Zivs pūst no galvas

Speciāli TVNET

Tracis, kas gadu mijā sacelts ap LTV valdes divu locekļu atlaišanu, liecina, ka sabiedriskā televīzija reti kādu atstāj vienaldzīgu. To finansē nodokļu maksātāji, un tāpēc mums ir tiesības prasīt, lai sabiedriskā televīzija attaisno cerības un kompensē gaidas. Neiedziļināšos formālajos NEPLP (visu valsts radio un TV uzraudzības iestāde + LTV, LR saimnieks) pamatojumos, kāpēc tā nav apmierināta par LTV vadītāju tērēto un pārtērēto naudu. Šajā komentārā pievērsīšos aspektiem, kas raksturo sabiedriskā medija profesionalitāti un tās vadītāju izpratni par LTV misiju, cenšoties saprast kāpēc piedāvājums konfliktē ar skatītāju vajadzībām.

Sabiedriskās televīzijas (tāpat kā sabiedriskā radio) misija ir kalpot sabiedrības informatīvajām, izglītojošajām un izklaides vajadzībām. Tā uztver savu skatītāju kā pilsoni, nevis kā pircēju (kas raksturīgs privātajām TV stacijām). Tāpēc tās programmas piedāvājumā mēdz dominēt galvenokārt informatīvas un izglītojošas pārraides, atstājot izklaidi „līdz nāvei” (N.Postmans) privāto televīzijas un radiostaciju ziņā. Vai šāds piedāvājums spēj nodrošināt auditoriju? Jā, spēj, ja šis darbs tiek veikts profesionāli gudri un radoši interesanti. Auditorijas pētījumu firmas TNS dati liecina, ka Latvijas televīziju latviešu valodā raidošo produktīvo programmu tirgū kā populārākie tomēr dominē komerckanāli, kas pamatā pieder All Media Baltics. Tos tauta skatās visvairāk. Tikai tad seko sabiedriskās TV abi lineārās TV kanāli. Tātad vadošajās audiovizuālo pozīcijās public service televīzija mūsu valstī nav.

Sabiedrisko mediju krīze Eiropā apdraud demokrātiju

Sabiedriskie mediji ir tikai Eiropai raksturīgs radio un televīzijas veids. Austrālijā, Āfrikā, Amerikā, Jaunzēlandē vai Āzijā tādu vispār nav.

Tāpēc arī mūsu amerikanizētajā Latvijā daudzi nesaprot, „kam“ šāds sabiedrisks medijs vispār ir vajadzīgs un „ar ko“ tas atšķiras no privātajiem

Piemēram Šveicē jau sen vēlas šos elektroniskos medijus (sabiedrības kalpībā) likvidēt, jo par to katram šveicietim jāmaksā obligātā abonentmaksa – pērn 451, bet šogad 365 Šveices franki (325 eiro). Pēckara sabiedrība Eiropā izvēlējās šādu mediju veidu. Eiropieši bija gatavi paši (katrs no savas kabatas) finansēt radio un televīziju, kura tiem nodrošinās labu informācijas plūsmu un kvalitatīvu izglītību ekrānā. Taču ne visur šis process norisinās apmierinoši. Ja sabiedrības gaidas netiek apmierinātas un raidījumi ir slikti, tad šveicieši obligāto nodevu sabmedijiem maksāt nevēlas.

Pērnā gada martā Šveicē notika referendums, kurā tika balsots par sabiedrisko mediju eksistences turpināšanu. Vācu valodas sabiedriskās radiostacijas vadītāja Līsa Bornera uzsvēra, ka „paši esam vārgulīgi un nevarīgi, jo nemākam paskaidrot sabiedrībai, kādu lielu garīgo un intelektuālo vērtību viņi zaudēs, ja neturpinās maksāt šo nodokli.” Pēc viņas domām, sabiedrisko mediju likvidēšana būtiski apdraudēs demokrātiju valstī.

“Ja likvidēsim, tad notiks katastrofa. Ja iznīcināsim šo iespēju izglītot un godprātīgi informēt tautu, tad nebija jēgas vispār attīstīt mūsu sabiedrību no apgaismības laikiem līdz demokrātijai,” secināja Līsa.

Šis aspekts, protams, kļūst īpaši aktuāls šobrīd, viltus ziņu ērā, kad „kaimiņu Jānis“, izmantojot internetu, enerģiski piesārņo publisko telpu ar informatīviem gružiem. Taču, no otras puses, svarīga ir arī kvalitātes līmeņa dilemma. Ja sabmediji nepiedāvā daudz, daudz augstāku kvalitāti savos raidījumos, tad publika obligāto nodevu maksāt vairs negrib, jo solītais neatmaksājas.

Diemžēl pēckrīzes naudas taupīšanas vilnis turpina nīcināt Eiropu. Zinātne, māksla un kultūra iztiek ar bada diētu ne tikai Latvijā. Savādi, ka politiķi pat pie tik augsta sabiedrisko mediju standarta valstī kā Dānijā nesen samazināja sabiedrisko mediju finansējumu. Arī tur pavīdēja „birokrātu jaunrade“ par to, ka privātie mediji arī varot piedāvāt sabiedrisko mediju raidījumus un tāpēc saņemt valsts pasūtījumu savā kasē. Tā sakot – taupīsim naudu, iznīcinot sabiedriskos medijus. Idejas, ka tagad ir citi laiki un privātais kapitāls var to pašu, ko sabiedriskais, ir izplatītas arī citur Ziemeļvalstīs, kur pie varas nonāk konservatīvās partijas. Šī ir tā saucamā biznesa pieeja medijiem, kas runā pretī zinātniskajiem faktiem un atklājumiem.

Mediji, tāpat kā izglītība, māksla, kultūra vai veselības aprūpe (kas balstīta uz komerciālisma principiem), nespēj piedāvāt vienādi kvalitatīvu produktu visiem sabiedrības slāņiem.

Otra galējība ir politiskā spiediena sekas, kas jūtamas šodien Polijā un Ungārijā. Te notiek jaunu likumu pieņemšana, kas atļauj vadošajai politiskajai grupai viegli un strauji atlaist televīzijas un radio vadītājus no darba. Šie likumi ir likvidējuši sabiedriskos medijus (kā tādus), pārkvalificējot tos par valsts medijiem, kas atrodas tiešā politiskās elites kontrolē. Tā pie mums bija padomju laikā. Protams, mūsdienās demokrātijas apstākļos šāds process ir nejēdzība, jo sagrauj mūsu kopīgās demokrātiskās vērtības. Kā norādīja ES komisārs Gunters Etingers (Günther Oettinger), ar šo pastāv risks poļiem un ungāriem zaudēt vēlēšanu tiesības ūnijas balsojumos.

Savādas diskusijas parlamentā par šo tēmu norisinājušās arī Izraēlā. Par to, ka vajadzētu slēgt IBA (Israel Israel Broadcasting Authority), ilgstoši cīnās Benjamina Netanjahu (Benjamin Netanyahu) vadītā konservatīvā valdība. Viņš nesaka, ka sabmediju vajadzētu likvidēt. Nē, tā vietā vajagot radīt jaunu. Starp citu, līdzīgu pieeju sabiedrisko mediju ierobežošanai varējām novērot arī pie mums, kad bijusī kultūras ministre Sarmīte Elerte un padomes vadītājs Ainārs Dimants sāka eksperimentu ar sabiedriskā radio un TV apvienošanu, kas esot vajadzīga it kā kvalitātes uzlabošanas nolūkos. Gan vienā gan otrā gadījumā runa bija par politiskās kontroles pastiprināšanu. Interesanti, ka Knesets šo kanālu gandrīz slēdza īsi pirms uzvaras Eirovīzijas dziesmu festivālā. Šogad mēs skatīsimies eiropiešu dziesmu parādi tieši no Izraēlas.

Naudas nepietiek un raidījumu kvalitāte klibo arī citur. Piemēram, Bosnijas un Hercegovinas sabiedriskā TV jau sen tuvojas bankrotam un finansiālā situācija nav apmierinoša Francijā, Austrijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā.

LTV nav novērošanas kamera

Televīzija Latvijā pērn atzīmēja savu 80. dzimšanas dienu, jo 1937. gada 10. novembrī Valdemāra ielā 65 notika pirmais televīzijas demonstrējums mūsu valstī. Šodienas Latvijas Televīzija (Zaķu salā) ir 1954. gada dibinātās Āgenskalna televīzijas mantiniece. Tas uzliek noteiktus kvalitātes pienākumus, jo pat PSRS okupācijas laika apstākļos televīzija spēja piedāvāt augstas kvalitātes bērnu un mākslas oriģinālraidījumus, ierindojot skečus ar Hugo Diegu, Gerdu un Gustiņu, koncertus ar Lienīti, konkursus Ko tu proti?, žurnālus Mūzika un Māksla Latvijas kultūrvēstures zelta fondā. Lielākā daļa Latvijas Televīzijas līdzstrādnieku (cauri laikiem) ir bijuši augstas kvalitātes profesionāļi un pierādījuši sevi, ja vadības kompetence ir spējusi viņus izmantot atbilstoši spējām un likt lietā varēšanu radoši strādāt.

Diemžēl politizētās radio un TV padomes ieceltie priekšnieki visbiežāk nav bijuši veiksmīgā loze TV darbiniekiem un mums, skatītājiem. Akūti ekrāna profesionālisma lejupslīde Latvijas Televīzijā sāka iezīmēties brīdī, kad pie LTV stūres tika nosēdināti cilvēki, kuriem nebija praktiskas pieredzes TV darbā un tāpēc viņi nesaprata „drēbi“ un „produktu“.

Tātad, sākot ar Uldi Gravu no ASV. Tas nozīmē, ka vaina ir nevis televīzijā „kā tādā“, līdzstrādniekos vai sieta nevarībā, bet gan padomes sliktajā LTV vadības un valdes personāliju izvēlē.

Tātad slidkalniņš uz leju Zaķu salā turpinās jau ilgi un pašreizējais šefs Ivars Belte nav pirmais šī virziena turpinātājs. Lejupslīdes parametri Latvijas Televīzijai pēdējo gadu laikā ir vairāki. Visiem nav iespējams pievērsties šā viena raksta ietvaros. Pieskaršos tikai vienam – produktīvo un reproduktīvo pārraižu sabalansētībai.

TV žanru teorijā par produktīviem dēvējam audiovizuālus produktus, kurus izdomā, izstrādā un producē pati televīzija vai tās producentu grupas, no idejas rašanās līdz pārraidīšanai, izmantojot TV specifikas iespējas un tehnoloģijas. Katras TV vizītkarte ir tieši oriģinālie produktīvie raidījumi, kurus var arī pārdot eksportam. Otra daļa ir tā saucamie reproduktīvie jeb pārraides, kuru laikā mazais ekrāns demonstrē citu producentu, rīkotāju sagatavotus masu notikumus, koncertus, parādes, konkursus, sporta sacensības. Šo sadaļu profesionālajā leksikā dēvē par TV reproduktīvajiem žanriem. Tātad LTV notikumus retranslē, pildot vienīgi profesionāla ekrāna zīmes izplatītāja funkciju. Tieši tāpat kā to realizē novērošanas kameras. Šajā gadījumā no TV puses tiek pievienots vienīgi audio komentārs.

TNS skatītāko 20 TV programmu topā virsotnē ir tikai sabiedriskās TV reproduktīvie raidījumi ar translācijām no citu rīkotiem pasākumiem – militāras parādes, pāvesta sagaidīšana, svētku koncerti u. tml. Topa lejasdaļā tikai divi pašu gatavoti raidījumi – dienas ziņas 18.00 ar surdotulkojumu un sestdienas Panorāma (2018. gada novembrī). Tas liecina, ka ar šādu „radošo portfeli“ TV administratīvais un radošais personāls ir sev un LTV izrakstījis nabadzības apliecību savam radošajam potenciālam. Tā sakot – redziet, mēs neko citu ļoti skatītu paši producēt neprotam, tāpēc labāk piedāvājam savu ekrānu citiem.

Protams, mums ir pamats gaidīt no sabiedriskās televīzijas ko vairāk nekā ar komentāriem pavadītu “novērošanas kameras” darbu. Lai gan LTV ražo gan viktorīnas, diskusijas, bērnu raidījumus, dokumentālas sērijas un dažas publicistikas pārraides, kas nesasniedz pietiekoši lielu auditoriju, ar to ir par maz.

Rodas iespaids, ka LTV vadība: a) īsti neizprot sabiedriskā medija misiju, b) nespēj veiksmīgi vadīt radošā kolektīva darbu, veidojot dziļas, nopietnas un TV formā izteiksmīgas programmas visiem auditorijas slāņiem. Sākot no bērniem līdz skatītājiem ar augstākām kvalitātes prasībām visās vecuma, orientācijas un citās grupās. Arī profesionāli vislabākie LTV raidījumi, kas neapšaubāmi ir ziņu izlaidumi, neizmanto visas sabiedriskās TV iespējas. Tie turpina ik vakaru lasīt ziņas dienas notikumu analīzes un komentāra vietā. Internets vienmēr apsteigs ziņu lasītāju faktu piegādes ātrumā, taču analīze un komentārs vienmēr tiks meklēts tieši medijos, bet LTV šo pieprasīto žanru skatītajiem turpina nepiedāvāt.

LTV nav sarunu šovu sestdienas vakariem, intelektuālu sarunu mākslas un zinātnes cienītājiem, kas spētu gan iepazīstināt ar vietējiem sasniegumiem starptautiskajā kontekstā, gan arī piedāvāt oriģinālus mākslas naratīvus eksportam (kā to reizēm praktizē Maija Amoliņa). Neturpināšu uzskaitīt, kā nav, pieņemot, ka liela daļa atbildības šeit jāuzņemas arī neeksistējošajai televīzijas kritikai. Diemžēl jāatzīst, ka liela daļa no pašu producētajām vai pasūtītajām LTV programmām rada amatierisku iespaidu, kas, iespējams, izskaidrojams ar vadības centieniem piesaistīt savam ekrānam jauniešu auditoriju, kad pārraides veido nozarē neizglītoti un profesionālās iemaņas vāji apguvuši darbinieki. Rezultātā pazūd esošie skatītāji, bet jaunie paliek pie saviem datoriem un Youtube TV.

Zivs pūst no galvas

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka neredzu neko traģisku vai nekrietnu, ja LTV valde rotētu tālāk. Kamēr tiks atrasti piemēroti vadītāji ar ekrāna mediju kompetenci, izpratni par sabiedrisko mediju uzdevumiem un spēju saprast produkta kvalitātes aprises.

Ceru, ka esošā vadības nomaiņa nav Orbana vai Netanjahu gājiens, bet gan patiesas rūpes par valsts iecienītākā medija tālāko likteni.

Konkursi mums Saulvedi uz Zaķusalas pēdējā stāva troni neatvedīs. Nāksies pieslēgt labus „galvu medniekus“. Taču, izvēloties personas vadības postenim, būtu jāņem vērā, ka tām jābūt ar profesionālu izglītību un pieredzi tieši TV žurnālistikā un medijos. Nevis tikai ar labu koncepciju un ekonomiskās augstskolas diplomu kabatā. Diemžēl priekšnieku pieredze reklāmā un komercmedijos nāk par sliktu, jo šo jomu un mediju metožu izmantojums, žanru un pieejas lietošana sabiedriskajā TV rada tikai problēmas un auditorijas kritumu. Rodas vairāk spoguļu iekštelpās pie sienas ar uzrakstiem „Lepojos, ka strādāju LTV“ un sporta korespondentu bravūrīgas pašreklāmas ēterā, vajadzīgās kvalitatīvās un skatītājus aizraujošas oriģinālprodukcijas vietā.

Daudzi kolēģi LTV prot labi strādāt. Tagad tikai atliek atrast labu vadītāju, kas iedvesmos un attīstīs visu interesēs. Līdzšinējā Ziemeļvalstu sabiedrisko mediju pieredze liecina, ka vislabāk šo darbu paveic vadītāji, kas paši nāk no sabiedrisko mediju vides. Citādi sabiedriskās televīzijas, tāpat kā zivis, sāk pūt no galvas.

Par sabiedriskā radio šefa meklēšanu un žurnālistikas “produkta” kvalitātes izpratni

Latvijas Radio ēka Rīgā/ foto: Spoki/TVNET

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas Radio” augstākajiem amatiem. Nedomāju, ka ir vajadzība argumentēt šī medija leģendāro vēsturi un nozīmību mūsu valsts attīstībā. Šķiet, ka svarīgāk ir ierosināt diskusijas un domu apmaiņu par to kāpēc šis auditīvais rupors ierūsē visās kvalitātes izpausmēs un kas būtu darāms, lai šo korozijas procesu apturētu un novērstu.

Ar ko sākt.

Celtnieku un ēku būvniecības eksperti apgalvos, ka vieglāk un labāk ir nojaukt. Nevis restaurēt. Desu un restorānu direktori pastāvēs uz to, ka ražošanu nepieciešams optimizēt, bet  vēl citi klaigās un piesauks daudz svarīgu biznesa argumentu, kas darbojas gandrīz visās ražošanas nozarēs. Būs tādi, kuri apbruņosies ar “labas pārvaldības” ambīcijām. Būs vēl daži, kas deklarēs, ka viss notiek godīgi (ir taču konkurss!) un tāpēc viss kārtībā. Taču rezultāta nebūs.

Jau tagad var droši prognozēt, ka visi šie “konkursi”, “valdes priekšsēdētāja” un “dalībnieku” amatu izraudzīšana beigsies ar kārtējo izgāšanos. Kā parasti. Pēc laiciņa “riņķa deja” atsāksies no jauna: esošo priekšnieku nometīs, radio kolektīvs būs sašutis, sabiedrība tāpat. Turpināsies runas par to, ka visi mediji jāprivatizē, citādi žurnālisti “nez ko iedomājas” un šlesera kloni atsāks diskusijas par Doma laukuma ēkas pārdošanu un radio pārcelšanu uz Sēnīti, Ozolniekiem vai Kalnciemu.

Kāpēc tā notiek?

Vienkārši tāpēc, ka mediju joma ir ļoti specifiska un unikāla biznesa joma, kas robežojas drīzāk ar baznīcu un izglītību, nevis ar hamburgeru ražotni. Taču tās vadībā politiķi un iesaistītie cenšas izmantot “caurmēra” biznesa praksi.

Tas, kas ir noderīgs un labi izmantojams dzērveņu vai kurpju ražošanā, neder mediju biznesā.   

Vēl vairāk – var būt pat kaitīgs sabiedriskajiem medijiem.

Tātad – īss ievads tiem, kas nesaprot, bet vēlas saprast.

Pirmkārt, visi mediji nav vienādi. Eksistē ne tikai kvalitatīvie un lētie mediji, bet arī klasiskie un sociālie, privātie un sabiedriskie, valsts un organizāciju utt.

Latvijas mediju tirgus, pamatojoties uz komerciālo pieeju (ASV modelis), jau vairākus gadus uzrāda tendenci palētināties un pieskaņoties zemākajam patēriņa modelim ar skandāla jeb bulvāra žurnālisma kopsaucēju. Tajā dominē sports un izklaide (jautrie un asarainie naratīvi). Tas notiek tāpēc, ka īpašnieki vēlas nopelnīt un lēta mediju prece it kā varētu (pēc viņu loģikas) tikt pieprasīta plašāk nekā kvalitatīva. Tātad Stockmana sortimenta vietā mums piedāvā Centrāltirgus būdu kurpes, čības un mētelīšus. Tie maksā lēti, nav nedz glīti, nedz izturīgi nedz autentiski, bet iztikt var, ja cilvēks taupa naudu. Līdzīga aina novērojama mediju piedāvājumā. Lielais vairums piedāvā latviešu valodā ļoti zemas kvalitātes žurnālisma produktu, cerot uz primitīviem instinktiem, kas auditorijā izraisīs spontānos klikšķus un impulsa preču iegādi teksta un fotogrāfiju izpildījumā. Tas nozīmē ka mediju vadītāji apzināti pazemina produkta kvalitāti, kas dramatiski pazemo arī kopējo intelektuālā informatīvā materiāla piedāvājuma līmeni latviešu valodā. Situāciju var salīdzināt ar skolu, kurā matemātikas un gramatikas vietā skolēniem māca konfekšu sūkāšanas tehniku un īpaši rupjas lamāšanās semiotiku. Nedomāju, ka visi bērni 100% traki lauztos uz šīm nodarbībām, taču sistēma ar laiku spētu gan sabojāt zobus lielam audzēkņu skatam, gan pārvērst komunikācijas valodu zagļu žargona līmenī kā to varējām novērot Lemberga un Šlesera “Rīdzenes sarunās”.

Tātad – visa mūsu sabiedrība (kopumā) nav ieinteresēta, lai šis process turpinātos. To nepieciešams apturēt. Tā kā aizliegumi šajā jomā nedarbojas, tad pieņemts izmantot labā parauga piemēru, kas paceļ žurnālistikas kvalitātes latiņu līdz normas robežai. Eiropā šo kvalitātes standartu nodrošina kvalitatīvā prese [1] un sabiedriskie mediji[2] .

ASV, Kanādā vai Austrālijā nav šādu sabiedrisko mediju tradīciju, tāpēc saprotams, ka mūs tautieši no šīm valstīm eiropiešu kauju par sabiedrisko mediju nākotni patiešām nesaprot. To lieliski varēja novērot brīdī, kad Latvijas sabiedrisko televīziju uzticēja vadīt tieši amerikānim Uldim Gravam. Neizteikšos par āžiem un dārzniekiem[3], bet pievērsīšos pašai  problēmas būtībai. Kas tad ir sabiedriskais medījis un kāpēc tas nav valsts medijs?

BBC Lielbritānija iedibināja šo tradīciju un šis sabiedriskais medijis (radio un TV izteiksmē) joprojām varonīgi turpina public service tradīciju. Jā tas ir medijs sabiedrības kalpībā (tiešā tulkojumā), taču nenozīmē, ka tās valdē jāieceļ visu konfesiju, profesiju un radošo savienību pārstāvji, lai šis medijs patiešām  spētu veikt sabiedrisko pasūtījumu.

Ne, tas nav jādara.

Sabiedrisko mediju valdē nevajag iecelt vai ievēlēt visu partiju, ticību, cerību, noslieču, pārliecību utt. pārstāvjus. Viņi pārstāv noteiktas sabiedrības grupas, bet nedrīkst tieši ietekmēt sabiedrisko mediju saturu. Tās būs varas spiediens uz mediju un demokrātiskās valstīs nav pieļaujams.

Lai pieprasītu sabiedrībai svarīgu jautājumu atspoguļo[sanu (kvalitatīvi) medijā (sabiedriskā), ir nepieciešams valsts pasūtījums. Tātad – politiķi un organizācijas noformulē SABIEDRISKO PASŪTĪJUMU un vienojas par tā izpildi ar medija ģenerāldirektors un viņa radošajiem resursiem.

Viss. Tālāk nekādas iemaisīšanās saturā nav pieļaujamas.

Nekāda radio un TV padome nav vajadzīga. Drīzāk ir nepieciešama Mediju tiesībsarga uzraudzības institūcija un mediju tiesa, kas pret visiem medijiem izturas vienādi  (presi un interneta medijus ieskaitot). Frekvences var sadalīt kultūras ministrija.

Tātad – sabiedriskais medijs nav valsts medijs, lai gan to finansē arī ar valsts budžeta līdzekļiem. Šie budžeta līdzekļi nav partiju privātīpašums, bet gan mūsu (visu LV pilsoņu, iedzīvotāju) maksājumi valsts kasē un par to mums pienākas ne tikai pensijas, skola un vēl citi valsts apmaksātie pakalpojumi, bet arī kvalitatīvs mediju piedāvājums.

Tieši šajā mirklī ir skaidrs, ka sociologs vai desu fabrikas īpašnieks (ar ambīcijām nosēsties Latvijas Radio priekšgalā) mūsu sabiedriskajam medijam neder. Nekad nederēs.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš nesaprot kas ir un kāds izskatās kvalitatīvs mediju produkts.  Diemžēl tā ir. Lai saprastu kas ir kvalitatīva žurnālistika, ir jāstudē šīs priekšmets augstskolā un jābūt praktiskai pieredzei žurnālistikas darbā. Bez šādas bagāžas nevar vadīt sabiedrisko mediju un nodrošināt sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Latvijā eksistē pretēja loģika, kas deklarē, ka vadītājam drīzāk jābūt labam menedžerim un žurnālistikas kvalitātes novērtējuma pakalpojumus iespējams nopirkt no malas. Taču ar šis pieņēmums mediju biznesā nedarbojas. To pierāda gan zinātne gan prakse. Starp citu, arī Latvijā sabiedrisko mediju intensīva sagraušana sākās ar brīdi kad par vadītājiem sāka “iecelt” biznesmeņus “no ielas”.

Mediju biznesā augstākajai personai ir jābūt ar pieredzi un izpratni par žurnālistu darbu un menedžmenta vai finanšu pārvaldības pakalpojumus var un vajag pirkt no malas.

Kas notiek pašlaik?

Pašlaik grūst kopā  Ivara Beltes vaditā Latvijas televīzija, kas neatbilst public service kvalitātes kritērijiem. Tā kopē privāto televīziju standartu un tieši tāpēc neseko sabiedriskās televīzijas modelim. Audimats nav rādītājs. Nedomāju, ka ir  viegli nodrošināt augstas klases raidījumus esošā budžeta ietvaros, taču izklaides un jaunatnes auditorijas pārspīlēšana, ir klasisks mediālās nekompetences signāls, kas pagaidām netiek pienācīgi novērtēts un saprasts. Programmas LTV nav spējīgas konkurēt. Diemžēl.

To pašu (muļķīgā veidā) cenšas panākt arī kādreiz kvalitatīvais Latvijas radio, kura studijās Dzintra Kolāta vadībā tika ielaisti “kursu klausītāji” kādreizējo žurnālistu vietā.

Mediju kritikas (analītikas) praktiski nav.

Taču ir svarīgi elementārus jautājumus paskaidrot tiem, kam tas interesē.

Ceru, ka jautājumi sekos.

 

 

 

[1] Latvijā tādas nav

[2] Latvijā ir sabiedriskie mediji, taču tie turpina zaudēt kvalitāti

[3] Apbrīnojama ir LV menedžētāju prasme izraudzīties nepiemērotus vadītājus svarīgiem amatiem

Vakardienas Eirovīzijas pusfināla pieredze un secinājumi nākotnei. Kas būtu jāmaina, lai izdotos?

2011. gada 13. maijā

Latvijas pusfināls ir aizvadīts. Šoreiz netikām līdz finālam. Tā gadās. Pērn to pieredzēja zviedri. Krupi ir norijuši, savulaik, igauņi un lietuvieši, kas samērā bieži palikusi aiz borta. Nekā traģiska tur nav.

Atliek izdarīt secinājumus.

Vispirms es vēlētos apsveikt mūsu puišus un viņu ”fona kvartetu” par drosmi, uzņēmību un spēju izturēt stresu līdz galam! Viņi izdarīja visu ko bija apsolījuši un par to – paldies!

Latviju reprezentēja ar cieņu un mums nav par ko kaunēties.

Cits jautājums ir – kāpēc mēs nenokļuvām līdz sestdienas finālam?

No mana viedokļa ir  vairākas atbildes uz šo jautājumu.

Pirmais ir formālas daba jautājums – Latvijas Televīzijai pagaidāma nepietiek līdzekļu, lai rīkotu šo pasākumu savā režijā no sākuma līdz beigām. Tieši šī iemesla dēļ konkursam netiek piesaistīti (centralizēti) visi nepieciešamie profesionāļi (profesionāli, moderni dejotāji, labs horeogrāfs, fona vokālisti), kas visiem izpildītājiem vismaz fināla koncertā būtu vienā – pietiekoši augstā līmeni.

Respektīvi, skatuves uzvedums Latvijas pusfinālos un finālos netiek producēts no LTV kompetences viedokļa. To dara katra atsevišķā izpildītāja producenti. Tas ir galvenais šķērslis attīstībai.

Katrs izpildītājs ”mauj kā māk” un  konkursa skatuves uzvedumu stūrē viņu producenti no sava provinciālā viedokļa. Respektīvi – katrs, kurš atbrauc uz Latvijas pusfināliem un finālu … visu ko mēs redzam ekrānā –  režisē pats. Izgudro skatuves kustības pats un konstruē tērpus pats. Iznāk ” Čiekurkalna krāmu tirgus” līmenis – uz skatuves.

Ja šajā līmenī teikšana būtu Latvijas Televīzijas profesionāļiem un būtu iespēja piesaistīt kompetentus šova industrijas pārstāvjus no malas, arī no ārzemēm ( kā to dara liela daļa to, kas tika desmitniekā)  – tad rezultāts Eirovizijas finālos Latvijas pienesumam būt daudz daudz profesionālāks.

Kāpēc pašiem izpildītājiem un viņu producentiem pašiem neizdodas? Tāpēc, ka šis ir televīzijas šovs un te jāievēro TV ekrāna prasības un vajadzības. Piesaistītie ne TV režisori izdara varāk ļauna nekā laba, jo nesaprot ekrāna specifiku. Piemēram Kosmoss savulaik izgāzās Grieķijā tieši sliktās vokālā numura režijas dēļ. Tas pats attiecās uz Aišu, kurai bija provinciāls apģērbs un pāķiska uzveduma kultūra uz skatuves. Mēs kritizējam parasti dziedātājus, bet vainīgie ir  – nespeciālisti ap viņiem.

Dziedātājam ir labi jānodzied (kā pieredzējušais Rezņika kungs  pirms translācijas vakar novēlēja Musiqq – kā pēdējo reizi mūžā, jo citas iespējas vairs nebūs) un jābūt harismātiskam. Tas viss. Neko vairāk nepieprasiet.

Par pārējo ir atbildīgi vesela virkne TV šova elementu pārzinātāji ( arī no ārzemēm)  kas Latvijā šajā konkursā netiek piesaistīti.

Jā, protams arī video grafiķi, grima speciālisti, emocionālā veidola ”būvētāji”, gaismas, horeogrāfija un precīzs darbs ar kamerām un pults režisoru.

Kolēģis un režisors Babris ir lielisks speciālists. Jā, mums ir LTV labi operatori un strādāt var, tikai nepietiek naudas piesaistīt pietiekošā apjomā tehniku, vajadzīgos aizkadra profesionāļus un mēģināt tik pamatīgi kā tas būtu nepieciešams.

Nav naudas.

😦

Ventspils nauda ir nepietiekams pienesums, lai šīs pasākums izskatītos baudāmi un spētu konkurēt Eiropā. Nav akceptējams arī Latvijas finālu mūžīgais izvietojums kapteiņa Enriko pilsētā. Jā, man patīk Ventspils, bieži tur pavadu vasaras un ēdu lenču ”pie kaķa”, taču te ir runa par manu valsti un tāpēc finālam ir jānotiek Rīgā.

Atvainojiet, tik vienkārši tas ir.

Galvaspilsētu nevar pārbīdīt naudas trūkuma dēl.

Diemžēl.

Ceturtdaļfināli nākamgad varētu notikt, piemēram, – Valmierā, Daugavpilī, Bauskā, Liepāja un fināls Rīgā.

Visiem ceturtdaļfināliem jābūt vienādā profesionālā līmenī, ar vietējo pašvaldību atbalstu taču bez tiesībām iejaukties programmas saturā.

Eirovīzijas translāciju saturu var noteikt tikai un vienīgi LTV. Neviens sponsors.

Tik vienkārši. 🙂 Un lietas ripos. Tā būs.

Paldies Ventspilij par atbalstu, taču nākotnē ir nopietni jādomā vai  LTV ir vērts piedalīties šajā EBU pasākuma nesagatavotiem un ”sakratītiem”, lai kārtējo reizi izgāztos un pēc tam bēdātos, ka mēs esam sliktāki par kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem.

Varbūt nevajag turpināt maksāt EBU par šo konkursu, ja mēs neesam spējīgi finansēt profesionālu startu nākamajam Eiropas finālam.

Kā jūs domājat?

Otrs jautājums – vai uz Diseldorfu aizbrauca pareizā dziesma?

Nē, no mana viedokļa neaizbrauca.

Man patīk uzvarētāju priekšnesums, taču Ventspilī es skaidri pateicu, ka mēs ar šādu izvēli netiksim līdz finālam Disledorfā. Vienīgā toreiz nobalsoju par Oksanu. Kāpēc? Jā, es nojautu, ka šogad nebūs balādes, ka meitene dzied labi un viņai ir harisma un viņa ir jauna un skaidra (pretēji, piemēram, Slovākijas dekoratīvajām, ”uzgriežamajām, mehāniskajām lellēm”).

Oksana, no mana viedokļa, bija kā svaigs gaiss.

Man ir vesela virkne argumentu – kāpēc man tā šķita un pie savas nojautas es palieku arī tagad.

Jā, es nostājos pret vairākumu uz zaudēju.

Nu nekas. Tā gadās.

Nedomāju, ka 100% nākamgad varam likt uz Oksanas kārti, jo dziedātājs vai nu skan vai neskan. Šogad viņa skanēja un vibrēja, ar pozitīvu auru.

Kā būs nākamgad – nezinu. Vienā un tajā pašā avotā nevar iekāpt divreiz.

Pārējiem kolēģiem žūrijā likās, ka meitene ir pārāk jauna un neizturēs Disledorfas stresu.

Es tā nedomāju. Man likās, ka viņa būtu tikusi līdz sestdienas finālam.

🙂

Vai man ir iebildumi pret Musiqq? Nē, nav iebildumi. Taču lai dziedātu viņu žanrā ir jāievēro kadra stilistika. Horeogrāfija (tā ir deju mūzika, ko viņi dzied), tērpi, aksesuāri un dinamisks fons. Tā visa nebija. Lielā skatuve viņus apēda. Par par komiskajiem un tērpiem jau rakstīju komentārā pēc Venstspils un tagad izrādās, ka neesmu vienīgā, kam šie tērpi šķita nepiemēroti.

Arī vācu žurnāls Spiegel domā tāpat:

Wo bleibt der Mitleidsbonus?

Zweites ESC-Halbfinale
Bälger machen Pop
Von Christian Buß

Oder man nehme das lettische Duo Musiqq, dessen Mitglieder gerade erst vor dem ESC – ganz im Stile von Lena – das Abi gemacht hatten. Ach, wären die beiden doch gleich danach auf die Uni gegangen! Doch nun hatte sie da ein windiger Manager in die mit roten Fliegen und weißen Westen bei weitem scheußlichsten Kostüme des Abends gesteckt, auf dass sie eine ölige, aber doch überhaupt nicht fluide Folk-Rap-Nummer mit dem Titel “Angel in Disguise” vortragen. Sie hätten eigentlich den Mitleidsbonus bekommen müssen, kamen aber trotzdem nicht ins Finale.

Tulkojums: Kā paliek ar līdzjūtības bonusu?
 Paskatīsimies uz latviešu duetu Musiqq (…) viņu gaisā parautais menedžeris palaida viņus uz skatuves un kadrā ar sarkaniem tauriņiem, baltām vestēm, ar  apģērbu, kas faktsiki  ir abosolūti nepiemērots šim pasākumam un piederas vakara svinībām. Tādā paskatā viņi izpildīja savu slideno un nepavisam ne muzikāli veldzējošo folkrepa stila numuru  “Angel in Dsquise”. Viņiem būtu jāsaņem no mums  simpātijas un līdzjūtības, taču ne fināla!

Piemēram, igauņu meiča – tērpu dizainere no Tallinas šogad dziedāja vokāli vāji (deklamēja), taču viņai bija izstrādāta precīza kadra stilistika ar tērpiem, grafiku, skatuves kustībām un krāsu paleti. Jā, viņa bija klauns. Šogad dominēja klauni. ”Klauna meiča” tika tālāk uz finālu, lai gan vokāli dzied sliktāk par mūsu tiepīgajiem  kurzemniekiem.

Balādi var nodziedāt arī vientuļš labs dziedātājs tumsā. TV to akceptē.

Balādes producēšana faktiski iznāk lētāk un ir grūtāk kļūdīties. 🙂  Ko no tā visa var secināt?

Lieliskas lietas!

Medijiem būtu vairāk analītiski jāraksta par popmūziku un par TV šoviem, lai Latvijas sabiedrība labāk izprastu šo nozari.

Popmūzika ir ļoti sazarota tēma un bezgala interesanta!

Jo kompetentāki būs mūsu lasītāji un skatītāji, jo labāk mēs sapratīsim kas Eirovīzijas finālos notiek!

Jā, ir tur politisks balsojums, bet tas nav viss….

Azerbaidžāna mācās pirms konkursa pie zviedriem mēnešiem, krievi paņem zviedru mūzikas autorus un kordebaletu. Citi mācās no tiem, kas prot labāk…

Vai mums arī nav pienācis laiks iet skolā? Yes, no tā nav jākaunējas!

Nekas nav tik labs, lai nevarētu būt vēl labāks. 

Izmantotie foto no : http://www.eurovision.tv/

Eņģeļu šovs Diseldorfā. Ko sagaidīt no šīvakara Eirovīzijas otrā pusfināla?

2011 gada 12. maijā

Šovakar mums pozitīvi jāpiedomā par mūsējiem Vācijā. Lai viņiem veicas.

Tiešraide 22.00 no EBU: http://www.eurovision.tv/esctv/main

No LTV: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Protams, ka visi ir nervozi, daļa – sen jau pārdeguši un vēl citi – dziļi elpo pirms Eiropas čempionāta. Būtībā šis pasākums nav konkurss, bet gan festivāls.

To nevajadzētu aizmirst. Festivāls, kurā katra valsts demonstrē savu muzikālo unikalitāti.

Mums ir mūsēja identitāte un mēs to varam attīstīt tālāk. Līdzi laikam.

Taču, lai to izdarītu, ir mazliet jāiedziļinās laika pulsā.

Modē, dejā, grimmā, gaismās, kustībās, žestos un…protams popmūzikā, kas ir lielisks mūsu laika fenomens.

OK? Pamēģināsim. Šovakar uz skatuves nostāsies 19 valstis, ar mums konkurē 18.

Bīstama situāciju, jo šovakar šovi ir daudz profesionālāki un konkurence bargāka nekā otrdien.

Ko mēs redzēsim? Bargu atlasi. Tad sākam:

Pirmā uzstāsies Bosnija Hercogovina ar Balkānu popu. 48 gadus vecais Dīno Merlīns pierāda, ka eiro parādē var piedalīties arī solīdāka vecuma dziedātāji un tas ir lieliski. Viņš ir Balkānu superzvaigzne un mēģina mūs paralizēt ar savu magnētismu. Daļēji tas izdodas, jo melodijas zigzagi atgādina bērnības zaļumballi Kandavas pilskalnā, kad dejoja tikai lielie, bet mēs mazie skatījāmies. Rūtainie kanckari, dejojošā pianiste un galvenais – tamburīns! Cirks tiešā un pārnestā nozīmē. Simpātiska vecmodība 🙂 Nezinu vai uzrunās Eiropu, jo stilā nav konsekvences. Tas ir pārāk lokāls. Tā kā provinciāls. Taču par noskaņu – paldies!

 Austrija mums piedāvā Matjē izskata Hjustonas balss īpašnieci.Viņas balāde ir stilistiski askētiska un tieši tāpēc eleganta. Melns, brūns, zelts, dūmi un tumsa, tumsa, tumsa. Meitenīgs naivums un bikla kaisle. Dzied par mīlas mūžīgo un nekad neatminēto mīklu. Oj, aizķer! Korekti un pieklājīgi, disciplinēta laba uzvedības grāmatvedība. Kā privātskolas  pirmajās klasēs. Fona vokālistes vajadzētu aizdot mūsējiem.

Šis numurs ir perfekts televīzijas režijas paraugs. Visi katri precīzi izstrādāti, tuvplāni, detaļas. Paskatieties cik perfekti pārdomāta dziesmas dramaturģija. Malacis austriešu režisors, kas ir sēdējis pie pults un dresējis vācu operatorus. Paldies!

Nīderlande ir ieradusies ar vietējo Braianu Adamsu. Pazīstamas sekvences, vīrišķīgs roks. Taču gribas vairāk maskulinu spēku un pāris sprādzienus. Melodija tinas, vijas bet…netiek uz augšu. Gaidu, lai tā refrēnā saķer pasauli un pasviež uz augšu, bet…nekā. Glītie ģitāristi piesaista skatienu vairāk nekā pats solists. Nezinu kā būs tiešraidē šovakar. Varbūt, ka viņš ģitāristus novāks. Ko var zināt…Eksplozijas nav. Nu nekas…var arī dzīvot remdeni. Tā drīkst. Tas nav aizliegts.

Beļģija piedāvā a capella taboru. Dzied labi, ņemas pa skatuvi krāsainās drēbēs, bet ar laiku apnīk. Kroga mūzika, kas uzdzen jūras slimību. Neaizmirstiet ingvera tabletes pie šampanieša! Var sareibt galva. Tāda kā ekonomiskās krīzes mūzika. Oranžas biksēs, vokāli perfekti bet bez harismas. Skatīsimies kā šie ļaudis būs izkadrēti tiešraidē. Brīnumi var notikt! Provinciāls šis gabals ir, bet savā pāķiskumā traki draiskulīgs. 🙂

Slovākija uzved uz skatuve dvīnes. Pārbaudīts gājiens, pievelk uzmanību. R&b balāde. Divi eņģeļi, kas arī dzied. Gabals ir nogurdinoši monotons. Askētisks bīts. Videoklipā viņas dejo ar plīvuriem uz kalnu, hokejistu un futbolistu fona. Redzēsim kā ies uz tukšas skatuves Disledorfā, vai spēs ar spārniem to piepildīt, jo balsis nav izcilas. Neuzrunā, taču skaisti.

Ukrainas eņģelis klaigā un dzied samērā anonīmu powerbalādi. Grūti noklausīties līdz beigām. Visu laiku skan kaut ka pazīstams un jau agrāk dzirdēts. Nav nekā tipiski ukrainiska, to var dziedāt jebkurš. Harisma. Nepamanīju, jo dziedātāji traki ņemas pa skatuvi,  viņai nav laika mani savaldzināt. Būtu labi, ja mazliet nomierinātos. Kadrējums slikts, vidējie plāni. Vēl ir laika līdz vakaram piestrādāt. Aizdzeniet uz Disledorfu labu TV režisoru, ukraiņi!

Moldāvija mēdz pārsteigt ar dziedošām vecmāmiņām, tautas mūziku un vēl visādām citā savādībām. Šoreiz mums tiek stādīts priekšā tas pats balkānu roks kas ir konsekventi monotons. Kā pārsteigums reizēm uzrodas klarnete…bet tas arī viss. vairāk brīnumu nav! Viņi ņemas un plosās sev, intraverti. Uz mani (skatītāju) tas tikai neattiecas.

Zviedriju pārstāvēs visu bērnu elks Ēriks Sāde. Apņēmīgs puisis no laukiem, kas ilgstoši gatavojies savai vokālista karjerai. Ļoti darbaspējīgs un cītīgs, daudz trenējies dejot un līdz sīkumam izstrādājis savu horeogrāfiju, kopā ar dejotājiem. Reizēm kustības ir uztaktī dziesmai (tā vēlējies horeogrāfs, lai uzsvērtu melodijas dinamismu) un to nav viegli realizēt uz skatuves, taču pagaidām tas izdodas. Ēriks dziesmas laikā dauza stiklus un ir gadījies, ka lauskas iekļūst acīs un pēc tam vajag ārsta palīdzību. Cerams, ka šoreiz iztiksim bez traumām. Tāpēc ievērojiet jau dziesmas sākuma, ka viņam vienā rokā ir melns cimds. Stikla dauzīšanai. 🙂 Par dziesmu neko daudz nevar pateikt. Tā ir bērnu dziesmiņa ar piedziedājumu ”es vēlos būt populārs”.  OK, var arī tā. Pats svarīgākais, ka Ērikam ir harisma, kontakts ar publiku un superlaba deju grupa ar perfektu horeogrāfiju. Pievērsiet uzmanību kā šie puiši dejo! Te vairs nav gulbju vai eņģeļu fons bet kārtīga džeku solo partija. Vīrišķīga horeogrāfija, kas priecē. 🙂

Lai izdodas uzvarēt publiku un iztikt bez stikliem acīs! Uz priekšu, Ērik!

Kipra lauž sirdi ar savu kapu dziesmu, Vidusjūras stilā. Mīla ir pagalam, vakars uz ezera. Paraudāsim kopā ar Kristosu visi kopā! Asaras veldzē dvēseli! Pēc pasijas neizskatās pārāk bezcerīgi viss tiek stāstīts un notiek. Vai viņš spēs izklāstīt savu nelaimīgo mīlu Disledorfas publikai, kas grauzīs kūkas un popkornus? Vai mēs pie ekrāna tam noticēsim? Īpaši, ka dziedāšana notiks vidējos plānos? Nezinu. Šaubos. Taču paraudāt ir veselīgi, citu ciešanās ieskaitot.

Bulgāru Poli ņemas kā apsēsta pa skatuvi. Līdzīgi ukrainietei. Traki nervoza. No malas izskatās klaigājoši un histēriski, kur nu vēl baltas klavieres krūmos! Viņai arī vajag nomierinošu tēju un spēju paskatīties uz objektīvu un publiku. Citādi – viss garām. Laikam kafija vainīga.

 Maķedonija piedāvā balkānroku. Kopš zinaāma laika tas ir kā savdabīgs žanrs ESC. Vlatko ir precīzs, bet traucējoši histērisks savā dziedājumā. Žanra stils pieprasa mērenu histēriju, ievilktu laikā. Mazliet atgādina slāvisko manieri, kas izplatīta arī Rīgā. Austrumeiropas zīmogs ir redzams tieši un nepārprotami. Agresīvs reibums kā mākslas nodeva.  Neaizkustina. 😦

Izraēla šogad atkal atsūtījusi savu trumpja kārti  ”Dana International”. Ding dong nepārliecina. Eņģelis ir, bet harismas nav. Gļēvs izpildījums vecajam, labajam gabalam. Mazliet skumji, ka nekas jauns nav atrasts. Izskatās pēc otrreizējās izejvielas, jo dziedājums noskan kā vismaz 20 gadus atpakaļ laikā.

Slovēnija atvedusi melno eņģeli. Poproku un dramatiskas ciešanas. Savādi izskatās liriski dejojošie kungi, kas vijas kā zuši ar sevi un gaisu Būtu labāk, ja viņa šos puišus atstātu mājās. 🙂 Dzied mazliet netīri, bet smuka un ar pusplikiem stilbiem. To var piedot.

”Čūsku dejas” (ļodzīšanās) un Austrumeiropas elpa (ar ciskām pa vidu un interhoteļa seksa pieskārienu) …kā parasti.  Kaislības – monotonas. Neuzrunā.

Rumānija pretendē uz vissliktākā pienesuma godu. Izskatās, ka gabals ir no parastā repertuāra (nevis speciāli rakstīts konkursam), nepalīdz arī solists bez akcenta – brits Dāvids Brians. Angliski tātad korekti, bet muzikāli nepārliecinoši. Neticu, ka viņi pārveidos pasauli (kā sola dziesmā).

 Igaunija šoreiz atsūtījusi krāsainu bonbongu. Saldā meitene ar pusmetru garajām skropstām dzied vāji. Nu kā tad tā, kaimiņi!? Jūs taču esat mūzikas nācija!!! Kur palikuši visi mani modrie igauņu draugi no Estonia teātra? Kur jūs esat, ka to neredzat! Ojojoj. Punkpops nepārliecina, bet refrēns pielīp! Turies Igaunija! Elagu Eesti!

 Baltkrievija piedāvā patriotisku maršu ar slavas dziesmu diktatoram! No muzikālā viedokļa – atbaidoši efektīgi! Es mīlu Belarus un mīlu diktatūru! Urā!  Diktators pats arī varēja piedalīties šajā numura ar slidām kājās vai vismaz spēlējot vijoli!  Oj, aizmirsu, viņu laikam neielaiž Eiropas Savienības valstīs. Nebrīnīšos, ka mūsu krieviski runājošie (daži) balsos par šo Anastasijas balagānu. Man, protams, būs kauns par to, bet  demokrātija atļauj būt par muļķi. To drīkst….

 Latvijas Musiqq ir mūsējie. Kaut viņiem veiktos. Es negribu rakstīt par to ko domā zviedri, jo nekas jauks tas nav. Tagad nav ko skaldīt matus, bet varbūt var vēl viņiem pagūt pateikt pāris svarīgas pietas. Pirms starta.Lūdzu atbrīvojieties no sava kurzemnieciskā lepnuma un skatieties uz kameru un uz publiku.! Jūs esat pārāk intraverti! Novelciet tās drēbes, kas jums ir un cērtiet mugurā džinsus un t- kreklus. Būs labāk. Jūs esat forši puiši un dziesma ir laba, tikai paskats tāds ”bīberisks” un Eiropa nav ASV.

Fona dziedātāji arī tā savādi apģērbti, nezin kurš ir tērpu autors :(.

Kustības paštaisītas.

Vajadzēja horeogrāfu, būtu labāk.

Šovakar, pirms iešanas uz skatuves jūtieties kā uzvarētāji!

Tieši tā!

Atbrīvojieties un uz priekšu! Jums jātiek līdz sestdienas finālām!

Šarmējiet Eiropu. Jūs to varat!

Emīl, skaties kamerā!

Cel eņģeli gaisā, lai lido!

Kadrējums man labs, vai pie pults Disledorfā viss ir samēģināts?

Tā kā austriešiem? Vai tas šodien ir izdarīts?

Dānija ir gatava atkal glābt pasauli. Turneju grupa, kas atgādina Andreas Jonsona 2006. gada uzstāšanos. Politiskā dziesma atkal atguvusi skatuvi. Forši! Šī pophimna ir patētiska, bet lipīga un banāla. 60. gadu stilā.

 Pēdējie startē īri. Savādie dvīņi ar uzkasītām frizūrām. Dziesma ir repetatīvi monotona deju mūzika, kas slavē lūpu krāsu un atgādina izvilkumus no David Lynch filmām. Absurdais grib mums pateikt patiesību, kuru grūti uzminēt. Jo, grūti.  Varbūt Disnejfilmu balagāns jeb varbūt ģeniāli. Kas to lai zina. Paskatīsimies vakarā! 🙂

Uz tikšanos vakarā pie ekrāniem!

Vārda brīvības apdraudējums jeb pārmaiņas Eirovīzijas komentārā kā progresa garantija?

2011. gada 11. maijā

Vārda brīvība ir apdraudēta joprojām. Mafijas, politiske un narkotiku sindikāti nogalina tos, kas izgaismo nejēdzības, nelietības un krāpšanas. Žurnālisti ir šobrīd viena no pašām apdraudētākajām profesijām pasaulē. Viņus vajā ne tikai fiziski – nogalinot, bet arī spiež klusēt, izmantojot īpaši sarūpētu likumdošanu.

Abos variantos tiek nogalināta patiesība.

Paklausīgi mediji esot valsts interesēs.

Tā domā Ķīnas mediju uzraugi, pie kuriem ”uz kursiem ” brauc Kleckina kunga vadītās radio un televīzija padomes locekļi. Kā tikko medijos norādīja pats padomes vadītājs – ”brauciens ir ieguldījums attiecību veicināšanā ar Ķīnu” un šī iemesla dēļ, divi padomes locekļi pat centušies iemācīties ķīniešu valodu, lai labāk apgūtu ķīniešu totalitārā valsts elektronisko mediju vajāšanas nostādni.

Ķīnā ir viena no vismelnākajām valstīm cilvēktiesību un vārda brīvība pārkāpumu kartē.

Savādi, ka mūsējie brauc uz turieni mācīties.

Acīmredzot tiek plānotas jaunas represijas pret elektroniskajiem medijiem, kuras – šķiet vadīs Ābrama Kleckina vadītā ”padome”.

Kā citādi, lai izskaidro aizrautību Ķīnas virzienā?

Neko progresīvu un vērā ņemamu no Ķīnas šobrīd iemācīties nevar!

To taču saprot pat pamatskolnieks!

Tad jau labāk ”pārcelt” šos kursus uz Baltkrieviju, kur režīms ir apmēram tāds pats un attieksme pret žurnālistiem – identiska ķīniešiem.

Būtu tuvāk, lētāk un padomes locekļiem būtu vieglāk iemācīties šo svešvalodu  un Ābrams Kleckins varēs attīstīt tālāk attiecības ar Lukašenko.  Tieši tāpat kā viņš to vēlas darīt ar ķīniešiem.

Saprotams, ka padomes locekļi, (tieši tāpat kā mūsu politiķi un prezidents) labprāt vēlas braukt ekskursijās pa valsts naudu.

Taču nevajadzētu aizmirst, ko viņi īsti pārstāv demokrātiskajā Latvijā un kurp vēlas doties ” lai attīstītu attiecības”.

Šis misēklis ir liela politiska un diplomātiska kļūda.

Cerams, ka padomes locekļi saprot,  cik ļoti viņi ir pazemojuši Latviju un mūsu mediju sistēmu, uzņemoties pieredzes apmaiņu ar Ķīnu.

Tumsonība ir varens spēks.

Diemžēl.

Vienlaikus Latvijā šodien uzplaiksnījusi kārtēja opozīcija Eirovīzijas komentētāju nomaiņai Latvijas Televīzijā. Līdz šim šo darbu veica cienījamais kolēģis Kārlis Streips, kas ir lielisks Latvijas iekšpolitisko procesu komentētājs, ar asprātību un labu gaumi apveltīts cilvēks.

Diemžēl par viņa Eirovīzijas komentāriem sajūsmināties nevaru, jo visus šos gadus Kārlim izdevās pielīmēt Eiro dziesmas pasākumam ironiska un nihilistiska rakstura subjektīvus vērtējumus. Protams, ka Kārlis ir audzis ASV un eiro dziesma kā vecā kontinenta fenomens arī viņam bija svešs ”pasākums”, tāpat kā lielajam vairumam tautiešu Latvijā. Viņš nav audzis kopā ar eiro dziesmu (kā to piedzīvojuši viņa vienaudži vecajā pasaulē) un tāpēc Kārlis bieži neizprot, kas un kāpēc viss notiek tieši tā kā notiek.

Saprotams, ka Latvijā ir samērā daudz cilvēku, kam patīk, ja eirošlāgeri ” apliek”, apņirdz un ierīvē zemē. Apzviegšana ir daudzu LV skatītāju pati iemīļotākā nodarbošanās.

Diemžēl.

Kārlis iemācīja zviegt un izsmiet eiro šlāgeri arī pārējiem.

Zviedzējiem šogad pietrūkst ierastās toņkārtas…

…jo Kārļa šogad nebūšot Eirovīzijas fināla ēterā.

Manuprāt tas ir pareizi.

Pie mikrofona ir tiesības eksistēt arī citādiem uzskatiem.

Viss plūst un mainās.

Tāpēc nejauksim mūsu ierastā izklaides komentētāja atstādināšanu ar preses brīvības pārkāpumu un beigsim ”vākt parakstus”, ja mums nav, kas organizē ”aplikšanu” ēterā.

Vēl jo vairāk, ja LTV ir nolēmusi celt šī EBU pasākuma prestižu un autoritāti Latvijā. Streipa kungs ar savu attieksmi un stilu to pēdējos gados neveicināja, diemžēl.

Pastāvēsim pie ratiem un respektēsim arī citu izvēli.

Citiem arī ir tiesības runāt. Pārmaiņa ir progresa māte.