Martins Aihingers bija 17.gadsimta vācu sludinātājs, mistiķis, zemnieku pūļa musinātājs un šodienas izpratnē – terorists. Viņam izdevās magnetizēt masu apziņu un pulcināt ap sevi neskaitāmus pielūdzējus, sekotājus. 300 gadus vēlāk viņa paveikto sāka studēt Hitlers un centās atkārtot ko līdzīgu. Pēc tam to pašu izmēģināja Tramps ar Kapitolija „ieņemšanas akciju“ Vašingtonā un Putins ar karu Ukrainā. Pie kam, visi viņi sevi uzskata par dziļi ticīgiem cilvēkiem un uzskata, ka rīkojas Dieva vārdā.
Bez izglītības un profesijas
Tā tas notiek – jo mazāk cilvēks mācījies, skolojies un izglītojies, jo lielāka vajadzība pārkārtot pasauli pēc savas shēmas. Dižvadoņi mēdz būt tieši šādi – neizglītoti, aizrautīgi narcisi, kuri apņēmīgi tiecas kļūt par līderiem. Protestants Martins Aihingers jeb Martins Laimbauers (dzimis 1592.gadā Austrijā) bija viens no viņiem. Laikā, kad Austrijā tomēr uzvarēja katoļticība, spiediens uz zemniekiem pastiprinājās, un priesteri no Itālijas nemācēja sludināt dievvārdus vācu valodā, masu neapmierinātībā bija acīmredzams fakts. Šajos nemierīgajos laikos viņš izveidoja savu mācību jeb teoloģiju, kas apvienoja tautas ierašas, pagānu ticību, maģiju ar kristīgo puritānismu. Tātad noformēja pats savu skolu jeb ticību. Kā viņam tas izdevās? Martins sludināja, ka saņemot pavēles no Dieva caur uzticamu eņģeli. Sākot ar 1632.gadu, viņš sāka attīstīt savas ticības kustību, kuru zemnieki labprāt pieņēma un aktīvi pievienojās. 1635.gadā sludinātājs jau noorganizēja ticības brāļu manifestāciju, kurā piedalījās ap 700 cilvēku. Ieskaitot bruņotu vienību, kas apsargāja vadoni. Rībinot bungas un vicinot karogus. Varas uzbrukums demonstrācijai beidzās ar izgāšanos, jo Martins no gūstītājiem aizbēga. Tas, protams, cēla viņa pašlepnumu un popularitāte auga augumā. Taču pāris gadus vēlāk viņš iekrita lamatās. 1636.gadā Aihingers atkal sarīkoja procesiju Vasarsvētku laikā. Policija zibenīgi sagatavojās pretreakcijai, mobilizējot ap 2700 kārtībnieku. Pēc varas domām, Martina ticība bija bīstama lieta valstij un tāpēc tā bija jāiznīcina. Martina piekritēji (ap 300 kaujinieku) devās bruņotā sadursmē ar kārtībniekiem un pēc tam bēga uz Frankenbergu, cerot uz Dieva palīdzību un maģisku uzvaru. Aihingers bija pārliecinājis savus sekotājus, ka kalpo dižai idejai un tāpēc no debesīm nolaidīsies Frīdrihs Barbarosa ar 60 000 karavīriem un viņam palīdzēs uzvarēt. Taču debesu palīdzība neieradās, nenāca palīgā un armija nodedzināja visu Frankenbergu līdz pamatiem, nogalinot pat bērnus un sievietes. Ticība maģiskajam nefunkcionēja. Grāfs Kaspars fon Starhembergs nākamajā dienā uzbruka Aihenberga pozīcijām un pēc trīs stundu kaujas, nemiernieki beidzot padevās. Aihingeru nogādāja Lincā un nāves sods tika izpildīts 20. jūnijā. Viņu sacirta gabalos un izstādīja apskatei. Par šo sodīšanas veidu vēlāk angļu diplomāts Tomas Hovards uzrakstīja garu eseju, jo ceļoja cauri Austrijai un bija pārsteigts par šādu nežēlīgu izrēķināšanos. Interesanti, ka šis skumjais stāsts ieguva jaunas krāsas brīdī, kad 1903.gadā kāds skolēns no Lincas, kuru sauca Adolfs Hitlers to visu izlasīja. Viņš bija sācis pievērsties folklorai un vēstures grāmatām, lai iepazītos ar senajiem notikumiem, kas atstāja būtiskus nospiedumus viņa turpmākajā dzīvē. Par to var izlasīt Augusta Kubičeka grāmatā “Adolfs Hitlers, mans jaunības draugs“ (”Adolf Hitler, mein Jugendfreund” (1953). Šo tekstu skarbi kritizēja pēc otrā pasaules kara (50. un 60.gados), uzskatot, ka Kubičeks visu izfantazējis un nekas tamlīdzīgs nav noticis. Taču tagad šo grāmatu uztver mierīgāk un saprot, ka šis teksts ir lielisks informācijas avots par notikumiem fīrera jaunības gados Austrijā. Ja pieņemam, ka tas ko Kubičeks raksta ir taisnība, tad nākas secināt, ka Hitlers ir iespaidojies no pasakām un teikām. Tās viņu ir spārnojušas „dižiem darbiem“ un „varoņdarbiem“. Būvējot savas teorijas par vācu tautu un valsi uz savu fantāzijas iedomu pamata un svēti ticot tam, ko pats nosapņojis.
Ticības maģiskā svira
Džordžs Bušs, Ajatolla Homeinī un Abu Musabs Alsarkavi (Islāma valsts dibinātājs), Musolīni, Ādolfs Hitlers un Vladimirs Putins esot saņēmuši dievišķu pavēli doties politikā un īstenot dievišķas idejas. Visiem viņiem bija doma iekarot visu pasauli un padarīt to cēlāku ticības vārdā. Ticības loma politikas vēsturē ir pazīstama lieta. Gandrīz visi kari ir sākušies tieši ticības dēļ un miljoniem cilvēku gājuši bojā pārliecības dēļ. Labs piemērs šajā virzienā ir harizmātiskā dominikāņu mūka Džironamo Savonarollas reliģiskā diktatūra Florencē, laikā no 1494.-1498.gadam.Lauro Martiness šo procesu lieliski apraksta savā grāmatā (Scourge and Fire, Jonathan Cape).
Florence tobrīd ir ļoti attīstīta pilsēta, industrijas un banku centrs. Uzplaukums ierobežoja aristokrātu ģimenes un dieva iespēju izvērsties tirgotajiem un jaunbagātniekiem. Valdības pozīcijās bija Medičī klans, kas izskaidrojams ar savādo aliansi starp korumpētajiem augstmaņiem un kriminālajām aprindām.
Džironimo piedzima 1452.gadā turīgā ģimenē un tika gatavots ārsta karjerai. Taču tēva nāve izjauca plānus un jaunietis pievērsās publicistikai (”De ruina mundi”) pavēstot, ka atbrīvos savu valsti no korumpētām amatpersonām un negodīgas baznīcas. Savā darbā par baznīcas sabrukumu (”De ruina ecclesiae”) 1475.gadā viņš sāka izvirzīt tēzi par to, ka ir jāizveido jauna ticība. Pēc tam pievienojās dominikāņiem Boloņā un paziņoja ģimenei par savas „pasaulīgās karjeras“ beigām. Panāca lielisku karjeru ordenī un 1490.gadā tika nosūtīts sprediķot uz Florenci. Bija harizmātisks, aizrautīgs un strauji kļuva populārs. Uzdrošinājās nostaties pret Medičī klanu un katoļu baznīcas vadību. Politiskā situācijā piekārtojās viņa pravietojumiem un, tieši šie ārēji labvēlīgie apstākļi, pārvērta sludinātāju par varoni. Viņa mītiņos piedalījās līdz pat 15 000 klausītāju. Ar Dieva palīgu Florencei bija jāpārvēršas par Jauno Jeruzālemi. Viss grēcīgais bija jāiznīcina. To skaitā: kārtis, mūzikas instrumenti un nevajadzīgas grāmatas. Savonarola tobrīd varēja atļauties visu, pat kritizēt pāvestu.
Diemžēl 1498.gadā slavas periods beidzās. Viņu arestēja un sadedzināja kā ķeceri.
Pēc viņa nāca citi harizmātiski sludinātāji, politiski fanātiķi, ambiciozi teroristi, kas nostājās pret visiem un piedāvāja savu loģiku politiskā iesaiņojumā. Dieva palīgs tiek izmantots arī Latvijas politikā un viens no aktīvākajiem „spridzinātājiem“ te ir Ainārs Šlesers. Tātad – nekā neparasta. Visos laikos šādi „vadoņi“ ir bijuši un cerējuši uz Dieva palīdzību karjerā un biznesā.
Putina scenārijs
Ukrainas karš notiek pēc Putina scenārija. Viņš ļoti atgādina Aihingeru vai Džironimo, jo ir iedomājies, ka spēs pārveidot pasaules vēsturi uz savas ticības bāzes. Pārkārtot pēc savas programmas. Visu savu varas laiku Krievijā, Putins gatavojās bruņotām batālijām. Sagatavoja krievus psiholoģiski trešajam pasaules karam ar Kremļa dezinformācijas buldozera palīdzību un noskaņoja tautiešus sev pa labu. Tam lieliski noderēja propagandas filmas un krievu māksla kopumā, kas vienmēr nodarbojusies ar impērisma un krievu pārcilvēka sludināšanu. Pateicoties propagandai, represijām un krievu elites atbalstam, viņam izdevās piesaistīt krievu lielāko daļu savam projektam. Taču plānotais sajuta neērtu pretestību jau pirmajā kara nedēļā – februāra beigās. Putins nebija gaidījis Volodimira Zeļenska pretošanos un nerēķinājās ar viņa spēju mobilizēt ukraiņus aizsardzībai. Loģiski, ka Zeļenskim vajadzēja bēgt uz ārzemēm un atstāt Kijivu iebrucējiem. Taču viņš to nedarīja. Palika uz vietas un sāka negaidīti aktīvu pretošanos. Šajā brīdī Putina projekts sāka klibot. Nenostrādāja arī Putina paļāvība uz Eiropas egoismu. Pirmkārt – visi bija atkarīgi no krievu gāzes un naftas, otrkārt – Afganistānas un Irākas kari bija notrulinājuši vēlmi palīdzēt. Eiropai (pēc Putina domām) nevajadzēja pamanīt Ukrainas okupāciju. Putins bija pārliecināts, ka neviens vācietis vai norvēģis ukraiņiem nepalīdzēs, jo tad pašiem būs problēmas un lieki naudas tēriņi.
Saprotams, ka Putins ir pasaules čempions melošanā un šoruden krievu tika atkal apstrādāti psiholoģiski tā kā vadonim vajag – krieviem esot jāaizstāv sava teritorija pret „kolektīvo rietumu uzbrukumu“. Tātad pats uzbrucējs Ukrainai Putins tagad sevi tēlo kā tādu, kas „aizstāv dzimteni“. Lai gan kaujas faktiski nenotiek Krievijā, bet krievu okupētajās Ukrainas teritorijās. Tātad Putins negrasās atkāpties no sava sapņa. Viņš vēlas iekarot iespējami lielas citu valstu teritorijas un pakļaut visas demokrātijas sev. Vēlas būt „lielāks“ par visiem saviem priekšgājējiem. Ieejot Krievijas vēsturē līdzās Pēterim I un Katrīnai II. Interesanta ir viņa paša nostāja. Proti, tā ir nevis godīga atzīšanās, ka viņš vēlas paplašināt Krievijas robežas uz kaimiņvalstu rēķina, kas faktiski ir nelietīga okupācija un kolonizācija, bet gan šī esot vēsturiska kauja pret senu netaisnību. Putins beidzot ar šo atjaunojot robežas, kas Krievijai jau sen pienākoties. Ukraina esot tikai viena epizode šajā Putina projektā, kurā visa Eiropa būšot viena liela Krievija.
Putins, tieši tāpat kā Benito Musolini, fantazē un sapņo par gigantiskas impērijas izveidošanu no Sahalīnas līdz Portugāles rietumu piekrastei. Hitlers bija izplānojies tiešo to pašu vācu Lebensraum. Ja Putins būtu racionāls krievu vadonis, tad viņš nebūtu šo karu uzsācis. Nebūtu naivi iedomājies, ka ukraiņi gaidīs krievu atbrīvotājus ar ziediem un nebūtu cerējis, ka 24.februāra uzbrukumu pārējā pasaule vispār nepamanīs. Nē, viņš nav reāls un konstruktīvs valsts vadītājs. Drīzāk iedomu slimnieks, kas nepārdomātas rīcības rezultātā jau sen kļuvis par kara noziedznieku.
Vēsture rāda, ka visi apsēstie vadoņi ar savas reliģijas karogu mastā paklūp paši uz sava sliekšņa. Sabruks arī Putins ar visu savu „atbrīvotāju impēriju“. Pavisam drīz.