Pandēmijas pārdomas tulpju ziedēšanas laikā

Koronas pandēmija turpinās jau trešo mēnesi un fināls šim procesam pagaidām nav prognozējams. Ap 3 miljoniem cilvēku ir „oficiāli“ izslimojuši ar labākam vai sliktākām izredzēm palikt dzīviem. Nezināms skaits ļaužu jau pārlaiduši vīrusu bez slimību apstiprinošas analīzes. Pēc daudziem gadiem kāds izlasīs šo rakstu un smiesies par mūsu neziņu un bailēm. Šis nākotnes lasītājs zinās iznākumu. Viņam būs pieejamas atbildes uz visiem jautājumiem, kurus mēs šodien nezinām. Viņam (vai viņai) mūsu „pandēmijas filma“ būs beigusies, fināla titri apskatīti un viņš lasīs šo rakstu ar epidēmijas jautājumu atbildēm rokās. Vai šis nākotnes cilvēks smiesies par mums? Uzjautrināsies par tiem, kam katru dienu jāvalkā maskas un tiem, kas to var arī nedarīt? Nezinu. Ceru, ka viņš sapratīs mūsu šodienas bailes un izmisumu par kailo dzīvību, niknumu par sagrauto ekonomiku, kurai sekos bezdarbs un naudas trūkums un ciešanas par piespiedu ieslodzījumu četrās sienās. Tuvojas Valpurģa nakts ar ugunskuriem, kuri šogad nenotiks. Sākas mīlestības mēnesis maijs ar emocionālu aizrautību, kas jau iepriekš anulēta, jo koronas slimie nesajūt smaržas. Kreimenes aizsmaržos nepamanītas un ceriņi aizliesmos aiz aizvilktiem aizkariem.

Izskatās, ka vairums no mums to vairs nevar izturēt. Puišeļi pa ielu jāj savus velosipēdus ar priekšējo riepu vertikāli gaisā, meitenes šņarkstina skrituļdēli pret asfaltu, Donalds Tramps iesaka injicēt roku mazgāšanas šķīdumu tieši asinīs, jo visiem gribas, lai šis klusais pašizolācijas ārprāts ātrāk beigtos. Bet vīruss neatkāpjas. Nepacietīgākās valstis sāk atslābināt bargos noteikumus saviem pilsoņiem. Taču  būtībā nekas jauns nav noticis, lai šādi rīkotos.

Nepacietības stress

Televizors rāda vidusskolas nobeiguma eksāmenus Dienvidkorejā. Tie notiek ārā, skolas stadionā. Uz basketbola laukuma savietoti galdi un pie tiem uzpucējušies jaunieši raksta savu nobeiguma darbu ar melnām maskām uz deguniem. Drošā attālumā cits no cita.

Stokholmas frizieri iekārtojuši savas darba vietas uz ietves, pie salona ārdurvīm. Tur tiek griezti mati un dzītas bārdas, jo vīrusam nepatīk svaigs gaiss.

Pašvaldības vadītāji sarīkojuši gada atskaites apspriedi zālājā pie zviedru pašvaldības nama. Visi sēž uz izolētiem krēsliem, 2 m attālumā cits no cita, jo tur ir atļauts pulcēties 50 cilvēkiem vienkopus, ja tiek ievērota distancēšanās. Tad politiku var „taisīt“ arī klātienē. Turpretī Dānijā tikko soda naudu samaksāja jauna mamma, kas bija izvedusi pastaigā savu mazuli un bērna draudzenīti. Samaksāja sālīti, jo tur šādi rīkoties ir aizliegts, neraugoties uz to, ka bērni ieslodzījumu necieš.

Vairākas valstis tagad atļāvušas vecākiem iziet parkā kopā ar savu bērnu. Tikai pa vienam. Tikai pa gabalu un tikai ar savām spēļu mantiņām. Turpretī Garkalnes spēļu laukumos Līgo ielā sīkie rušinās smiltīs pa divi un bariņos un šī zona ir pati inficētākā Latvijā. Kā tad ir pareizi?

Zviedru pieeja pandēmijas apkarošanai jau mēnešiem izraisa vīpsnāšanu un plecu raustīšanu. Ārzemju televizori rāda zviedru jauniešus, kas čupojas restorānos dārzos un parkos, sēž uz Dramatiskā teātra kāpnēm un montē šos kadrus ar mirušajiem Karolinska Akadēmiskās slimnīcās akūtās uzņemšanas nodaļā. Zviedru medijos šausta epidemiologus, bet valdība atgaiņājas no jautājumiem, deleģējot visu atbildību ārstiem.

Tāpēc nolēmu parunāties par tēmu – „kā ir pareizi“ ar ierindas ārstu no Stokholmas. Ar personu, kas reāli nosaka notikumu gaitu.

Izeja? Vakcīna vai izslimošana?

Ilgi domāju vai publicēt šo interviju ar ārstu Ivaru Olafu, kurš strādā akūtajā  „koronas uzņemšanā“ Stokholmas centrā. Izmeklējot un nosūtot tālāk covid-19 pacientus slimnīcām. Apspriedāmies un nolēmām, ka publicēsim sarunu bez uzvārdiem, amatiem un darba vietām. Jo saruna nebūs par valsts politiku, par stratēģijām un ietekmes zonām, bet gan par slimību, kas jau sen nogurdinājusi mūs visus gan šaipus, gan viņpus Baltijas jūrai. Tātad par mūsu attiecībām ar pandēmiju no cita redzes leņķa.

Vai Zviedrijas pieeja pandēmijas uzbrukumam ir pareiza?

I.O.: Jā, manuprāt, mūsu stratēģija ļoti loģiska un tālredzīga. Mēs ārsti labi zinām kā epidēmijas notiek un attīstās. Robežu slēgšana neko nedod, jo epidēmija pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ loģika un prāts. Tikko somi, norvēģi, dāņi aizklapēja ciet savas robežas un šonedēļ saprot, ka tas bija nepareizi. Neko tas nedod un nepalīdzēs arī nākotnē. Tagad viņi sāk mainīt savas nostādnes. Atceļ ierobežojumus. Bērni atkal var iet uz skolu un veikali lēni veras vaļā.  Šādi var uz laiku ierobežot, apturēt mehāniski epidēmijas attīstību, taču tā atgriezīsies vēlāk un nekur nepazudīs. Latvija arī aizvērusi savu robežu un noslēpusies stūrī. Protams, ka tas tiek darīts, lai nepārslogotu savas valsts veselības aprūpes sistēmu. Pasargātu vecos un slimos no strauja uzliesmojuma. Taču pašu vīrusu slēgtās robežas neiznīcinās. Epidēmija tikai ievilksies laikā noslēgtā telpā un pēc tam uzbruks no jauna.

Kāpēc tad visas valstis šādi rīkojās – slēdza robežas?

I.O.: Domāju, ka ar šo mēs varam redzēt kā politiķi iesaistās epidēmijas gaitā. Visi cer nopelnīt uz epidēmijas rēķina, parādīt cik viņi ir gudri un cik lieli patrioti. Šis epidēmijas laiks ir pasaules politiķu sacensība – kurš prot labāk. Kurš savai nācijai iepatiksies labāk. Kurš gudrāk izteiksies un labāk izsmies to, kas domā citādāk. Katram politiķim tagad sava brīnumnūjiņa, taču stratēģiju tomēr vajag saskaņot ar ārstiem. Mēs ārsti labi zinām, ka ir tikai divi ceļi: vakcinācija vai izslimošana. Cita jeb trešā ceļa vispār nav. Kamēr nevienam nav vakcīnas atliek izslimošana. Jo vairāk cilvēku ir izslimojuši, jo lielāki priekšnoteikumi, ka epidēmija pie mums drīz arī beigusies.

Tas ir nežēlīgi pret vecajiem un slimajiem…

I.O: Tāpēc jau ir šis distancēšanās ieteikums, lūgums (prasība!) neapmeklēt gados vecākus tuviniekus, izvairīties no tiešajiem kontaktiem ar sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem. Jā, šo sabiedrības grupu jāpasargā no covid–19 uzbrukuma. Vīruss var paātrināt esošo kaiti vai slimību. To, kas cilvēkā jau ir iekšā. Taču vairums no mums pārslimo šo epidēmiju mazāk postoši un, cerams, ka iegūst imunitāti. Pie vecmammas vai vectēva tagad var doties tikai tad, ja saruna notiks pa logu. Nekā citādi to nedrīkst darīt. Vislabākais ir telefons. Tas ir jāsaprot un ar to jāsamierinās.

Tad jau nāktos ieslēgt izolētā zonā šo riska grupu un pārējie varētu turpināt dzīvi ierastajā stilā…

I.O.: Jā, šāda pieeja būtu ideāla, taču mēs nezinām kādas problēmas slēpjas cilvēkos, kas nav veci un neuzskata sevi par hroniski slimiem.

 Tad pagaidām vienīgā izeja ir masveida izslimošana?

I.O.: Visi izslimos covid-19. Ātrāk vai vēlāk. Epidēmija beigsies brīdī, kad 70% no visiem iedzīvotājiem būs izslimojuši tieši šo vīrusu. Mēs ārsti vēlamies, lai šo pārbaudījumu iztur tā sabiedrības daļa, kas ir jauna, veselīga un ar labu spēju šo procesu pārdzīvot salīdzinoši viegli. Tad epidēmija apstāsies un atlikušie 30%, kas ir gan gados vecāki un multislimi ļaudis, gan gados jaunāki cilvēki ar iedzimtām vai iemantotām kaitēm, vairs nevarēs inficēties un turpinās dzīvot tālāk.

Otrs ceļš būtu vakcinēt riska grupu, jeb piešķirt viņiem vakcīnu pirmajiem. Pagaidām mums nav vakcīnas pret covid-19. Starp citu, tieši tāpēc cilvēkiem virs 65 gadiem gripas vakcīna Zviedrijā katru gadu ir bez maksas. Domāju, ka šī koronas epidēmija liks daudziem skeptiķiem saprast ko nozīmē epidēmijas un vakcīnas.

 Vai nekāda cita ceļa nav? Vai nevar noslēpties uz gadu un pārlaist šo laiku pagrabā?

I.O.: Nē, tas neizdosies. Brīdī, kad iznāksi no pagraba ārā, kovids tevi noķers. Mirklī, kad Latvija atvērs savas robežas, nāks jaunais vilnis un vairāk vai mazāk atkal trāpīs iedzīvotājiem.

Zviedrijā pašlaik ir ļoti augsts mirstības līmenis no šī vīrusa.

I.O.: Nedomāju, ka tas ir ļoti augsts. Katra valsts savu upuru skaitu mēra savādāk. Piemēram, Zviedrijā, tiek ieskaitīti koronas vīrusa upuru sarakstā visi, kas ar šo slimību bija inficējušies un vēlāk miruši. Neatkarīgi no tā vai tieši šis vīruss bija vai nebija nāves izraisītājs. Šajā upuru sarakstā ir ļoti dažādi sirdzēji, kas cieš no ļoti atšķirīgām, nereti hroniskām slimībām. Tā kā mēs neatklājam privātus datus un neviens nestāsta medijos kāpēc šis konkrētais cilvēks ir miris, piemēram, no sirds mazspējas vai kādas citas hroniskas vainas, tad cipari izskatās lieli. Jā, šiem cilvēkiem ir diagnosticēts covid-19, bet nav izslēgts, ka viņi nomira cita iemesla dēļ. Šos „citus iemeslus“ mēs neizpaužam.

Vai zviedru slimnīcas pašlaik ir pārslogotas?

I.O: Nav pārslogotas. Godīgi sakot, bijām gaidījuši lielāku sirdzēju vilni. Kā Itālijā. Bijām jau sagatavojušies varoņdarbiem, taču nekas tāds nenotika. Reālajā dzīvē ir pavisam cita aina – cilvēki vairs nenāk uz ārstniecības iestādēm, lai nepārslogotu mediķus epidēmijas laikā. Sirdzēju izrādījās mazāk, nekā bijām plānojuši. Ārstiem un māsām veselības aprūpes vietās šodien ir daudz mazāk slodze nekā parastajos apstākļos. Rentgena māsa vai ārsts var lasīt grāmatas darba laikā, jo pacientu pēkšņi viņam vairs nav. Epidēmija ir pārņēmusi telpu.

Tu pats strādā covid-19 uzņemšanā centrā?

I.O.: Jā, es strādāju īpašā ēkā, kuru uzbūvēja kā pagaidu celtni epidēmijas apstākļiem.

Vai katru dienu ierodas daudz cilvēku, kas uzskata, ka ir sasirguši ar covid-19?

I.O.: Jā, ir salīdzinoši daudz šādu cilvēku, kas uzrāda attiecīgas indikācijas un tiek pēc tam nosūtīti uz analīzi. Taču tagad ir daudz vairāk pacientu, kas cieš no pavasara alerģijām un īsti nesaprot kas īsti viņiem par vainu.

Vai šādi strādāt nav bīstami?

I.O.: Nedomāju, ka tas ir bīstami. Apģērbs un maskas paredzēti aizsardzībai. Mums tie ir un zinām kā tos lietot. Mēs paši nomainām cits citu pēc zināma laika. Lai vienam ārstam neiznāk pārāk gara eksponēšanās covid-19 pacientu priekšā. Otrs to nomaina. Tas nozīmē, ka arī ārsti un medmāsas nedrīkst izslimot vienlaicīgi.

Kā un cik maksā tests/analīze cilvēkam, kas iespējams ir saslimis ar covid-19? Vai to maksā valsts, vai cilvēks pats?

I.O: Covid-19 analīzes apmaksā valsts. Tie paredzēti cilvēkiem, kas ir riska grupā un tiek pārbaudīti. Pagaidām mums nav pieejami labi ātrie testi, kas noskaidrotu vai attiecīgais cilvēks ir vai nav izslimojis šo slimību. Domāju, ka drīz šie drošie testi parādīsies un katrs varēs pārbaudīt pats sevi.

Vai pašlaik sākas masveida testi covid-19? Vai tas ir mēģinājums noskaidrot cik liels procents jau izslimojuši šo sērgu?

 I.O.:Nē, mēs neveiksim grupu testus Stokholmā. Mēs veiksim izvēles grupu testēšanu, lai saprastu cik lielos mērogos slimība ir izplatījusies. Galvenokārt veselības aprūpes darbinieku vidū. Lai saprastu kādas izredzes mums ir un kādas prognozes iespējamas.

Islande pašlaik testē gandrīz visus iedzīvotājus. Dānija šo ceļu uzsāks šonedēļ. Vai tas ir gudrs gājiens?

I.O.: Nē, manuprāt nav gudrs gājiens. Nav nekāda jēga sākt masu testus, ja šodien vesels cilvēks var saslimt rīt. Šādi rīkoties ir vēl par agru.

 Vai pārāk maz cilvēku pagaidām ir izslimojuši koronu?

I.O: Jā, pagaidām pārāk maz. Šīs analīzes ļoti precīzi nepasaka vai pacienta ķermenī patiešām ir antivielas un vai šis cilvēks joprojām ir vai nav slimības pārnēsātājs. Ir pārāk daudz neskaidrību ar šo analīžu rezultātiem.

Tad nav nekādas jēgas distancēties, labāk izslimot?

 I.O.: Godīgi sakot – jā. Vieglā veidā.

Zviedriju ļoti kritizē ārzemju medijos. Par nežēlīgu pieeju pandēmijas upuriem savā valstī. Kāpēc tu pievienojies šai līnijai?

I.O.: Zini, es esmu ārsts. Man ir zināms kā rodas šādas epidēmijas. Tās nāk pie mums katru gadu, jo cilvēks dzīvo pārāk ciešā kontaktā ar cūkām un vistām un tieši tāpēc sarūpē mums jaunas un jaunas epidēmijas. Ar esošajiem mājdzīvniekiem un viņu sērgām jau esam tikuši galā, bet ja rodas jauni vīrusi no mazāk pazīstamiem „pārtikas produktiem“, tad notiek tā kā tagad ar koronas vīrusu. Proti – mums nav vakcīnas un zāļu šādām dzīvnieku izcelsmes sērgām. Tas ir slikti. Ceru, ka gada laikā šī vakcīna parādīsies un būs visiem pieejama.

Tomēr šī pieeja ir nežēlīga…

I.O.: Ja tev sākas sāpes un ir skaidrs, ka iekaisusi aklā zarna. Tu vari izvēlēties sev divus padomdevējus – politiķi vai ārstu. Kuru tu izvēlēsies?

Ārstu, protams…

I.O.: Nu šī ir atbilde arī pandēmijas sakarībā. Vai nu mēs turpināsim sacensties valstu starpā ar statistiku, kas nereti ir samērā apšaubāma lieta. Vai nu mēs nopietni domāsim kā tikt galā ar šo sērgu kopīgiem spēkiem. Ārstu, nevis politiķu vadībā. Domāju, ka man tagad nebūtu jākomentē Donalda Trampa ieteikumi koronas vīrusa pacientiem. Par to jau pierakstītas pilnas avīzes. Tagad būtu jāpaskaidro tautai kā kopīgiem spēkiem izdosies no šīm epidēmijas lamatām izkļūt. Visiem izslimojot.

Tad mēs visi, neizbēgami paliksim slimi? Nekāda cita ceļa nav?

I.O.: Nav.

Tad iznāk, ka nav jēgas visiem šiem 2m distancēšanās pasākumiem un roku dezinficēšanai utt.?

I.O.: Nē, ir jēga. Šādi mēs atļaujam slimnīcām pamazām tikt galā ar epidēmiju, saprātīgi laužamies cauri slimībai, kas pieķersies katram. Lielākā vai mazākā mērā.

Vai  ārsti ir jau izslimojuši?

I.O.: Mēs ļoti ceram, ka esam izslimojuši. Pagaidām testi vēl nav veikti.

Man ļoti nepatīk šī pandēmijas loģika…

I.O.: Tur neko nevar darīt.

Pārdomas pēc sarunas

Nepacietības stress ir ieradies uz palikšanu. Radio ziņo, ka pēdējo nedēļu laikā zviedru jauniešu daļa aktīvi cenšas aplipināties ar covid-19, lai ātrāk izbeigtu karantīnu un pašizolācijas mocības. Ir pat modē doties ciemos pie kāda, kurš skaidri zina, ka ir slims ar covid-19.

Vai Garkalnes pašvaldības iedzīvotāji, kas ir inficētāko mūsu valsts covid-19 sirdzēju saraksta priekšgalā, ir vieglprātīgi vai viedi?

Atbildes uz šo jautājumu piedāvās nākotne.

Pagaidām mēs pašizolēsimies tālāk un gaidīsim vakcīnu.

Cerams, ka sagaidīsim.

Vai pienācis pārtikas talonu laiks? Eiropa – pandēmijas ēnā

Tie, kuriem radio sēž uz palodzes virtuvē, esot eiropieši. Iespējams, ka šis ir otrā pasaules kara efekts, kad visu un visiem ziņoja mājas radio “ levitāna balsī“.  Protams, ka virtuve ir svarīgākā telpa. Viss noskan un tiek uzklausīts tieši tur. Amerikāņiem (radio vietā) uz ledusskapja tup televizors. Man virtuves palodzes radio kastīte (ar vietējām radiobalsīm) jau sen apklusināta un tās vietā izglītošanas darbu veic interneta radio no mobiltelefona skaļruņa. Glītā pelēkā kārbiņa runā katru rītu un pagūst pateikt diezgan daudz. Šorīt tā runāja par divām lietām : nāvi vientulībā Bergamo un paļāvību, kas varot izglābt dzīvības epidēmjas apstākļos.

Nāve vientulībā

Kāds ārsts (no epidēmijas epicentra Bergamo) savā pieticīgajā angļu valodā (ar šarmanto, muzikālo itāliešu akcentu) šorīt stāstīja par savu ikdienu. Jau mēnesi neesot bijis mājās pie ģimenes, jo pārāk daudz darba slimnīcā un negribas aplipināt ar koronu savus ģimenes locekļus. Sūdzējās, ka visbriesmīgākais neesot apstāklis, ka pietrūkst gultas vietu smagi slimajiem. Protams, ka vecīši mirst kā uz konveijera un pāris reizes nedēļā pilsētā ierodas armijas automašīnas, lai aizvāktu mirušos.  Tas esot briesmīgi un ārstam nākas izlemt, kuram no pacientiem pienākas „elpināšanas mašīna“ un kuram jānomirst tāpat. Taču rokas notirpstot brīdī, kad  pie „mašīnas“ jāpieslēdz kārtējais kolēģis, ar kuru kopā nostrādāti daudzi gadi slimnīcā. Gribat vēl ko briesmīgāku?  To, ka sirmie vīri pirms nāves lūdz tikšanos ar saviem tuviniekiem. Sievu, bērniem, mazbērniem, brāļiem, māsām. Taču tas nav iespējams epidēmijas apstākļos. „Mēs viņus atstājam vienus klusumā un tā viņi arī aiziet uz viņsauli“, – konstatē ārsts un smagi nopūšas. Ir briesmīgi nomirt vienam, bez atvadīšanās. Par mācītāju nemaz nerunājot, bēres aizmirstot. Diez vai šie kungi varēja iedomāties, ka mača apmeklējums 19. februārī starp „Atlanta“ un „Valensija“ (čempionu līgas spēle)  šādi beigsies tumšā slimnīcas istabā marta beigās.  Toreiz to klātienē apmeklēja vairāk nekā 44 000 līdzjutēju. Tobrīd nevienam nevarēja iestāstīt, ka masu pasākumi jāpārtrauc. Sporta mačus ieskaitot. Četras  dienas vēlāk Bergamo reģionā tika konstatēta pirmā saslimšana ar koronavirusu. Slimība jau tobrīd cirkulēja starp cilvēkiem. Daudziem, diemžēl, nav smadzenēs poga ar uzrakstu „bīstami“.

Diktatūru iestāšanās

Mans palodzes radio pašlaik cenšas izskaidrot atšķirības starp to, kā pandēmiju apkaro dāņi un zviedri. Pirmie parasti esot liberālāki, bet šīs epidēmijas apstākļos strikti novilkuši robežas starp reģioniem un cilvēkiem. Vēl trakāk rīkojoties Helsinku vara. Somijas armija, kopš vakardienas aplenkusi galvaspilsētu. Ar mērķi – neļaut galvaspilsētas iedzīvotājiem emigrēt uz savām vasaras mājām provincē. Līdzīgi skati pašlaik novērojami Norvēģijā, kur Oslo iedzīvotāji nedrīkst karantīnas laikā pārcelties uz dzīvi savās vasarnīcās kalnos. Formāli tas tiekot darīts tāpēc, ka veselības aprūpes sistēma laukos nevar un nespēj apkalpot citu pašvaldību cilvēkus, kas pēkšņi saslimst un pieprasa medicīnisko aprūpi tur.  Īpaši skarbi šī pavēle tiek attiecinātā uz gados vecākiem cilvēkiem, kuriem provincē nevar nodrošināt bezmaksas taksometra pārvadājumus, kas tiem oficiāli pienākas. Taču būtība man izskatās citāda. Tas ir mēģinājums neļaut ievazāt sērgu no galvaspilsētām uz laukiem. Lielās pilsētas  pašlaik pavērtušas par epidēmijas miskastēm. Ņujorku ieskaitot. No pandēmijas tīrie lauki nevēlas galvaspilsētas ienācējus. Es varētu šeit izvērsties un sākt aprakstīt, kā pāķi dzenā projām pilsētniekus no savām teritorijām, ar kādiem epitetiem pilsētnieki tiek „apmētāti“ un cik grūti atbraucējiem no lielpilsētām šodien nākas iepirkties ciema veikalā. Tas notiek un tiek dokumentēts, taču nedomāju, ka šie vajāšanās procesi ir glīti, taisnīgi un apraksta cienīgi. Nē, nav. Vēlāk vajātājiem un ciema veikala pārdevējām par to būs kauns. Ir riebīgi briesmu situācijā domāt tikai par sevi. Taču tā mēs darām. Īpaši tie, kuriem galvā ir tikai  un vienīgi reptiļa smadzenes.

Zviedriem valsts nav piegriezta un aizvērta tāpat kā kaimiņiem somiem, dāņiem vai norvēģiem. Vācu žurnālisti par šo faktu Stokholmā ir regulāri sašutuši un pauž savu neapmierinātību. Slēpošanas centri turpina strādāt un vizināt slēpotājus, lai gan vietējie iedzīvotāji (Zviedrijas ziemeļos) par to nav sajūsmā. Kāpēc zviedri „nepiegriež pogas“?

Formālais izskaidrojums ir šāds: Zviedrijā valsts institūcijas praktiski nevar ietekmēt politika un premjerministrs nevar pavēlēt Valsts Veselības aprūpes pārvaldei slēgt valsti. To var pieprasīt tikai atbildīgas institūcijas vadība. Ja epidemiologi uzskata, ka pamatskolas nepārnēsā epidēmiju un bērni var turpināt iet uz skolu, tad skolas netiek slēgtas. Bērni turpina mācīties klātienē. Turpretī vidusskola un augstskolas strādā tāpat kā pie mums – attālinātas darbības režīmā. Zviedriem nav pieņemts pavēlēt un aizliegt. Viņiem lūdz, viņus aicina cerot un paļāvību, uzticēšanos un pašdisciplīnu. Neviens nav licis slēgt kafejnīcas un restorānus, bet cilvēku tur praktiski nav. Stokholmas ielas ir tukšas, jo ir lūgts neiet uz ielas. Vārdu sakot – ja cilvēki ir patiešām apzinīgi, nebrauc uz interviju tikai tāpēc, ka tad būs jābrauc ar vilcienu (neviens no iesaistītajiem nav slims!), tad nav jākliedz, jābrēc un jāaizliedz. Cilvēki saprot un paši atceļ pasākumu. Žēl, bet to izdara.

Pandēmijas speciālā slimnīca Stokholmā sāks darbu rīt

Ja ir apzinīgums un atbildība, tad nav traģisku seku. Vai zviedriem izdosies iet pa šo ceļu līdz galam? To rādīs laiks un rezultāts

Kas notiks ar ekonomiku? Bail pat domāt. Taču mierina apsvērums, ka mazās valstis iziešot no šīs krīzes veiksmīgāk nekā lielās impērijas.

Kā tālāk?

Ja es pareizi saprotu, tad risks inficēties Rīgā joprojām ir liels. Risks smagi saslimt – jau mazāka iespējamība, risks nonākt līdz intensīvajai aprūpei slimnīcā vēl niecīgāks. Ja esi robusts, aktīvs cilvēks bez hroniskām kaitēm, tad izdzīvosi. Tagad atliek noskaidrot, vai ir vērts upurēt ekonomiku un labklājību pret vecu un ļoti vecu cilvēku glābšanas projektu. Jā, tieši tā uz šo problēmu arī jāraugās. Cik vērtīga ir cilvēka dzīve? Salīdzināšu to ar ceļu būvniecību un investīcijām šajā nozarē. Mēs visi zinām, ka lielceļš no Rīgas uz Liepāju ir nāves ceļš. Pa to brauc daudz smago mašīnu, kuras apbraukt ilgstoši nav iespējams, jo josla ir tikai viena. Braucot aiz Maksimas fūres, Brocēnu cementa mašīnas vai kāda cita „četrstūraina veidojuma“ uz riteņiem, kas aizņem visu joslu un 100% bloķē skatu uz dzīvi, tiek radīta obligātās, bīstamās apdzīšanas situācija, kas ļoti bieži beidzas ar kārtējo krustu ceļa malā. Tātad šo ceļu vajadzētu fundamentāli pārbūvēt izveidojot plānotās apbraukšanas joslas, lai glābtu cilvēku dzīvības nākotnē. Taču šāds solis pieprasa investīcijas. Ko tad izvēlēsimies? Liksim naudu šī ceļa uzlabojumos un caur to grābsim dzīvības nākotnē?  Tad tomēr neko nebūvēsim, aizbildinoties ar visiem iespējamiem argumentiem, kas attaisno pasivitāti + izsmejot bailīgos šoferus, kas neprot apdzīt fūres. Vieglāk ir „ekonomisma vārdā“ upurēt cilvēku dzīvības, nekā cilvēcības vārdā uzlabot šosejas drošību braucējiem. Viss atkarīgs no tā kā un par cik mēs novērtējam cilvēku dzīvības. Tie, kas tikko plānoja un pārbūvēja Liepājas ceļu, to padarot vēl šaurāku un neapbraucamāku, ir nelieši. Viņus vajadzētu sodīt par cilvēcības un humānisma trūkumu domāšanā un lēmumu pieņemšanā. Tieši tas pats attiecas uz stratēģiju koronas epidēmijas apkarošanā.

Tagad mēs visi kopīgi esam vienojušies nesatikties klātienē un gatavojamies ekonomikas lejupslīdei. Pacienti gaida rindās uz atceltajām operācijām, grūtniecēm jārēķinās, ka jaunais tētis nevarēs piedalīties dzemdībās, recesija jau glūn aiz stūra. Problēmu būs ļoti, ļoti daudz.

Pa gabalu mirstošie sirmgalvji izskatās tik pat nekonkrēti kā gaidāmās ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas, kuras izraisīs karantīna. Ekonomiku var iedarbināt no jauna, bezdarbu var likvidēt, bet nomirušus cilvēkus no kapiem atsaukt atpakaļ nevar. Tātad mēs esam cilvēku sabiedrība, kas ļoti labi saprot ko dara.  Mēs zinām, ka būs problēmas, bet rīkojamies ar vaļējām acīm un atvērtu sirdi. Tātad, neesam egoistisku barbaru banda, kas argumentu vietā, baksta ar pirkstu pa Maslova tabulu un nenogurst paust savu naidu pret iestāžu un organizāciju kompetentajiem lēmumiem, aiz vaigiem sabāžot tualetes papīru un sejas maskas.

Esam civilizēta sabiedrība. Zinām un saprotam kādi ir citu tautu morālie kritēriji, taču mēs tos neizvēlamies kā savējos, jo mums ir cits nostādījums. Proti: mūsu tauta nav pūlis, kas nesaprot ko dara. Mēs nepieņemam idejas, ka ir lielākas vērtības, kas var likt upurēt līdzcilvēku dzīvības „dzimtenes“, „labklājības“ vai „ekonomikas“ vārdā.

Ir nācijas, kuru vadībā domā tieši tā. Piemēram, lielās kaimiņvalstis ir jau ieviesušas diktatūras. Lai regulētu savus iedzīvotājus, kas viņiem nozīmē pūli.

Katra valsts reaģē savādāk. Taču viens ir skaidrs – neviens no mums nevēlas akceptēt koronas vīrusa klātbūtni kā normu. Ja cilvēki turpinātu mirt katru dienu no šī vīrusa (tā kā to varam novērot šodien), vai mēs samierinātos un uzskatītu šādu situāciju par normālu?

Nē, vakcīna šo mēri likvidēs. Tā ieradīšoties pēc 1,5 gada. Ātrākais.

Pagaidām mēs slīdam pa slidkalniņu uz leju. Itālijā 20 personas tikko aplaupījušas pārtikas preču veikalu Palermo (Corriere del Mezzogiorno) un armijai ar ieročiem nācies tos aizturēt. Cilvēkiem drīz nebūs vairs naudas par ko pirkt pārtiku (Republica).

Vai ir pienācis pārtikas talonu laiks?