Ceļš uz Časivjaru ved cauri daiļai Ukrainas vasaras ainavai: lekni pakalni un lēzenas pļavas. Visapkārt violeti un citrondzelteni ziedi. Ķieģeļu mājas, pīļu dīķi, dārzi. Bet neviena cilvēka.

„Vienīgie palikušie civiliedzīvotāji šeit ir “žduni”- saka Bohdans.”Žduns” nozīmē tādu cilvēku, kurš gaida. Gaida krievus atpakaļ. Taču Bohdans uzmanīgi norāda uz vienu lietu: ”Žduni” ne vienmēr atbalsta Krieviju. Viņiem vienkārši ir vienalga, kurš Ukrainā ir pie varas”.

Avdijivka jau ir nolīdzināta, tur palikušas tikai drupas. Tagad tas pats tagad notiek Časivjarā. Pat ja Ukrainai izdosies pilsētu noturēt, krievi to nobombardēs par drupu kaudzi. 

Maskēšanās krāsās automašīna, kuru Bohdans izmanto frontē, ir viņa paša. Pats maksā par degvielu un remontu. „Manējais nav unikāls gadījums. Frontē bieži esmu sastapis karavīrus un virsniekus, kuri ir atveduši savus transportlīdzekļus, jo Ukrainas armijai nepietiek ne automašīnu, ne munīcijas, ne karavīru.“- saka Bohdans. Braucot kalnā, viņš saglabā lielu ātrumu. Virs mums lido divi Ukrainas kaujas helikopteri. Tie lido ļoti zemu, attālums līdz automašīnas jumtam ir neliels. Zeme dreb un gaiss rīb. . „Jo zemāks augstums, jo grūtāk ienaidniekam ir mērķēt uz jums“, – saka Bogdans. 

„Šeit būtu jābūt aizsardzības līnijai. Armijai bija piešķirta nauda, lai to uzbūvētu. Vai jūs to redzat? Nē, neredzat. Es arī neredzu, jo tās nav. Korumpanti paņēma naudu un pēc tam gandrīz neko neuzcēla,” saka Bohdans. Viņš rāda uz tikko uzbūvētu bunkuru un blakus tam izraktu tranšeju. „Tas bija vienīgais, ko viņi izdarīja. Šī nav aizsardzības līnija, tā ir vistu kūts! Tranšeja nav nosegta. Te visu var labi redzēt un krievu droniem darbs pēc patikšanas“ – dusmojas Bohdans. 

Pašlaik Ukrainā bango diskusijas par šo lietu. Kā tas bija iespējams, ka uz ziemeļiem no Harkovas netika izbūvētas pienācīgas aizsardzības līnijas? Kopš 10. maija Krievijas karaspēks tur ir ieņēmis desmit ciemus. Pēc Bohdana teiktā, vājās aizsardzības līnijas nav tikai Harkovas problēma. Daudzās Ukrainas dienvidaustrumu daļās, uz kurām tagad spiež Krievija, situācija ir tikpat slikta.

Bohdans kritiski vērtē aizkavēto Ukrainas mobilizāciju. Maija vidū stājās spēkā jauns mobilizācijas likums. Tas samazina mobilizācijas vecumu no 27 līdz 25 gadiem. Pēc Bohdana domām, šis likums bija novēlots. Mums vajadzēja veidot rezervi 2022. gadā, kad daudzi pieteicās uz fronti. Viņus vajadzēja apmācīt. Taktiskā apmācība, inženiertehniskās iemaņas… daudz kas ir vajadzīgs. Tā vietā nekas netika darīts, un tagad mūsu lēmumu pieņēmēji ir sākuši atslābināties. Viņi dara to, ko vienmēr ir darījuši, – zog naudu, nedomājot par nākotni. Ukrainā par korupciju būtu jāpiemēro nāvessods.“

„Tagad parādīšu kā pilsēta nomirst”, – saka Bogdans, novietojot savu automašīnu pie sabrukušas ēkas Časivjarā. 

„Kalna virsotnē, pilsētas centrā, mūs sagaida postījumi, kurus nav iespējams aprakstīt. Visas ēkas pilsētas centrā ir sagrautas, saraustītas gabalos. Ceļi klāti ar kritušiem zariem, izsistu stiklu un melnām, sadedzinātām automašīnu virsbūvju atliekām. Ielu apgaismojums deformēts, parka soliņi salauzti kā skali ar smailiem galiem. Atzveltnes atgādina zobu bakstāmos. Skrienam ap lieliem krievu bumbu krāteriem. Bohdans iet tik ātri, ka man nākas jozt pakaļ, lai turētos viņam līdz“- raksta Anna Lena savā reportāžā DN. Krievu pozīcijas ir tikai 1,5 kilometru attālumā, un ar dronu palīdzību viņiem ir labs skats uz pilsētu. Viņi var uzbrukt. Tieši tagad. 

„Krievi vēro visu, ko mēs te tagad darām. Tāpēc nedrīkstam ilgāk palikt,” brīdina Bohdans.

Artilērijas apšaude notiek nepārtraukti. Asi haubicu kaucieni mijas ar klusāku “zuškas” jeb padomju 23 kalibru lielgabalu zalvēm. Tās izmanto dronu notriekšanai. Ieejam vienā no pamestajām ēkām, lai meklētu patvērumu. Līdzās gruvešu kaudzēm, sēž Ivans kopā ar melno kaķēnu Gosju. Viņš ir viens no atlikušajiem pilsētas iedzīvotājiem.

„Mūsu rajonā ir palikuši 19 cilvēki. Ja būs vēl sliktāk, tad es arī braukšu projām,” – viņš saka. Paliekot mājās Časivjarā, lai sargātu savu māju no marodieriem. Lai gan nav izslēgts, ka viņš pats ir marodieris. 

„Šeit, Časivjarā pret mums cīnās krievu 98. „Svir divīzija“. Tie ir apmācīti, profesionāli krievu karavīri. Zinu, jo pats esmu dažus no viņiem sagūstījis un nopratinājis. Redzu, kā viņi rīkojas kaujā. Viņi pareizi pārvietojas, prot uzbrukt, rīkojas profesionāli. Mēs esam tādā situācijā, ka varam tikai noturēt pozīcijas, jo uz vienu ukraini ir apmēram piecpadsmit krievu karavīru”.

„Kara sākumā neviens nedomāja, ka mēs varam uzvarēt. Pēc tam, kad 2022. gadā apturējām Krievijas armiju, cilvēki sāka ticēt, ka mēs to varam gan izdarīt. Mēs to arī darām. Ja ievedīsim vairāk karaspēka un munīcijas, tad noteikti varam uzvarēt šajā karā.

Taču karavīru apmācība prasa laiku, Drons ir daudz lētāks nekā apmācīts karavīrs un mums vairs nav laika. Rietumiem nevajadzētu palīdzēt Ukrainai ar naudu – tikai ar ieročiem. Tur kur nauda, tur rodas korupcija. To nevienam te nevajag”

Attēlā Ivans ar kaķi. 

Tekstā izmantoti fragmenti no Annas Lēnas Laurēnas reportāžas DN.