Par kuru partiju balsot vēlēšanās?

Speciāli TVNET

Par kuru partiju balsot vēlēšanās?  Veselība un izglītība.  Kur slēpjas latviešu Robins Huds jeb nabago apdāvinātājs? 

Vēlēšana tuvojas. Lai gūtu ieskatu jauno partiju centienos un ambīcijās, nolēmu izpētīt šo partiju plānus nodokļu naudas izlietojumā. Uzrunāju trīs jaunās partijas  1) , 2) Progresīvos, un 3) KPV. LV. Lūdzu šo partiju vadītājiem atsūtīt savas partiju programmas un valsts budžeta projektus. Divas (Attīstībai/Par un Progresīvie) atsaucās un dokumentus atsūtīja, taču Artusa Kaimiņa partija „Kam pieder valsts.LV“ neatsaucās un partijas programmu man nepiegādāja.

Jo sliktāk Latvijai, jo labāk mums?

Jāatzīst, ka sākumā biju samērā ieinteresēta šī politiskā spēka virziena loģikā. Salīdzinoši lielā nepatika pret šo politisko grupējumu publiskajā telpā šovasar, manī izraisīja tieši pretēju attieksmi. Cerēju, ka trokšņainie var izrādīties pionieri. Taču cerētais neattaisnojās. Vīzdegunīgā attieksme pret žurnālistes lūgumu un vārgulīgā partijas mājas lapa, kurā ievietotā politiskā programma izradījās deklaratīva, imperatīva, bez satura sistemātiskuma, sabojāja iespaidu par šo jauno politisko potenciālu. No tās grūti izlobīt konstruktīvu projektu līdzekļu iedalījumam veselības aprūpei un izglītībai. Acīmredzot partijai: „Kam pieder valsts.LV“ nav svarīgi nedz politikas plāni Latvijai, nedz arī vēlētāju pārliecināšana, nedz komunikācija ar žurnālistu. Izskatās, ka savus vēlētājus viņi plāno „paņem tāpat“  ar plikām rokām, bez konkrēta rīcības plāna. Šķiet, ka tiem šīs partijas atbalstītājiem, kas balsos par „Kaimiņa partiju“ oktobra vēlēšanās, nemaz neinteresē, kādu politiku aktieris Artuss Kaimiņš kopā ar juristu Aldi Gobzemu grasās Latvijā realizēt. Tā teikt „Grigules scenārijs“ ir jau pieņemts – patrokšņot, patrobelēt (pievēršot sev uzmanību) un viss. Pēc tam cerēt, ka vēlētājs ievēlēs „kaķi maisā“, neko nejautājot un nezinot par konkrētiem KPV.LV projektiem un plāniem. Patiešām žēl, ka šāda klusēšana priekšvēlēšanu laikā vispār ir iespējama un Latvijā ir vēlētāji, kuriem der šī pieeja – „jo sliktāk LV – jo labāk mums”.

Veselības aprūpe

Pats svarīgākais katram cilvēka ir veselība. Tāpēc partiju rūpes par savas valsts iedzīvotāju veselības aprūpi uzskatu par pašu svarīgāko rādītāju vēlētājiem. Ja kādam no jums arī veselība šķiet pats svarīgākais jautājums, tad ir loģiski apskatīt kā jaunās partijas plāno risināt šo – mums tik svarīgo jautājumu.

Jaunā partija ar nosaukumu Progresīvie savu ideju veselības aprūpei formulē sekojoši: palielināt valsts budžetu veselības aprūpei: 1) ieviešot reverso PVN. Tas nozīmē apkarot negodīgus uzņēmumus, kas tīšuprāt izvairās no PVN maksāšanas;  2) apkarot ēnu ekonomiku, 3) nosakot vienlīdzīgu ienākumu nodokli gan darba ņēmējiem, gan ienākumiem no kapitāla. Iepriecina Progresīvie gatavība 5% veselības budžeta atvēlēt veselības profilakses programmām (skolās, darba vietās u.c.) un gatavība samazināt pacientu līdzmaksājumu sasirgušajiem cilvēkiem, kuriem nav pietiekoši daudz naudas (ienākumi ir zemāki par 40% no valsts vidējā ienākuma rādītāja). Līdzīgu atbalstu trūcīgajiem pacientiem paredz arī  partija Attīstībai/Par!, kas vēlas panākt valsts budžeta lielākas sadaļas novirzīšanu uz veselības aprūpes finansējumu. Pašlaik pacienta maksājumi veido 42% no veselības izdevumiem, lai gan salīdzinoši Eiropā tie ir 15%. „Šie izdevumi nav pa kabatai maznodrošinātajiem vai sociāli neaizsargātiem cilvēkiem. Mūsu mērķis ir panākt, lai pacientu privātie maksājumi nepārsniegtu 20% no kopējām izmaksām“ – uzsver partija Attīstībai/Par! savā programmā. Partija Progresīvie šajā virzienā iet vēl tālāk un piedāvā samazināt mazturīgiem pacientiem līdzmaksājumu par zālēm, operācijām un uzturēšanos slimnīcā vēl uz pusi – tas nedrīkstēs pārsniegt 10% no ienākumiem. Šāda politika tiešām atbilst sociāldemokrātijas principiem, kuru mērķis ir aizstāvēt mazāk turīgās sabiedrības daļas tiesības un intereses. Partiju KPV.LV veselības aprūpes jautājumi interesē tikai ģimenes ārstu līmenī, nekāda cita veselības aprūpes līnija viņus neuztrauc. Rodas iespaids, ka šīs partijas stratēģiem nav bijis laika padomāt par iedzīvotāju veselības aprūpi kompleksi un partijas programmā šī sabiedrības joma tāpēc nav iekļauta.

Turpretī Progresīvie tiecas izbeigt līdzšinējās mahinācijas zāļu un medicīna ierīču iepirkumos. Kas ir apsveicama iniciatīva. Veselība mums katram ir tikai viena un naudas maciņa biezums tāpēc nedrīkstētu noteikt atšķirīgu ārstu servisa līmeni trūcīgajiem un bagātajiem.

Attīstībai/Par šķiet, ka veselības aprūpei jābūt pieejamai visur, neatkarīgi no pacienta atrašanās vietas.  Te izmantots formulējums: „visiem pieejama universāla, kvalitatīva, pienācīgi finansēta veselības aprūpe“. Attīstībai/Par satrauc augstā nevienlīdzība  kas īpaši izpaužas veselības aprūpes nepieejamībā (iespēja par maksu tikt pie ārsta uzreiz un nepieciešamība gaidīt garā rindā, ja maksas pakalpojumiem nav naudas). Interesanti, ka partija Attīstībai/Par vēlas izpētīt kā valsts un pašvaldības līdz šim tērējušas līdzekļus, nosakot prioritātes izglītībai, veselībai un sociālajai drošībai. Vēlas padarīt ārsta apmeklējumu kvalitatīvāku, nodrošināt lētākas zāles un likt akcentu uz to, ka nauda un draugu būšana nedrīkst noteikt kvalitatīva medicīnas pakalpojuma standartu. Tas jau ir kas konkrētāks un Latvijas apstākļiem svarīgāks rakurss, jo nevienam nav noslēpums, ka Latvijas veselības aprūpes iestādēs nereti „blatam“ tomēr ir liels spēks. Tagad esam pienākuši pie ļoti svarīgas tēmas – Latvijas veselības aprūpes konkrētās negācijas. Pie trūkumiem, kas noteikti jālikvidē, jo visi esam redzējuši un konstatējuši kukuļņemšanu gan apmeklējot slimnīcas un poliklīnikas paši, gan nogādājot tur gados vecākus tuviniekus.  Nepatīkami, bet nereti ārsti un māsas neizturas pret visiem pacientiem vienādi laipni un rūpīgi, ja viņiem nav samaksāta iepriekš „kabatas nauda“.  To visi zina, bet par „to“ nav pieņemts skaļi runāt. Ekrānos un konferencēs tiek spriests par to, ka ārstiem un masām jāpaaugstina algas, bet kukuļdošanas sistēma = „bakšiša iekasēšana no pacienta vai tuviniekiem“, turpinās joprojām, nepiedodami plaši un par to runa tiek runāts par maz.

Pagaidām nedz partijas Attīstībai/Par nedz Progresīvie programmā nav skaidrs, kā tiks apkarota šī Latvijai tipiskā korupcijas forma. Nav norāžu, kā notiks daudzu ārstu izmantota karteļa loģikas anulēšana, kad, piemēram, mājas ārsts nevajadzīgi nosūta pacientu pie saviem kolēģiem, lai nodrošinātu viņu privāto prakšu peļņu, ekspluatējot pacienta bailes. Nav skaidrs, kādā veidā Latvijā politiski tiks pārtraukta ieviestā  medicīnas biznesa ienesīguma ideoloģija (uz pacienta baiļu rēķina), jo gandrīz visi iedzīvotāji Latvijā tiek novērtēti kā slimi un tas (protams!) nodrošina labu ienākumu veselības biznesa uzņēmumiem. Būtu vajadzīga konkrēta atbilde arī  uz daudziem citiem, ļoti konkrētiem (sasāpējušiem) jautājumiem, kas joprojām nostāda Latvijas veselības aprūpes praksi nelāgā gaismā (salīdzinot, piemēram, ar Ziemeļvalstu pieredzi). To skaitā par valsts līdzekļiem iegādātās tehnikas izmantojums ārstu privātajā praksē un citi jautājumi. Šajā virzienā labāk sevi pozicionē Attīstībai/Par, nedaudz abstrakti uzsverot, ka veselības aprūpes sistēmai jākļūst efektīvākai un pacientam saprotamākai. Tieši šī partija arī diezgan abstrakti, taču trāpīgi uzsver, ka tiks sakārtota sistēma, kas atmudžinās privāto un valsts finansēto pakalpojumu pārklāšanos Latvijas veselības aprūpē. Ja šeit būtu minēti konkrēti piemēri, tad vēlētāji to ievērotu vēl labāk un ielāgotu paliekošāk.  Partijas Attīstībai/Par vēlme vēl vairāk celt algas veselības aprūpes sistēmā strādājošajiem neizdalās uz kopējo solījumu fona, jo neatšķiras no citu partiju piedāvājuma.

Interesanti, ka Attīstībai/Par vēlas attīstīt veselīgu dzīves veidu un pievērš īpašu uzmanību garīgās veselības aprūpes uzlabošanai mūsu valstī. Šī ir ļoti aktuāla tēma pašlaik arī citur Eiropā un pietiekoši nolaista arī Latvijā. Konkrētie uzlabojumi, problēmu risinājumi, kas atbild uz mūsu valsts iedzīvotāju specifiskajām vajadzībām, uzrunā vēlētāju vislabāk.

Veselības politikas polarizācija

Partija „Par!“ skaidri un gaiši deklarē, ka neesot Robini Hudi un tāpēc viņi neņemšot no bagātajiem, lai padāvinātu nabagos. Šeit nepārprotami var pamanīt partijas bailes zaudēt jebkādu vēlētāju – gan nabago, gan bagāto. Tāpēc partija Attīstībai/Par turpina Latvijā līdz šim iesākto līniju, ka arī viņi ir partija VISIEM.  Šis ir politikā neiespējams projekts un vairāk atgādina izpatikšanu, nevis noteikta iedzīvotāju segmenta politisku aizstāvību. Nav saprotams, kāpēc jaunā partija neieņem noteiktu vietu mūsu politisko realitāšu spektrā un neprecizē savu pozīciju tajā pa labi vai pa kreisi no centra. Tā vietā apgalvojot „Radīsim vienlīdzīgas iespējas visiem, lai katram dotu līdzvērtīgu startu spēles laukumā, kur noteikumi būtu vienādi visiem, bet visvājākajiem būtu pieejama īpaša palīdzība. Lai nezaudējam talantus, lai atjaunojam uzticību valstij. Lai no mūsu valsts attīstības iegūstam visi.“ Skan skaisti, bet ir abstrakti un faktiski neuzrunā īstos šīs partijas balsotājus, jo katrai partijai tomēr ir savs konkrēts segments vēlētāju zonā.

Turpretī Progresīvie nekautrējas ieturēt Raiņa līniju un pārstāvēt trūcīgāko sabiedrības slāņu interesēs, kā to mēdz darīt sociāldemokrātiskās partijas visā pasaulē. Lai gan pati nepiederu kreisi orientēto vēlētāju kategorijai, tomēr ļoti atbalstāma šķiet šīs partijas neslēptā orientācija – aizstāvēt maznodrošināto intereses. Ar Progresīvie ienākšanu Latvijas politikas laukā, mums beidzot ir partija, kas nevis pārstāv kādu populāru personību, oligarhu vai „šiverīgu veču kopu“, bet gan politisko virzienu sociāldemokrātismu, kas eksistē arī citur Eiropā un ir viegli atpazīstams. Par to viņiem – paldies. Beidzot ieradusies partija ar konkrētu orientāciju un viegli saprotamiem vēlētājiem.

Turpretī partijai KPV.LV  interesē tikai „pieejams ģimenes ārsts“ kā „sociālā komforta pamats“. Izskatās, ka šī partija ar trūcīgāko sabiedrības daļu veselības aprūpes problēmu atrisināšanu nevēlas nodarboties, jo vēlētājs šeit (acīmredzot) ir pārticis jauns cilvēks, kura vienīgais veselības aprūpes elements ir mājas ārsts.  Rodas iespaids, ka šī partija ir turīgās sabiedrības daļas aizstāve, kurā veselības aprūpes sistēmā interesē tikai divas lietas: 1) mājas ārstu komforta uzlabošana, 2) ārstu birokrātisko darba pienākumu samazināšana, kas automātiski uzlabošot arī demogrāfisko situāciju valstī (?!). Vārdu sakot, veselības aprūpe visplašākajā spektrā, šo partiju nemaz neinteresē. Tie, kas ir slimi, invalīdi vai sirgstoši, lai tiek ar savām problēmām galā paši.

Izglītība un latviešu valoda skolās

Nevienam nav noslēpums, ka skolu skaits valstī ir strauji samazinājies, laukos skoliņas atrodas tālu, pedagogiem zemas algas un bagātie turpina nosūtīt savus bērnus skoloties uz ārzemēm. Kāda tad ir jauno partiju izglītības attīstītības stratēģija Latvijā?

Manuprāt, pirmais un galvenais uzdevums, lai likvidētu segregētu sabiedrību, ir pāreja visā apmācību sistēmā uz valsts valodu. Lai latvieši un krievi mācītos vienās skolās un vienās klasēs. Nešķirojot pēc tautības. To vajadzēja izdarīt jau sen un partija Attīstībai/Par ar šo sāk savu izglītības projektu nākotnei. Tas nozīmē, ka latviešu valoda būs darba valoda visās mūsu valsts skolās nākotnē. Šo nostāju atbalsta arī partija KPV.LV. Taču partija Progresīvie šo latviešu valodas jautājumu skolās neizvirza kā prioritāti. Par to programmā vispār netiek runāts. Tiek daudz un detalizēti uzskaitītas kvalitātes uzlabošanas taktikas, taču šis (tik ļoti svarīgais mūsu valstij!) jautājums atsevišķi izdalīts Progresīvo programmā netiek. Tā vietā uzsvērts mazākumtautību valodu atbalsts un latgaliešu valodas (kā izvēles disciplīnas) apmācība skolās. Arī Attīstībai/Par pievērš uzmanību mazākumtautību valodām skolās. Tas nozīmē, ka izglītības jautājumā vienīgais kardināli atšķirīgais jautājums ir pāreja uz latviešu valodu skolās, kas partijai Progresīvie programmā neparādās, bet Attīstībai/Par un KPV.LV to virza kā ļoti svarīgu savu nostādņu avangardā.

Mani (kā augstskolas pasniedzēju) ļoti interesēja augstākās izglītības nākotnes izredzes, kuras Progresīvie uzsver 9.6. punktā kā kvalitatīvākas augstākās izglītības nodrošināšanu, kas būtu konkurētspējīga vismaz reģionālā līmenī. Godīgi sakot domāju, ka šis ir slikts konstatējums, jo mūsu augstskolu mācībspēki ir (vairumā gadījumu) ļoti labi konkurējoši arī Eiropas un pasaules līmenī un šis mērķu piezīmējums izskatās krietni vien pazemojošs man un maniem kolēģiem Latvijas universitātēs un augstskolās. Taču varu pievietoties Progresīvo nostādnei par to, ka sev jau pienācis laiks izbeigt zemas kvalitātes dublējošo programmu ražošanu augstākās izglītības līmenī. Gaidu, kad beidzot tiks paaugstinātas algas zinātniskajām personālam augstskolās un Progresīvie to 9.7. punktā arī apsola izdarīt. Partija Attīstībai/Par augstskolu mācībspēku atalgojuma problēmām un zinātniskā personāla „noliesēšanai“ nepievēršas nemaz. Viņus šis jautājums neinteresē. Žēl.

Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV stratēģija izglītības jomā demonstrē tā saucamās „Krievijas reklāmas“ loģiku, kad galvenais satura akcents tiek likts nevis uz savu ideju argumentāciju, bet gan uz pašreizējās valdības neveiksmju atmaskošanu. Galvenais šīs partijas kritiķu trieciens adresēts izglītības ierēdņu virzienā, kas partijas programmā tiek raksturoti kā „negodprātīgi uzņēmēji, kuriem svarīgākais ir finansējums un tā iegūšanas un izlietošanas pamatojums, nevis valstiskas problēmas risinājuma meklējumi pēc būtības.” Situācija valstī šajā jomā esot ļoti slikta, tāpēc partijas programma plāno turpināt skolu un skolotāju skaita samazināšanu. Valstij esot jāpārņem skolu tīkls un jānodrošina konkurētspējīgs atalgojums skolotājiem.  Partija piedāvā monopolizācijas un koncentrācijas procesu kā skolu izglītības kvalitātes nodrošinātāju, t.i., mazāk skolu un skolotāju nodrošināšot lielāku konkurenci skolotāju starpā un tāpēc pacelšot izglītības sistēmas kvalitāti. Šī ideja neizskatās pārdomāta un pārliecinoša, drīzāk sasteigta un populistiska. Nav pārliecības, ka labie skolotāji lauzīsies pie mācīšanas un vecāki un skolotāji gavilēs, skolu un skolotāju skaitam samazinoties.

Nekas šīs partijas programmā nav teikts par zinātnisko iestāžu attīstības plāniem. Taču tiek plānots koncentrēt visas valsts augstskolas vienā vienīgā augstskolā, kuras nosaukums būšot viens pats un universāls:  Latvijas Universitāte. Tur, tātad, mācīs visu – sākot ar aktiermākslu, medicīnu un beidzot ar veterinārajām zinātnēm un kodolfiziku. Kādas sekas valstij var atnest tikai vienas augstskolas eksistence, to programmas autori nav iedomājušies. Pametot visas esošās augstskolas zem viena nosaukuma būšot iespējams panākt „būtiski efektīvāku augstākās izglītības sistēmu”, – teikts partijas KPV.LV programmā. Kā to reāli būs iespējams panākt, – partijas stratēģi tomēr nepaskaidro. Šie priekšlikumi vairāk atgādina Gorbačova laika „perestroikas“ idejas, kad alkoholisms tika izskausts aizliedzot pārdot vīnu un likvidējot vīnogulājus. Savukārt „katliņu saturs“ mainījās, ja tika nomainīti katliņu vāciņi.

Cerams, ka divu svarīgu sabiedrības jomu salīdzinājums jauno politisko partiju skatījumā, palīdzēs vēlētājiem saprast savu izvēli oktobra vēlēšanu procesā.

Mums nepieciešami spējīgi, mērķtiecīgi un rīcībspējīgi deputāti. Latvijai un mūsu kopīgajai nākotnei, kurā pavadīsim savu atlikušo mūžu visi kopā.

 

 

Humanitāro disciplīnu laiks norisinās pašreiz

2013. gada 13. septembrī

Neraugoties uz to, ka valdība un prognozētāji visiem spēkiem cenšas pievērst studentus eksaktajām (tehniskajām) disciplīnām, pats laika ritējums akūti pieprasa humanitārās zinātnes atklājumus Latvijas akūto sabiedrības problēmu atrisinājumam.

Jā, es zinu, ka praktiski visur Eiropā pašlaik runā par humanitāro disciplīnu krīzi. Harvardas universitāte tikko informēja, ka humanitāro disciplīnu studējošo studentu skaits pēdējos gados samazinājies no 36% līdz 20%; ASV no 14% līdz 7%.

Šie skaitļi rāda, ka amerikāņu studenti seko racionālisma aicinājumam un izlēmuši neinteresēties par vēsturi, komunikāciju, filozofiju vai valodām. Tehnokrātisks spīts ņem virsroku.

Dabas zinātnes un medicīna intensīvi meklē un atrod jaunus tehniskus risinājumus, zāles, ārstniecības metodes, kuras ne tikai efektīvi uzlabo cilvēces dzīves kvalitāti, bet arī lieliski nodrošina lielo koncernu peļņu.

Kāda jēga šajā situācijā no humanitārajām disciplīnām? Kā savulaik man norādīja augsti PSRS zinātnes ierēdņi: ”kāds labuma valsts aizsardzībai no jūsu mediju pētniecības? Nekāds! Jūsu zinātne valstij vispār nav vajadzīga!”

Tā domā diktatūras valstīs. Tajās zinātne ir pātagas pagarinājums.

Izskatās, ka arī brīvajā Latvijā nekas nav mainījies.

PSRS laika aizspriedumi par humanitārajām disciplīnām, kā ”otršķirīgām” un ”nevajadzīgām” turpina eksistēt.

Iespējams, ka šī šobrīd tik populārā racionālisma nostāja sākumā pārliecina: ja nevar nopelnīt vai gūt strauju konkrētu labumu ar savu pētniecību, tad tā nav zinātne.

Vai ne?

Taču vienlaicīgi, apšaubot humanitāro zinātņu nozīmību, pati sabiedrība piedzīvo aizvien dziļākus krīzes aizu ”iekritienus” no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties, ja sabiedrības rokās būtu bijuši fundamentālāki humanitārie vērtību orientieri.

Domāju, ka neviens man neiebildīs, ja uzsvēršu, ka modernā sabiedrība ir kļuvusi aizvien kompleksāka, globālāka, ciešāk saistīta ar sociālo kompetenci un komunikatīvo spēju saziņā.

Tā ir refleksīva un aizvien atkarīgākā no kultūrsociālā publiskuma.

Nepieciešamība pēc humanitārās ekspertīzes mūsu sabiedrībā pieaug ar katru dienu, taču mēs tā vietā piedāvājam tehnisko ekspertīzi.

Neaizmirsīsim, ka nācijas dzimšanas brīdī to balstīja tieši humanitārie kolosi. 

Pēc otrā pasaules kara tehnoloģijas ņem virsroku un humanitārā zinātne tiek iekļauta ideoloģijas kategorijā un pat komunikācijas zinātnes nez kāpēc pārvērtās par servisa jeb sociālajām zinātnēm.

Kāpēc humanitārajai zinātnei turpinās nozīmes atņemšana arī šobaltdien?

Kāpēc humanitārām pētniekam šodien Latvijā vairāk jājūtas kā savādam izlēcējam, kas (līdzīgi ekstravagantam māksliniekam) pēta ”vien pašām svarīgas lietas”?

Kāpēc tā ir izveidojies, ka tikai eksaktās zinātne skaitās un humanitārās – nē?

Jautājumu šajā virzienā ir vairāk nekā atbilžu.

Sāksim atbildēt.

1.         Vispirms tāpēc, ka eksaktās zinātnes ir iemācījušas valsti un finansētājus uzreiz ”uzvārīties” – iegūt peļņu no pielietojamiem atklājumiem. Peļņas vajadzība paverdzina zinātni un nedod iespēju tai attīstīties atbilstoši tās iekšējās attīstības loģikai, bet gan attīstīties saistībā ar merkantilismu. Tātad – ja nav ātras peļņas, tad šāda zinātne ir nevajadzīgs luksus. Humanitārā zinātne nepiedāvā šādu ”uzvārīšanos” un tāpēc tiek vārdzināta.

  1.         Eksaktās zinātnes tieksme pēc ”uzvārīšanās” rada priekšnosacījumus arī humanitārajām disciplīnām sekot ”pasūtītāja” vajadzībām. Tiek veikti pasūtītajam ”vajadzīgi” socioloģiski pētījumi un arī citi klientam nepieciešami ”humāni”, ”zinātniski” pētījumi, kuru rezultātus jau iepriekš  nosaka finansētājs. Tā ir zinātnes nāve.

Ko lai dara šādā situācijā?

Jāforsē fundamentālās humanitārās zinātnes attīstība Latvijā.

Viens ir skaidrs – mūsu sabiedrības vadība netiek galā ar savām un citu izraisītajām humanitārajām problēmām. Ir nepieciešami nopietni pētījumi, lai izrautu Latviju kopā ar sociālo kontekstu no krīzes. Bez nopietniem zinātnes pētījumiem un fundamentāliem atklājumiem tas nebūs iespējams.

Aktuālās problēmas ir jāatrisina mūsu pašu humanitārajām zinātnēm ar maksimālu dziļāku laika griezumu.

Var pat teikt, ka humanitārā zinātne vienīgā var izglābt gan mūsu valsti, gan sabiedrību. To nespēs paveikt nedz ekonomisti, nedz baznīca.

Tik dziļi esam.

Augstākās izglītības sistēmā un mūsu sabiedrībā būtu daudz nopietnāk jādomā par amerikāņu tradīcijas liberal arts education , ko latviski varētu saukt par brīvo zinātņu, brīvo mākslu ieviešanu aprobežotās ekonomisma perspektīvas vietā.

Vadībai šodien nepieciešama plaša – ģenerālā, visaptverošā kompetence, nevis šauras specializācija vadībzinātnēs vai ekonomikā.

Šis laiks ir klāt.

Tikai aklie to neredz.

%d bloggers like this: