Vai skopie zviedri nobremzēs olimpisko spēļu projektu?

Speciāli TVNET

Stokholmas pieteikums olimpisko spēļu rīkošanai otrdien oficiāli iekļauts SOK (Starptautiskās Olimpiskās komitejas) izpildkomitejas fināla kandidātu sarakstā. Tātad Stokholma ir pieteikusies rīkot 2026. gada Ziemas olimpiskās spēles, un šajā procesā tās sabiedrotā būs Sigulda, jo sacensības dārgajos renes sporta veidos zviedri vēlas aizvadīt Siguldas trasē. Stokholmas olimpiskās komitejas pārstāvji jau vasarā tikušies ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK), Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Siguldas novada domes un Siguldas bobsleja un kamaniņu trases pārstāvjiem un vienojušies par sadarbību pasākuma organizēšanā. Latvijas puse jutusies pagodināta. Olimpisko spēļu rīkošana, pēc viņu domām, ir gods. Taču šis gods arī maksās. Siguldas pašvaldība apņemas finansēt pusi, bet 50% jāuzņemas valstij. Nupat izskatās, ka šī iecere var izdoties. Latvijas medijos sporta entuziasti neslēpj prieku par šo apņemšanos, taču Zviedrijā šajā virzienā situācija nav tik rožaina. Šķiet, ka būtu vērts iepazīties arī ar zviedru attieksmi pret olimpisko spēļu rīkošanu, jo šis projekts mums ir kopīgs.

Iebildumu vēsture

Nevarētu teikt, ka zviedru tautai nepatiktu sports. Nē, zviedri ir tikpat lieli sporta entuziasti un piekritēji kā citas tautas. Viņi var lepoties ar slaveniem sportistiem – sākot no Salminga, Borga, Foršberga, Kluftas un beidzot ar to pašu Ibrahimoviču. Taču lielu sporta pasākumu rīkošana maksā naudu. Bargu naudu. Tāpēc šo ieceri nedz Stokholma, nedz valsts nevar realizēt bez lielākā sabiedrības vairākuma piekrišanas. Pagaidām šāda atbalsta ziemas olimpisko spēļu rīkošanai visplašākajos zviedru sabiedrības slāņos nav. Pēdējo reizi Stokholmas politiķi un OK centās atvest pie sevis vasaras olimpiskās spēles 1997.gadā.

Kampaņa toreiz tika rīkota ar vērienu un intensīvi, bet fināla uzvaru par 2004. gada spēļu rīkošanu sagrāba Atēnas. Grūti pateikt, kāpēc. Iespējams, grieķi labāk piekukuļoja SOK, kuras korumpētība tikai retajam ir pārsteigums. Par to plaši raksta medijos un diskutē sabiedrībā. Vēl viens būtisks apstāklis – šādu pasākumu rīkošana maksā izcili dārgi. Tāpēc būs jāpiesaista arī valsts jeb nodokļu nauda. Tā pati, kuru nodokļos maksājam mēs visi. Tieši šis apstāklis ir izšķirošs. Ja kāds grib skatīties sportu, lai maksā pats. Iespējams, ka tieši tāpēc 2014. gadā Stokholmas pašvaldības sēdē ideja par OS rīkošanu tika apturēta. Taču Olimpiskā komiteja bija nenogurdināma un apņēmās panākt vēlreiz to pašu. Otrajā piegājienā šo ideju atbalstīja tikai viena galvaspilsētas domes partija – sociāldemokrāti.

Politiķi aprēķināja, ka pasākums izmaksās 13 miljardus kronu. Divus miljardus nāksies investēt jaunas hokeja halles, bobsleja un kamaniņu trases izbūvēšanai Hamarbijas nogāzē galvaspilsētā. SOK projektā piedalītos tikai ar 8 miljardiem kronu.

„No vienas puses, olimpiskās spēles normālā līmenī ir lieliska lieta. Apsveicama. Mēs varētu rādīt priekšzīmi, ka šo pasākumu var realizēt bez korumpētu būvnieku un kukuļņēmēju politiķu klātbūtnes, kas mēdz šādu pasākumu izmaksas dubultot, pusi iebāžot privātajā kabatā. Taču no otras puses mums jārūpējas, lai stokholmiešu nodokļu nauda netiek iesaistīta šajā projektā, nevajadzīgu un dārgu objektu būvniecībā, kas pilsētas infrastruktūrai nav vajadzīgi,” konstatēja medijiem toreiz liberāļu deputāte Lota Edholma. Noliedzoši pret šo ieceri izturējās kreisā un feministu partija. Liberāļi un centra partija – aizdomīgi. Zaļie jeb vides partija pierādīja, ka šādi apjomīgi sporta objekti sagandēs vidi un atņems līdzekļus ikdienas nepieciešamībām.

Pirms dažiem mēnešiem tika izjautāti arī Stokholmas iedzīvotāji. Uz jautājumu, vai Stokholmā vajadzētu rīkot 2026. gada ziemas olimpiskās spēles, tika saņemtas šādas atbildes: nē – 53%, jā – 34%, nezinu – 14%. Taču zviedru olimpiskās komitejas aktīvisti neliekas mierā un meklē risinājumus, lai panāktu lētākas izmaksas. Viens no šiem risinājumiem ir dārgos renes sporta veidus novirzīt uz Latviju – Siguldu.

Komiskie argumenti?

Zviedru mediji uzskata, ka argumenti par labu spēļu rīkošanai Stokholmā ir komiski. Piemēram, 2004. gada kampaņā tika apgalvots, ka olimpiskās spēles samazināšot rasismu. Tagad uzsver, ka tās uzlabošot zviedru veselības stāvokli, jo būšot vairāk sporta centru. Taču to dārdzība ir pamats skepsei. Nevienam nav noslēpums, ka olimpisko objektu celtniecība ir ļoti dārgs prieks un vairumā gadījumu izraisa milzu zaudējumus. Protams,  sporta entuziasti naudu neskaita un mēdz apelēt pie politiķu un sabiedrības patriotisma trūkuma.

„Ja reiz viena daļa cilvēku tik ļoti atbalsta sportu, ka vēlas šādus pasākumus realizēt, tad ieviesīsim noteikumu, ka viņu pašu nodokļi tiks paaugstināti tieši par tik procentiem, cik olimpisko spēļu budžets pārsniedza plānoto?“ – jautā Dagens Nyheter ievadrakstā. Avīzes komentētājam šķiet, ka „tik viegli un ērti ir spēlēt kazino ar citu cilvēku naudu. Taču, ja jāliek uz galda nauda no paša maciņa, tad šāds spēlmanis pārdomās uzmanīgāk, ko un kā investē, un nenosvilinās pāris miljardus nezināmā virzienā.“

Vai mēs aizmirsām gigantiskās skatītāju un tūristu kolonas, kas plūdīs Stokholmas virzienā? Tūristi un viesi. Visi atbrauks, maksās un slavinās. Diemžēl nav īsti droši, ka šis projekts nostrādās un notērētā nauda „atnāks maciņā atpakaļ“, konstatē autors. Kas tad atliek? Vienīgi patriotisma piesaukšana. Taču šī pozīcija maksā ļoti dārgi. Tikai Putins var atļauties rīkot ziemas olimpiskās spēles kā patriotisma projektu subtropu pilsētā, lai pēc tam zibenīgi okupētu Krimu. Zviedriem vai latviešiem šādu patriotisma uvertīru nevajag.

Siguldas sadaļa

Jau tagad zinām, ka Siguldā šādas pretestības pret šo ziemas olimpisko spēļu projektu nav. Sports pie mums ir patriotisks projekts. Nauda atradīsies, un visi būs apmierināti. Tas, ka 2026. gada ziemas sporta spēļu dārgākā posma rīkošana norisināsies Siguldā, mums nav problēma, un aptaujas Rīgā vai Līgatnē par šo tēmu neviens nerīkos. Trase šeit uzbūvēta PSRS laikā 1986. gadā, un tajā tiek rīkotas bobsleja, kamaniņu un skeletona sacensības. Atliek gaidīt, vai skopie zviedri projektu nenobremzēs.

FIFA – meli, korupcija un alkatība. Kur palicis futbols?

Balters un Johansons Sports vienmēr bijusi svarīga manas dzīves sastāvdaļa. Bērnībā gandrīz visas brīvās dienas pavadīju uz kalna, dzīvojot līdzi vecākiem kalnu slēpošanas trasēs Latvijā un Kaukāzā. Skolas laikā startēju starptautiskos mačos Latvijas izlasē peldēšanā un visbeidzot vieglatlētika.  Kā jau sporta karaliene, tā nav pametusi manu brīvo laiku joprojām. Sports ir lieliska lieta, taču ar to saistās arī ” neglītās lietas” un ” alkatīgā administrācija”.  Tās ir daudz mazāk simpātiskas izpausmes nekā laimes asaras sportista acīs pēc kārtējā rekorda vai gandarījums atgriežoties mājās pēc uzvaras.

Grūti pateikt kurā brīdī notika lūzuma punkts manās attiecībās ar lielo sportu TV ekrānā un medijos vispār. Ne jau dauzot futeni kopā ar draugiem Abavas pļavā vai Pāvilostas jūrmalā. Nē, brīdī kad iepazinos ar lielā, jeb starptautiskā futbola korumpētību.

Rijīgajam Zepam Blateram Kopā ar João Havelange izdevās uzbūvēt korumpētu pasauli ”lemberga stilā” futbola visaugstākajā līmenī un netraucēti to pārvaldīt apmēram 40 gadus. Kāpēc šādiem cilvēkiem izdodas tik ilgi netraucēti ”sēdēt amatos” un ”valdīt” pirms viņiem parāda sarkano kartīti un nomet no troņa?

Blatera gadījumā viss sākās sešos no rīta pieczvaigžņu viesnīcā Baur au Lac. Tātad 170 gadus vecā Cīrihes viesnīcā, kurā lētākā istaba maksā 500 eiro diennaktī un dārgākā – 3500 eiro. Te apmetas karaļi, bagātnieki un visi tie, kas sevi pieskaita pie sabiedrības turīgākās daļas. Melš, ka baronese Bertha von Suter esot tieši šajā viesnīcā pierunājusi Alfrēdu Nobeli paredzēt testamentā arī Miera prēmijas piešķiršanu.

Tobrīd, 2015. gada maija beigās šeit dzīvoja vīrs, kas vada Fédération Internationale de Football Association (FIFA) jeb Starptautisko futbola federāciju. Viņš bija pieradis dzīvot kā karalis un rēķinu par notērēto naudu ”piestādīt” dalībvalstīm. Taču tie 10 puiši T-kreklos, džinsos un krosenēs, kas ieradās un uzsāka viņa gāšanu no ”troņa”, nebija apsēsti ar varas abstinenci. Viņi bija šveiciešu policisti, kas pamodināja starptautiskā futbola ”lembergus” no miega un klusi aizveda uz nopratināšanu policijas stacijā. Informācija noplūda medijos, tāpēc ”iešana ārā no hoteļa” notika pa pagraba izeju vai ar ”dvieli uz galvas”. Arī šajā virzienā ”kungu” izdarības bija veltīgas – žurnālisti viņu fotogrāfijas vienalga izkāra uz publiskā vadža. Tajā pašā dienā.

”Daži mediji šo brīdi nosauca par futbola melnāko dienu”, – ironizē kolēģis Jens Litorīns, uzverot, ka ”citiem, turpretī, šķita, ka bija vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai šo patiesību parādītu gaismā”. Lai noskaidrotu patiesību bija vajadzīgi rokošie žurnālisti. Tieši viņi ir tie, kas ”atrok patiesību” labāk par detektīviem un piedāvā to sabiedrības izvērtēšanai. Viens no šādiem FIFA kampēju atmaskotājiem ir Endrjū Jenings. Tieši viņš bija pirmais, kas sāka ”rakt” bijušā Olimpiskās komitejas priekšsēdētāja Huana Antonio Samaranča virzienā un pierādīja, ka SOK ir kļuvusi par negodīgu, pērkamu un korumpētu ”iestādījumu”. Publikāciju dēļ Samarančs bija liedzis žurnālistam pat akreditācijas iespējas olimpisko spēļu laikā. Pēc tam viņu, kā nevēlamu personu, pasludināja arī FIFA.

Par ko ir runa? Pirmkārt par to, ka prinči, augsti politiķi un citi ”biezie dzīvnieciņi” (ar amatu un naudu) ir tikuši pie iespējas (viņiem tiek dota iespēja) noteikt, kur notiks olimpiskās spēles, kā SOK amatpersonas ”rauj nāsīs” izdevīgus kontraktus un ”kukuļus”, lai nodrošinātu saviem bērniem studijas dārgās augstskolās un skolās, kā SOK un FIFA amatpersonas ”ievāc pelēkās aploksnītes” kā dāvinājumus no lobistiem par savu lielisko darbu.

Viss sākās brīdī, kad zviedru UEFA vadītājs Lennarts Juhansons devās uz Parīzi, lai piedalītos FIFA vadītāja vēlēšanās. Pret Blateru. Izskatījās, ka Juhansons uzvarēs, tā loģiski bija jānotiek, taču iejaucās nauda no Kataras miljardiera Muhameda bin Hamama kabatas. Kā tieši Kataras nauda tika izmantota balsotāju kukuļošanai, šodien nav atklājis neviens, taču ir liecības par to, ka trūcīgāko dalībvalstu balsotājiem ”bagātie” piedāvāja naudas pabalstu, ja viņi balsos par Blateru. Kukuļa cena katram pareizajam balsotājam esot bijusi 100.000 dolāru.

Interesanti, par kuru kandidātu toreiz 1998. gadā balsoja Latvijas Futbola federācijas pārstāvis FIFA, Skonto eksprezidents, bijušais VDK darbinieks Guntis Indriksons? Cerams, ka ne par Blateru?

Somālijas pārstāvis esot atteicies no ”kabatas naudas”, bet 18 citu Āfrikas valstu pārstāvji nav iebilduši. Par ”informācijas noplūdi medijiem” Somālijas Farahu Ado notiesāja par neslavas celšanu. Blaters toreiz 1998. gada vēlēšanās uzvarēja Johansonu ar rezultātu 111 : 80. Pēc vēlēšanām Blaters nekavējoties palielināja savu ”anturāžu” un apmetās vienā no Parīzes dārgākajiem hoteļiem. Sākās nākamā kampaņa, kuras rezultātā Johansonu novāca arī kā UEFA vadītāju. Viņu nomainīja ar Blatera PR vērpēju M.Platīnī.

Jaunais 1998. gada pavērsiens bija pa prātam konservatīvajam flangam un brazīlietim João Havelange, kurš tobrīd demisionēja pēc 24 gadu valdīšanas FIFA, Blateram stājoties šefa amatā. Ūdenspolo lauva bija jau savijis kopā (līdz tam) FIFA un Adidas Horsta Daslera biznesu, iedibinot jaunu futbola attīstības komerciālo modeli (ISL, kas bankrotēja 2001.g.) un iedzina starptautisko futbolu bakšiša, blata, nepostisma, kukuļu un gigantiskas korumpētības purvā. Blateram atlika šo ”kultūru” netraucēti turpināt.  FIFA iesvētīja savu, superdārgi izbūvētu jauno ofisu Cīrihē (Zürichberg), jo nauda nāca kā pa reni. Kaut arī formāli FIFA ir bezpeļņas organizācija, naudas tai netrūkst un (kā izrādās) pat paliek pāri amatpersonu kabatas tēriņiem. Piemēram, 2013. gadā FIFAS peļņas ”atlikums” bija veseli 1,4 miljardi eiro. Nav slikti bezpeļņas organizācijai! Palīdz arī Šveices zemie nodokļu griesti, kas non-profit organizācijām ir tikai 4%. Pats Zeps Blaters pamanījās noslēpt savas algas lielumu, tāpat viņa tuvākie līdzgaitnieki. Taču Sunday Times tomēr atklāja, ka Zepa tuvākie līdzstrādnieki un viņš pats pelnīja caurmēra algu viena miljonu eiro apmērā un par katru sēdi + 600 eiro par katru ”nosēdēto dienu”. Komandējumos piedalījušās sievas, meitas un mīļākas uz FIFA rēķina. Blateram izdevās pārvērst FIFA par ”treknu ļaužu klubiņu”, kurā nauda, pielīšana un kontakti nostājas kompetences un prasmes vietā. Lielā nauda saindēja starptautiskā futbola vadību.

Zeps Blaters

Starp citu, Blaters nav vienīgais, kas neiztur naudas un varas pārbaudi. Par viņa darījumiem ar Chuck Blazer, shēmām un naudas slūžošanu, varat iepazīties lietas FIFA lietas izmeklēšanas dokumentos, taču tieši Ieņēmumu dienests bija, tas, kas nenotveramajam, luksa iepakojuma ”starptautiskā futbola lembergam” uzlika lamatas. Par FIFA nejēdzībām var izlasīt Heidi Blake un Jonathan Calvert grāmatā ”The ugly game” par to kā Hamamam vaur savu uzņēmumu Kemco un Blatera labvēlību izdevās panākt futbolas pasaules čempionātu valstī, kurā vidējā gaisa temperatūra vasarā ir +50 grādu. ”Par” nobalsoja arī M.Platīni un taisnojās, ka  viņu “esot spiedis” bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, jo Katara sponsorējot viņa favorītklubu Zlatans PSG. (2010. gadā tika izlemts, ka pasaules čempionāts Katarā notiks 2022. gadā)

Blaters vienmēr lepojās, ka viņš esot gaidīts viesis visu valstu varas gaiteņos. FIFA tagad spēlē arī politisku spēli. Krievijas prezidents Vladimirs Putins nesen novērtēja Zepa Blatera ieguldījumu Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) vadītāja amatā kā ļoti nozīmīgu un paziņoja, ka Blaters būtu pelnījis Nobela Miera prēmiju. “Tas ir ļoti cienījams cilvēks. Viņš ļoti daudz izdarījis pasaules futbola attīstībai, viņa ieguldījums humanitārajā sfērā pasaulē ir kolosāls,” – sacīja Putins ikgadējā lielajā preses konferencē Maskavā (TVNET, 17.12.2015) Krievijas prezidents uzsvēra, ka Blaters “mēģināja vienmēr izmantot futbolu ne tikai kā sportu, bet kā sadarbības elementu starp valstīm un tautām”. “Lūk, kam ir jādod Nobela Miera prēmija,” – sacīja Putins. Taču izskatās, ka Miera prēmijas vietā Blatera karjerai pienākušas beigas. Organizācijas ētikas komisija nometusi viņu un ”ķēdes suni” UEFA bosu M.Patīni no amatiem.

Kāpēc Blateru neatmaskoja agrāk? 
Pašlaik dažāda ranga tiesas ”gāž ārā skeletus” no futbola funkcionāru ”skapjiem”. To ir daudz. Kad maijā Blateram atkal izdevās ”izmanevrēt ārā no spēles” Jordānijas princi Ali, izskatījās, ka sirmais kungs atkal noturēsies pie kloķiem. Taču trīs dienas vēlāk nāca klajā paziņojums: ”Es atkāpjos”. Kas īsti notika starp viņa piekto uzvaru un kritienu – nav zināms. No Cīrihes ziņo, ka FIFA līdzstrādnieki kautrējas staigāt pa pilsētu ar organizācijas zīmotnēm uz žaketes vai mēteļa. Nosaukums ”FIFA” tagad daudziem ir sinonīms korumpētībai.

Kā ar mūsu Latvijas Futbola federāciju? Vai tur viss kārtībā? Tātad Indriksons nav 1998. gadā balsojis par Blateru? Nav saņēmis kukuli?

%d bloggers like this: