Nesauksim aizbraukušos un nesodīsim aizgājušos

Speciāli TvNet

Maija beigās, Satversmes tiesas līdzstrādnieku iniciatīvas ierosināta, piedalījos starpdisciplinārā diskusijā par Latvijai svarīgām tēmām Gaismas pils korē. No torņa spices, kur pārskatāma Rīga un tāpēc simboliski redzama arī visa valsts, tika runāts par postsovjetisma sabiedrību ar tās problēmām.

Pirmajā reizē uzmanība bija pievērsta pagātnes sakārtošanas jautājumam, izvirzot versiju par to, ka, piemēram, tā saucamo čekas maisu atvēršana varētu palīdzēt mums visiem kopā noslēgt rēķinus ar pagātni. Kā fināla akords okupācijas nomāktībai sabiedrības apziņā.

Piedāvājums savāds, taču uzmanības vērts, jo no padomijas pazemojumu laika esam izķepurojušies katrs ar savām rētām un īgnumu dvēselē. Ciešanas un sāpes nedrīkst salīdzināt, jo dzīve ir pārāk īss sapnis. Taču kompartijas diktatūras nodarītais ir un paliks trauma tiem, kuri šos laikus ir pārdzīvojuši, vairoties no čekistiem, ziņotājiem, kolektīvā stulbuma, nodevības un liekulības. Kā murgs šie sovjetistu varas laiki bija un arī paliks kolektīvajā atmiņā. Mūsu uzdevumus tos atstāt nākošajām paaudzēm kā nejēdzību un posta pieminekli ideoloģiskajam stulbumam.

Taču nedomāju, ka šo procesu varētu spēcināt KGB «maisu izkratīšana», kurā var atrasties jau miruši cilvēki, bez tiesībām aizstāvēties un paskaidrot, kas ar viņiem patiesībā notika šajos terora un beztiesības apstākļos un kāpēc viņu vārdi atrodas šajos maisos. Viņu pielīmēšana pie kauna staba var izraisīt daudz negatīvākas sekas latviešu kolektīvajā atmiņā nākotnē nekā šodienas atriebējiem šķiet. Ar to var panākt simbolisko trešo intelektuāļu izvešanu nevis uz Sibīriju, bet uz atkritumu bedri. Pēc tam varēsim brīnīties par to, kāpēc atriebības pasākums būs noskanējis, taču nebūs novilcis treknu svītru zem pagātnes notikumiem un nepalīdzēs kā publiskās telpas pašattīrīšanās metode. Raganu medniekus nākotne soda skarbāk nekā pašus ķecerus.

Homo hominem lupus est*

Tiem, kas nesaprot manu nostāju, paskaidrošu pavisam īsi: padomju okupācijas laikā Latvijā norisinājās ļoti smags cilvēku uzskatu pieskatīšanas, reģistrācijas un vajāšanas smogs ar pazemojošu izsekošanu un cietsirdīgu pakļaušanu. Tie, kas nepadevās kolektīvajam spiedienam un nemaršēja vienotā solī ar ideoloģisko eliti, bija pakļauti ideologu (komunistu garīgo vadītāju) šantāžas un pēc tam čekistu sodīšanas riskam. Nevainīgu līdzcilvēku nepatiesi apmelošana bija norma un izlēcējus varēja sodīt ļoti skarbi. Fiziski un garīgi. Katrs no mums mēģināja uzlikt pelēcības masku un nekrist acīs spīdzinātājiem mazāk vai vairāk pārliecinoši. Pats svarīgākais bija nepiesaistīt okšķeru uzmanību un nemagnetizēt varmācīgās varas modro aci. Šajos apstākļos funkcionēja cietuma loģika jeb ierobežotās telpas terorisms. Tos, kas mēģināja sacelties pret iekārtu, vara vai nu novāca vai piespieda nodot savējos.

Spēle nebija viegla un katrs ar to netika galā spīdoši, jo intelektuāļi (kā sabiedrības ietekmētāji) tika uzraudzīti daudz smagāk un sodīti bargāk nekā kolhoznieki vai strādnieki. Tas nozīmē, ka no maisiem tiks izkratīti galvenokārt mākslinieki, zinātnieki, pedagogi, ārsti, juristi, garīdznieki un skolotāji. Tie paši, kas centās izdzīvot kā nu mācēja. Nedomāju, ka izmetīšu no grāmatu plaukta dzejnieku grāmatas, kuri tiks izkratīti no melīgās organizācijas maisiem pēc autoru nāves. Nešķiet, ka vairs nelikšu svecītes mirušo piemiņas dienā uz savu skolotāju vai treneru atdusas vietām tikai tāpēc, ka «kangerkomisija» tos būs reģistrējusi un izkratījusi uz bruģa. Taču bēdīgi un skumji būs gan. Nevis par viņu it kā kalpošanu okupantu varai, bet gan par mūsu laika nespēju piedot un ar cieņu atvadīties no pagātnes.

Kas traucē nodot maisu saturu arhīvu glabāšanai tā, lai ikviens no mums var pieprasīt datus par sevi un attiecīgi noskaidrot attiecības ar stukačiem pats? Tas būtu loģiski. Protams, ka «nagu maucējus» jātiesā. Ja komisija šādus pierādījumus mums piedāvās, tad juristiem būs darbs. Taču kā ar sīkajiem nodevējiem? Protams, ka arī man ir zināmi cilvēki, kurus jau padomjlaikā sajutām kā ziņu pienesējus varai. Tie mēdza būt pelēki, bezsejas, neuzkrītoši un klusējoši klausītāji studentu ballītēs, doktorantu tusiņos, TV ierakstos vai koncertu aizkulisēs. Viņus neaicināja, bet viņi ieradās paši un palika kā milzu ausis, kuras reģistrēja laikabiedrus un uzskatus. Šīs «grāmatvedības» dēļ divas paaudzes latviešu vēl šodien nav spējīgas normāli komunicēt savā starpā (joprojām runā «caur puķēm», nespēj formulēt viedokli īsi un skaidri) un draudzēties nesavtīgi (tā kā to praktizē viņu bērni).

Bailes, ka viesu starpā var būt stukači un nodevēji ir deformējuši postsovjetisko cilvēku tik smagi, ka arī šodien katrā pretimnācējā tiek saskatīts ienaidnieks un aizdomīgums kļuvis par pašu tipiskāko latvieša īpašību. To labot vairs nav iespējams ar maisu izkratīšanu uz bruģa. Bailes iezīdušās kaulu smadzenēs un naids skalo dvēseli. Nedomāju, ka «čekas maisu» publiskošana jeb stukaču saraksta publicēšana piešķirs kāroto katarsi savulaik pazemotajām masām. Pirmkārt tāpēc, ka čeka nekad nav bijusi godīga un taisnīga, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka atstātie dokumenti ir godīgi un sarakst patiesi. Otrkārt, Kārļa Kangera vadītās komisijas darbs līdz šim neatstāj bezkaislīgas zinātniskas institūcijas iespaidu un prasās pēc vadības maiņas, lai pabeigtu šo pasākumu bez politizēšanas. Visbeidzot atriebība nekad nepieliek punktu pagātnes nejēdzībām. Arī tad, ja pret pagātnes okupācijas režīma atbalstītājiem, spīdzinātājiem un priesteriem mēs uzsāktu nebeidzamus tiesas procesus, tie nepalīdzētu sadziedēt rētas, kas vairs neasiņo, taču joprojām sāp.

Upura komplekss

Kā rīkoties tālāk? Manuprāt, svarīgākais ir palīdzēt katrai ģimenei atbrīvoties no upura kompleksa sevī. Šis kolektīvais defekts izraisa virkni nejēdzīgu efektu, kurus redzam savā ikdienā: gan vaimanās par savu nepateicīgo situāciju Latvijā (emigrācijas arguments), gan izlaupot valsts kasi (grābjam sev to, kas PSRS laikā netika dots), gan arī sūkstoties, ka «neviens nenokārto to, lai Latvijā būtu labi» (jo visi esot zagļi). Šī pieeja pieprasa «kādu», kas visu izdarīs pašu vietā. Protams, ka šos negatīvos efektus panāca PSRS manipulācija ar cilvēkiem, t.i., apzināta viņu iniciatīvas un iespēju anulēšana. Neviens nedrīkstēja pats vadīt savu dzīvi, gādājot par ģimenes un valsts labklājību godīgiem līdzekļiem. Padomju sistēma mērķtiecīgi iznīcināja cilvēkos ticību un pārliecību par to, ka godīgs un nesavtīgs darbs var dot rezultātus. Pēc caurmēra sovjetcilvēka pārliecības strādāja tikai muļķi un zirgi, bet gudrie izkārtoja sev un savējiem siltas vietiņas un izsita naudu un mantas (no blata avotiem) bez sviedriem un darba.

Gudrie postsovejtisti arī šodien (Lemberga partijas jeb ZZS partijas līderi) veido kontaktus sovjetistu garā, formējot savējās mafijas (kas cīnās pret citām vietējām mafijām). Viņi aprej, dēmonizē, izsmej un neitralizē tos, kas nepieder nevienai no «Latvijas mafijām» un grib dzīvot, strādāt godīgi. Tāpēc kompartijas nomenklatūras kodols arī šodien lielo partiju vadībā Latvijā turpina (ar administratīvam metodēm) slaukt valsti, uzņēmumus, (pievācot, uzkrājot sev naudu) un monopolizē masu medijus, piesaistot pat baznīcu, kā morāles aizkārtni. Pēdējais jeb «pieradinātās ticības» aspekts vienmēr bijis svarīgs visa veida mafijām. Arī Latvijā tas noder kā aura, kas palīdz noslēpt valsts izlaupītāju patieso dabu un rada iespaidu (visplašākajiem sabiedrības) par neonomenklatūras morālo tīrību (palīdzot aizplīvurot savu privāto nelietību, jo ticīgs cilvēks taču nevar būt nelietis!)

Iespējams, ka šī uzvedība ir izrietošas sekas no sovjetisma sabiedrības melnbaltā cilvēku sadalījuma, kurā iedzīvotāji varēja piederēt tikai divām grupām: vai nu varai (partijas nomenklatūrai), vai upuriem (vajātajai masai). Kompartijas nomenklaturščiki (kas joprojām ir pie varas Latvijā) ar šo tupina iesākto boļševiku diktatūras pārvaldes sistēmu demokrātijas apstākļos. Viņiem palīdz post-sovjetiskā vēlētāja nespēja adaptēties brīvas valsts apstākļos un saprast izvēles noteikumus. Tāpēc seniori, kas saglabājuši PSRS laiku domāšanu, balso par bezmaksas tramvaja biļetēm un Ziemassvētku banānu ķekaru pusdienās, saglabājot pie varas postsovjetiskās mafijas NATO valstī Latvijā. Domāju, ka trūcīgās kundzes Rīgā (kas uzticīgi balso par Ušakovu bezmaksas tramvaja biļetes dēļ) un naivie zemnieki (kas uzķeras uz Lemberga kabatas partijas skaistā nosaukuma, nevis saprot šīs partijas piedāvājamu būtību), nesaprot, cik nopietni viņi bremzē Latvijas attīstību ar savu balsojumu vēlēšanās.

Domāju, ka arī kangerkomisija pārprot sabiedrības atriebes baudu. Protams, ka «čekas maisu» izkratīšanu bijušajiem kolhozniekiem un virpotājiem patiks, jo pa bruģi vējš pluinīs lapiņas ar «kalpotāju» uzvārdiem un parastajam latvietim vulgaris būs gandarījums par to, ka visi smalkie un skolotie izrādījušies nelieši. Taču nedomāju, ka šādi realizēsies postsovjetiskās sabiedrības šķīstīšanas apokalipse.

Kremļa neliberālais spiediens

Sovjetistu tvēriens Latvijā jūtams arī tagad – 30 gadus pēc dziesmotās revolūcijas. To realizē ne tikai nomenklatūras kadri valsts un pašvaldību pārvaldē (izkropļojot pēc PSRS ģīmja un līdzības demokrātijas iespēju ikdienu) bet arī neonacionālisti, kas aizvien ciešāk sagrābj savā varā vecā kontinenta Austrumu pusi un jau piejaucējuši mūsu nacionāļus. Procesu raksturo Viktora Urbana formulējums «neliberālā demokrātija«. Atskaņas kroplīgajam farsam var saskatīt arī Polijā, un atbalsis jūtamas Čehijā, Slovākijā, Slovēnijā un Horvātijā. Pētniecībā šis virziens nav nekas jauns, negaidīts, skandalozs vai «atbilde uz liberālo demokrātiju». Jau 1988.gadā Jaques Rupnik savā grāmatā «The Other Europe» prognozēja komunisma sistēmas sagrūšanu un brīdināja rietumeiropiešus par trim nejēdzīgiem valsts pārvaldes modeļiem, kuru virzienā varētu virzīties atbrīvotās postsovejtisma valstis. Toreiz autoru uzklausīja, taču neņēma vērā. Negribējās pieļaut, ka homos sovieticus upura komplekss spēs izraisīt tik daudz problēmu. Diemžēl Adama Mihņika (Adam Michnik) 1991.gada pravietojums ir realizējies dzīvē, jo viņš prognozēja, ka PSRS okupācijas zona no boļševisma nokratīšanas atkal pārvietosies atpakaļ fundamentālisma areālā. Šim fundamentālismam būs trīs veidi: etnonacionālisms (kurā jebkāda diskusija par diskrimināciju vai vajāšanu tiks uzskatīta par nacionālo interešu apdraudējumu); klerikālisms un morāles diktatūra (visi «pareizo» uzskatu pretinieki skaitās ļaunie).

Notikumi Ungārijā un Polijā liecina, ka Mihņika pesimistiskie paredzējumi izrādījušies pareiza laika prognoze nākotnei. Eliti kritizējošie protesta balsojumi (Breksits, Trampa iecelšana, vēlēšanu rezultāts Austrijā un Itālijā) pierāda, ka jauni spoki ir izlīduši no pagrabiem. Šie rēgi pamazām pārņem Eiropu, jo etablētās (esošās, atzītās) partijas vai progresīvie slāņi (centristi, demokrāti) neprot, negrib vai nespēj izvirzīt spēcīgus un harizmātisku partiju līderus savās politiskās kustības avangardā kaujai ar ērmiem. Respektīvi – Urbana/Putina opozīcija Eiropā ir sašķelta un pretrunīga.

Šodien pie vēlēšanu urnām ir parādījusies jauna, globalizēta, tehniski gudra vēlētāju paaudze, kas ir intelektuāla, kustīga un spēj izvēlēties vietu, kur dzīvot uz zemes. Esošo partiju piedāvājums viņus neapmierina un tāpēc viņi protestē vienkārši – savāc mantas uz emigrē un zemēm, kas piedāvā attīstītu un nesakropļoti liberālo demokrātiju. Viņus neinteresē sirmo boļševiku noziedzīgie miljonāru karteļi Latvijas politikā, vai lauku pašvaldību bosi (kas pelna kā troļļi) un Kremļa pagarinātās rokas Rīgas vadībā (kas pārveido galvaspilsētu pēc sovjetistu shēmas). Viņi vienkārši aizbrauc un viss. Ja sirmie vēlētāji turpinās balsot par korumpētajiem narcisiem, tad Latvija turpinās iztukšoties. Izklausās drausmīgi, bet tas patiešām notiek.

Nesauksim atpakaļ aizbraukušos

Tūkstošiem ģimeņu jau aizceļojušas no Latvijas labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm un nav pamata cerēt, ka straumes virzienu ir iespējams pagriezt atpakaļ. Tieši tāpat kā savulaik brežņevisti neveiksmīgi plānoja par 180 grādiem pagriezt Sibīrijas upes tuksnešu virzienā, arī mūsu aģitācijai un aicinājumiem aizbraucēji kūtri atsauksies. Izceļotāji paliks tur, kur viņiem labāk, drošāk, ērtāk un vairāk maksā. Tā tas ir. Neviens nevar nosodīt par to, ka šie ļaudis vēlas nodrošināt sev un savām ģimenēm labāku materiālo standartu nekā Latvija pašlaik ir spējīga piedāvāt. Tāpēc naivi un muļķīgi ir aicinājumi, solījumi un budžeta līdzekļu iešļircinājumi diasporas reemigrācijas pasākumiem un klaida tautiešu «latviskās definīcijas» nodrošinājumam patriotisma toņkārtās. Var saprast izmisumu par to, ka mūs pamet, taču nevar piedot naivumu, kura dēļ nespējam paskatīties patiesībai acīs. Tie, kas iet prom – atpakaļ neskatās.

Jāuzsver, ka līdzīga aizbraukšana «uz Ameriku» bada apstākļos pirms 100 gadiem, bija ļoti izplatīta arī Ziemeļvalstīs, kad labākas dzīves meklējumu rezultāta dzimteni pameta miljoni skandināvu un nekas slikts tāpēc nenotika. Valsti tāpēc nevajadzēja aizslēgt un atslēgu nolauzt. Vieni aizbrauca, citi palika un vēl trešie atgriezās ar jaunu pieredzi mugursomā. Liksim mierā aizbraucējus, kuru bērni iet ārzemju skolās un latviski runāt vairs nemācēs. Šī ir viņu pašu izvēle. Mēs pelnīsim mazāk, samierināsimies ar sliktāku veselības aprūpi un niknākiem ļaudīm uz ielas vai tramvajā. Tāpēc, ka esam palikuši šeit un Latvija tagad ir tikai mūsu lieta. Nav neviena cita, kam deleģēt šo smago pienākumu, jo atrodamies smagas izvēlēs priekšā – vai nu sekot igauņu piemēram (atrodot savai valstij progresīvu attīstības ātruma nišu), jeb atšļūkt atpakaļ sovjetisma un dogmatiskas un konservatīvas valsts truluma un aprobežotības telpā.

No visām lietām, kas ap mums notiek, visinteresantākā ir nākotne, jo tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu. Tāpēc liksim «beigtam Matisonam»** mieru un nesekosim «bagāto nabagu» sirēnu saucieniem vēlēšanās.

Laiks neiet uz priekšu. Tie esam mēs, kas ar piekto ātrumu, drāžamies cauri klusējošai mūžībai. Tāpēc tikai paši varam noteikt savas valsts attīstības ātrumu.

Tā kā to vēlamies.

*Cilvēks cilvēkam vilks (lat.)

** Latviešu rokgrupas «Menuets» leģendāras dziesmas frāze ar padomju laika dzejnieka Ojāra Vācieša dzeju «Balādes par Matisonu».

 

Latvieši emigrācijā: veiksmīgie aizbraucēji vai tomēr nīstie imigranti?

2013. gada 30. martā Speciāli TVNet.

Latvijas krasta kontūras  skats no lidmašīnas

Latvijas krasta kontūra. Skats no lidmašīnas pirms nosēšanas Rīgas lidostā. 2013. gada marts.

«Kā man riebjas tie austrumeiropieši!» pukojās gados jauna dāniete. «Viņi paši domā, ka līdzinās mums, taču būtībā ikviens melns amerikānis man ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā viņi – šie postsovjetiskie salašņas!» sieviete klusi šņāca. Man līdzās. Pirms iekāpšanas lidmašīnā. Pirms mums lidoja reisi uz Krieviju un Viļņu. Iekāpēji palēninātā tempā virzījās garām uz savām lidmašīnām. Lielākā ceļotāju daļa bija koši tērpti, vairums uzvedās skaļi un izaicinoši. Nav izslēgts, ka daļa no viņiem brauca uz neatgriešanos. Uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Sprīdīši.

Pretkultūra

Daudzi no viņiem aizbrauc un pēc tam sūta uz dzimteni «veiksmes stāstus» par saviem lieliskajiem panākumiem (nokautajiem pūķiem), piedzīvojumiem (apprecētajām princesēm) un krāsaino ikdienu (leiputriju) ārzemēs.

Pašlaik izbraucēju skaits no Latvijas jau esot apsteidzis savulaik Staļina režīma deportēto skaitu uz Sibīriju un kustība lidostu virzienā joprojām turpinās. Jau atkal dzīvotspējīgs ir mīts, ka katrs kārtīgs latvietis dodas meklēt laimi, naudu, panākumus, labklājību, «sastrādāt sev labu pensiju» ārzemēs un Latvijā vairs neatgriežas.

«Man tajā sūda zemē vairs nav ko darīt!» klaigāja kāds apdzēries latviešu viesstrādnieks Skavstas lidostā, gaidot nākamo lēto lidojumu uz Īriju. Līdzīgas domas pauž vēl virkne emigrantu, kas jau nostabilizējuši savu dzīvi un darbu ārzemēs. Viņu ziņojumos staro imperatīva laime un kategoriska apmierinātība ar muguru pret Latviju. Tiek strauji mainītas pases un sadedzināti tilti uz Dzintarzemi. Visās nozīmēs.

Es vēlētos pievērsties tikai dažiem šā «emigrācijas fenomena» aspektiem ar moto «es mīlu šo zemi, bet neciešu šo valsti».

Piemēram, pagājušajā vasarā (jūlija vidū) nācās lidot uz Rīgu ar pārsēšanos Frankfurtē. Ļubļanā visas manas biļetes jau bija reģistrētas ar sēdvietām līdz Rīgai pie loga (lai izgulētos). Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ieejot lidmašīnas salonā un redzot, ka manu vietu pie loga jau aizņēmis mazs zēns. Blakus sēdošā māte man latviski skaļā balsī paziņoja: «Tur sēdēs mans bērns un viss!» Neko neteikdama, noliku savu somu un apsēdos celiņa malā. Pēc tam valdonīgā jaunā latviešu māmiņa pārgāja uz svešvalodu un visu lidojuma laiku runāja ar savu mazuli sliktā tūristu franču valodā. «Franču tēva» tuvumā nebija. Tikai māte + viņa bērns + lidmašīnas publika. Mātes valodas šim bērnam nebūs. «Superfrancūziete» to bija apzināti iznīcinājusi, jo ar savu mazuli vairs nesarunājās latviski, pat esot divatā ar viņu. Savādi, ka šī sieviete vispār veda mazo francūzi vai beļģi uz Latviju, jo maz izredžu, ka turienieši varēs komunicēt mazulim saprotamajā valodā. Tas nozīmē, ka LV šim bērnam drīz būs = «0».

Dzīvojot jau vairāk nekā 25 gadus ārzemēs, bieži nācies novērot diezgan mazohistisko «austrumeiropiešu» attieksmi pret savu valodu: krievu, latviešu vai ukraiņu sievietes lauzīdamās tēlo «superzviedrietes», «superanglietes», «superspānietes», ar visiem spēkiem cenšoties iebīdīt savu bērnu citas valsts apritē. Katrai mātei savu bērnu gribas iecelt saulītē, taču nezin vai vecāku iedomātās laimes leiputrija ir tieši tas, kas bērnam visvairāk vajadzīgs.

Ksenofobijas vaibsts

Viking LIne pasažieru rasu dikriminācijaTo pierāda nesenais notikums ar 16 gadus veco pusaudzi, kas bija atbēdzis atpakaļ uz savu dzimteni Lietuvu no Francijas, kur pirms astoņiem gadiem bāreni bija adoptējusi pārtikusi franču ģimene (skat. Lrytas.lt; TVNET 23.03.2013.). To pašu apliecina neskaitāmie skandāli, kas reizēm «noplūst» no dārgajām internātskolām, kurās Austrumeiropas bagātnieki ievietojuši savus bērnus, nemaz neapzinoties, ka visai bieži «ārzemniekus necieš» ne tikai pieaugušas dānietes, bet arī bērni un skolotāji skolā, medmāsas poliklīnikās un šoferi autoostās.

Tikko Zviedriju pāršalca skandāls par notikumiem galvaspilsētas centrālajā autoostā. Šoferis, kuram bija pienākums transportēt pasažierus uz Ekero līnijas prāmi (ceļā uz Ālandu salām), šķiroja pasažierus divās grupās: vietējos un imigrantos. Vienā autobusā tika sašķiroti etniskie zviedri un otrajā imigranti. Kā viņš to darīja? Pavisam vienkārši – to uzreiz varot redzēt. No skata. Acenes vai dokumentus viņam nevajagot. Vai tas ir ētiski, vai tā drīkst demokrātiskā sabiedrībā? Protams,  nedrīkst. Protams, nav ētiski. Loģiski, ka šoferis esot tikko atlaists no darba un vairāk tur nestrādāšot, taču nav izslēgts, ka savā nākamajā autobusā viņš atkal sāks šķirot zviedrus pa labi un pārējos pa kreisi. Personas kods, tieši tāpat kā akcents svešvalodā nosaka, vai esat vai neesat vietējais.

Ko es ar to vēlos pateikt?

Pavisam vienkāršu lietu – leiputrija nav tur, kur piens un medus tek. Ksenofobija Rietumeiropā eksistē un skar arī tos, kas jaunajās mītnes zemēs ir jau stabili iekārtojušies. Pret to cīnās žurnālisti medijos un politiķi no tribīnēm, taču retorika pagaidām nav izskaudusi ārzemnieku nīšanas aizspriedumus, kas Rietumu cilvēkos iezīdušies dziļāk par ādu. Ieceļotājus ārzemēs pātago psiholoģiski. Imigrants nav brālis.

«Agrāk, pirms PSRS sabrukuma, mūs Rietumos uzņēma ļoti draudzīgi,» konstatē ungāru kolēģis, fotožurnālists Alekss, kurš jau 20 gadus dzīvo un strādā Zviedrijā, «turpretī tagad mūs šeit labāk redz ejam, nevis nākam!»

Tikmēr Latvijā, viesojoties pie paziņām, joprojām tiek rādītas fotogrāfijas ar «neprātīgi apmierinātajiem» radiem, kas šķiro saknes Īrijā vai tīra gaiteņus Portugālē. Parasti no fotogrāfijām smaida sievietes, kas dekoratīvi nostājušās pie jūras klinšu šķautnēm un ar iestudētas pozas palīdzību pauž triumfu: «Man ir viss, kā jums nav!» Kā kronis iecerētajam tiek paziņots fakts, ka bērni Latvijā nekad neatgriezīsies: latviski nemāk, pases būs citas un dzīve – daudz labāka svešumā.

Vai tā ir un vai tā būs? Pagaidām aina neizskatās tik saulaina.

Pomegranate

Pomogranate NY

Foto: https://foursquare.com /v/pomegranate /4b5ce1aef964a520124929e3

Bruklinas Midvudā (Midwood) atrodas luksusa klases pārtikas veikals ar nosaukumu Pomegranate, kas paredzēts konservatīvo ebreju, hasīdu klientiem. Košers, bezgluteīna maize utt. Ņujorkā ortodoksālie un konservatīvie ebreji veido 32% no šīs minoritātes. Ņemot vērā to, ka tradīcija pieprasa kuplas ģimenes (61% ebreju bērnu vecāki ir tieši konservatīvie), viņi pamazām kļūst par dominējošo «lielā ābola» ebreju minoritātes daļu. Te viss pakļauts drakoniskajiem ticības diktētajiem pārtikas noteikumiem: var iegādāties jau sagrieztas salvetes, lai sestdienās nav jāķeras pie šķērēm, produktus bez piena un vēl neskaitāmas citas preces, kas atbilst ticības priekšrakstiem. Sekulārajā ASV katrs var dzīvot kā grib, izvēlēties savu dzīves ceļu – vai dzīvot centrā vai nomalē, dejot sambu vai ticēt raganām, tāpēc šis dzīvesveids šķiet anahronisms. Savāda šķiet šo ortodoksālo ebreju kolektīvā gatavība brīvā valstī un atvērtā sabiedrībā tomēr 100% pakļauties Dieva noteikumiem un sekot ticības diktētajiem ierobežojumiem līdz pēdējam punktam. Izrādās, ka tieši ierobežojumi nodrošinot viņu ikdienai stabilitāti un piešķirot dienišķajām rutīnām garīgu auru. Pirmajā mirklī minētais fenomens izskatās pēc «kolektīvas pašvarmācības», bet, «apgūstot gramatiku», tas pārvēršoties dabīgā dzīvesveidā un priekā. Modernie, ortodoksālie ebreji ir dziļi iesakņojušies kolektīvā misijas procesijā un balstās uz savas morāles kodeksu, kas savā būtībā ir kontrakulturāls videi, kurā viņi reāli atrodas un dzīvo. Lielās ģimenes, kas ik nedēļu piepilda savas automašīnas ar pārtikas maisiem lielveikala stāvvietā, savā būtībā ir opozicionāras kontrakultūras pārstāvji. Viņu iekšējā disciplinēšanās nodrošina fundamentālu pašapziņu/līdzsvaru un sajūtu, ka tieši šādai dzīves pieejai pieder nākotne. Tas ir lieliski tikmēr, kamēr šī disciplīna netiek attiecināta arī uz mani.

Emigrantu kontrakultūra

Lai dzīvo Latvija!

Es mīlu Latviju.

Mūsu laimīgo emigrantu un vienlaikus arī nīsto imigrantu kontrakultūra ir līdzīga. Tā balstās uz pārliecību, ka ārzemēs piens un medus tomēr tek un tikai muļķi nepamanīsies no cukura ezeriņa padzerties. Lai gan bezdarbs tajās pašās ārzemēs ir ievērojams un dzīves standarta uzlabojumi (attiecībās ar izdevumiem) bieži ir relatīvi. Izceļotāji dzīvo uz pieņēmumu konstrukcijām, ka laime ir tur, kur ir nauda. Daudz naudas.

Protams, ar šo es nevēlos iespundēt visus aizbraucējus no Latvijas vienotā dezertieru zonā. Protams, Rietumos strādā arī zinātnieki, mākslinieki, pētnieki, ārsti, fiziķi un visu citu jomu pārstāvji no Latvijas, kas vēlas strādāt tālāk savā profesijā «par cilvēka cienīgu algu», jo Latvijā izdarīt to pagaidām nav iespējams. Taču «pomegrante» šeit ir tā pati – izceļotāji dzīvo savos geto (ķīniešu, krievu, īru kvartāli), kas mums tagad labi izdodas virtuāli – ar interneta palīdzību un pieturoties pie saviem nerakstītajiem «morāles kodeksiem», kas ļauj justies līdzsvarā arī visnestabilākajās situācijās, tostarp attiecībās ar vietējo ksenofobiju un dzimtenes vaimanām.

Imigrācijas viļņi ir skāruši visas tautas. Piemēram, no Zviedrijas laika posmā no 1865. līdz 1914. gadam izceļoja 1,2 miljoni zviedru vecumā no 15 līdz 35 gadiem. 200 000 no viņiem vēlāk atgriezās atpakaļ dzimtenē. Izceļošana iemesli – bads, darbavietu trūkums, reliģiskas vajāšanas un bailes no karadienesta. Arī zviedriem toreiz patika lielīties par saviem varoņdarbiem viņpus okeāna, un šis plātības veids jau pārvērties īpašvārdā ar nosaukumu «Amerikas vēstule».

Vai esmu pret izceļošanu uz ārzemēm?

Pret «Emigrantu vēstulēm»?

Protams, nē.

Man šķiet, ka talantīgākie aizbraucēji viņpus robežas daudz iemācīsies, un es labprāt apmeklēšu viņu restorānus Rīgā, Havannā vai Londonā, lasīšu viņu grāmatas un lielīšos ar viņu panākumiem pasaules koncertzālēs vai stadionos.

Tikai viena lieta mani neiepriecinās – tie, kuriem vecāki ir atņēmuši latviešu valodu (kontrakultūras vārdā).

Tie patiešām ir nīstie emigranti.

Tiešā un pārnestā nozīmē. Brigaderes «gulbītis» vairs nekad bērnu nevedīs (noguruma stundā) atpakaļ uz laimīgo zemi tāpēc, ka māte šo zemi pati ir aizslēgusi un atslēgu nolauzusi.

Ja nākotne padara mūs nervozus un pagātne nelaiž vaļā, tad mēs nespējam sajust šodienas pievilcību. Steigsimies lēnām. Latviski.