Humanitāro disciplīnu laiks norisinās pašreiz

2013. gada 13. septembrī

Neraugoties uz to, ka valdība un prognozētāji visiem spēkiem cenšas pievērst studentus eksaktajām (tehniskajām) disciplīnām, pats laika ritējums akūti pieprasa humanitārās zinātnes atklājumus Latvijas akūto sabiedrības problēmu atrisinājumam.

Jā, es zinu, ka praktiski visur Eiropā pašlaik runā par humanitāro disciplīnu krīzi. Harvardas universitāte tikko informēja, ka humanitāro disciplīnu studējošo studentu skaits pēdējos gados samazinājies no 36% līdz 20%; ASV no 14% līdz 7%.

Šie skaitļi rāda, ka amerikāņu studenti seko racionālisma aicinājumam un izlēmuši neinteresēties par vēsturi, komunikāciju, filozofiju vai valodām. Tehnokrātisks spīts ņem virsroku.

Dabas zinātnes un medicīna intensīvi meklē un atrod jaunus tehniskus risinājumus, zāles, ārstniecības metodes, kuras ne tikai efektīvi uzlabo cilvēces dzīves kvalitāti, bet arī lieliski nodrošina lielo koncernu peļņu.

Kāda jēga šajā situācijā no humanitārajām disciplīnām? Kā savulaik man norādīja augsti PSRS zinātnes ierēdņi: ”kāds labuma valsts aizsardzībai no jūsu mediju pētniecības? Nekāds! Jūsu zinātne valstij vispār nav vajadzīga!”

Tā domā diktatūras valstīs. Tajās zinātne ir pātagas pagarinājums.

Izskatās, ka arī brīvajā Latvijā nekas nav mainījies.

PSRS laika aizspriedumi par humanitārajām disciplīnām, kā ”otršķirīgām” un ”nevajadzīgām” turpina eksistēt.

Iespējams, ka šī šobrīd tik populārā racionālisma nostāja sākumā pārliecina: ja nevar nopelnīt vai gūt strauju konkrētu labumu ar savu pētniecību, tad tā nav zinātne.

Vai ne?

Taču vienlaicīgi, apšaubot humanitāro zinātņu nozīmību, pati sabiedrība piedzīvo aizvien dziļākus krīzes aizu ”iekritienus” no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties, ja sabiedrības rokās būtu bijuši fundamentālāki humanitārie vērtību orientieri.

Domāju, ka neviens man neiebildīs, ja uzsvēršu, ka modernā sabiedrība ir kļuvusi aizvien kompleksāka, globālāka, ciešāk saistīta ar sociālo kompetenci un komunikatīvo spēju saziņā.

Tā ir refleksīva un aizvien atkarīgākā no kultūrsociālā publiskuma.

Nepieciešamība pēc humanitārās ekspertīzes mūsu sabiedrībā pieaug ar katru dienu, taču mēs tā vietā piedāvājam tehnisko ekspertīzi.

Neaizmirsīsim, ka nācijas dzimšanas brīdī to balstīja tieši humanitārie kolosi. 

Pēc otrā pasaules kara tehnoloģijas ņem virsroku un humanitārā zinātne tiek iekļauta ideoloģijas kategorijā un pat komunikācijas zinātnes nez kāpēc pārvērtās par servisa jeb sociālajām zinātnēm.

Kāpēc humanitārajai zinātnei turpinās nozīmes atņemšana arī šobaltdien?

Kāpēc humanitārām pētniekam šodien Latvijā vairāk jājūtas kā savādam izlēcējam, kas (līdzīgi ekstravagantam māksliniekam) pēta ”vien pašām svarīgas lietas”?

Kāpēc tā ir izveidojies, ka tikai eksaktās zinātne skaitās un humanitārās – nē?

Jautājumu šajā virzienā ir vairāk nekā atbilžu.

Sāksim atbildēt.

1.         Vispirms tāpēc, ka eksaktās zinātnes ir iemācījušas valsti un finansētājus uzreiz ”uzvārīties” – iegūt peļņu no pielietojamiem atklājumiem. Peļņas vajadzība paverdzina zinātni un nedod iespēju tai attīstīties atbilstoši tās iekšējās attīstības loģikai, bet gan attīstīties saistībā ar merkantilismu. Tātad – ja nav ātras peļņas, tad šāda zinātne ir nevajadzīgs luksus. Humanitārā zinātne nepiedāvā šādu ”uzvārīšanos” un tāpēc tiek vārdzināta.

  1.         Eksaktās zinātnes tieksme pēc ”uzvārīšanās” rada priekšnosacījumus arī humanitārajām disciplīnām sekot ”pasūtītāja” vajadzībām. Tiek veikti pasūtītajam ”vajadzīgi” socioloģiski pētījumi un arī citi klientam nepieciešami ”humāni”, ”zinātniski” pētījumi, kuru rezultātus jau iepriekš  nosaka finansētājs. Tā ir zinātnes nāve.

Ko lai dara šādā situācijā?

Jāforsē fundamentālās humanitārās zinātnes attīstība Latvijā.

Viens ir skaidrs – mūsu sabiedrības vadība netiek galā ar savām un citu izraisītajām humanitārajām problēmām. Ir nepieciešami nopietni pētījumi, lai izrautu Latviju kopā ar sociālo kontekstu no krīzes. Bez nopietniem zinātnes pētījumiem un fundamentāliem atklājumiem tas nebūs iespējams.

Aktuālās problēmas ir jāatrisina mūsu pašu humanitārajām zinātnēm ar maksimālu dziļāku laika griezumu.

Var pat teikt, ka humanitārā zinātne vienīgā var izglābt gan mūsu valsti, gan sabiedrību. To nespēs paveikt nedz ekonomisti, nedz baznīca.

Tik dziļi esam.

Augstākās izglītības sistēmā un mūsu sabiedrībā būtu daudz nopietnāk jādomā par amerikāņu tradīcijas liberal arts education , ko latviski varētu saukt par brīvo zinātņu, brīvo mākslu ieviešanu aprobežotās ekonomisma perspektīvas vietā.

Vadībai šodien nepieciešama plaša – ģenerālā, visaptverošā kompetence, nevis šauras specializācija vadībzinātnēs vai ekonomikā.

Šis laiks ir klāt.

Tikai aklie to neredz.

Advertisements

10 thoughts on “Humanitāro disciplīnu laiks norisinās pašreiz

  1. Šī nebūs pirmā reize, kad sacīšu, ka filosofiskā aspektā pasaule cieš
    nevis no ekonomiskās vai finansiālās krīzes, bet gudrības krīzes.

    Diktatūras valstis nāk un iet, tās tradicionālajā izpratnē var izzust
    pavisam, bet “diktatūras gars” spēj modificēties un pieņemties spēkā.
    “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”! Pātagas pagarinājums paliek un sit
    arvien sāpīgāk.

    Cilvēkam jākalpo, jāmācās būt paklausīgam, manipulējamam. Gudrie
    samaitā tautu (vispirms jau jaunatni), viņiem pienākas indes kauss.
    (Nupat LTV1 rādīja sižetu par Sokrātu).

    Cik labi, ka Kembridžas doktoram neizdevās sagraut Latvijas izglītības
    sistēmu! Cik labi, ka mūsu jaunatne joprojām tiecas pēc humanitārajām
    zinātnēm par spīti visam!

    • Humanitārās disciplīnas piedāvā šo universiālo gudrību, vai vismaz izaicinājumu šim solim. Pilnīgi piekrītu, ka dzīvojam gudrības krīzes laikā. Ja piedāvātā gudrība nedod peļņu, tad mūsu laikam tā nav vajadzīga. Universitātes rektors nedrīkst būt eksakto zinātņu pārstāvis, – tā domāja Humbolts un daļēji viņam ir taisnība.

  2. Tikai aklie to neredz………. Ne jau Ņūtons, bet humanitāris Nīče skaitās Hitlera iedvesmotājos. Diez vai Marksu pieskaitīs tehnokrātiem, lai gan viņa mācībā cilvēks ir skrūvīte. Tiesa, Einšteina darbs ir pamats atombumbai, bet ne jau viņš lēma to mest uz Hirosimu.

    Sandra, es neesmu sevi nomocījis ar doktrīnām un filosofijām, bet atļaušos izteikt savu novērojumu. Katram “izglītotam” personāžam ir patīkami novākt no spēles laukuma neizglītotos, jo tā tiek samazinata konkurence uz sabiedrības naudu. Ja “izglītoto” skaits samazinās, kļūst grūti iegūt sabiedrības naudu, tad rodas kustības, kas pieprasa finansējumu ” intelektuāļu” ražošanai. Kā jebkurā ekosistēmā noteiktai dzīvības formai var būt gan lietderīgas, gan parazītiskas eksistences stadija. Izmēram (skaitam) ir nozīme! …………Tikai aklie to neredz.

    • Par Nīči man žēl, jo visu šo “zupu ap Hitleru” faktiski savārija viņa fanātiskā māsa nevis viņš pats (laikā kad Nīče jau bija neglābjami slims un fiziski nespējīgs sevi aizstāvēt). Markss ir ekonomists. Tāpat kā Kārnīte vai Rimševičs 🙂 Ar humanitāro zinātni es gribēju iezīmēt ļoti perspektīvu Latvijas intelektuālās domas eksporta “lauciņu”, kuru mēs varētu attīstīt daudz veiksmīgāk (nekā kādreiz cietvielu fizikas institūtu) nekā ķīmiju vai fiziku un piedāvāt pasaulei svaigu domu sekvences, kas modernajā laikā ir ļoti nepieciešamas. Taču šim nolūkam vajadzīgs zinātnes finansējums arī humanitārajiem institūtiem, arī tās ir LABORATORIJAS. Taču pie varas mums Latvijā visu laiku ir eksaktie. Viņi patiešām nesaprot savus neesošās humanitārās izglītības trūkuma defektus domāšanā!

  3. Jā, tomēr jāatzīst, ka pasaulē tomēr tik drūmi neliekas – domāju CERN projektu, kas pirmajā brīdī šķiet eksaktāks par eksaktu, visjaunākās tehnoloģijas kā nekā, taču ļoti grūti iedomāties “ātru atdevi naudas izteiksmē” – turklāt, jautājumi uz kuriem cenšas atbildēt, jau “iekļaujas” filozofijas lauciņā.
    Varbūt pareizāk būtu nenodalīt “eksakts”, “humanitārs” (tas ka Latvijā tos tik izteikti atdala, varbūt liecina vien par mūsu provinciālismu), bet meklēt kopīgo?
    Viens tomēr jāatzīst – eksaktajam tomēr vieglāk labi gribot labā līmenī apgūt humanitāros. Otrādi (un to ļoti labi esmu izjutis uz savas ādas) daudz grūtāk.

    • Nēēē, tie ir aizspriedumi par to, ka “eksaktajiem” ir vieglāk apgūt humanitārās disciplīnas nekā otrādi. Man pašai skolā vislabak patika un padevās matemātika un ļoti gribējās to studēt tālāk, taču atteicos no matemātikas un medicīnas par labu medijiem. Strādājot par mācību spēku augstskolā esmu bieži sastapusies ar, piemēram, fiziķiem, kas studē medijus. Viņiem nemaz nav vieglāk. Eksaktās zinātnes ir vertikālas, humanitārās horizontālas. Tas nav tik vienkārši, ja nopietni studē un cenšas izprast. Nav, nav.

      • Jā, manis teiktais neapšaubāmi ir vienkāršojums.
        Bet, saprotot ko Jūs vēlaties pateikt, par humanitārās izglītības trūkumu Latvijas politikā – varbūt gudrāk būtu, ka nevis pretstatītu – lūk, eksaktie tādi, jāiekļauj humanitārie – atļaušos domāt ka šāds pretnostatījums veicinātu pretestību, bet mēģināt bez skaļiem saukļiem piedabūt apgūt vairāk humanitārās sekulārās – ļoti būtisks moments, morāles normas.
        Eksaktie paši atdala? Nu, tad mums jābūt “gudrākiem”.

        • Pats skumjākais, ka mēs nekad nerunājam par to ko serviss jeb “mašīnas” padara ar mums pašiem. Tehniķi uzkonstruē, saņem prēmijas un neuzņemas nekādu atbildību par sava darba augļu sekām sabiedrības dzīvē. Piemēram, internets ir lieliska lieta, taču tas iemāca mūsu smadzenes lasīt lakoniski, īsi un mēs vairs nespējam izlasīt garu tekstu un tajā iedziļināties. Neprotam vairs sekot daudzslāņainam tekstam, bez ilustrācijām. Twitera lakonisms ir nogalinājis domu dziļumu. Peldam kā kazragi pa seklumu. LIteratūras nākotne laikam ir Tao Lin. 1983. gadā dzimis amerikānis ar taivaniešu vecākiem. Vesela diskusijas tēma! 🙂 Ņemšu viņu uz Liepājas universitāti un celšu priekšā studentiem. Redzēs ko teiks! 🙂

          • Jā, nezinu tādu Tao Linu… Un par tīmekli – jā un nē, reizēm tieši meklēju garākus rakstus, ko palasīt. Kā arī īsti garus gabalus izprintēju – piemēram, tas pats Tsongkapa, kura grāmatas nopirkt nav iespējams (pieprasījums pārāk niecīgs), atrodu tīmeklī. Gan tikai krievu un angļu valodā protams.
            Bet jā, ja bērnībā jau būtu pieejams tīmeklis ar savu lakonizāciju, vai lēti komiksi – nevis tikai avīzes, no kurām vērts apskatīt vien pēdējo no četrām lappusēm, pirmā trīs par “sasniegumiem”, televīzijā tikai reizi nedēļā skatāma filma – nezinu, vai būtu “garo tekstu” ieradums. Nav ieguvuma bez zaudējuma, un nav arī zaudējums bez ieguvuma.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s