Smaidošās zivis stila siltumā – 2: cilvēks kļūst par džentlmeni, kad spēj izsprukt no algota darba važām

2013. gada 19. augustā

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.  Šis ir otrais turpinājums. Sākums te.

The Beatles

Veca patiesība izrādās jauni meli. Nezin vai mēs kļūstam bagātāki ar mākslas ekspertīzes ”mašīnu” atlasītajām augstas kvalitātes Rembranta gleznām, ja tikpat labi jūtamies

šķietami ”falšo” Rembranta darinājumu sabiedrībā?

Sajūtas nav dokumentējamas un nepakļaujas analīzei.

Vai patiesība bija nosaukta nepareizā vārdā, ja kādam tā bija jāpārbauda?

Kurš nosauca The Beatles par mūziķiem?

Visi?

Tāpēc, ka tā bija mūzika?

Nē, neesot tik vienkārši.

Ekspertīze noskaidrojusi, ka ”viņi” esot bijuši drīzāk revolucionāri nevis mūziķi!

Šie četri puiši no Līverpūles, kuri pareizā laikā un veidā esot sacēlušies pret Londonas diktatorisko nostāju attiecībā pret Britānijas provincēm. Viņu misija esot bijusi vairāk socioloģiska nevis mākslinieciska. Tā vismaz apgalvo Entonijs Bērdžess, cilvēks, kurš ir zinošs un kompetents un tāpēc ietekmīgs.

Es tagad klausos Yesterday un mēģinu iedomāties to revolūcijas gaismā. Man neizdodas…

Jau grupas nosaukumā beetles parādās angļiem tik raksturīgais mazohistu humors, t.i., šeit nākam mēs, mazās vabolītes, kuras katrs no jums var samīt, ja jums tā labpatīkas. The Beatles, protams, sasaucās ar ritmu un Līverpūles vietvārdu Bootle, kas bija grupas izejas punkts. Visiem četriem (Lennon, Mc Cartney, Starr, Harrison) bija vienāda nemuzikāla izglītība. Viņi visi bija tikai (!) mākslas skolas audzēkņi (Liverpool College of Art) un prata saglabāt savu stila siltumu, arī uzkāpjot populārās mūzikas mākslas augstumos.

Pērnā gada oktobrī apritēja grupas The Beatles 50 dzimšanas diena. Ir pagājuši 45 gadi kopš dienas gaismu ieraudzīja viņu populārais albums ”Sergeant Pepper´s Lonely Hearts Club band”. Jau albuma noformējums rāda Beatles profesionālismu reklāmas mākslā. Vēlmi tikt intelektuāli akceptētiem. Tiktāl ar mākslu viss kārtība.

Tagad nu izrādās, ka visi četri esot bijuši ļoti vāji mūziķi. Mēs pārējie – 40 gadus esam sajūsminājušies par viņu vājo mūziku. Diletantu kvartets panāca vairāk nekā izglītotu mūziķu masas. Sašūpoja mūs visus un izlauza ceļu popmūzikai kā maksās fenomenam. Vai esam sarūgtināti uzzinot, ka bītli bija mūzikas diletanti?

Nē neesam. Galvenais, ka viņu mūzika piedzima un palika pie mums. Tā bija un ir. Pilnīgi  neatkarīgi no recenzentu novērtējuma un kritiķu nosodījuma mēslu kravām. Dzīva un mūžīga tā skan joprojām.

Sešdesmitie gadi iegājuši Britānijas vēsturē kā laiks, kad visiem pietika naudas un darba.

”Nekad agrāk mums vēl nebija klājies tik labi kā toreiz”, – uzsver Harolds Vilsons. Arī jauniešiem. Tas bija minibrunču, disko, skaņuplašu un Bītlu laiks. Viņi piedzima ļoti labvēlīgā laikā. Džona Lenona (John Lennon) nogalināšana noslēdza The Beatles ēru un noder kā ilustrācija Oskara Vailda apgalvojumam, ka katrs cilvēks nogalina to, ko neprātīgi mīl.  

       

Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko

crome yellowTikmēr tradicionālais britu ekscentriskums ir apdraudēts. To jūt arī Zviedrijā, kuru ar britiem saista salu cilvēku domāšana. Drīz vairs nebūs neviena mākslinieka, kurš spēj atšķirt trīsdesmit pelēkās krāsas nianses (kā to spēja Sesils Bitons (Cecil Beaton)), vai arī tāda, kurš spētu nogriezt sava smokinga piedurknes pieņemšanas laikā, kad zālē kļuvis pārāk karsti (kā to spēja izdarīt Džons Kristijs).

Lai koptu savu ekscentrismu un dīvainības, ir nepieciešami divi priekšnosacījumi: pašapziņa un neatkarība. Nauda, laba veselība un pareizais laiks.

Pavērojot britu un Ziemeļeiropas aristokrātiskos dīvaiņus un pavisam parastus mākslas īpatņus, jāatzīst, ka daļa no viņiem nekad nav liekuši muguru, pelnot maizi. Vairāku paaudžu gaitā, viņi kā marcipāna rozes ir dekoratīvi sēdējuši sabiedrības tortes neapdraudētajā augšgalā. Putukrējuma ietverti.

Savā 1921. gada romanā Crome Yellow Oldess Hakslijs (Aldous Huxley) apraksta ekscentriskumu apmēram šādi – ”ir ļoti svarīgi, lai sabiedrībā būtu cilvēki, kuriem nav nepieciešams notriekt savu laiku tik bezjēdzīgā un nevajadzīgā nodarbībā, kuru sauc par derīgu darbu. Ir liela nepieciešamība pēc tādas ļaužu kārtas, kura spēj attīstīt pati savu ekscentriskumu un labvēlīgi balstīt šo pašu īpašību savā apkārtnē un līdzcilvēkos. Tas ir civilizētas sabiedrības noteikums”.

Anglijā tas ir bijis iespējams. Kontinentālajā Eiropā, saprotams, laimei ir pavisam citi priekšnoteikumi – tā ir karjera un panākumi darbā. Turpretī Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko.

Harolds Makmilans (Harold Macmillan) tā arī nekad nespēja saprast, kāpēc bezdarbs ir daudzu cilvēku traģēdija. Viņa izpratnē cilvēks kļūst par džentlmeni tikai tad, kad spēj izsprukt no algota darba važām. Kaut arī bezdarbnieku pabalsts ir visai trūcīgs atspaids džentlmenim, bezdarbs tomēr piedienot labāk katram kārtīgam gara aristokrātam.

Arī šodien Lielbritānijā ir jābūt visai piesardzīgam, satiekoties publiskās vietās ar lupatās ieģērbtiem cilvēkiem, nekad tā īsti nevar zināt, vai jums darīšana ar lupatlasi vai augstdzimušu hercogu. Starp citu, vairums premjerministru nekad nav sevi uzskatījuši par īstiem politiķiem, bet gan par elegantiem diletantiem. Valdības galvas pienākumu pildīšana esot bijusi tikai viena no viņu brīvā laika pavadīšanas formām. Tā teikt – sava veida ”haltūra”. Dizraeli rakstīja romānus, Čērčils bija rakstnieks un gleznotājs, bet Teds Hits diriģēja simfonisko orķestri.

Ar Margaretu Tečeri un viņas astoņdesmitajiem gadiem zaļajā salā viss sametās otrādi. Aristokrātiskā vieglprātība viņu uzbudināja un tracināja. Tečere cienīja centību un kārtību. Normāli – tas nozīmēja ”pareizi”.

Viņas līniju briti turpina arī šodien, un par viņu ideālu tagad tiek uzskatīts japāņu darbīgums un strādīgums. Mazā sala jūras vidū viļņojas koptirgus jūrā un baidās pieairēties klāt kontinentam. Politiķi pat neapgalvo pretējo.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa

delfīni  -smaidošās zivisNemierīgais pārmaiņu laiks liek meklēt kaut ko stabilu – un kaut kas stabils ir, piemēram, oža – vissenākais un drošākai maņu orgāns.

Smaržai nav vajadzīgi nedz tulki nedz argumenti. Katru mēnesi mēs esot gatavi sajust smaržas no jauna (šūnas mūsu degunos nomainoties katru trīsdesmito dienu).

Zinātnieki ir pierādījuši, ka smaržas cilvēki izjūtot visspēcīgāk tieši pirms vētras.

Ar ieelpu mēs sasveicināmies ar pasauli un ar izelpu atvadāmies no tās. Taču šis biežums mums nav palīdzējis labāk saprast pasauli, kurā dzīvojam.

Ko mēs saprotam no tiem pašiem delfīniem?

Cilvēki joņo pāri visai zemeslodei, lai stundām spēlētos ar šīm smaidošajām zivīm. Šīs zivis izārstē no depresijām un liek nomāktajiem pasmaidīt, neredzīgajiem tās palīdz ieraudzīt krāsas. Nopietnus cilvēkus delfīni iemāca atteikties no vispāratzītiem priekšstatiem un tādējādi zaudēt savu cienījamo statusu etablētā sabiedrībā.

”Uzvelku gumijas tērpu un ienirstu desmit grādu aukstajā Atlantijas okeāna ūdenī. Neceru, ka kāds delfīns šeit ieradīsies. Man ir dusmas un es salstu. Pēkšņi izdzirdu klikšķošu skaņu un pārsteigts ieraugu delfīnu. Tas jau labu laiciņu atrodas rokas stiepiena attālumā un klusi skatās uz manu pusi. Aiz pārbīļa es sastingstu, un sirds sit tā, ka to pat pāri jūrai var dzirdēt. Taču delfīns saglabā savu vienu metru plato smaidu un turpina skatīties uz mani. Jūtos kā rentgena caurskates aparātā, kurā izmeklē nevis ķermeni, bet dvēseli!”, – šādi savu tikšanos ar savvaļas delfīnu apraksta daudzi. Satiekot delfīnus, mēs izjūtam jaunu komunikācijas formu, kas nekad agrāk mūsu sabiedrībā nav tikusi izmantota. To apgalvo ārsts un zinātnieks Oress Dobss. Viņš uzskata, ka, lai saprastos ar šīm zivīm, ir jāaizmirst viss, kas mums zināms līdz šim.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa. Tas ir kas pilnīgi jauns un zinātnē nepierādīts savstarpējās saprašanās veids.

Izrādās, ka delfīniem nepatīk sacensības. Tāpēc viņi apzināti traucējot dažāda veida jahtu regates un visa cita veida organizētas cīkstēšanās uz ūdens.

Tās ir zivis ar stilu.

Zinātne (joprojām) studē dažnedažādus brīnumus, saistībā ar delfīniem. Pirms tikšanās ar šīm zivīm, neredzīgā Šerila Hačinsa krāsas nepazina. Viss sākās pēc tikšanās ar delfīniem. Toreiz viņa paziņoja, ka šī krāsa ir violeta un laternas stabs vakaros deg sarkanā krāsā. Asfalts esot zils, bet ļoti mīksta zāle – dzeltena. Meitene nevar izskaidrot kā viņa to iz sapratusi, taču analīze pierāda, ka viņas sajūtas ir pilnveidojušās pēc tikšanās ar smaidošajām zivīm.

Orientēties šajā – mūsu saplosītajā pasaulē viņai palīdzēja zivs, kas redz ar ausīm.

Rietumeiropas morālfilozofija izriet no cilvēka kā civilizācijas augstākā pakāpiena. Pārējām dzīvajām radībām mūsu sabiedrībā vienmēr bijusi pakārtota loma.

Nupat mēs sākam mazliet šaubīties vai cilvēks ir radības kronis. Franču žurnāls ”Le Point” (1992,4/7) tāpat kā L.Veiskrancs grāmatā Animal intelligence (1985) vairs nešaubās, ka par mums ir norūpējušies ne tikai delfīni.

Ir jau par ko.

Cerams, ka mēs pamazām sasildīsimies un atgūsim pareizā stila sajūtu smaidošo delfīnu aizgādībā.

Tas mums patiešām ir vajadzīgs.

Tagad.

Joprojām aktuāli: Atdodiet Īriju īriem! Leģendas Paul McCartney dzimšanas dienā.

2012. gada 18. jūnijā

Leģendārais popmūzikas klasiķis bītls Pols Makartnijs šodien svin savu 70. dzimšanas dienu.  Mums ir palaimējies dzīvot vienā laikā ar šo mūsdienu popkultūras klasiķi, kas joprojām turas stingri un pārliecinoši uz  popmūzikas skatuves.

Ne visi no mums atceras, ka no visiem Beatles viņš ir bijis politiski visaktīvais dalībnieks.

1972. gadā viņš sarakstīja dziesmu, kuru  aizliedza britu radio un TV stacijas. Give Ireland back to the Irish – Atdodiet Īriju īriem. Dziesma radās uzreiz pēc tā saucamās asiņainās svētdienas, kad britu armija nogalināja 13 īru demonstrācijas dalībniekus 1972. gada 30. janvārī, kas protestēja pret britu okupāciju Īrijā.

Neskatoties uz britu cenzūru, dziesma kļuva ļoti populāra Eiropā un to zinājām labi arī mēs, kas dzīvojām aiz dzelzs priekškara Latvijā. To skandēja gan Radio Luxemburg, gan citas popmūzikas stacijas, arī Radio Sweden (Radio Švecija), kuras labi dzirdēja Latvijas teritorijā, jo tās mazāk, nekā Brīvo Eiropu, Brīvību, Amerikas Balsi traucēja ar radiosignālu slāpētājiem. Give Ireland back to the Irish iekaroja pirmo vietu arī hitparādēs Īrijā un Spānijā un augstu vietu ASV Billboard Hot sarakstā.  

Džons Lenons un Joko Ono pret britu karaspēku Īrijā

Toreiz gan mums labāk patiktu, ja kāda popmūzikas zvaigzne būtu uzrakstījusi Give Baltics Back to the Baltic People.  Bet tas bija 1972. gads, kad pirms četriem gadiem PSRS un Varšavas pakta karaspēks bija iznīcinājis Prāgas pavasari un Austrumeiropas okupācija bija liels tabu rietumu demokrātiju salonos.  Lasot ziņu, ka Makartnijs šodien svin savu jubileju, es atceros tiešo šo Give Ireland back to the Irish. Vēl jo vairāk, ka šodien Īrija ir kļuvusi par tādu kā latviešu un citu austrumeiropiešu otro dzimteni.

 Teksts:

Give Ireland Back To The Irish
Don’t Make Them Have To Take It Away
Give Ireland Back To The Irish
Make Ireland Irish Today
Great Britain You Are Tremendous
And Nobody Knows Like Me
But Really What Are You Doin’
In The Land Across The Sea

Tell Me How Would You Like It
If On Your Way To Work
You Were Stopped By Irish Soldiers
Would You Lie Down Do Nothing
Would You Give In, or Go Berserk

Give Ireland Back To The Irish
Don’t Make Them Have To Take It Away
Give Ireland Back To The Irish
Make Ireland Irish Today

Great Britain And All The People
Say That All People Must Be Free
Meanwhile Back In Ireland
There’s A Man Who Looks Like Me

And He Dreams Of God And Country
And He’s Feeling Really Bad
And He’s Sitting In A Prison
Should He Lie Down Do Nothing
Should Give In Or Go Mad

Give Ireland Back To The Irish
Don’t Make Them Have To Take It Away
Give Ireland Back To The Irish
Make Ireland Irish Today

Džordža Harisona solo. Anno 1969. Tikko atklāts.

 2012. gada 1. februāris

The Beatles ģitārista Džordža Harisona dēls tikko atradis jaunu un līdz šim nedzirdētu ģitāras solo versiju dziesmai Here Comes The Sun

Protams, ka šo dziesmu esam neskaitāmas reizes klausījušies (Abbey Road), taču Džordža Harisona solo nav ”piedalījusies” dziesmas fināla versijā.

Dhani Harrison uzskata, ka tēva solo numurs ir uzmanības vērts un arī man šķita interesanti to noklausīties.

Bītlu producents Džordžs Martins kopā ar dēlu piedalās vecā ieraksta analīzē. Īpaši svarīgi tas šķiet šodien – 1. februārī, kad ziema ir pašā spelgoni, gara, auksta un (šķiet) bezgalīga. Saulei ir jānāk!

Šī bītlu dziesma ir ļoti populāra un neskaitāmi izpildītāji ir izmantojuši kā covers saviem variantiem (Steve Harley, Richie Hevens, Nina Simone, Peter Tosh, Ghost).