2013. gada 13. septembrī
Neraugoties uz to, ka valdība un prognozētāji visiem spēkiem cenšas pievērst studentus eksaktajām (tehniskajām) disciplīnām, pats laika ritējums akūti pieprasa humanitārās zinātnes atklājumus Latvijas akūto sabiedrības problēmu atrisinājumam.
Jā, es zinu, ka praktiski visur Eiropā pašlaik runā par humanitāro disciplīnu krīzi. Harvardas universitāte tikko informēja, ka humanitāro disciplīnu studējošo studentu skaits pēdējos gados samazinājies no 36% līdz 20%; ASV no 14% līdz 7%.
Šie skaitļi rāda, ka amerikāņu studenti seko racionālisma aicinājumam un izlēmuši neinteresēties par vēsturi, komunikāciju, filozofiju vai valodām. Tehnokrātisks spīts ņem virsroku.
Dabas zinātnes un medicīna intensīvi meklē un atrod jaunus tehniskus risinājumus, zāles, ārstniecības metodes, kuras ne tikai efektīvi uzlabo cilvēces dzīves kvalitāti, bet arī lieliski nodrošina lielo koncernu peļņu.
Kāda jēga šajā situācijā no humanitārajām disciplīnām? Kā savulaik man norādīja augsti PSRS zinātnes ierēdņi: ”kāds labuma valsts aizsardzībai no jūsu mediju pētniecības? Nekāds! Jūsu zinātne valstij vispār nav vajadzīga!”
Tā domā diktatūras valstīs. Tajās zinātne ir pātagas pagarinājums.
Izskatās, ka arī brīvajā Latvijā nekas nav mainījies.
PSRS laika aizspriedumi par humanitārajām disciplīnām, kā ”otršķirīgām” un ”nevajadzīgām” turpina eksistēt.
Iespējams, ka šī šobrīd tik populārā racionālisma nostāja sākumā pārliecina: ja nevar nopelnīt vai gūt strauju konkrētu labumu ar savu pētniecību, tad tā nav zinātne.
Vai ne?
Taču vienlaicīgi, apšaubot humanitāro zinātņu nozīmību, pati sabiedrība piedzīvo aizvien dziļākus krīzes aizu ”iekritienus” no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties, ja sabiedrības rokās būtu bijuši fundamentālāki humanitārie vērtību orientieri.
Domāju, ka neviens man neiebildīs, ja uzsvēršu, ka modernā sabiedrība ir kļuvusi aizvien kompleksāka, globālāka, ciešāk saistīta ar sociālo kompetenci un komunikatīvo spēju saziņā.
Tā ir refleksīva un aizvien atkarīgākā no kultūrsociālā publiskuma.
Nepieciešamība pēc humanitārās ekspertīzes mūsu sabiedrībā pieaug ar katru dienu, taču mēs tā vietā piedāvājam tehnisko ekspertīzi.
Neaizmirsīsim, ka nācijas dzimšanas brīdī to balstīja tieši humanitārie kolosi.
Pēc otrā pasaules kara tehnoloģijas ņem virsroku un humanitārā zinātne tiek iekļauta ideoloģijas kategorijā un pat komunikācijas zinātnes nez kāpēc pārvērtās par servisa jeb sociālajām zinātnēm.
Kāpēc humanitārajai zinātnei turpinās nozīmes atņemšana arī šobaltdien?
Kāpēc humanitārām pētniekam šodien Latvijā vairāk jājūtas kā savādam izlēcējam, kas (līdzīgi ekstravagantam māksliniekam) pēta ”vien pašām svarīgas lietas”?
Kāpēc tā ir izveidojies, ka tikai eksaktās zinātne skaitās un humanitārās – nē?
Jautājumu šajā virzienā ir vairāk nekā atbilžu.
Sāksim atbildēt.
1. Vispirms tāpēc, ka eksaktās zinātnes ir iemācījušas valsti un finansētājus uzreiz ”uzvārīties” – iegūt peļņu no pielietojamiem atklājumiem. Peļņas vajadzība paverdzina zinātni un nedod iespēju tai attīstīties atbilstoši tās iekšējās attīstības loģikai, bet gan attīstīties saistībā ar merkantilismu. Tātad – ja nav ātras peļņas, tad šāda zinātne ir nevajadzīgs luksus. Humanitārā zinātne nepiedāvā šādu ”uzvārīšanos” un tāpēc tiek vārdzināta.
- Eksaktās zinātnes tieksme pēc ”uzvārīšanās” rada priekšnosacījumus arī humanitārajām disciplīnām sekot ”pasūtītāja” vajadzībām. Tiek veikti pasūtītajam ”vajadzīgi” socioloģiski pētījumi un arī citi klientam nepieciešami ”humāni”, ”zinātniski” pētījumi, kuru rezultātus jau iepriekš nosaka finansētājs. Tā ir zinātnes nāve.
Ko lai dara šādā situācijā?
Jāforsē fundamentālās humanitārās zinātnes attīstība Latvijā.
Viens ir skaidrs – mūsu sabiedrības vadība netiek galā ar savām un citu izraisītajām humanitārajām problēmām. Ir nepieciešami nopietni pētījumi, lai izrautu Latviju kopā ar sociālo kontekstu no krīzes. Bez nopietniem zinātnes pētījumiem un fundamentāliem atklājumiem tas nebūs iespējams.
Aktuālās problēmas ir jāatrisina mūsu pašu humanitārajām zinātnēm ar maksimālu dziļāku laika griezumu.
Var pat teikt, ka humanitārā zinātne vienīgā var izglābt gan mūsu valsti, gan sabiedrību. To nespēs paveikt nedz ekonomisti, nedz baznīca.
Tik dziļi esam.
Augstākās izglītības sistēmā un mūsu sabiedrībā būtu daudz nopietnāk jādomā par amerikāņu tradīcijas liberal arts education , ko latviski varētu saukt par brīvo zinātņu, brīvo mākslu ieviešanu aprobežotās ekonomisma perspektīvas vietā.
Vadībai šodien nepieciešama plaša – ģenerālā, visaptverošā kompetence, nevis šauras specializācija vadībzinātnēs vai ekonomikā.
Šis laiks ir klāt.
Tikai aklie to neredz.
