Kampjam kamēr varam? Viedoklis par algu paaugstinājumu valdībai

 

Ar protestiem piketā pie Saeimas nama nesen pulcējās mākslinieki un uzņēmēji, kas iebilda pret  paredzētajam nodokļu izmainām. Lozungs: „Ko nenobeidz Covid, to nobeidz valdība“ un svilpieni vērsās pret varas stratēģiju pandēmijas apstākļos. Protams, ka pūļa niknumu izmantoja opozīcijas partija (stāvot fonā) un krājot sev pūļa labvēlību nākamo vēlēšanu priekšvakarā.  Taču situācija ir saspringta. Apjomīgu demonstrāciju Vecrīgā šobrīd nav (jo pandēmijas likums ierobežo protestētāju skaitu),  taču publisko noskaņojumu tīmeklis demonstrē nepārprotami.  Pāris dienas agrāk protestēja citu pašlaik „aizliegto profesiju“ cilvēki , kas galvenokārt bija sievietes un mammas. Paralēli šiem nemieriem kūsāja kaislības sociālajos medijos par deputātu atteikšanos paskaidrot savu lēmumu neiesaldēt augstāko amatpersonu algas tagad, kad vairumam jāmēģina izdzīvot slimības un samazinātu ienākumu situācijā. Kāpēc mūsu ievēlētie politiķi atļaujas būt ignoranti krīzes apstākļos? Vai to var izskaidro ar „Lukašenko sindromu“, kad  vara ļaunprātīgi izmanto aizlieguma apstākļus, kuros pūlis nedrīkst iet ielās un demonstrēt? „Pa kluso“ „izbīdot cauri“ sev un savējiem lielākas algas?  Vai tas, ko novērojam, ir varas aklums, jeb tomēr  rīcība – kampjam kamēr varam?  Formāli var atrunāties dažādi,  taču neglīti tas ir.  Novērotais ir izaicinoši nekautrīga varas  jeb valsts administrācijas provokācija pret nodokļu maksātājiem.  Tas nozīmē, ka nemieru rudens 2020 ir iestājies un cilvēki vēlas protestēt.  Ko šis laiks mums visiem atnesīs? 

Relatīvā un absolūtā nabadzība

Ja caurmēra politiķis vai ierēdnis Latvijā pelna pāris tūkstošus12 reizes gadā, tad caurmēra pensionārs ir spiests samierināties ar 80 – 230[1] eiro mēnesī. Tas nozīmē, ka pārticības attiecības mūsu valstī ir dramatiskas. Proti: 20 pret 1. Bijusī matemātikas skolotāja, kas visu mūžu cītīgi mācījusi bērniem rēķināt, tagad nosodīta ar trūkumu un mēs visi to zinām, ka viņa ir „trūcīgs penzis“, kas Rimi groziņā drīkst izvēlēties tikai pašas lētākās preces. Turpretī viduvējs ierēdnis un politiķis apņēmīgi sūknē tālāk sev naudu no valsts kases un pelna tāpēc vismaz 20 reižu vairāk nekā bijusī „učene“, kas iemācīja bērniem grūto rēķināšanas procesu. Kā tikko norādīja partijas KPV.LV līderis Atis Zakatistovs, tad ministru algu necelšana apdraudot kopējo atalgojumu sistēmu[2]. Tas nozīmē ka varai ir divas izvēles – vai nu mainīt sistēmu, kas algu iesaldēšanu šodien (izņēmuma apstākļos) nepieļauj, jeb nomanīt tautu un savus vēlētājus.   

Ar šo es pat nemēģinu salīdzināt trūcīgu pensionāru ar bagātākajiem mūsu valsts cilvēkiem un „super– duper pensionāriem“[3], kuriem ir izdevies manipulēt ar likumiem un valsts algu tik veiksmīgi, ka tagad privātajā pensiju „fondā“ ūdens ir sasūknēts līdz augšai. Tas, ka pie mums eksistē tik gigantiska pārticības plaisa starp cilvēkiem, kas strādā un ir strādājuši, nav normāli. Tik lielas atšķirības samaksā par kādreiz un tagad nostrādāto, nav akceptējamas un pieņemamas. Privātais bizness ir viena lieta, bet ierēdņi un amatpersonas sabiedriskajā sektorā pavisam cits jautājums. Civilizētā Eiropas valstī, kas rūpējas par tautiešu „cilvēku cienīgu dzīvi“, šādas plaisas padziļināšanos liberālie un centra politiķi nemēdz pieļaut. Sērga ar nosaukumu covid-19 (un no tās izrietošā karantīna), šo netaisnības aizu padziļina, jo visvairāk slimo tieši trūcīgie cilvēki, kas mitinās mazos dzīvokļos un nespēj pašizolēties. Šie ļaudis sliktāk saprot pandēmijas radīto ierobežojumu motivāciju un mēdz strādāt nelegāli. Tā eksponējot sevi slimībai īpaši izaicinoši. Viņiem nav citas izvēles un tāpēc viņi arī mirst no pandēmijas visvairāk.[4] Zināmā mērā šis Saeimas balsojums signalizē izsmieklu pret tiem, kas saņem šodien Latvijā vismazāk, nav izsargāti pret ārkārtas stāvokli materiāli un praktiski.  

Protams, ka šo plaisu var samazināt ar politisku sviru palīdzību.  Taču mūsu valstī visus šos gadus pie varas ir bijušas konservatīvas, labējas orientācijas partijas un tādēļ valsts pārvaldes loģika ir lakoniska: „The winner takes it all“. Tagad – pandēmijas seku dēļ, plaisa starp labāk un sliktāk situētajiem cilvēkiem vēl vairāk pieaugs. Pat pārticības valstī Zviedrijā, katrs trešais bērns vientuļajiem vecākiem riskē nonākt trūcīgo cilvēku kategorijā, tāpēc vara sāk bažīgi runāt par sociālo pabalstu palielināšanu. Vientuļās mammas un tēti, kā arī vientuļi seniori nabadzības riskam pašlaik ir pakļauti vissmagāk. Lai mazinātu šo tendenci, arī Latvijā būtu nepieciešams nākt palīgā. Ja absolūto nabadzību mēs apmēram varam definēt un zinām, cik tā ir liela, tad relatīvo nabadzību, kuru pašlaik izraisa pandēmija,[5] vēl tikai ieraudzīsim. 

Nodokļu naudas sūknēšana amatos

Pandēmija palo ap mums. Katru dienu reģistrējam jaunus inficēto personu skaitļus, kas turpina augt augumā. Šādos apstākļos valsts atrodas gandrīz vai cunami situācijā, kad notikumu tendences un iznākumu nav iespējams iepriekš prognozēt, jo sekas var būt arī daudz sliktākas nekā patlaban izskatās. Šajā nedrošības un stresa brīdī, visiem būtu jābūt vienotiem, savstarpēji izpalīdzīgiem un empātiskiem, jo nekas vairs nenotiek un nenotiks tā kā bija ierasts līdz šim. Ja mums ir nodokļu nauda, tad to nāktos piešķirt tiem, kuriem klājas pašlaik vissliktāk. Nevis premjerministra, ministru un prezidenta un viņa kancelejas ierēdņu algu palielinājumam. Cik saprotu, tad visi pašlaik strādā no mājām, valsts vizīšu nav, delegācijas nav jāpieņem un nauda amatpersonu kontā ietaupās. Diemžēl tikko Saeimas balsojums pierāda, ka plānotais prezidenta algas palielinājums no 5960 līdz 6260 eiro paliks spēkā. Tas nozīmē, ka skolotāja ik mēnešus saņems 20 -25 reizes mazāku samaksu mēnesī par savu nostrādāto mūžu Latvijā, nekā prezidents un jurists Egils Levits saņems Rīgas pilī. Valdības vadītāja alga pieaugs līdz 5055 eiro un ministriem līdz 4798 eiro mēnesī. 

Jā, uzskatu, ka šādam salīdzinājumam ir pamats, jo neredzu ministru, premjera, prezidenta šodienas darba ieguldījumu valsts labā kā tik īpašu, lai maksātu viņiem ieplānoto uzcenojumu no mūsu kopējā nodokļu groza. Viņu algu iesaldēšanu balsojumā atbalstīja tikai 30 opozīcijas deputāti, bet pret bija 54 valdošās koalīcijas pārstāvji, un vēl trīs tautas kalpi atturējās. Curskatot budžeta un vidējā termiņa budžeta projektu tabulas, neizdevās atrast priekšlikumus par ministru algu iesaldēšanu. Gandrīz 69 000 eiro rezervēti Ministru kabineta locekļu atlīdzības un reprezentācijas izdevumu palielināšanai. Diemžēl pat Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība“) pēkšņi nesaprot, kāpēc valdības locekļiem tagad nevajadzētu paaugstināt algas kopā ar mediķiem un skolotājiem. Varu paskaidrot – tas nebūtu jādara tāpēc, ka politiķi un augstas amatpersona šodien pelna vairāk nekā ir pelnījuši, bet skolotāji un pensionāri – saņem daudz mazāk nekā būtu pelnījuši. No nākamā gada trūcīga cilvēka „griesti“ būs 109 eiro vienai personai mājsaimniecībā un pārējām – 76 eiro.  Tātad trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis būs 272 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 190 eiro katrai nākamajai personai mājsaimniecībā un mūsu pensionētā matemātikas skolotāja turpat vien atrodas – pie vai pat zem galējās trūkuma robežas. Tāpēc rezervētos 69 000 varētu iemaksāt mūsu vistrūcīgāko pensionāru fondā un sagādāt matemātikas skolotājai pārtīkošākus atlikušos mūža gadus. Vienkārši tāpēc, ka viņa to ir pelnījusi.  

Covid-19 psiholoģiskie efekti

Pašreizējā pandēmija ir „perfektās vētras“ paveids, kas zinātniskajos pētījumos tiek izmantots psihisko traucējumu analīzē. Šādā situācijā pieaug sabiedrības nervozitāte, liela iedzīvotāju daļa zaudē kontroli pār savu dzīvi un sāk uzvesties savādi. Pašizolācija un sociālo kontaktu anulēšana rada priekšnosacījumus psihiskiem traucējumiem, kas daudziem var izpausties ļoti  atšķirīgi. 

Psiholoģu pētījumi rāda, ka sabiedrība šodien atrodas paaugstināta stresa stāvoklī, jo slimības gaita ir tikai daļēji saprotama pat speciālistiem un aizsardzības līdzekļu joprojām nav. Tas ir karš ar neredzamu uzbrucēju, pret kuru nav ieroču. Loģiski, ka šādā kara situācijā cilvēki jūtas slikti, jo fronte atrodas praktiski visur.

Pirmie šo triecienu sajuta medicīnas aprūpes personāls un riskē ciest no „izdegšanas sindroma“ brīdī, kad gultas vietu slimnīcās covid-19 pacientiem sāks pietrūkt Rīgā, Liepājā u.c.. Otra galējība ir maniakālie optimisti, kas domā, ka viņu šī slimība neķers, tāpēc mierīgi brauc autobusā kopā ar slimajiem cilvēkiem vai apmeklē bārus. „Šāda pārāk liela pārliecība par sevi ir raksturīga daudziem “ – konstatē zinātniskajā žurnālā „Modernā psiholoģija“  Vankūveras universitātes (University of British Columbia) profesors Stīvens Teilors[6]. Tas ko profesors Teilors dēvē par „nereālo optimismu“  ir redzams arī Depo Rīgā vai Rimi Kuldīgā masku nonēsātāju, vakcīnu noliedzēju un roku nemazgātāju veidolā. Šo pašu „optimismu“ pauda DonaldsTramps pandēmijas sākuma posmā, nosaucot slimību par blefu un daudzi viņa sekotāji turpina lietot šo pašu argumentāciju vēl šodien – ticot, ka „iedzimtā imunitāte“ tos var paglābt arī no riska smagi saslimt vai iet bojā no covid-19. 

Šajā situācijā ir ļoti svarīga iedzīvotāju uzticība savām iestādēm, institūcijām. Valdība un ar to saistītās varas struktūras, ir būtiskas sabiedrības psiholoģiskās veselības saglabāšanai – uzskata psihologs Stīvens Teilors, kura specialitāte ir sabiedrības reakcija pandēmijas apstākļos.[7] Tātad; 1) visiem ir jāsaprot, kas īsti notiek, 2) ieteikumi jāatkārto regulāri, ziņām medijos jābūt pieejamām regulāri; 3) valdībai un institūcijām ir jāveido kopības sajūta ar tautu, lai neviens nejustos atstumts vai ignorēts.

Kopības sajūta ir svarīga šajos globāla kara apstākļos, tāpēc iesaku priviliģētajiem atteikties no saviem algas bonusiem un ziedot tos maznodrošināto tautiešu labā. Paglābjot daudzus no trūkuma un nāves.  


[1] https://www.lm.gov.lv/lv/jaunums/nakamgad-gaidams-vesturiski-lielakais-minimalo-pensiju-un-pabalstu-palielinajums

[2] https://www.tvnet.lv/7119706/zakatistovs-ministru-algu-necelsana-apdraudetu-vienoto-atalgojuma-sistemu

[3] Piemēra bijušais Prezidents un bankas vadītājs Andris Bērziņš

[4] https://www.dagensarena.se/innehall/fattiga-drabbas-hardare-av-corona/; https://www.aftonbladet.se/debatt/a/lA558y/vi-maste-hjalpa-fattiga-lander-i-coronakampen

[5]https://www.forskning.se/2020/04/02/de-rika-blir-allt-rikare/

[6] https://modernpsykologi.se/2020/04/03/pandemins-psykologi/

[7] Taylor, S (2019).The Psychology of Pandemics, Cambridge Scholars Publiching.       

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s