Aizvadītās nedēļas virsotnes: Ferrante, situatīvais Tramps un falšā laiva kāpās

Nedēļa atkal garām. Aiz loga sniegs (kā izlaidīgs kaķis) gozējas un rēgojas. Ziņojot par ziemu. Jūra mēģina aizsalt, bet pelargonijas (aukstajā verandā) mēģina nenovīst. Janvāra vidus mūžīgā problēma – par maz saules saules debesīs un par daudz aukstuma nepiemērotās vietās. Taču pievērsīsimies tam, kas noticis.

Laba ziņa ir tā, ka Elena Ferrante – lieliskā neapolitāņu noveļu meistare sāks rakstīt apskatus britu laikrakstam The Guardian. Rakstnieku piesaistīšana mediju periodikai ir lieliska ideja. Tas, ka Ferrantei avīze piešķīrusi atsevišķu sleju, ir patīkami. Izskatās, ka autore ir atguvusies no šoka, kuru izraisīja kāda rokošā žurnālista nevajadzīga ņemšanās pēc rakstnieces īstā vārda, uzvārda un darbavietas atmaskojuma. Ferrante vienmēr uzsvērusi, ka anonimitāte esot ļoti nepieciešama, jo atbrīvo no slavas abstinences un nodrošina aizsargātības komfortu. Taču “racējs” to izpostīja. Nevajadzīgi. Izklaigājās, izbazūnēja vārdu, profesiju un dzīvesvietu. Daudzi šī “atmaskojuma” rezultātā jutās nepatīkami iztraucēti, pārsteigti par “atklājumu”, kas bija vairāk pazemojošs nekā produktīvs solis. Tagad Ferrante atkal parādīsies pie mums ik nedēļu, stāstot par to kas viņai šķiet svarīgi. No itāliešu valodas uz angļu mēli viņas tekstus regulāri tulkos ilggadējā sabiedrotā Ann Goldstein.

Time Magazine 2016. gadā iekļāva rakstnieci gada ietekmīgāko personu skaitā. Pērn viņa kļuvusi par visvairāk lasīto rakstnieci Apvienotajā Karalistē. Jā, ir tulkota arī latviski.

Tātad – laba ziņa. Britu literārajā olimpā ārzemniekam nav viegli. Kur nu vēl līderpozīcijās. Šis – vairāk izņēmuma gadījums un tieši tāpēc tik iepriecinošs.

Aizvadītajā nedēļā #metoo kustībai pievienojās arī zviedru brīvbaznīcas pārstāvji. Iniciatīvas avangradā –  divas mācītājas  no Evanģēlistu un Vasarsvētku draudzēm. Kā aicinājumu šeit izmanto jēdzienu #patiesībajūsatbrīvos (#sanningenskagoraerfria), kas lūdz ziņot par pāridarījumiem baznīcas hierarhijā. Pašlaik aicinājumu jau parakstījuši 436 draudžu locekļi. Kā norāda kristīgā avīze Dagen, atsaucība šajā virzienā esot bijusi daudz aktīvāka nekā sakumā tika prognozēts. Iniciatīvas autores Estere Kazena un Karina Ingridsdotira uzsver, ka  parakstu vākšanas procesā iesaistoties praktiski visi: sākot no pusaudžiem un beidzot ar astoņdesmit gadus veciem sirmgalvjiem. Par ko sūdzas? Par to, ka draudzēs (tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā) eksistē maskulīnās iniciatīvas kults: apgrābstīt meitenes un sievietes, izteikt piezīmes un uzmākties arī pēc tam, kad saņemts noraidījums. Mācītāji šos pārkāpumus neuztver nopietni un neizsaka uzbrucējiem nosodījumu. Iemesls ir draudzes nevēlēšanas, lai šādas “nejaukas lietas” nonāktu ārpus baznīcas sienām. Tas kompromitētu ticīgos un pašu baznīcu. Tāpēc sieviešu un zēnu tvarstīšana turpinās kā norma, ar kuru “vājajam” nākas samierināties. Tas, ka arī baznīcas cilvēki ir saņēmušies iztīrīt savu sabiedrību no šīm nejēdzībām ir liels solis uz priekšu. Nevis nedēļas, bet gadsimtu notikums. Paldies! Lai izdodas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šonedēļ apritēja viens gads kopš Donalds Tramps noenkurojies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta postenī. Viņa vieglprātīgā attieksme pret faktiem ieviesusi jaunu fenomenu saziņa ar nosaukumu: Fake News. Šo izpausmi viņš ražo pats, taču piedēvē medijiem. Līdz šim neviens demokrātiskas valsts vadītājs nav tik bravūrīgi uzbrucis žurnālistiem kā to dara Tramps. Loģiski, ka rezultāti nav ilgi jāgaida. Šobrīd viņš ir ļoti nepopulārs politiķis valstī un ārzemēs, lai gan ASV ekonomika zied un zeļ. Tieši šī iemesla dēļ būtu pamats uzteikt jauno prezidentu, taču notiek pretējais. Vācu FAZ šodien konstatē, ka savas valdīšanas 355 dienās prezidents Tramps ir izplatījis 2000 nepatiesus paziņojumus (FAZ, 18.01.2018). Vietējie faktu pētnieki Vašingtona apgalvo, ka Tampa izteikumu nepatiesības līmenis esot 70% vērtībā. Tik dramatisku improvizēšanu ar patiesību (visaugstākā ranga amatpersonas līmenī) vēl pagaidām nav nācies piedzīvot.  Prezidenta melošanas intensitāte piespiedusi Washington Post pastiprināt avīzes “Fact Cheker” bloga slodzi. Nodaļas vadītājs Glenn Kessler vācu avīzei šodien atzīstas, ka pazīst Donaldu Trampu jau pamēram 30 gadus, jo agrāk strādājis arī kā ekonomikas un biznesa procesu reportieris. Jau toreiz bijis skaidrs, ka Trampam nepatīk pārbaudīt to ko viņš runā. Ja Donalds “kaut kur” ir “kaut ko” dzirdējis, tad paziņo to uzreiz (nepārbaudot) kopā ar saviem emocionālajiem pārspīlējumiem. “Viņš neko nepārbauda. Runā visu, kas ienāk prātā”, – konstatē Glens, piebilstot, ka Trampa reakcija vienmēr ir situatīva ( konkrētās situācijas noteikta), t.i., viņš reaģē uz konkrētu situāciju emocionāli. Vai prezidents drīkst atļauties melot 2000 reizes viena gadalaikā? Protams, ka nedrīkst, jo viņam vēlāk vairs neviens neticēs. Starp citu, tieši pats Tramps arī ievazāja pērnā gada jaunvārdu Fake News daudzu valstu leksikā un šodien tas nozīmē sadomātas ziņas, kas neatbilst patiesībai. Šķiet, ka Trampa bērnišķīgās izdarības lielā mērā iebelzīs pašlaik tik populārajam konservatīvismam. Simboliski, ka dienā, kad amerikāņi atzīmēja Martina Lutera Kinga dzimšanas dienu, kāds žurnālists pajautāja šodienas ASV prezidentam, vai viņš ir rasists.  Tramps samežģīja atbildi, bakstot ar pirkstu vairāku valstu virzienā, kuru pamatedzīvotāji nav baltie. Nolamājoties, faktiski. Pie viena (nez kāpēc) paziņoja, ka Norvēgijai esot jānodrošina lielāks iedzīvotāju daudzums (!?). Tas nozīmē: “Jā”. Visi šie nejēdzīgie, tukšie un bezseguma prātuļojumi vairāk atgādina klauna uzstāšanos cirkā, nevis nopietna valstsvīra izteikumus publiskajā telpā.

Amerikāņa raksturs veidojies privāto ambīciju un kolektīva atbalsta rezultātā. Pagājušā gadsimta 50. gados ASV konservatīvie veidoja divus virzienus: pirmie, kas neticēja valstij un otrie, kas ticēja ģimenei, reliģijai un sociālās kopības idejai. Reiganam izdevās iekarot abu virzienu simpātijas un zināmā mērā tos apvienot. Pēckara konservatīvie atbalstīja starptautisko tirdzniecību un drošības garantijas, kas tiek veidotas kopā ar sabiedrotajiem ārzemēs. Tramps šodien reaģē pretēji: ir pametis TPP, drīz izstāsies no NAFTA, augstprātīgi izturas pret NATO. Pat briti sāk gudrot par to, ka amerikāņi vairs nevar būt droši sabiedroti pēcbreksita situācijā. Bijušo Rietumeiropas sabiedroto vietā Tramps nekautrējas paust savas simpātijas autoritāriem despotiem, tādiem kā Vladimirs Putins, Erdogans vai Duterte. Šodien tikai 37% novērtē prezidenta Trampa darbu kā labu (Politico, 01.08.2018 ), Turpretī 58% nepatīk Tramps kā prezidents (CBS News, 11.01.2018).

Kuģis

Sudrabas “komisijas” izsprukšana cauri sveikā (ar rezultātu = 0) un viltotā laiva kāpās bija divi lielākie aizvadītās nedēļas notikumi Latvijas politiskajā sfērā. Tas, ka promaskavas Saskaņa kopā ar Lemberga kabatas partiju ZZS jau šodien nosaka Latvijas politikā praktiski visu, nav nekas jauns. Esam kļuvuši par Putina impērijas forštati ar Ventspils mafijas astoņkāji centrā.  Sudrabas komisija neko nenoskaidroja, taču algu par darbu saņēma un cinisms pret valsti no sabiedrības puses tāpēc turpinās.  Normālā valstī politiķi tā nerīkotos, jo iedzīvotāju emigrācijas iemesli nav tikai materiāli. Tie ir arī morāli. Ja valsts un taisnība tiek tik ciniski nozagta no mafijas puses, kā to varējām novērot pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, tad iedzīvotāji nevis iet ielās demonstrācijās, bet gan brauc projām. Aizbraukšana ir šodienas latviešu protesta forma pret postsovjetisko valsts pārvaldes stilu Latvijā.  Sudrabai + Kremļa un Ventspils mafijai tas nerūp, jo viņi neko neražo. Tikai iekasē. Ir vai nav darbaspēka Latvijā? Tas viņus neinteresē, jo vēlēšanās var nobalsot arī 5 veči no Užavas un viņi atkal sēdēs pie kloķiem.

Ulmales mājiņa kāpās, kas izliekas par kuģi, nav nekas neparasts. Kamēr Latvijas bagātajiem (ieskaitot alkohola impērijas ķeizaru), nebūs respekta pret noteikumiem (kas attiecas uz visiem), tikmēr mums vēl ilgi būs gan mājiņas, kas izliekas par kuģi, gan laupītāji, kas tēlo mecenātus. Korupciju vislabāk demonstrē arhitektūra. Paraugieties uz Stacijas laukumu Rīgā un visām būdelēm ar nosaukumu “Laimētava”. Vai tiešām kāds ir apstiprinājis šo laukuma apbūvēšanu kā gaumīgu procesu? Acīmredzot ir. Stacijas pulksteņa aplipināšana ar nejēdzīgu celtnes skrandu vien ir ko vērta. Kādam vajadzēja un nauda palīdzēja izdarīt to, ko veselais saprāts neatļautu. Tieši tāpat ir ar mājiņu, kas izliekas ar kuģi Ulmales kāpās. Ja vietējai varai patīk nauda, tad visu var nokārtot un suns pakaļ neries.

Šoreiz suns ierējās un mēs uzzinājām faktu. Sākumā sagrozītu. Pēc tam vēlreiz mums stāstīja to pašu, taču samudžināti. Tagad gaidīsim kas notiks tālāk. Ja pašvaldības pārņems savā kontrolē arī medijus, tad nākotnē Vangažos, Pāvilostā vai Pālē nekad neuzzināsim šādus brīnumus. Tie notiks, bet mēs neko pat nenojautīsim. Kamēr mums būs bagātnieki (kas zaudējuši kaunu) un vietējā vara, (kas slimo ar hronisku alkatību), tikmēr vasarnīcas kāpās liks dokumentēt kā laivas un noziegumus čakli uzticēs izmeklēt pašiem noziedzniekiem.

Vēl viena ziņa ir jaunvārds – viltavas. Šo jaunvārdu savulaik esot darinājis rakstnieks Jānis Ezeriņš. Tas nozīmē, ka Fake News vietā mums tagad ir pašiem savs daiļš vārds = viltavas.  Izplatīt nepatiesas ziņas nozīmē – viltavot.  

Redzēsim vai ieviesīsies.

Galu galā – nedēļa bija laba, jo nebija jāizvēlas starp slikto un labo. Sirdsapziņa vienmēr parāda virzienu un publiskais viedoklis nekad nav ceļa stabiņš vai brīdinājuma zīme. Diemžēl joprojām dzīvojam laikā, kad uzspridzināt atomu ir vieglāk nekā sagraut aizspriedumu.

Tā viš ir.

 

 

 

Žurnālistikas nāve internetā jeb medialais zelta laikmets?

TVNet kolāža par medijiemSpeciāli TVNet.

Simtgadīgā, solīdā amerikāņu žurnāla The New Republic krahs nav vienīgā katastrofa, kurā var novērot kārtējo tradicionālā žurnālisma aizspriedumu un tehnokrātu maniakālā optimisma batāliju. Lai gan faktiski te ir runa par nākotnes informatīvo telpu, kuru pie mums Latvijā iezīmē «vecie» (papīra un ētera) mediji un «jaunie» – interneta plašsaziņas līdzekļi un tie, kas šos medijus apņemas vadīt. Lai izsekotu problēmas attīstībai, pievērsīsimies aktuālajām amerikāņu skandālam, kas (daudzās izpausmēs) faktiski reproducējams arī mūsu valsts mediju telpā un izskatās pazīstams.

Mīts par to, ka internets padara cilvēku par muļķi –

ir samērā izplatīta versija žurnālistu vidū. Tīmeklis līdz ar savu ienākšanu informatīvajā vidē ir spējis satracināt konservatīvos un izraisīt šķietamu cīņu starp pieņēmumiem par to, ka «īstā žurnālistika» eksistē vienīgi tradicionālajos medijos un «nenopietnā» eksistē vienīgi digitālajā vidē. Tāds viedoklis pastāv, bet kā ir patiesībā?

Realitātē noticis tā, ka tīmeklis ir pievācis informatīvo telpu un padarījis to apvērstu. Vairums mediju nav paguvuši ielēkt aizejošajā vilcienā un rīcības vietā piedāvā diskusiju maratonu par to, kur un kā iespējams izbrīvēt dzīves telpu kvalitatīvai žurnālistikai. Tai pašai, kas līdz šim eksistēja tikai uz papīra.

Pirms diviem gadiem kreiso, vēlāk liberālo žurnālu The New Republic pārdeva Krisam Hjūzam (Chris Hughes). Tātad vienam no slavenās trijotnes, kas piedalījās arī Facebook dibināšanā. Pa šo laiku jaunais īpašnieks tika darījis visu iespējamo, lai pārveidotu papīra žurnālu par modernu tīmekļa produktu. Sākumā reformas žurnāla pārveidē bija gausas, bet līdz ar jaunā šefa ierašanos tās tika paātrinātas un rezultātā … decembra sākumā visi redakcijas līdzstrādnieki, protestējot par reformu rezultātu, pameta šo žurnālu. Īpašnieks ieguva palamu «bezkaunīgs diletants» (), kas neko nesajēdz no žurnālistikas, bet uzņemas vadīt senu, klasisku izdevumu, to sagraujot.

Pazīstama aina. Arī pie mums Latvijā «veco» mediju vadību nereti uztic vadītājiem bez mediju un radošā darba pieredzes, taču ne vienmēr visi redakcijas līdzstrādnieki šeit, Latvijā, vadības dumjības dēļ uzreiz pamet redakciju.

Tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens

Amerikāņu mediju elite ir spīvāka. ASV sociālie mediji plosījās uz pilnu klapi, pārmetot izdevējam – iesācējam nekompetenci un muļķību mediju jomā. Kur meklējama kašķa sakne? Te būtu jārunā par vairākām lietām.

Pirmkārt, par žurnālistu niknumu pret «japijiem» no Silicon Valley un tehnokrātiem, kas jau sen pievākuši informatīvo telpu un ārdās pa to bez izpratnes par komunikāciju. «Viņi» ir tie, kas tic, ka tehnika spēj forsēt progresu, un paļaujas uz tirgus ekonomikas svirām. Turpretī žurnālisti zina, ka tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens.

Te nu mēs esam – vietā un laikā, kad ar ekskluzīviem, tehniskiem paņēmieniem tiek strauji «ražota» vienkāršota informācija, t.i., notiek vispasaules «bazfidizācija» pēc izklaides portāla http://www.buzzfeed.com parauga, bet mediju eksperti redz, ka informācijas kvalitāte ir hroniski sarūsējusi.

Tātad – fiziķi pret liriķiem (kā teiktu Imants Ziedonis) jeb «tehnikas sektors» pret tradicionālo mediju «žurnālistiem». Kauja starp šīm frontēm joprojām ir nežēlīga.

Žurnālisti novērtē Sillicon Valley jaunos uzņēmējus kā bezkaunīgus, nekulturālus muļķus. Turpretī «tehnikas sektors» ir pārliecināts, ka žurnālisti ir nemoderni, aizspriedumaini, snobi un reakcionāri. Laiks iet, bet abas frontes puses turpina ierakties dziļāk kaujas ierakumos.

Digitalizācia – drauds vai iespējas

Reformas nepatīk nevienam. Žurnālistiku ieskaitot. Pāreja no papīra, klasiskā radio vai TV ētera formāta uz digitālo vidi nav vienkārša lieta kaut vai tāpēc, ka nekad agrāk nekas tamlīdzīgs nav noticis un mums nav piemēru, no kuriem mācīties.

No vienas puses var piekrist skeptiķiem, kas nosoda intelektuāli atvieglotu satura piesātinājumu digitālajos medijos. No šejienes arī dzimst pieņēmumi, ka interneta medijos neko nopietnu, dziļu un būtisku nevar izlasīt, un pat kolēģis Stafans Heimersons, saņemot balvu par labāko pērnā gada reportāžu no Sīrijas, uzsvēra, ka viņa 18 lappušu reportāža esot «100% pretstats tvitera formātam», ar ko viņš lepojoties. Lai gan es (tāpat kā daudzi mani kolēģi) par Stafana apbalvojumu izlasīju tieši tviterī un neuzskatu, ka ir slikti ar mikrobloga palīdzību pievērst draugu un domubiedru uzmanību nopietniem problēmrakstiem un reportāžām.

Taču no otras puses daudzi «desu biznesa vadītāji» un «zābaksmēra mārketingisti» jau sen ķērušies klāt mediju vadībai arī mūsu valstī un realizē to bez patiesas jēgas par mediju misiju. Latvijas praksē to pierāda kādreiz vadošo papīra avīžu paātrinātā nāve un mūsu elektronisko mediju fiasko Krievijas propagandas mašīnas priekšā.

Latvija nav vienīgā, kurā nemākulīga mediju vadīšana novedusi pie kādreiz populāru izdevumu sabrukuma. Kriss Hjūzs nav vienīgais, kas ir izgāzies ar savu The New Republic pārņemšanu.

Ebay miljardieris Pjērs Omidjārs (Pierre Omidyar) un viņa superdārgais projekts First Look Mediaarī ir faktiski izgāzies. Neraugoties uz to, ka naudas viņam pietiek un viņš pat pieņēma darbā vienu no spožākajām žurnālistikas zvaigznēm Glenu Grīnvaldu (Glenn Greenwald), kuramEdvards Snoudens piedāvāja savus NSA dokumentus publicēšanai, taču jaunradītais miljardiera medijs tomēr nebija dzīvotspējīgs.

Amerikāņi ir satraukušies arī par akcentu nobīdi. Google un Facebook virzienā pašlaik kustas ne tikai reklāmas karavāna, bet arī ziņu ražošana.

Internets un sociālie mediji nav izveidojuši ziņu žurnālistiku ar jauniem «gatekeepers» (kā uzsver konferencēs!), bet gan piedāvā pavisam jaunu, nebijušu koncepciju, kurā informācijas plūsmas «slūžu atvērēji» ir neredzami.

Tehnika mums piedāvā iespējas, kuras neaptveram un nespējam izmantot. Kamēr žurnālisti domā, ziņas sāk ražot visi, kam nav slinkums to darīt. Internets aktivizē visus spriganos, un no šejienes dzimst informācija ar nepārbaudītiem faktiem, viedokļi bez seguma un argumentācijas. Haidparks nostājas mediju misijas vietā.

Žurnālistu izglītības astigmātisms un medialais zelta laikmets

Digitalizācija pieprasa pavisam citu kompetenci mediju līdzstrādniekiem, nekā tas bija pieņemts līdz šim. Gandrīz visi pazīst Rupertu Mērdoku (Rupert Murdoch) vai Tedu Tērneru (Ted Turner), taču tikai retais zina par Gregu Maru (Greg Marra), 26 gadus veco Facebook ziņu šefu, kas «ir pašlaik pats nozīmīgākais ziņu šefs» (Emily Beil, The Guardian, Columbia university) un no kura var diezgan daudz mācīties. Viņa iedibinātā prakse un ziņu selekcionēšanas metodes ir apstākļi, kas jāņem vērā arī Latvijā. Tagad ir citi laiki un mediju izglītībai jāpiemērojas modernās vides prasībām.

Strādājot tālāk un domājot par to, ka augstskolās jāgatavo universāli žurnālisti, kas spēj saskatīt ne tikai «satura substanci», bet arī naratīvo, audiovizuālo un verbālo dimensiju. To izprotot un realizējot moderno mediju izpildījumā.

Mēs dzīvotam pašlaik Google un Facebook ziņu slūžās, un vadošais žurnālistu darba tirgus ir: Buzzfeed, Vox, Vice, Fusion, Medium u. tml. digitālie izdevumi. Tā nu tas ir.

Tikmēr žurnālistu korpusā turpina skanēt nopūtas un piktas replikas digitalizācijas virzienā.

Kāds kolēģis reiz nosauca šodienu par «medialo zelta laikmetu», un mēs sarāvāmies. Zelta? Jā, šis laiks ir patērētāja zelta laikmets. Tik plašs informācijas piedāvājums kā tagad nav bijis nekad agrāk. Tā ir zelta ēra lasītājam, skatītājam un klausītājam, kurš pats izveido savu ziņu programmu, «sērfojot» internetā piedāvātajā ziņu plūsmā, un selekcionē savu radio programmu MP3 atskaņotājā no sev tīkamas mūzikas (atslēdzoties no visiem FM un digitālā radio kanāliem).

Patērētājs šodien rada savu ziņu vai viedokļa, izklaides vai analītisko mediju sev pats.

Producentiem un žurnālistiem šis nav zelta laikmets.

Ja lasītājam informācijas avotu skaits palielinās, tad žurnālistam, redaktoram un producentam – samazinās.

Visi grib «paņemt» informāciju internetā bez maksas. Reklāmas nauda arī plūst bezmaksas mediju virzienā.

Tikmēr vecie mediji noasiņo, jo nav naudas, ko samaksāt žurnālistiem par rakstiem. Tas patsBuzzfeed tikko samaksāja kolēģim par lielu ārpolitisku apskatu 150 dolārus (neaizmirstiet ceļa, avotu, fotomateriāla izmaksas). Līdzīgi zemu samaksas latiņu nolaidušas New Yorker, Slate, The Atlantic, kad panāk, ka žurnālisti vairs nemeklē autentisku, patiesu un unikālu informāciju, bet gan pievāc jau publicētu materiālu faktus un viedokļus. Tā iznāk lētāk un rentablāk. Vai par lētu naudu ir iespējams nodrošināt labu un kvalitatīvu žurnālismu? Vai lasītājs ir ieguvējs? Vai mēs vēlamies «krāmu tirgus» līmeņa informāciju savos medijos, ja līdzstrādniekiem neviens (arī lasītājs!) nevēlas samaksāt par darbu!?

Kurp ejam?

New Republic katastrofa pavisam drīz piederēs pagātnei, un visi to drīz būs aizmirsuši. Taču šis skandāls ir labs piemērs un mācība arī Latvijas mediju vadītāju iecēlējiem (radio un TV padomei + privātmediju īpašniekiem) jo arī šeit vecajiem medijiem liek «āžus par dārzniekiem» un izliekas neredzam, ka agrākais mediju areāls mirst.

Menedžmenta un tehnikas sektoram būtu jāturpina uzmanīgāk apgūt mediju lauks vienkārši tāpēc, ka tas ir daudz tuvāk baznīcai un skolai nekā desu fabrikai. Pat naudas daudzums nepalīdzēs, ja pie stūres nebūs prasmīgs mediju speciālists, kas spēj uzņemties izaicinošu, radošu risku.

Lielākā mediju problēma visā pasaulē šodien ir tā, ka īpašnieki un mediju politikas vadītāji tieši tāpat kā tehnokrāti no ASV Silicon Valley joprojām redz avīzes, žurnālus, radio un TV stacijas kā daiļu, mazu aksesuāru, ar kuru padižoties savā investīciju portfelī.

Starp uzņēmumiem/biznesu «tīrā menedžmenta» un «radošo mediju» jomās pastāv gigantiska plaisa, kuru nevar pārvarēt ar varu. «Lai tehnika spētu darboties žurnālistikas labā, ir nepieciešama kultūras konflikta novēršana. Ir vajadzīga viena, nevis divas pretējas kultūras,» konstatē Emīlija Bela (Emily Bell, The Guardian) saistībā ar New Republic skandālu.

Šķiet, ka pa šo ceļu ASV patlaban mēģina iet NPR, New York Times un Bloomberg Businessweek, un (šķiet), ka viņiem izdodas.

Tāpēc neieraksimies ierakumos pretējās frontes pusēs, bet meklēsim risinājumus, kuros ieguvēja būs žurnālistika un saturs, kuru mēs piedāvājam lasītājam, klausītājam, TV skatītājam.

Mēs esam dažādi, bet visus mūs vieno kopīgs ideālisms ar mērķi stiprināt demokrātijas attīstību valstī, kritizēt un izaicināt uz kauju politiskās un ekonomiskās varas pārstāvjus un parādīt Latvijas iedzīvotājiem, kas īsti notiek un cik lēnām, bet noteikti pasaule kļūst aizvien labāka.

Modernā laika datorpasaules «mežabrāļi» un žurnālistikas atgriešanās garāžā

Ilmārs Poikāns, LETA

Ilmārs Poikāns, LETA

2014. gada 14. aprīlī

Latvijas 37. vieta (1) preses brīvības 2014. gada indeksā (2) rāda, ka rokošajai žurnālistikai nāksies atgriezties garāžā. Tāpat kā toreiz, kad divi Washington Post līdzstrādnieki ar savu konspiratīvo taktiku panāca ASV prezidenta krišanu (3).

Toreizējais prezidents Ričards Niksons (kurš paranoiski saskatīja ienaidnieku «aiz katra stūra» bija spiests 1974. gadā atkāpties no amata, pateicoties Votergeitas skandālam (4). Varas komunikācija bija pārkāpusi robežas un nepakļāvās civilizētas sabiedrības normām. Telefonsarunu noklausīšanās, uzbrukumi žurnālistiem, sankcijas pret nepaklausīgiem medijiem, kas uzdrošinās runāt pretī politikas vadoņu nostādnēm un publicē slepenus dokumentus, sita augstu vilni.

Brīdī, kad kolēģi Bobs Vūdvars (Bob Woodwar) un Kārls Bernsteins (Carl Bernstein) sāka «uzrakt» konfidenciālu informāciju, viņiem nācās izmantot vienīgi konspiratīvas faktu vākšanas metodes: neizmantot telefonu, tikties ar avotu «Deep throat» pamestā garāžā, intervēt avotus viņu privātajās mājās, slēpt pierakstus, jo «lielais brālis» visu redz un noklausās.

Toreiz abiem izdevās nosargāt savu avotu, bet Niksona «galva ripoja».

Latvijas 2009. gada «Neogeitai» klājās sliktāk.

Lai gan Ilmāram Poikānam – Neo (5) CATA (6) sociālpsiholoģiskie un emocionālie efekti pagaidām nav līdz galam noskaidroti, nav noslēpums, ka «hakerus, kas atmasko varas konvulsijas, publika uzskata par modernā laika varoņiem, kas aizstāv mazā cilvēka un sabiedrības vairākuma intereses» (7).

Avota aizsardzība

Vai Neo lieta būtu nonākusi līdz pirmdienas tiesai Abrenes ielā Rīgā, ja kolēģe Ilze Nagla būtu rīkojusies konspiratīvāk un Latvijas policijai nebūtu izdevies atmaskot Ilmāru Poikānu?

Kā būtu, ja būtu?

Tādā gadījumā sabiedrībai joprojām būtu sajūta, ka Robins Huds ir «mežā» un viņa «Ceturtās Atmodas Tautas Armija» turpina darbu, atmaskojot mūsu politisko vadītāju vārdu neatbilstību darbiem.

Tagad šīs sajūtas nav, jo šo pirmdien latviešu Robinu Hudu sāka tiesāt Rīgā.

Viss sakās tā: reiz 2009.gada 18. februārī Latvijas Televīzijā tika publiskots Rīgas Satiksmes vadītāju algu saraksts, pēc tam Rīgas Siltuma algas. Sekoja Parex bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Latvijas Bankas, Latvenergo, Sadales tīklu, Augstsprieguma tīklu, Latvijas Autoceļu uzturētāja, Latvijas valsts ceļu, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Rīgas Ūdens, Latvijas valsts mežu, Rīgas un Ventspils brīvostu un citu Latvijas pilsētu pašvaldību un valsts iestāžu ierēdņu sulīgo algu saraksti. Summas pēc Latvijas mērogiem bija astronomiskas. Finanšu krīzes neskartā oāze = ierēdņu un politiķu algu apmēri beidzot vairs nebija noslēpums. Laikā, kad visai Latvijai bija «jāpievelk jostas» strādājošo algās, veselības aprūpē, mākslā, kultūrā, zinātnē, izglītībā (jo mūsu valsts bija bankrotējusi), pats Latvijas politiskais krējums turpināja «trekno gadu» praksi – pelnīt tik, cik vēlas.

Valsts un pašvaldību ierēdņi, kas pārtika no mūsu nodokļu naudas, slēpa no tautas savus algu sarakstus, un mīklainais hakeris Neo = algu faktu atmaskotājs mums šīs sulīgās algas parādīja, nopludinot datus no 2009. gada «cauruma» Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzē.

Policija šo «hakeri Neo» jeb Latvijas Universitātes pētnieku Ilmāru Poikānu aizturēja 13. maijā Rīgā. Pirms tam tika veikta kratīšana steidzamības kārtībā (bez tiesas sankcijas) žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, konfiscējot viņas privāto datoru un noskaidrojot skandalozās informācijas avotu. Taču darbs bija izdarīts – Neo aktivitāšu rezultātā tika labots attiecīgais Latvijas likums, un tagad internetā ir brīvi pieejami valsts amatpersonu atalgojumu saraksti.

Dāvids pret Goliātu

Mediju darba ētika pieļauj slepena, konfidenciāla rakstura faktu publikāciju, ja šo dokumentu satura publiskojums ir visas sabiedrības interesēs. Taču pašlaik šis darbs ir ļoti apgrūtināts, jo, kā norāda ASV vadošā pētnieciskās žurnālistikas autore, ņujorkiete Džeina Meijere (Jane Mayer), ir gandrīz neiespējami pierunāt informācijas nopludinātājus ziņot medijiem par varas pārkāpumiem. Likumi pret terorismu, visaptverošā informatīvā uzraudzība un «lielā brāļa modrā acs» panāk, ka avoti baidās ziņot žurnālistiem par nelikumībām, pārkāpumiem un korupciju. «Aizvien vairāk amatpersonu baidās no represijām, izvairās sniegt intervijas. Īpaši tad, ja viņu darbs saistīts ar izlūkošanu vai drošības jautājumiem. Šie cilvēki šodien baidās nonākt jebkādos kontaktos ar žurnālistiem. (8)

«Tagad man jālido pāri visai valstij, jātiekas ar avotiem lētās viesnīcās, jo neviens vairs nav gatavs runāt ar telefona vai datora starpniecību. Tagad mans faktu vākšanas darbs kļuvis daudz dārgāks un darbietilpīgāks nekā agrāk. Bez tam avotam nereti ir grūti izšķirties – stāstīt man vai ne,» – konstatē Džeina Meijere. Iemesli nav tālu jāmeklē – kopš prezidenta Obamas nākšanas pie varas Vašingtonā nav notikusi solītā Džordža Buša slepenības mašinērijas demontāža. Committee to Protect Journalists (kas parasti uzrauga žurnālistu darbu totalitārās valstīs) nesen publiskojusi satraucošu ziņojumu ar nosaukumu «Obamas cīņa ar informācijas nopludinātājiem». Tā autors ir bijušais Washington Post galvenais redaktors un Votergeitas skandāla līdzdalībnieks Leonards Danijs (Leonard Downie). Viņš uzsver, ka par faktu nopludināšanu amerikāņi joprojām soda, izmantojot 1917. gada spiegu likumu. Tas paredz, ka medijiem ir jāiesniedz pinkertoniem savu telefonsarunu saraksti, ka iestādēm ir skarbi jāseko līdzstrādnieku rīcībai ar slepenu informāciju. «Pašreizējā valdība ir inficēta ar kontroles apsēstību, mums ir maniakāla administrācija,» secina New York Times Deivids Sangers (David Sanger). Tas nozīmē, ka Baraks Obama ir ne tikai pārmantojis Džordža Buša 11. septembra notikumu rezultātā radīto drošības sistēmu, bet pat to attīstījis tālāk. Nostādot žurnālistus bezizejā: terorisma apkarošanas un valsts drošības vārdā ASV tiek sistemātiski pārkāptas fundamentālas izteikšanās brīvības garantijas. Dāvids vairs nevar cīnīties pret Goliātu.

Snoudens un «No Such Agency»= NSA

Patiecoties Eduardam Snoudenam, mēs uzzinājām, ka amerikāņi masveidā noklausās parastu pilsoņu telefonsarunas un seko mūsu datorkomunikācijai. Noskaidrojās, ka valsts drošības iestāde NSA jau sen ir pārkāpusi normas, kas Votergeitas skandāla laikā būtu «Ķīnas mūra» augstumā. Tikko videotiltā no Maskavas Snoudens atbildēja uz Eiropas Padomes jautājumiem un uzsvēra, ka pašlaik notiek attīstīto valstu iedzīvotāju masveida informatīva vajāšana. Pinkertoni seko nevis aizdomīgiem grupējumiem vai indivīdiem, bet visiem un ikvienam, kas būtībā ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Ar programmas XKeyscore palīdzību drošībnieki (bez jūsu piekrišanas) izložņā jūsu datora saturu, vēstules, dokumentus un noskaidro komunikācijas pagātni. Šādu iespēju viņiem nodrošina «caurumi likumos», un tos izmanto ne tikai ASV, bet arī Zviedrija, Vācija, Lielbritānija un Nīderlande, lai izsekotu savus pilsoņus. Nevis valsts kalpo saviem pilsoņiem, bet otrādi. Šai «lielā brāļa» uzraudzības tehnikas attīstībai ASV šodien tiek novirzīti gigantiski resursi, kas kļuvuši par būtisku kara/aizsardzības (?) tehnikas sastāvdaļu. Taču nav neviena, kas uzraudzītu to, kā mēs tiekam kontrolēti no NSA puses, t.i., vai pinkertoni, piemēram, neizmanto savas pilnvaras savu privāto ambīciju apmierināšanai. Vai viņi ir pienākumu augstumos un kā tie izmanto, piemēram, Latvijā savākto informāciju.

Mediju vara ir demokrātijas priekšnosacījums valstī

Mediju misija ir uzraudzīt un atmaskot procesus, kas runā pretī mūsu konstitūcijā deklarētajām brīvībām. Varas aizsegšanās ar «terorisma draudu» izkārtni nav pietiekošs arguments, lai ierobežotu manu un jūsu brīvību.

Protams, Wikileaks modelis mums žurnālistiem iemācīja saudzību attiecībās ar iegūto slepeno informāciju. Nedrīkst publicēt to, kas ir pretrunā publicistikas ētikai. Asanžs šo aspektu neņēma vērā.

Tāpēc tagad britu The Guardian rūpīgi šķiro Snoudena piegādātos atmaskojumus, lai izvairītos no nevainīgu cilvēku publiskas kompromitēšanas, publicējot slepenu materiālu. Diemžēl, neraugoties uz šo piesardzību, Lielbritānijas valdība sāka The Guardian vajāšanu un dokumentu iznīcināšanu (Snoudena atmaskojumu publicējumu dēļ).

Pret to protestēja daudzu valstu žurnālistu organizācijas un mediji. «Lielais brālis ASV» savukārt piedraudēja un pārējie sabijās dot faktu nopludinātājam mājvietu. Patvērumu Snoudenam piešķīra vienīgi Krievija, un tagad mēs redzam rezultātu.

Nesenie notikumi Krimā rāda, ka Snoudens ir palīdzējis Krievijai «tikt galā» ar amerikāņu informācijas izsekošanas sistēmu. Jeņķi pat nepamanīja, kā Kremlim izdevās iefiltrēt Ukrainā nevienam neatpazīstamos, zaļajās, anonīmajās uniformās tērptos kaujiniekus un okupēt Krimu. Tagad spiegu analītiķi pieļauj, ka Snoudena zināšanas ir palīdzējušas Kremlim izvairīties no amerikāņu noklausīšanās sistēmas, lai klusi un, Baltajam namam nemanot, okupētu Krimu, nostādot Obamu notikuša fakta priekšā.

«Freedom isn´t free» – esot rakstīts uz Edvarda dzimtās mājas durvīm Havaju salās. Tagad to pašu var uzrakstīt uz viņa Maskavas dzīvokļa sliekšņa.

Mēs, civilizētā Eiropa, pērn viņam nepiešķīrām patvērumu, jo mūsu valdības sadarbojas un atbalsta britu un amerikāņu spiegošanas stratēģiju. Lai izvairītos no cietumsoda, Snoudens ir spiests slēpties Krievijā, jo ASV pase viņam ir anulēta.

Ieguvums, kuru sabiedrība izbaudīja, iepazīstoties ar nopludinātajiem, slepenajiem dokumentiem Wikileaks portālā un Edvarda Snoudena piegādātajos materiālos pasaules vadošajiem medijiem, ir lielāks nekā informatīvās blakusparādības šo publikāciju iespaidā. Tāpēc varas aparāta sankcijas pret informācijas nopludinātājiem nav sabiedrības, bet valdošo aprindu interesēs.
Diemžēl.

Pazīstamais filozofs, profesors Peters Singers jau 2010. gadā vairākos rietumu medijos uzsvēra konfliktu starp varas un visplašākās sabiedrības nostāju, vērtējot datorhakeru atmaskojumus par varas publisko konfidenciālo datu nopludināšanu. Pēc viņa domām, bankas darbinieku algu publiskojums Latvijā brīdī, kad šo banku glābj ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, nav pārkāpums, bet loģisks un atbildīgs solis9.

Cik atvērtu sabiedrību mēs vēlamies?

Vai žurnālistu ietriekšana garāžā un avotu iebaidīšana ir visu mūsu drošības interesēs? Vai britu un amerikāņu varas aparāta reakcija uz rokošās žurnālistikas rezultātiem ir atdarināšanas cienīgs piemērs arī Latvijā?

Vai vara tiek galā ar modernā laika «mežabrāļiem» jeb Niksona paranoja tomēr uzvarēs domās un darbos un «snoudeni» būs spiesti kalpot Kremlim, jo padoties viņi neprot?

Kā reaģēsim mēs?

Starp citu, pirmdien (14. aprīlī), kad Latvijā sāka tiesāt Neo, Washington Post un The Guardian saņēma Pulicera balvu par Snoudena nopludināto materiālu publicēšanu laikrakstu slejās. Paradoksāli – amerikāņu un britu mediji iegūst vērtīgāko pasaules mediju balvu par to pašu par ko Latvijā uzsāk tiesu pret cilvēku, kas mums parādīja varas manipulācijas ar mūsu naudu.  

Atsauces:

1 – Igaunijai 10. un Lietuvai 32. vieta

2 World Press freedom index 2014 (pdf)

3 Filma “All The Presidents Men”

4  Votergeitas skandāls

5 – Neo ir hakera Ilmāra Poikāna pseidonīms

6 – CATA jeb Ceturtās Atmodas Tautas Armija ir simbolisks hakera Ilmāra Poikāna segvārds.

7 -: Most Dominated Problems of Mass Media Dialogism in National Dailies during the Trial Process of Wikileaks Grounder Julian Assang

8 – Dagens Nyheter. 13.10.2013

9 – «In Latvia, an artificial-intelligence researcher at the University of Latvia’s computer science department who earlier this year leaked confidential records on the income of bank managers has been praised as a modern «Robin Hood», because otherwise the public would not have known how much some people were continuing to be paid while their banks were being bailed out with public funds». Peter Singer. Project Syndicate. 12.08.2010. Big Think. 15.08.2010.

Kurš uzvarēs mediju mačā? Avīzes nomirs? Kas nāks viņu vietā?

2013. gada 25. marts

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Kvalitatīvās žurnālistikas krīze šobrīd ir acīmredzams fakts. Ne tikai Latvijā.

Deviņdesmito gadu sākumā to prognozēja profesionāļi un eksperti, bīstoties , “vai elektroniskā revolūcija mūs neaprīs?”. Tā 1992. gada 1. augustā (pēc Apple organizētās ”multimediju konferences”) rakstīja Washington Post redaktors Bob Kaiser, uztraucoties vai internets nepadarīs papīra avīzi par ” ignorētu, nevajadzīgu anahronismu”.

Tagad šis mirklis ir pienācis un izdevēji steidzas konkurēt ar avīzes elektroniskajām versijām.

Diemžēl netika attīstīts (paralēli) digitālais reklāmas tirgus, uzskatot, ka šāds solis 100% iznīcināšot papīra avīzes reklāmas pienesumus.

Craigslist mēģināja ”pa savam” rekonstruēt digitālo reklāmas tirgu un amerikāņu papīra avīžu kopējie ieņēmumi pašlaik ir pat zem 1992. gada līmeņa.

Manuprāt, tieši reklāmas tirgus reformas iztrūkums ir galvenais klupšanas akmens mediju šodienas eksistencē. Izdevēji mēģina ”izspiest pēdējo sulas pilienu” no esošā formāta, neaptverot, ka ir citi laiki un pūš citi vēji. Sulas papīram nav.

Turpretī digitālais ”afišu stabs” arī šodien ir un paliek pārāk pliks un neizmantots, jo lielākā daļa izdevēju to ignorē joprojām. Tā vietā meklējot jaunus ceļus, kā iekasēt naudu no digitālo publikāciju lasītājiem.

Pat New York Times ar saviem 43 miljoniem lasītāju mēnesī un pusmiljonu digitālo abonētāju netiek galā šādā ceļā. Reklāmas apjomi (joprojām) strauji samazinās papīra frontē un izdevējam nākas atkal ”tikt vaļā no kārtējās avīzes”. Turpinām lietot datoru āmura vietā.

Šoreiz cilpa kaklā ir Boston Globe. Warren Bufffet esot ieinteresēts mazo provinces laiksrakstu uzpirkšanā, taču lielās preču zīmes – tādas kā Globe, Los Angeles Times vai Chicago Tribune viņu neinteresējot.

avižu kiosks VenecijāAvīžu krīze pašlaik iegājusi savā otrajā periodā (pēc pāris gadu ilgas atjēgšanā perioda) un ir skaidrs, ka lielās un ietekmīgās avīzes cietīs vissmagāk. 

Piemēram The Guardian. Pēc pamatīgiem investējumiem digitālajos kanālos un ASV tirgū tā kļuvusi par ceturto lielāko informatīvo platformu pasaulē. 2011. gadā šī avīze zaudēja ap miljonu sterliņu mārciņu nedēļā, jo papīra avīzes metiens nokrita līdz 1949. gada līmenim. Tagad avīze ir pārģērbusies. 100%.

Tirgus pieprasa unikālu digitālu produktu. Izdevēji šim pavērsienam vēl nav gatavi. 

Vienkārši tāpēc, ka produktu gatavo žurnālisti un viņiem neviens neprasa. Arī pie mums izdevēji un mārketingisti domā, ka viņi medijus saprot labāk.

Vai kvalitatīvajai žurnālistikai ir cerība vispār izdzīvot nākotnē?

Kādai jāizskatās avīzei, TV vai radiostacijai, lai būtu iespējams finansēt kvalitatīvu darbu slejās un mediju ētera? 

Vai valstij ir pienākums atbalstīt šo procesu?

 

Pavisam nesen šos jautājumus mēģināja noskaidrot 43 vadošie pasaules izdevēji no 16 valstīm Lielbritānijā, gleznainajā Cotswolds. Pēdējo 15 gadu laikā šeit tiek rīkotas nozīmīgas mediju konferences un pēdējā arī nebija izņēmums.

Šīm konferencēm ir tradīcija nepublicēt referātus un necitēt dalībniekus.

Uz galveno jautājumu – ”vai kvalitatīvā žurnālistika izdzīvos?” tika atbildēts konkrēti – jā, izdzīvos.

Taču nav garantijas, ka tas notiks esošo (pašlaik etablēto) mediju ietvaros.

Kvalitatīvā žurnālistika vairs neizskatās tāda pati kā agrāk un tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka jaunie darba veidi, kanāli un interaktivitāte palīdzēs izdzīvot tiem, kas mediju unikalitāti saprot labāk.

Kvalitatīva žurnālistika nav tikai atmaskojošā (rokošā) vai analītiskā. Nepavisam nav.

Kvalitātes definīcija laba līmeņa mediju produkcijai šodien ir cita. 

Uz vieduma ziloņkaula torni durvis ir jau vaļā un tikai tie, kas to saprot, ir ceļā uz jauno mediju izpratni. 

Te nepalīdzēs diskusijas par biznesa modeli.

 

Pats galvenais saprast  modernās publikas vajadzības, jo šodien tās ir citādas nekā pirms 5 av 10 gadiem.

Tāpēc panākumu atslēga slēpjas radošumā, kreativitātē un gatavībā eksperimentēt.

Protams, ka lielās redakcijas (savā šodienas izskatā) iznīks un darba organizācijai ir jāatbilst laika prasībām.

Lai rosinātu pārdomām, iesaku izlasīt ziņojumu ar nosaukumu ”Post-industrial journalism”, kuru Emily Bell, Clay Shirky un Chris Anderson izstrādājuši Columbia Journalism School ietvaros.

Tur aprakstīta žurnālistikas nākotnes ekosistēma. 

Rosinoši.

Modernais laiks pats piesakās pie mūsu durvīm. Tikai mēs to turpinām nesaprast.

Irāņu kiberuzbrukums BBC. Seši kino darbinieki arestēti. ”Vertikālais taimkods” ieslēdzies.

2012. gada 15 martā
Irāna, CNN

Irāna. CNN publikācija.

BBC cenšas izvairīties no publiskiem komentāriem šajā jautājumā, taču fakts par kiberuzbrukumu BBC kanālam, kas raida persiešu valodā (BBC Persian), netiek noliegts. BBC ir nācies piedzīvot triecienu.

Ģenerāldirektors Mark Thompson daļēji atzīst, ka interneta uzbrukums sakrīt ar forsētiem centieniem traucēt BBC darbu Irānā.

BBC jau iepriekš apsūdzēja irāņu institūcijas par regulāru BBC persiešu valodas pārraižu bloķēšanu valstī.

BBC Persian ir Irānā aizliegts televīzijas kanāls, taču to var redzēt ar satelīta antenu palīdzību. Irāņu ”zāģi” to cenšas traucēt, bet bez redzamiem panākumiem.

Bezrobežu reportieri pagājušajā nedēļā publicēja ziņojumu ”Enemies of the Internet” , kur aprakstīts, ka Irāna (tāpat kā dažas citas valstis) – ”veic interneta izmantojuma cenzūru, ļoti efektīvi virzot interneta lietotājus savu kontrolēto iekštīklu virzienā, kas vairs nav world wide web”.

Tagad izrādās, ka līdzīgs process notiek arī mediju cenzūras jomā.

Starp citu, Irānas ”Revolucionārās gvardes” ietvaros 2010. gadā tika izveidots kiberarmijas grupējums, kas ir jau sagūstījis un izrēķinājies ar tūkstošiem interneta ”nepareizajiem lietotājiem” valstī.

Daļa no viņiem ir notiesāta ar nāves sodu.

Laikā no 2009.- 2011. gadam BBC Persian TV audimats ir dubultojies.

Audimats attiecas tieši uz TV pārraidēm (nevis skatīšanos internetā).

  • Šie rādītāji ir lielisks kompliments mūsu TV žurnālistiem un viņu profesionalitātei. Neraugoties uz to, ka irāņu iestādes mēģina iebaidīt viņu tuviniekus, kas joprojām atrodas dzimtenē un dzīvo Irānā, mūsu kolēģi turpina strādāt enerģiski un atbildīgi! – konstatē BBC Global News šefs Peter Horrocks.

BBC konflikts ar Irānas prezidentu  sākās 2009. gadā līdz ar ” zaļās revolūcijas” laiku, kad BBC publicēja videosižetus un intervijas saistībā ar protesta demonstrācijām Teherānā.

Tagad saspīlējums pieaudzis.

Pagājušajā nedēļa ”seši BBC līdzstrādnieki Irānā esot arestēti” – ziņo The Guardian.

Būtībā visi seši apcietinātie ir neatkarīgi kinodarbinieki, kas gatavo dokumentālas filmas un pārdod tās raidorganizācijām.

BBC persiešu kanāla vadītājs Sadegs Saab noliedz, ka apcietinātie būtu strādājuši BBC.

Jā, kanāls esot pircis gatavas filmas no šiem producentiem, taču nekas viņiem nekad neesot bijis pasūtīts BBC vārdā.

Irāna. BBC.

Irāna. BBC.

Tāpēc organizācijas Young Journalists Club apgalvojums, ka aizturētie pēc ”BBC pasūtījuma apzināti nopulgojuši Irānu” neatbilst patiesībai.

Sešu kinodarbinieku apcietināšana sakrīt ar skandalozas dokumentālās filmas demonstrēšanu BBC persiešu kanālā, kas kritiski analizē pašreizējā Irānas prezidenta nākšanu pie varas. 

Tātad – kārtējais ”vertikālais taimkods”.

Interesanti vai Latvijas Ārlietu ministrs paudīs kādu nostāju pret Irānu šī notikuma sakarībā. 

Zviedri pašlaik gaida Karla Bildta reakciju, sakarā ar šo kinodarbinieku apcietināšanu Irānā.

Vai Latvijas ārpolitika vispār reaģē uz šādām norisēm, jeb 100% viss Latvijas ārpolitiskais viedoklis jau sen deleģēts ASV un Briselei?