Speciāli TVNET

Nespēs radīt mākslas darbu. Pa labi un pa kreisi tiek stāstīts, ka mākslīgais intelekts tūliņ pat pārņemšot, zinātni, žurnālistiku, kultūru un mākslu. Nostāšoties mākslinieku vietā. Šodienas tehnokrātijas panika nedaudz atgādina 80.gadu notikumus Rīgā, kad pavisam oficiāli tika „bangots“ ap jauno „videocentru“, kas ar lielu troksni un patosu toreiz tika „veidots“ Vecrīgā. Ieceres bija grandiozas, bet neviens no dibinātājiem un „naudas apguvējiem“ tā īsti nesaprata, ar ko noņemas. Esot bijusi „pārliecība“, ka jārada „jauna tipa kultūras iestāde – Rīgas videocentrs“. Tika izstrādāta deklarācija, kuru parakstīja 32 tā laika ietekmīgi kultūras darbinieki, izveidotas telpas un deklarētas grandiozas ambīcijas, kas faktiski bija tukši deklaratīvas. To atbalstīja Latvijas Kinematogrāfistu savienība, Rīgas pilsēta u.c. ietekmīgas institūcijas. Taču neviens nevēlējās atbildēt uz galveno jautājumu – ko tur darīs? Filmēs video produkciju? Kopēs Rīgas Kinostudijas vai LTV darbu, jeb kolektīvi skatīsies VHS kasetes (dublēs kinoteātri)? Entuziasti aizrautīgi stāstīja, ka vispirms filmēs un pēc tam kopēs visu kasetēs. Lai gan faktiski izskatījās, ka šo „iestādi“ veido, lai kontrolētu un cenzētu valstī ienākošās ārzemju videokasetes. Viss šis projekts bija grandiozs blefs. Paradoksāli, ka notiekošo toreiz nekomentēja neviens modernās audiovizuālās mākslas speciālists, bet tikai inženieri un kinodarbinieki. Tagad ar MI notiek tas pats. Holivudā aktieri satraukušies par to, ka studijas aizkadra audiālajam darbam izmantos sintētiskās balsis. Iespējams, ka tā iznāks lētāk. Proti – „dators“ nomainīs „rakstāmmašīnu“. Tā tas var notikt šajā kinodarba nišā, bet nevis visā mākslā kopumā. Citās jomās MI produktīva ienākšana ir neiespējama, jo mākslīgais intelekts nespēj izkonkurēt cilvēka fantāziju mākslas produkta veidošanā.  

Mīkla par garo pupu

„Balts ādas maisiņš, melnmelna saitīte. Pārtrūkst saitīte, saplīst maisiņš. Izlec princese – mākoņu kāpēja. Pa zaru zariem, pa stīgu stīgām. Pa lapu lapām, pa ziedu ziediem uzkāpj princese līdz debess vārtu“. (Anna Brigadere). Kurš spēj atminēt šo mīklu? Vai MI? Nē, noteikti nespēs. Taču bērns, kurš redzējis, kā tētis, mamma vai kāds cits sēj zirņus vai pupas, uzreiz atminēs šo latviešu literatūras klasiķes poētiski āķīgo jautājumu. Tā ir baltā pupa, kas ložņā augšup pa eiksti. Lai radītu mākslas darbu ir nepieciešamas divas lietas: fantāzija un pieredze. Tikai ar zināšanām (par līdz šim sasniegto šajā jomā) nepietiek.

Vēstījums jeb naratīvs ir ļoti īpatnējs process. Tas mēdz piedāvāt autora vēlmi un cerības. Vai lasītājs (skatītājs, klausītājs) redz to pašu ko autors? Vai saprot vēlmes saturu? Ja programmēsiet robotu sarunāties, uzrakstīt scenāriju vai romānu,  tad varēsiet piedāvāt esošo pieredzi, bet nekādā veidā viņam nav iespējams „injicēt“ fantāziju vai pieredzi. Jebkura komunikācijas procesa galvenais vektors ir vēstītāja motīvs. Kāpēc man to tagad stāsta? Ko autors ar šo netieši vēlējās pateikt?  Šo pieeju mēdz izmantot arī gudra reklāma vai eksperimentālā dzeja: „ Kā lai es saprotu tavu domu un paziņoju to tālāk pasaulei?“.

Katrā mākslas vēstījumā ir vairāki līmeņi. Tos piedāvā cilvēkiem ar atšķirīgu pieredzes un fantāzijas līmeni. Lai kaut ko izstāstītu un ietekmētu uztvērējus, nepieciešams domāšanas metalīmenis. Tas slēpjas aiz konstruktīvā naratīva. Šo līmeni nevar iemācīt. To nav iespējams ieprogrammēt, jo šim līmenim nav loģiski fiksējamu aprišu. Reizēm to sauc par talantu vai apdāvinātību, par spēju redzēt tālāk, vairāk un dziļāk, nekā to spēj vairums pārējo. 

Mākslas naratīvs mēdz vēstīt vairākos līmeņos (paralēli vairākos stāvos) un spēj saskatīt un sasiet kopā „stāvu kopsaucēju“. Mašīnai to iemācīt nevar. 

Socializācija jeb sirdsapziņas audzināšana 

Brīdī, kad mazs bērns apgūst kas „ir labi“ un kas „ir slikti“, tas nenotiek kopējot vecākus vai izejot cauri sekundārās socializācijas mehānismiem. Šādos brīžos sāk funkcionēt cilvēka morāles instinkts. Sirdsapziņas audzināšana. Formālā pieaugušo audzināšana, protams, cenšas iestāstīt kas ir labi un kas slikti, taču faktiski neko neiemāca. Platons to sauc par dvēseles atmiņu, kas nosaka cilvēka kvalitāti. Tas nozīmē, ka ieskats par cēlo, labo un patieso nevar rasties instrukciju vai pamācību rezultātā, bet gan sakņojas dvēseles atmiņā. Atziņa par to, kā rīkoties ir pareizi, sasaucas ar cilvēka ķermeni un tā pieredzi. Cēlums, humānisms un cilvēcība arī nav iemācāmas lietas. Vai nu dvēsele tās apgūst vai nē. Robotam jeb datoram nav ķermeņa, kurā šī faktori var noenkuroties. Cilvēka ķermenis ir forma, kurā mums tiek piedāvāts noteikts mūža ilgums uz šīs zilās planētas. Visiem diemžēl nav pietiekoši daudz receptoru, lai noenkurotu dvēseles atmiņu savā ķermenī. Villijs Kirklunds to raksturo šādi: „Primārais katram cilvēkam ir sava ķermeņa pārdzīvojums. Sākot no zīdaiņa bezpalīdzības un pirmo kontaktu veidošanas ar savi un savu vidi, ķermeņa kinētisko iespēju atklāšana, rutīnas, nepieciešamība. Prasība pēc elpojamā gaisa, vajadzība pēc maiga pieskāriena un reibinošā seksuālā instinkta apmierinājums. Tā funkcionē cilvēks. Datoram ir pavisam cita fizioloģija“. 

Katra cilvēka doma vienmēr saistīta ar brīnīšanos (par to, kas notiek) un faktiski ir jautājumu uzdošana apkārtējai pasaulei. Ikvienā no mums eksistē pieredzes slāņi, kurus izmantojam komunikācijas procesos, lai iztulkotu sev ārpasaules vēstījumus. Lai to izdarītu nepieciešams domu, sajūtu un nojausmas komplekss. Atvērtā un slēpta vēstījuma atpazīšana. Tas nozīmē, ka paziņojumi komunikācijā ar citiem (vai ārpasauli vispār) nekad nav tikai konstruktīvā virsma, kas parādās pirmā. Tas iegūst jēgu tikai un vienīgi novērtējuma kontekstā. Logs tikai tad ir logs, ja pa to var kaut ko saskatīt. 

Ko prot un spēj MI?

Tas var apstrādāt daudz ātrāk lielus datu apjomu, nekā spēj cilvēks. Taču neprot domāt. 

Mēs cilvēki nespējam līdzsvarot/pretnostatīt tik daudz datu kā to prot mašīna. Mūsu uztverē ir šķēršļi, kas neļauj palot neierobežotai informācijas straumei. Šie šķēršļi (slūžas) aizveras, ja informācijas ir pārāk daudz, vai tā tiek uzskatīta par neinteresantu/nevajadzīgu.  

Mēs nekad nemeklējam tikai datus vai faktus. Mums vajadzīga to morālā jēga. Robotam vai datoram nav bremžu vai slūžu. Tam nav hierarhijas izpratnes un pieredzes. Tas nekad nav bijis bērns un nezina ko nozīmē kauns, ciešanas, pazemojums, sāpes, nožēla. Dators nekad nav slimojis un nezina kas ir „slikta dūša“, sāpes, mokas vai laime. Tas nekad nav nobrāzis ceļgalus, nav sajutis prieku, pārgalvību vai harmonisku laimi. Loģiski, ka šāds subjekts nevar radīt neko cilvēcīgu cilvēcei. Mašīna nesaprot vārdu kombināciju: “Kā jūties?“, jo atbilde pieprasa konkrētās situācijas analīzi un tā nekad neatkārtojas. Jo ir unikāla.  Šo jautājumu var uzdot ļoti dažādiem cilvēkiem, taču atbilde nekad nevar būt iepriekš paredzama, jo ir atkarīga no neprognozējamiem impulsiem un apstākļiem.

Mašīna nezina, ka cilvēks spēj reaģēt ļoti pretrunīgi. Piemēram, uz lielisku komplimentu kāds Pēteris jums atbildēs nevis ar pieklājīgu pateicību, bet ar pretjautājumu: „Vai tu gribi no manis aizņemties naudu?“. Kas tas ir? Asprātība? Nē, tā ir klaja Pētera agresija, kas ietērpta it kā nevainīgā jokā. Kā reaģēt uz šādu agresivitāti? Ja atbildēsim ar vēl indīgāku piezīmi, tad  būsim atdevušies ļauna un agresīva cilvēka nekonstruktīvam komunikācijas atvaram.  Pētera atbilde uz komplimentu liecina, ka ar šo cilvēku nekāda komunikācija nav iespējama.  Starp personām nav savstarpējas cieņas un uzticēšanās. „Sliktais joks“ ir pieklājības liekulība, apzināts otra cilvēka pazemojums Tā ir ciņa par varu un sava varenuma demonstrējums. Šo secinājumu spēj izdarīt tikai cilvēka domāšanas metalīmenis. Replika nav asprātība vai „gudrība“, bet gan egocentriskas rupjības paraugdemonstrējums. Mašīna to nepamanīs. Tā mēģinās atbildēt loģiski un tāpēc kļūs smieklīga. 

Ironijas maigās važas

Ironiju matemātiski nevar formulēt. Tā ir kārtējās slānis metalīmenī. Tas ir skatiens žesta iekšienē, garša izteikuma faktūrā. Tā rīkojas tieši tāpat kā divi mīnusi, kas rezultātā panāk plusu. Literatūra un māksla to redz un prot. Tāpēc klasiskajos mākslas darbos eksistē vairāki vēstījuma līmeņi, kas ir saprotami dažādu kategoriju recipientiem. 

Robots nezina kā jūtas cilvēks. Tas nesaprot ko nozīmē būt cilvēkam. Tieši tāpat tas nesaprot ko nozīmē „būt robotam“. To var piebāzt pilnu ar informāciju, mākslas darbiem, skaņām, notīm un krāsām, taču cilvēkam nepieciešamas mākslas komunikācijas tur nebūs. Ja kārtējais „jānis“ vai „anna“ kādas iestādes mājas lapā mums atbild:„ Es nesaprotu, ko Tu man saki jo esmu robots“, tad tas nozīmē, ka šo ironisko frāzi viņam ir iemācījuši programmētāji. Lai kaut ko nesaprastu, ir šis tas tomēr jāsaprot. Mašīna atkārto to, kas viņā ielikts un nekad neapzināsies savas nezināšanas robežas. Nevar pieprasīt paškritiku no datora, kurš vispār nezina, ko nozīmē nesaprast. Vēl neiespējamāk ir pieprasīt, lai MI atšķir „to, kas nesaprot“ no tā kurš „nesaprot, ka nav sapratis“. Tas jau ir nākošais metalīmenis. Mums, nevis datoram vai MI. 

Galu galā dzīvojot dzīvi katram ir jāizlemj kā to uztvert. Tātad: a) vai nu uzskatot, ka nekādi brīnumi ap mums neeksistē, vai b) pieņemot, ka itin viss ap mums ir brīnumi. Pēdējo MI nesapratīs.