Atvērtās durvis uz Paradīzi jeb atjaunosim arī savus robežkontroles punktus?

Dagens NyheterMediji ziņo, ka Zviedrijas un Vācijas ”laivas” ir pārpildītas un draud nogrimt…, jo bēgļu paisums ir tās gandrīz noslīcinājis. Ūdens smeļoties jau mutē. To paveicis tas pats ”devītais vilnis”, kurš Eiropā ieradās jau rudenī.

Ar ko viss sākās?

Bēgļu paisuma iemesls esot bijusi ”džungļu telefona” ziņa par to, ka ”bagātās valstis” beidzot atver savas robežas un iekļūšana Pārticības Leiputrijā tagad ir nieka lieta. Tā šodien ziņo Zviedrijas Imigrācijas pārvalde rīta avīzei Dagens Nyheter. Tas, protams, nav nekas jauns. Jau jūlijā cauri Turcijai sāka velties bēgļu straume no Sīrijas. Rudenī viņiem pievienojās irākieši un afgāņi, jo ceļojums pa jūru no Turcijas uz Grieķiju (pa bēgļu iecienīto jūras maršrutu) ir samērā īss. Vasarā cilvēku kontrabandisti samazināja ”biļetes cenu” piepūšamajā laivā līdz 1000 eiro. Cenas krišanās palielināja ”pasažieru” plūsmu un tāpēc katru dienu vecajās koka un piepūšamajās laivās no Turcijas uz Grieķiju kuģoja simtiem migrantu. Uz rudens pusi to skaits palielinājās un oktobrī šo pašu ceļa posmu jau šķērsoja ap 39 200 migrantu. Tas nozīmē, ka tieši septembrī Tuvo austrumu iedzīvotājiem bija skaidrs, ka Paradīzes durvis beidzot ir vaļā. Brīdī, kad sīrieši ieraudzīja savos televizoros, kā viņu tautieši ceļo un pārvar jūras robežu starp Āziju un Eiropu, viņi saprata, ka liktenīgais brīdis ir klāt; tagad vai nekad. “Tā izveidojas sniega pikas efekts – bēdzējiem pievienojas nākamie”- konstatē imigrācijas pārvaldes ierēdnis M.Maslo.

Turcijas politiskā situācija šobrīd nav stabila un robežapsardzība nav šīs valsts valdības galvenā prioritāte. Grieķi arī nav gatavi aizvērt ceļu migrantiem un viņi pavisam legāli drīkst neapsargāt Eiropas Savienības ārējo robežu. Kā paātrinošs moments šiem procesiem kalpoja Rietumeiropas sabiedrības labvēlība pret bēgļiem no Sīrijas, kas šoruden izpaudās humānā reakcijā, saistībā ar sīriešu trīs gadus vecā puisēna Alana Kurdī nāvi. Noslīkušā bērna fotogrāfijas pārpludināja Rietumeiropas medijus un ”iežēlināja” pat visciniskākos rietumeiropiešus. Bēgļu problēma (pēkšņi!) bija ieguvusi konkrētu izpausmi un tauta gāja ielās, lai pateiktu šādiem bēgošiem cilvēkiem: ”Laipni, lūdzam!”. Īpaši aktīvi šo pozīciju pauda Vācijas un Zviedrijas politiskā vadība un liberālā sabiedrības daļa. Vai tie bija kompleksi par Otrā pasaules kara komplikācijām, jeb vienkārši humāns žests?

Piekrītu, ka principā šis žests ir simpātisks. Ir jāpalīdz vajātiem cilvēkiem. Tā tas ir. Taču nedz Angela Merkele nedz Stefans Lovēns, šķiet, tobrīd neiedomājās, ka, pateicoties sociālajiem medijiem, afgāņi, kurdi, irākieši un sīrieši, pakistānieši un tunisieši šo simbolisku žestu uztvers kā konkrētu ielūgumu. Kā degviela ugunī šeit kalpoja arī bēgļu stāsti par saviem piedzīvojumiem Rietumeiropā intensīvi lietotajā Facebook. Palicēji mājās bez masmediju palīdzības tagad varēja uzzināt bēgšanas detaļas un saņemt lieliskus bēgšanas ieteikumus ar instrukcijām. Divu mēnešu laikā Vācija un Zviedrija ir piepildītas ”līdz augšai”. Bēgļus šobrīd vairs nav kur likt. Pat kādreiz tik aicinošajiem zviedriem tagad tos nākas izvietot teltīs, izstāžu zālēs uz grīdas, meža būdiņās vai pamestu kantoru gaiteņos.

Kas notiks tālāk? Zviedru valdība apgalvo, ka valstī saplūdušie bēgļu būs jānosūta uz ”pārējām ES valstīm”. Skaidrs, ka Latvija neizspruks no šīs problēmas. Ar to jārēķinās mums visiem. Pagājušajā nedēļā ES noslēdza (beidzot) līgumu ar Turciju par skarbāku robežu apsargāšanas taktiku. Rezultātā jau pirmdien turki uz robežas aizturēja 1300 migrantu, kuri gatavojās ceļot uz Eiropu pa to pašu īso jūras ceļu.

Vai turkiem izdosies ”nelaist cauri” visus migrantus? Nezin vai, jo turki nav vienīgie šajā bēgļu kontrabandas sistēmā. Taču pagaidām bēgļu skaits samazinās. Iespējams, ka vainīgs ir vētru laiks, aukstums un skarbākas imigrantu kontroles Balkānu valstīs. Zviedrija jau ieviesusi robežkontroles. Tāpat arī Vācija un Austrija. Prezidējošā valsts Luksemburga piedāvā to pašu darīt arī pārējām dalībvalstīm – uzsākot savu robežu kontroli divus sekojošos gadus. Pagaidām to neatļauj likumi, bet ir ziņas (Statewatch), ka ūnija tiešām gatavojas pagarināt patlaban atļautos 6 mēnešus līdz diviem gadiem. Ir ziņas, ka ES piespiedīs Grieķiju sadarboties ar Frontex (grieķi to nedarīja līdz šim) un šādi tiks aizsargāta ES ārējā robeža, kas pašlaik ir vaļā. Nav izslēgts, ka tāpēc (tuvāko mēnešu laikā) pastiprināsies migrantu spiediens uz Latvijas austrumu robežas un ar dzeloņdrātīm vai labiem solījumiem tur nepietiks.

Zviedri tagad plāno ieviest robežkontroli arī uz Ēresunda tilta, pārbaudot visus transporta līdzekļus. Tie, kas ceļos bez pases vai personu apliecinoša dokumenta, Zviedrijā netiks ielaisti. Pagaidām nav ziņu, cik skarbi zviedri gatavojas pārbaudīt ostu, kurā pienāk kuģi no Baltijas, taču to nevajadzētu izslēgt.

Kā ar mums? Atjaunosim arī savus robežkontroles punktus? Jau rīt?

Bēgļu problēmas greizais spogulis rietumu medijos

Dagens Nyheter 2015.10.10

Dagens Nyheter 2015.10.10

Pēdējo nedēļu laikā zviedru medijus sašūpojušas ziņas par to, ka Baltijas valstis nevēlas uzņemt bēgļus. Žurnālistus pārsteidz apstāklis, ka latvieši, igauņi, lietuvieši un ungāri ir mazāk laipni pret bēgošajiem sīriešiem un somāliešiem nekā vācieši vai zviedri. ”Vai Igaunija ir patiešām toleranta valsts”, – savā reportāža jautā Niklas Orrenius. Viņš stāsta par vienīgo bēgļu nometni estiņos, ”kas atrodas padomju laika sešdesmitajos gados celtā ēkā, ” un tika aizdedzināta, uzlejot degvielu, piemetot sērkociņu un finālā ”pataurējot” ar automašīnas signālu. Pašlaik šajā nometnē izvietoti bēgļi no Ukrainas, Pakistānas, Kongo, Afganistānas, Sudānas, Irākas, Irānas un Dagestānas. Ēka nenodega. Liesmas izdevās apdzēst, taču pelni palika.

”Bēgļus nemīl neviens” – reportāžā žurnālistam atzīstas 27 gadus vecais Sators Abdulvalohs no Pakistānas, – ” Tos nemīl arī pie mums Pakistānā. Nekur nemīl. Visā pasaulē. Kāpēc gan igauņiem šie būtu jāmīl?”. Tāpēc viņš neesot bijis pārsteigts, ka ”kāds” mēģina aizdedzināt bēgļu patversmi Igaunijā Vao, kurā mitinās arī viņš pats. Reizēm pie ēkas stūra sapulcējoties veči un metot pudeles pa patversmes logu rūtīm. Izdauzīt izdodas. Dažreiz tie paši vai citi veči aicina vientuļus bēgļus, kas smēķē : ”panāc šurp!”. Aicinātais, protams, uzreiz aizbēg un pēc tam atkal plīst stikli.

Bēgļu vajāšanā Vao piedalījušies arī 400 melni motocikli, kas svinīgi ripinoties gar bēgļu nometni demonstrējuši ”vēja brāļu” solidaritāti ar protestējošajiem vietējā ciemata iedzīvotājiem. Uz dažu protestētāju krekliņiem bijis uzdrukāts norvēģu slepkavas Anderša Breivika portrets.

Pēc tam žurnālists stāsta par rasismu Igaunijas politiskajās aprindās un nonāk pie secinājuma, ka Igaunija nav toleranta valsts un uztver bēgļus kā savus jaunos ienaidniekus. Viņš atgādina laikus pēc otrā pasaules kara, kad zviedri uzņēma bēgļus no Baltijas. Taču aizmirst latviešu leģionāru izdošanu.

Lasot šo rakstu pārņem dīvaina sajūta. Es tam visam noticētu, ja pati nebūtu pavadījusi pusmūžu Zviedrijā un nebūtu ar savām acīm novērojusi zviedru neiecietību pret imigrantiem. Viņu tendenci sistemātiski norobežot iebraucēju no pamatiedzīvotājiem gan ar likumiem, gan nosaukumiem – ”invandrare” (ieceļotājs) gan ar praktisku izsaldēšanas taktiku sadzīvē. Šī neiecietība ik uz soļa eksistē tajā pašā Zviedrijā, kuras sociāldemokrātiskā vadība tagad ar putām uz lūpām tēlo visas pasaules bēgļu draudzeni. Esmu piedzīvojusi, redzējusi un sapratusi, ka Zviedrijā eksistē dubultā morāle oficiālā līmenī: sākumā skaļi tiek pausts atbalsts bēgļiem, bet brīdī, kad viņi iedzīvosies un nopirks no zviedra pirmo lietoto automašīnu, ieslēgsies atpakaļgaita publiskajā labvēlībā pret to pašu agrāk cildināto imigrantu. Šī plakātiskā ”labvēlība” ir atbaidoša. Tā izskan daiļi, bet slēpj sevi to pašu atbaidošo rasismu, kuru demonstrē Vao bēgļu nometnes dedzinātājs. Jā, Niklasa Orreniusa un Anderša Hansona reportāža no Igaunijas piedāvāja zviedru lasītājām patiešām šokējošus rasisma piemērus no Igaunijas, taču es varu aizbraukt uz Zviedriju un sagādāt laikrakstam Dagens Nyheter tādus pašus piemērus arī no Zviedrijas skarbās bēgļu ikdienas. Jo rasisms eksistē arī tur. Jau sen. Tāpēc mana atbilde uz jautājumu – kāpēc baltieši, ungāri un čehi nav tik ”laipni” pret Vidusjūras bēgļu paisumu kā vācieši vai zviedri ir sekojoša – centrāleiropieši atklātāk pasaka to pašu, ko rietumeiropieši domā aizklāti.

Kāpēc valsts līmenī mēs esam sabijušies? Tāpēc, ka:

1) vecajai Francijai un Lielbritānijai, Vācijai un Zviedrijai (kā jau koloniālajām valstīm pagātnē) ir dekolonizācijas pieredze un viņi jau sen ir iemācījušies absorbēt miljoniem ieceļotāju, kas pakāpeniski pierod pie jaunās mītnes zemes dzīves noteikumiem. Viņi prot integrēt. Protams, ne visus, bet vairumu. No šejienes bravūra.

2) Dzelzs priekškara laikā migrācija no ārpasaules Latvijā vai Igaunijā nebija iespējama, jo neviens no ārzemēm nevēlējās apmesties ”komunistiskajā paradīzē” (izņemot Dinu Rīdu un pāris ”čegevaras” ) un viss, kas saistās ar migrāciju, bija faktiskā rusifikācija zem komunisma ideoloģijas karoga. Nav nejauši, ka ”vietējie iedzīvotājiem”  radās milzīga nepatika pret visa veida ieceļotājiem, prognozējot iespējamo ieceļotāju uzkundzēšanos pēc PSRS praktizētās shēmas.

3) Sakarā ar to, ka Padomju Savienībai izdevās etniski iztīrīt Baltiju, Poliju u.t.t., nevar sagaidīt, lai ar migrācijas palīdzību varmācīgi izretinātās valstis pēkšņi liekulīgi mainītu toņkārtu un sāktu dziedāt unisonā ar Lofvēnu vai Merkeli. Visdīvainākais, ka pati Vācijas kanclere Angela Merkele, kas dzimusi un augusi PSRS okupētajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tagad publiski uzbrūk saviem partijas biedriem Austrumeiropā un pārmet: ” jūs paši esat dzīvojuši aiz dzeloņstieplēm un tieši jums būtu vislabāk jāsaprot šie bēgošie cilvēki” (Politico).

4) Jā, es uzskatu, ka šī ”Austrumeiropas antipātija pret bēgļiem” ir tikai laika jautājums. Rēta sadzīs. Ar laiku. Taču pagaidām PSRS varmācīgās migrācijas politikas izraisītā trauma vēl nav sadzijusi. Putinistu ālēšanās Kremļa televīzijā, kas iesniedzas katra latvieša, lietuvieša vai igauņa mājas televizorā, atveseļoties no boļševiku rusifikācijas stresa nepalīdz. Tieši pretēji – uzskrūvē spriedzi vēl augstākā līmenī. Pagaidām Merkeles aicinājums nav ietekmējis Ungāriju, Čehiju un Slovākiju. Poļi mēģina samierināt dominanti – Vāciju ar saviem skeptiskajiem kaimiņiem.

Varbūt vajadzētu parādīt medijos vāciešu un zviedru patieso seju bēgļu jautājumā? Nav normāli, ka miljoniem cilvēku jāpamet savas mājas un tūkstošiem diplomātu neko nedara lai situāciju normalizētu.

Neesmu pret bēgļiem. Pati esmu bijusi bēglis un zinu (tieši tāpat kā Sators no Pakistānas), ka bēgļus nekur nemīl. Arī Zviedrijā un Vācijā nē.

Esmu par to, ka bēgošajiem cilvēkiem ir jādod pajumte, jāpalīdz. Taču uzņemt Eiropā visu Āzijas, Āfrikas vai Dienvidamerikas kontinentu bēgošos iedzīvotājus nav iespējams un nedrīkst kaut vai tāpēc, ka ”tur ” paliks sirotāji ar vienu likumu rokās, kura nosaukumus ir ”kalašņikovs”.

Pagaidām izskatās tā  – pieņemsim visus un atbrīvosim trīs kontinentus militarizētām bandām un marodieriem. Visi sarūmēsimies Eiropā un nobarikadēsimies pret islamistiem un pārējiem marodieriem.

Vai tā ir izeja?

Laivu bēgļi, mafijas un laiks. Kurp un kā bēgtu mēs?

2015.gada 26.aprīlis

Tuksnesis Apmēram viens miljons cilvēku pašlaik, šovakar (!) gaida savu vietu laivā, kas viņus pārcels no Lībijas uz Eiropu. Tas viss vēl būs. Pavisam drīz.

Viņi – (viens miljons) jau stāv un gaida rindā. Tunisijā. Neraugoties uz to, ka simtiem laivotāju – bēgļu jau zaudējuši dzīvību liktenīgajā ceļā no Āfrikas uz Eiropu un ciniskie Lībijas cilvēku kontrabandisti turpina skaitīt naudu, kuru dāsni piegādā viņu ienesīgais bizness.

Kāpēc ”tas viss notiek”?

Kas ir šie cilvēki, kas riskējot ar dzīvību, kāpj iekšā caurumainajās laivās un atļauj alkoholizētiem večiem viņus pārvest pāri Vidusjūrai uz pārticības krastu? Bandīti, miljonāri, musulmāņu fanātiķi, BinLadina gara-radinieki, jeb tomēr naivuļi? Tādi paši, kas no LV meklē darbu šampinjonu plantācijās Rietumeiropā?

Viņi pulcējas Lībijas piekrastē, jo ieradušies no kara plosītās Sīrijas, Dienvidsudānas un Afganistānas, no apspiestās Eritrejas un Rietumsahāras reģioniem. Lai dotos no tradicionāli trūcīgajiem dienvidiem un tradicionāli bagātajiem ziemeļiem. No Āfrikas uz Eiropu.

Modernā laika bēgļi

Tas, ka ļaudis mēdz bēgt no tirāniskiem režīmiem, nabadzības un kara nav nekas jauns. Mēs – tie, kas dzīvojam pie Baltijas jūras, to simboliski atceramies no otrā pasaules kara laika. Mēs zinām ko nozīmē laivu bēgļi. Mūsu vecvecāki bēga tieši tāpat. Projām no vāciešu un PSRS okupētās Latvijas teritorijas. Uz Zviedriju. Vietās, kur viņi gaidīja savu vietu laivā ”pāri jūrai”, šodien izvietoti piemiņas monumenti.

Tagad, kad Vidusjūras zonā notiek tas pats, mēs neesam sajūsma un nav nekādu indikāciju tam, ka Lībijas piekrastes bēgļu laivu pieturas ar laiku tiks greznotas ar piemiņas plāksnēm un pieminekļiem. Vienkārši tāpēc, ka agresors pagaidām nav skaidri redzams un bēgļu ”kustības motīvi” ir daudz izplūdušāki un neskaidrāki nekā tie bija latviešiem un igauņiem otrā pasaules kara beigu situācijā 1944. -1945.gados. Taču mēs – baltieši neesam bijuši vienīgie ”laivu bēgļi”. Līdzīgi bēga arī simtiem vjetnamiešu Ķīnas jūrā septiņdesmitajos gados un simtiem kubiešu deviņdesmitajos gados okeānā, pa ceļam uz Floridu.

Tagad bēg no Tunisijas.

Sahāra, gans. S.Veinbergas foto

Apmēram 85% no visiem laivu bēgļiem sāk savu ceļu pretī Eiropai tieši tur. Lībija Šī valsts ir ceturtā lielākā kontinenta zeme. Tās sabiedrībai raksturīga koloniālas valsts konstrukcija (Itālijas kaklakungi to atkaroja Otomaņu impērijai). Robežas Sahāras virzienā tika nospraustas tā kā kungiem (savulaik) bija vēlēšanās (ar lineālu) un jebkura pretošanās paverdzinātājiem tika apspiesta nežēlīgi. Starp citu, Musolīnī 30. gados Lībija izveidoja koncentrācijas nometni El Ageila, kuras robežās tika iznīcināti apmēram ceturtdaļmiljons iedzīvotāju.

Lībija atbrīvojās tikai 1951. gadā un naftas iegulas + Kadāfi aplaimoja šo valsti tikai pēc tam.

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

1969.gadā beduīna dēls Muamars Kadāfi ieguva varu valstī asiņaina, militāra apvērsuma rezultātā un bija iecerējis izveidot Āfrikas Savienotās Valstis. Šī idejas vārdā viņš izveidoja savu politikas teoriju, kas saucas ”Trešā universālā teorija”, kuras koncepcija lielā mērā atgādina sociālisma un islāma fundamentālistu doktrīnu rasolu. Rezultātā izveidojās trūcīga, uz dogmām būvēta valsts, kurā dominēja soda sistēma un liekulība, nabadzība un elites apbrīnojama bagātība (naftas peļņa) uz vispārējā posta fona.

Klani jeb grupējumi, oligarhi un superlīderis Kadāfi zaudēja pamatu zem kājām tikai 2011. gadā, kad jasmīnu revolūcijas sasniedza arī Lībijas piekrasti. Pēc NAT, kārtējā NATO uzlidojuma Lībijai tika atrasts arī pats Kadāfi viņa slēpnī – vientuļā kanalizācijas caurulē. Lauka vidū. Viņu nogalināja vietējie. Nosita ar koku. Kā čūsku.

Diemžēl brutalitāte kopš šī brīža dominē Lībijā, kas formāli tagad skaitās brīva valsts. Cerētās demokrātijas vietā, valsts ieslīga pilsoņu karā, kura laikā divi vadošie klani uzsāka cīņu par politisko un ekonomisko varu Tripolē. Cilvēku kontrabanda viņiem bija tika papildu nodarbošanās. Taču tagad šis bizness pieņemas apjomos un ir jau izveidojies par ļoti ienesīgu rūpalu tieši valdošajai kliķei.

Lībijas ”laivu bēgļu bizness”

Šī nelegālā biznesa nozare sāka attīstīties jau Kadāfi laikā. Diktators Kadāfi šo ”satiksmi” izmantoja kā šantāžas sviru, lai izspiestu sev iespējami izdevīgāku līgumu ar Eiropas Savienību, kas arī tika parakstīts 2010. gadā un no ūnijas puses to parakstīja zviedru bēgļu komisāre Cecīlija Malmštrēma. Par to, ka Kadāfi bija gatavs nelaist ”laivu bēgļus” pāri šaurumam uz Itāliju, valsts saņēma no Briseles pabalstu 50 miljonu eiro apmērā. Taču ”jasmīnu revolūcijas” rezultātā Kadafī zaudēja varu un Eiropas durvis vairs Lībija nebija gatava turpmāk apsargāt. Tur tagad valda posts un viss. Lidostas nedarbojas, starptautiskās organizācijas/vēstniecības valsti ir pametušas un pie Vidusjūras liedaga – uz robežas ar Eiropas Savienību vējā šūpojas pārgrieztas dzeloņdrātis.

Islama valsts, Boko Haram un ebola

Šobrīd Lībija kā valsts piedzīvo smagāko humāno katastrofu kopš otrā pasaules kara (ANO dati). Tur pat līdzās, kaimiņvalstīs plosās islāmistu fundamentālistu teroristi, kas dinamiski veicina cilvēku bēgšanu projām no ”galvugriezēju” – IS un Boko Haram okupētajām teritorijām. Pašlaik – pēdējo nedēļu laikā dramatiski pasliktinājusies arī drošības situācija Afganistānā un Jemenā. Šo pašu efektu forsē arī ebolas epidēmija Rietumāfrikā, kas paralizējusi slimības ievainoto valstu ekonomiku un vecinājusi bēgļu plūsmas palielināšanos. Neaizmirsīsim arī Sīrijas karu un tos astoņus miljonus bēgļu, kas jau atstājuši savu valsti un turpina meklēt pajumti ārzemēs. Ko lai šie cilvēki iesāk? Mēs viņiem paciņas, naudu un maizi nesūtām. Mums pašiem nepietiek līdzekļu. Protams, ka sīrieši neredz citu paglābšanās iespēju kā bēgšanu. Viņi sakrāmē somas un bēg. Tieši tāpat kā mēs bēgtu, ja Putina armija sāktu maršēt atkal Latvijas robežas virzienā.

Kurp bēg tie, kam nav kur iet? 

Lībijas piekraste šodien ir organizēta bēgļu eksporta centrāle, kurā bēgļu kontrabandisti: 1) izmanto kara šaustīto cilvēku bezcerību, 2) labi nopelna uz izmisuma rēķina, 3) neatbild par savas rīcības sekām. Lielisks bizness, kā redzat. Par laivu bēgļu ceļojuma mērķi lībiešu mafija izvēlējusies Maltu, Grieķiju vai Itālijas salas. Mazāk Spāniju vai Balkānu valstis (zvērīgākas robežkontroles dēļ). Pašlaik galvenie bēgļu organizētāji tuksnešainajā piekrastē ir lībiešu nomadu tauta – tubu, kas nekad nav pakļāvusies centrālajai varai un neņem vērā nekādus starptautisko organizāciju iebildumus. Precīzāk sakot – tā ir mafijai līdzīga struktūra, kas lieliski nopelna sūtot laivbēgļus pāri jūrai un, vienlaikus sadarbojoties ar islamistu fundamentālistu grupējumiem, no kuriem vajātie bēgļi faktiski bēg. Militārā grupējuma ”Islama Valsts” slepkavas pašliak brīvi siro Lībijā un nopelna ne tikai sametot sabaidītos bēgļus laivās un sūtot tos pretī nāvei, bet ”pa vidu” nododas arī savām ierastajām nodarbēm – piemēram, nogalina publiski 28 kristiešu bēgļus no Somālijas tieši jūrmalā. Netālu no bēgļu laivām.

Lielākā bēgļu daļa ir gados jauni vīrieši. Taču netrūkst arī sieviešu un bērnu. Biļetes cena mafijas bēgļu laivā ir 1200 – 2000 dolāru. Maksāšana notiek ar ”hawala” sistēmu, kurā transakcijas nav iespējams izsekot un atmaskot. Turklāt šīs summas ir gigantiskas. Pēc ANO aprēķiniem pērn apmēram 150 miljonu eiro.

Bizness ir tik ienesīgs, jo laivas ir sliktas kvalitātes, pārlādētas un gatavas nogrimšanai jebkurā brīdī.

” Bēgļiem nav jēgas kur viņi kāpj iekšā un cik sliktā stāvoklī ir laivas. Viņiem ir iestāstīts, ka pārcelšanās uz Eiropu ir ļoti ērta, viegla un droša lieta. Bez riska. Process stipri vien atgādina vergu laivas, taču toreiz melnādainajiem vergiem no Āfrikas vismaz nelika maksāt par biļeti”- konstatē medijiem kāds anonīms tunisiešu krasta apsardzes patruļnieks.

Kāpēc bēgļi nebēg ar lidmašīnām? Tāpēc, ka viņiem nepieciešama vīza, kuru kara plosītajās teritorijās neiespējami iegūt. Lidsabiedrības šodien ir atbildīgas par to, lai lidmašīnā neiekāptu cilvēks bez atbilstošas pases un vīzas tajā. Taču dažiem izdodas nokļūt Eiropā arī pa gaisu, iegādājoties viltotu pasi par 10.000 USD.

Kurp bēgtu mēs, ja pienāktu līdzīga situācija? Vai pasaule mūsu ciešanas saprastu labāk nekā sīriešu bēgļu šodienas ciešanas Tunisijas piekrastē?

Vai mēs prastu, spētu, mācētu bēgt labāk?

Krāsains logs, Dakhla

Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

2013. gada 3. decembrī speciāli TVnet

Bēgļu protests Rīgā TVNet fotoMēs dzīvojam tautu staigāšanas laikā, kad cilvēku grupas intensīvi migrē pāri robežām uz visām debess pusēm. Lielākā migrantu daļa uztur kontaktu ar savām mājām, tuviniekiem caur internetu un tāpēc nejūtas pazuduši plašajā pasaulē. «Poļu santehniķis», kas šodien ir tikpat plaši pazīstams jēdziens kā britu «biržas fondu mākleris», pieder tai pašai migrantu populācijai, kas jau sen ir pārstājuši dzīvot vienā konkrētā valstī.

Pārslodzes efekti

Sekas šai «staigāšanai» ir dažādas. Ekonomisti saredz migrācijā gigantiskas uzplaukuma iespējas, jo imigranti ir gatavi lētāk paveikt darbus, kas vietējiem nav pa prātam. Tieši tāpēc Rietumu demokrātijas pašlaik labi «uzvārās», izmantojot jauno imigrantu dinamismu savienojumā ar vietējo pieredzējušo speciālistu kompetenci un menedžmentu.

Ir arī ēnas izpausmes, kas novērojamas ārzemnieku sociālajā diskriminācijā, jo «caurmēra rietumeiropieši» imigrantus vairāk uztver kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu.

Neraugoties uz to, ka ārzemju viesstrādnieki uzņemas viszemāk atalgotos darbus – tos pašus, kurus vietējie nevēlas strādāt, bezdarbs jaunatnes vidū Rietumeiropā joprojām ir nepieklājīgi augsts (23%) un te ārzemniekus labāk redz ejam, nevis nākam.

Migrācija un finansiālā krīze ir panākusi skarbu politisko spēku pārgrupēšanos, par ko uzskatāmi ziņo, piemēram, aizvadītās vēlēšanas Norvēģijā un Nacionālas frontes panākumi Francijā. Klasisko centra un labējo partiju krīzi pašlaik perfekti izmanto populisti = nacionālisti.

Marina Lepēna nupat intensīvi apbraukā kaimiņvalstis, lai organizētu jaunu populistu partijas aliansi gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014. gadā šo plānoto parlamenta grupu veidošot vismaz 25 Eiropas Savienības parlamentārieši no vismaz 7 valstīm. Formāli kopsaucējs nebūšot nacionālisms, bet gan «eiroskepse» un «anti-globalizācija». Pēc komentētāju domām «ģimenes firma = Lepēni» ožot pēc politiskā ekstrēmisma pulvera. To uzjundī jau nākošais migrācijas efekts – bēgļi, kas piemet pagales separātistu ugunskuriem visā vecajā kontinentā.

Izmisums zem Sarkanā Krusta

Bēgļu izraidīšanas epizodes gandrīz visur izskatās vienādi: izmisuši cilvēki ostā vai lidostā, kurus elkonī vai «aiz padusēm» mēģina vertikāli noturēt policisti vai Sarkanā Krusta personāls. Reizēm viņi sēž un izliekas, ka klausās monologā, kuru pauž vietējās varas pārstāvji. Reizēm pretojas. Bezcerīgi. Jo vara vienalga uzvarēs un viņus izraidīs atpakaļ uz mītnes zemi. Uz to pašu, no kuras viņi aizbēguši. Veselām ģimenēm vai pa vienam. Ir redzēti arī bērni, kurus izraida. Pamatā pusaudži – histēriski un izmisuši puikas.

Viņi var izskatīties arī kā kapi. Masu kapi. Pirmo reizi ar tiem iepazinos pirms vairākiem gadiem Handijā (Jandia). Nesen iekārtotos katoļu kapos uz visām plāksnītēm bija rakstīts viens un tas pats nāves datums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzimšanas gads atšķīrās, bet nāves diena visiem bija vienāda – tā pati, kurā pie Eiropas robežām Spānijas teritorijā bija nogrimis kārtējais bēgļu kuģis.

Tāds pats kā pirms dažām nedēļām Lampedūzā ar 356 noslīkušajiem. No tiem 16 bērni vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Tagad nežēlīgo statistiku ik dienas turpina reģistrēt pie Itālijas un Maltas krastiem Vidusjūrā. Oktobra summa – apmēram 600 upuru. Vairums bēg no kara plosītās Sīrijas vai Eritrejas. Cilvēki, kuriem nav kur sprukt un šis jūras ceļš ir vienīgais iespējamais ceļojums pie miera un pārticības ar nosaukumu Eiropa.

Parastu biļeti lidmašīnā vai pasažieru kuģī mēs viņiem nepārdodam

Itāliešu kolēģis Fabrizio Gatti savā žurnālista darbā bieži ir izmantojis valrafēšanu1, lai labāk izstudētu sev svarīgo problēmu «no iekšpuses». Pārģērbies par viesstrādnieku «ar atbilstošu identitāti», viņš sāka savu «bēgļa» ceļu kopā ar afrikāņiem no Nigēras uz Lampedūzu. Valrafēšana «under cover» iestiepās četru gadu garumā, un sīkāk par to var izlasīt viņa grāmatā «Bilal» (2006). Pa šo laiku Vidusjūrā jau noslīkuši vai Sahārā izžuvuši vairāki tūkstoši bēgļu kopā ar savām cerībām «tikt uz zaļa zara».

Pēc Lampedūzas traģēdijas likumi nav mainīti: visi, kas nelegāli ierodas Itālijā, skaitās noziedznieki un tiek tiesāti. Vēl vairāk – Itālijas valdība (Emma Bonino) pat pieprasa, lai Eiropas valstis cīnās pret Āfrikas bēgļiem Vidusjūrā tieši tāpat kā pret Somālijas jūras laupītājiem.

Nāve bēgot vai pārdodot seksu

Kamēr Itālija gatavojas vajāt bēgļus kā afrikāņu pirātus, bagāto Rietumeiropas valstu egoisms iegūst aizvien jaunas formas bēgļu valstu kolonizēšanā. Piemēram, tā pati Francija nekautrējas turpināt ekonomiski paverdzināt Nigēru, izsūknējot no tās par smiekla cenu dārgo urānu. Francijas valdība (kopā ar transnacionāliem koncerniem) atbalsta korumpēto Nigēras zemes un dabas resursu ekspluatācijas politiku. Lauksaimniecības vietā te uzrodas aizvien jauni naftas torņi. Līdzīgi Itālija, Vācija, Kanāda un Irāna atbalsta Eritrejas diktatūras režīmu, kuras rezultātā uz Eiropu plūst turienes ekonomisko un politisko bēgļu straumes. Izveidojas absurda situācija – bagātā Rietumeiropa nolaiž pārticības asinis Āfrikai (radot priekšnosacījumu postam) un vienlaikus aizver vārtus uz paradīzes vārtiem Itālijā un Maltā.

Humānās dimensijas krahu uzrāda arī Austrumeiropas «veiksmes stāsti». Kamēr 4000 bulgāru protestē pret savas sociālistu valdības Plamena Orešanska ekonomisko politiku Sofijā (Reuters, 12.11.2013.), Stokholmu jau pārpludinājuši profesionāli rumāņu ubagu pūļi. Tie darbojas saskaņoti un sistemātiski. Pirms gada uz ielu stūriem sēdēja pusmūža ubadzes, tagad – pārsvarā gados jauni puiši, spēka gados diedelē modernāk.

Piemēram, ubags Dimitrijs ir 25 gadus vecs un ubago Stokholmas centrā, lai nosūtītu iekrāto atpakaļ ģimenei Rumānijā. Tā kā stāvēšana uz ielas stūra nav rentabla, viņš vienlaikus pārdod arī seksu: par 25 latiem anālo aktu, par 19 latiem orālo seksu. Pircēji ir tikai vīrieši.

«Man ir grūti atteikties no tik ienesīga biznesa,» Dimitrijs skaidro, nedaudz nervozi, «jūs taču saprotat, ka runa ir tikai par naudu, nevis par baudu. Es šajos brīžos vienmēr iedomājos, ka esmu kopā ar savu sievu. Jūs darītu to pašu, ja mātei vajadzētu naudu slimnīcai.» Arī viņa sieva ubago Stokholmā, taču seksa pārdošana ir ienesīgāka. Tā nodrošina Dimitrijam mēnešalgu 500 latu robežās (10 reizes vairāk nekā ieņēmumi par darbu Rumānijas fabrikā) Kas ir klienti? «Visu vecumu kungi, pamatā ģimenes cilvēki,» atzīst Dimitrijs un uzsver, ka neviens Rumānijā nedrīkst uzzināt par viņa patieso nodarbošanos Stokholmā. Ko viņš patiešām vēlētos strādāt? «Vislabāk par apkopēju,» saka Dimitrijs spāniski un apgalvo, ka būtu spējīgs iztīrīt visu Stokholmu, ja vien viņam atļautu to izdarīt un normāli par to samaksātu.

Pašlaik 200-300 rumāņu ik dienas pārdod seksu Stokholmā, un policija ar šo problēmu pagaidām nespējot tikt galā.

Vieni pārdod ķermeni, citi spēlē mūziku metro vagonā, vēl trešie liek uz metro vai autobusa soliem kartītes ar iežēlinošiem tekstiem par savu grūto dzīvi un lūdz tāpēc naudu.

«Veiksmes stāsta» grimases

Pirms gada Eiropas Padomes sociālo tiesību komiteja nāca klajā ar paziņojumu, ka divas Grieķijas valdības darba tirgus reformas, kas tikko realizētas «aizdevēju» spiediena rezultātā, ir nelikumīgas. Komiteja konstatēja, ka vainīgie ir starptautiskie aizdevēji (Eiro komisija, Eiropas centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas ar savām iniciatīvām rupji pārkāpuši darba ņēmēju tiesības krīzes skartajā valstī. Tās pašas, kuras faktiski aizsargā Eiropas sociālā harta (facklig.su, 2012.19.10.)

Starptautiskās arodbiedrību kustības ekspertu komiteja un grieķu organizācijas vadītājs Vangelis Moutafis intervijā Jazeera 2013. gada februārī uzvēra, ka «aizdevēju noteikumi izraisījuši dramatiskas pārmaiņas sabiedrībā un panākuši neakceptējamus darba tirgus nosacījumus», kas «panāk visas Eiropas darba tirgus paralīzi. Uzņēmumiem, kam pieder ražotnes Eiropā, ir jārealizē nulles vienošanās un jābūt gataviem izspēlēt vienas valsts fabriku pret citas valsts ražotni kā šaha kauliņus» (Axel Green.Arbetare, 28.02.2013.).

Tas, ka Eiropas «aizdevēji» savā krīzes politikā ir «aizgājuši par tālu», nevienam vairs nav noslēpums. «Diemžēl krīzes novēršanas rezultātā valstis ir pieņēmušas lēmumus, kas faktiski ir pretrunā ūnijas līgumam. Tās nedrīkst piedāvāt citām dalībvalstīm glābšanas scenārijus» (S.Gustafsson, Akademiker, 10/2012). Tos pašus, kas tika realizēti arī Latvijas «veiksmes stāsta» laikā pie mums.

Kāpēc neceļ minimālo algu līdz 300 latiem?

Grieķiem tagad palīdz Eiropas sociālā harta, kuru Latvijas krīzes brīdī vietējās arodbiedrības neaktualizēja. Pat pieņemot Saeimas ratificēto Eiropas sociālo hartu februārī, mūsu deputāti neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu «pienācīgus dzīves apstākļus» un saskaņā ar kuru, pēc tiesībsarga Jura Jansona domām, minimālo algu valstī būtu jāpalielina no 200 līdz aptuveni 300 latiem. Premjers Valdis Dombrovskis (V) toreiz skaidroja, ka ratificēt visu Eiropas sociālo hartu pilnībā nav iespējams, jo vairākiem hartas punktiem, piemēram, par minimālās algas līmeņa celšanu, ir būtiska ietekme uz valsts budžetu un valsts konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauda arī LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens, uzsverot, ka Latvijai nav ekonomisko iespēju izpildīt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu.

Sakarā ar to, ka pie mums «nav iespējams», bet citur «ir iespējams», mūsu «sēņu lasītāji» turpina bēgt visos virzienos. Tāpēc Latvijā pērn bija novērojams otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES, 10,3% (TVNET, 20,11.2013.) un efekts, ka «atlikušie cieš no emocionāla rakstura problēmām. Nespējot piemēroties jaunajiem apstākļiem, atgūt pašapziņu un likt lietā savas spējas» (France 24. 22.05.2012.).

Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma Eiropas pārtikušo valstu virzienā turpinās.

Vainīgie šeit nav nedz bēgļi laivās pie Lampedūzas, nedz arī laimes meklētāji Rietumeiropas sēņu lasītavās. Viņu bēgšana ir citu cilvēku – reālu politiķu pieļauto politisku kļūdu sekas.

Paši emigrācijas «procesu» izraisītāji un kultivētāji joprojām sēž savos krīzes gadu iesildītājos amatu krēslos gan Briselē, gan Vašingtonā vai Rīgā. Pat mūsu valsts centrālās bankas vadītājs un pašmāju fiskālie krīzes gudrinieki savus iesildītos krēslus un lielās algas nav atstājuši aiz muguras.

Tas notiek laikā, kad Eiropa turpina nogalināt migrantu cerības.

Tās pašas, kuras mirst pēdējās.