Kad robots nostāsies žurnālista vietā? Vai tas būs drīz?

Roboti nāk uz mūsu pusi. Kopš Palmera Koksa, Annas Hvolsones knīpu, knauķu un knēveļu piedzīvojumiem  un Nikolaja Nosova Nezinīša ņemšanos Ziedu un Saules pilsētās. Toreiz jau darbojās putekļu sūcēji roboti, kas tīrīja mājas, bija skārienjūtīgi ekrāni un sabiedriskais transports – pilnībā automatizēts. Izmantoja lāzera druku un saules baterijas uz jumtiem. Zinītis bija paguvis atklāt pat antigravitāciju. Tagad – 70 gadus vēlāk pazīstam tikai dažus Nosova prognozētos tehnikas brīnumus. No izgudrotāja sapņiem līdz projekta realizācijai paiet laiks un viena daļa ideju mēdz izčibēt. Mazais, apaļais putekļu sūcējs šodien vēl nav tik labs kā varētu būt: iesprūst, neredz stūrus un ir slikti izmantojams mēbelētas telpās. Vai šis pats robots kādreiz varēs aizstāt ne tikai apkopēju, bet arī žurnālistu? Jā, šādas prognozes ir dzirdamas un konferences par šo tēmu intensīvi tiek rīkotas ASV, Āzijā un Eiropā. Tehnikas apjūsmotāji uzskata, ka šis brīdis beidzot ir klāt.  Proti – beidzot mašīna nostāsies cilvēka vietā un veiks intelektuālu, radošu darbu. Man neliekas, ka tā būs.  

Mašīnas radošums?

Grāmatā “ Newsmakers: Artificial intelligence and the future of journalism” autori pavisam nopietni vēlas apgalvot, ka žurnālistikas nākotne ir jau izlemta un mašīnas nostāsies ziņu dienesta vietā. Vai tehnika spēs paņemt no mums valodu, kritiskās domāšanas prasmi, fantāziju un nosēdīsies manā vietā pie datora? Iespējams, ka robots varēs un spēs atlasīt kādas noteiktas ziņu skrandas un izdevējam tas būs lētāk nekā maksāt algu dzīviem cilvēkiem – žurnālistiem.  Taču ziņu piedāvājuma kvalitāte kritīsies, tieši tāpat kā pazūd teksta satura būtības jēga pēc mašīntulkojuma. Tehniski cilvēce var sākt izmantot automātu ziņu satura selekcionēšanai, par to septembrī ziņoja arī The Guardian (1). Šis teksts pierādīja, ka izmantojot datoru programmu GPT–3  var ražot rakstus, kuriem uzstādīts noteikts mērķis.

Tātad – tehniski tas ir iespējams. Šīs līnijas piekritēji uzskata, ka oponentiem ir bail. Proti – man (kā žurnālistei) esot bail, ka mašīna mani izkonkurēs. Šodien, kad pateicoties sociālajiem medijiem, mēs dzīvojam moba paradigmā (vajātāju vidē), izsmiešana par bailēm ir galvenais ierocis. Ja nav argumentu, tad var droši teikt: „Hā! Tu baidies!“ un ienaidnieks ir sakauts. Ja kāds ir nobijies, tad skaitās zaudētājs. Kā lai izkļūst no šis situācijas, neaizvainojot cilvēkus, kuri tic, ka robots noteikti ir labāks un gudrāks par cilvēku?

Sāksim ar to, ka cilvēks ir ekstrēmi sociāla būtne. Mūsu apziņa integrē un analizē visu, ko pauž citi un spēj uztvert un sistematizēt publiskās telpas garīgos strāvojumus. Tas viss notiek mūsu smadzenēs un mēs šai apdāvinātībai paši nepievēršam nekādu uzmanību. Galu galā nebrīnāmies arī par to, ka ap mums ir gaiss, ko elpot. Nē, nebrīnāmies, jo tas ir normāli. Tieši tāpat ir normāli, ja mēs sistematizējas informāciju un spējam to vispārināt. 

Brīdī, kad mašīna nostājas cilvēka vieta ar vēlmi to aizstāt, nepietiek ar informācijas piegādi. Cilvēks nav krājkasīte, kurā var samest naudu. Personību, kuru esam ievietojuši mašīnā (kā mākslīgo intelektu) mēs pazīstam un zinām, ko šis aparāts zina. Mazāk skaidra ir otra puse – ko robots nezina. Taču neraugoties uz visām tehniskajām pūlēm, robots tomēr paliks tikai instrumenta vai palīglīdzekļa līmenī. Pret grābekli vai dakšu mēs neizturamies kā pret kolēģi vai klientu, jo instruments ir un paliek vienīgi palīglīdzeklis. Nekas vairāk. Tieši tāpat kā grābeklis pats nevar sakopt visu dārzu, arī datora programmas nav personības vai radoši cilvēki. Ja mēs pakļausimies tehnikas pielūdzējiem un sāksim atbalstīt viņu pierunāšanu, tad radītā tehnoloģija sāks atgādināt  embriju, kas nav piedzimis. Tā teikt – “būs, bet nav“. Kas tad ir šis mākslīgais intelekts, kuru mums piedāvā darbam ziņu redakcijās? Tas ir darba devēju mēģinājums palētināt ziņu producēšanas izmaksas un iestāstīt sabiedrībai, ka konveijers darbojas arī intelektuālajā sfērā.

Mūžīgie bērni

Visas mašīnas un aparāti, kurus izmantojam, ir paredzēti kāda noteikta cilvēka darba  slodzes pārņemšanai. Lai neietu ar kājām, mēs braucam ar auto. Lai nebūtu smagi jāstrādā spiežot kafijas pupiņas starp diviem dzirnakmeņiem, mums ir elektriskās kafijas dzirnaviņas. Lai nebūtu jāmazgā veļa, ir radītas veļas mazgājamās mašīnas utt. Reizēm rodas iespaids, ka visa tehnika, kas ir cilvēka radīta, palīdz saglabāt homo sapiens „bērna statusu“ uz visu mūžu. Mums patīk kā bērniem sēdēt automašīnā un dzenāt pa ekrānu zaķīšus. Noskatīties, kā kāds cits vada auto un vēl kāds cits padod mums banānu, brīdī, kad sākam niķoties. Tieši šādu izskatās cilvēka attieksme pret jaunajām tehnoloģijām.  Zināmā mērā šī tehnoloģiju ekspluatācija nav labvēlīgs/produktīvs akts pret mums pašiem. Ja turpināsim uzskatīt, ka grābeklis ir personība un deleģēsim tam savus dārza kopšana pienākumus, tad nekādus izcilos rezultātus sagaidīt neizdosies. 

Dators pats nedomā, tieši tāpat kā cepeškrāsns nefilozofē. Taču nav izslēgts, ka šis tas rakstot vai cepot var izdoties. Ņemam programmu un deleģējam tai (kaut daļēji!) ziņu dienesta darbu. Tieši tāpat kā The Guardian,  vai Wall Street Journal  regulāri lieto tekstus ģenerējošas programmas. Tās ražo sporta apskatus, „atšifrē“ diktofonā vai video ierakstā ieskaņotas intervijas, piedāvā ilustrācijas tekstam un izlemj kura ziņa jāizmanto attiecīgajā sociālajā medijā. Kas notiks tālāk? Lai sagatavotos „bleķa  un plastmasas žurnālistu“  ienākšanā redakcijā, varam studēt Frančesko Markoni (Francesco Marconi) grāmatu par ziņu dienesta darba organizāciju ar mākslīgo intelektu, kā nākotnes tendenci (”Newsmakers: Artificial intelligence and the future of journalism” (Columbia University Press). Diemžēl man nekāda saturīgā saruna ar šo grāmatu neizdevās un nekā neuzzināju. Autors ir pārliecināts, ka mākslīgais intelekts var producēt lokalizētas ziņas. Proti – piemērot starptautisku ziņu vietējām vajadzībām un izpratnei. Tātad – pienāk no ārzemēm ziņa. Robots to pieņem iztulko un lokalizē. Markoni šķiet, ka tas būs viegli un lēti. Vienīgā problēma, cilvēkam esot jāpiemērojas un jāpiekārtojas mašīnām. Domāju, ka šī ideja ir tikai uz papīra skaista, dzīvē tā ir un paliek tikai grābeklis. Ja šis grābeklis atrodas laba dārznieka rokās, tad viss notiks. Pats šis grābeklis dārzu nesakops. Piemēram, ja mēs saņemam ziņu par to, ka ASV ir jauna viceprezidente sieviete, tad mākslīgais intelekts var vispārināt šo ziņu tikai ar to materiālu, kas ir ieradīts tā smadzenēs. Pats dators nav staigājis pa bibliotēkām un vai sekojis procesu attīstībai ASV. 

Ja mēs aprobežosimies ziņu ražošanā tikai ar „telefona grāmatas“ vai „mammas Googles“ faktiem, tad tas ir par maz, lai saturīgi un pilnasinīgi informētu sabiedrību. Šim nolūkam kalpo augstākais žurnālistikas amats – komentētājs. Tieši cilvēks komentētājs parasti pārzina tēmu labāk nekā visi faktu vākšanas mehānismi kopā. Ja fakts netiek komentēts, tad tas neatrod savu vietu procesu un notikumu sistēmā. Sabiedrība saprot notikuma iemeslus, norises īpatnības, jēgu un nozīmi. Taču – ja fakts tiek pamests gaisā, tad tas nokrīt tur, kur gravitācija tam liek piezemēties. Šādā veidolā ziņu dienesta darbs sāk atgādināt loteriju, kurā nav sistēmas izkārtojuma (ar kontekstu, kopsakarību iezīmēšanu un izpratni par notiekošo), bet redzamas vienīgi labās vai sliktās ziņas. Kā divi ūdens krāni, kas tek zemē. 

Faktu samalšana desās

Diezgan daudziem cilvēkiem šķiet, ka  darbs medijos nav nekas īpašs. Nekādas priekšzināšanas nav vajadzīgas. Tieši tāpat domā arī Markoni, kas strādā par pētniecības un attīstības nodaļas šefu Wall Street Journal un pie viena pelna naudu ar mākslīgā intelekta pētījumiem New Lab Ņujorkā. Viņa izpratne par žurnālistiku un žurnālistu darbu ir diezgan primitīva. Pēc viņa domām žurnālists ražo izejmateriālu. Redakcijas darbu viņš formulē īsi: „savāc – iesaiņo – piegādā“. Tāpēc viņa pieeja žurnālista darba racionalizācijai ir tāda pati kā uzņēmumam, kurš ražo „smiltis kaķu kastēm“ vai  sapilda ābolus maisiņos.  „Gudras mašīnas var padarīt redakcijas darbu ātrāku un produktīvāku“ – viņš raksta. Diemžēl šis izgudrotājs nesaprot, ka žurnālistika problēma nekad nav bijusi faktu piegādes ātruma trūkums. Nē, pat Panorāmā diktors kadrā dzird kā rīb gaitenis ārpus studijas un saprot, ka uz galda pie mikrofona tūdaļ nokritīs teksts ar „svaigi ceptam – karstajām“ ziņām. Nē, ziņu piegādes ātrums nav šodienas mediju problēma. TV „Dožģ“ pamanījās parādīt mūsu ekrānos Navaļnija atgriešanos Krievijā no Vācijās tikai un vienīgi ar mobilo telefonu kamerām. Turklāt – komentējot no otra autobusa to, kas redzams pirmajā autobusā. Tātad nedz ātrums nedz radošums nav pašreizējo ziņu dienesta problēma. Ko tad Frančesko Markoni sola uzlabot? Ziņu lietišķumu un ticamību? Pašlaik jomas lielākā problēma ir interpretācijas tendenciozitātes pieļāvums un finansējuma problēma. Nē, šīs tēmas Markoni neinteresē. Pēc viņa domām mākslīgais intelekts pārņemšot sporta žurnālistu darbu un pašiem žurnālistiem palikšot vairāk laika iedziļināties sporta problēmās. Lai gan mēs jau zinām ko nozīmē šādas priekšrocības – „lētāk un sliktāk“. Mediju īpašnieki izmantos šo robotu, lai palētinātu izmaksas. Bez tam robots nerakstīšot par „kaut ko“ (kā tagad raksta parastie žurnālisti), bet gan tieši par to, kas publiku interesē. Tas nozīmē, ka sabiedrībai vēl mazāk tiks piegādātas pilsoniskas un būtiski nozīmīgas problēmas, jo avīzes vai žurnāla īpašnieks varēs ieprogrammēt robotu un noteiktas ideoloģijas vai izklaides viļņa. Sabiedrība izklaidēsies vēl intensīvāk, taču gudrāka nekļūs. Kādas šai reformai būs politiskās sekas?  To pat bail prognozēt.

Žurnālistika audzina un izglīto sabiedrību

Ja šo misiju atdosim mašīnām, tad noteikti cilvēki varēs pakļaut šo procesu savām konkrētajām interesēm daudz izteiktāki, nekā tas iespējams līdz šim. Tieši tas pats notiks ar skolu, ja skolotājus nomainīsim ar robotiem. Jau tagad visi tehniskie uzlabojumi mūsu datoros un telefonos ir orientēti vairāk ķermeņa nevis gara un intelekta vajadzībām. To var salīdzināt ar filmas skatīšanos un grāmatu lasīšanu, kas pieprasa no filmas vai teksta patērētāja atšķirīgu intelektuālo jaudu. Šādi, robota vadībā, mūsu domāšana atgriezīsies atpakaļ pie akmens laikmeta un neviens tā arī nesapratīs, kas tā tāda renesanse, kas kādreiz bija, iestājās un pēc tam pazuda. Pašlaik mēs tiekam baroti ar ekrāna informāciju, kas liek sajust, nevis domāt. Virtuālā realitāte ziņu dienestā panāk to pašu. Makroni apgalvo, ka tehnika nākot pie mums un mēs nekur no tās neizbēgšot. Rodas gandrīz vai uzbrukuma sajūta. Taču nesatrauksimies. Tehnika nevar pati atnākt. Mēs to radām paši. Vai nu liekam lietā, vai izmetam ārā. Ieslēdzam vai izslēdzam.  

Tā tehnikas daļa, kas mūs atbrīvo no smaga, nogurdinoša darba ir panākums. Taču „tā“, kas cenšas mūs atbrīvot no domāšanas, valodas radošuma, vispārinājumiem un fantāzijas, ir solis atpakaļ. Atbrīvot mūs no rakstīšanas un lasīšanas nav tas pats, kas atbrīvot no trauku vai veļas mazgāšanas. Tie, kas mums pārdot mākslīgo intelektu, cer pārliecināt, ka nākotne ir jau izlemta. Tā piederēšot mašīnām. Domāju, ka tā tas nebūs. Mums ir vajadzīgi palīglīdzekļi, kas paātrina un atvieglo darbu, ikdienu un sadzīvi. Jā, tā tas ir. Vēl labāk būtu, ja mēs saņemtu instrumentus, kas palīdz vēl tālāk, vairāk un dziļāk attīstīt cilvēka spējas, kuru iespējams ir neizsmeļamas. Taču mums galīgi nemaz nevajag mašīnas, kuras mēs noliekam savā vietā un ceram, ka robots var aizstāt žurnālistu, rakstnieku, gleznotāju, tēvu, māti vai skolotāju…No šāda viedokļa raugoties, mākslīgajam intelektam ir atrasta nepareiza un nevajadzīga izmantojuma joma un tas kā servisa instruments faktiski nostājas aiz ledusskapja, šķiltavām vai trauku mašīnas. Proti – nav vajadzīgs.   

1/ (https://www.theguardian.com/commentisfree/2020/sep/08/robot-wrote-this-article-gpt-3)

2 comments

  1. Pagaidām vairumā cilvēku galvās mākslīgais intelekts saistās ar mākslīgu cilvēka fiziskā ķermeņa līdzinieku, kurš pārvietojas, vai ar saviem manipulatoriem izdara dažādas darbības, tajā skaitā ierodas notikumu vietā, intervē dalībniekus un raksta atskaites. Notiek cilvēka burtiskā līdzinieka radīšana un pilnveidošana, taču tas ir tikai viens speciālgadījums no pūliņiem mākslīgā intelekta virzienā. Mākslīgais intelekts nekad “nesēdīsies pie datora”, jo viņš pats ir dators. Šis dators neskraidīs uz vietām, kur kaut kas notiek un nepiedalīsies notikumos un nevāks tur informāciju, bet visa informācija no notikumu vietām ar dažādu (video, audio, ultra, infra u.t.t.) sensoru palīdzību pa dažādiem ceļiem tiks nogādāta pie šī superdatora. Jau tagad mūsu rīcībā ir primitīvu (rāpojošu, lidojošu) robotu spieti, kuri prot mijiedarboties savā starpā un tikt vadīti no vadības centra. Katrs no viņiem var tikt aprīkots ar dažādiem sensoriem (sliktākā gadījumā ar ieročiem).
    Turpinoties bezkaislības un neitralitātes kultivācijai žurnālistikā, jeb žurnālista saskaldīšanu divās pagalēs – notikuma atspoguļotājā burtiski un sava viedokļa paudējā (kas neizbēgami nostāda viņu kādā pozīcijā). Vai tas ir labi, vai slikti? Atkal skaldīšana divās pagalēs. Matemātiski to var turpināt bezgalīgi, jo nav tik maza lieluma, ko nevarētu sadalīt divās daļās.
    Manā skatījumā mākslīgā intelekta žurnālistika (varbūt es līdz galam nesaprotu, kas tas īsti ir) ir pilnīgi iespējama. Nav jau tā, ka attīstoties mākslīgajam intelektam, pārējā sabiedrība paliks uz vietas šodienas līmenī. Manuprāt, problēma būs sabiedrības attīstības gaitā radies noslāņojums starp tiem, kuri spēj turēt kopsoli ar tehnoloģijām un tiem, kuriem tehnoloģijas ir kā mežonim šķiltavas. Iespējams, ka “mežoņi” ir cilvēcīgāki par tiem tehņoloģiju lietotājiem, jo paši kļuvusi līdzīgi datoriem. Taisnība jau Jums ir, Sandra, ar datoriem nevajadzētu pārlieku aizrauties.

  2. Domāju, ka vienmēr ir bijuši tehnokrāti, kas pārlieku aizraujas ar tehniku. Līdz galam neizprotot iespējas un robežas. Man ir vairākkārt nācies saskārties ar šādiem cilvēkiem. Viņi neorientējās situācijā, bet pamāca. Savulaik Rīgā ar lielu troksni dibināja videocentru. Tas skanēja kā ērģeles visos medijos un to darīja cilvēki, kuriem ar vido tehnoloģiju un datoriem nebija bijusi liela darīšana. Nesaukšu tagad vārdus un uzvārdus, kas ap to „cepās“, taču man tas likās smieklīgi, jo tā bija mana specialitāte. Prasīju Mārim (vienam no dibinātājiem) uz ielas (nejauši satiekot). Kas tas būs : a) jauna kinostudija, b) kolektīvi skatīsieties videoierakstus? Viņš nemācēja pateikt – kas tas būs. Pēc tam bija čuššš un nezinu kas Vecrīgā Tajā „skaļā vietā“ tagad notiek…Tā tas ir arī šajā gadījumā. Domāju, ka sporta žurnālistiku mierīgi var atdot tikai datoriem. Taču tagad sports (īpaši amerikāņu) jau sen vairs nav sports, bet izklaide un mums ziņo nevis par mača rezultātu, bet kā kāds basketbolists ir apēdis saldējumu un nevar dabūt sev meitenes…

Komentēšana nav pieejama.