Kas vieno Saskaņu ar ZZS? Vai tiešām “Back in the U.S.S.R.”?

Speciāli TVNET

Tuvojas vēlēšanas. Daļa vēlētāju saglabās savus vecos ieradumus un balsos par tām pašām partijām, kas patikušas līdz šim. To skaitā būs arī divas lielākās mūsu valsts partijas: prokremliskā Saskaņa un kompartijas postnomenklatūras Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). 

Pirmā no abām pievieno sev apzīmējumu „sociāldemokrātiskā“. Ar šo aizkārtni Saskaņa cenšas noslēpt savu prokremlisko orientāciju un tēlot sociālā taisnīguma demokrātus rietumu izpratnē. Otra Latvijas lielpartija jeb ZZS lieto citus pievilktos simbolus. To skaitā Kārļa Ulmaņa iedibinātās Zemnieku Savienības pabalējušo dekorāciju. Tā izliekoties par lauku cilvēku interešu aizstāvi. Diemžēl maska nevar noslēpt seju. Arī šajā gadījumā aiz it kā „sociāldemokrātu“ un „ulmaņzemnieku“ ārējās atribūtikas, slēpjas divas, manuprāt, konsekventi faktiski prokremliskas partijas, kas cenšas aizvest Latviju atpakaļ uz Padomju Savienību.

ZZS un Saskaņas nostalģija pēc PSRS

Manuprāt, „zaļzemnieki“ ir tādi paši zemnieku interešu paudēji kā padomju kolhozu vadītāji, partorgi un ideologi. Medijos pieejamie fakti daudzu gadu laikā liecina, ka ZZS ir Ventspils oligarha Aivara Lemberga kabatas partija, kuras mērķis – saglabāt politisko varu valstī un izmantot to postkomunistu nomenklatūras „mafijas“ interesēs. Abas šīs partijas ir ļoti līdzīgas. Tās vieno abstinence pēc vecajiem – PSRS laikiem un vēlme atgriezt mūs atpakaļ Padomju Savienības vērtību ideoloģiskajā telpā, kuru šodien pārstāv putinistu Krievija. Tā pati, kas šodien intensīvi cenšas atjaunot PSRS laika faktiskās un garīgās robežas.

Saskaņa un ZZS savās partijas programmās vairāk vai mazāk atklāti liek manīt, ka ir konservatīvu postpadomju vērtību un ideoloģijas sardzē. Uz papīra tās sola veicināt ekonomiku un zvēr pārtraukt darbaspēka emigrāciju, taču reālu priekšlikumu, kā to izdarīt, viņiem, pēc manām domām, tomēr nav. PSRS laikos kompartija solīja visiem gaišu nākotni komunismā. Tagad Saskaņa un ZZS sola to pašu neatkarīgas Latvijas apstākļos, taču viņu darbi atpaliek no vārdiem.

Līdzšinējais pienesums varas pozīcijā nav pierādījis nedz Saskaņas, nedz ZZS prasmi un veiksmi Latvijas iedzīvotāju labklājības veicināšanā. Tieši pretēji – šīs partijas ir visu laiku pie varas, bet nekādi iespaidīgi uzlabojumi mūsu ikdienā (viņu vadībā) nav panākti. Savas neveiksmes abas partijas izskaidro ar “daudzpolāro pasauli”, ES vai NATO „trūkumiem“, „kļūdām“ jeb „sorosītu vispasaules sazvērestību“ un liberālās pasaules „nepiemērotību“ Latvijas videi. Tas nozīmē, ka vainīgs vienmēr ir ārējais ienaidnieks, nevis pašu nespēja efektīvi vadīt valsti.

Dogmatiski konservatīvas partijas

ZZS programma sludina, ka tradicionālā ģimene esot sabiedrības ekonomiskais un sociālais pamats. Tāpēc no partijas programmas var noprast, ka visi partijas solītie bērnu un vecāku labumi attiecas vienīgi uz ierobežotu sabiedrības daļu, kas dzīvo patriarhālā ģimenē un ir reģistrējuši laulību. Diemžēl vai atbilstoši modernā laika dzīves stilam Latvijā šādi nedzīvo visi. Skaļi vicinot virs galvas baznīcas uzskatus par to, kādai jābūt ģimenei, abas šīs partijas faktiski ignorē vismaz trešo daļu Latvijas sabiedrības, kas arī audzina bērnus, taču neatbilst „tradicionālās ģimenes“ modelim. Vismaz trešā daļa bērnu Latvijā dzimst ārpus tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm – tikai tēvs vai māte, vai nereģistrēti partneri audzina bērnus. ZZS programmas zemteksts norāda, ka šie bērni un viņu vecāki nav pietiekoši vērtīgi sabiedrības locekļi, lai baudītu minēto partijas programmas un stratēģijas priekšrocības. Tieši tāpat kā vecajos padomju laikos – ja nedari tā, kā ideoloģija pieprasa, tad rēķinies ar grūtībām. Rezultātā 1/3 netradicionālo ģimeņu paliek aiz borta.

Arī laulību šķiršanas jomā, Latvija ir ES avangardā. Ne ZZS, ne Saskaņa nesola materiāli atbalstīt šos laikabiedrus, palīdzot celt vientuļo vecāku un laulībā nereģistrēto partneru prestižu sabiedrībā. Palīdzīgas rokas vietā abas šīs partijas velk mūsu sabiedrību atpakaļ pagājušā gadsimtā patriarhālo dogmu purvā. No malas izskatās cēli, bet faktiski ir cietsirdīgi un ciniski.

Ne viena, ne otra partija nesola atbalstīt laulībā nereģistrētas partnerattiecības, pielīdzinot tās laulībai.

Abas partijas slēpti vai atklāti ir homofobiskas. Komiskā situācijā šodien ir nonākusi par sociāldemokrātisku (tātad liberālu partiju) sevi dēvējoša Saskaņa, kuras rindās aktīvi darbojas odiozā „ģimenes vērtību sludinātāja“ juriste Jūlija Stepaņenko. Viņa atklāti Kremļa ideoloģijas ietekmē pauž naidīgu pozīciju homoseksuāliem ļaudīm, taču šāda attieksme faktiski nav raksturīga rietumu sociāldemokrātiem. Tas nozīmē, ka partija Saskaņa, pārtaisoties par sociāldemokrātiem, nav īsti sapratusi, ko šāda „politiska pārģērbšanās“ nozīmēs viņu politikai. Tikai tad, kad pati Stepaņenko vai Ušakovs beidzot būs redzami praida pirmajās rindās ar varavīksnes karodziņiem rokās, būsim spiesti piekrist, ka šī prokremliskā partija rūpējas ne tikai par Kremļa interesēm, krievu pensionāru bezmaksas biļetēm sabiedriskajā transportā Rīgā, bet aizstāv un cīnās arī par diskriminētu grupu tiesībām Latvijā. Šo līniju mēdz politiski aizstāvēt sociāldemokrāti. Kamēr Saskaņa šādi nerīkojas, tā faktiski ir tikai sociāldemokrātu partijas parodija.

Starp citu tikai ZZS partijas programma ir publiski pieejama internetā. Saskaņa savu pilno programmu rūpīgi slēpj no tautas, jo CVK pieejamajā īsajā programmā norādītā saite ved uz saturā ļoti nepilnīgo partijas Facebook lapu, kurai ir nieka 3000 sekotāju. Tas nozīmē, ka Saskaņai acīmredzot nav savas politiskās programmas, ko gribētu rādīt tautai. Kā var eksistēt lielākā Latvijas partija bez savas apjomīgās un pamatotās un publiski pieejamas priekšvēlēšanu stratēģijas? Vai tas nav tāpēc, ka to komandē Kremlis tiešā un pārnestā nozīmē un sava programma saskaņiešiem tāpēc nav jāpublisko?

Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda

Latviešu ir vienīgā valsts valoda šodienas Latvijā. Šis statuss tai jāsaglabā arī turpmāk, ja vēlamies saglabāt Latviju kā nacionālu Rietumu civilizācijai piederīgu Eiropas valsti. Šis nostādījums vienmēr ir bijis īpaši svarīgs, jo demonstrē mūsu kopīgo politisko apņemšanos. Valodas statuss ir cieši piesaistīts ar valsts neatkarības garantijām. Ja paliekam pie latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un angļu (franču, vācu) kā starptautiskās saziņas valodām, tad viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka esam attīstīta Eiropas valsts, kas beidzot izgājusi ārā no postsovjetiskās telpas, kurā mūs simtiem gadu turēja savā atkarībā cariskā Krievija un vēlāk Padomju Savienība ar krievu valodas starpniecību.
Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda, tāpēc nav nepieciešama starptautiskajā apritē. Ja kāds sāk apgalvot, ka krievu valodas prasme pasaules (starptautiskajā) komunikācijā ir nepieciešama, tad šīs idejas paudējs ir vai nu Kremļa demagogs un vēlas saglabāt Latviju postsovjetiskajā ietekmes telpā, vai vienkārši naivs nezinītis. Krievu valoda kā saziņas valoda tiek lietota tikai Krievijā un NVS. Citviet to nelieto. Vienīgais izņēmums ir valstis ar plašu krievu tūrisma industrijas zonu. Masveida tūrisma reģionos (Ēģipte, Turcija, Bulgārija u.c.) krievus cenšas apkalpot arī viņu dzimtajā valodā, jo svešvalodas viņi gandrīz neprot. Taču pasaules starptautiskas komunikācijas valodām krievu valoda līdzi nestāv. Tāpēc nav vajadzības mācīt krievu valodu mūsu skolās, augstskolās vai pieprasīt tās prasmi servisa dienestiem ārpus tūrisma aprites. Laiks, kad tas bija nepieciešams, ir jau sen garām, uz neatgriešanos, jo Latvijas nākotne ir rietumu, nevis slāvu pasaulē.
Galu galā – krievu valoda nav tikai nevainīgs saziņas līdzeklis. Tā ir jaudīga Kremļa ideoloģijas svira, jo vienmēr kalpojusi kā instruments mazākumtautību apspiešanai. PSRS laikos to deklarēja kā “īpaši bagātu“, “kultūrtautas īpašumu“ un tās uzdevums bija pārņemt okupētās teritorijas psiholoģiski. Nedz Dostojevskis, nedz Tolstojs faktiski nav atļāvuši lietot boļševikiem viņu daiļradi kā lielinieku okupācijas simbolus. Taču politiski Kremlim šos klasiķus vajadzēja, lai uzpūstu „krievu valodas kā bagātības“ ideoloģisko burbuli. Tas turpina lidināties pa mūsu sociālo telpu joprojām. Turklāt nedz zinātniski, nedz loģiski nav nekāda pamata apgalvot, ka viena valoda būtu „bagātāka“ par otru.

Starp citu, latviešu valoda kā viena no dzīvajām baltu valodām ir daudz senāka un tāpēc vēsturiski vērtīgāka par krievu valodu. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liela daļa Ziemeļaustrumeiropas (aptuveni no Maskavas līdz Berlīnei mūsu ēras sākuma periodā) bija baltu valodās runājoša teritorija. Slāvi šeit ienāca vēlāk. Pagājušā gadsimta 60. gados krievu zinātnieki Vladimirs Toporovs un Vjačeslavs Ivanovs secināja, ka protoslāvu valoda izveidojusies no baltu dialektiem un ka slāvu lingvistikas tips vēlāk veidojies no baltu valodu struktūrmodeļa. Tātad slāvu valodas formējums ir radies uz baltu valodas bāzes. Nevis otrādi, kā mēdza apgalvot padomju propaganda.

Divvalodības saukli nomainījusi „trīsvalodība“

Kremļa cīņa par krievu valodas saglabāšanu Latvijā turpinās. Krievu valodas ieviešanas karš jau reiz Latvijā tika zaudēts. Šo Kremļa un Saskaņas iniciatīvu izgāza tā dēvētais 2012. gada valodas referendums, kurā vēlētājs skaidri un gaiši pateica, ka Latvijā nebūs divas oficiālās valsts valodas – latviešu un krievu. Ušakova vadītā Saskaņa toreiz neslēpa savu atbalstu krievu kā otrajai valsts valodai Latvijā. Šādi (caur referendumu) toreiz neizdevās mūs atkal ievilkt Krievijas „garīgajā telpā“.

Taču cīņu pret latviešu valodas dominanci Latvijā Saskaņa turpina. Piemēram, savā kongresā (26. maijā) Nils Ušakovs paziņoja, ka nākamajā Saeimā tā atbalstīšot izglītību skolās trīs valodās. Kāpēc trijās, nevis vienā vai divās? “Tāpēc, lai jaunieši būtu konkurētspējīgi“, apgalvo partijas vadītājs. Iespējams, ka saprotat stratēģiju? Piemetot divvalodībai klāt trešo – starptautiskās saziņas valodu, uzreiz aina izskatās ļoti citāda un polifoniska. Demagoģiski nevainīga. Taču krievu valoda kā viena no trim joprojām Saskaņas piedāvātajā paketē ir. Tas nozīmē, ka partija pretosies skolu pārejai uz vienotu valsts valodu (latviešu) un sašķeltās Latvijas sabiedrības problēma turpinās iet dziļumā un plašumā (kā līdz šim). Saskaņa nav par sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes. Tā grib mūs šķelt, nevis vienot.

Valodas politikā divkoši ir ne tikai Saskaņa, bet arī ZZS. Arī šī partija publiskajā telpā skaļi sludina, ka ir par latviešu valodas lomas nostiprināšanu, taču vienlaikus savā vēlēšanu programmā norāda, ka “Latvijas sabiedrībā vismaz trīs valodu prasme ir norma”. ZZS šo trešo valodu (bez latviešu un angļu) nenosauc vārdā, taču viss liecina, ka viņi ar to domā krievu valodu.

Tas nozīmē, ka „lienošā trīsvalodība“ ir jauns veids krievu valodas ietekmes saglabāšanai Latvijā. Turklāt Saskaņai šai cīņā ir jauns sabiedrotais – ZZS.

Abas partijas liek mums saprast, ka krievu valodai jābūt normai Latvijas publiskajā telpā arī nākotnē. Lai gan Latvijas formālā integrācija Rietumu civilizācijas struktūrās ES un NATO, ekonomisko un biznesa un kultūras kontaktu nostiprināšanās ar latviešu kultūrai garīgi tuvākajiem Rietumiem un to liberālajām vērtībām nepārprotami liecina, ka slāvu pasaule ar krievu valodu nav mūsu drošs un uzticams sabiedrotais. Ja mēs nezināsim krievu valodu, tas netraucēs mūsu biznesam un ekonomikai, jo ar krieviem mēs veiksmīgi varam komunicēt tāpat kā ar zviedriem, somiem, bulgāriem, rumāņiem un citiem – biznesa partneriem/klientiem starptautiskās saziņas populārākajā angļu valodā. Bet ar tiem krieviem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, runāsim tikai latviski. Viņi par to būs mums pateicīgi, jo tā mēs demonstrēsim, ka uzskatām viņus par savējiem, nevis svešiniekiem.

ZZS un Saskaņas trīsvalodu politika noteikti nestimulēs sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes, tā tikai veicinās skolu segregāciju latviešu un krievu skolās un divkopienu valsti Latvijā. Vai to mēs gribām?

Ja vēlētāji nobalsos par šīm partijām, tad viss paliks pa vecam. No mums – vēlētājiem ir atkarīgs, vai mēs to vēlamies. Vai mēs gribam “Back in the U.S.S.R.”?

P.S. Šis raksts nav ziņa, bet publicistisks autora viedoklis, kurā lietotas metaforas un citi literārās žurnālistikas izteiksmes līdzekļi.

Nākamajā rakstā salīdzināšu Nacionālās apvienības un Vienotības programmas, izsakot minējumu par to, kas mūs varētu sagaidīt, ja šīs partijas uzvarēs vēlēšanās.

 2017. būs liktenīgais gads Eiropas ēkai. Vai nodrošināsim tālredzīgo bremžu sistēmu?

Speciäali TVNet

eukarogs

Attēls no TVNet

 

Aizvadītais gads paņem sev līdzi nepiedodami daudz upuru un ieies vēsturē ar traģiskiem notikumiem, kas (zināmā mērā) atsauksies arī uz mūsu dzīvi nākotnē. Labā ziņa ir tā, ka šis gads aizies un vairs nebūs. Sliktā, ka 2016. gada notikumu tulkojumā aktīvi iesaistās populisti, kas mēģina no tā sev iegūt politisku peļņu. Tā sakot – vēlas «uzcept olas» uz pannas, kas novietota uz ugunskura, kuru nodrošina kaimiņa degošā māja. Automātiska bremžu sistēmā šādās situācijās noder. Vai iemācīsimies to sarūpēt?

Terorisms un šaha loģika

Aizvadītais bija terorisma eskalācijas gads. Pašā vasaras vidū, 28. jūnijā, trīs cilvēki mēģināja aizdedzināt Stambulas lidostu, lai pēc tam to uzspridzinātu kopā ar sevi un iespējami daudziem pasažieriem. Detonējot spridzekli, viņiem izdevās nogalināt 44 un ievainot 200 nevainīgu cilvēku. Masu slepkavošanas «pasākums» norisinājās pie starptautisko lidojumu termināla un tika forsēts brīdī, kad vietējie policisti kļuva aizdomīgi. «Biju jau izgājis cauri drošības kontrolei un sēdēju uzgaidāmajā telpā pie sava lidojuma,» stāsta Markuss. «Tobrīd nogranda pirmais sprādziens. Sarāvāmies. Paskatījāmies cits uz citu. Nolēmām, ka vainīgi ir celtnieki. Laikam kaut ko spridzina. Pēc minūtes simtiem cilvēku traucās mūsu virzienā. Sapratām, ka noticis uzbrukums. Teroristi,» nopūšas Markuss. Viņam izdevās izvairīties no ticīgo fundamentālistu lamatām. Citiem klājās sliktāk. Pie tā sākam pierast. Šodien šādi notikumi jau kļuvuši par ikdienas rutīnu daudziem, kas dzīvo Briselē vai Parīzē. Līdz mūsu Rīgai vai Bolderājai spridzinātāju fanātisms vēl nav nonācis. Pagaidām mitināmies miera ostā, tālu no asiņainajām masu slepkavībām. Taču drošība var izrādīties mānīga un notikumi var sākt tuvoties arī mūsu platuma grādiem. Kas ir šie ārprātīgie ticības fanātiķi, kuri idejas vārdā gatavi iznīcināt iespējami daudz nevainīgu ļaužu?

Jūlijā turku policisti arestēja 30 iesaistītās personas Stambulā, ar līderi Ahmedu Čatājevu priekšgalā. 36 gadus vecais čečenu izcelsmes terorists bija nosēdējis pāris gadus zviedru cietumā par nelikumīgu ieroču kontrabandu. Pagātnē Čečenijas kara veterāns, tagadnē – islāma kaujinieku rindu papildinātājs no bijušajām Padomju Savienības Āzijas republikām. Karojošo musulmaņu vienību komandieris. Tieši viņa vienība arī veidoja Stambulas spridzinātāju kodolu. Esot cīnījies par Čečenijas neatkarību pret Krieviju un pēc tam 2003.gadā ieguvis politisko patvērumu Austrijā. Sulīgais bēgļu pabalsts Alpos nebija viņa ambīciju bremze. Līdzīgi uzvedās arī 23 gadus vecais Osama Karajems, kurš bija viens no septiņām personām, kuru aizturēja sakarā ar atentāta organizēšanu Briseles lidostā un metro sistēmā 22. martā. Līdzīgs raksturojums arī pārējiem ar terorismu apsēstajiem, kurus noķer, nošauj vai notiesā. Izskatās iespaidīgi, taču velns nav tik melns, kā viņu mālē.

Pašreizējais terorisms nav neuzvarams orkāns, kuru neiespējami izklīdināt. Jā, tas ir bīstams, taču laicīgs. Neaizmirsīsim, ka arī visi līdzšinējie cilvēces kari ir notikuši «ticības dēļ». Tāpēc islāma fundamentālisti principiāli neatšķiras no krustnešiem, polpotiešiem vai boļševikiem. Ideoloģiskā dziesma ir tā pati, tikai kaujas metodes citas. Ja reiz cilvēcei ir izdevies savulaik novākt visus līdzšinējos masu slepkavas no politiskās skatuves, tad izdosies arī izdzēst alkaidiešus (un viņiem līdzīgas kaujas frakcijas) no mūsu reālās ikdienas ainām. Vienīgā problēma pagaidām ir tā, ka nejaudājam saprast jaunās frontes līnijas un kauju reljefus, kas norisinās uz miera apstākļu dekorāciju fona. Bez tam daudz vairāk cilvēku «no viņu rokas» iet bojā Āzijā un Āfrikā nekā Eiropā.

Protams, pērn visplašāko pasaules uzmanību maniaku ārprāts izpelnījās 14.jūlijā franču Nicā, kur gāja bojā 84 cilvēku nacionālo svētku laikā. Terorisma aktam tika izmantota smagā automašīna, kas apzināti iebrauca pūlī Islāma valsts uzdevumā. Atkārtoti šis paņēmiens tika likts lietā Ziemassvētku laikā Vācijā. Arī tur reliģiozais fanātiķis nolaupīja poļu automašīnu, nošāva šoferi un izmantoja viņa smago braucamo kā «ceļa rulli» Berlīnes Ziemassvētku tirdziņa apmeklētāju nogalināšanai. Analīze rāda, ka Scania automašīnas bremžu sistēma bija iedarbojusies automātiski, neļaujot teroristam nogalināt maksimāli daudz cilvēku. Iespējams, ka šis atklājums ir simbolisks un norāda, ka nākotnē jāizmanto tālredzība jeb spēja iekodēt mūsu drošību visās riska situācijās. Tas ir iespējams, mēs tā arī darīsim. Uzvarēsim maniakus ar šahistu cienīgu aprēķinu. Tieši tāpēc mūsu nākotne būs drošāka, nekā bija pagātne.

Politiskais kartelis un tikumības kardināli

Pērnais mūsu valstī bija Ventspils oligarha triumfa gads. Parasti biznesā «vadošo amatu savstarpējo sadalīšanu» (kuru nekautrīgi piekopj Latvijas vadošās pozīcijas un tā saucamās opozīcijas partijas) sauc par karteļa veidošanu. To apkaro, un autorus mēdz sodīt. Sadalot vadošos valsts amatus (partiju starpā), politiskā nomenklatūra grauj demokrātiju valstī. Diemžēl. Šo procesu atkal varējām novērot jaunās valdības veidošanas frekvencēs, brīdī, kad 20. janvārī prezidentam Vējonim tika veikta sirds operācija un premjera krēslā nosēdās otrs Ventspils kabatas partiju cilvēks Māris Kučinskis. Slimais prezidents izveseļojās, taču palika amatā, un jaunais premjers turpināja valsts stagnāciju pēc pierastās shēmas. Neatejot no kases, Ventspils panāca sev gigantiskus valsts finanšu iešļircinājumus «sportam un kultūrai». Nedomāju, ka galvaspilsēta no Rīgas tāpēc tiks pārcelta uz Lembergpili. Taču valsts naudas iesūknēšana kārtējo reizi «publikai» pierādīja, kurš šajā valstī «ir ar ūsām», un atradīsies naivie, kas šo «PSRS sagādnieka» lomu traktēs kā «laba saimnieka» piemēru.

Tas nozīmē, ka cerība uz modernu valsts politisko pārvaldi Latvijā joprojām paliek kopīgas vēlmes līmenī un to varam mierīgi pārcelt kā nerealizētu sapni uz nākamo 2017.gadu.

Pērnais gads iezīmējās ar Putina un kremlistu propagandas panākumiem mūsu publiskajā telpā. Mākslīgi ģenerētās Kremļa propagandas tehnologu idejas un interpretācijas strauji iesakņojušās arī latviešu smadzenēs, pateicoties netraucētai Krievijas valsts kontrolēto mediju ofensīvai un vietējo nacionālkonservatīvo spēku garīgam atbalstam. To uzskatāmi pierādīja amizantās, «nacionāļiem» iedalītās Tieslietu ministrijas histērijās pret Stambulas konvencijas parakstīšanu Latvijā. Prasība aizliegt fiziski izrēķināties ar sievietēm pēkšņi tika nobīdīta kulisēs, priekšplānā izbīdot «bailes par ģimeni», kas tikšot iznīcināta, ja sievietes iekaustīt vairs nedrīkstēšot. Mēģinot iestāstīt, ka sievietes sist ir normāli, un visur saredzot geju draudus tradicionālajai ģimenei, iebiedētajiem juristiem un tikumības kardināliem pagaidām neizdevās nostutēt Latviju tumsonīgāko valstu pulciņā. 18. maijā Latvija tomēr parakstīja Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Pieļauju, ka ultrakonservatīvie vēlējās labu un ka modernais laiks ir viņiem nesaprotams, tāpēc tiek pārprasts. Diemžēl traģiski ir tas, ka «tik viegli sabaidāmie» Latvijā atrodas «tik tuvu varas svirām». Skatīsimies, kā ies ar ratificēšanu parlamentā.

Nākamā aizejošā gada anekdote bija tās pašas ministrijas tikumības normu ieviešana nākamajiem laulātajiem draugiem jeb «Pirmslaulību mācību programma». Atkal neiztika bez komiskām tikumības ainiņām, kas jau kļuvušas par klasiskiem jokiem sociālajos medijos. Skumja ir nevis šāda birokrātu jaunrade, bet gan viņu nespēja atzīt kļūdas un uzmākšanās sabiedrībai ar savu obligāto apsēstību.

Panamas dokumentu atmaskojumi maz aizķēra Latvijas sabiedrības publisko domu, kas, protams, ir žēl. Rokošās žurnālistikas uzplaukumu šajā virzienā novēlēsim sev 2017.gadā.

Līgo Brexit un spriedzes saasināšanās

23.jūnijā Apvienotā karaliste nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Gerts Vilders, Marina Lepēna par to noteikti iebaudīja šampanieti. Lai gan pagaidām nav ziņu par līdzīgu referendumu ģeometrisko progresiju citur, tomēr Eiropas Savienība ar šo balsojumu Jāņu vakarā saņēma pamatīgu pliķi. 8. novembra vēlēšanu rezultāts ASV Briseles pēriena efektu paspilgtināja. Protams, varam šos notikumus vērtēt gan kā neapmierinātības demonstrāciju, gan arī kā izaicinājumu politkorektajai elitei. Taču varam arī paraudzīties dziļāk un konstatēt, ka liela nozīmē šajos procesos bija apzinātai faktu manipulācijai sociālajos medijos, kas šodien jau pārņēmuši etablēto masmediju ietekmes telpu. Vēl jūnijā nesūrojāmies par to, ka sociālie mediji piegādā sagrozītu informāciju un pavisam konkrēti maina politisko ložu sadalījumu. Tagad, pēc Krievijas tiešās piedalīšanās Trampa priekšvēlēšanu kampaņā, šī pati tēma jau tiek apskatīta plašāk, jo efekti ir uzkrītošāki. Neviens vairs nevar būt drošs tīmekļa komunikācijas priekšā. Tā nosaka visu, neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne. Cits jautājums ir komunikācijas procesu diriģenti un mūsu spēja ietekmēt notiekošo un tos, kas pārkliedz pūli.

Kas notiks tālāk? Vai Eiropas namu labējiem populistiem izdosies sagāzt drupās tāpat kā Krievijas bumbvedējiem Alepo? To redzēsim nākamgad, kad pie vēlēšanu urnām dosies Nīderlandē, Vācijā un Francijā. Iespējams, ka briti ar savu Līgo balsojumu ir nobruģējuši ceļu Marinai Lepēnai uz Elizejas pili. Redzēsim.

Nepatīkams 2016.gada nobeigums bija arī Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas attiecību tālāka sarežģīšanās. Vašingtona izraidīja 35 Krievijas diplomātus, apsūdzot tos spiegošanā. Putins (kā parasti) visu noliedza, un Dmitrijs Peskovs solīja «atbilstošu pretreakciju». Amerikāņiem tas sāpēšot. Esot jānogaida tikai trīs nedēļas, un tad Baltajā namā iekārtošoties Krievijai labvēlīgais Donalds Tramps. Tā domā Putina galms, jo «visi, ne tikai amerikāņi, to vien gaida, lai Obama pazūd no politiskās skatuves, un būs priecīgi par to» (Krievijas vēstniecības Lielbritānijā viedoklis mikroblogā Twitter). Skaidrs, ka vainīgie skaitās krievu hakeri, kas mēģināja un viņiem izdevās ietekmēt ASV vēlēšanu iznākumu. Nav skaidrs, kā pagriezīsies ASV ārpolitika pēc 20. janvāra. To rādīs laiks.

Piektdienas rītā strauji nokritās dolāra kurss. Eiro uzkāpa no 1:0400 līdz 1:0650. Mūsu un starptautisko politiķu zināšanas «naudas loģikā» joprojām esot «vairāk nekā nepietiekamas». Tā uzskata finanšu eksperti. Īpaši traģiski tas novērojams patlaban, jo šodienas makroekonomiskajos modeļos naudas «kā tādas» vairs vispār nav, – uzskata Mikaels Klumhofs, Starptautiskā valūtas fonda analītiķis. «Gandrīz visa nauda, kura šodien eksistē, tiek veidota bankās kā parādi. No vienas puses, ekonomika nevar funkcionēt bez naudas, bet no otras puses – banka spēj saražot naudu tikai tad, ja kāds ņem kredītu. Visiem ir jāiestieg parādos, citādi naudas nebūs un ekonomikai nebūs nodrošināta asinsrite. Tie, kas atdod parādus, bremzē šo procesu,» uzsver Klumhofs. Viņam šķiet, ka pagaidām sistēmu glābj apstāklis, ka ļaudis pašreizējo ekonomikas loģiku nesaprot. Brīdī, kad mēs sapratīšot, – notikšot revolūcija. Šo apgalvojumu esot prognozējis Henrijs Fords. Izskatās, ka joprojām nesaprotam. Varbūt nākamgad politiķi to beidzot sapratīs un pārrakstīs likumus, ierobežojot banku visatļautību?

Ko esam zaudējuši un ko apņemsimies

Aizvadītajā zaudējām salīdzinoši daudz radošu personību. To vidū bija leģendārais kanādiešu mūziķis un dzejnieks Leonards Koens, kinooperators un dokumentālists Andris Seleckis, aktrise Dzintra Klētniece, minisvārku autors un franču modes dizainers Andrē Kordžess (André Courrèges). Daudz mūziķu: Prince, piektais «bītls» Džordžs Martins, Džordžs MaiklsDeivids Bovijs un rokmūzikas vēstures leģendārais sintezatora virtuozs Keits Emersons – Emerson, Lake & Palmer dibinātājs (1970), kā arī mūsu pašu Ojārs Grīnbergs.

Pietrūks jaunu smalko Andžeja Vaidas filmu, itāliešu dramaturga un Nobela prēmijas laureāta Dario Fo darbu. Dario aizgāja no mums 90 gadu vecumā kā izcils dramaturgs, satīriķis un politiski aktīvs mākslinieks. Apveltīts ar filigrānu humora izjūtu, un tieši tāpēc viņa lugas ir pērles, kas nekad neapsūbē. Viens no politiskā teātra aizsācējiem Rietumeiropā, īpaši atzīmējama viņa luga «Anarhists, kuru izmeta ārā pa logu kļūdas dēļ», kā arī «Mēs tomēr nemaksāsim». Zaudējām arī Umberto Eko, kas bija un paliks mūsu publiskajā telpā ne tikai kā izcils semantiķis, bet arī kā jēdziens pasaules kultūrvēsturē.

Paldies viņiem, bet jāiet tālāk.

Jaunais, 2017. gads ir klāt. Pētnieki zviedru universitātēs tikko noskaidrojuši, ka katrs astotais vīrietis un katra piektā sieviete sagaida gadu mijas slieksni ar jaunu apņemšanos. Viņi vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti jaunajā gadā kādā noteiktā veidā. Līdz šim visizplatītākais sieviešu vēlmju tabulā bijis lūgums pēc iespējas notievēt (33%), bet vīriešu – panākt labus rezultātus sporta zālē (21%). Tikai 1% apņemas pārtraukt smēķēt, un lielākā daļa aptaujāto «vēlas ko citu» (45%). Kas īsti ir «kas cits»? «Viss kas,» konstatē eksperts Pers Karlbrings, «lielākā daļa vēlas: 1) izvairīties no stresa, 2) savest kārtībā privāto naudas situāciju, 3) lasīt vairāk grāmatu, 4) lietot mazāk alkohola, 5) «savest kārtībā» savu ķermeni.»

Šobrīd apņemamies, taču daudz grūtāk būs apņēmību realizēt vēlāk. Pagaidām neviens nav sapratis, cik lielā mērā mums tas izdodas. Amerikāņu pētījumi rāda, ka 71% jaungada apņēmīgo saglabā savus mērķus apmēram vienu nedēļu pēc jaunā gada. 46% to dara 6 mēnešus, apmēram līdz Jāņiem. Par pārējiem ziņu nav. Nav slikts rādītājs. Galu galā cilvēki mēģina tuvoties savam sapnim un iecerēm, kas nemaz nav maz. Ir apņemšanās, kuras izpildīt ir vieglāk. Ir arī tādas, kas padodas grūtāk. Pats galvenais ir sākt. To arī novēlu mums visiem un kopīgajai valstij ar nosaukumu Latvija.

Novēlu, lai nākamais – 2017. ir un atnāk veselīgs, laipns, mierpilns un gādīgs.

Laimīgu 2017.gadu!

Ideālisma beigas ārpolitikā. Vai pagūsim pārkārtoties?

Speciāli TVNet

tramsps-un-macitajs

Foto TVNet

Pēdējo 30 gadu laikā Rietumeiropas valstu ārpolitiku caurstrāvojis ideālisms. 1991.gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma sāka veidoties jaunas starpvalstu sadarbības iespējas, kuru kopīgais mērķis bija bruņotu konfliktu (kara) novēršana un cilvēktiesību stiprināšana abpus bijušajam «dzelzs priekškaram». Eiropas Savienības, NATO un EDSO robežu paplašināšana bija konkrēta rīcība konkrēto mērķu praktiskajā realizēšanā.

Problēmas un domstarpības tāpēc varēja sākt risināt tiesas procesu, nevis karadarbības ceļā. Lai kā mums nepatīk Briseles birokrātu, politiķu neproporcionāli lielās algas (attiecībā pret pārāk pieticīgo viņu darba rezultātu), tomēr jāatzīst, ka izraudzītais modernās Eiropas politiskais virziens bija cerīgs, tālredzīgs un vērtīgs mums visiem.

Žēl, ka savulaik šajos procesos netika iesaistīta arī Krievija. Pašlaik cerīgā Eiropas virzība draud apstāties. To apdraud antidemokrātisma tendences Krievijā, Lielbritānijas referenduma Brexit rezultāts, migrantu krīze, Sīrijas karš un Donalda Trampa uzvara ASV vēlēšanās.

Ja arī Francijā pie varas nonāks labēji ekstrēmās politiskās līnijas piekritēja Marina Lepēna, tad var izrādīties, ka Eiropas Savienības projektam būs pienācis gals un mums nāksies samierināties ar vēstures attīstības gaitas apraušanos. Putinam tad būs izdevies «noraut bremzi» miermīlīgajam ideālismam, un pasaule atkal sašķelsies despotu nometnēs, kuras neiztiks bez plūkšanās. Šādi attīstoties notikumiem, varbūt visi atjēgsimies tālajā 1939.gadā. Turpat, kur kādreiz atradās mūsu vecvecāki – uz skarbu bruņotu konfliktu sliekšņa. Cerams, ka tā nenotiks.

Pārmaiņu laiks pie svētku egles

Ziemas saulgrieži un Ziemassvētku laiks nav labākais brīdis pesimistisku prognožu bārstīšanai. Taču šis sniegotais un apcerīgais mirklis ir lieliska iespēja laika tendenču analīzes caurskatīšanai. Eiropai pašlaik ir jāizvēlas jauns ārpolitikas ceļš, un tas var izrādīties tikpat svarīgs pārkārtojums kā reformas pēc Berlīnes mūra sabrukuma. Ir nepieciešama garīga pārkārtošanās. Ja arī eksperti un drošībnieki pašlaik jau sāk domāt vēlamajā virzienā, tad sabiedrības un valdības laiskums un nolaidība šo problēmu priekšā ir acīmredzami.

Mums liekas, ka viss rīt būs tāpat kā vakar, taču esošās rīcības kartes vairs nesaskan ar jauno reālās dzīves ainavu. Līdzšinējais Latvijas ārpolitikas stratēģiskais partneris ASV vairs nav vakardienas Obama. Tramps tiecas pie Krievijas un ignorē Ķīnu. Ar uzņēmējdarbībai raksturīgu loģiku viņš gatavojas uzart ārpolitiku, kurā valda nedaudz citi vērtību kritēriji. Līdzšinējā politikas pieredze pierāda, ka biznesa paņēmieni politikā var izrādīties liktenīgi.

«BBVV» = baltie, bagātie veči ar varu

Cilvēka vērtības mērs diemžēl mēdz atšķirties dažādos laikos un valstīs. Provincē lielāka nozīme ir sakariem, «valdošajām mafijām» un «pazīšanās» fenomenam, turpretī metropoļu centros – talantam un naudai. Merkantilas domāšanas loģika šobrīd aktualizējusies Amerikas Savienotajās Valstīs. Izskaitļots, ka Trampa administrācija sastāvēs no ļoti turīgiem večiem bez reālas pieredzes politiskajā pasaulē. No 20 Trampa piedāvātajiem valsts pārvaldes augstākajiem administrācijas reprezentantiem 6 ir miljardieri.

«Trampu interesē tikai tie, kuriem pašiem ir nauda,» secina kāda anonīma, varai tuvu stāvoša sekretāre no Goldman Sachs bankas, jo arī šī iestāde būs viena no galvenajām amatpersonu «donētājām» ASV jaunajai administrācijai.

Trīs smagākos posteņus valstī Tramps piešķiršot bijušajiem ģenerāļiem. Taču sieviešu šā līmeņa valsts pārvaldē ASV vairs nebūs (par minoritāšu pārstāvjiem nemaz nerunājot). BBVV jeb «baltie bagātie veči ar varu» atkal atgriežas uz politiskās skatuves un pēc 27 gadu pārtraukuma pārņem visas varas sviras valstī. Tātad «alfa tēviņi» atgriežas Baltajā namā. Visi ar izteiktiem uzskatiem un ciešu zināšanu, «kā ir pareizi» domāt un darīt lietas. Redzēsim, kā prezidentam izdosies viņus visus vienot kopīgam mērķim un uzdevumiem.

Putinisti ASV sirdī

Reksa Tilersona (Rex Tillerson) izraudzīšanās ASV ārlietu ministra amatam apstiprina Trampa priekšvēlēšanu solījumu, ka viņš ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina sabiedrotais un izraudzīsies ministrus no biznesa vides. Piešķirot savas valsts ārlietas koncerna Exxon šefam, viņš nošauj abus zaķus ar vienu šāvienu. Tilersonam pie žaketes atloka vizuļo Krievijas piešķirtais Tautu draudzības ordenis, un 2012. gada fotogrāfijā var redzēt viņu sirsnīgi sarokojamies ar «masu slepkavu un kriminālo gangsteri Putinu» (senatora John Mccain formulējums intervijā CNN). Saprotams, ka ministru kabineta sastāvs ir jāakceptē ASV senātam un pagaidām nav skaidrs, vai visi Trampa izraudzītie BBVV tiks akceptēti kā ASV ministri. Piemēram, inženieris no Vičitafolsas (Wichita Falls) Teksasā Rekss Tilersons nekad nav nodarbojies ar ārpolitiku, bet gan strādājis (kopš 1975.gada) tikai par priekšnieku savā ExxonMobil un pavisam drīz gatavojas aiziet pensijā no šā pasaulē lielākā naftas uzņēmuma. ASV ārlietu ministra amatam viņu esot ieteikuši Džeimss Beikers (James Baker) un Kondolīza Raisa (Condoleezza Rice). Taču viena lieta ir tirgoties, bet otra – aizstāvēt savas valsts politiskās intereses. Par Tilersonu ir skaidrs tikai tas, ka viņš ir Vladimira Putina atbalstītājs un centīsies likvidēt sankcijas pret Krieviju, jo šāda rīcība ir Exxon interesēs. Tas nekas, ka, stājoties ASV ārlietu ministra amatā, viņš pametīs šefa posteni Exxon koncernā. Viņam pašam pieder apjomīga šā uzņēmuma akciju pakete un biznesa intereses saglabāsies, arī atrodoties politiskajā amatā. Tas nozīmē, ka, ieņemot politiskus amatus, biznesmeņi nezaudē apetīti. Starp citu, viņa draugs ir arī Krievijas Rosņeft šefs Igors Sečins.

Sankciju atcelšana kā kompensācija

Ir pamats prognozēt, ka Tramps vēlēsies atcelt sankcijas Krievijai, lai kopā ar Putinu izrēķinātos ar islāma fundamentālistu armiju terorisma frontē. Tas nozīmē, ka šā stratēģiskā uzdevuma dēļ ASV var zaudēt līdzšinējo interesi par to, kas notiek Krievijā un tās pierobežā. Nav izslēgts, ka ASV var turpmāk arī nevēlēties turpināt līdzšinējo Baltijas un konkrēti Latvijas stratēģiskā partnera lomu Donalda Trampa vadībā. Kremlis tad varēs daudz brīvāk «operēt» zonās, kas līdz šim bija neērtas.

Apdraudēta ir arī ASV līdzšinējā drošības koncepcija, jo Tramps ir deklarējis, ka nacionālajām interesēm tiks dota priekšroka. Globālās problēmas viņu neinteresē, tāpēc tagad katrai valstij pašai jākļūst par «savas laimes kalēju». Latvija (kā Mēness) vairs nevarēs laiski reflektēt sauli (ASV), kā tas notika līdz šim. Multilaterālie līgumi tiks aizstāti ar divpusēju vienošanos. Kā jau tas biznesam pieklājas. Šis jaunums nav nekas patīkams mazajām Eiropas valstīm.

Izskatās, ka Tramps mainīs arī taktiku Sīrijā. Asada novākšana vairs nebūs aktuāla, un, sadarbojoties ar Putinu, tiks izveidota koalīcija pret islāmistiem. Tas nozīmē, ka tāpēc tiks atbalstīts ne tikai asiņainais diktators Asads (kuru Baraks Obama centās novākt), bet arī Irānas ajatollas un Ēģiptes autoritārais prezidents Abduls Fatahs al-Sisi. Pagaidām tikai Krievija un Putins ar savu rīcību Sīrijas gaisa uzbrukumos atbalsta Irānas ietekmes izplatīšanos līdz Vidusjūrai. Taču nav izslēgts, ka arī amerikāņi drīz piesliesies šai «līnijai», kā norāda Irānas aizsardzības ministrs Hoseīns Dehgans: «Alepo bija iespējams atbrīvot, tikai un vienīgi pateicoties Irānas, Sīrijas, Krievijas un libāņu Hesbolā grupējuma sadarbībai. Irāna ir šīs koalīcijas daļa, un cerams, ka arī jaunais ASV prezidents ņems vērā šo apstākli.»

Tramps pagaidām ir bijis izvairīgs komentāros un līdz šim raksturojis Irānu kā «pasaulē vecāko terorisma sponsoru», uzskatot, ka visu veidu musulmaņu radikālisms (vai tie būtu sunnītī vai šiīti) ir būtiski bīstams ASV eksistencei. Pēc 20. janvāra varēsim pārliecināties, vai šajos apgalvojumos nav pretrunas ar reālo ASV ārpolitiku.

Kopīgais ienaidnieks – Rietumu demokrātija

Maikls Flinns (Michael Flynn) savā grāmatā «The Field of Fight» apgalvo, ka radikālie islāmisti jau sen apvienojušies vienotā frontē kopā ar Krieviju, Ķīnu, Ziemeļkoreju, Kubu un Venecuēlu pret rietumu liberālo demokrātiju. Jo viņi visi «ienīstot Rietumus» un vēlas iznīcināt Rietumu demokrātijas valstis «kā tādas». Paradoksāli, ka šodien vēlēšanu rezultātā šim grupējumam lielā mērā simpatizē arī jaunā ASV prezidenta laineris un tas notiek zem reliģijas zīmes.

Starp citu, viens no izšķirošiem Donalda Trampa uzvaras iemesliem 2016.gada vēlēšanās bija tieši teoloģiskais motīvs. Līdz šim politiskajās diskusijās maz runāts par to, kā teoloģiska loģika var ietekmēt ne tikai privāto dzīvi, bet arī politiskus procesus valstīs – tādās kā ASV. Kalifornijā pagājušā gadsimta sākumā dzimusi radikālo kristiešu kustība šobrīd (100 gadu laikā) ir sazarojusi un palīdzējusi Trampam pat sasniegt Balto namu. Sākot no «sister Aimee» (The Foursquare Church), kura spēja kombinēt radikālo kristiešu sludināšanas manieri ar Holivudas spožumu, un beidzot ar Katrīnu Kulmani, kas arī šogad vadīja Trampa priekšvēlēšanu ticības kampaņu, novērojams pārliecības maršs pret sekulāro valsti.

Ticības tempļiem ir izdevies piedāvāt savus pakalpojumus politiski ambiciozām personām gan Vašingtonā, gan arī Maskavā. Tagad tie vairs nav karaļi, bet gan «piemēroti» ļaudis. Atrodoties Trampa «Christian advisory board» sastāvā, Katrīna nobruģēja Donalda ceļu pie politiskas varas «pa ticības taku», kas modernajā Eiropā pagaidām nav bijis iespējams tik uzkrītoši, kā to var novērot ASV. Piemēram, 2015.gada jūnijā šī komiteja sapulcējās, lai koncentrētos Trampa ievēlēšanas ofensīvai. Garajā lūgšanā tika precizēts, ka valstij ir vajadzīgs «spēcīgs, enerģisks vīrs», jo «Jēzus nevēlas, lai mēs būtu trūcīgi». Tieši tāds esot Donalds Tramps.

Baznīcas un ticības iesaistīšana priekšvēlēšanu kampaņā šeit ir nepārprotama, jo, kā norādīja Marks Barns (Mark Burns), tieši Ronalds Tramps personificējot to gudrību, ko pieprasa evaņģēlijs. Tas, kuru Jēzus mīlot, tas arī iegūšot bagātību un varu valstī. Donalds Tramps esot šāds cilvēks – sludina Marks Barns šajā Time Magazine. Tikai ar ticības argumentiem.

LASI CITUR: Donald Trump Prosperity preachers

Interesanti, ka līdzīgu stratēģiju īstenoja arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā priekšvēlēšanu kampaņas periodā Krievijā. Arī viņš Krievijas pareizticīgo baznīcai skaitījās dievišķi izraudzītais jeb Ticības Varonis.

LASI CITUR: Владимир Путин: «Голос Церкви должен звучать в полную силу»

Loģisko laiku atkal sāk apdraudēt pārliecība. Gan austrumos, gan rietumos. Mēs zinām kas notika tad, kad pārliecība nostājās priekšā loģikai un modernā laika prasībām.

Neprognozējamā situācija ir klāt. Relatīvi mierīgie un stabilie 25 gadi ir pagājuši. Mūs gaida pārmaiņas, kurām pagaidām garīgi neesam sagatavojušies. Vai pagūsim pārkārtoties?

Pagaidām viss mierīgi.

Paldies par to pašu, un priecīgus mums visiem ziemas saulgriežus un Ziemassvētkus.

Gaišu gadu!

Brexit, please!

Skärmavbild 2016-06-16 kl. 11.46.23Gaidāmais karalistes referendums Latvijas medijos jau sakarsēts līdz baltkvēlei. No vienas puses eiroskeptiķi ar Krievijas putinistu un Ukip nākotnes šausmu sludinātājiem centrā. No otras puses ekonomiskie migranti no Latvijas, kas sariktējušies uz ilgu un pārtikušu palikšanu Džeka Ušķērdētāja salā. Tur “maksā vairāk” un pastāv bailes, ka negatīvais referenduma iznākums varētu apdraudēt turienes otrās šķiras iedzīvotāju ērto “ES migrantu” eksistenci. No trešās puses eirobirokrāti ar savām bažām zaudēt labi apmaksātos darbus Briselē un citur. Nekomentēšu apskatnieku, ES analītiķu piesardzīgās vaimanas un politisko balstu (Obamas un tml.) argumentāciju. Vienkārši tāpēc, ka jau sen pienācis laiks UK izstāties no Eiropas Savienības. Tā uzskata daudzi, arī holandiešu publicists Joris Luvendijks. Viņa viedoklim pievienojos arī es.

Tas, ka Londona jau ilgstoši ir nodarbojusies ar iekšēju ES graušanu (savu interešu vārdā), nevienam nav noslēpums. Koloniālā pagātne neļauj šai sabiedrībai (tieši tāpat kā Krievijai vai Francijai) psiholoģiski atbrīvoties no “valdnieka loģikas” jebkādu starptautisku lēmumu pieņemšanā. Neredzu šajā īpatnībā nekādu nacionālo lepnumu vai kādu citu loģisku attaisnojumu piedāvājošu argumentu.  Egoisms ir ļoti izplatīta parādība ne tikai cilvēku, bet arī valstu vidū. Īpaši tad, ja pagātne šādu īpašību ir kultivējusi gadiem un radusies ilūzijā, ka izņēmuma situācija ir vienīgais iespējamais stāvoklis. Salu cilvēki tādi ir.

Tāpēc Līgo vakarā tikai maza grupa UK iedzīvotāju nobalsos par Britānijas palikšanu Eiropas ūnijā un pārējiem (pakaļ palicējiem) nevajadzētu tāpēc tverties pēc nēzdodziņiem. Norvēģija ķer lašus un sit roņus, arī atrodoties ārpus ES, un nekas slikts ar šo naftas nāciju tāpēc nav noticis. UK nav lielu naftas atradņu, taču ir pārliecība, ka vecā finanšu ass sistēma un nacionālais lepnums par koloniālo pagātni, turēs  viņus virs ūdens līmeņa kā veca, laba laiva.

Kāpēc mums liekas, ka tā nebūs?  Iespējams, ka vainīga ir BBC televīzija, kas paguvusi mums pārējiem (eiropiešiem) izplatīt lielisku ainu par angļiem (Michael Palin, Stephen Fry, John Simpson u.c.) kā kompetentām, kosmopolītiskām un patīkamām personām, taču realitātē tā nepavisam nav. Politiskās un kultūras elites attieksme pret Eiropu i,r maigi izsakoties, skarbi, ironiski iznīcinoša.

Starp citu, Financial Times un The Guardian ir vienīgās avīzes, kas tiek uzskatītas par ‘proeiropeiskām’ savā redakcionālajā politikā. Pārējās iet pretējā virzienā. Protams, ka varam arī britu salās atrast Eiropas draugus un kopīgā projekta atbalstītājus, taču tādu nav daudz. Vadošie žurnālisti sauc Eiropas Savienību par “Padomju Savienību bez Gulāga” (Larry Elliot) jeb “ veidu kā Vācija beidzot iekaro Eiropu”. To pastiprina Brexit līdera Borisa Juhansona  viedoklis par to, ka neesot nekādas atšķirības starp Hitlera un ES plāniem, tāpēc līdzdalība Eiropas Savienībā atgādinot “kopošanos ar līķi”.

Jā, briti jūtas “atsevišķi’ un “vienīgie” un tāpēc atļausim viņiem būt komfortā ar sevi un savām lieliskajām pagātnes atmiņām.

Vai šāda attieksme ir eiroskepticisms?

Nē, manuprāt, tā ir eurofobija. Vienkārši tāpēc, ka teksti, kurus pēdējo mēnešu laikā saviem lasītājiem piedāvā The Sun, Daily Mail, Daily Express vai The Times. Tie sava vēstījuma uzbūves tehnikas loģikā daudz neatpaliek no Putina Kremļa žurnālistikas puspatiesību un demagoģijas stila.

BBC “bezkaislības likums” (kad katram “labajam viedoklim” jāatrod pretmets – analoga “negatīvā viedokļa” veidolā) rada to pašu putinistu piekopto demagoģijas viltus efektu, ka patiesības vispār nav.

Ja reiz UK vēlas atgriezties lepnā vientulībā un tai ir ambīcijas atkal kļūt par superlielvalsti, spēlējot solo, tad ļausim viņiem to darīt.

Ir taču pazemojoši noskatīties, kā Kamerons kā galveno “jā” argumentu piedāvā līdzcietību pret ES, jo “viņi taču bez mums nevar iztikt”. Rodas iespaids, ka UK klātbūtne ūnijā ir tāda kā bagāto angļu misionāru misija, par kuru mums parējām dalībvalstīm jābūt traki pateicīgām. New Labour tikmēr sēž klusi skapī un nepīkst.

Pateiksim taču reiz skaidri un gaiši, ka britu elitei vārds “Eiropa” jau sen ir lamuvārds. Tikai bailes no ekonomiskām problēmām un  pašmāju ūnijas sabrukuma risks varētu piespiest skeptiskos britus izvēlēties nobalsot par “jā” Eiropai.

Bēgļu un ES ekonomisko migrantu plūsma situāciju tikai pasliktina.

Jau tagad tiek runāts kāds referendums tiks rīkots, ja iedzīvotāji pēkšņi nobalsos par labu Eiropai. Rodas iespaids, ka tad salu cilvēkus sagaida referendumu maratons jeb “neverendums”.

Sava labuma misiju šajā “ES tēla graušanas politikā” saskata arī Lielbritānijas mediju magnāts, austrālietis Ruperts Merdoks, kurš neslēpj sekojošo: “Jā, ja man ko vajag, tad es eju uz Downing Street un viņi klausās, ko es saku. Taču, kad dodos uz Briseli, tad tur manī neviens neklausās!”. Komentāri lieki. Runa ir par kapitāla nevis valsts suverenitāti.

Tāpēc ļausim britiem sabotēt pašiem sevi.

Brīdī, kad Eiropas Savienība atrodas savas dziļākās krīzes priekšā un draud sabrukt, Šengena, eiro nedarbojas un pašreizējā ūnijas pārvaldes forma ir nedemokrātiskā, būtu muļķīgi palūgt palikt  līdzās pie apspriežu galda izteiktam nelabvēlim.

Eiropas Savienība ir jāpārveido par demokrātiju. To var izdarīt.

Pašreizējā Eiropas Savienības pārvaldes sistēma nav demokrātiska, jo mums piedāvā piekrist dokumentiem, kurus izstrādā Eirokomisijas tehnokrātija = uzņēmumu lobistu kliķe, Eiroparlaments un priekšnieku kolektīvs, kas nav apstrīdams vai publiski caurskatāms process. Viņu laiks arī ir noslēdzies. Tāpat kā UK klātbūtnei ES.

Vertikālo milžu un lielvaru laiks ir garām.

Uz redzēšanos Lielbritānija! 🙂

Ejam tālāk.

 

 

Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

2013. gada 3. decembrī speciāli TVnet

Bēgļu protests Rīgā TVNet fotoMēs dzīvojam tautu staigāšanas laikā, kad cilvēku grupas intensīvi migrē pāri robežām uz visām debess pusēm. Lielākā migrantu daļa uztur kontaktu ar savām mājām, tuviniekiem caur internetu un tāpēc nejūtas pazuduši plašajā pasaulē. «Poļu santehniķis», kas šodien ir tikpat plaši pazīstams jēdziens kā britu «biržas fondu mākleris», pieder tai pašai migrantu populācijai, kas jau sen ir pārstājuši dzīvot vienā konkrētā valstī.

Pārslodzes efekti

Sekas šai «staigāšanai» ir dažādas. Ekonomisti saredz migrācijā gigantiskas uzplaukuma iespējas, jo imigranti ir gatavi lētāk paveikt darbus, kas vietējiem nav pa prātam. Tieši tāpēc Rietumu demokrātijas pašlaik labi «uzvārās», izmantojot jauno imigrantu dinamismu savienojumā ar vietējo pieredzējušo speciālistu kompetenci un menedžmentu.

Ir arī ēnas izpausmes, kas novērojamas ārzemnieku sociālajā diskriminācijā, jo «caurmēra rietumeiropieši» imigrantus vairāk uztver kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu.

Neraugoties uz to, ka ārzemju viesstrādnieki uzņemas viszemāk atalgotos darbus – tos pašus, kurus vietējie nevēlas strādāt, bezdarbs jaunatnes vidū Rietumeiropā joprojām ir nepieklājīgi augsts (23%) un te ārzemniekus labāk redz ejam, nevis nākam.

Migrācija un finansiālā krīze ir panākusi skarbu politisko spēku pārgrupēšanos, par ko uzskatāmi ziņo, piemēram, aizvadītās vēlēšanas Norvēģijā un Nacionālas frontes panākumi Francijā. Klasisko centra un labējo partiju krīzi pašlaik perfekti izmanto populisti = nacionālisti.

Marina Lepēna nupat intensīvi apbraukā kaimiņvalstis, lai organizētu jaunu populistu partijas aliansi gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014. gadā šo plānoto parlamenta grupu veidošot vismaz 25 Eiropas Savienības parlamentārieši no vismaz 7 valstīm. Formāli kopsaucējs nebūšot nacionālisms, bet gan «eiroskepse» un «anti-globalizācija». Pēc komentētāju domām «ģimenes firma = Lepēni» ožot pēc politiskā ekstrēmisma pulvera. To uzjundī jau nākošais migrācijas efekts – bēgļi, kas piemet pagales separātistu ugunskuriem visā vecajā kontinentā.

Izmisums zem Sarkanā Krusta

Bēgļu izraidīšanas epizodes gandrīz visur izskatās vienādi: izmisuši cilvēki ostā vai lidostā, kurus elkonī vai «aiz padusēm» mēģina vertikāli noturēt policisti vai Sarkanā Krusta personāls. Reizēm viņi sēž un izliekas, ka klausās monologā, kuru pauž vietējās varas pārstāvji. Reizēm pretojas. Bezcerīgi. Jo vara vienalga uzvarēs un viņus izraidīs atpakaļ uz mītnes zemi. Uz to pašu, no kuras viņi aizbēguši. Veselām ģimenēm vai pa vienam. Ir redzēti arī bērni, kurus izraida. Pamatā pusaudži – histēriski un izmisuši puikas.

Viņi var izskatīties arī kā kapi. Masu kapi. Pirmo reizi ar tiem iepazinos pirms vairākiem gadiem Handijā (Jandia). Nesen iekārtotos katoļu kapos uz visām plāksnītēm bija rakstīts viens un tas pats nāves datums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzimšanas gads atšķīrās, bet nāves diena visiem bija vienāda – tā pati, kurā pie Eiropas robežām Spānijas teritorijā bija nogrimis kārtējais bēgļu kuģis.

Tāds pats kā pirms dažām nedēļām Lampedūzā ar 356 noslīkušajiem. No tiem 16 bērni vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Tagad nežēlīgo statistiku ik dienas turpina reģistrēt pie Itālijas un Maltas krastiem Vidusjūrā. Oktobra summa – apmēram 600 upuru. Vairums bēg no kara plosītās Sīrijas vai Eritrejas. Cilvēki, kuriem nav kur sprukt un šis jūras ceļš ir vienīgais iespējamais ceļojums pie miera un pārticības ar nosaukumu Eiropa.

Parastu biļeti lidmašīnā vai pasažieru kuģī mēs viņiem nepārdodam

Itāliešu kolēģis Fabrizio Gatti savā žurnālista darbā bieži ir izmantojis valrafēšanu1, lai labāk izstudētu sev svarīgo problēmu «no iekšpuses». Pārģērbies par viesstrādnieku «ar atbilstošu identitāti», viņš sāka savu «bēgļa» ceļu kopā ar afrikāņiem no Nigēras uz Lampedūzu. Valrafēšana «under cover» iestiepās četru gadu garumā, un sīkāk par to var izlasīt viņa grāmatā «Bilal» (2006). Pa šo laiku Vidusjūrā jau noslīkuši vai Sahārā izžuvuši vairāki tūkstoši bēgļu kopā ar savām cerībām «tikt uz zaļa zara».

Pēc Lampedūzas traģēdijas likumi nav mainīti: visi, kas nelegāli ierodas Itālijā, skaitās noziedznieki un tiek tiesāti. Vēl vairāk – Itālijas valdība (Emma Bonino) pat pieprasa, lai Eiropas valstis cīnās pret Āfrikas bēgļiem Vidusjūrā tieši tāpat kā pret Somālijas jūras laupītājiem.

Nāve bēgot vai pārdodot seksu

Kamēr Itālija gatavojas vajāt bēgļus kā afrikāņu pirātus, bagāto Rietumeiropas valstu egoisms iegūst aizvien jaunas formas bēgļu valstu kolonizēšanā. Piemēram, tā pati Francija nekautrējas turpināt ekonomiski paverdzināt Nigēru, izsūknējot no tās par smiekla cenu dārgo urānu. Francijas valdība (kopā ar transnacionāliem koncerniem) atbalsta korumpēto Nigēras zemes un dabas resursu ekspluatācijas politiku. Lauksaimniecības vietā te uzrodas aizvien jauni naftas torņi. Līdzīgi Itālija, Vācija, Kanāda un Irāna atbalsta Eritrejas diktatūras režīmu, kuras rezultātā uz Eiropu plūst turienes ekonomisko un politisko bēgļu straumes. Izveidojas absurda situācija – bagātā Rietumeiropa nolaiž pārticības asinis Āfrikai (radot priekšnosacījumu postam) un vienlaikus aizver vārtus uz paradīzes vārtiem Itālijā un Maltā.

Humānās dimensijas krahu uzrāda arī Austrumeiropas «veiksmes stāsti». Kamēr 4000 bulgāru protestē pret savas sociālistu valdības Plamena Orešanska ekonomisko politiku Sofijā (Reuters, 12.11.2013.), Stokholmu jau pārpludinājuši profesionāli rumāņu ubagu pūļi. Tie darbojas saskaņoti un sistemātiski. Pirms gada uz ielu stūriem sēdēja pusmūža ubadzes, tagad – pārsvarā gados jauni puiši, spēka gados diedelē modernāk.

Piemēram, ubags Dimitrijs ir 25 gadus vecs un ubago Stokholmas centrā, lai nosūtītu iekrāto atpakaļ ģimenei Rumānijā. Tā kā stāvēšana uz ielas stūra nav rentabla, viņš vienlaikus pārdod arī seksu: par 25 latiem anālo aktu, par 19 latiem orālo seksu. Pircēji ir tikai vīrieši.

«Man ir grūti atteikties no tik ienesīga biznesa,» Dimitrijs skaidro, nedaudz nervozi, «jūs taču saprotat, ka runa ir tikai par naudu, nevis par baudu. Es šajos brīžos vienmēr iedomājos, ka esmu kopā ar savu sievu. Jūs darītu to pašu, ja mātei vajadzētu naudu slimnīcai.» Arī viņa sieva ubago Stokholmā, taču seksa pārdošana ir ienesīgāka. Tā nodrošina Dimitrijam mēnešalgu 500 latu robežās (10 reizes vairāk nekā ieņēmumi par darbu Rumānijas fabrikā) Kas ir klienti? «Visu vecumu kungi, pamatā ģimenes cilvēki,» atzīst Dimitrijs un uzsver, ka neviens Rumānijā nedrīkst uzzināt par viņa patieso nodarbošanos Stokholmā. Ko viņš patiešām vēlētos strādāt? «Vislabāk par apkopēju,» saka Dimitrijs spāniski un apgalvo, ka būtu spējīgs iztīrīt visu Stokholmu, ja vien viņam atļautu to izdarīt un normāli par to samaksātu.

Pašlaik 200-300 rumāņu ik dienas pārdod seksu Stokholmā, un policija ar šo problēmu pagaidām nespējot tikt galā.

Vieni pārdod ķermeni, citi spēlē mūziku metro vagonā, vēl trešie liek uz metro vai autobusa soliem kartītes ar iežēlinošiem tekstiem par savu grūto dzīvi un lūdz tāpēc naudu.

«Veiksmes stāsta» grimases

Pirms gada Eiropas Padomes sociālo tiesību komiteja nāca klajā ar paziņojumu, ka divas Grieķijas valdības darba tirgus reformas, kas tikko realizētas «aizdevēju» spiediena rezultātā, ir nelikumīgas. Komiteja konstatēja, ka vainīgie ir starptautiskie aizdevēji (Eiro komisija, Eiropas centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas ar savām iniciatīvām rupji pārkāpuši darba ņēmēju tiesības krīzes skartajā valstī. Tās pašas, kuras faktiski aizsargā Eiropas sociālā harta (facklig.su, 2012.19.10.)

Starptautiskās arodbiedrību kustības ekspertu komiteja un grieķu organizācijas vadītājs Vangelis Moutafis intervijā Jazeera 2013. gada februārī uzvēra, ka «aizdevēju noteikumi izraisījuši dramatiskas pārmaiņas sabiedrībā un panākuši neakceptējamus darba tirgus nosacījumus», kas «panāk visas Eiropas darba tirgus paralīzi. Uzņēmumiem, kam pieder ražotnes Eiropā, ir jārealizē nulles vienošanās un jābūt gataviem izspēlēt vienas valsts fabriku pret citas valsts ražotni kā šaha kauliņus» (Axel Green.Arbetare, 28.02.2013.).

Tas, ka Eiropas «aizdevēji» savā krīzes politikā ir «aizgājuši par tālu», nevienam vairs nav noslēpums. «Diemžēl krīzes novēršanas rezultātā valstis ir pieņēmušas lēmumus, kas faktiski ir pretrunā ūnijas līgumam. Tās nedrīkst piedāvāt citām dalībvalstīm glābšanas scenārijus» (S.Gustafsson, Akademiker, 10/2012). Tos pašus, kas tika realizēti arī Latvijas «veiksmes stāsta» laikā pie mums.

Kāpēc neceļ minimālo algu līdz 300 latiem?

Grieķiem tagad palīdz Eiropas sociālā harta, kuru Latvijas krīzes brīdī vietējās arodbiedrības neaktualizēja. Pat pieņemot Saeimas ratificēto Eiropas sociālo hartu februārī, mūsu deputāti neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu «pienācīgus dzīves apstākļus» un saskaņā ar kuru, pēc tiesībsarga Jura Jansona domām, minimālo algu valstī būtu jāpalielina no 200 līdz aptuveni 300 latiem. Premjers Valdis Dombrovskis (V) toreiz skaidroja, ka ratificēt visu Eiropas sociālo hartu pilnībā nav iespējams, jo vairākiem hartas punktiem, piemēram, par minimālās algas līmeņa celšanu, ir būtiska ietekme uz valsts budžetu un valsts konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauda arī LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens, uzsverot, ka Latvijai nav ekonomisko iespēju izpildīt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu.

Sakarā ar to, ka pie mums «nav iespējams», bet citur «ir iespējams», mūsu «sēņu lasītāji» turpina bēgt visos virzienos. Tāpēc Latvijā pērn bija novērojams otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES, 10,3% (TVNET, 20,11.2013.) un efekts, ka «atlikušie cieš no emocionāla rakstura problēmām. Nespējot piemēroties jaunajiem apstākļiem, atgūt pašapziņu un likt lietā savas spējas» (France 24. 22.05.2012.).

Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma Eiropas pārtikušo valstu virzienā turpinās.

Vainīgie šeit nav nedz bēgļi laivās pie Lampedūzas, nedz arī laimes meklētāji Rietumeiropas sēņu lasītavās. Viņu bēgšana ir citu cilvēku – reālu politiķu pieļauto politisku kļūdu sekas.

Paši emigrācijas «procesu» izraisītāji un kultivētāji joprojām sēž savos krīzes gadu iesildītājos amatu krēslos gan Briselē, gan Vašingtonā vai Rīgā. Pat mūsu valsts centrālās bankas vadītājs un pašmāju fiskālie krīzes gudrinieki savus iesildītos krēslus un lielās algas nav atstājuši aiz muguras.

Tas notiek laikā, kad Eiropa turpina nogalināt migrantu cerības.

Tās pašas, kuras mirst pēdējās.

Karsta ziņa zviedru medijos: Baltijas zemnieki Briselē dzied Atmostas Baltija.

2013. gada 7. februārī.

Baltijas zemnieku protests Briselē
Zviedru preses uzmanības centrā šodien ir Baltijas zemnieku protests pret ES lauksaimniecības subsīdijām, kas Baltijas valstīm ir vidēji 119 eiro par hektāru, bet Beļģijā un Nīderlandē 400 eiro. Vidējais subsīdiju apjoms par ha ES ir 269 eiro. Šie fakti kā netaisnīgi pret Baltijas zemniekiem tiek uzsvērti Dagens Nyheter ievadslejās.

Videorepotāžā var redzēt, kā Baltijas zemnieki, sagaidot ES līderu tikšanās dalībniekus Briselē, kopā dzied 1989. gada dziesmotās revolūcijas himnu Atmostas Baltija.

%d bloggers like this: