Literatūra, kuru pārdod metros

2013. gada 26. decembris

 2013 pie juras ziemassvetkos

Ziemassvētku nakts atved pie rokas dažas vecas, gudras grāmatas, kamīnā degošas malkas smaržu un dīvainus notikumus, kas spēj piedzimt vienīgi saulgriežu laikā.

Tādā kārtā parastā dārza priedīte pēkšņi pārvērtās svētku eglē (pateicoties zilu ledlampiņu virtenei). Zem tās Ziemassvētku rītā iestādīju savādo sīpolu, kurš atradās pludmalē, izskalots no jūras.

Nez kas no tā izaugs?

Turpat, zem sūnas apraku vērtīgu mantu stikla burkā.

Traki svarīgu.

Stūrī noenkurojām mazu eglīti no Zvārtavas, kura visu vakaru turpināja demonstratīvi kustināt skujas austrumu virzienā. Norādot, kur ir viņas īstās mājas – tālu, pie Igaunijas robežas.

Garām, rūcošā virtenē mums aizšāvās ”nakts roņi” – melnas automašīnas atceļā no Dievkalpojuma vietējā baznīcā. Cauri tumsai. Nesasveicinoties. Pieglaustām ausīm. Kā zaķi, kas sabijušies no ūdens.

Tobrīd es uzšķīlu sērkoku saujā. Kā liesmojošu sniega piku.

Par spīti visam – tumsas vidū, Ziemassvētkos.

Oj, kā tumsa ir gaismu apēdusi un pa virsu sijā lietutiņš. To jūt šeit – laukos kur kadiķi kalpo par ceļa stabiem un vietējie krauķi tuvējā lielpilsētā uzvedas kā vistas.

Tumsu var sajust fiziski, tieši tāpat kā zvaigznes gaismu.

Sajušana ir mūsu lielā apdāvinātība.

ziema sogad 2013

Starp citu – kanādiešu mediju teorētiķis un citātu ražotājs Marshall McLuhan atklāja, ka cilvēks esot ”tehnikas dzimumorgāns”. Ar to viņš vēlējās pateikt, ka ne tikai mēs paši izveidojam savus masmedijus, bet arī tie (attiecīgi) formē un iespaido mūs. Rezultātā mēs pakļaujamies medijiem un tie (savukārt) pieprasa ne tikai aiz vien modernākas, dominējošās mediju tehnoloģijas, bet ari nosaka mūsu intelektuālās vides interjeru. 

McLuhan skolnieks Neil Postman gājā šajā virzienā vēl solīti tālāk un atklāja, ka ar elektroniskajiem medijiem mēs cilvēki cenšamies sevi nogalināt caur izklaidi.

Izklaidējamies līdz nāvei, ”dejojot” vai ”mirstot nost ar zvaigzni” ekrānā. Dziedot ar ģimenēm un pa vienam – ”fabrikās”.

Tagad, kad TV ēra jau aiz muguras un mūsu dzīvi jau nosaka tīmeklis, Nicholas Carr savā pašlaik tik pieprasītajā grāmatā The Shallows konstatē, ka interneta lasīšanas rezultātā mūsu smadzenes pamazām zaudē spēju lasīt garus, koncentrētus un piesātinātus tekstus, kas plūst vairākos slāņos vienlaicīgi un uzbur daudzdimensiju vizualizēto ainavu. Piemēram, ”Annu Kareņinu” vairs nav ko cerēt kādam iesmērēt kā Jaungada dāvanu. Šis Tolstoja teksts ir pretruna Twitter vai Facebook lasīšanas loģikai. 

Modernais cilvēks, tātad, pārtiek no lineāras lasāmvielas.

Pats šokējošākais ir tas, ka kopā ar vienslāņa lasīšanas tradīciju iet bojā arī dramatiskā vēstīšanas tradīcija. To bloķējot vajadzība atrasties tiešsaistē ar interneta informācijas plūsmu nepārtraukti (Douglas Ruchkoff, Present shock).

Vārdu sakot – vairs nav laika iedziļināties bezgalīgi dziļas grāmatas vēstījumā.

Nav pacietības to darīt, jo ik pa brīdim ”jāpārčeko”, ko stāsta tviteris.

Nav izslēgts, ka šajā ”epizožu laikā” literāro varu pār mums pārņems Tao Lina ”skolas” rakstniecība. Tā ir ieradusies Tolstoja un Birznieka-Upīša vietā.

Šī 1983. gadā dzimušā taivaniešu izcelsmes amerikāņu rakstnieka daiļrade ir cieši savijusies ar sociālajiem medijiem un atspoguļo domāšanu tajos (Taipei).

Tātad – pie mums ir ieradusies literatūra, kuru pārdod ar metru mēru.

Tai  vairs nav iekšējās dramaturģijas.

Tā plūst kā kanāls.

Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

2013. gada 3. decembrī speciāli TVnet

Bēgļu protests Rīgā TVNet fotoMēs dzīvojam tautu staigāšanas laikā, kad cilvēku grupas intensīvi migrē pāri robežām uz visām debess pusēm. Lielākā migrantu daļa uztur kontaktu ar savām mājām, tuviniekiem caur internetu un tāpēc nejūtas pazuduši plašajā pasaulē. «Poļu santehniķis», kas šodien ir tikpat plaši pazīstams jēdziens kā britu «biržas fondu mākleris», pieder tai pašai migrantu populācijai, kas jau sen ir pārstājuši dzīvot vienā konkrētā valstī.

Pārslodzes efekti

Sekas šai «staigāšanai» ir dažādas. Ekonomisti saredz migrācijā gigantiskas uzplaukuma iespējas, jo imigranti ir gatavi lētāk paveikt darbus, kas vietējiem nav pa prātam. Tieši tāpēc Rietumu demokrātijas pašlaik labi «uzvārās», izmantojot jauno imigrantu dinamismu savienojumā ar vietējo pieredzējušo speciālistu kompetenci un menedžmentu.

Ir arī ēnas izpausmes, kas novērojamas ārzemnieku sociālajā diskriminācijā, jo «caurmēra rietumeiropieši» imigrantus vairāk uztver kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu.

Neraugoties uz to, ka ārzemju viesstrādnieki uzņemas viszemāk atalgotos darbus – tos pašus, kurus vietējie nevēlas strādāt, bezdarbs jaunatnes vidū Rietumeiropā joprojām ir nepieklājīgi augsts (23%) un te ārzemniekus labāk redz ejam, nevis nākam.

Migrācija un finansiālā krīze ir panākusi skarbu politisko spēku pārgrupēšanos, par ko uzskatāmi ziņo, piemēram, aizvadītās vēlēšanas Norvēģijā un Nacionālas frontes panākumi Francijā. Klasisko centra un labējo partiju krīzi pašlaik perfekti izmanto populisti = nacionālisti.

Marina Lepēna nupat intensīvi apbraukā kaimiņvalstis, lai organizētu jaunu populistu partijas aliansi gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014. gadā šo plānoto parlamenta grupu veidošot vismaz 25 Eiropas Savienības parlamentārieši no vismaz 7 valstīm. Formāli kopsaucējs nebūšot nacionālisms, bet gan «eiroskepse» un «anti-globalizācija». Pēc komentētāju domām «ģimenes firma = Lepēni» ožot pēc politiskā ekstrēmisma pulvera. To uzjundī jau nākošais migrācijas efekts – bēgļi, kas piemet pagales separātistu ugunskuriem visā vecajā kontinentā.

Izmisums zem Sarkanā Krusta

Bēgļu izraidīšanas epizodes gandrīz visur izskatās vienādi: izmisuši cilvēki ostā vai lidostā, kurus elkonī vai «aiz padusēm» mēģina vertikāli noturēt policisti vai Sarkanā Krusta personāls. Reizēm viņi sēž un izliekas, ka klausās monologā, kuru pauž vietējās varas pārstāvji. Reizēm pretojas. Bezcerīgi. Jo vara vienalga uzvarēs un viņus izraidīs atpakaļ uz mītnes zemi. Uz to pašu, no kuras viņi aizbēguši. Veselām ģimenēm vai pa vienam. Ir redzēti arī bērni, kurus izraida. Pamatā pusaudži – histēriski un izmisuši puikas.

Viņi var izskatīties arī kā kapi. Masu kapi. Pirmo reizi ar tiem iepazinos pirms vairākiem gadiem Handijā (Jandia). Nesen iekārtotos katoļu kapos uz visām plāksnītēm bija rakstīts viens un tas pats nāves datums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzimšanas gads atšķīrās, bet nāves diena visiem bija vienāda – tā pati, kurā pie Eiropas robežām Spānijas teritorijā bija nogrimis kārtējais bēgļu kuģis.

Tāds pats kā pirms dažām nedēļām Lampedūzā ar 356 noslīkušajiem. No tiem 16 bērni vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Tagad nežēlīgo statistiku ik dienas turpina reģistrēt pie Itālijas un Maltas krastiem Vidusjūrā. Oktobra summa – apmēram 600 upuru. Vairums bēg no kara plosītās Sīrijas vai Eritrejas. Cilvēki, kuriem nav kur sprukt un šis jūras ceļš ir vienīgais iespējamais ceļojums pie miera un pārticības ar nosaukumu Eiropa.

Parastu biļeti lidmašīnā vai pasažieru kuģī mēs viņiem nepārdodam

Itāliešu kolēģis Fabrizio Gatti savā žurnālista darbā bieži ir izmantojis valrafēšanu1, lai labāk izstudētu sev svarīgo problēmu «no iekšpuses». Pārģērbies par viesstrādnieku «ar atbilstošu identitāti», viņš sāka savu «bēgļa» ceļu kopā ar afrikāņiem no Nigēras uz Lampedūzu. Valrafēšana «under cover» iestiepās četru gadu garumā, un sīkāk par to var izlasīt viņa grāmatā «Bilal» (2006). Pa šo laiku Vidusjūrā jau noslīkuši vai Sahārā izžuvuši vairāki tūkstoši bēgļu kopā ar savām cerībām «tikt uz zaļa zara».

Pēc Lampedūzas traģēdijas likumi nav mainīti: visi, kas nelegāli ierodas Itālijā, skaitās noziedznieki un tiek tiesāti. Vēl vairāk – Itālijas valdība (Emma Bonino) pat pieprasa, lai Eiropas valstis cīnās pret Āfrikas bēgļiem Vidusjūrā tieši tāpat kā pret Somālijas jūras laupītājiem.

Nāve bēgot vai pārdodot seksu

Kamēr Itālija gatavojas vajāt bēgļus kā afrikāņu pirātus, bagāto Rietumeiropas valstu egoisms iegūst aizvien jaunas formas bēgļu valstu kolonizēšanā. Piemēram, tā pati Francija nekautrējas turpināt ekonomiski paverdzināt Nigēru, izsūknējot no tās par smiekla cenu dārgo urānu. Francijas valdība (kopā ar transnacionāliem koncerniem) atbalsta korumpēto Nigēras zemes un dabas resursu ekspluatācijas politiku. Lauksaimniecības vietā te uzrodas aizvien jauni naftas torņi. Līdzīgi Itālija, Vācija, Kanāda un Irāna atbalsta Eritrejas diktatūras režīmu, kuras rezultātā uz Eiropu plūst turienes ekonomisko un politisko bēgļu straumes. Izveidojas absurda situācija – bagātā Rietumeiropa nolaiž pārticības asinis Āfrikai (radot priekšnosacījumu postam) un vienlaikus aizver vārtus uz paradīzes vārtiem Itālijā un Maltā.

Humānās dimensijas krahu uzrāda arī Austrumeiropas «veiksmes stāsti». Kamēr 4000 bulgāru protestē pret savas sociālistu valdības Plamena Orešanska ekonomisko politiku Sofijā (Reuters, 12.11.2013.), Stokholmu jau pārpludinājuši profesionāli rumāņu ubagu pūļi. Tie darbojas saskaņoti un sistemātiski. Pirms gada uz ielu stūriem sēdēja pusmūža ubadzes, tagad – pārsvarā gados jauni puiši, spēka gados diedelē modernāk.

Piemēram, ubags Dimitrijs ir 25 gadus vecs un ubago Stokholmas centrā, lai nosūtītu iekrāto atpakaļ ģimenei Rumānijā. Tā kā stāvēšana uz ielas stūra nav rentabla, viņš vienlaikus pārdod arī seksu: par 25 latiem anālo aktu, par 19 latiem orālo seksu. Pircēji ir tikai vīrieši.

«Man ir grūti atteikties no tik ienesīga biznesa,» Dimitrijs skaidro, nedaudz nervozi, «jūs taču saprotat, ka runa ir tikai par naudu, nevis par baudu. Es šajos brīžos vienmēr iedomājos, ka esmu kopā ar savu sievu. Jūs darītu to pašu, ja mātei vajadzētu naudu slimnīcai.» Arī viņa sieva ubago Stokholmā, taču seksa pārdošana ir ienesīgāka. Tā nodrošina Dimitrijam mēnešalgu 500 latu robežās (10 reizes vairāk nekā ieņēmumi par darbu Rumānijas fabrikā) Kas ir klienti? «Visu vecumu kungi, pamatā ģimenes cilvēki,» atzīst Dimitrijs un uzsver, ka neviens Rumānijā nedrīkst uzzināt par viņa patieso nodarbošanos Stokholmā. Ko viņš patiešām vēlētos strādāt? «Vislabāk par apkopēju,» saka Dimitrijs spāniski un apgalvo, ka būtu spējīgs iztīrīt visu Stokholmu, ja vien viņam atļautu to izdarīt un normāli par to samaksātu.

Pašlaik 200-300 rumāņu ik dienas pārdod seksu Stokholmā, un policija ar šo problēmu pagaidām nespējot tikt galā.

Vieni pārdod ķermeni, citi spēlē mūziku metro vagonā, vēl trešie liek uz metro vai autobusa soliem kartītes ar iežēlinošiem tekstiem par savu grūto dzīvi un lūdz tāpēc naudu.

«Veiksmes stāsta» grimases

Pirms gada Eiropas Padomes sociālo tiesību komiteja nāca klajā ar paziņojumu, ka divas Grieķijas valdības darba tirgus reformas, kas tikko realizētas «aizdevēju» spiediena rezultātā, ir nelikumīgas. Komiteja konstatēja, ka vainīgie ir starptautiskie aizdevēji (Eiro komisija, Eiropas centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas ar savām iniciatīvām rupji pārkāpuši darba ņēmēju tiesības krīzes skartajā valstī. Tās pašas, kuras faktiski aizsargā Eiropas sociālā harta (facklig.su, 2012.19.10.)

Starptautiskās arodbiedrību kustības ekspertu komiteja un grieķu organizācijas vadītājs Vangelis Moutafis intervijā Jazeera 2013. gada februārī uzvēra, ka «aizdevēju noteikumi izraisījuši dramatiskas pārmaiņas sabiedrībā un panākuši neakceptējamus darba tirgus nosacījumus», kas «panāk visas Eiropas darba tirgus paralīzi. Uzņēmumiem, kam pieder ražotnes Eiropā, ir jārealizē nulles vienošanās un jābūt gataviem izspēlēt vienas valsts fabriku pret citas valsts ražotni kā šaha kauliņus» (Axel Green.Arbetare, 28.02.2013.).

Tas, ka Eiropas «aizdevēji» savā krīzes politikā ir «aizgājuši par tālu», nevienam vairs nav noslēpums. «Diemžēl krīzes novēršanas rezultātā valstis ir pieņēmušas lēmumus, kas faktiski ir pretrunā ūnijas līgumam. Tās nedrīkst piedāvāt citām dalībvalstīm glābšanas scenārijus» (S.Gustafsson, Akademiker, 10/2012). Tos pašus, kas tika realizēti arī Latvijas «veiksmes stāsta» laikā pie mums.

Kāpēc neceļ minimālo algu līdz 300 latiem?

Grieķiem tagad palīdz Eiropas sociālā harta, kuru Latvijas krīzes brīdī vietējās arodbiedrības neaktualizēja. Pat pieņemot Saeimas ratificēto Eiropas sociālo hartu februārī, mūsu deputāti neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu «pienācīgus dzīves apstākļus» un saskaņā ar kuru, pēc tiesībsarga Jura Jansona domām, minimālo algu valstī būtu jāpalielina no 200 līdz aptuveni 300 latiem. Premjers Valdis Dombrovskis (V) toreiz skaidroja, ka ratificēt visu Eiropas sociālo hartu pilnībā nav iespējams, jo vairākiem hartas punktiem, piemēram, par minimālās algas līmeņa celšanu, ir būtiska ietekme uz valsts budžetu un valsts konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauda arī LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens, uzsverot, ka Latvijai nav ekonomisko iespēju izpildīt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu.

Sakarā ar to, ka pie mums «nav iespējams», bet citur «ir iespējams», mūsu «sēņu lasītāji» turpina bēgt visos virzienos. Tāpēc Latvijā pērn bija novērojams otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES, 10,3% (TVNET, 20,11.2013.) un efekts, ka «atlikušie cieš no emocionāla rakstura problēmām. Nespējot piemēroties jaunajiem apstākļiem, atgūt pašapziņu un likt lietā savas spējas» (France 24. 22.05.2012.).

Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma Eiropas pārtikušo valstu virzienā turpinās.

Vainīgie šeit nav nedz bēgļi laivās pie Lampedūzas, nedz arī laimes meklētāji Rietumeiropas sēņu lasītavās. Viņu bēgšana ir citu cilvēku – reālu politiķu pieļauto politisku kļūdu sekas.

Paši emigrācijas «procesu» izraisītāji un kultivētāji joprojām sēž savos krīzes gadu iesildītājos amatu krēslos gan Briselē, gan Vašingtonā vai Rīgā. Pat mūsu valsts centrālās bankas vadītājs un pašmāju fiskālie krīzes gudrinieki savus iesildītos krēslus un lielās algas nav atstājuši aiz muguras.

Tas notiek laikā, kad Eiropa turpina nogalināt migrantu cerības.

Tās pašas, kuras mirst pēdējās.

Pases un identitātes pārdošana. Cik maksā Latvijas vārds?

2013. gada 4. novembrī speciāli TVNet.

Viltotas pasesNozagtas identitātes apliecinošu dokumentu var nopirkt internetā. Šeit varat apskatīt Latvijas autovadītāja apliecības paraugu, kuru par 2000 Zviedrijas kronām (apmēram 145 latiem) ikvienam piedāvā šo dokumentu viltotāji. Autovadītājiem, kuriem vēl nav nokārtotas auto vadīšanas tiesības vai arī tās ir zaudētas satiksmes noteikumu pārkāpuma dēļ, nav jābēdājas. Atliek sazināties ar viltotājiem un problēma tiks atrisināta.

Sludinājuma teksts: «Latvijas ES normām atbilstošā autovadītāja apliecība – šo dokumentu tu vari brīvi izmantot, jo policija vienalga tevi neatmaskos aizturēšanas brīdī kontroles laikā. Šim dokumentam ir visas nepieciešamās «drošības detaļas», kas ir tieši tādas pašas kā īstajām apliecībām. Cena: 2000 kronas.»

lettisk identitet

 

 

Latvijas viltotās apliecības Zviedrijā

Nevienam vairs nav noslēpums, ka Ziemeļvalstīs visizplatītākās viltotās autovadītāju apliecības ir tieši no Latvijas un Čehijas. Gan vienu, gan otru interneta veikalos var iegādāties par 145 latiem. Šie «dokumenti» derēs, arī iepērkoties veikalā, izņemot ierakstītu pasta pārvedumu vai pērkot alkoholu valsts monopola Systembolaget veikalos. Var, protams, nopirkt arī Zviedrijas nodokļu pārvaldes izdotu identitāti apliecinošu dokumentu, taču tas melnajā tirgū jau maksā nedaudz dārgāk – 2500 SEK jeb 180 latus.

Lūk, kāda pērnā gada interneta sarunas epizode no Flashback:

Rockdoll: Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka policija diezgan labi pārzina autovadītāja apliecību autentiskumu un bargi soda, ja izrādās, ka tu lieto viltotu autovadīšanas apliecību. Taču pirms mēneša draugs, kura dokumentus pievāca policija, pats nopirka sev internetā viltotu latviešu autovadītāja apliecību no f*lskaid.pl. Pēc tam viņš nopirka arī jaunu automašīnu un sāka braukt. Toreiz man likās, ka tas nav gudri darīts, jo biju pārliecināts, ka policija viņu atmaskos pirmajā kontroles brīdī. Taču tā nenotika. Piemēram, nesen braucām par ātru, mūs apturēja policisti un pārbaudīja viltoto auto vadīšanas apliecību. Kur viņš to ņēmis? Draugs atbildēja, ka esot strādājis kādu laiku Latvijā. Pēc tam parakstījām protokolu par sodu un policists mums vēl novēlēja braukt turpmāk uzmanīgi. Godīgi sakot, biju pārsteigts, ka ir tik viegli braukāt ar viltotu apliecību. Savādi, ka policija nevar pārbaudīt ES reģistrā, vai šāds cilvēks eksistē un vai viņš drīkst sēsties pie stūres!

Rūdītā Pīle: Droši vien tas ir dārgi, nopirkt šādu latviešu apliecību? Tad jau labāk investēt īstā zviedru auto vadīšanas eksāmenā, nevis šādi riskēt ar policiju?

Rockdoll: Kur nu dārgi! Salīdzini: 2000 SEK maksā viltota apliecība, tas ir apmēram 1/10 daļa, ko Zviedrijā maksā īstās autovadītāja apliecības iegūšana!

Falšie autobraucēji un viltus pilsoņi

Pavisam drīz izrādīsies, ka statistikā par satiksmes noteikumu pārkāpumiem Zviedrijā lielu procentu nodrošina vietējie braucēji ar viltoto LV autovadītāja apliecību kabatā. Tie paši, kuriem šādi braukāt apkārt ir ērti, lēti un izdevīgi. Neviens, protams, nevar pateikt, cik no aizturētajiem «lidojošajiem zārkiem» ir viltoto apliecību īpašnieki. Tieši tāpat kā nav skaidru skaitļu par viltotu Latvijas pasu izplatību ārvalstīs.

«To var uzzināt tikai ārzemēs. Mums pašiem šādu faktu nav,» konstatē Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietnieks Toms Sadovskis.

Zviedru kriminālpolicija savukārt uzsver, ka Latvijas viltotās pases esot plaši pieprasīta prece melnajā tirgū un galvenais noieta tirgus šiem viltojumiem esot nelegālie migranti, kuriem nepieciešama neierobežota pārvietošanās pa Eiropas Savienības valstīm.

Viltošana notiekot dažādi: vai nu pilnībā nozogot kāda cita cilvēka identitāti un izmantojot viņam piederošo pasi, vai arī izmantojot 100% viltotas personības dokumentu.

«Katru gadu tiek «nozagtas» vai «pazūd» 12 000-15 000 Latvijas pasu. Tas ir liels skaits, ja salīdzinām, ka šajā valstī dzīvo 2,2 miljoni iedzīvotāju. Policija apgalvo, ka lielākā daļa no viltotajām Latvijas pasēm esot reāli dokumenti, kurus kāds apzināti pārdod. Par savu it kā pazaudēto Latvijas pasi pārdevējs saņem honorāru 150-200 Latvijas latu apmērā. Tas ir izdevīgi, jo jaunas pases izmaksas Latvijā ir tikai 50 latu. «Klients» tikmēr maksā vismaz 600 līdz 2000 latu par pases pārveidošanu atbilstoši noteikumiem» (RT News, Fria Tider, 2012.19.05.; Fria Tider). Lielākā daļa no pases «pārdevējiem» Latvijā labi zinot, kādam mērķim viņa pārdotā pase tiks izmantota, un tāpēc nepieprasa Latvijā jaunu pasi, kamēr pircējs nav ticis pāri robežai.

Kopā ar īpašumu var «nokārtot arī pasi»

Nav noslēpums, ka tirdzniecība ar pasēm visaktīvāk notiek noteiktu etnisku grupu ietvaros. Īpaši tad, ja kādam no šīs grupas ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā un Eiropas Savienībā. Tieši šie līderi organizē nelegālās imigrācijas kanālus. Reiz mums izdevās aizturēt vienu ēģiptieti, kurš bija iecerējis organizēt ēģiptiešu ieceļošanu Latvijā caur Krieviju, lai pēc tam tos nogādātu tālāk Francijā ar viltotiem dokumentiem» (Guntis Pujāts, RT News, 2012.19.05.).

Diemžēl pases iekāro ne tikai ekonomiskie un politiskie bēgļi.

Publicētie dokumenti rāda, ka Latvijas viltotās pases pašlaik tiek konfiscētas Vācijā, Lietuvā, Francijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Islandē, ASV un Kanādā (EU – pass till salu i Lettland, Fria tider, 29.05.2012.) un šis process lielā mērā saistīts arī ar Latvijas gatavību pārdot uzturēšanās atļaujas par nekustamā īpašuma iegādi valstī.

Šādu praksi Eiropā praktizē tikai dažas valstis, piemēram, Īrijā un Portugālē varat iegādāties uzturēšanās atļaujas par mājas iegādi vismaz 500 000 eiro vērtībā, turpretī Latvijā ārzemniekam «par pierakstīšanos» valstī jāmaksā tikai 140 000 eiro pilsētās un 70 000 laukos un tas ir salīdzinoši lēti (Globalpost, 29.11.2012.). Šī tirgošanās nodrošinot labu biznesu arī viltoto dokumentu ražotājiem, jo kopā ar īpašumu var «nokārtot arī pasi». Šo procesu lielā mērā veicinot arī Latvijas augstskolas. Tās izsludina izglītību angļu vai krievu valodā (studentiem ārpus ūnijas), kas, ierodoties Latvijā, vispirms nokārto ES ceļošanas dokumentus un pēc tam steigšus dodas tālāk uz otru Eiropas Savienības valsti Zviedriju, lai tur ceptu picas picērijā. Protams, visi studētgribētāji nav aprēķina migranti, taču statistika šo praksi apstiprina.

Katra ceturtā viltotā – zviedru pase

Protams, Latvijas pases viltojumus apjoma ziņā pašlaik pamatīgi apsteidz zviedru viltotie dokumenti. No 1300 imigrantiem, kas pēdējo 18 mēnešu laikā tika aizturēti ar viltotām ES pasēm uz ūnijas robežas, katrs ceturtais bija izmantojis tieši viltotu Zviedrijas pasi. Kāpēc? Pirmkārt tāpēc, ka Zviedrijā pilsonim ir viegli izņemt jaunu pasi, ja iepriekšējā ir pazudusi (atkārtotu pasu skaits nav ierobežots). «Pārdoto» pasi neesot iespējams nobloķēt, jo «pases pārdevējs» neziņo par dokumenta pazušanu tikmēr, kamēr cilvēku tirdzniecības organizētāji nav «pārveduši» savu rūpalu pāri Eiropas Savienības robežai. Viltojums tiek atklāts tikai pēc tam. Pirkstu nospiedumu klātbūtne pasē neko nemainot, jo galvenie imigrantu kontrabandas ceļi vedot caur robežpunktiem, kur pirkstu nospiedumus nepārbauda. Piemēram, imigrantu kontrabandas «lielceļš» caur Turciju esot ļoti droša vieta, jo Stambulas lidostā pirkstu nospiedumus neviens nekontrolē. «Lielā ES dalībvalstu daļā vispār nav tehnikas pirkstu nospiedumu pārbaudei» (Sorens Klertons, Zviedrijas Valsts kriminālpolicijas eksperts). Vispieprasītākās melnajā tirgū ir zviedru imigrantu pilsoņu pases, jo pārdotie dokumenti esot «look-like» lielai pircēju daļai un tāpēc labāk noder pārdošanai.

Lūk vēl kāda epizode no diskusijas interneta portālā Flashback.se:

Vēlos pārdot savu pasi. Man vajag naudu!

Sameklē pircēju. Done deal.

Kur un kā var atrast pircēju?

Pārdošanas portālos: Blocket, Tradera.

Nedomāju, ka tik viegli tas izdosies.

Kas tev tā ir par pasi? Nacionalitāte, vecums, cik ilgi derīga?

Parasta zviedru pase, vecais variants, dzimis 1957, vīrietis, derīga līdz 2016.

Zviedrs? Nevis «nēģeris», kas dzimis Zviedrijā? Īsts zviedrs?

Īstāks nevar būt!

Sorry, tad nav labi, jo nevar importēt banānus ar zviedru vārdu un ārzemnieka ģīmetni. Galvenais, lai tā nav deklarēta kā pazudusi…

Mana pase ir vecā varianta un to var «uzlabot». Cik maksā viltošana?

100%? Tas maksās no 10 000-15 000 SEK (1200 LVL), un vislabāk to izdarīt Baltijas valstīs. Tur ir vislielākā pieredze. Tas ir tik dārgi tāpēc, ka šis darbs nav no vieglajiem. Profesionāļi uzreiz pazīst viltojumu uz robežas. Pats esmu strādājis šo darbu un pazīstu nianses.

Robežkontroles stress

Nav noslēpums, ka ceļotāja vārds vai uzvārds šodien var būt par iemeslu bargākai kontrolei uz valsts robežas. Tas nozīmē, ka «šķērsojot robežu, ceļotājam ar vārdu Stīgs Bjorns vai Janne ir daudz mazāks risks tikt kontrolētam nekā tiem, kurus sauc Ahmeds vai Muhameds» (DN, 2.10.2013.).

Problēmu netrūkst arī Somijā. Avīzes Helsingin Sanomat līdzstrādnieki nesen mēģināja Helsinkos nopirkt viltotu Somijas pasi, kas arī izdevās samērā vienkārši un ātri. Eiropas pilsonība maksāja dārgi, bet tā bija viegli iegūstama, ja jums ir nauda. Daudz naudas.

Piemēram, nedēļas laikā Helsinkos varēja iegādāties Ungārijas pasi par 45 000 latiem kopā ar pilnīgi jaunu identitāti un pircēja pases fotogrāfiju. Pasē bija visi oriģinālie Ungārijas institūciju zīmogi un «ūdenszīmes».

Vislētākās pases tika piedāvātas no Āfrikas un bijušā PSRS bloka valstīm. Visdārgākā pase no britu pārvaldījuma salām Karību jūrā.

Somu iestādes ir informētas par pilsonības pārdevēju aktivitātēm, taču neviens nezina, kas šie «pārdevēji» īsti ir, kur un kā viņi strādā. «Pērn ārzemēs pazuda 244 Somijas pases un tikai viena ceturtā daļa no tām tika atrastas. Pašlaik skaitās pazudušas 37 000 Somijas pases, kas esot nozagtas vai pazaudētas, un mums nav informācijas, vai tās kāds pašlaik neizmanto» (Aftonbadet, 26.01.2011.)

Viltošanas biznesa senā pagātne

Rakstnieks Frederich Forsyth perfekti aprakstīja senāko identitātes viltošanas metodi savā romānā The Day of the Jackal (1971): aizejiet uz kapiem un piesavinieties miruša bērna identitāti. Šī «kapu metode» līdz šim palīdzējusi darboties neskaitāmiem bēgļiem, spiegiem, teroristiem, slepkavām, krāpniekiem, parādniekiem, kas bēg no kreditoriem u.c. Taču tagad – internetā laikmetā, kad valstis visus iegrāmato, šis «piegājiens» vairs nedarbojas, jo nepietiek kapakmeņu visiem tiem, kas pieprasa sev jaunu identitāti un ir gatavi par to maksāt krietnu naudu. Tagad pērk cita dzīva cilvēka identitāti, kuru piedāvā, piemēram http://www.fakeid.se vai http://www.falskakk.se u.c.

Aizvien vairāk Latvijas pilsoņu, lai iegūtu naudu, arī pārdod savas pases. Pārdevējs saņem no 150 līdz 200 latiem, viltotājs – no 600 līdz 2000 latiem.

Vai, pārdodot pasi, pilsonis tomēr nepārdod ko vairāk par papīra apliecību?

Kā jums šķiet?

Amerika ir apstājusies un izskatās pēc slikta joka

2013. gada 9. oktobris speciāli TVNet.

asv budžets TVNet fotoNeizmaksātas algas, pirktspējas kritums, grūtības samaksāt aizņēmumus – šīs sekas tagad piemeklējušas arī amerikāņus. Ieilgusī budžeta krīze šādi «bliež» pa visu iedzīvotāju ikdienu. ASV lielvalsti paralizējis politiskais sastinguma punkts. Tas pats, no kura visi jau agrāk tika brīdināti, bet draudus neņēma par pilnu. Tālumā spokojas 17. oktobris, kas var mums sagādāt vēl nepatīkamākus pārsteigumus.

No malas politiskā krīze, kas šobrīd norisinās Vašingtonā, izskatās kā slikts joks. Pasaules ietekmīgākā lielvara nespēj vienoties par savu budžetu un kašķa rezultātā spiesta daļēji slēgt valsts aparāta darbu.

Tagad politiķu strīdu rezultātā 800 000 cilvēku ASV ir palikuši bez darba, atgūšanās no ekonomiskās krīzes piebremzēta un ir pamats nemieram par nākotni, jo viss var iegrozīties arī vēl sliktāk. Bet sāksim pēc kārtas.

Kas īsti ir noticis

Viss sākās pirms nedēļas. Pie mums tad bija nakts uz otrdienu. Toreiz prezidenta politisko pretinieku – republikāņu vairākums pārstāvju palātā pieprasīja, lai prezidents Baraks Obama atsakās no savas veselības apdrošināšanas koncepcijas reformas. Tās pašas, kas ir Obamas lielais un simboliskais iekšpolitiskais mūža darbs = ieguldījums amerikāņu ikdienā. Tas pats, kuru jau akceptējusi Augstākā tiesa un kas faktiski ir demokrātu politiskais karogs. Protams, prezidents tam nepiekrita un ultimāts izgāzās, jo nav noslēpums, ka tieši demokrāti kontrolē ASV senātu.

Tagad, kad Obamas lolotais sapnis ir «iesaldēts» ar balsojumu, ASV ir iesprūdusi dziļi un sliktāk vairs nevar būt. Ja amerikāņu politiķi nevienosies par valsts kredīta griestu paaugstināšanu pēc pāris nedēļām, tad valsts bankrotēs (defolts). Pagaidām izskatās, ka republikāņi kašķēsies tālāk un Obama nebūs ar mieru «mainīt meitu pret kleitu». Demolētā amerikāņu federālā budžeta pieņemšanas procesa muļķīgākā nianse panāks savu – iecirtīs mums visiem.

Šodienas krīzes pamatā ir amerikāņu republikāņu ieslīgšana bezatbildīgās «tējas dzeršanas kustības» skavās, un tagad mēs redzam, kā populisti var panākt savu pat Vašingtonā: nobloķējot «Obamacare», viņi spēj pat iedzīt spieķi savas valsts ekonomikas ritenī.

Amerikāņu konstitūcija balstās uz varas līdzsvarošanu

Prezidentu ir ievēlējusi tauta, un tāds pats mandāts ir arī pārstāvju palātas vairākumam. Partijas tur patlaban tiecas savstarpēji attālināties, atstājot centrā tukšumu, jo cenšas izpatikt ekstrēmajām vēlētāju grupām. Ir arī izņēmumi. Piemēram, republikāņu stratēģis Karls Rove ir brīdinājis, ka «republikāņiem būs jāuzņemas atbildība par sekām, kuras var izraisīt valsts aparāta slēgšana». Līdzīgu viedokli pauž arī senators Džons Makkeins, uzsverot, ka Obama ir uzvarējis 2012. gada vēlēšanās un ar to viņam vēlētāji ir piešķīruši tiesības realizēt savu veselības aprūpes reformu.

Wall Street Journal ievadraksts tikko aicināja republikāņu opozīciju izbeigt organizēt pret reformu «kamikadzes projektus», jo šī iniciatīva var izgāzties. Taču konservatīvie politiķi nebija savaldāmi un notika tieši tas, par ko Normans Orsteins (American Enterprise Institute) brīdināja, – «tika noorganizēta vēsturiska sabotāža pret valsti».

Kāpēc konservatīvie šādi rīkojas? Kopš septiņdesmitajiem gadiem notiek labējo virzīšanās aizvien vairāk pa labi. Pirms 20 gadiem vismaz 100 vēlēšanu apgabali bija «swing districts», kuros demokrātu un konservatīvo vēlētāju bija apmēram 50:50, bet tagad tādu ir vairs tikai 35. Tas nozīmē, ka republikāņiem nav jāuztraucas par saviem «pārāk labējiem uzskatiem». Tieši pretēji – mazākais kompromiss ar Obamu var izraisīt visnekonservatīvāko vēlētāju naidu. Neaizmirsīsim arī galēji konservatīvo finansētājus no Club for Growth un Americans for Prosperity. Tie ar naudu spiež republikāņus kļūt vēl konservatīvākiem, nekā viņi paši to (varbūt?) vēlētos.

Kā reaģē amerikāņu vairākums? Pēdējie sabiedriskās domas pētījumi (CNN) liecina, ka 69% amerikāņu šķiet, ka republikāņi kongresā «uzvedas kā izlutināti bērni». Washington Post/ABC mērījumi liecina, ka tikai 24% vēlētāju atbalsta republikāņu loģiku balsojumā un 41% nostājas Obamas pusē.

Obamacare sāk darboties

Pagājušās nedēļas laikā «neapdrošinātie» sāka iegādāties veselības apdrošināšanas polises ar valsts dotāciju palīdzību. Notiekošais daudziem nepatīk. No vienas puses, miljoni trūcīgo amerikāņu beidzot tiks pie veselības apdrošināšanas, kas pagaidām nav ideāli konstruēta. No otras puses, turīgajiem amerikāņiem šķiet, ka notiekošais ir sava veida socializācija un ar šo ASV slīd sociālisma virzienā. Bez tam ideja nav jauna, jau pirms 20 gadiem ar to pašu nāca klajā kāda konservatīvo ideju smēde un ar šo ideju žonglēja republikāņu prezidenta kandidāts Mits Romnijs. Tolaik, kad viņš vēl bija Masačūsetsas gubernators.

Protams, jaunā reforma nav ideāla, taču nav saprātīgi to nožmiegt ar valsts budžeta pieņemšanas uzspridzināšanas akciju.

Kā amerikāņu budžeta krīze var ietekmēt mūs Latvijā?

Pašlaik nekā īpaši amerikāņu politiskais kašķis mūs neietekmē. Trīs no katriem četriem amerikāņu sabiedriskā sektora darbiniekiem turpinās strādāt un saņemt algu. Viņu valsts darbosies tālāk: galds stāvēs uz trim kājām. Pavalstu ierēdņus tas neskars.

Kāpēc mums būtu jāuztraucas?

Pašreizējā situācija ASV raida negatīvus signālus pasaulei, jo liecina, ka valsts politiskā sistēma netiek galā ar esošo budžeta situāciju. Nav izslēgts, ka spriedze var saasināties tālāk, izraisot sarežģītāku situāciju.

Kas var notikt?

Pēc apmēram divām nedēļām ASV valsts kredīta griesti būs sasniegti. Tas nozīmē, ka federālā kase vairs nevar saņemt aizdevumu, lai samaksātu par saviem izdevumiem. Tātad – vairs nevar samaksāt rēķinus. Šos griestus politiķiem ar balsojumu vajadzētu «pacelt augstāk». Ja viņi to neizdarīs, tad tas piespiedīs «pie sienas» centrālo banku vadītājus un baņķierus daudzās pasaules valstīs.

Kā amerikāņu nespēja samaksāt ietekmēs pārējos?

ASV pašlaik ir pasaules lielākā ekonomika, un šāda situācija var iedragāt uzticību viņu obligācijām. Tām pašām «parādzīmēm», kuras ASV drukā, lai finansētu savu budžeta deficītu. Šīs obligācijas atrodas praktiski visās pasaules valstīs (centrālajās bankās). Uzticības krīze pret ASV obligācijām var novest pie jaunas krīzes jeb atkārtot 2008. gada «Lehman krīzi»: iesaldēti kredīti un konjunktūras dramatiska lejupslīde.

Ja tik slikti būs, kā tas ietekmēs mūs?

Iebliezīs pa mūsu ekonomiku, kredītu procentiem.

Gaidīsim oktobra vidu un cerēsim, ka amerikāņi nedemonstrēs pasaulei politisko sistēmu, kas nespēj uzņemties ekonomisku atbildību, un vienosies par kredītu griestu pacelšanu. Līdzīgas situācijas ir piedzīvotas Klintona laikā, arī 2011. gadā, bet šoreiz viss izskatās sliktāk. Vainīgas ir ne tikai politiskās pretrunas Vašingtonā, bet arī daudz bīstamākā šodienas ekonomiskā situācija, kas mēģina stabilizēties pēc aizvadītās finanšu krīzes belzieniem.

Federālais budžets nav pieņemts, bet kredītu griesti ir vēl svarīgāka lieta. Ja 17.oktobrī šiem pašiem politiķiem neizdosies par to nobalsot, tad mēs varam ieslēgt nākamās krīzes hronometrus un situācija var pārvērsties haosā.

Neaizmirsīsim arī dolāra kā globālās valūtas nozīmi. Ja 17.10. krīze padziļināsies, tad tas būs jāaizstāj ar citu valūtu un visi, kam šodien pieder amerikāņu vērtspapīri, sēdēs peļķē.

Cerēsim, ka amerikāņi tik tālu nenonāks.

Cerēsim.

Humanitāro disciplīnu laiks norisinās pašreiz

2013. gada 13. septembrī

Neraugoties uz to, ka valdība un prognozētāji visiem spēkiem cenšas pievērst studentus eksaktajām (tehniskajām) disciplīnām, pats laika ritējums akūti pieprasa humanitārās zinātnes atklājumus Latvijas akūto sabiedrības problēmu atrisinājumam.

Jā, es zinu, ka praktiski visur Eiropā pašlaik runā par humanitāro disciplīnu krīzi. Harvardas universitāte tikko informēja, ka humanitāro disciplīnu studējošo studentu skaits pēdējos gados samazinājies no 36% līdz 20%; ASV no 14% līdz 7%.

Šie skaitļi rāda, ka amerikāņu studenti seko racionālisma aicinājumam un izlēmuši neinteresēties par vēsturi, komunikāciju, filozofiju vai valodām. Tehnokrātisks spīts ņem virsroku.

Dabas zinātnes un medicīna intensīvi meklē un atrod jaunus tehniskus risinājumus, zāles, ārstniecības metodes, kuras ne tikai efektīvi uzlabo cilvēces dzīves kvalitāti, bet arī lieliski nodrošina lielo koncernu peļņu.

Kāda jēga šajā situācijā no humanitārajām disciplīnām? Kā savulaik man norādīja augsti PSRS zinātnes ierēdņi: ”kāds labuma valsts aizsardzībai no jūsu mediju pētniecības? Nekāds! Jūsu zinātne valstij vispār nav vajadzīga!”

Tā domā diktatūras valstīs. Tajās zinātne ir pātagas pagarinājums.

Izskatās, ka arī brīvajā Latvijā nekas nav mainījies.

PSRS laika aizspriedumi par humanitārajām disciplīnām, kā ”otršķirīgām” un ”nevajadzīgām” turpina eksistēt.

Iespējams, ka šī šobrīd tik populārā racionālisma nostāja sākumā pārliecina: ja nevar nopelnīt vai gūt strauju konkrētu labumu ar savu pētniecību, tad tā nav zinātne.

Vai ne?

Taču vienlaicīgi, apšaubot humanitāro zinātņu nozīmību, pati sabiedrība piedzīvo aizvien dziļākus krīzes aizu ”iekritienus” no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties, ja sabiedrības rokās būtu bijuši fundamentālāki humanitārie vērtību orientieri.

Domāju, ka neviens man neiebildīs, ja uzsvēršu, ka modernā sabiedrība ir kļuvusi aizvien kompleksāka, globālāka, ciešāk saistīta ar sociālo kompetenci un komunikatīvo spēju saziņā.

Tā ir refleksīva un aizvien atkarīgākā no kultūrsociālā publiskuma.

Nepieciešamība pēc humanitārās ekspertīzes mūsu sabiedrībā pieaug ar katru dienu, taču mēs tā vietā piedāvājam tehnisko ekspertīzi.

Neaizmirsīsim, ka nācijas dzimšanas brīdī to balstīja tieši humanitārie kolosi. 

Pēc otrā pasaules kara tehnoloģijas ņem virsroku un humanitārā zinātne tiek iekļauta ideoloģijas kategorijā un pat komunikācijas zinātnes nez kāpēc pārvērtās par servisa jeb sociālajām zinātnēm.

Kāpēc humanitārajai zinātnei turpinās nozīmes atņemšana arī šobaltdien?

Kāpēc humanitārām pētniekam šodien Latvijā vairāk jājūtas kā savādam izlēcējam, kas (līdzīgi ekstravagantam māksliniekam) pēta ”vien pašām svarīgas lietas”?

Kāpēc tā ir izveidojies, ka tikai eksaktās zinātne skaitās un humanitārās – nē?

Jautājumu šajā virzienā ir vairāk nekā atbilžu.

Sāksim atbildēt.

1.         Vispirms tāpēc, ka eksaktās zinātnes ir iemācījušas valsti un finansētājus uzreiz ”uzvārīties” – iegūt peļņu no pielietojamiem atklājumiem. Peļņas vajadzība paverdzina zinātni un nedod iespēju tai attīstīties atbilstoši tās iekšējās attīstības loģikai, bet gan attīstīties saistībā ar merkantilismu. Tātad – ja nav ātras peļņas, tad šāda zinātne ir nevajadzīgs luksus. Humanitārā zinātne nepiedāvā šādu ”uzvārīšanos” un tāpēc tiek vārdzināta.

  1.         Eksaktās zinātnes tieksme pēc ”uzvārīšanās” rada priekšnosacījumus arī humanitārajām disciplīnām sekot ”pasūtītāja” vajadzībām. Tiek veikti pasūtītajam ”vajadzīgi” socioloģiski pētījumi un arī citi klientam nepieciešami ”humāni”, ”zinātniski” pētījumi, kuru rezultātus jau iepriekš  nosaka finansētājs. Tā ir zinātnes nāve.

Ko lai dara šādā situācijā?

Jāforsē fundamentālās humanitārās zinātnes attīstība Latvijā.

Viens ir skaidrs – mūsu sabiedrības vadība netiek galā ar savām un citu izraisītajām humanitārajām problēmām. Ir nepieciešami nopietni pētījumi, lai izrautu Latviju kopā ar sociālo kontekstu no krīzes. Bez nopietniem zinātnes pētījumiem un fundamentāliem atklājumiem tas nebūs iespējams.

Aktuālās problēmas ir jāatrisina mūsu pašu humanitārajām zinātnēm ar maksimālu dziļāku laika griezumu.

Var pat teikt, ka humanitārā zinātne vienīgā var izglābt gan mūsu valsti, gan sabiedrību. To nespēs paveikt nedz ekonomisti, nedz baznīca.

Tik dziļi esam.

Augstākās izglītības sistēmā un mūsu sabiedrībā būtu daudz nopietnāk jādomā par amerikāņu tradīcijas liberal arts education , ko latviski varētu saukt par brīvo zinātņu, brīvo mākslu ieviešanu aprobežotās ekonomisma perspektīvas vietā.

Vadībai šodien nepieciešama plaša – ģenerālā, visaptverošā kompetence, nevis šauras specializācija vadībzinātnēs vai ekonomikā.

Šis laiks ir klāt.

Tikai aklie to neredz.

Smaidošās zivis stila siltumā – 2: cilvēks kļūst par džentlmeni, kad spēj izsprukt no algota darba važām

2013. gada 19. augustā

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.  Šis ir otrais turpinājums. Sākums te.

The Beatles

Veca patiesība izrādās jauni meli. Nezin vai mēs kļūstam bagātāki ar mākslas ekspertīzes ”mašīnu” atlasītajām augstas kvalitātes Rembranta gleznām, ja tikpat labi jūtamies

šķietami ”falšo” Rembranta darinājumu sabiedrībā?

Sajūtas nav dokumentējamas un nepakļaujas analīzei.

Vai patiesība bija nosaukta nepareizā vārdā, ja kādam tā bija jāpārbauda?

Kurš nosauca The Beatles par mūziķiem?

Visi?

Tāpēc, ka tā bija mūzika?

Nē, neesot tik vienkārši.

Ekspertīze noskaidrojusi, ka ”viņi” esot bijuši drīzāk revolucionāri nevis mūziķi!

Šie četri puiši no Līverpūles, kuri pareizā laikā un veidā esot sacēlušies pret Londonas diktatorisko nostāju attiecībā pret Britānijas provincēm. Viņu misija esot bijusi vairāk socioloģiska nevis mākslinieciska. Tā vismaz apgalvo Entonijs Bērdžess, cilvēks, kurš ir zinošs un kompetents un tāpēc ietekmīgs.

Es tagad klausos Yesterday un mēģinu iedomāties to revolūcijas gaismā. Man neizdodas…

Jau grupas nosaukumā beetles parādās angļiem tik raksturīgais mazohistu humors, t.i., šeit nākam mēs, mazās vabolītes, kuras katrs no jums var samīt, ja jums tā labpatīkas. The Beatles, protams, sasaucās ar ritmu un Līverpūles vietvārdu Bootle, kas bija grupas izejas punkts. Visiem četriem (Lennon, Mc Cartney, Starr, Harrison) bija vienāda nemuzikāla izglītība. Viņi visi bija tikai (!) mākslas skolas audzēkņi (Liverpool College of Art) un prata saglabāt savu stila siltumu, arī uzkāpjot populārās mūzikas mākslas augstumos.

Pērnā gada oktobrī apritēja grupas The Beatles 50 dzimšanas diena. Ir pagājuši 45 gadi kopš dienas gaismu ieraudzīja viņu populārais albums ”Sergeant Pepper´s Lonely Hearts Club band”. Jau albuma noformējums rāda Beatles profesionālismu reklāmas mākslā. Vēlmi tikt intelektuāli akceptētiem. Tiktāl ar mākslu viss kārtība.

Tagad nu izrādās, ka visi četri esot bijuši ļoti vāji mūziķi. Mēs pārējie – 40 gadus esam sajūsminājušies par viņu vājo mūziku. Diletantu kvartets panāca vairāk nekā izglītotu mūziķu masas. Sašūpoja mūs visus un izlauza ceļu popmūzikai kā maksās fenomenam. Vai esam sarūgtināti uzzinot, ka bītli bija mūzikas diletanti?

Nē neesam. Galvenais, ka viņu mūzika piedzima un palika pie mums. Tā bija un ir. Pilnīgi  neatkarīgi no recenzentu novērtējuma un kritiķu nosodījuma mēslu kravām. Dzīva un mūžīga tā skan joprojām.

Sešdesmitie gadi iegājuši Britānijas vēsturē kā laiks, kad visiem pietika naudas un darba.

”Nekad agrāk mums vēl nebija klājies tik labi kā toreiz”, – uzsver Harolds Vilsons. Arī jauniešiem. Tas bija minibrunču, disko, skaņuplašu un Bītlu laiks. Viņi piedzima ļoti labvēlīgā laikā. Džona Lenona (John Lennon) nogalināšana noslēdza The Beatles ēru un noder kā ilustrācija Oskara Vailda apgalvojumam, ka katrs cilvēks nogalina to, ko neprātīgi mīl.  

       

Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko

crome yellowTikmēr tradicionālais britu ekscentriskums ir apdraudēts. To jūt arī Zviedrijā, kuru ar britiem saista salu cilvēku domāšana. Drīz vairs nebūs neviena mākslinieka, kurš spēj atšķirt trīsdesmit pelēkās krāsas nianses (kā to spēja Sesils Bitons (Cecil Beaton)), vai arī tāda, kurš spētu nogriezt sava smokinga piedurknes pieņemšanas laikā, kad zālē kļuvis pārāk karsti (kā to spēja izdarīt Džons Kristijs).

Lai koptu savu ekscentrismu un dīvainības, ir nepieciešami divi priekšnosacījumi: pašapziņa un neatkarība. Nauda, laba veselība un pareizais laiks.

Pavērojot britu un Ziemeļeiropas aristokrātiskos dīvaiņus un pavisam parastus mākslas īpatņus, jāatzīst, ka daļa no viņiem nekad nav liekuši muguru, pelnot maizi. Vairāku paaudžu gaitā, viņi kā marcipāna rozes ir dekoratīvi sēdējuši sabiedrības tortes neapdraudētajā augšgalā. Putukrējuma ietverti.

Savā 1921. gada romanā Crome Yellow Oldess Hakslijs (Aldous Huxley) apraksta ekscentriskumu apmēram šādi – ”ir ļoti svarīgi, lai sabiedrībā būtu cilvēki, kuriem nav nepieciešams notriekt savu laiku tik bezjēdzīgā un nevajadzīgā nodarbībā, kuru sauc par derīgu darbu. Ir liela nepieciešamība pēc tādas ļaužu kārtas, kura spēj attīstīt pati savu ekscentriskumu un labvēlīgi balstīt šo pašu īpašību savā apkārtnē un līdzcilvēkos. Tas ir civilizētas sabiedrības noteikums”.

Anglijā tas ir bijis iespējams. Kontinentālajā Eiropā, saprotams, laimei ir pavisam citi priekšnoteikumi – tā ir karjera un panākumi darbā. Turpretī Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko.

Harolds Makmilans (Harold Macmillan) tā arī nekad nespēja saprast, kāpēc bezdarbs ir daudzu cilvēku traģēdija. Viņa izpratnē cilvēks kļūst par džentlmeni tikai tad, kad spēj izsprukt no algota darba važām. Kaut arī bezdarbnieku pabalsts ir visai trūcīgs atspaids džentlmenim, bezdarbs tomēr piedienot labāk katram kārtīgam gara aristokrātam.

Arī šodien Lielbritānijā ir jābūt visai piesardzīgam, satiekoties publiskās vietās ar lupatās ieģērbtiem cilvēkiem, nekad tā īsti nevar zināt, vai jums darīšana ar lupatlasi vai augstdzimušu hercogu. Starp citu, vairums premjerministru nekad nav sevi uzskatījuši par īstiem politiķiem, bet gan par elegantiem diletantiem. Valdības galvas pienākumu pildīšana esot bijusi tikai viena no viņu brīvā laika pavadīšanas formām. Tā teikt – sava veida ”haltūra”. Dizraeli rakstīja romānus, Čērčils bija rakstnieks un gleznotājs, bet Teds Hits diriģēja simfonisko orķestri.

Ar Margaretu Tečeri un viņas astoņdesmitajiem gadiem zaļajā salā viss sametās otrādi. Aristokrātiskā vieglprātība viņu uzbudināja un tracināja. Tečere cienīja centību un kārtību. Normāli – tas nozīmēja ”pareizi”.

Viņas līniju briti turpina arī šodien, un par viņu ideālu tagad tiek uzskatīts japāņu darbīgums un strādīgums. Mazā sala jūras vidū viļņojas koptirgus jūrā un baidās pieairēties klāt kontinentam. Politiķi pat neapgalvo pretējo.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa

delfīni  -smaidošās zivisNemierīgais pārmaiņu laiks liek meklēt kaut ko stabilu – un kaut kas stabils ir, piemēram, oža – vissenākais un drošākai maņu orgāns.

Smaržai nav vajadzīgi nedz tulki nedz argumenti. Katru mēnesi mēs esot gatavi sajust smaržas no jauna (šūnas mūsu degunos nomainoties katru trīsdesmito dienu).

Zinātnieki ir pierādījuši, ka smaržas cilvēki izjūtot visspēcīgāk tieši pirms vētras.

Ar ieelpu mēs sasveicināmies ar pasauli un ar izelpu atvadāmies no tās. Taču šis biežums mums nav palīdzējis labāk saprast pasauli, kurā dzīvojam.

Ko mēs saprotam no tiem pašiem delfīniem?

Cilvēki joņo pāri visai zemeslodei, lai stundām spēlētos ar šīm smaidošajām zivīm. Šīs zivis izārstē no depresijām un liek nomāktajiem pasmaidīt, neredzīgajiem tās palīdz ieraudzīt krāsas. Nopietnus cilvēkus delfīni iemāca atteikties no vispāratzītiem priekšstatiem un tādējādi zaudēt savu cienījamo statusu etablētā sabiedrībā.

”Uzvelku gumijas tērpu un ienirstu desmit grādu aukstajā Atlantijas okeāna ūdenī. Neceru, ka kāds delfīns šeit ieradīsies. Man ir dusmas un es salstu. Pēkšņi izdzirdu klikšķošu skaņu un pārsteigts ieraugu delfīnu. Tas jau labu laiciņu atrodas rokas stiepiena attālumā un klusi skatās uz manu pusi. Aiz pārbīļa es sastingstu, un sirds sit tā, ka to pat pāri jūrai var dzirdēt. Taču delfīns saglabā savu vienu metru plato smaidu un turpina skatīties uz mani. Jūtos kā rentgena caurskates aparātā, kurā izmeklē nevis ķermeni, bet dvēseli!”, – šādi savu tikšanos ar savvaļas delfīnu apraksta daudzi. Satiekot delfīnus, mēs izjūtam jaunu komunikācijas formu, kas nekad agrāk mūsu sabiedrībā nav tikusi izmantota. To apgalvo ārsts un zinātnieks Oress Dobss. Viņš uzskata, ka, lai saprastos ar šīm zivīm, ir jāaizmirst viss, kas mums zināms līdz šim.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa. Tas ir kas pilnīgi jauns un zinātnē nepierādīts savstarpējās saprašanās veids.

Izrādās, ka delfīniem nepatīk sacensības. Tāpēc viņi apzināti traucējot dažāda veida jahtu regates un visa cita veida organizētas cīkstēšanās uz ūdens.

Tās ir zivis ar stilu.

Zinātne (joprojām) studē dažnedažādus brīnumus, saistībā ar delfīniem. Pirms tikšanās ar šīm zivīm, neredzīgā Šerila Hačinsa krāsas nepazina. Viss sākās pēc tikšanās ar delfīniem. Toreiz viņa paziņoja, ka šī krāsa ir violeta un laternas stabs vakaros deg sarkanā krāsā. Asfalts esot zils, bet ļoti mīksta zāle – dzeltena. Meitene nevar izskaidrot kā viņa to iz sapratusi, taču analīze pierāda, ka viņas sajūtas ir pilnveidojušās pēc tikšanās ar smaidošajām zivīm.

Orientēties šajā – mūsu saplosītajā pasaulē viņai palīdzēja zivs, kas redz ar ausīm.

Rietumeiropas morālfilozofija izriet no cilvēka kā civilizācijas augstākā pakāpiena. Pārējām dzīvajām radībām mūsu sabiedrībā vienmēr bijusi pakārtota loma.

Nupat mēs sākam mazliet šaubīties vai cilvēks ir radības kronis. Franču žurnāls ”Le Point” (1992,4/7) tāpat kā L.Veiskrancs grāmatā Animal intelligence (1985) vairs nešaubās, ka par mums ir norūpējušies ne tikai delfīni.

Ir jau par ko.

Cerams, ka mēs pamazām sasildīsimies un atgūsim pareizā stila sajūtu smaidošo delfīnu aizgādībā.

Tas mums patiešām ir vajadzīgs.

Tagad.

Dzīve akvārijā Obamam un Putinam uz galda: tā mūs uzrauga Mīlestības ministrijas

2013. gada 17. jūnijā speciāli TVNet.

Internet spiegosanaTas, ko pirms nedēļas atmaskoja amerikāņu Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) tehniskais darbinieks Edvards Snovdens (Edward Snowden), attiecas arī uz mums, kas dzīvo Latvijā un izmanto Google, Facebook, Apple, Microsoft, Youtube, Skype un citus interneta informācijas gigantu pakalpojumus. Jo dzīvojam globālā ciematā, kur katru māju vieno interneta un mobilo komunikāciju saites. Kā zināms, Snovdens nodeva britu avīzei «The Guardian» informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām, tostarp masveida telefonsarunu noklausīšanos un personu izsekošanu globālajā tīmeklī, analizējot videomateriālus, fotogrāfijas un e-pastus ārvalstīs.

GCHQ compositePats Snovdens atzina: «Es nevēlos dzīvot tādā sabiedrībā, kur notiek šādas lietas (..). Es nevēlos dzīvot pasaulē, kur viss, ko es daru un saku, tiek ierakstīts.» Es viņam pilnīgi piekrītu, jo tādā sabiedrībā nevēlos dzīvot arī es. Taču citu iespēju šodien uz mūsu planētas nav. Vai jums ir zināma šāda vieta? Prezidents Obama, kurš katru rītu uz sava rakstāmgalda saņem NSA (National Security Agency) ziņojumus, nesen presei verbāli zvērēja, ka ASV teritorijā neviens cilvēks noklausīts un izsekots netiekot. Taču viņa ķermeņa valoda un sejas izteiksme liecināja, ka nezin vai viņš pats tic saviem vārdiem un ka ASV prezidentam ir mazliet kauns par to, ko viņš mums saka. Arī es nepazīstu nevienu nopietnu cilvēku, kas viņam tobrīd bija gatavs noticēt.

Deniss Čalovskis zina, uz ko ir spējīgi amerikāņi

Vienīgais mierinājums mums šobrīd varētu būt Snovdena avīzē «The Guardian» publiskotā pasaules karte, kurā var redzēt, ka Latvija un Igaunija kopā ar Skandināvijas valstīm ir zaļā krāsā un tieši tāpēc praktiski vismazāk interesē NSA (National Security Agency) īstenoto informācijas vākšanas programmu PRISM, kas dod tiešu pieeju Google, Apple, Facebook un pārējo ASV dislocēto interneta tīklu serveru informācijai. Izrādās, ka no mūsu reģiona Lietuva interesē ASV izlūkdienestus vairāk. Protams, ka šā monitoringa pašas interesantākās jeb «sarkanās valstis» atrodas Tuvajos Austrumos.

Ja nu jums ir garlaicīgi un vēlaties, lai «kāds» jums pievērš lielāku uzmanību nekā līdz šim, un ja vēlaties nokļūt aizdomās turamo sarakstā, tad biežāk ierakstiet Google meklētāja lodziņā vai savā e-pasta, sociālo tīklu sarakstē, piemēram, tādus vārdus kā CIA, CIS, FAA, Cops, SWAT, Prevention, Riot, North Korea, Antiviral, Ricin, Sarin, Pork, Swine, Electric, Port, PLO, Pakistan, Emergency, Islamist, Worm, Social media, Cyber attack, Trojan, 2600 u.tml. Pilns šo signālvārdu saraksts, uz kuriem reaģē PRISM un citas informācijas monitoringa programmas, ir pieejams pat attiecīgo ASV drošības departamentu mājas lapās.

čalovskis foto diena48467.jpgTo, ka ASV izmeklēšanas un izlūkošanas dienesti tiešām seko mūsu datoru taustiņu kustībām un nejokojas, vislabāk zina viens Latvijas iedzīvotājs, kuru sauc Deniss Čalovskis, kurš tagad Rīgas cietumā gaida Latvijas tiesas verdiktu par izdošanu ASV. Deniss Latvijas presē tiek dēvēts par hakeri. Es pieņemu, ja viņam bija nodoms veikt kibernoziegumu, viņš gan labi zinātu, kā internetā saglabāt savu integritāti, kā to prot tie, kas izmanto TOR un tamlīdzīgas anonīmas sērfošanas un komunikācijas iespējas. Taču ASV izsekoja Denisu un tagad tur nopietnās aizdomās. Tātad ir liela iespējamība, ka ASV lielais brālis var tikt klāt jebkuram no mums jebkurā planētas vietā, pat ja mēs pavisam nevainīgi Google mēģinām apmierināt savu zinātkāri.

Mīlestības ministrija un dzīve akvārijā

Izrādās, ka šonedēļ pasaulē Amazon pārdotāko grāmatu topā ir nokļuvis 1948. gadā sarakstītais Džordža Orvela fantastikas romāns «1984». Tā darbība risinās nākotnē – 1984. gadā, pasaulē, kur pastāv trīs savstarpēji karojošas valstis: Okeānija, Eirāzija un Austrumāzija. Visās valstīs pastāv totalitāra sabiedrība ar neierobežotu partijas varu, kas nemitīgi kontrolē savu pavalstnieku domas un darbus. Galvenais varonis Vinstons ir partijas biedrs un strādā Patiesības ministrijā, kas nodarbojas ar melu fabricēšanu. Bez tās pastāv vēl trīs citas ministrijas: Mīlestības ministrija (nodarbojas ar cilvēku izsekošanu un represijām), Pārticības ministrija (kas organizē resursu mobilizēšanu karam) un Miera ministrija, kas atbild par kara lietām. Partijas trīs galvenie saukļi ir: «Karš ir miers», «Brīvība ir verdzība» un «Nezināšana ir spēks».

Padomju Savienībā šī grāmata tika iekļauta aizliegtās literatūras sarakstā, jo tā raksturoja reālo stāvokli PSRS. Taču ASV ir pasaules demokrātijas citadele un to ir grūti salīdzināt ar totalitāro režīmu, kas valdīja PSRS un vēl valda daudzās pasaules valstīs. Taču vai Snovdena atmaskotie fakti neliecina, ka demokrātijas nosargāšanas vārdā arī demokrātisku valstu valdības ir gatavas lietot nedemokrātiskas, totalitāras sabiedrības metodes varas realizācijai?

1984 gramatas plakatsTiem, kas uz savas ādas ir izjutuši PSRS režīmu, totāla sabiedrības izsekošana neliekas nekas pārsteidzošs, drīzāk gan pavisam ierasta lieta. Toreiz nebija interneta un mobilo telefonu, taču tik un tā vara mūs uzraudzīja un novēroja: mūsu telefona sarunas noklausījās, mūsu vēstules lasīja speciāla nodaļa pastā, sētnieks un kaimiņi ziņoja, kādi cilvēki pie mums mājās ciemojas, darba vietās attiecīgi bija savi ziņotāji, kas ievēroja un ziņoja, ja mēs ģērbāmies Rietumu drēbēs un aizrāvāmies ar Rietumu mūziku un tāpēc bijām potenciāli pretpadomju elementi un dzimtenes nodevēji. Tagad par to varam atļauties pasmīkņāt, bet toreiz ikviens no mums riskēja ar darbu, karjeru un relatīvo brīvību. Tas bija laiks, kad skaidri apzinājāmies – zinājām un jutām, ka esam ievietoti stikla burkā un Lielais Brālis mūs novēro, izlemjot mūsu vietā, ko mēs drīkstam un ko ne. Toreiz mēs bijām pārliecināti, ka līdz ar atbrīvošanos no komunistiskā režīma viss būs savādāk: godīgi, atklāti, respektējot mūsu ikviena brīvību un cieņu. Taču, tagad esam šokēti, jo redzam, ka totalitāras sabiedrības novērošanas metodes mājo arī demokrātijas citadelē ASV, kas savulaik padomju režīmā smokošajiem skaitījās taisnības un brīvības bāka.

Kopā ar Wikileaks un Votergeitas (Watergate) skandāliem Snovdena PRISM darbības atmaskošana veido pasaules lielāko informācijas noplūdes skandālu trijnieku. Vēl vairāk – Snovdena atmaskojumi faktiski ir daudz smagāki un nozīmīgāki par iepriekšējiem. Tie liecina par globālu un totālu pilsoņu kontroli, ko īsteno konkrēta, it kā demokrātiska lielvara. Šādi uzskata daudzi, ne viens vien eksperts un politikas pētnieks.

Viena daļa no mums uzskata, ka par to nav jāuztraucas tiem, kuru sirdsapziņa ir tīra, jo Eiropas Savienībā ir augstāks personu datu aizsardzības līmenis nekā ASV un mūsu personas kodu sistēma jau pati par sevi ir totāla izsekošana, un varas iestādes tāpat jau zina par mums visu. Taču, kā liecina atmaskotie fakti, arī nevainīgiem pilsoņiem nav nekādu garantiju, ka viņi nenokļūs aizdomās turamo sarakstā sakarā ar nejauši ievadītu vārdu Google meklētājā vai savā e-pasta sarakstē, jo uz katru potenciālo teroristu amerikāņiem esot vismaz desmit aizdomās turamās personas.

No Such Agency

200px-National_Security_Agency.svgĀrzemju signālu pārtveršanas dienests NSA (National Security Agency) tika dibināts 1952. gadā, un tā iesauka ir No Such Agency. Par tās eksistenci ASV plašākai sabiedrībai kļuva zināms tikai 1975. gadā, kad par to sāka uztraukties demokrātu senators Frenks Čerčs (Church), kuram bija aizdomas, ka organizācija, kuras uzdevums bija radio, telegrāfa, telefona un citu signālu pārtveršana ārzemēs, savus uztvērējus virza arī valsts iekšienes virzienā. Čērča darbības rezultātā 1987. gadā tapa Foreign Intelligence Surveillance Act (Fisa), likums, kas noteica, ka nevienu ASV pilsoni nedrīkst izspiegot bez Tieslietu departamenta izraudzītas speciālas tiesnešu grupas atļaujas. Taču uz šo likumu pievēra acis pēc 2001. gada 11. septembra, kad terorisma draudu iespaidā eksplodēja ASV pilsoņu iekšzemes komunikācijas sakaru monitorings, t.i., izsekošana.

New York Times jau 2005. gadā atklāja, ka prezidents DŽ. Bušs jau pirms trim gadiem bija devis slepenu atļauju NSA terorisma apkarošanas nolūkā noklausīties un izsekot arī amerikāņus.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību pēdējos gados ir auguši arī izsekošanas apjomi. NSA izmanto satelītus globālam telefona un e-pasta komunikācijas monitoringam un informāciju nosūta uz šo satelītu 20 zemes stacijām visā pasaulē. Katra šāda stacija apstrādā apmēram miljardu balss sarunu/e-vēstuļu/sociālo tīklu, blogu un citu informāciju. NSA darbinieku skaits tiek vērtēts apmēram 100 000, no kuriem 30 000 ir militārpersonas. NSA štābs atrodas netālu no Vašingtonas vietā, ko sauc par Fort Meade, taču lieli kompleksi atrodas arī Džordžijā un Teksasā. NSA filiāles atrodas Lielbritānijā, Vācijā, Japānā un citur.

Krievija arī ir iebāzusi savu snuķi «zaptes» vannās

logo fsbZinātnieki ir diezgan skeptiski izturas pret pasaules izlūkdienestu centieniem savākt visu iespējamo informāciju (cik vien iespējams) par cilvēkiem, īpaši no sociālajiem tīkliem.

Lundas universitātes izlūkošanas datu analīzes profesors Vilhelms Agrels uzskata, ka izlūkdienesti pārspīlē ar savas informācijas ievākšanu un ka šie datu arhīvi rada tikai šķietamu konkrēto valstu drošības nodrošinājumu. NSA un citi šo spiegošanas organizāciju analogi atgādina dzīvniekus, kas sastājušies ap gigantiskām ievārījuma vannām (sociālie tīkli) un sabāzuši savus snuķus tajās ar cerību izvilkt lielo zivi. Šķiet, ka drīz vien viņi arī aizrīsies no negausības un saldumu pārēšanās.

Krievijas FSB (Federaļnaja Služba Bezopasnosķi), kas ir KGB mantiniece, arī ir iebāzusi savu snuķi šajās vannās.

Atšķirībā no ASV Krievijā nav patiesas demokrātijas un tur personas integritātes tiesības tiek smagāk ignorētas nekā ASV. Krievija nemaz nekautrējas atzīt, ka kontrolē visus savus sociālos tīklus un noklausās sarunas bez īpašam ceremonijām. Starp citu, jūsu uzvārdam nav nemaz jābūt Navaļnijs vai Ņemcovs, lai justos kā zivs akvārijā, kas novietots uz FSB direktora galda.

Amerikāņi savu spiegošanu pasaulē attaisno ar cīņu pret terorismu, savukārt Krievijā liek uzsvaru uz ārējā ienaidnieka meklēšanu pašu zemē, kas ārzemju aģentu un opozīcijas izskatā jauc Krievijas pilsoņu prātus, un tāpēc PRISM iedvesmo Krieviju vēl ciešāk piesūkties saldās zaptes vannām, kas ir odnoklassniki.ru, mail.ru un citi.

Krievijai ir sava labi pārbaudīta visu veidu telefonu noklausīšanas sistēma SORM, kirilicā СОРМ (Система технических средств для обеспечения функций оперативно-рoзыскных мероприятий), kas izstrādāta jau padomju gados un kopā ar Deep Packet Inspection (DPI) metodi garantē, ka Krievijā nepamanīts nepaliek neviens aizdomīga cilvēka čuksts un neviena aizdomīga rindiņa, sevišķi, ja tajā būs tādi vārdi kā Bolotnaja, Pussy Riot, Putin, FSB un citi. Turklāt ne visos gadījumos vajadzīgs tiesas lēmums. COPM atrodas drošības dienestu teritorijā, bet DPI atrodas pie interneta provaideriem, kas tagad būs spiesti pildīt Krievijas Sakaru ministrijas norādījumus, monitorējot un cenzējot Krievijas internetu.

Krievijā ir ievērojams tehniskais potenciāls, kas tiek lietots, lai īstenotu kiberkaru arī ārzemju teritorijās. To apliecināja Krievijas agresīvie uzbrukumi Tallinas notikumos (pirms dažiem gadiem), kas piespieda arī NATO pievērst šim kara veidam īpašu uzmanību. Vārdu sakot, ne tikai ASV, bet arī Krievija redz un novēro mūs savos akvārijos. Nepatīkami, bet fakts. Jāsamierinās, ka mums nedrīkstētu būt ilūziju šajā virzienā.

Kā specdienesti uzrauga žurnālistu komunikāciju

kas notiek internetāSpecdienestu monitoringa uzmanības lokā ir ne tikai teroristi, visādu veidu ekstrēmisti (reliģiskie, politiskie u. tml.), bet arī žurnālisti. Īpaši tie žurnālisti, kas komentē notikumus un pēta problēmas. Tas ir īpašs stāsts, jo gan FSB, gan SÄPO (Zviedrijas valsts drošības dienests), gan Latvijas SAB un DP un, kā tagad zinu, arī ASV drošības dienesti kolekcionē vai ir kolekcionējuši un pēta arī manu komunikāciju.

Tāpēc es nebrīnījos, kad kopš deviņdesmito gadu vidus, rakstot avīzei NRA (Neatkarīgā Rīta Avīze) un kritizējot Latvijas politiķus Godmani, Birkavu, Kiršteinu un Šķēli, tiku ierindota Latvijai naidīgu personu lokā, kas strādājot Krievijas FSB uzdevumā, un Ministru kabineta administrācijas vadība uzskatīja mani gandrīz vai par personu non grata. Toreiz pēcpadomju periodā tiem, kas atļāvās publicēt ko kritisku pret Godmani, Birkavu un Šķēli, Latvijas Patiesības ministrija (laikraksts Diena) ar lielu entuziasmu kāra klāt birkas «tumšie spēki, Latvijas ienaidnieki». Tagad kritizēt valsts politisko varu ir normāli, toreiz – skaitījās noziegums. Varas vajāto žurnālistu skaitā iekļuvu arī es un noteikti biju šajā sektorā līdz pat 2008. gadam, kad pat daži Saeimas deputāti (Ābiķis) aicināja beidzot Saeimā apspriest manu nelojalitāti pret Latvijas valsti par finanšu krīzes pirmajiem brīdinājuma signāliem no Zviedrijas.

Nešaubos, ka daļa manas sarakstes (faksa ziņojumu, e-pastu un citās formās), manu publikāciju un cita veida komunikācijas dati ir ne tikai SAB vai DP, bet arī SÄPO (Zviedrijas drošības policija), KGB (FSB) un ASV NSA/CIA un, iespējams, arī dažu citu valstu serveros un dokumentu glabātavās. Lai publicists tiktu pakļauts tādu organizāciju kā NSA un FRA (Zviedrijas analogs NSA) monitoringam, nav jābūt potenciālam teroristam vai oligarham, bet pietiek būt kritiskam pret konkrētas valsts politiķiem un šo valstu politiku, jābūt neprognozējamam, neatkarīgam un ar ietekmi uz sabiedrisko domu.

Novērošanu var iniciēt arī atsevišķu personu iesniegumi drošības policijai. To darīja daži prominenti mūsu tautieši Zviedrijā, rakstot garu garos ziņojumus SÄPO, ka Zviedrijā mani kā žurnālisti esot iesūtījis Krievijas FSB, lai veiktu diversijas Zviedrijā un izspiegotu turienes latviešus un veiktu Latviju un Zviedriju nomelnojošu darbību presē. Smaids sejā uzplaiksnīja pat zviedru drošības policijas darbiniecei, kurai bija pēc instrukcijas jāuzklausa arī mans viedoklis, taču esmu droša, ka manu komunikāciju toreiz uzraudzīja vai joprojām uzrauga arī zviedri. Nemaz jau nerunājot par abām lielvarām – ASV un Krieviju.

Esmu kritizējusi Zviedrijas, Latvijas, ASV, Krievijas, Ķīnas, Francijas, Izraēlas vadītājus, politiķus un šo valstu politiku. Zinu, ka visas kritiskās publikācijas ir tikušas pamanītas un piefiksētas un daži gribētu, lai es peldu viņu kontrolētā akvārijā uz viņu rakstāmgalda. Dažu vēstniecību amatpersonas ir pat brīdinājušas un rakstījušas man adresētus skarbus vārdus. Taču zinu arī žurnālistikas pirmo likumu: neatkarība un domāšanas brīvība ir pats svarīgākais. Arī peldot pret straumi un «spļaujot pret vēju» (kā man pirms pāris gadiem aizrādīja kolēģe no Latvijas Radio). Šo neatkarības sajūtu izbaudu arī pašlaik, rakstot norvēģu mediju koncerna Schibsted izdevumā TVnet. Ne PRISM, ne FRA, ne CIA vai FSB vai kas cits līdzīgs to nespēj ierobežot, kamēr dzīvojam tiesiskā un demokrātiskā valstī.

Attēli no http://www.guardian.co.uk/world/2013/jun/08/nsa-boundless-informant-global-datamining http://atlantablackstar.com/2012/05/23/is-the-fbi-spying-on-your-wireless-communications/