Speciāli TVNET

Zinātne ir maģisks eksistences lauks, jo atklājumi rodas negaidīti, lai pēc tam būtiski mainītu mūsu dzīvi. Kā tas notiek? Visbiežāk zinātniskos atklājumus ģenerējot viņa augstība – „gadījums“. Pašlaik daudzas kontroles sviras zinātnē pārņem mākslīgais intelekts. Tas turpmāk labāk diagnosticēs krūšu dziedzeru vai prostatas vēzi, precīzāk noteiks jebkuru citu diagnozi un palīdzēs straujāk veikt aprēķinus. Taču arī šī svira tikai palīdzēs uz noteiktu laiku. Lai pēc tam radītu jaunas grūtības, kuras risinās jau nākamo paaudžu zinātnieki. Tāpēc, ka zinātne nav un nekad nebūs “pabeigta grāmata. Katrs nozīmīgs sasniegums rada jaunus jautājumus. Laikam ejot, katra attīstība nonāk pie jaunām un lielākām grūtībām“ (Alberts Einšteins)  

Cik cilvēcīga ir zinātne?

Zinātnes jomā vienmēr tiek mēģināts distancēties no visa, kas tiek saistīts ar cilvēka vājībām – emocionalitāti, jūtīgumu vai subjektīvismu. Izvairoties no privātiem vērtējumiem, individuālam interpretācijām. Visam jābūt tik objektīvam, cik vien tas ir iespējams. Sajūtam un emocijām zinātnē nav ko darīt. Tās tikai traucē. Viss, kas kādam patīk vai nepatīk, ir nebūtisks zinātnē. Jo kļūdīties ir tik cilvēcīgi. 

Lai no tā izvairītos ieteicams neko nerēķināt galvā, bet paļauties uz kalkulatoru, kas ir precīzāks. Aculiecinieku iesaka nomainīt ar kameru, kas novēro ilgāk un uzmanīgāk. Ja reiz mašīnas pamazām pārņem šo mūsu lietu un procesu novērošanu, tad atklāts kļūst jautājums – vai mēs zinātnieki vispār turpmāk būsim vajadzīgi zinātnei? Varbūt nākotnes pētījumi iztiks bez cilvēka klātbūtnes? Galu galā cilvēkam ir tik daudz nevajadzīgu emociju un sajūtu, kas rada priekšnosacījumus dumjām kļūdām un pārpratumiem. Piemēram, 19.gadsimtā divi astronomi apgalvoja, ka esot atklājuši jaunu kosmosa fenomenu. Miglas mākoni. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka šo mākoni ir radījuši viņi paši smēķējot pie teleskopa.

Tagad pie teleskopa vairs astronomi nesmēķē. Nē, vairs tā nedara, jo nevienam nav jāstāv tumsā un drēgnumā ārā. Debesu pētnieki tagad sēž siltās istabās pie saviem datoriem un signāli no bezgalīgajām debesīm ierodas pie viņiem paši. Tabulu un grafiku veidolā. Šādi strādāt ir vieglāk. Ērtāk un patīkamāk. Dators pats visu saprot un „noliek“ pētniekam priekšā rezultātus. 

Mēs (cilvēki) iegādājamies instrumentus un izlemjam ko pētīsim. Tulkojam savu pētījumu rezultātus, iesaiņojam tos formulējumos un pēc tam atdodam mākslīgajam intelektam darboties tālāk. Vai mašīnas var mums atņemt pēdējo bastionu – ideju ražošanu? 

Kā rodas idejas?

Eksistē pieņēmums, ka lieliskas idejas rada ģeniāli cilvēki savādās situācijās. Saskata to ko mēs (pārējie) neredzam. Piemēram 17.gadsimta filozofs Renē Dekarts uztvēra kosmosu kā ģeometrisku telpu, identificēja matēriju un telpu. Būtiski pārmainot zināšanas par cilvēka domāšanu daudzos pētniecības virzienos. Kāpēc tieši tā viņš domāja un darīja? Tāpēc, ka pētījumus un radošo atklāsmi vienmēr nosaka vide, kurā pētnieks dzīvo un strādā. 

300 gadus vēlāk Alberts Einšteins konstatēja, ka naksnīgā debess nav Dekarta „miera osta“ ar melnu fonu. Drīzāk sfēriska virsma, kurā laiks izgrebj ieplakas. Kad Einšteins izvirzīja šo nedaudz dīvaino teoriju, tad kolēģi zinātnieki steidzās pie saviem teleskopiem, lai noskaidrotu, vai tā patiešām varētu būt patiesība. Aprēķinātais izrādījās patiesība. 

Kāpēc konkrēti cilvēki šīs lietas atklāja? Vai viņi bija redzīgāki par pārējiem saviem laikabiedriem? Saskatīja modeļus, kuriem citi nepievērsa vērību. Iespējams, ka tieši šajā jomā MI mums palīdzēs vairāk, nekā līdz šim tika pieņemts. MI spēj atpazīt modeļus datu kopās un  tieši šīs spējas dēļ pratīs atrast saderīgas lietas daudzās jomās. Taču atgriezīsimies pie vēsturiskā konteksta, kas lielā mērā nosaka zinātniskās idejas saturu. 

Piemēram, tā pati Relativitātes teorija piedzima uz kāda neliela rakstāmgalda Bernē. Pie galda sēdēja Einšteins, tolaik 26 gadus vecs. Istabā, kopā ar viņu, bija sieva un gadu vecā meita. Abi aplūkoja pulksteņus un citus laika mērīšanas izgudrojumus, jo šis bija 20.gadsimta sākums, kad specifiski laika mērītāji bija nepieciešami. Tolaik bija radās liela vajadzība pēc pulksteņiem, kurus varētu sinhronizēt lielos attālumos, jo dzelzceļš pirmo reizi savienoja lielākās Eiropas pilsētas, kuras līdz tam bija lieliski iztikušas ar nedaudz atšķirīgu laika skaitīšanu. Tobrīd bija pienācis laiks savienot nesavienojamo. Ja divi vilcieni izbrauca no dažādām pilsētām atšķirīgos laikos, tad pasažieri ne tikai riskēja nokavēt savus braucienus tālāk, bet abi vilcienu vadītāji varēja iedomāties, ka sliežu ceļš ir brīvs un avārijas nav iespējamas. Par to domājot fiziķis nonāca pie jaunas teorijas. 

Tā tas notika

Zinātnes vēsturnieks Pīters Galisons uzskata, ka tieši šie pulksteņi bija ļoti svarīgi Einšteinam, kura domāšana bija vizuāla. Tie arī radīja priekšnoteikumus jaunas teorijas formulēšanai. Vēlāk Einšteins kļuva slavens ar vienkāršiem domu eksperimentiem, kas sākās ar it kā parastiem, ikdienas priekšmetiem un notikumiem. Tātad jautājums par to, kā savienot laiku un kustību, radīja relativitātes teoriju. 

Kādi ir šie ģēniji? Viņi dzīvo ļoti parastu dzīvi. Varbūt reizēm aizraujas ar pāris aliņiem krogā. Iespējams, ka vakaros mēdz iegrimt savās mazajās, muļķīgās ikdienas problēmās. Tieši tāpat kā mēs pārējie. Taču kādu dienu viņi pamana konkrētu objektu vai sajūt vāju garāmejošu smaržu, kas viņiem rada impulsu, pieziežot par „kaut ko“ padomāt un sākt to izprast. Tā pēkšņi dzimst ideja.

Renē Dekartam ģeniāla filozofijas ideja esot iešāvusies prātā 1619.gadā, Ulmē. Toreiz viņš bija 23 gadus vecs un Eiropā plosījās 30 gadu karš. Dekartu iesauca armijā un viņam bija jāiet karot. Taču iesaukšanas brīdī iesauktais saslima. Ēku, kurā zinātnieks tobrīd atradās, ieputināja sniegā un tur viņš tupināja cīnīties ar drudzi un paaugstinātu temperatūru. Esot juties tik slikti, ka nespējis atšķirt reālus notikumus no sapņiem. Vēlāk šo laiku viņš atcerēsies kā pierādījumu tam, ka cilvēks pats nespēj atšķirt reālo no nereālā. Dekarta metode ir mēģinājums noskaidrot atklājuma patiesīgumu ar sistemātisku šaubu palīdzību. Viņš pakāpeniski pētīja dažādus zināšanu avotus, lai lēni un uzmanīgi nonāktu pie drošu, pārbaudītu zināšanu bāzes. Viņš bija racionālists (tieši tāpat kā Platons). Tāpēc viņa uzticamais zināšanu avots bija saprāts, kuru filtrēja trīs etapi: uztveres impulsi, šaubas par atklāto un pārbaudes process formulējuma formā. Protams, ka par visu var šaubīties, taču vienu lietu Dekartam neizdevās apšaubīt – vai viņš dzīvo, eksistē un domā. Tieši tāpēc arī esot radies apgalvojums ”Cogito, ergo sum” jeb es domāju, tātad dzīvoju. 

Sākumā Dekarts bija matemātiķis. Matemātika pieprasa visu šaubu un neskaidrību novēršanu. Jāprecizē tēzes, jādeklarē rezultāti. Ja cilvēka saprāts ir tā eksistences atslēga, tad matemātika ir tas pats kas daba. Tā uzskatīja Dekarts. Daba ir pilna ar šķietamām īpašībām, taču visums ir ģeometriska telpa un domas ir dvēseles matērija.

Daudzus viņā biogrāfijas pētniekus vēl šodien neliek mieru doma, ka Dekarts šo visu nebūtu atklājis, ja viņam nebūtu uzbrukusi slimība un drudzis Ulmā. Var gadīties, ka slimības stāvoklī skaņas šķiet uzbāzīgākas un skaļākas, tēlu kontūras izplūdušas. Šo visu lieliski formulē vācu dzejnieks Durs Grūbens savā romāna-dzejā „Par sniegu“, kurā apcerēts Dekarta slimības laiks Ulmā pie Minhenes. Tajā stāstīts par to, ka ārkārtējas situācijas liek cilvēkam saprast ārkārtējus notikumus un pareizi tulkot to, kas pasaulē notiek.  

Ceļu un impulsus (kā zinātnieki kaut ko atklāj) ir pētījuši daudzi. Galu galā ir noskaidrojies, ka nekas nenotiek vienā acumirklī. Dekarta filozofija un Einšteina relativitātes teorija piedzima vairāku gadu laikā. Tas nenotika vienā rāvienā. Atklājums prasa garu domāšanas procesu un tikai pamazām pieņem pieņemamu un saprotamu formu. Šiem atklājumiem nav un nevar būt projekta. Tie nenotiek pēc plāna. Sākumā tas ir pārsteigums par kaut ko, kas notiek. Pēc tam piedzimst jautājumi, kas tiecas atklāto savādību noskaidrot. Vai mašīnai arī piemīt zinātkāre un vajadzība saprast? 

Izskatās, ka cilvēku šajā jomā tai pārspēt neizdosies. 

Domājot par laiku, kas pašlaik nosaka mūsu eksistenci, prātā nāk atziņa, ka jo mazāk cilvēks zina, jo spēcīgāku viedokli pauž. To mēs redzam gan ikdienas „virtuves sarunās“ par politiku, vakcīnām vai zinātni gan internetā, sociālo mediju diskusijās. Daudziem nepietiek laika un spēka iemācīties un apgūt. Daudz vieglāk ir runāt bez zināšanām un „noliedzot zinātnes principus, apjūsmot katru paradoksu“ līdz brīnuma līmenim (Galileo Galilejs). 

Galu galā „zinātne ir pārbaudītās zināšanas, bet pašas zināšanas ir organizēta dzīves esence“ (Emanuels Kants). Iespējams tāpēc nekad, neviens aparāts vai ierīce neatņems radības kronim varas scepteri.