājām par bērniem, vārdiem un ekonomisko krīzi. Nupat jau paliekot labāk. Gandrīz visi braucot projām, taču viņas nebraukšot. Kādam taču esot jāpaliek uz vietas?

Pazīstams stāsts.

Gandrīz kā pie mums Latvijā.

 

 

 

 

Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

2013. gada 3. decembrī speciāli TVnet

Bēgļu protests Rīgā TVNet fotoMēs dzīvojam tautu staigāšanas laikā, kad cilvēku grupas intensīvi migrē pāri robežām uz visām debess pusēm. Lielākā migrantu daļa uztur kontaktu ar savām mājām, tuviniekiem caur internetu un tāpēc nejūtas pazuduši plašajā pasaulē. «Poļu santehniķis», kas šodien ir tikpat plaši pazīstams jēdziens kā britu «biržas fondu mākleris», pieder tai pašai migrantu populācijai, kas jau sen ir pārstājuši dzīvot vienā konkrētā valstī.

Pārslodzes efekti

Sekas šai «staigāšanai» ir dažādas. Ekonomisti saredz migrācijā gigantiskas uzplaukuma iespējas, jo imigranti ir gatavi lētāk paveikt darbus, kas vietējiem nav pa prātam. Tieši tāpēc Rietumu demokrātijas pašlaik labi «uzvārās», izmantojot jauno imigrantu dinamismu savienojumā ar vietējo pieredzējušo speciālistu kompetenci un menedžmentu.

Ir arī ēnas izpausmes, kas novērojamas ārzemnieku sociālajā diskriminācijā, jo «caurmēra rietumeiropieši» imigrantus vairāk uztver kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu.

Neraugoties uz to, ka ārzemju viesstrādnieki uzņemas viszemāk atalgotos darbus – tos pašus, kurus vietējie nevēlas strādāt, bezdarbs jaunatnes vidū Rietumeiropā joprojām ir nepieklājīgi augsts (23%) un te ārzemniekus labāk redz ejam, nevis nākam.

Migrācija un finansiālā krīze ir panākusi skarbu politisko spēku pārgrupēšanos, par ko uzskatāmi ziņo, piemēram, aizvadītās vēlēšanas Norvēģijā un Nacionālas frontes panākumi Francijā. Klasisko centra un labējo partiju krīzi pašlaik perfekti izmanto populisti = nacionālisti.

Marina Lepēna nupat intensīvi apbraukā kaimiņvalstis, lai organizētu jaunu populistu partijas aliansi gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014. gadā šo plānoto parlamenta grupu veidošot vismaz 25 Eiropas Savienības parlamentārieši no vismaz 7 valstīm. Formāli kopsaucējs nebūšot nacionālisms, bet gan «eiroskepse» un «anti-globalizācija». Pēc komentētāju domām «ģimenes firma = Lepēni» ožot pēc politiskā ekstrēmisma pulvera. To uzjundī jau nākošais migrācijas efekts – bēgļi, kas piemet pagales separātistu ugunskuriem visā vecajā kontinentā.

Izmisums zem Sarkanā Krusta

Bēgļu izraidīšanas epizodes gandrīz visur izskatās vienādi: izmisuši cilvēki ostā vai lidostā, kurus elkonī vai «aiz padusēm» mēģina vertikāli noturēt policisti vai Sarkanā Krusta personāls. Reizēm viņi sēž un izliekas, ka klausās monologā, kuru pauž vietējās varas pārstāvji. Reizēm pretojas. Bezcerīgi. Jo vara vienalga uzvarēs un viņus izraidīs atpakaļ uz mītnes zemi. Uz to pašu, no kuras viņi aizbēguši. Veselām ģimenēm vai pa vienam. Ir redzēti arī bērni, kurus izraida. Pamatā pusaudži – histēriski un izmisuši puikas.

Viņi var izskatīties arī kā kapi. Masu kapi. Pirmo reizi ar tiem iepazinos pirms vairākiem gadiem Handijā (Jandia). Nesen iekārtotos katoļu kapos uz visām plāksnītēm bija rakstīts viens un tas pats nāves datums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzimšanas gads atšķīrās, bet nāves diena visiem bija vienāda – tā pati, kurā pie Eiropas robežām Spānijas teritorijā bija nogrimis kārtējais bēgļu kuģis.

Tāds pats kā pirms dažām nedēļām Lampedūzā ar 356 noslīkušajiem. No tiem 16 bērni vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Tagad nežēlīgo statistiku ik dienas turpina reģistrēt pie Itālijas un Maltas krastiem Vidusjūrā. Oktobra summa – apmēram 600 upuru. Vairums bēg no kara plosītās Sīrijas vai Eritrejas. Cilvēki, kuriem nav kur sprukt un šis jūras ceļš ir vienīgais iespējamais ceļojums pie miera un pārticības ar nosaukumu Eiropa.

Parastu biļeti lidmašīnā vai pasažieru kuģī mēs viņiem nepārdodam

Itāliešu kolēģis Fabrizio Gatti savā žurnālista darbā bieži ir izmantojis valrafēšanu1, lai labāk izstudētu sev svarīgo problēmu «no iekšpuses». Pārģērbies par viesstrādnieku «ar atbilstošu identitāti», viņš sāka savu «bēgļa» ceļu kopā ar afrikāņiem no Nigēras uz Lampedūzu. Valrafēšana «under cover» iestiepās četru gadu garumā, un sīkāk par to var izlasīt viņa grāmatā «Bilal» (2006). Pa šo laiku Vidusjūrā jau noslīkuši vai Sahārā izžuvuši vairāki tūkstoši bēgļu kopā ar savām cerībām «tikt uz zaļa zara».

Pēc Lampedūzas traģēdijas likumi nav mainīti: visi, kas nelegāli ierodas Itālijā, skaitās noziedznieki un tiek tiesāti. Vēl vairāk – Itālijas valdība (Emma Bonino) pat pieprasa, lai Eiropas valstis cīnās pret Āfrikas bēgļiem Vidusjūrā tieši tāpat kā pret Somālijas jūras laupītājiem.

Nāve bēgot vai pārdodot seksu

Kamēr Itālija gatavojas vajāt bēgļus kā afrikāņu pirātus, bagāto Rietumeiropas valstu egoisms iegūst aizvien jaunas formas bēgļu valstu kolonizēšanā. Piemēram, tā pati Francija nekautrējas turpināt ekonomiski paverdzināt Nigēru, izsūknējot no tās par smiekla cenu dārgo urānu. Francijas valdība (kopā ar transnacionāliem koncerniem) atbalsta korumpēto Nigēras zemes un dabas resursu ekspluatācijas politiku. Lauksaimniecības vietā te uzrodas aizvien jauni naftas torņi. Līdzīgi Itālija, Vācija, Kanāda un Irāna atbalsta Eritrejas diktatūras režīmu, kuras rezultātā uz Eiropu plūst turienes ekonomisko un politisko bēgļu straumes. Izveidojas absurda situācija – bagātā Rietumeiropa nolaiž pārticības asinis Āfrikai (radot priekšnosacījumu postam) un vienlaikus aizver vārtus uz paradīzes vārtiem Itālijā un Maltā.

Humānās dimensijas krahu uzrāda arī Austrumeiropas «veiksmes stāsti». Kamēr 4000 bulgāru protestē pret savas sociālistu valdības Plamena Orešanska ekonomisko politiku Sofijā (Reuters, 12.11.2013.), Stokholmu jau pārpludinājuši profesionāli rumāņu ubagu pūļi. Tie darbojas saskaņoti un sistemātiski. Pirms gada uz ielu stūriem sēdēja pusmūža ubadzes, tagad – pārsvarā gados jauni puiši, spēka gados diedelē modernāk.

Piemēram, ubags Dimitrijs ir 25 gadus vecs un ubago Stokholmas centrā, lai nosūtītu iekrāto atpakaļ ģimenei Rumānijā. Tā kā stāvēšana uz ielas stūra nav rentabla, viņš vienlaikus pārdod arī seksu: par 25 latiem anālo aktu, par 19 latiem orālo seksu. Pircēji ir tikai vīrieši.

«Man ir grūti atteikties no tik ienesīga biznesa,» Dimitrijs skaidro, nedaudz nervozi, «jūs taču saprotat, ka runa ir tikai par naudu, nevis par baudu. Es šajos brīžos vienmēr iedomājos, ka esmu kopā ar savu sievu. Jūs darītu to pašu, ja mātei vajadzētu naudu slimnīcai.» Arī viņa sieva ubago Stokholmā, taču seksa pārdošana ir ienesīgāka. Tā nodrošina Dimitrijam mēnešalgu 500 latu robežās (10 reizes vairāk nekā ieņēmumi par darbu Rumānijas fabrikā) Kas ir klienti? «Visu vecumu kungi, pamatā ģimenes cilvēki,» atzīst Dimitrijs un uzsver, ka neviens Rumānijā nedrīkst uzzināt par viņa patieso nodarbošanos Stokholmā. Ko viņš patiešām vēlētos strādāt? «Vislabāk par apkopēju,» saka Dimitrijs spāniski un apgalvo, ka būtu spējīgs iztīrīt visu Stokholmu, ja vien viņam atļautu to izdarīt un normāli par to samaksātu.

Pašlaik 200-300 rumāņu ik dienas pārdod seksu Stokholmā, un policija ar šo problēmu pagaidām nespējot tikt galā.

Vieni pārdod ķermeni, citi spēlē mūziku metro vagonā, vēl trešie liek uz metro vai autobusa soliem kartītes ar iežēlinošiem tekstiem par savu grūto dzīvi un lūdz tāpēc naudu.

«Veiksmes stāsta» grimases

Pirms gada Eiropas Padomes sociālo tiesību komiteja nāca klajā ar paziņojumu, ka divas Grieķijas valdības darba tirgus reformas, kas tikko realizētas «aizdevēju» spiediena rezultātā, ir nelikumīgas. Komiteja konstatēja, ka vainīgie ir starptautiskie aizdevēji (Eiro komisija, Eiropas centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas ar savām iniciatīvām rupji pārkāpuši darba ņēmēju tiesības krīzes skartajā valstī. Tās pašas, kuras faktiski aizsargā Eiropas sociālā harta (facklig.su, 2012.19.10.)

Starptautiskās arodbiedrību kustības ekspertu komiteja un grieķu organizācijas vadītājs Vangelis Moutafis intervijā Jazeera 2013. gada februārī uzvēra, ka «aizdevēju noteikumi izraisījuši dramatiskas pārmaiņas sabiedrībā un panākuši neakceptējamus darba tirgus nosacījumus», kas «panāk visas Eiropas darba tirgus paralīzi. Uzņēmumiem, kam pieder ražotnes Eiropā, ir jārealizē nulles vienošanās un jābūt gataviem izspēlēt vienas valsts fabriku pret citas valsts ražotni kā šaha kauliņus» (Axel Green.Arbetare, 28.02.2013.).

Tas, ka Eiropas «aizdevēji» savā krīzes politikā ir «aizgājuši par tālu», nevienam vairs nav noslēpums. «Diemžēl krīzes novēršanas rezultātā valstis ir pieņēmušas lēmumus, kas faktiski ir pretrunā ūnijas līgumam. Tās nedrīkst piedāvāt citām dalībvalstīm glābšanas scenārijus» (S.Gustafsson, Akademiker, 10/2012). Tos pašus, kas tika realizēti arī Latvijas «veiksmes stāsta» laikā pie mums.

Kāpēc neceļ minimālo algu līdz 300 latiem?

Grieķiem tagad palīdz Eiropas sociālā harta, kuru Latvijas krīzes brīdī vietējās arodbiedrības neaktualizēja. Pat pieņemot Saeimas ratificēto Eiropas sociālo hartu februārī, mūsu deputāti neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu «pienācīgus dzīves apstākļus» un saskaņā ar kuru, pēc tiesībsarga Jura Jansona domām, minimālo algu valstī būtu jāpalielina no 200 līdz aptuveni 300 latiem. Premjers Valdis Dombrovskis (V) toreiz skaidroja, ka ratificēt visu Eiropas sociālo hartu pilnībā nav iespējams, jo vairākiem hartas punktiem, piemēram, par minimālās algas līmeņa celšanu, ir būtiska ietekme uz valsts budžetu un valsts konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauda arī LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens, uzsverot, ka Latvijai nav ekonomisko iespēju izpildīt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu.

Sakarā ar to, ka pie mums «nav iespējams», bet citur «ir iespējams», mūsu «sēņu lasītāji» turpina bēgt visos virzienos. Tāpēc Latvijā pērn bija novērojams otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES, 10,3% (TVNET, 20,11.2013.) un efekts, ka «atlikušie cieš no emocionāla rakstura problēmām. Nespējot piemēroties jaunajiem apstākļiem, atgūt pašapziņu un likt lietā savas spējas» (France 24. 22.05.2012.).

Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma Eiropas pārtikušo valstu virzienā turpinās.

Vainīgie šeit nav nedz bēgļi laivās pie Lampedūzas, nedz arī laimes meklētāji Rietumeiropas sēņu lasītavās. Viņu bēgšana ir citu cilvēku – reālu politiķu pieļauto politisku kļūdu sekas.

Paši emigrācijas «procesu» izraisītāji un kultivētāji joprojām sēž savos krīzes gadu iesildītājos amatu krēslos gan Briselē, gan Vašingtonā vai Rīgā. Pat mūsu valsts centrālās bankas vadītājs un pašmāju fiskālie krīzes gudrinieki savus iesildītos krēslus un lielās algas nav atstājuši aiz muguras.

Tas notiek laikā, kad Eiropa turpina nogalināt migrantu cerības.

Tās pašas, kuras mirst pēdējās.

Mums tuvojas Sahāra. Kāpj temperatūra un cerības.

2012. gada  11. decembrī. Speciāli TVnet.

Tuksnesis. Attēli no GoogleTuvojas Ziemassvētki un gadu mija. Ikviens no mums cer uz «baltiem Ziemassvētkiem» un «maziem mīnusiem gaisā» Jaungada naktī. Klimatam un apkārtējai videi ir nozīme arī mūsu labsajūtā un komfortā.

«Nevēlamies blenzt decembrī uz dubļiem sniega vietā un greznoties ar lietussargiem vai jakām jūlija tveices laikā. Diemžēl bieži traucē kaitinošas vētras, plūdi, jo klimata pārmaiņas norisinās aizvien intensīvāk – uz slikto pusi: kūst Arktikas ledāji, pieaug piesārņojuma līmenis ūdenskrātuvēs, slimo koki, samazinās dziedātājputnu skaits, un šie procesi attiecas uz mums visiem, neskatoties uz to, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Šīs klimata izmaiņu izraisītās vides mutācijas skar un ievaino telpu, kurā mēs visi dzīvojam kopā zem zilajām debesīm. Uz planētas Zeme.

Jo izraisītājs ir «cilvēks» ar savu industriālo ofensīvu dabai.

Tieši tāpēc arī pie mums Latvijā vajadzētu akūtāk, aktīvāk un konstruktīvāk pievērsties šīm problēmām, mēģinot tās risināt praktiski, ekonomiski un arī politiski. Izglītojot sabiedrību un iesaistot to plašāk un aktīvāk vides jautājumu risināšanā.

Kurš vainīgs pie tā, ka aktuālie sestdienas Dohas lēmumi Latvijas mediju vidē vakar un šodien ir bez rezonanses? Kāpēc zaļā politika Latvijā joprojām ir nedzimuša bērna statusā?

Diemžēl Latvijā joprojām trūkst funkcionējošas un patiesas Zaļās jeb vides aizsardzības partijas, kas cīnītos par zaļo vērtību saglabāšanu un zaļās domāšanas ekspansiju mūsu publiskajā telpā. Ja mums būtu normāla Zaļā partija, nevis tāda kā tagad, kas formāli (greznojoties ar «zaļās» partijas atribūtiem) pakārto savu stratēģiju Lemberga Zemnieku partijas līnijām, tad situācija būtu līdzīga vācu vai skandināvu zaļajam aktīvismam visplašākajos iedzīvotāju slāņos. Būtībā zaļā partija nekādi nespēj būt koalīcijā ar zemnieku partiju, jo šo partiju mērķi un uzdevumi ir antagoniski. Zaļie – aizsargā vidi, zemnieki to ekspluatē un izmanto.

Pārāk pieticīgi politiskajā līmenī pie mums rosās arī zaļās organizācijas, un tāpēc būtiskie lēmumi tiek deleģēti birokrātiem un koridoru sarunām. Tur tie noslīkst biezo tepiķu putekļu klusumā.

Kašķēšanās divu nedēļu garumā

Sestdien pievakarē gandrīz 200 pasaules valstis Dohā (Katarā) beidzot vienojās par vides glābšanas kompromisa lēmumu. Tas nozīmē, ka Kioto līgumu pagarina vēl astoņus gadus. Vienošanās notika dramatiski un ar lielām nesaskaņām fonā. Jau tagad skaidrs, ka daudzos jautājumos «lielajām» un «mazajām», «industriālajām» un «parastajām» valstīm nebija unisona.

Kā norāda «Reuters», veco Kioto līgumu pagarinās vēl astoņu gadu garumā, taču vissmagāko jautājumu – «par palīdzību trūcīgajām valstīm» nāksies deleģēt nākotnei. Nav izvirzīti jauni mērķi kaitīgo izplūdes izmešu visaptverošai redukcijai.

Vienošanās paketē atrodami arī daži cerīgi virzieni, piemēram, vienošanās par ilglaicīgu klimata kataklizmu sanēšanu (krastu eroziju, sālsūdens ieplūšanu saldūdens zonā u., tml.). Šajā virzienā tiks veidota konkrēta sadarbības programma valstu starpā, kas ir apsveicams solis.

Sliktāk izskatās ar tā saucamo otrā posma līgumu, jo tas aptver tikai mērķi  siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazināšanai 15% apmērā pēc 2012. gada. Arī šajā virzienā pieņemt tālejošus lēmumus Dohas apspriedes laikā traucēja Krievija ar saviem «izgājieniem». Piemēram, Krievijas delegāts, paužot dusmas, demonstratīvi protestējot, izsoļoja laukā no zāles, lai pēc tam iebizotu atpakaļ un traucētu pārējiem domāt un vienoties. Lēmumu pieņemšanu bremzēja arī Ukraina un Baltkrievija. Spieķus riteņos meta arī Ķīna un Indija, tos ignorēja ASV, Japāna un Kanāda. Vācijai bieži «nebija saprotami» konferences dokumenti, un tas nozīmē, ka ANO Klimata pārmaiņu kārtējā konference nerealizēja iecerēto pilnībā.

Kompromisa lēmumu akceptēja gandrīz 200 valstis. Šķiet, ka arī Latvija, kuru šajā konferencē pārstāvēja divi Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrijas darbinieki (Aleksandrs Antonovs, Jurijs Spiridonovs).

VARAM par Latvijas balsojumu publiski neinformē, taču savā ziņā presei uzver, ka beidzot «ir panākta vienošanās par Kioto protokola otro saistību periodu», un konstatē, ka ar šo «tiek turpināta aizsāktā klimata politika un darbs pie klimata pārmaiņu samazināšanas pasākumiem».

Miglaini, tēlaini un nekonkrēti. Kā parasti.

Nekas tāds nav bijis pēdējos 20 miljonus gadu

Tikmēr pasaules klimata plānotāji prognozē strauju temperatūras celšanos. Pasaules banka nesen ziņoja, ka mums jārēķinās ar globālo sasilšanu 4 grādu robežās. «Būtībā te ir runa nevis par bīstamu nākotni, bet gan katastrofu tuvākajā laikā,» konstatē vides jautājumu pētnieks un profesors Juhans Rakštroms. Tas nozīmē, ka ANO apspriedēs prognozētie 2 grādi (Kopenhāgenas apspriede pirms 3 gadiem) jau tagad atpaliek no reālās sakaršanas līknes un «tik strauju temperatūras celšanos mūsu planēta nav pieredzējusi pēdējo 20 miljonu gadu laikā» (DN, 08.12.2012). Kamēr 21 no 50 industriālajām pasaules valstīm atsakās samazināt emisiju gāzes, tikmēr mēs mīņājamies uz vietas.

«Mums visiem kopā beidzot jāsāk cīņa pret trūkumu, nevienlīdzību un traģiskajām klimata pārmaiņām, kas skar mūs visus. Tūkstošgades 7. mērķis paredzēja visu valstu līdzdalību kaitīgo izplūdes gāzu apjoma samazināšanā, taču reālā attīstība notiek pretējā virzienā. Ja temperatūra turpinās kāpt, tad miljoniem trūcīgo afrikāņu zaudēs savu iztikas iespēju – ūdeni un iespēju nodrošināt sevi ar pārtiku. Šis process ir nāvējošs un izraisīs daudzu cilvēku ciešanas. To nepieciešams apturēt!» rakstīja bīskaps Desmonds Tutū savā nesenajā uzrunā vairākās pasaules lielākajās avīzēs.

Vai tas attiecas arī uz mums?

Jā. Tieši un netieši. Āfrikas ziemeļos no austrumiem līdz rietumiem stiepjas bēgļu nometņu josla. Piemēram Dadabas bēgļu nometnē Kenijas ziemeļaustrumos mitinās ap pusmiljons bēgļu. Čada uzņēmusi ap 300 000 bēgļu no Sudānas un 75 000 no Centrālāfrikas Republikas. Lielas bēgļu nometnes šobrīd ir arī Nigērā, Mauritānijā, Burkina Faso, kuru pašlaik pārpludina bēgļi no kara plosītās Mali. Alžīrijas tuksneša zonās posta apstākļos mitinās bēgļi, kas pametuši Marokas okupēto Rietumsahāru. Visiem viņiem vajag drošību, iztiku un darbu.

Alžīrijā jaunatnes bezdarbs ir 50% līmenī. Zemāks tas nav arī citās šā kontinenta valstīs.

Tātad darba jaunajiem afrikāņiem nav, naudas iztikai nepietiek un, apstākļiem pasliktinoties, cilvēki meklē darbu ārzemēs – bagātajā Eiropā. Tie, kas tiek līdz galamērķim, iekļaujas moderno vergu armijā, apkopjot tomātu plantācijas Spānijā. Tie, kas iekrīt robežsargu izliktajos tīklos, kļūst par terorisma organizāciju kontingentu, tieši vai netieši saistoties ar Alkaidu.

Kur ir izeja no situācijas? Apzinoties, ka arī Eiropā jaunatnes bezdarba līmenis ir iespaidīgs – 22% un vecā kontinenta valstu valdības neko nespēj līdzēt, lai šo situāciju būtiski uzlabotu. Arī Eiropā ieguvējas ir organizētās noziedzības aprindas, kas pieslēdzas izmisušajiem jaunajiem bezdarbniekiem ar konkrētiem «darba piedāvājumiem» un paplašina savu kadru kalvi ar tiem, kuriem legālais darba tirgus pagriež muguru.

Izeja ir jaunu industriju attīstīšanā.

Neļausim tuksnesim tuvoties mūsu ābeļdārzam

Saules enerģijas izmantojuma idejas attīstās strauji. Ziemeļāfrikas potenciāls ir milzīgs. Pēdējie pētījumi šajā jomā pierāda (IIASA), ka Ziemeļāfrika ar savu saules enerģijas potenciālu varētu apgādāt ar elektrību visu Eiropas kontinentu. Kāds vācu uzņēmums jau izstrādā Sahārai lielu saules enerģijas centrāli ar nosaukumu Desertec 400 miljardu eiro vērtībā. Šis projekts sasaucās ar Vācijas gatavību atteikties no atomelektrostacijām un ES investīcijām ūdeņraža gāzes ražošanas attīstīšanā. Pastāv bioloģiski procesi, kas izdala ūdeņradi, saņemot gaismu un siltumu no saules, un tieši tāpēc saules enerģija var aizstāt «netīro» fosilo kurināmo. Tas atrisinātu gan Eiropas enerģētisko krīzi, gan bezdarbu Ziemeļāfrikas zonā. Nav izslēgts, ka tieši šajā virzienā paveras plašas iespējas arī ekonomiskās krīzes ievainotajām Eiropas siltajām valstīm – Grieķijai un Spānijai. Iespējams, ka Eiropai tagad jāizstrādā jauns «Maršala plāns» videi labvēlīgo energoresursu apguvei un attīstībai. Novēršot planētas tālāko sasilšanu, iedzīvotāju migrāciju un nodrošinot jaunas darba vietas posta skartajos planētas punktos Āfrikā un Eiropā.

Man šķiet, ka Eiropas liktenis lielā mērā atkarīgs no pašreizējo politiķu attieksmes pret jauniešiem. Vai nu viņi ir apgrūtinājums, vai arī resurss. Tāpēc ir nepieciešams prezidenta Rūzvelta cienīgs «new deal»: izšķiroša pāreja uz apjomīgu saules enerģijas izmantojumu, pārkārtošanos uz lokālu mājsaimniecību apgādi ar alternatīvo, videi labvēlīgo enerģiju, pāreju no fosilā kurināmā uz ūdeņraža «benzīnu», satiksmes pārkārtošanu atpakaļ uz sliedēm, izbūvējot jaunas vilcienu līnijas autoceļu vietā.

Lai izglābtu vidi, dabu, floru un faunu, ir jārīkojas izšķiroši.

Iespējams, ka šis spēriens +4 grādi mums bija jāsaņem, lai pamostos no finanšu krīzes izraisītās pasivitātes komas. Lai Sahāra paliek tur, kur tā ir, un apgādā mūs ar elektrību.

Neļausim tai tuvoties mūsu ābeļdārzam

Latvieši emigrē uz Portugāli, bet paši portugāļi meklē darbu Āfrikā

2012. gada 16. aprīlis
Angolas galvaspilsēta Luanda (SR)

Angolas galvaspilsēta Luanda (SR)

Tuvojas saules laiks.

Ideja (teorētiskā stadijā) par iespējamu nedēļas atvaļinājumu Portugālē izraisīja savādu reakciju internetā.

Kāda mana paziņa nekavējoties pārpludināja manu e pastu ar savas draudzenes laimes fotogrāfijām no Portugāles. Profilā, pretskatā, pozējot pusguļus, pussēdus un stāvus pie okeāna svešā sieviete no Latvijas uz šīm fotogrāfijām visiem spēkiem centās man fotogrāfiski apliecināt, cik latviešu emigranti Portugālē ir laimīgi un pārtikuši.

Noguru no vizuālās liekulības un izdzēsu sūtījumu.

Vienlaikus mediji ziņo par ekonomiskās krīzes padziļināšanos un bezdarba pieaugumu Portugālē. Šī iemesla dēļ portugāļi uzsākuši masveida izceļošanu uz Angolu darba meklējumos.  

Pašreizējais emigrācijas vilnis esot lielākais kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem.

Angola šodien spēj piedāvāt izglītotiem portugāļiem piemērotas darba vietas (piemēram, naftas industrijā) un šī iemesla dēļ Luanda kļuvusi par bijušo kolonizatoru apsolītu zemi. 

Pirms sešiem gadiem Angolas vēstniecība Lisabonā izsniedza 156 vīzas darba meklētājiem Angolā, šogad šis skaitlis ir 24 000.

Izceļošanu atbalsta arī Portugāles valdība. Pirms neilga laika premjerministrs uzmundrināja savus tautiešus doties uz ārzemēm un meklēt darbu tur, kamēr Portugāles darba tirgus ir pārsātināts. 

Pašlaik Angolā ir ar 3000 portugāļu uzņēmumu un šobrīd Angola kļuvusi par lielāko Portugāles eksporta tirgu (ārpus ES).

Luanda pagaidām nav valdzinoša pilsētā.

Tai ir slikta infrastruktūra, dzīve tur dārga.

Taču imigrantu vilnis var mainīt situāciju un izskatās, kas Āfrika sāk kļūt par saistošu darbavietu tiem, kam Eiropā darbs vairs neatrodas.

Tikmēr dators cītīgi rāda svešo latvieti intensīvi pozējošā atpūtā Portugāles rivjērā, lai gan tekstā tiek apgalvots, ka viņa tur strādājot.

Pieņemsim, ka tas ir fakts?

 

Amerikāņi meklē Kadafi ”siltu vietiņu”, bet Sīrijā tikmēr turpinās nervu karš

2011. gada 17. aprīlī

 

Amerikāņi jau sāk meklēt ”siltu, patvēruma vietu” Lībijas diktatoram Muamaram Kadafi. Tā šodien  informēja New York Times.

Pašlaik tiek ”skenētas” Āfrikas valstis, kas būtu gatavas Kadafi pieņemt. Taču eksistē arī šķēršļi diktatora mierīgas pensionēšanas gaitai.

Starptautiskā tiesa Hāga joprojām ir kaujas gatavībā tiesāt Lībijas diktatoru par Lokerbijas atentātu, kas viņa vadībā tika realizēts 1988 gadā un, kura rezultātā gāja bojā 270 cilvēku.

Nākamā problēma ir panākt, lai Kadafi mierīgi atstāj savu cietoksni Tripolē. Bez ekscesiem un šaudīšanās.

Pagaidām izskatās, ka Zaļās grāmatas autors ir gatavs nozust no politiskās skatuves klusi un nemanāmi (neraugoties uz saviem agrākajiem zvērestiem – nekad  Lībiju neatstāt!), ja amerikāņiem izdosies viņam atrast piemērotu mītnes zemi, kurai nav noziedznieku

Izdošanas līguma ar starptautisko tiesu Hāgā.

Apmēram puse no Āfrikas valstīm nav ratificējušas Romas konvenciju, tieši tāpat kā ASV.Tātad – šāda iespēja pastāv. Tātad -diplomātijas lapsu spēles tagad jau ”iet vaļā”. ”Mednis vēl ir kokā”, bet āda jau tiek dalīta.

 Reālajā kara frontē Lībijas kara gaita buksē. Pretošanās kustībai nav pārliecinoša pārsvara un pagaidām tehniski dominē valdības armija. Taču psiholoģiski Kadafi laiks ir aiztecējis. Viņš ir bankrotējis ideoloģiski un PR akcijas ar bravūrīgiem braucieniem ar vaļēju auto pa ielām, karoga vicināšana, draudi naidniekiem un ”narkotizētajiem nodevējiem” neko daudz vairs nepalīdzēs. Izlijušu ūdeni nevar sasmelt.  

 ANO savā vēlmē akceptēt militāru iejaukšanos Lībijas karā, ”lai aizsargātu civilos iedzīvotājus”, norobežojas no diktatora gāšanas akcijas. Tātad karosim – bet Kadafi telti neiztiksim.

 Tātad – ANO Kadafi klāt neķersies. ”Balto cimdu” politika izvēlēta kā piemērotākā, lai gan savā būtībā atgādina paslēpju spēlēšanu ar aizsietām acīm.

Turpretī ASV, Francijas un Lielbritānijas līderi ir jau publiski deklarējuši, ka ”Kadafī ir jāaizvāc”.

Atkal pretruna. 

 ” Irākas karš mums iemācīja galveno nosacījumu – Lībijas pretošanās kustībai pašai jāgāž Kadafi. Tas jādara viņiem, nevis mums! Tagad pats galvenais ir palīdzēt pretošanās kustībai, nevis izdarīt darbu viņu vietā, ”- New York Times deklarē kāds anonīms ASV valdības ierēdnis.

Atliek cerēt, ka iecerētais izdosies.

 Tikmēr uz krīzes sliekšņa jau nostājusies Sīrija. Vadošais opozīcijas grupējums valstī ir uzņēmies miermīlīgo demonstrāciju rīkošanas vadību. Protesta vilnis jau mēnesi vēršas plašumā.

Sauklis ir ” Simija, simija”, kas nozīmē ”miermīlīgi miermīlīgi” un uzskatāmi parāda demonstrantu nostāju. Varmācība Sīrijā pagaidām novērojama vienīgi no režīma puses.

 Sīrijas vadītāji joprojām runā, nevis klausās. Valsts TV katru dienu sludina, ka viss, kas notiek valstī ir Izraēlas, Jordānijas un Lībijas sazvērestības rezultāts, taču klausītāju šim stāstam ir maz.

Iedzīvotāji televīzijas propagandu vairs nopietni neņem un, kā SVT korespondentei Inkhilā šodien norādīja vietējais tomātu audzētājs Mustafā, – ” valdība varēja reformēt valsti labklājības virzienā jau 40 gadus. Neko viņi nav izdarījuši. Tagad baida mūs ar reliģijas kariem, pilsoņu karu, lai glābtu režīma stabilitati. Es tam visam neticu!”

 Paradoksāli, ka kārtības uzturētāji un policija pamazām pamet sadumpojušos Sīrijas reģionus, jo jūtas tur nedroši. Taču drošības dienesti valstī joprojām eksistē un ”sienām ir ausis”.

 Žurnālistiem iebraukt Sīrijā joprojām nav atļauts. Zviedru kolēģei izdevās iešmaukt kā tūristei, jo preses vīzas Sīrijas varas iestādes ārzemniekiem vairs neizsniedz.

 Lielie TV kanāli Sīrijas reportāžām izmanto mobilo telefona filmēto materiālu.

Tātad –  mediju ”acij” nākas lūrēt pa atslēgas caurumu.

 Ja ārzemju televīzijas klātbūtne Sīrija pašlaik būti tik pat intensīvā kā to varēja novērot nesen Ēģiptē un Tunisijā, tad Asada režīma krišana varētu būt pāris nedēļu jautājums.

Tagad valstī valda trauksme, nemiers, bailes un nervozitāte.

 Protesti jau sen aptvēruši visu valsti (vakar 18 pilsētas), taču Damasku tie nesasniedz, jo armija vakar protestētājus izdzenāja ar asaru gāzi.

Pagaidām nav skaidrs ka Damaskā šodien īsti notiek, jo vienīgais ziņu avots no Damaskas ir internets, kura darbību Asada režīms mēģina bloķēt.