Datorspēles kā masu slepkavas Breivīka iedvesmas avots. Aculiecinieks medijos – kā rīkosimies?

2011. gada 30. jūlijā

Norvēģijas notikumi rosina pārdomām. Viena no pašlaik aktuālajām tēmām – vai datorspēles ir rosinājušas slepkavu agresīvajai rīcībai, jeb tomēr nē.

Par to tagad plaši spriež zviedru un norvēģu mediji, jo aizturētā liecības rāda, ka pirms uzbrukuma bērniem salā, viņš aktīvi spēlējis populāras datorspēles kurās varonis spēlē teroristu un nogalina nevainīgas civilpersonas (nevis kaujiniekus).

Jaunākie pētījumi liecina, ka datorspēles veicina spēlētāja agresivitāti un slāpē vainas sajūtu par izdarīto.

Modern Warfare 2 ir spēle ar šaušanos trīsdimensiju vidē. Patlaban to spēlē desmitiem miljonu dalībnieku visos kontinentos.

Tajā ir epizode, kurā uzbrucējs metodiski ”ķemmē” lidostu, metodiski apšaujot nevainīgus cilvēkus.

Šo epizodi Breiviks vairākkārt piesauc savā ”manifestā” un atzīst, ka ir izmantojis to kā ”treniņa metodi” pirms sava agresīvā uzbrukuma bērniem un jauniešiem Utoijas salā.

Lielākais, ar šo spēli pagaidām veiktais pētījums tika veikts pērnajā rudenī un tajā piedalījās 130 000 spēlētāju. Analītiķi pētīja agresivitātes pieaugumu spēlēs laikā un pēc tam.  Stokholmas Karolinska Institutet eksperts un smadzeņu pētnieks Predrags Petrovčs uzsver medijiem, ka šī pētījuma rezultātā ir iegūti pārliecinoši pierādījumi, ka spēles rosina spēlētāja agresivitāti un stimulē agresīvai rīcībai. (Anderson, et al. Violent video game effects on aggression, empathy, and prosocial behavior in eastern and western countries: a meta-analytic review. Psychol Bull. 2010 Mar;136(2):151-73. Ferguson CJ, Kilburn J. Much ado about nothing: the misestimation and overinterpretation of violent video game effects in eastern and western nations: comment on Anderson et al. (2010). Psychol Bull. 2010 Mar;136(2):174-8; discussion 182-7).

Līdz šim valdīja uzskats, ka  datorspēles faktiski veic pretēju procesu – kompensē agresivitāti un attur no varmācības ”uz ielas”.

“Ja cilvēks kaut ko mēģina iemācīties (šaut uz parastiem cilvēkiem spēles laikā), tad datorspēle viņam piedāvā šādu treniņa iespēju,” – konstatē pētnieks.

Breiviks iejutās lomā un attīstīja savas iemaņas sākumā datorā, bet pēc tam – šaujot uz reāliem, bēgošiem bērniem un jauniešiem salā, Oslo arhipelāgā.

Diemžēl jautājumu ”Breivīka lielā” ir vairāk nekā atbilžu.

Manu uzmanību piesaistīja mediju pētnieces Līzelotes Englidas izraisītā diskusija par interviju ētiku. Runa ir par tiem bērniem un jauniešiem, kurus mediji kāri intervēja pēc asiņainā slaktiņa Utoijā.

Tātad – vai drīkst intervēt cilvēku, kurš ir šokā.

Cilvēki, kas tikko pārcietuši smagu psiholoģisku traumu, atrodas avārijas vietā vai dramatiskā situācijā ir pateicīgi mediju ”notikuma varoņi”. Neviens viņiem tādos brīžos nejautā – ”vai vēlaties sniegt interviju”.  Šķiet pašsaprotami, ka notikuma upuriem šāda misija ir jāuzņemas.

Ceturdienas rītā žurnālisma ētikas diskusijas uzsāka sabiedriskais radio un tagad tās turpina arī TV un avīzes. Zviedrijas sabiedriskajam radio ir noteikumi kā žurnālistam ”būtu jāuzvedas šādā kritiskā brīdī”.

Radio ētikas rokasgrāmatas 19. nodaļā uzsvērts sekojošais: ” Jāizvairās intervēt personas, kas atrodas šoka, izmisuma vai spēcīga emocionāla stresa stāvoklī. Taču, ja tomēr uzsākam sarunu ar šādu cilvēku, tad rīkosimies ļoti iecietīgi un delikāti. Ja jūtams, ka cilvēks ir šokēts, tad jautāsim tikai par notikumiem konkrēti ”ap viņu”. Netaujāsim pēc viedokļa, analīzes vai novērtējuma. Pēc intervijas beigām ir jābūt skaidrībā vai šādu interviju ir ētiski publicēt, vai šāds solis būs ētisks un empātisks attiecībā pret izjautāto personu”.

Šokēts cilvēks ir jāliek mierā un jāpalīdz viņam sagādāt mediķu palīdzība.

Taču aculiecinieka liecība ir mediju ”medus maize”.
Bestialās slepkavības Norvēģijā ir tieši šāda – visiem vajadzīga epizode.

Aculiecinieks nedrīkstētu kļūt par mediju upuri.

Vēl jo vairāk, ja aculiecinieks ir pusaudzis vai bērns.

Diemžēl universālais sporta žurnālistu jautājums – ”kā jūtaties?” tiek lietots, tad, kad nezini ko jautāt, bet efektu nepieciešams sasniegt obligāti.

Cilvēcība, vai tomēr scoop?

Kam dodama priekšroka?

Advertisements

9 thoughts on “Datorspēles kā masu slepkavas Breivīka iedvesmas avots. Aculiecinieks medijos – kā rīkosimies?

  1. Visu šo nedēļu neskaitāmos informācijas kanālos televīzijā, presē un internetā esmu bijis spiests skatīties uz šo skaisti uzposto un safrizēto, profesionālās fotostudijās fotografēto necilvēcisko slepkavu, kura motīvus un idejisko pārliecību, sagatavošanās procesu un pašu slepkavību tehnisko izpildi būšu vai no galvas iemācījies… Vai tiešām tas bija, ko vēlējās panākt šie masu informācijas līdzekļi?
    Slepkava cerēja uz publicitāti, to viņš ir minējis savos rakstos, kā uzzināju no preses, un šo publicitāti viņš ir sasniedzis, varbūt pat daudz lielāku, kā bija cerējis! Tanī pat laikā jebkurš no nevainīgajiem upuriem ir palicis tik vien kā viens no 77 mirušajiem… Kuru tad atbalsta un aizstāv masu informācijas kanāli?
    Kas man būtu jāizdara pozitīvs šajā pasaulē, lai sasniegtu šādu publicitāti? Vai pietiks ar to, ka apturēšu bruņošanās sacensību, masveida epidēmijas un bērnu mirstību? Man šķiet, ka nepietiks … informācijas līdzekļi šādu uzmanību nepievērsīs.
    Es nealkstu pēc plašas publicitātes, bet ko no šī notikuma var secināt tie, kuri pēc tās alkst, un ko mēs varam sagaidīt no viņiem? Vai arī žurnālistiem par to nebūtu jāuzņemas sava daļa atbildības?

    • Jā, Jums taisnība. Medijiem nevajadzēja viņu eksponēt, viņš nomanipulēja ar medijiem kā ar naiviem bērniem. Būtībā tā ir nejēdzība un publicistu organizācijās Ziemeļvalstīs pašlaik uzbangojis liels saušuma vilnis par to kā šie procesi tika atspoguļoti. Ziniet, medijos strādā jauni cilvēki, kuri alkst izcelties un ja jūtams, ka tuvumā ir scoop, tad visas saprāta un ētikas bremzes tiek palaistas vaļā. Žurnālistiem ir jāuzņemas atbildība un viņi arī uzņemas.

      • Man pieņemams atbildības veids būtu, ja, piemēram, galvenais avīzes redaktors, kura avīze drukāja plašus rakstus par šo tēmu popularizējot vainīgo, atkāptos un arī reportieri tiktu atlaisti. Tāda rīcība vairotu sabiedrības uzticību mēdijiem un celtu to prestižu.

  2. Gandrīz visi skandināvu žurnālisti un mediju darbinieki ir apvienoti profesionālā organizācijā un klubos, kuri katru mēnesi rīko plašas diskusijas par mediju kļūdām un misēkļiem. Es arī saņemu ielūgumus uz šiem pasākumiem vismaz 2 reizes mēnesī un tajos apskata aktuālās kļūdas. Piedalās “vainīgie”, viņu aizstāvji un visi pārējie. Pēc šādām diskusijām gaiss noskaidrojās un cilvēki spēj mierīgāk uztvert kļūdas un saprot, ka klūdīties ir cilvēka dabā, taču ir lietas, kuras var labot. Sabiedrība iepazīstas ar šiem “sanēšanas soļiem” pateicoties regulāriem (mediju problemātikai veltītajiem) raidījumiem sabiedriskajos un arī privātajos medijos, eksistē specializēti izdevumi, kas turpina aktuālo tēmu analīzi.

    • Labi, ka skandināvu žurnālisti tā izskata savas kļūdas, bet vai Latvijas žurnālistiem arī kas tāds varētu kādreiz ienākt prātā? Jūs, kā profesionālās žurnālistikas autoritāte, varētu viņiem to pajautāt un savā pieredzē dalīties, jo nu jau iet par traku – tagad tikuši līdz slepkavas plastiskajām operācijām, kuras viņš veicis, lai līdzinātos īstam ārietim …
      Man prieks, ka vismaz Vācijas lielie mēdiji ir beiguši viņu popularizēt, nezinu, kā šobrīd izskatās Skandināvijā.

      • Jā, tas bija jādara jau sen. Diemžēl izdevējiem izdevies saskaldīt žurnālistu rindas Latvijā. “Skaldi un valdi” politika ir spēkā joprojām. Elerte jau sen nav šajā apritē, bet viņas sētā sēkla darbojas joprojām. “Gaišie spēki” pa sevi, pārējie pa sevi. Latvijā nav vienota mediju aktivitātes centra un vietas, kura šīs problēmas tiktu risinātas VISIEM. Nav kam stāstīt…. :(. Pagaidām mēs par šīm lietām runājam ar maniem studentiem Liepājas universitātē un RISEBĀ un tas…arī faktiski nav maz.

  3. Labdien!
    Runājot par datorspēlēm vēlos tikai pievērst Jūsu uzmanību, ka šajā gadījumā tās ir kā rīks, lai sagatavotos kādai rīcībai, nevis pašas rīcības ierosinātājs. Tik pat labi cilvēks var izmantot cita veida trenēšanās metodes, kaut vai aktīvi spēlējot paintballu vai ko līdzīgu, lai sasniegtu sevi vēlamajam rezultātam, līdz ar to nevar apgalvot, ka datorspēles rosina uz vardarbību, jo galīgo izvēli uz kāda noziedzīga nodarījuma veikšanu pieņem cilvēks balstoties uz savām emocijām un izpratni par apkartējām lietām. Pats notikums Norvēģijā pierāda, ka šī notikuma iemesls bija tā cilvēka nevesela pasaules uztvere un pārliecība, nevis sekas pēc ilgsoša datora lietošanas. Salīdzinājums var būt ar ieročiem- ja kāds lieto prettiesiski ieroci, tas nenozīmē, ka ierocis rosina uz vardarbību, jo ieroča vietā nepieciešamība gadījumā var būt jebkurš rīks.

    • Īsti nepiekritīšu. Ir spēles, kur tiešām var izšaudīties ar kolēģiem un īsti sekas tas neatstās, drīzāk to var uzskatīt par kibersportu. Savukārt ir spēles, kuras diezgan spiež uz bērnu un pusaudžu psihi – kāda būs pasaules uztvere bērnam, kurš pa vairākām reizēm iziet šo spēles līmeni: http://youtu.be/xa5d3UhTmAg
      Ar ieročiem ir tā, ka cilvēks ierocim ir jāsagatavo. Ir pietiekami stāsti, kur ierocis nonācis nesagatavota cilvēka rokās – viņš ieroci apbrīno, sāk nēsāt līdzi un agrāk vai vēlāk tas ierocis kaut kā jāpārbauda. Un tad labi, ja par pārbaudes objektu kļūst pudeles un citi priekšmeti. OK, tie nav psihiski veseli cilvēki, kas par pārbaudes objektu izvēlas vārnas un citas dzīvas radības, bet to iepriekš neieraudzīsi.
      Viens piemērs tepat Latvijā – divi pusaudži pēc filmas “Ņujorkas bandas” noskatīšanās (tur pamāca, kā pareizi jānodur cilvēku), nolēma to pārbaudīt praksē – uz kādu bomzi…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s