Kā pandēmija ietekmēs mūsu nākotni?

Līdz industriālajai revolūcijai, dzīvesvieta bija mūsu ligzda, cietoksnis un pils. Saimnieks būvēja dzimtas namu kā viensētu trim paaudzēm uz priekšu. Tieši šis vietas stabilitātes apstāklis lielā mērā noteica, kur un kā pēcnācēji dzīvos un strādās turpmāk. Industriālā revolūcija iesakņošanos nojauca. Tā ieradās ar kompaktu pārnakšņošanas dzīvokļu piedāvājumu. Tajos bija ļoti mazas virtuves un pāris telpas naktsmieram. Kādā sarunā ar man tuvu draugu – latviešu pretošanās kustības aktīvisti un filoloģi Valentīni Lasmani, nācās noklausīties sekojošu atziņu: cilvēkam vajag bērnības istabu, tad mazītiņu dzīvoklīti un vēlāk rindu māju, kur atvasītēm spēlēties. Vēlāk notiekot atgriešanās atpakaļ mūža nogales istabā un pēc tam pēdējā dzīvesvietā­, kas ir septiņi soļi Meža kapos. Skaudri, bet patiesi. Taču šobrīd Valentīnes lieliskajā shēmā notiek korekcija. Viens etaps vairs nedarbojas, jo pandēmija un darbs no mājām ir piespiedis cilvēkus – darba devējus un darba ņēmējus mainīt esošo modeli. Ja jāsāk strādāt no mājām, tad no kantoriem var atteikties un „ligzdai“ jābūt lielākai un universālākai.     

Kā turpmāk dzīvosim un strādāsim? 

Cik ilgu laiku caurmēra darba ņēmējs pavada ceļā no mājām uz darba vietu? Ziemeļvalstu statistika liecina, ka apmēram 35 minūtes katru darbdienu. Man iznāk ilgāk, jo Rīgā ir nesakārtota sabiedriskā transporta un stāvvietu sistēma, tāpēc velkos ar auto apmēram 50 minūtes no Juglas uz Pārdaugavu. Liepājā iznāk tāpat – stunda turp un stunda atpakaļ. Tas nozīmē, ka darbinieks zaudē diezgan daudz laika ceļā. Tāpēc nepārsteidz skandināvu aptauju rezultāti, kas liecina, ka ļaudis sāk akceptēt strādāšanu no mājām. Šoferi un bērnudārza audzinātāji no mājām, protams, strādāt nevar. Visiem šāds režīms neizdosies. Bez tam, ne visiem šāda pārkārtošanās ir psiholoģiski pa spēkam. Lielai daļai darbs no mājām atgādina mājas arestu. Tai pat laikā jāatceras, ka darbs no mājās nav nekas unikāls. Visi zemnieki un amatnieki tā ir strādājuši no sākta gala. 

Kapitālisms peļņas darbu mājās likvidēja. Zibenīgi mainījās darba, nekustāmā īpašuma tirgus, infrastruktūra mūsu pilsētās. Tagad notiek jaunas izmaiņas, jo daļa strādājošo vēlas tomēr atgriezties pie iespējas strādāt no mājām. To pierāda arī šis ķīniešu­–amerikāņu pētījums, kas jau 2013. gadā analizēja līdzīgu iespēju. Eksperiments tika veikts ar ceļojumu biroja darbiniekiem Šanhajā. Darbiniekiem, kas ikdienā strādāja pie telefona, lūdza pieteikties loterijai, kas piedāvā strādāt no biroja vai mājām. Daļa vēlējās strādāt no mājām (šāda iespēja iepriekš tika izveidota) un viņu darba produktivitāte cēlās par 13%. No mājām strādājošie jutās labāk un novērtēja šādu pavērsienu kā dzīves standarta uzlabojumu. Mazāk slimoja un retāk pieprasīja brīvdienas. Tātad – strādāja daudz vairāk. Liels ieguvums bija laiks, kuru darbinieki līdz tam pavadīja braucieniem uz darba vietu, kas Šanhajā aizņem vidēji 1,5 stundu vienā virzienā. Rezultātā katru dienu 3 stundas tika pavadītas transportā uz vai no darba vietas. Tas ir daudz. Ziņa par to, ka daudzi izdarīja vairāk pandēmijas laikā, ir jau konstatēts fakts. Amerikāņu pētījums pierāda, ka šādi strādājot, darbinieki padarīja par 1/3 vairāk nekā vecajā režīmā – strādājot kantorī vai redakcijā. Taču visi pētījumi šo atziņu neapstiprina. Japāņu analīze liecina, ka darbs no mājām pandēmijas laikā daudziem ir bijis mazāk produktīvs. Līdzīgu skepsi pauž arī britu analīzes, kurā tikai 30% aptaujāto atzīst, ka darbs no mājām bijis produktīvāks, nekā strādājot savā darba vietā.  Pie līdzīgas atziņas ir nonākuši arī vācu zinātnieki.

Jau aprēķināts, ka caurmērā 40% strādājošo varētu ikdienā strādāt attālināti no mājām. Tehniski varētu. Taču tas nenozīmē, ka tas ir 100% iespējams un būs produktīvi. Neizslēdzu, ka daudzos birojos, kantoros, redakcijās un centrālēs turpinās saglabāt šo pandēmijas laikā atklāto darba organizāciju. Jo ir cilvēki, kas vēlas tā strādāt un ir darba devēji, kurus šāda darba kārtība apmierina. Taču ir cilvēki, kuriem vajag fizisku tuvību ar kolēģiem. Daudzas darba vides analīzes rāda, ka vecās darba formas (ar darbu darba vietā) vairumam ir daudz veiksmīgākas nekā strādāšana mājās. Tātad, darbu organizējot, var izmantot eremītus, taču balstīties tikai uz tiem nav iespējams. Jau tagad var prognozēt, ka turpmāk mūsu darba vide sastāvēs no pienākumiem darba vietā un strādāšanas no mājām. Šī jaunā darba forma iesaistīs jaunus līdzstrādniekus, kas dzīvo tālu un izbraukāt nespēj. Protams, ka kolektīvs, kura darbinieki sastapies nekad nevar, nav ideāls risinājums un rada virkni psiholoģisku konfliktu, taču hibrīddarbavieta ir labs risinājums, ja viena daļa strādājošo strādā ikdienā kopā, bet pārējie  – pa gabalu. Var pieļaut, ka šādi strādājot, darba tirgus kļūst vairāk un plašāk pieejams sievietēm ar maziem bērniem, kas ir lieliski.

Biroja ēku sabūvēts parāk daudz

Jaunie darba apstākļi rada situāciju, ka pilsētas centrā vairs nevajag tik daudz biroju kā tas bija nepieciešams agrāk. Šajā virzienā nāksies rēķināties ar zaudējumiem. Automātiski mainīsies arī nekustāmā īpašuma tirgus. Dzīvokļu vietā iedzīvotāji centīsies iegādāties privātmājas, no kurām strādāt ir ērtāk un patīkamāk. Tāpēc pašlaik Eiropā strauji pieaug privātmāju cenas, bet pazeminās dzīvokļu piedāvājuma vilinājums. Pirms pandēmijas bija grūti un dārgi iegādāties jauna biroja īres iespējas pilsētas centrā, turpretī tagad daudzus biroju namus nāksies pārbūvēt par dzīvokļiem. Jo strādāšanai vairāk izmantos līdzstrādnieku mājas. Plašākas darba telpas mājās jau tagad daudziem ir akūti nepieciešamas, lai gan neiztiksim bez skolām, pagarinātās dienas klasēm un bibliotēku telpām, kurās studentiem strādāt patīk vislabāk. Neiztiksim centrā arī bez ēdnīcām un kafejnīcām, frizierēm, manikīrēm un darbnīcām, taču palielināsies pakalpojumu piegādes uz mājām. Nav izslēgts, ka šajos apstākļos arī Latvijas pašvaldībām nāktos nopietnāk attiekties pret stabila un droša interneta pieslēguma nodrošinājumu attālos lauku rajonos, kas garantēs jauno ģimeņu un speciālistu apmešanos tālu no Rīgas un citām pilsētām, kur dzīves telpa piedāvā lielākus „gabarītus“ par labākām cenām nekā pilsētās. Labs un stabils interneta pieslēgums šodien kļūst par daudz svarīgāku priekšnosacījumu iedzīvotāju migrācijai projām no pilsētām, nekā tas bija novērojams agrāk. Tas pats attiecas uz elektroautomobiļu lādēšanas iespējām visā Latvijā. Ja agrāk šīs videi labvēlīgās „vabolītes“ bija tikai Rīgai vai Jūrmalai raksturīgs progresīvās pārvietošanās veids, tad tagad tas jāpiedāvā visiem – sākot no Daugavpils, Ilūkstes līdz Pāvilostai.            

Nākamais pandēmijas zaudētājs, šķiet, tomēr būs transporta sektors. Cilvēki pārvietosies mazāk un samazināsies pasažieru skaits gan privātajās automašīnās gan sabiedriskajā transportā. Kritīsies piesārņojuma līmenis un degvielas patēriņš. Saprotams, ka automātiski celsies cenas šajā sektorā un no tā cietīs tie, kuriem tomēr jābrauc uz darbu katru dienu.   

Atjēgšanās ar vakcīnu

2020.gads bija ekonomikas lejupslīdes laiks. Cik ātri iespējas uzraut ekonomiku atpakaļ, ierastajos augstumos? Iespējams, ka šis jautājums tiek uzdots par agru. Pandēmija vēl nav beigusies. Jau uzsāktas pirmās vakcinēšanas visās valstīs, taču efektu sagaidīsim krietni vēlāk. Jācer, ka atgriešanās notiks gudrāk. Pandēmijai ierodoties, praktiski neviens nespēja novērtēt situāciju un rīkoties atbilstoši tai. Apzinātas rīcības vietā nostājas biržas lejupslīde, radot pesimisma melno caurumu. Pavasarī neviens neticēja, ka otrais vilnis ir iespējams, lai gan pagātnes liecības to apgalvoja. Ja tālāk rīkosimies apzinīgi un mērķtiecīgi, tad pastāv iespēja, ka atgūsies gan ekonomika, gan mēs paši. Ir trīs faktori, kas vieš cerību: 1) ekonomikas stabilizācija pavasarī un vasarā bija pamanāma un tas liek noprast, ka situācija var atkārtoties vēlreiz, ar lielāku jaudu; 2) pandēmija ir paralizējusi jomas, kas tomēr iztur triecienu. Izdzīvos tie, kas spēs piekārtoties apstākļiem: viesnīcas un sabiedriskā ēdināšanas uzņēmumus ieskaitot. 3) Lieliska ir apziņa, ka zinātne spēj un prot uzvarēt gigantisku, neredzamo pretinieku sars–cov-2. Vienā rāvienā tas nenotiks, bet ar izturību un „ledu māgā“ mēs uzvarēsim arī neiespējamas lietas. 

Jau tagad lielākā sabiedrības daļa saprot, ka vairums pandēmijas ierobežojumu nekādi neapdraud ekonomiku. Proti: mazgāt rokas, neiet uz darbu un uz veikalu tad, kad esi sasirdzis, testēt sevi un informēt par kontakta personām inficēšanās apstākļos, izvairīties no burziņiem un spiešanās publiskajā telpā nav nekas neiespējams. To var izdarīt. Ja visi saprastu cik tas ir svarīgi, tad veikali šobrīd nebūtu slēgti un daudzi ierobežojumi nebūtu vajadzīgi. 

Grūti pateikt, vai mēs vispār atgriezīsimies pie ierastajām sociālās dzīves formām. Zibenīgi tas nenotiks, taču process ir jau sācies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s