Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.

Propaganda «salauztajā telefonā» jeb spilvena plivināšana uz jumta

Speciāli TVNet

kremlis

Kremlis. Foto no TVNet. 

Visi esam piedalījušies rotaļā ar nosaukumu «salauztais telefons». Annas septītā dzimšanas diena nebija izņēmums. Viesi sasēdās uz sola, un jubilāre uzreiz iečukstēja Jānim ausī kādu vārdu. Jānis to nodeva tālāk ausī sīkajai Ilzei. Knariņš, salikusi plaukstas tūtiņā, nedzirdami, bet akurāti deklamēja to tālāk Kārlim. Garais spurdzot turpināja komunikācijas ķēdi, čukstot uz priekšu Atim. Visbeidzot vārds atnāca līdz Mārai, kura sēdēja uz garā sola pēdējā. Pašā rindas galā. Viņa lēni piecēlās, saglauda svārciņus uz leju un skanīgā balsī paziņoja: «Kaste.» Galvas pagriezās pret Annu.

– Nē, nebija kaste! Bija sniegpārsliņa! – jubilāre noelsās. Sniegpārsliņa taču nevar tik strauji pārvērsties kastē. Kļūdu vajadzēja labot. Mačs tika atsākts. Anna atkal iečukstēja Jancim ausī garu vārdu, un komunikācijas process uzņēma gaitu. Visbeidzot lielā Māra atkal piecēlās, lēni un apzinīgi paziņoja saziņas rezultātu: «Miskaste.»

– Nē, nē, nē! Nebija miskaste! Bija debespuse! – Anna gandrīz raudāja. Visi skatījās uz satraukto jubilāri, kurai nebija laika saprast, ka kāds no viesiem apzināti nomainījis viņas vārdu pret savējo.

– Spēle neiznāks, ja kāds nav godīgs! – purpināja Ilžuks. Taisnība. Vienmēr un visur atrodas cilvēki, kas apzināti iedēsta mūsu saziņā traucēkļus vai melus un panāk, ka publika nosauc sniegpārsliņas par kastēm un iztulko «debespuses» kā «miskastes».

Kremļa propagandistu «salauztā telefona» loģika

Šī bērnu spēle lieliski atspoguļo dezinformācijas procesa loģiku – apzināti sagrozīt faktus, panākot publikas apjukumu, nedrošību un pārprastu parādību, problēmu un procesu izpratni. Nav dažādu patiesību vai dažādu patiesības interpretāciju. Ir tikai meli un patiesība. Tik vienkārši. Tāpēc Eiropas Padomes nesenajā balsojumā par rezolūciju, kura aicina aktīvāk cīnīties pret Krievijas un teroristu propagandu publiskajā telpā, ir tieši šī «salauztā telefona» loģikas apsūdzība. Pats sliktākais ir nevis lētticīgu iedzīvotāju muļķošana ar melīgiem faktiem un būtisku izpausmju nomaiņa ar nebūtiskiem efektiem, bet gan nervozitātes un neskaidrības «aizkara nolaišana», saduļķojot publisko telpu.

Cilvēkiem tiek pūsta migla tieši acīs, iegalvojot, ka «patiesības vispār nav» un tas, kas notiek acu priekšā, nav uzmanības vērts.

Valstis un sabiedrībās vienmēr, visos laikos ir izmantojušas dezinformāciju kā pretinieka dezorientācijas paņēmienu. Krievijas šodienas propagandas buldozers atšķiras no visiem iepriekšējiem ar tā gigantisko apjomu, jo dezinformācija ir šodienas Krievijas militārās stratēģijas ass. Tieši šim kaujas veidam Putins investē milzīgus resursus. Tā kā NATO militārais standarts Krievijai šodien ir neaizsniedzams mērķis, tad Putins izvēlas šajā 3. pasaules karā kā savu trumpja dūzi propagandas artilēriju. Sagraujot ienaidnieku garīgi. Tieši šā iemesla dēļ jāsaprot, ka karš jau sen ir sācies un Putins to agresīvi vada mediālajā arēnā, kur pagaidām viņš ir uzvarējis visās kaujās. Mūsu radio un televīzijas padomes un valdības naivie šļupsti par «jauna krievu kanāla» atklāšanu Latvijā no malas atgādina Annas un Ilžuka apvainošanos par jaukās rotaļas izgāšanu. Šādi šajā karā nav iespējams uzvarēt. Ja «viens» saziņas ķēdē apzināti nomaina «sniegpārsliņu» pret «kasti», tad nepalīdzēs spēles dalībnieku skaita palielināšana. Pie uzvaras mūs var aizvest komunikācijas procesu loģikas izpratne un konkrētu korekciju ieviešana tajos. Pagaidām ES un Latvijas pretreakcijas putinistu propagandas buldozeram ir vairāk politiska klaigāšana un sašutums, nevis konstruktīva, komunikatīva rīcība pretreakcijas izskatā. Mēs turpinām neaizstāvēties un turpinām zaudēt.

Nav viegli saprast šodienas kara izskatu

ASV prezidentu Baraku Obamu jau ilgstoši cenšas pierunāt reaģēt pret vienu no Krievijas uzbrucēju frontēm – putinistu datorhakeru ielaušanos amerikāņu interneta publiskajā telpā un sakarā ar «salauztā telefona» sarīkošanu aizvadīto prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Pirmā un redzamākā ielaušanās notika Demokrātu partijas iekšienē un noslēdzās ar Wikileaks publikācijām, kas publiskoja Hilarijas Klintones e-saraksti ar kampaņas vadītāju John Podesta. Uzbrucēji no Krievijas formāli pārstāv divus grupējumus, kas intensīvi strādā Putina militārās pretizlūkošanas GRU sistēmā. Pirmais grupējums ir «Fancy Bear» vai «APT 28», otrais – «Cozy Bear» vai «APT 29». Viņu mērķtiecīgais dezinformācijas darbs interneta «aizkulisēs» noveda Trampu pie varas. «Esam pārliecināti, ka viņi uzlauza ne tikai Demokrātu, bet arī Republikāņu komunikāciju, taču pagaidām tiek izmantota tikai pirmā,» konstatē anonīms avots laikrakstam «New York Times»(1). Pagaidām nav skaidri krievu hakeru uzbrukuma mērķi. Līdz šim skaļāk noskanējuši apgalvojumi, ka putinistiem šī ielaušanās palīdz iedragāt publikās domas ticību amerikāņu demokrātijas standartam, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās. Tagad slepens CIP pētījums savos secinājumos tomēr sliecas apgalvot, ka krievu hakeru uzbrukums bija saistīts ar ļoti konkrētu plānu – kompromitēt Klintoni un panākt Trampa nonākšanu ASV prezidenta krēslā. (2)

Naivi iedomāties, ka Putins saskatītu Trampā Krievijas draugu un šāda krievu hakeru palīdzīgā roka varētu palīdzēt starptautiskās politiskās spriedzes atslābumam. Mūsu interesēs ir sagaidīt, lai Obamas valdība līdz savu pilnvaru beigām 20. janvārī tomēr pagūst noskaidrot patiesības kopainu un «kas lācītim vēderā».

Līdz šim amerikāņu izlūkošanas centrs jeb Federālā izlūkošanas pārvalde jau 7.oktobrī publiski informēja sabiedrību par konkrētām Krievijas izlūkošanas aktivitātēm ASV ar hakeru palīdzību. Kremlis, protams, to noliedz. Taču process ir iesācies. Džulians Asanžs taisnojas, ka viņš un Wikileaks būtu sadarbojies ar krievu hakeriem Klintones kā ASV prezidenta kandidātes «norakšanā», lai gan viņam ir privāti motīvi šādai rīcībai pret Hilariju Klintoni.

Kiberuzbrukumi ir prioritāte ne tikai ASV nacionālās aizsardzības un drošības sistēmā, bet cerams, ka arī Latvijā. Taču šo karu parastam vērotājam ir grūti saprast un iztēloties kā nopietnu konfliktu, jo nedzird šāvienus un neredz ievainotos, kas noasiņo.

Okupēšanas shēma

Krievija vienmēr ir aktīvi centusies ietekmēt notikumus citās valstīs savā labā. Līdz šim uzskatījām, ka šis darbs norisinās spiegu un diplomātu līmenī, taču šodien ir skaidri redzams, ka Kremlis realizē savu uzbrukumu divos virzienos: 1) destabilizējot publisko domu un tieši ietekmējot politiskos un vēlēšanu procesus valstīs, kas pakļautas uzbrukumam, 2) sagraujot žurnālistikas sistēmu teritorijās, kas ieskaitītas frontes zonā. Šodien šo uzbrukumu ir viegli realizēt, jo tradicionālo mediju vietā ir nostājušies sociālie mediji, kurus nekontrolē uzraudzības institūcijas un ētikas kodeksi. Demokrātisko valstu publikas nepatika pret savu «eliti» palīdz uzbrucējiem «ietīties drauga tērpā» un uzspridzināt tur esošo politisko sakārtotību zem populisma zīmes. Noder arī «labi izmantojamie idioti», kas labprātīgi atdod «atslēgas» uzbrucējam, noturot ienaidniekus par labvēļiem. Vilka ieģērbšana «aitas kleitā» ir populāra manipulācijas metode ne tikai pasakās, bet arī propagandas karā. Piemēram, jaunākais Democracy Corps pētījums pierāda, ka puse no amerikāņu republikāņu vēlētājiem ir patiešām pārliecināti, ka Kremļa hakeru manipulācijas vēlēšanu procesā ASV ir tikai Klintones administrācijas izdomāta «teorija», lai attaisnotu savu zaudējumu vēlēšanās. Kā redzat, dūmi var kūpēt bez uguns un tauta notic meliem.

Saprotams, ka nopietna šā jautājuma izmeklēšana tā, kā to pieprasa konservatīvie senatori (John McCain, Lindsey Graham), var sagraut ASV stabilitāti, ja velēšanu iznākums pēkšņi nebūs leģitīms un vainīgie izrādīsies Kremlim uzticīgie hakeri. Tāpēc galīgais iznākums šim uzbrukumam, šķiet, paliks miglā tīts.

Saprotams, ka Hilarija Klintone Krievijai nepatika, jo būtu turpinājusi iesākto līniju. Trampa administrācijas ārpolitiskais kurss pagaidām ir neskaidrs. Taču viena lieta šajā partitūrā ir saskatāma – nav nevienas kritiskas nots Krievijas virzienā. Bez tam nevajadzētu aizmirst, ka Tramps joprojām domā politikā ar biznesa loģikas kategorijām, kas parasti izraisa ļoti traģiskas sekas valsts ikdienā. Nav izslēgts, ka Putinam vajag šo Trampa domāšanu, cerot uz Ukrainas sankciju likvidēšanu. Jaunais ASV prezidents ir neskaidra kārts ārpolitiskajā kontekstā, jo viņa tuvumā pašlaik ir Krievijai labvēlīgie: 1) nacionālās drošības padomnieks Michael Flynn un 2) ārlietu ministra posteņa kandidāts Rex Tillerson. Bez tam nav publiski pieejama informācija par Trampa privātiem investīciju apjomiem Krievijā, kas arī var ietekmēt ASV ārpolitiskos akcentus.

Grūti iedomāties, ka jaunais ASV prezidents nesaprastu stāvokļa nopietnību. Pagaidām ieskatās, ka viņš ignorē to, kas ir acīmredzams. Bravūra un vasaras aicinājumi Krievijai palīdzēt viņam atmaskot Hilarijas Klintones e-pastu šodien neizskatās nedz asprātīgi nedz jautri. Cerams, ka viņam izdosies mērķis «Make America Great Again», taču sabiedrotie Kremlī turpina rīkoties pēc sava plāna, kas nav sinhronizēts ar ASV varenības atjaunošanas projektu.

Spalvu sēšana no jumta

Par Latvijas izredzēm putinistu ideoloģiskā kara scenārijā šaubu nav. Kremlis pret Latviju izturas kā pret izbēgušu cietumnieku un centīsies mūs atgriezt atpakaļ postsovjetiskajā impērijā kā sūknējamu provinci. Lai šis projekts izdotos, ir jāsagatavo izšķirošajiem politiskajiem un militārajiem lēmumiem publiskā doma. Jau tagad lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa skumst pēc vecajiem laikiem, un nebūs ilgi jāgaida, kad arī pie mums Latvijā sāks runāt par ļeņinekļa atgriešanu atpakaļ krustojumā pie Esplanādes. Mentālā smadzeņu skalošana norisinās netraucēti, un «kāds» visu laiku nomaina «vārdus» masu komunikācijas procesā.

Kādā senā anekdote rabīns gudri sodīja tenkotāju un apmelotāju. Viņš lūdza meli uzkāpt uz jumta un izkaisīt vējā spalvas no spilvena. Kad tas bija izdarīts, pavēlēja savākt atpakaļ vējā izsētās dūnas un spalvas sagrieztajā spilvendrānā.

  • Tas nav iespējams! – kliedza tenkotājs un melis, stāvot jumta korē un noskatoties, kā spalvas lido vēja spārniem.

Ar apmelojumiem un Kremļa propagandas sārņiem ir tieši tāpat kā ar šīm spalvām, kas jau sen piesārņojušas mūsu publisko vidi. Inficēti ir arī Latvijas mediji un publiskā doma. Izlietu ūdeni nesasmelsim, taču piegānītu publisko telpu ir iespējams attīrīt.

Vai turpināsim sašust un brīnīties, vai tomēr sāksim rīkoties?

1 – Russian Hackers Acted to Aid Trump in Election, U.S. Says

2 –  Secret CIA assessment says Russia was trying to help Trump win White House

Ticība un pārliecība jeb anti – intelektuālisms Latvijā?

Jasmund17

Pirms mēneša amerikāņu reperis BoB sāka izvietot internetā ”pierādījumus” par to, ka zeme nav apaļa. Viņš nespēja saskatīt vietu, kur ”zeme apliecas, lai izveidotu loku”. Pēc viņa domām horizonts vienmēr ir acu augstuma līnijā un tāpēc viņš neticot idejai par to, ka zeme ir apaļa. Pēc viņa domām tā ir plakana. ”Ar šo es vēršos pret visiem šiem zinātniekiem, kas mūs visus jau sen ir piemānījuši. Mūs piešmauca! Tā. To nu mēs tagad zinām.”

Neil de Grasse Tyson pēc tam centās viņam pierādīt pretējo un paskaidrot, ka tā tas patiešām ir, taču – bez panākumiem.

Diskusijas vietā BoB uzrakstīja dziesmu ”Flatline”, kurā apgalvots, ka slavenais zinātnieks ir ”uzpirkts”, taču fiziķis viņam atbildēja ar otru dziesmu ”Flat to fact”. Kā viss beidzās? Grūti uzminēt. Iespējams, ka pasaulē palielinājās šarlatānu skaits, jo viens reperis apgāza fiziku.

Tik vienkārši?

Tas, ka zeme ir apaļa esam zinājuši kopš antīkās pasaules laikiem, 200 gadus pirms Kristus. Taču BoB gadījumā tas neko nenozīmē, jo interneta iespējas tagad atļauj katrai “populārai personai” deklarēt savu patiesību un atrast līdzgaitniekus. Jo neizglītotāki ir šie sekotāji, jo vieglāk viņi pakļaujas viltus ”patiesības” sludinātājiem.

Pirmajā mirklī šis stāsts šķiet jautrs un komisks. Taču problēmas būtība slēpjas dziļāk. Brīdī, kad bļaujošu cilvēku bariņš, kas (pēc uzskatu sinhronizēšanas internetā) metas ārā uz ielas un pieprasa savu tumsonīgo uzskatu legalizēšanu, var notikt neiespējamais – sabiedrības attīstības piespiedu deģenerācija.

Tie, kas esam piedzīvojuši PSRS okupācijas laiku, labi atceramies, kā ideoloģija potēja cilvēkos debilus priekšstatus par laimi, mīlu, pārticību un tikumību un liela sabiedrības daļa šai pārliecībai sekoja, veidojot homos sovieticus ganāmpulku.  Ar šiem reptīļveidīgajiem cilvēkiem vēl šodien netiekam galā mūsu publiskajā telpā.

Tāpēc brīdī, kad zināma, neizglītota sabiedrības daļa sāk skaļi deklarēt muļķības, nevajadzētu smieties un novērsties, bet gan padomāt, vai zinātnes atklājumu noliegums neved mūs atpakaļ pie viduslaikiem un inkvizīcijas.

Šis process ir tā saucamā inti – intelektuālā kustība, kas plaši izplatījusies ne tikai ASV un citur Rietumeiropā, bet arī Latvijā. To iedarbinājis internets, kurā ”katrs sētas miets” var izteikt savu viedokli par tēmām, kuras nesaprot, taču tieši tāpēc panākt publiskās domas reakciju uz saviem izteikumiem. Vēl vairāk, ja šis cilvēks ir “populāra persona” vai politiķis, tad var nešaubīgi sludināt savu viedokli par visu un būs cilvēki, kas tam noticēs.

To var novērot ne tikai Latvijā ar smieklīgo Tieslietu ministrijas pirmslaulības apmācību brošūru, kurā zinātnes un modernās pasaules atklājumi un izpratne par ģimeni, erotiku, sensualitāti, maigumu un savstarpējo cieņu nomainīti ar viduslaiku reliģiozā fundamentālisma dogmām Zemgales tantiņu izpratnē. To pierāda mūsu valsts nespēja pievienoties Stambulas konvencijai un palikt kā vienīgajai valstij (kopā ar Krieviju) klaunu rindā, kas šo dokumentu nav parakstījušas, u.c. nožēlojami procesi.

Latvijā šī anti – intelektuāļu kustība ir ļoti plaši izplatīta pat politisko aprindu lēmējinstitūciju līmenī. Tas ir traģiski, jo nozīmē, ka šis grupējums neņem vērā faktus un zinātniskus pierādījumus, bet gan spriež un vērtē sabiedrības procesus, izejot no savas privātās pieredzes vai kompetences līmeņa.

Šādu cilvēku galvenais arguments parasti ir ”shēmas” vai ”konspirācijas teorijas”, kurām viņi paši svēti tic, lai gan vērā ņemamu pierādījumu šiem apgalvojumiem nav.

Tas arī nav nekas jauns, jo kopš senseniem laikiem neizglītoto iedzīvotāju daļa ir mēģinājusi sev izskaidrot visas sarežģītās pasaules norises ar tik pat sarežģītām sazvērestībām.

Sistemātiskie zinātnes atklājumi, protams, paver ceļu gan valstīm, sabiedrībām, gan arī indivīdiem attīstīties un iet līdzi laikam.

Taču antiintelektuālisti to noliedz. Pēc viņu domām nekas nevienam nav jāmācās, jo tie, ”kas zina un saprot, spēj visu izlemt arī bez skolām un kompetences”.  Pat ISIS kaujinieki vārdos noliedz zinātni un progresu, bet darbos šauj ar ieročiem, kurus piedāvā zinātnes atklātās tehnoloģijas.

Tātad – ja zinātnes atklājumi šiem cilvēkiem ir ērti un ”pa prātam”, tad viss kārtībā. Problēmas rodas brīdī, kad zinātnes atklājumi apstrīd esošos priekšstatus. Piemēram, par klimata pārmaiņām, vides piesārņojumu, evolūcijas teoriju, homoseksuālo cilvēku eksistences tiesībām vai vakcināciju.

Līdz šim bijām pārliecināti, ka šāda tumsonība saistāma ar zināšanu un kompetences trūkumu. Taču izrādās, ka tik vienkārši šo problēmu atrisināt nav iespējams.

Nepietiek ar kompetenci un zināšanām, ir nepieciešams arī intelektuāls godīgums. Ja ir godīgi nostāties kāda cita cilvēka pusē (kurš pauž patiesību) un ar šo faktiski izstāties no sava domubiedru grupējuma (kas nav ērti), tad katrs no mums šādu soli spert tomēr neuzdrīkstas. Šim solim pietrūkst drosmes. Ērtāk un vieglāk ir piemest pagales ”galileja sārtam”, nekā godīgi atzīties, ka “tam tur” ir taisnība. Šķiet, ka sabiedrības briedums ir mērāms tieši ar šo olekti. Spējam vai nespējam būt godīgi arī pret svešiem atklājumiem, patiesībām un loģiku, kas ir pierādīta.

ASV debates par šo tēmu pašlaik sit augstu vilni. Diskusijas ir skarbas, naidīgas un saskaņas ”grupu” starpā pagaidām nav novērojamas. Taču izeja ir – mums jācenšas akceptēt citādas idejas, ja tām ir loģiski argumentēti pierādījumi, nevis tās balstās uz ticības vai pārliecības imperatīva.

Piemēram, zviedru sabiedrībā pašlaik augstu vilni sit skandāls ap slaveno ķirurgu Paolo Macchiarini un viņa neētiskajām metodēm ārsta darbā. Televīzijas žurnālistu atmaskojums novedis pie nopietnām diskusijām par ķirurga atlaišanu no darba, leģendārā, karaliskā Karolinska Institutet vadības maiņu (rektoru ieskaitot) un atspoguļots New York Times, Nature un Science slejās. Vai tas, ka zviedri šādas problēmas izgaismo un atļaujas noraut karali no troņa nozīmē, ka viņu medicīna ir sliktāka par mūsējo, jo mums šādu skandālu nav?

Nē, tas nozīmē, ka viņu sabiedrībā cenšas izvairīties no purva sindroma, ka ietekmes sfēras un siltās vietiņas ir sadalītas. Arī pasaules slavens ārsts var izrādīties blēdis, politiķis – stulbenis un ministrs – kretīns. Tā notiek. Cits jautājums- vai sabiedrībā ir instrumenti, kas dod iespēju šos cilvēkus noraut no amatiem, kuros viņi (savas nekompetences dēļ) nevar savārīt lielu ļaunumu visai sabiedrībai. Mums šādu nepiemērotu cilvēku (ļoti atbildīgos amatos) ir mazliet par daudz.

Pagaidām Latvijā šādu instrumentu nav. Mediji ir vārgulīgi un rokošā žurnālistika nav savu pienākuma augstumos.

Taču atgriezīsimies pie sabiedrības – vai nebūtu laiks sākt runāt par anti – intelektuālisma biedēkli daudz dziļāk un pamatīgāk nekā tas tiek darīts līdz šim mūsu medijos, kas gatavi mūs izklaidēt līdz nāvei?

Tātad:

  • Klimata izmaiņas veicina cilvēks un globālā sasilšana patiešām eksistē, neraugoties uz to, ka ASV republikāņu prezidenti/kandidāti to noliedz (Donald Trump).
  • Vakcīnas nav tik kaitīgas, kā liela sabiedrības daļa uzskata,
  • HIV var novest pie AIDS, neraugoties uz to, ka Thabo Mbeki (Dienvidāfrikas Prezidents, 1999. -2008.) to noliedza.
  • Vēža ārstniecībā var izmantot zāles, neraugoties uz to, ka Apple dibinātājs Steve Jobs to noliedza.
  • Homoseksualitāte nav slimība, kas jāārstē, neraugoties uz to, ka dažiem Latvijā tā šķiet.
  • Bērni nav neattīstītas būtnes un viņiem nav jāaug no dzīves izolētā pasaulē tikai tāpēc, ka viņu vecmāmiņas tā dzīvoja.

Vai vēlaties turpināt šo sarakstu?

 

 

Vai augstskola ir zināšanu vai diplomu pārdevēja?

2013. gada 19. novembrī speciāli TVnet.

Konija Dikinsone ASV studente

Konija Dikinsone ASV studente

Dar’ man, tēvis, pastaliņas, Pērc man staltu cepurīt, Šuj man svārkus, māmuliņa, Skolā ieti man gribas!

Šo pantiņu no galvas zina vairums TVNET lasītāju, un nešaubos, ka vairākumam tā asociējas ar zināšanu slāpēm, nevis izdevumiem augstskolas labā. «Pastaliņas + staltā cepurīte +jauni svārki» maksā pāris žūkšņus, taču tie ir nieki, ja salīdzinām, cik šodienas students samaksā mācību maksā par studijām Latvijas augstskolās. Tās ir trīsciparu summas un parastam «pastalniekam ar staltu cepurīti galvā» reizēm pat nav pa kabatai.

Taču tie, kas Latvijā šķiras no naudas augstskolai, par samaksāto pagaidām nesūdzas. Vai viņi kaut ko iemācās, vai dārgi nopērk diplomu? Citi kravā koferus un dodas pēc tām pašām zināšanām uz ārzemēm un nopērk tur ārzemju izglītības diplomu? Vai studenti mācās, kļūst gudrāki, vai tomēr tikai pērk augstākās izglītības diplomus?

Naudu atpakaļ!

Studenti nav vienādi. Modernajos laikos augstākā izglītība vairs nav tikai atsevišķu valstu monopols. Censoņi no dažādām valstīm šodien meklē iespējas studēt tālu un tuvu. Viņi atrod sev vajadzīgās programmas gan tepat «aiz stūra», gan aiz trejdeviņiem mežiem, kur studēt nereti iznāk lētāk un izdevīgāk nekā pašmājās.

Tieši tāpat rīkojās arī kāda amerikāņu meitene – Konija. Pirms diviem gadiem Konija Dikinsone saņēmās un atbrauca no ASV uz Zviedriju, lai studētu matemātiku un matemātisko statistiku zviedru Mēlardālenas augstskolā. Reflektante ieradās mācību iestādē (kas ir viena no lielākajām Zviedrijā – 12 000 studenti, 67 profesori un 900 līdzstrādnieki), apbruņojusies ar lielu apņemšanos – studēt. Tagad – pēc divu gadu studijām amerikāniete skaidrā zviedru valodā (kuru apguvusi šeit) paskaidro, ka ir tik ļoti vīlusies zviedru augstākās izglītības kvalitātē, ka pieprasa atpakaļ iemaksāto studiju naudu no augstskolas, kuras auditorijās pavadīts zemē nomests laiks. Konija vēlas, lai Mēlardālenas augstskola viņai atmaksā mācību maksu 14 000 latu apmērā. Atlikušos 7000 LVL viņa vairs nemaksās un studijas nepabeigs.

Kas īsti viņu neapmierina?

«Pasniedzēji mums veltīja ļoti maz uzmanības. Katram studentam nebija vienmēr pieejams savs dators, auditorijās nepietika pat krēslu, kur normāli apsēsties. Dažiem nereti nācās sēdēt uz grīdas. Pasniedzēji izdalīja mācību uzdevumu uz papīra un paši pazuda no auditorijas. Viņi nemācēja nedz zviedru, nedz angļu valodu,» sūdzas Dikinsone Zviedrijas radio un uzsver, ka jūtoties «piemānīta, sarūgtināta un dusmīga. Tas nav godīgi – tā strādāt ar studentiem augstskolā,» – viņa konstatē.

Amerikāniete sūdzējās par Mēlardālenas augstskolu un programmas studiju kvalitāti Zviedrijas augstākās izglītības kvalitātes uzraudzības pārvaldē (Universitetskanslerämbetet), kuras eksperti atzina programmas kvalitātes trūkumus. Piemēram, daļai pasniedzēju nav pietiekama kompetences līmeņa attiecīgo priekšmetu pasniegšanai. Ja augstskola gada laikā nespēs šos trūkumus novērst, tad attiecīgās studiju programmas nāksies slēgt.

Taču par naudas atpakaļatdošanu studentei nevarot būt ne runas: «Nē, nevar pieprasīt atpakaļ studiju maksu tikai tāpēc, ka konstatēti trūkumi. Neapmierinātība ir subjektīva lieta,» uzsver medijiem Mēlardālenas augstskolas pārstāvis Bjerns Magnusons.

Pēc viņa loģikas, starp studentu un universitāti netiekot noslēgts līgums «par darba kvalitātes nodrošinājumu». Augstskola dara, ko grib, strādā labāk vai sliktāk, bet studētājam vienalga jābūt apmierinātam, jo diplomu taču viņš dabūs.

Kompetences vai diploma mednieki?

Amerikāņu studentes «gadījums Zviedrijā» lielā mērā met staru arī uz Latvijas augstākās izglītības sistēmas ēnu gaiteņiem.

Pie mums pagaidām (!) neviens students nav prasījis atpakaļ naudu no savas augstskolas par nekvalitatīvu studiju piedāvājumu. Latvijas Izglītības kvalitātes valsts uzraudzības dienesta vadītāja Inita Juhņēviča: «Situācijas, kad studējošais pieprasa atpakaļ naudu par nekvalitatīvu studiju procesu vai citu saistību neizpildi no augstskolas/koledžas puses, ir retas un ir vērtējamas kā konflikta eskalācijas galējais punkts. Vairumā gadījumu konfliktsituācijas tiek atrisinātas ar vai bez Kvalitātes dienesta iejaukšanās, jo noslēgtais studiju līgums ir civiltiesisks darījums un ar to saistītos strīdus puses risina savstarpēju pārrunu ceļā vai tiesā.»

Līdzšinējo faktu apkopojums rāda, ka no visiem 610 iesniegumiem, kurus Kvalitātes dienesta Uzraudzības departaments ir izskatījis, 75 ir bijuši saistīti tieši ar augstskolu/koledžu darbību. Attiecīgi 2013. gada 1. pusgadā no 277 iesniegumiem – 31. Visbiežāk minētie un izskatītie jautājumi saistībā ar augstākās izglītības iestādēm bijuši saistīti ar izglītojamo tiesībām saņemt informāciju par studiju procesu, pieeju iekšējiem normatīvajiem aktiem, neizprotamu studiju kursu pārbaudījumu vērtēšanas kārtību, stipendiju piešķiršanas un izmaksu noteikumiem. Tas nozīmē, ka studenti Latvijā ar savu mācību procesu kopumā ir apmierināti.

Vai tā ir?

Ja jau studenti Latvijā ir tik apmierināti ar studiju gaitu, tad mūsu perfektajai augstākajai izglītībai jau sen vajadzēja kļūt par pirmšķirīgu eksporta preci un sava piedāvājuma apjomos krietni pārsniegt tās pašas kritizētās Zviedrijas ārzemju studentu tirgu.

Zviedriem pēdējo gadu laikā strauji krities studentu skaits no «trešajām valstīm». Iemesls ir nauda, jo kopš 2011.gada šai studējošo grupai tika ieviesta mācību maksa. Tātad 2500 «trešās valsts» studentiem, kas ierodas karalistē studēt no valstīm ārpus Eiropas Savienības, par studijām zviedru augstskolā tagad ir jāmaksā. Loģiski, ka studētgribētāju skaits šajā grupā krities par 79%.

Pašiem zviedriem un ES studentiem studijas pārsvarā ir bez maksas.

Studentus vairāk interesē diploms, nevis zināšanas?

79% ir smags rādītājs. Šo «kvotu» tagad pievāc kāds cits, un zviedru augstskolas neslēpj satraukumu par ārzemju studentu piesaistīšanas mārketinga nepieciešamību.

Taču visiem viss nav pa prātam. Neapmierinātā amerikāniete Konija zviedriem nevēlējās maksāt par «preci», kas, pēc viņas domām, nav savas cenas cienīga. Viņai nevajadzēja diplomu par augstskolas beigšanu, bet gan zināšanas un kompetenci profesijā, kas speciālistu nošķir no pārgudrā pūļa.

Amerikānietei vajadzēja konkurences līdzekli – prasmi un zināšanas, taču zviedri gudrības vietā viņai piedāvāja samērā viegli iegūstamu diplomu.

Kāpēc amerikāniete Dikinsone negāja ierasto, vieglāko ceļu un nevēlējās iebāzt savā kabatā diplomu bez atbilstošajām zināšanām galvā?

Kā ir pie mums? Kuru augstskolu auditorijās sēž vairāk diplomu mednieku un kurās ir vairāk zināšanu krājēju?

Vai diploma medības nav jau sen un masīvi nostājušās priekšā godprātīgām studijām augstskolā, kas paredz zināšanu apguvi?

Vai komerciāli modelētās augstskolas nav spiestas piešķirt absolventiem diplomus arī zema izglītības līmeņa gadījumā un tieši tāpēc mums nav sūdzību par pašmāju augstskolas studiju kvalitāti? Mums nav «Koniju» tāpēc, ka mūsu studentus vairāk interesē diploms, nevis zināšanas, kuras viņi iegūst augstskolā? Kā jums šķiet?

Krītas augstskolu prasības

Kaimiņvalstī, kurā sacēlās Konija, ir dažādas augstskolas. Zviedru augstākās izglītības sistēmas vaiņagā ir arī pērles, tādas kā Karolinska Institutet, Chalmers, KTH u.c., kuru līmeni starptautiski neviens pagaidām neapšauba. Taču tas nenozīmē, ka saulei nebūtu plankumu. Jaunākie Zviedrijas radio analītiskās programmas «Kaliber» pētījumi rāda, ka pēdējo 20 gadu laikā studentu zināšanu līmenis augstskolās ir dramatiski krities. Augstākajām mācību iestādēm ir nācies nolaist zemāk zināšanu prasību latiņu. «Ja mēs tagad pieprasītu no studentiem tās pašas zināšanas, kuras bija norma pirms 20 gadiem, tad augstskolu šogad beigtu vairs tikai katrs desmitais students,» intervijā konstatē viens no žurnālistu iztaujātajiem zviedru mācību spēkiem – ekspertiem.

Studiju kvalitātes līmeņa krišanās esot izskaidrojama ar valsts finansējuma prasībām pēc noteikta absolventu skaita, kas attiecīgi spiež mācību spēkus atvieglot diploma piešķiršanas prasības.

Latvijā man neizdevās atrast līdzīgu apjomīgu pētījumu/aptauju par augstskolu studiju līmeņa eroziju, taču pieredze darbā ar studentiem liecina, ka arī pie mums ir novērojama līdzīga aina. Augstskolas arī Latvijā, dzenoties pēc maksimāli lielāka studentu skaita, automātiski devalvē izglītības līmeņa kvalitāti. Tirgus loģika – iepirkt lēti, bet pārdot dārgi, panāk savu: aizvien lielākas studentu auditorijas apkalpo aizvien zemākas kvalifikācijas lektori, jo pasniedzēja zinātniskajai kvalifikācijai vairs nav nozīmes.

Tikko medijus pāršalca sensacionāla ziņa, ka pat visprestižākie starptautiskie skolu izglītības līmeņa testi neiztur kritiku. Noskaidrojies, ka slavenais PISA (Programme for International Student Assessment) tests, kurā tiek salīdzināts dažādu valstu skolu līmenis, šodien ir blēdību piesātināts. «Dažu» valstu skolu institūcijas piegādā savām testa skolām jau gatavas atbildes, lai tās «labāk izskatītos» starptautiskajā statistikā. Analīze rāda, ka ar šo slimību smagi sirgst Slovēnijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Itālijas skolu pārvaldes. «Vai esmu pārsteigts par to?» medijiem atbild kādreizējais PISA testa autors, tagad pedagoģijas profesors no Upsalas Ulfs Lundgrēns. «Nē, neesmu gan. Toreiz, kad sākām šā starptautiskā testa ieviešanu, nevarējām iedomāties, ka tas kļūs par valstu prestiža faktoru. Skaidrs, ka virkne valstu nevēlas godprātīgi mērīt savas izglītības sistēmas kvalitāti, bet sirgst ar ambiciozu vēlmi izskatīties šajā testā pēc iespējas labāk.»

Tas, ka vairākas valsts gadu gaitā ir sistemātiski fabricējušas savus testus skolu sistēmas gadskārtējam, starptautiskajam mērījumam, ir kārtējais signāls izglītības sistēmas erozijas virzienā. Zīme, ka izglītības līmeņa mērījumi ir ļoti sarežģīta lieta un nekad neizdosies ar pašmāju ekspertu palīdzību.

Studentu imports bez uzturēšanās atļaujām

Studentu skaita pakāpeniskā samazināšanās tendence Latvijā nevienam šodien nav noslēpums. «Bēbīšu buma» pēdējais vilnis valstī pirms 20 gadiem ir jau izčākstējis, emigrācijas sekas arī darījušas savu, un tas nozīmē, ka parādīsies aizvien vairāk tukšu solu ne tikai skolu klasēs, bet arī augstskolu auditorijās. Rektoru idejas par pāreju uz angļu vai krievu mācību valodu (trešo valstu pilsoņu pievilināšanai) ir tikpat tukšs šāviens kā uzturēšanās atļauju pārdošana par dzīvokļu pirkšanu, lai ticētu, ka tas varētu būt pamats Latvijas ekonomikas nostiprināšanai. Globālā aina pieprasa pavisam citu pieeju augstākajai izglītībai, un tās nosaukums ir burtu kombinācija MOOC jeb Massive Open Online Courses (masveida atklātie tiešsaistes kursi).

MOOC būtiski pārkārto augstākās izglītības koncepciju. Harvard un MIT jau sen strādā ar šo sistēmu, piedāvājot pilnus lekciju kursus un testus internetā. Tas, kas agrāk bija pieejams tikai izraudzītai elitei, tagad ir pieejams ikvienam. Caur datoru.

Tieši šeit es saskatu Latvijas augstākās izglītības sistēmas apvērsumu. Prognozes rāda, ka studentu skaits pasaulē tuvāko gadu laikā pieaugs no 100 miljoniem (2000.g.) līdz 400 miljoniem (2030.g.). Saprotams, ka šos censoņus nevarēs apkalpot ar veco universitāšu sistēmu. Nāksies likt lietā jauno tehniku un no tās izrietošo izglītošanas sistēmu, kas nepieprasa fizisku ķermeņa klātbūtni auditorijā un caur to – «uzturēšanās atļauju» pirkšanu.

Var gadīties, ka jau šodien Latvijā nepieciešams koncentrēt labākos mācību spēkus interneta augstskolā ar nosaukumu University of Latvia, kuras nosaukumu kopš Padomju Savienības laikiem nepamatoti piesavinājusies Rīgas Universitāte.

Var gadīties, ka šodien, izveidojot izglītības iestādi, kas spētu piedāvāt pasaules studentiem labākās studiju programmas no esošajām Latvijas augstskolām, mēs varam pievākt no zviedriem aizbēgušos 79%. Nav izslēgts, ka šādā kārtā mēs spētu konkurēt ar somiem, norvēģiem vai dāņiem, piesaistot studentus no tās pašas Tanzānijas, Bangladešas vai Nigērijas, kurus jau tagad plāno piesaistīt līdzīga ieplānotā augstskola ar nosaukumu Universitu of Sweden.

Šāda – centralizētas valsts tīmekļa augstskolas izveidošana palīdzētu arī vietējiem studentiem paplašināt zināšanu bāzi, nepārceļoties no ierastajiem laukiem uz stresa piesātinātajām pilsētām. University of Latvia palīdzētu labāk sadarboties esošajām augstākajām valsts mācību iestādēm, efektīvāk izmantojot mācību spēkus un tajās esošos tehniskos resursus.

Protams, tīmekļa programmas izveidošana sākumā izmaksās vairāk nekā tradicionāla kursa sagatavošana augstskolā, taču ar laiku izdevumi izlīdzināsies, jo to pašu kursu varēsim piedāvāt pašmāju un ārzemju studentiem par vienādu cenu.

Augstākā izglītība tīmeklī ir iemitinājusies. Atklāts ir jautājums – cik ātri un gudri mēs to izmantosim savā labā. Virkne augstskolu jau sākušas neklātienes apmācību internetā, taču masīvs un koncentrēts valsts University of Latvia piedāvājums varētu kļūt par izšķirošo – otro soli.

Kāpēc?

Tāpēc, ka Konija Dikensone ar savu spītību un prasību zviedriem atmaksāt atpakaļ studiju maksu ir pierādījusi, ka eksistē studenti, kuri vēlas apgūt arī zināšanas, nevis tikai nopirkt diplomu.

Tieši tāpēc ir vērts censties.

Nākotnes vārdā.

Man jāieti skoliņā(i)

Gudras ziņas iekrāties,

Pieaugt tautas mīlestībā,

Īstā gara brīvībā.

(Auseklis «Uz skolu»)

Vai Latvijā tiešām iestāsies holokausts?

2013. g. 19. oktobris. Speciāli TVNet.

Munks Kliedziens TVNetSatversmes preambula, kuras mērķis būtu nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, ir laba un vajadzīga lieta, ja vien tas nenotiek uz mazākumtautību rēķina. Tie, kas šo preambulu sacerēja un to virza diskusijām, ir atbildīgi politiķi.

Analoģiski teksti ir daudzu citu nacionālo valstu konstitūciju preambulās. Šāda preambula, kuras mērķis ir formulēt, kāpēc ir izveidota konkrētā valsts, varbūt nav tik svarīga Zviedrijai vai Francijai, kur zviedri vai francūži joprojām ir absolūtā majoritāte un neviena cita liela nācija vai valoda neapdraud to izdzīvošanu. Taču šāda preambula ir ļoti svarīga mazajām valstīm, kā Latvija un Igaunija, kas izveidojušās impēriju sabrukuma rezultātā. Vēl jo vairāk, ja blakus ir impērijas mantiniece, kas skumst pēc zaudētām teritorijām, kuras politiķi alkst revanša un kura mazajā valstī ir pametusi tūkstošiem savu tautiešu, kas nevēlas integrēties šajā mazajā valstī uz mazās un unikālās valodas bāzes un nav kļuvuši par tās patriotiem.

Igauņiem šī preambula ir un tā uzsver, ka Igaunijas konstitūcija ir radīta, lai cauri gadsimtiem saglabātu igauņu nāciju, valodu un kultūru.

Tāpēc ļoti svarīgi arī Latvijas topošās preambulas jēgu kompetenti un atbildīgi izskaidrot ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī ārzemēs. Lai nebūtu pārpratumu, ka it kā latviešu nācija sevi, savu kultūru, valodu gribētu saglabāt uz citu tautu rēķina.

Biju ļoti pārsteigta, kad svētdien Zviedrijas radio dzirdēju šokējošu apgalvojumu, ko par Latvijas politiķu labajiem nodomiem pauda kāda Latvijas topošā sociālo zinātņu doktorante, kas preambulas sakarā velk paralēles ar nacistisko Vāciju un piemin pirmsholokausta ēru. Padalījos ar šo ziņu tviterī un pēc TVnet lūguma sniedzu interviju ar savu viedokli šā medija reportierim.

Dažiem lasītājiem joprojām nav skaidrs, kādu vēstījumu kopumā un detaļās sniedza šis Zviedrijas radio sižets. Arī LU doktora grāda pretendente O. Procevska lūdza TVnet redakcijai pat atsaukt dažus TVnet intervijas teikumus. Tāpēc pakavēšos pie raidījuma vēlreiz.

Kādu viedokli es paudu TVnet korespondentam?

Raidījumā Zviedrijas Radio korespondente nepārprotami paziņoja, ka Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. Es, kā jebkurš klausītājs, kas zina, kāda bija nacistiskās Vācijas attieksme pret mazākumtautībām, no šī korespondentes apgalvojuma secināju (un tas ir mans viedoklis), ka pētniece saprot, ko teikusi korespondentei, jo paralēles ar nacistisko Vāciju, manuprāt, nozīmē arī to, ka Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija. Un piebildu, ka nav pamata apšaubīt, ka zviedru korespondente būtu nepareizi sapratusi LU pētnieci, jo tālāk raidījumā sekoja O. Procevskas audio citāts: This sounds like the ideas of pre-Holocaust era. It really sounds as if the person who has written it doesn’t know where do ideas like this lead to. I mean, the ideas of the state belonging to a particular ethnic group, of ideas of a state nation. («Tās izklausās kā pirmsholokausta ēras idejas. Izklausās, ka persona, kura to sarakstījusi, nezina, pie kā šāda veida idejas noved. Idejas, kurās valsts pieder noteiktai etniskai grupai….»)

O. Procevska TVnet redakcijai vakar atsūtījusi prasību atsaukt šādas frāzes no TVnet raksta – intervijas:

«Latvijas Universitātes (LU) pētniece Olga Procevska intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio Satversmes preambulā paustās idejas salīdzinājusi ar Hitlera nacistiskās Vācijas situāciju.»

Vai šajā TVnet reportiera ievadā ir kaut kas melīgs, kā apgalvo O. Procevska? TVnet reportieris, kas mani intervēja, arī iepazinās ar Zviedrijas radio ziņu sižeta tulkojumu, kurā Zviedrijas radio korespondente saka, ka preambulas sakarā Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. TVnet reportieris to pasaka tikai citiem vārdiem. Viņš ne citē, ne pārstāsta – ne mani, ne O. Procevsku.

Otrs TVnet reportiera teikums, kuru O. Procevska prasa atsaukt: «No viņas izskanēja Procevskas viedoklis, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.»

Paralēles ar nacistisko Vāciju ir Olgas Procevskas viedoklis, ja ticam Zviedrijas radio korespondentei. Taču mans viedoklis, kas balstās uz šo korespondentes apgalvojumu, ir, ka O. Procevska acīmredzot pieļauj, ka paralēles ar nacistisko Vāciju nozīmē, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.

Ja O. Procevska Zviedrijas medijos nāk klajā ar tik nopietniem apvainojumiem kā «nacistiskā Vācija» un «holokausts», tad jebkura zviedra galvā uzreiz rodas kristāla nakts un Hitlera koncentrācijas nometņu tēli, viss, kas saistās ar mazākumtautību un citu minoritāšu vajāšanu. Tas ir mans viedoklis, ko es secināju no šīs intervijas un paudu reportierim, kas mani intervēja. Šo manu, nevis Procevskas viedokli, arī citēja TVnet reportieris, kas intervēja mani. Iespējams, ka reportierim vajadzēja uzkrītošāk nodalīt manu viedokli un secinājumus par doktorantes viedokli no pašas O. Procevskas vārdiem. Ceru, ka ar šo manu izskaidrojumu tagad tas ir izdarīts.

Trešā lieta, ko O. Procevska vēlas atsaukt: «…nav pamata apšaubīt zviedru kolēģu sarunas interpretāciju. Arī savā tvitera kontā Procevska paudusi šādu viedokli:»

Pirmā frāze ir mans viedoklis, ko paudu TVnet reportierim, un to jau paskaidroju iepriekš, taču kāpēc TVnet būtu jāatsauc O. Procevskas tvitera viedoklis, man nav skaidrs.

Politiķe Sarmīte Ēlerte nupat TVnet rakstā par preambulas nepieciešamību secina, ka varētu pavīpsnāt par LU pētnieces Olgas Procevskas dīvaino komentāru intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio un ka varētu pabrīnīties, ka topoša zinātniece var mētāties ar bezatbildīgiem salīdzinājumiem, jo demokrātiskās valsts virsprincips, kas uzsvērts preambulas projektā, taču ietverot sevī vārda brīvību, tātad arī tiesības uz brīvību runāt muļķības.

Taču, runājot šādas muļķības Zviedrijā, kur bērniem jau skolās māca par holokaustu, būtu jāņem vērā skaidri prognozējamas konsekvences. Varam iedomāties, ko par Latviju tagad secina Baltijas vēsturē ne pārāk kompetentais svensons. Ka Latvija ir fašistiska valsts, kur pa ielām maršē SS vienības un viņu bērni Saeimā gatavo nacistisku konstitūcijas preambulu. Tāds ir vēstījums, ko parastais svensons uztvēra no svētdienas ziņas Zviedrijas radio, saliekot šo ziņu kopā ar ik gadus pa TV rādītām reportāžām 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

Man tas liekas ne tikai muļķīgi un bezatbildīgi, bet arī negodīgi pret latviešiem, kuriem O. Procevskai kā Latvijas patriotei vajadzētu nākt palīgā un nostiprināt Satversmē mazās latviešu nācijas un latviešu valodas lomu un izdzīvošanu patlaban tik smagās Krievijas un krievu valodas spiediena apstākļos.

Par 100 citiem jautājumiem

Interviju sakarā man «dažus jautājumus» uzdeva žurnālistikā ne tik iesvaidīti tvitera lietotāji par vēstījuma formu un žurnālistikas tradīcijām Zviedrijā. Jā, es intervijās Latvijas presei pieminēju reakciju, kādu pauda mani paziņas Zviedrijā, ar kuriem kopā nejauši noklausījāmies Zviedrijas radio svētdienas pusdienas ziņas un bijām pārsteigti par dzirdēto. Tās intonatīvi pauda neslēptas bažas par to, ka Latvijā ir «izraisītas spēcīgas emocijas» (citāts) un vainīgā ir Satversmes preambula. Par to Zviedrijas radio reportiere ēterā ziņoja vispirms. Tālāk sekoja O. Procevskas viedoklis un pēc brīža arī cits advokāta L. Liepas vēstījums. Tiktāl viss ir korekti un formāli nav kur piesieties.

Taču nav noslēpums, ka ikviena informācija 80% vēstījuma iekļauj emocionālajā intonācijā un tas lielā mērā nosaka ziņu triecienspēju. Tieši šā iemesla dēļ ziņu diktori vienmēr cenšas runāt iespējami neitrālā balsī, kas ne vienmēr izdodas. Bez tam (ziņu uztverē) ir ļoti svarīga arī informatīvā bāze jeb satura fons. Šajā virzienā zviedru klausītājs un TV skatītājs ir pieradināts pie ziņojumiem par to, ka Latvijā pastāv skarba nepatika pret mazākumtautībām, jo samērā bieži viņiem jānoklausās par Latvijas «šausminošā nacionālisma» izpausmēm: leģionāru gājienu, latviešu valodas pārspīlēšanu u.c. Tas nav nekas neparasts. Diemžēl šāds ir Zviedrijas mediju telpas informatīvais fons. Tāpēc es savā tvitera ziņā tā arī raksturoju situāciju. Protams, šie nav Procevskas vārdi, bet mans secinājums, redzot kolēģu reakciju radioraidījuma sakarā. Intervijā šādi var atbildēt uz intervētāja jautājumiem, ko es arī darīju – paudu savu redzējumu, kas nav nedz meli, nedz nepatiesība, ko man mēģina piekarināt. Man šajā gadījumā nebija nekas «jārunā ar sižeta autori» vai «jānoskaidro» redakcijā, jo es negatavoju pati savu materiālu vai sižetu par šo tēmu. Biju intervijas viesis gan TVNET, gan Latvijas Avīzē un paudu savu viedokli par faktu – 13.oktobra SR lenča ziņu izlaiduma sižetu. Tā mēdz darīt – komentēt filmas, teātra izrādes vai raidījumus. To darīju arī es – recenzēju un komentēju radio sižetu.

Kāpēc zviedriem medijos patīk pievērst uzmanību «šausminoša nacionālisma izpausmēm» Latvijā?

Tāpēc, ka vairums zviedru žurnālistu korpusa ir politiski kreisi noskaņoti autori un viņi lielā mērā dominē Zviedrijas mediju telpā. Šī situācija izveidojusies vēsturiski, pēc Otrā pasaules kara. Par to Zviedrijā daudz diskutēts un šķēpi lauzti, taču šī joma ir atsevišķa raksta tēma. Tas ļoti lielā mērā attiecas arī uz Zviedrijas sabiedriskā radio darbiniekiem, par kuru «kreisumu» zviedru kultūržurnālistikā ir daudz rakstīts, diskutēts un pat pieprasīts atstādināt no darba vairākus vecās paaudzes žurnālistus tajā pašā ziņu redakcijā. Paradoksāli, ka zviedru politiķi nereti ir daudz labāk informēti par notikumiem Latvijā nekā žurnālisti. Diemžēl. Nav 100% neitrālas žurnālistikas, jo pat jebkuru ziņu veido cilvēki ar savām politiskajām simpātijām. Par to ir grāmatu kalni sarakstīti.

Savās intervijās (radiosižeta sakarībā) paudu domu, ka Latvijas vēstnieks Zviedrijā un atbildīgie ierēdņi šādā situācijā varēja rīkoties izlēmīgāk un ņemt informatīvo iniciatīvu. Līdzīgi kā to pēdējo 20 gadu laikā ir darījuši igauņi analogās situācijās. Protams, Zviedrijas radio darba noteikumos nav šāda «rutīnas soļa», jo neviens nedrīkst iejaukties redakcionālajā neatkarībā. Taču ikviens, kas studējis publiskās attiecības (PR), zina, ka medijam ir (negribīgi!) jāpiešķir ētera laiks, ja ir iestājusies krīzes situācija un ziņu izlaidumā lietas var tikt pārprastas, kā tas bija izveidojies arī šajā gadījumā.

Pati esmu tikusi aicināta uz rīta intervijām šajā pašā Zviedrijas sabiedriskā radio ziņu redakcijā brīžos, kad bija «krīzes situācija» saitēs ar Latviju: parlamentā notika diskusijas par robežu atvēršanu jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, to skaitā arī Latvijai. Tolaik bijušais premjers Jērans Pēršons izteica bažas, ka sāksies sociālais tūrisms «no austrumiem», un mani par šo tēmu intervēja sešos no rīta programmas Ekot redakcijā. Uzstājos arī būvfirmas Lavals un Partneri skandāla sakarībā, arī sešos no rīta. Rīta ziņu izlaidums radio ir vissvarīgākais, tāpēc šāda prakse pastāv. Protams, ziņu redakcijai nav «kāds jāaicina», taču vēstnieks var izmantot krīzes situāciju un pastrādāt labu darbu savas valsts labā, kā to mēdza līdz šim apskaužami gudri praktizēt igauņi. Galu galā reportiere sižeta sākumā informēja, ka preambula ir izraisījusi spēcīgas kaislības Latvijā, un tas ir pamats šādam solim.

Pēc šā radio sižeta es vērsos ar savu iesniegumu pie Zviedrijas radio un TV kvalitātes uzraudzības pārvaldes ar lūgumu pievērst uzmanību attiecīgajam 13.oktobra pusdienas izlaiduma sižetam Zviedrijas radio. Mans mērķis nav izrēķināties ar autoru vai kolēģiem, es nealkstu sodus vai represijas, bet zinu, kā reaģē zviedru kolēģi, ja kādu viņu gatavotais sižets ir aizskāris. Es nemaz tagad negaidu, ka kādu sodīs vai atlaidīs no darba par šo 13.oktobra sižetu. Nē, protams, ka nē, taču es paudu viedokli un zinu, ka mani uzklausīs un sižetu pat Latviju Zviedrijas radio būs vairāk un tie būs dziļāki un ne tik virspusēji. Tas nozīmē, ka man ir vienalga, kādu atbildi es saņemšu pēc mēneša. Savu soli esmu spērusi un aicināju nopietnāk analizēt kaimiņvalsts notikumus. Tā esmu darījusi līdz šim un darīšu arī turpmāk.

Varu turpināt šo līniju arī Latvijā un ar šo publiski atvainoties O. Procevskai un L. Liepam, ja viņus manas intervijas TVnet un Latvijas Avīzē ir aizskārušas. Taču tāds ir mans viedoklis, kad draud ar holokaustu, no kura pavisam reāli ir cietuši arī mani vecāki un vecvecāki. Man tas nav tikai vārds. Man tās ir šausmas.

Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes

2013. gada 2. oktobrī speciāli TVnet.

TVNet fotoMan nepatīk svešvārdi. Tādi kā «fasēts ūdens» (ūdens pudelēs) jeb «otorinologs» (ausu ārsts).

Taču reizēm ar svešvārdiem ir jāsamierinās, jo tie ir ienākuši mūsu ikdienā uz palikšanu un nozīmē svarīgas lietas, kurām latviešu valodā nav precīza aizstājēja.

«Ētika» ir viens no šādiem ļoti svarīgiem vārdiem, kas cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē tikumu profesijā (ārstu ētika, deputātu ētika, skolotāju ētika).

Tas nozīmē – ko drīkst un ko nedrīkst darīt politiķis, ministrs, preses sekretārs vai augstskolas rektors. Tā sakot, nedari citiem to, ko nevēlies, lai viņi dara tev.

Vienkārši?

Nepavisam. Sāksim ar piemēru «iz dzīves».

Tikuma valdzinājums

Pirms dažiem mēnešiem stāvēju parastā lielveikalā pie kosmētikas plauktiem, pētīju ziepju sastāvu. Pēkšņi virs galvas nobūkšķēja milzīgs zils balons, kas bija nomests no augšējā stāva pa slīdošajām kāpnēm un atsities pret mums – divām pircējām. Trieciens nesāpēja, taču patīkami nebija. Pārdevēja savāca lejā nokritušo augšstāva dekorāciju. Paudām epizodisku sašutumu un turpinājām savas gaitas. Pēc mirkļa aiz muguras atskanēja smalka balss: «Lūdzu, piedod, ka mēs tā izdarījām!» Pagriezos. Manā priekšā stāvēja divi zēni, apmēram deviņus vai desmit gadus veci. Abi atvainojās par notikušo. Balons esot mazliet pagrūsts, taču nelaimīgi uzņēmis lidojumu pa kāpnēm lejā. Vecāku tuvumā nebija. Viņi paši bija izlēmuši man atvainoties par savu neglīto rīcību, kas izraisīja citam cilvēkam problēmas. Piedevu, uzslavēju, palūdzu pasveicināt viņu gudros vecākus (laba kinderštūbe!) un padomāju, ka daudz vieglāk puikām, būtu bijis pazust. Noslēpties. Neviens viņus neredzēja pagrūžam balonu. Taču puišeļi neaizbēga, nesaslima ar izplatīto «krievu hokejistu slimību», bet varonīgi atnāca atvainoties.

Šāds solis nav viegls – atvainošanās žests katram nav par spēkam. Tas prasa ļoti dziļu ētikas izpratni. Vecāki saviem puišeļiem to bija iemācījuši.

Pieņemu, ka tiem lasītājiem, kas lasa šo tekstu un nesaprot kas «tā ētika ir par zvēru», visa pasaules kārtība saistās ar likumiem un noteikumiem. Ja likums to neaizliedz, tad var mierīgi mest citiem pircējiem ar balonu. Kāpēc ne? No tā taču nenomirst?

Ētika viņiem nav vajadzīga, tieši tāpat kā aklā zarna.

Šiem «četrkantīgajiem» es varu vienkāršoti paskaidrot tā: mūsu dzīvi nevar regulēt vienīgi ar likumiem un noteikumiem, lai tajā visiem būtu patīkami atrasties. Kāpēc nevar? Tāpēc, ka vislabāko regulējumu garantē nerakstītie noteikumi jeb ētika, kas aptver daudz lielāku darbības lauku nekā visi pasaules likumi un noteikumi kopā.

Ētika ir spainis, bet likumi – spaiņa rokturis.

Demokrātijas sarūsēšana

Jaunākie britu ideju smēdes Demos pētījumi liecina, ka demokrātijas indekss pasaulē turpina kristies. Latvija atkal tup savā 48.vietā, turpat kur Panama, Meksika un Surinama. Demokrātija lēni drūp arī vecajās valstīs. Mazinās sabiedrības atbalsts varai un pieaug korumpētības līmenis. Tas nozīmē, ka ētika nedarbojas. Tās vietā visu nosaka «četrkantīgie» jeb no likumiem atkarīgie.

Kā visnozīmīgāko valsts demokrātijas graušanas faktoru šodien vērtē mediju neatkarības ierobežošanu. Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Grieķijā mediju situācija ir neakceptējama. Freedom House tikko «izņēma» Ungāriju ārā no brīvo mediju valstu grupas. To panācis valsts varas spiediens uz medijiem.

Izskatās, ka pie mums Latvijā šī situācija sāk tuvoties ungāru scenārijam, jo aizvien spēcīgāk sajūtams varas + naudas administratīvais spiediens uz mediju sistēmu. Likums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt medijos, mums it kā ir, taču aizvien uzkrītošāk notiek ētikas ignorēšana šajā jomā, kas nupat jau būs aprijusi Latvijas žurnālistiku, pārvēršot to par PSRS laiku goda plāksni: masīvi pozitīvu + deklaratīvi imperatīvu = neinteresantu. Iemesli ir vairāki, taču šoreiz pievērsīsimies mediju pirkšanai jeb melnajam PR.

Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss nosaka, ka «jābūt nepārprotamai robežai starp reklāmu un autora sagatavotu materiālu. Autora teksts nedrīkst imitēt reklāmu, jo šādi raksti rada šaubas par redakcijas objektivitāti, kā arī par masu informācijas līdzekļu neatkarību». Ar to jāsaprot, ka medija saturs nedrīkst pakļauties neviena pasūtītāja interesēm. Tieši tāpat kā ārsts nevar mainīt pacienta diagnozi (samaksātās naudas dēļ), arī medijs nevar mainīt žurnālistikas saturu ietekmīga vajadzību finansējuma dēļ. Mediju misija demokrātiskā valstī ir spēlēt pret tiem, kam ir «vara = nauda». Ja šī spēle nenotiek, tad grūst demokrātija.

Kurš grauj Latvijas demokrātiju?

To dara visi mūsu ietekmīgākie ekonomiskie spēlētāji, pērkot saturu medijos. Piemēram, «Rīgas Pilsētbūvnieks» savā izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā pieprasa visiem pretendentiem nodrošināt pasūtītā materiāla ievietošanu ziņu raidījumos ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm, norādot pat medijus, kur šīs melnais PR jeb «nopirktās ziņas» jāievieto, – LTV1, LTV7, TV3 Latvia, TV6 Latvia, LNT, TV3+ Latvia, TV5 Latvia, Pirmais Baltijas Kanāls. Pieprasa arī to pašu nodrošināt «Latvijas Avīzē», NRA, «Diena», «Vesti Segodņa». Uz žurnāla «Ir» jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, Ivo Kiršblats («Rīgas Pilsētbūvnieka» preses sekretārs) atbild: «Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara» (Ir, 27.12.2012.).

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, kas tikko pasūtījusi publikācijas SIA «Mediju nams» 421,25 LVL, Radio SWH 10 000 LVL un AS «Lauku Avīze» 5000 LVL apmērā.

Neatpaliek arī pašvaldības, piemēram, Ventspils dome, pirms pašvaldību vēlēšanām nopirka laikraksta «Ventas Balss» sleju saturu par 250 000 latiem.

Šie piemēri nav izņēmums, bet gan Latvijas mediju ikdienas nepievilcīgā norma. Visi «mūzikas pasūtītāji» ir pārliecināti, ka neko sliktu nedara. Viņi nejaucoties mediju saturā: «Kā vienmēr sadarbības gadījumos, tiek ievērotas visas likuma prasības, tiek atzīmēts, ka informācija tapusi sadarbībā, un info bloks tiek veidots atšķirīgi no pārējā avīzes maketa. Nedz ministrija, nedz kāda cita iestāde nevar nopirkt publicistiku, jo to nepieļaus neviens nopietns medijs – visi pārzina likumus un ievēro tos. Nezinu nevienu avīzi, TV vai radio, kurš šādu līgumu dēļ būtu gatavs pārkāpt likumu un, piemēram, nepieteikt sadarbību un neiezīmēt attiecīgos materiālus,» uzsver LIZM preses sekretāre Anna Kononova.

Diemžēl radio un TV ēterā un nopirkto avīžu slejās «pasūtītais teksts» saplūst ar redakcijas tekstu, jo to skaidri un nepārprotami nepiesaka kā apmaksātu reklāmu, bet gan maldina ar tekstu, ka raksts vai pseidoziņas «tapušas sadarbībā ar pasūtītāju». Tas pārvērš žurnālistiku pozitīvisma ķīselī. Tajā pašā, kuru neviens nevēlas strēbt. Vainīgi mediju vadītāji? Viņu alkatība? Neorientēšanās mediju darba ētikā?

Man nav iebildumu, ja medijos parādās šādi nepārprotami iezīmēti reklāmas vai informatīvi raksti, kas uzkrītoši nodalīti no redakcionālās daļas (norādot, ka tas ir nopirkts, apmaksāts viedoklis), taču tos nedrīkstētu gatavot žurnālisti, kas veido arī publicistiskus neatkarīgus materiālus. Tas ir PR un reklāmas darbinieku, nevis žurnālistu darba lauks.

Žurnālistikai ir vajadzīgi normāli eksistences apstākļi un to nosaukums ir 100% neatkarība. Ja 100% neatkarības nav, tad žurnālistika mirs tieši tāpat kā badā nomērdēts, pieķēdēts cilvēks pagrabā.

Vissliktākais, ka šo Latvijas žurnālistikas nāvi veicina arī Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas.

Eiro ieviešanas kampaņa Latvijā ir pārkāpusi mediju ētikas rāmjus, jo Latvijas valdība nedrīkstēja 3. janvārī lemt par finansējuma piešķiršanu informatīvi analītisku sižetu veidošanai Latvijas sabiedriskajos medijos un piešķirt šim nolūkam naudu LTV un LR 30 000 LVL. Tas ir melnais PR un nepieļaujama rīcība, par kuru šīs idejas autoram pienākas sods.

Vēl nožēlojamāk, ka šo procesu atbalstīja arī NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants, kurš nez kāpēc kļūdaini deklarēja šo valdības iniciatīvu kā sabiedriskā pasūtījuma sastāvdaļu,

šādi pārvēršot «sabiedrisko pasūtījumu» par absurdu.Jā, tā ir – demokrātiju Latvijā grauj vispirms valdība, izvarojot savas valsts žurnālistiku. «Ķirurgu» bizness zārku industrijā turpinās.

Zinātņu doktoru maskarāde

Tikko Latviju pāršalca vēl viena absurdā teātra izrāde, kad IKVD apšaubīja 10 zinātņu doktoru zinātniskā grāda piešķiršanas tiesiskumu. Izrādījās, ka augstskola PRIVA bija piešķīrusi doktora zinātnisko grādu bez tiesībām to darīt, bet Latvijas Universitāte bija atļāvusi izveidot zinātnisko komisiju, kas bez pietiekama komisijas locekļu skaita mākslas zinātnē (5) atļāva aizstāvēties un piešķīra grādu, klātesot tikai diviem attiecīgās jomas profesoriem. Latvijas Universitāte nebija tiesīgā izveidot īpašu apvienoto promocijas padomi un apstiprināt tās nolikumu, taču tas tika izdarīts. Kā noskaidroju, tad LU «nepareizās zinātniskās padomes» priekšsēdētāja (kas zinātniski apstiprināja un garantēja procesu) ir profesore Ausma Cimdiņa.

Viņa ir arī politiķe – Šlesera reformu partijas LPP/LC deputāta kandidāte Saeimas vēlēšanām un pašlaik Rīgas Domes deputāte no partijas Saskaņas Centrs/GKR.

Tāpēc nav brīnums, ka politiskā elite Rīgā šobrīd ļoti negribīgi «meklē vainīgos» (I. Druvietes intervija LNT) un Latvijas Universitātes vadība vicina «kaujas cirvjus» rektora M.Auziņa un prorektora I.Muižnieka gatavībā pārsūdzēt Izglītības kvalitātes valsts dienesta lēmumu, jo «krievu hokejistu slimība» dara savu – neļauj atzīt zaudējumu un atvainoties. Ētika ir paralizēta, darbojas tikai «četrkantīgās» likumu loģikas krustvārdu spēles.RPRIVAs rektore šajā kontekstā rīkojas daudz civilizētāk, gan atvainojoties sabiedrībai, gan solot izlabot kļūdas.

Izrādās, ka pat dažu augstskolu vadītājiem ētika joprojām ir svešvārds.

Kurš viņiem var uzdāvināt svešvārdu vārdnīcu?

Humanitāro disciplīnu laiks norisinās pašreiz

2013. gada 13. septembrī

Neraugoties uz to, ka valdība un prognozētāji visiem spēkiem cenšas pievērst studentus eksaktajām (tehniskajām) disciplīnām, pats laika ritējums akūti pieprasa humanitārās zinātnes atklājumus Latvijas akūto sabiedrības problēmu atrisinājumam.

Jā, es zinu, ka praktiski visur Eiropā pašlaik runā par humanitāro disciplīnu krīzi. Harvardas universitāte tikko informēja, ka humanitāro disciplīnu studējošo studentu skaits pēdējos gados samazinājies no 36% līdz 20%; ASV no 14% līdz 7%.

Šie skaitļi rāda, ka amerikāņu studenti seko racionālisma aicinājumam un izlēmuši neinteresēties par vēsturi, komunikāciju, filozofiju vai valodām. Tehnokrātisks spīts ņem virsroku.

Dabas zinātnes un medicīna intensīvi meklē un atrod jaunus tehniskus risinājumus, zāles, ārstniecības metodes, kuras ne tikai efektīvi uzlabo cilvēces dzīves kvalitāti, bet arī lieliski nodrošina lielo koncernu peļņu.

Kāda jēga šajā situācijā no humanitārajām disciplīnām? Kā savulaik man norādīja augsti PSRS zinātnes ierēdņi: ”kāds labuma valsts aizsardzībai no jūsu mediju pētniecības? Nekāds! Jūsu zinātne valstij vispār nav vajadzīga!”

Tā domā diktatūras valstīs. Tajās zinātne ir pātagas pagarinājums.

Izskatās, ka arī brīvajā Latvijā nekas nav mainījies.

PSRS laika aizspriedumi par humanitārajām disciplīnām, kā ”otršķirīgām” un ”nevajadzīgām” turpina eksistēt.

Iespējams, ka šī šobrīd tik populārā racionālisma nostāja sākumā pārliecina: ja nevar nopelnīt vai gūt strauju konkrētu labumu ar savu pētniecību, tad tā nav zinātne.

Vai ne?

Taču vienlaicīgi, apšaubot humanitāro zinātņu nozīmību, pati sabiedrība piedzīvo aizvien dziļākus krīzes aizu ”iekritienus” no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties, ja sabiedrības rokās būtu bijuši fundamentālāki humanitārie vērtību orientieri.

Domāju, ka neviens man neiebildīs, ja uzsvēršu, ka modernā sabiedrība ir kļuvusi aizvien kompleksāka, globālāka, ciešāk saistīta ar sociālo kompetenci un komunikatīvo spēju saziņā.

Tā ir refleksīva un aizvien atkarīgākā no kultūrsociālā publiskuma.

Nepieciešamība pēc humanitārās ekspertīzes mūsu sabiedrībā pieaug ar katru dienu, taču mēs tā vietā piedāvājam tehnisko ekspertīzi.

Neaizmirsīsim, ka nācijas dzimšanas brīdī to balstīja tieši humanitārie kolosi. 

Pēc otrā pasaules kara tehnoloģijas ņem virsroku un humanitārā zinātne tiek iekļauta ideoloģijas kategorijā un pat komunikācijas zinātnes nez kāpēc pārvērtās par servisa jeb sociālajām zinātnēm.

Kāpēc humanitārajai zinātnei turpinās nozīmes atņemšana arī šobaltdien?

Kāpēc humanitārām pētniekam šodien Latvijā vairāk jājūtas kā savādam izlēcējam, kas (līdzīgi ekstravagantam māksliniekam) pēta ”vien pašām svarīgas lietas”?

Kāpēc tā ir izveidojies, ka tikai eksaktās zinātne skaitās un humanitārās – nē?

Jautājumu šajā virzienā ir vairāk nekā atbilžu.

Sāksim atbildēt.

1.         Vispirms tāpēc, ka eksaktās zinātnes ir iemācījušas valsti un finansētājus uzreiz ”uzvārīties” – iegūt peļņu no pielietojamiem atklājumiem. Peļņas vajadzība paverdzina zinātni un nedod iespēju tai attīstīties atbilstoši tās iekšējās attīstības loģikai, bet gan attīstīties saistībā ar merkantilismu. Tātad – ja nav ātras peļņas, tad šāda zinātne ir nevajadzīgs luksus. Humanitārā zinātne nepiedāvā šādu ”uzvārīšanos” un tāpēc tiek vārdzināta.

  1.         Eksaktās zinātnes tieksme pēc ”uzvārīšanās” rada priekšnosacījumus arī humanitārajām disciplīnām sekot ”pasūtītāja” vajadzībām. Tiek veikti pasūtītajam ”vajadzīgi” socioloģiski pētījumi un arī citi klientam nepieciešami ”humāni”, ”zinātniski” pētījumi, kuru rezultātus jau iepriekš  nosaka finansētājs. Tā ir zinātnes nāve.

Ko lai dara šādā situācijā?

Jāforsē fundamentālās humanitārās zinātnes attīstība Latvijā.

Viens ir skaidrs – mūsu sabiedrības vadība netiek galā ar savām un citu izraisītajām humanitārajām problēmām. Ir nepieciešami nopietni pētījumi, lai izrautu Latviju kopā ar sociālo kontekstu no krīzes. Bez nopietniem zinātnes pētījumiem un fundamentāliem atklājumiem tas nebūs iespējams.

Aktuālās problēmas ir jāatrisina mūsu pašu humanitārajām zinātnēm ar maksimālu dziļāku laika griezumu.

Var pat teikt, ka humanitārā zinātne vienīgā var izglābt gan mūsu valsti, gan sabiedrību. To nespēs paveikt nedz ekonomisti, nedz baznīca.

Tik dziļi esam.

Augstākās izglītības sistēmā un mūsu sabiedrībā būtu daudz nopietnāk jādomā par amerikāņu tradīcijas liberal arts education , ko latviski varētu saukt par brīvo zinātņu, brīvo mākslu ieviešanu aprobežotās ekonomisma perspektīvas vietā.

Vadībai šodien nepieciešama plaša – ģenerālā, visaptverošā kompetence, nevis šauras specializācija vadībzinātnēs vai ekonomikā.

Šis laiks ir klāt.

Tikai aklie to neredz.