Speciāli TVNET

Pēc dažām dienām iesim balsot par deputātiem Eiropas Parlamentam. Klāt atkal savādās vēlēšanas, it kā nepievilcīgajai organizācijai Eiropas Savienība, kas mēdz saistīties ar vēlētāju nesapratni par šī akta jēgu. No Latvijas uz turieni būtu jābrauc cilvēkiem, kas saprot Eiropas politiku. Vēlas strādāt, pieņemt lēmumus, kuri var izšķirt mūsu labklājību, pārticību un izredzes nākotnē. Turp būtu jādodas tiem, kas kaut ko reālu jau izdarījuši politikā. Kuri tie ir? Piemēroto atlases darbs it kā būtu jāveic partijām, kas savus deputātu kandidātus izvēlas un piedāvā mums. Taču papētot partiju kandidātu sarakstus, manuprāt, izskatās, ka tajos ir iekļuvuši nepavisam ne piemērotākie. Drīzāk tie, kas grib tikt pie lieliski apmaksātā deputāta „roba“ Briselē un izmanto lētu popularitāti dzimtenē, lai pievāktu sev „sulīgu krēslu“ Eiropas Parlamentā. Lai aizbrauktu no trūcīgās Latvijas un pievāktu sev brangu algu Briselē, ir jāpamanās kļūt populāram Latvijā. Vienalga ar ko. Var likt lietā Latvijas „atkrievošanas akcijas“ kā to izdarījusi Liāna Bokša (Langa) (Jaunie Konservatīvie) un cer kļūt par  lokomotīvi šai partijai. Var arī pievērst sev uzmanību citādi – novietot sevi uz Ukrainas glābēja postamenta kā “Twiterkonvojs” un auto remontētājs Reinis Pozņaks (Apvienotais Saraksts) un iesprukt Briselē uz nākamajiem sešiem gadiem bez bēdu. Pats galvenais, lai esi redzams un slavens ar kaut ko Latvijā un viss. Ar to pietiek, lai vēlētājs tevi atšķirtu no anonīma politiķu pūļa. Nav svarīgi, vai spēsi Briselē tikt galā ar turienes darbu un vai pietiek kompetences. Nē, tas vairs nav svarīgi. Šis ir mačs par iekļūšanu. Galvenais ir tikt tur iekšā un pēc tam – kaut vai ūdens plūdi. 

Kāpēc Eiropas Savienība ir nepievilcīga organizācija?

Tāpēc, ka tā nevēlas un neprot veikt konstruktīvu un racionālu PR darbu jeb nostiprināt saites ar sabiedrību (vēlētājiem), kas nodrošinātu tās eksistences pamatojumu vēlētāju apziņā. Te nav runa par naudas trūkumu šīs institūcijas labās slavas kaldināšanai. Nē, naudas viņiem pietiek un to mēs labi redzam kā gadu pēc gada tiek pirkts propagandas laiks Latvijas mūžam izsalkušajos ētera medijos (privātajās radiostacijās), lai slavinātu tur esošos deputātus, kas kā mēbeles saglabā savu telpu bez lielas piepūles un atskaitīšanās par sava paveiktā neesošo rezultātu. 

Lielākā problēma ir šīs organizācijas vadītāju augstprātība pret vēlētājiem un tas nozīmē, ka mēs visi (ne tikai Latvijā) ievēlām nepiemērotus cilvēkus, kuri nespēj vai nav gatavi strādāt, būt pieticīgi un prast tautai izskaidrot sava veikuma būtību. Deleģē šo darbu „kādam citam“, kura nav. Visi zina, ka uz vēlēšanām jūnijā aizies labi, ja 1/3 daļa Eiropas vēlētāju. To zina arī Briselē. Šis fakts nav noslēpums. Tā tas atkārtojas gadu no gada un izskatās, ka lielai daļai amatpersonu Briselē nerūp savas darba vietas labā slava nākotnē. Normālā darba vietā šāda slikta slava būtu nopietns trauksmes un uztraukuma iemesls. Visus tur esošos līdzstrādniekus un politiķus būtu jāatlaiž no darba dēļ viņu dīkās, laiskās dzīves dēļ un jānomaina ar jauniem – labākiem līdzstrādniekiem un politiķiem. 

Kā tas iespējams, ka tikai viena trešā daļa vēlētāju ir gatavi iet uz vēlēšanām un balsot par institūciju, kas pievāc mūsu nodokļus un nosaka mūsu dzīvi nākotnē? Tas nav normāli un tieši tāpēc šie cilvēki silti iesildītajos Briseles krēslos nedrīkstētu šādu dīku dzīvi turpināt arī nākamgad. Visi būtu jānomaina ar jauniem. Kāpēc tik kategoriski? Tāpēc, ka gadu no gada Eiropas Savienība, tās politiķi un birokrāti lielākajai sabiedrības daļai ir nesaprotami jēdzieni, jo daudz pelna, bet maz ko paveic. Paši par savu saiti ar sabiedrību nerūpējas un viņiem nešķiet svarīgi, lai vēlētājs saprastu Eiropas Savienības politiskā darba jēgu. Nē, viņiem tas nav svarīgi. Šis – „labās slavas“ nodrošinājuma darbs esot jāveic dalībvalstu reportieriem no Briseles un Luksemburgas, bet…šāds deleģēšanas projekts nedarbojas. Ziņots tiek, gandrīz visām valstīm savi ziņotāji no Briseles un Strasbūras, bet reāla, izzinoša un apveroša efekta šiem „Briseles korespondenta“ ziņojumiem nav nedz Rīgā, nedz arī Madonā, nedz arī Eskilstūnā vai Barselonā. Jo viena lieta ir savu mērķu skaidrojums vēlētājiem un pavisam cits jautājums – mediju kritiska analīze. Tieši tāpēc uzskatu, ka visi Briselē būtu jānomaina pret jauniem spēkiem. Vienkārši tāpēc, ka šīs ir vēlēšanas, nevis līguma pagarināšanas procedūra. Tie, kas tur pašlaik strādā ir līdzvainīgi pie Eiropas Savienības kā starptautiskas institūcijas sliktās slavas. Tāpēc uzskatu, ka nevajadzētu ievelēt tos, kas tur jau strādājuši līdz šim ilgi. 

Kuri stumjas iekšā Briselē pirmie?   

Pavērojot KNAB publicētos materiālus par līdzšinējiem tēriņiem Eiropas Parlamenta kampaņām, var redzēt, ka visvairāk naudas izdod Zaļo zemnieku savienība (kas, manuprāt, ir pazīstama kā Aivara Lemberga kabatas partija) ar 284 313, 63 eiro. Otrajā vietā ar 263 445, 11 eiro ir tērējusi partija Apvienotais Saraksts (kas, manuprāt, izskatās pēc postsovjetisko postkolhozu un citas postpadomju nomenklatūras veidojuma) un Krievijai manāmi labvēlīgā “Stabilitāte” (kā bijušās “Saskaņas” frakcija) ar 194 775, 25 eiro izdevumiem priekšvēlēšanu akcijām un kampaņām. Ceturtajā vietā ir Aināra Šlesera buldozers “Latvijas pirmajā vietā” (183 628,69 eiro), kas komentārus vispār neprasa: gandrīz katrās nākošajās vēlēšanās startē ar citu partiju, zaudē, pēc tam kā Fēnikss no pelniem ceļas augšā nākamajai kaujai naudas interesēs un it kā Dieva vārdā. Turpat līdzās Ušakova „Saskaņa”  ar deklarētajiem izdevumiem kampaņai 111 271,14 eiro apmērā. Pat ar neapbruņotu aci labi redzams, ka visvairāk 2024.gada jūnija vēlēšanu kampaņā Eiropas Parlamentam investē tās Latvijas partijas, kuru ģenerālais kurss ir diezgan sinhrons Krievijas ideoloģijai un tās loģikai. Aivars Lembergs nekad nav slēpis savu nepatiku pret NATO un Rietumu vērtībām, tāpēc jāšaubās ticēt, ka deputātu kandidāti no šīs partijas neturpinās šo līniju. Līdzīga, pamatota skepse, manuprāt, rodas pret tā saucamo „Apvienoto Sarakstu”, kurš plaši izmanto sociālos mediju un troļļus savas “labās slavas” kaldināšanai, kritiķu un žurnālistu vajāšanai. Aizvadītā gada laika meklējot vainas citās partijās, nevis domājot par savu priekšrocību deklarēšanu, bet gan izvēloties Krievijai raksturīgu saziņas manieri komunikācijā ar medijiem un žurnālistiem. Līdzīgu metodi izmanto arī Šlesera un Ušakova politisko akciju prakse: meklēt „skabargu pretinieku“ kažokā, bet neredzēt ziloni savā viesistabā.  

Tādejādi izskatās, ka Kremlim ir pašlaik ļoti aktīvs periods, lai ietekmētu gaidāmo Eiropas Parlamenta rezultātu. Ja Putinam izdosies iebīdīt Briseles amatos „jaunas Ždanokas”, tad viņa kārtējā kauja būs uzvarēta. Vēlētāji no Latvijas būs pavisam legāli iebalsojuši Eiropas Parlamentā deputātus, kuru partiju ideoloģija daudz neatšķirsies no Kremļa ideoloģijas. Tā tas var notikt. Jo apmēram 1/3 Latvijas vēlētāju (no tiem, kas iet uz vēlēšanām uz balso) ir bijušās „Saskaņas” un tagadējās “ Stabilitātes” fani un viņi ir apņēmības pilni iet un vēlēt, tad mums jārēķinās, ka  šis “kontingents” arī ies un vēlēs jūnijā par Kremļa ideju Trojas zirgu Eiroparlamentā. Protams, ka šāds plāns partiju deklarācijās neparādās, taču analizējot, ko šie ļaudis runā un dara,  nav lielu šaubu, kam viņi faktiski kalpo. 

Diemžēl atlikušie 2/3 Latvijas vēlētāji ir tik apjukuši, ka vispār neiešot vēlēt. Jo nezinot par ko vajadzētu iemest urnā biļetenu. Tātad – laikā, kamēr vairumam no mums ir vienalga, ko un kā Eiropas Parlamentā ievēlēs, Kremlim simpatizējošie politiķi rīkosies naski. Viņiem ir nauda, notiek kampaņas ar un bez Ušakova cukurvates dalīšanas Vecmīlgrāvī. Viņi vēlēs un šādi, iespējams, uzvarēs vēl vienu Putina kauju pret Eiropu.    

Ko darīsim ar esošajām Briseles mēbelēm?

Domāju, ka nepārstumsim gan. Pateiksim paldies un palūgsim braukt viņus atpakaļ uz mājām. Vienkārši tāpēc, ka nav pamanījuši saišu trūkumu ar saviem vēlētājiem Latvijā un domā, ka uzlīmējot uz brantmūra Brīvības un Pērnavas ielas stūrī gigantisku Valda Dombrovska fotoattēlu Sadama Huseīna stilā, ir izdarīts viss, kas vajadzīgs. Tas ir daudz par maz. 

Vēl atlikušas astoņas partijas ar kandidātiem, kas sevi pierādījuši politikā un var attaisnot mūsu cerības. Uz to arī liksim.