Tag Archives: 13 Saeimas vēlēšanas

Akas spainis pret siltā ūdens krānu. Par modernu vai vecišķu Latviju?

Posted on by
2

Speciāli TVNET

Vēlēšanu tuvums kāpina spriedzi. Iespējams, ka daļa no mums balsos par Vienotību vai Nacionālo Apvienību. Abas bija un joprojām ir varas partijas, kas veidojušas valdību un piedalījušās mūsu valsts politiskās dzīves formēšanā. Tas nozīmē, ka šīm partijām varam lielā mērā pateikties par to, kas ar Latviju līdz šim ir vai nav noticis.

Taču varam arī palūkoties uz to piedāvāto programmu Latvijas attīstībai 13. Saeimas vēlēšanām, lai noskaidrotu plānotos politiskos gājienus. Protams, partiju programmas lielā mērā atgādina goda plāksnes uzsaukumus, kuru jautājumi ir retoriski un apgalvojumi imperatīvi. Taču arī šāds teksts lielā mērā raksturo ne tikai pašu partiju un tās biedrus, bet arī spēju iedziļināties valsts problēmās. Šajā gadījumā lasāmviela nebija tik jautra, kā iepazīstoties ar aktiera Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV programmu, kuras teksts bija sagrūstīts, haotisks un nepārdomāts, vai arī ar saturā tukšo partijas Saskaņa priekšvēlēšanu manifestu. Šajā gadījumā programmas teksts liecina, ka mums ir darīšana par partijām, kas ilgstoši stūrējušas valsti, bijušas pie varas un prot spīdēt ar teksta detaļām un niansēm. Taču kā ar pašu galveno: ko tās vēlētājiem galu galā piedāvā?

Gabalos sasprāgusī Vienotība

Iespējams, daudzi ir pamanījuši, ka partijas Vienotība nosaukums tagad sastāv no diviem vārdiem – „Jaunā Vienotība“. Tas nozīmē, ka mums darīšana ar jau citu partiju nekā tā, kuru pameta bijusī neveiksmīgā vadītāja un parlamenta spīkere. Partijas vadītājs ir svarīgs faktors partijas publiskā tēla veidošanai. Solvitas Āboltiņas izaicinoši augstprātīgais komunikācijas stils sabojāja vēlētāju un žurnālistu attiecības ar valsts lielāko liberāli demokrātisko partiju. Vairāku gadu garumā varējām tikai brīnīties par to, kāpēc Vienotība laikus neatbrīvojās no nepiemērotas personas līderpozīcijas un necentās saglabāt savu vēlētāju simpātijas un atbalstu. Tieši šis apstāklis – nespēja tikt galā ar nepiemērotu partijas vadītāju, kas kompromitēja visu partiju tikai sev zināmu apsvērumu vārdā, ir radījis nelāgu nospiedumu vēlētāju apziņā.

Pat tie, kas pagājušajās vēlēšanās balsoja par šo partiju, tagad atzīstas, ka Vienotība no malas izskatās pēc gļēvas vienaldzīgu cilvēku kopas, kas nespēj pārvarēt grūtības, saglabāt vienotību un nopietni risināt valsts problēmas. Latvieši par sevi mēdz jokot – „cik latviešu, tik partiju“. Šo klasisko kašķīgumu tagad var labi saskatīt „gabalos sasprāgušajā Vienotībā”, kuras lauskas ar citiem nosaukumiem tagad turpina gājienu uz vēlēšanu finišu, to redzam arī līdzsvarotajos „Jaunās Vienotības“ jaunajos vadītājos, kas izskatās kā izņemti no Eiropas Parlamenta rietumnieciskā skatloga. Radot iespaidu, ka uz viņiem nedz Vienotības, nedz valsts problēmas tā īsti neattiecas, jo reālajā dzīvē viņi jau sen dzīvo gadiem Briselē. Kā nobeiguma akords šajā „Jaunās Vienotības“ himnas refrēnā „Viss kārtībā!“ noskanēja Solvitas Āboltiņas iecelšana vēstnieces amatā Itālijā. Tas nozīmē, ka cilvēks varēja ar savu komunikatīvo nemākulību iznīcināt ne tikai cieņu pret pensionāriem, līdzcilvēkiem un žurnālistiem, bet pie viena arī uzspridzināt veselu liberālo partiju un tās principus.

Varēja un drīkstēja, jo Vienotība viņai to atļāva, kā balvu piešķirot lielisku algu un dzīves apstākļus uz nodokļu maksātāju rēķina vēstnieces amatā Itālijā. Domāju, ka šāda publiskā rīcība nav attaisnojama vai piedodama, jo liecina par principu, apņēmības un izlēmības trūkumu šīs partijas vadībā. Ja reiz „roka roku mazgā“ tik seklā (vienas personas) līmenī, tad jāprognozē, ka šī partija ir gatava vēl lielākiem negodīgiem kompromisiem valsts politiskajā kontekstā. Liberālai partijai šis „baltās vestes“ princips ir īpaši svarīgs. Ja Aivara Lemberga kabatas partija ZZS ir viena cilvēka iegribu politisko eksperimentu studija un visi to zina (pat šīs partijas postsovjetiskais vēlētājs), tad liberāli demokrātiski orientētie cilvēki nav tik iesniguši un piesniguši. Viņiem vajag saprast, par ko un kāpēc balsot, un redzēt, ka uzticības kredīts ir pamatots. Tāpēc lielai daļai Latvijas vēlētāju tagad vairs nav par ko balsot, jo vecā Vienotība neattaisnoja cerības un jaunā Vienotība neko nav aktīvi darījusi, lai tās iegūtu un attaisnotu.

Tagad, kad Latvijas priekšvēlēšanu gaiteņi ir līdz augšai piebāzti ar „konservatīvajām partijām“ kā šprotēm „Kaijas“ konservu kārbā, daudziem liberāli orientētajiem vēlētājiem oktobra sākumā var nākties palikt mājās un neiet balsot. Jo neko citu liberāli demokrātisku (ja neskaitām Vienotības saspridzinātās lauskas ar dažādiem sasteigtiem nosaukumiem un pāris citas steigā dibinātas un maz pazīstamas partijas) mūsu 2018.gada vēlēšanu ainavā ir grūti saskatīt.

Vidējā alga 1500 eiro un sieviešu tiesības

Taču paraudzīsimies, ko mums sola. „Jaunās Vienotības“ mērķis 13. Saeimā būšot tādu apstākļu radīšana, lai vidējā alga pieaugtu līdz 1500 eiro. Grūti saprast, kā tas tiks izdarīts īsā laikā, taču vienā lietā viņiem var piekrist. Proti, Vienotība līdz šim ir diezgan stingri turējusies pie nospraustā politiskā kursa un darīšot smagos darbus arī turpmāk. Piemēram, Vienotība vienīgā Saeimā bija gatava ratificēt konvenciju, kas nosoda varmācību pret sievieti. Visas pārējās mūsu partijas tika sabaidītas kā bērnudārznieki ar spoku kapos un atteicās aizstāvēt Latvijas sieviešu tiesības, jo ieradās bubulis, ierūcās un visi nobijās. Taču vecā Vienotība nesašļuka Kremļa un katoļu demagoģijas priekšā, neļāva pārbīdīt akcentus un nomainīt būtiskas lietas ar nebūtiskām. Tas, protams, simpātiski. Tiem, kam ir mīļās sievas, mammas, māsas un meitas, šis punkts ir svarīgs arguments vēlēšanu biļetena izraudzīšanā. Kur nu vēl sievietēm pašām.

Bez tam uzrunā arī Jaunās Vienotības gatavība risināt ne tikai algu pacelšanas jautājumu, bet arī daudzas ļoti svarīgas mūsu sabiedrības problēmas, kas konservatīvo partiju grupai nav pa spēkam: pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu, pieņemt pašvaldību reformu likumu, samazināt nodokļus zemajām algām, turpināt pensiju indeksāciju, saprāta robežās konsolidēt augstskolas un vajadzību līmenī paaugstināt skolu standartu. Jaunā Vienotība sola izbeigt esošo maksātnespējas administratoru mafijas ņemšanos, atverot tirgu starptautiskajiem nozares speciālistiem. Tiek solīts sakārtot valsts autoceļu tīklu (interesanti, kā?), jo tieši šis aspekts veicinās ekonomisko attīstību. No visiem apņēmības pilnajiem Jaunās Vienotības solījumiem mani uzrunā apņēmība aizliegt komercreklāmu pašvaldību informatīvajos izdevumos un novērst to izmantošanu partiju propagandas izplatīšanai. Ja šajā virzienā partija būtu gājusi vēl tālāk un apsolītu jauna, moderna mediju likuma pieņemšanu, tad būtu gatava tai komunikācijas kļūdas pat piedot.

Svarīgais kultūrtelpas jautājums šeit atkal pārbīdīts uz aizbraukušo tautiešu magnetizēšanu, mazāk pievēršoties mazākumtautību integrēšanai. Šajā virzienā varējām vēlēties vairāk, integrējot visu veidu izolētās grupas vienotajā nacionālajā organismā uz latviešu valodas bāzes. Rodas iespaids, ka modernas vides veidošana pagaidām nevienu no partijām neinteresē. Jauno Vienotību ieskaitot.

Nacionālā Apvienība kā Trampa cilvēki pa Orbana taku

Alianse NA, kas apvieno vairākus nacionālās idejas nesošus grupējumus, eksistē zem Latvijā tik izplatītās konservatīvisma zīmes. Tā ir ceturtā lielākā partija, kas visu laiku atrodas pie varas un pati apgalvo, ka sastāvot no konservatīvo, latviešu nacionālistu un ekonomisko liberāļu koalīcijas. No malas raugoties, šis politiskais kopojums faktiski konsekventi un apņēmīgi virzās tikai pa labi, ar katru gadu vairāk deklarējot savu arhaisko un progresu bremzējošo konservatīvismu un pieslejoties līdzīgiem grupējumiem ārvalstīs. Sākuma posmā (Tēvzemei un Brīvībai, LNNK) veidojās kā progresīvi nacionālas idejas nesēji PSRS režīma un tā seku apstākļos un uzrunāja samērā plašu, universālu vēlētāju spektru, apņēmīgi marķējot lielākās latviešu partijas trajektoriju. Tobrīd likās, ka šī būs lielākā Latvijas partija, kas būtiski noteiks mūsu valsts attīstības virzienu vēl ilgus gadus uz priekšu laikā. Taču veiksmes stāsts apstājās brīdī, kad 1) tika izslēgti nacionālie liberālie vēlētāji, 2) Nacionālo Apvienību sāka vadīt cilvēki, kas apzināti piekārtojās arhaiskiem, ekstrēmi labējiem ārvalstu grupējumiem, zaudējot latviskās nacionālās neatkarības kustības unikalitāti, 3) netika saglabāts parlamentārā politiskās loģikas princips (pozīcija : opozīcija), tā vietā sadalot ietekmes tirgu ar opozīcijā esošajām parlamenta partijām. Šajā brīdī NA no nacionālas, visaptverošas partijas pārvērtās ekstrēmā grupējumā, kas vairāk nodarbojas ar dekoratīvu gājienu rīkošanu (lāpu gājiens, karogu aleja, velobrauciens, svecīšu vakars), nevis būtisku visas tautas nacionālo interešu aizstāvību un vajadzību realizēšanu. Šodien NA lielā mērā ir Trampa cilvēki, kas cenšas iet pa diktatorisko Orbana izpļauto taku. Kopējot trampistu un putinistu konservatīvo ekstrēmistu izdarības, viņi izmanto tās pašas krievu un jeņķu (breitbart u.c.) troļļošanas metodes pret „iekšējiem ienaidniekiem“ un tiem, „kas mums neder“.

Nedomāju, ka šāda politiskā stratēģija nāk Latvijai par labu. Slavinot to, kas šodien notiek Polijā un Ungārijā, arī Latvijai var iznākt nokļūt uz ES līguma 7. panta paredzētās procedūras sliekšņa. Turpat, kur pašlaik ir Orbāna valdība, kas jau gadiem ilgi tiek kritizēta par vēlēšanu sistēmas mainīšanu, mediju brīvības un tiesu sistēmas neatkarības ierobežošanu un cilvēktiesību un visu citu brīvību limitēšanu. Pārprasta konservatīvisma vārdā NA vadība šodien faktiski nodod tautai apsolītos dziesmotās revolūcijas solījumus un nerealizē cerētos principus. Anulējot tos vēlētāju sapņus, kas savulaik bija saistīti ar TB un LNNK izraisīto nācijas pacēlumu. Toreiz gandrīz visi, kas gribēja izlauzties no Krievijas ķetnām, vēlēja par šīm partijām. Arī es. Tagad vairs ne.

Ko mums sola Nacionālā Apvienība?

Viņi paši uzsver, ka ir „mūsdienu latviešu nacionālās kustības pārstāvis Latvijas valsts varā“, taču faktiski uzvedas kā aizspriedumaina ticīgo sekta, kas atzīst tikai ekstrēmi konservatīvos cilvēkus. Rodas iespaids, ka liberāliem cilvēkiem ar patriotisku orientāciju te nav ko darīt un par šo partiju bloku nav ko balsot. Partijas programmā deklarēta izpratne par latviešu nācijas ilgtermiņa attīstības trajektorijām arī nepārliecina, jo tiek izmantoti tukši apgalvojumi bez mērķtiecīgas stratēģijas un gudra taktiskās realizācijas plāna. Interesantas ir NA attiecības ar ārpasauli. No vienas puses, Latvija pieder Rietumu civilizācijai, taču, no otras puses, šī partija ir pret „ pārspīlēti liberālu un tradicionālās vērtības noliedzošu politisko grupu ietekmi”, kas tieši sasaucas ar Vladimira Putina politiku šodienas Krievijā.

Kā demokrātiskā valstī, kas piederīga liberālajai Rietumu civilizācijai, var partija iedomāties aicināt ierobežot kādu citu grupu ietekmi? Ja kaut ko sāk aizliegt, tad tiek bruģēts ceļš uz totalitārismu. Tas nozīmē, ka uz papīra apgalvojot, ka Krievijas imperiālisms mums ir bīstams, NA faktiski vēlas realizēt totalitārai valstij raksturīgu politiku attiecībā uz liberāļiem, ar kuriem tā acīmredzot nespēj diskutēt. Kaut gan no vēstures mums ir labi zināms, ka viss civilizācijas un tehnoloģiju progress ir noticis, pateicoties tieši liberāliem spēkiem, kas sekmēja cilvēces progresu, nevis konservatīvismam, kas jebkādu attīstību un progresu vienmēr ir bremzējis. Kāpēc tas šai partijai ir nepieciešams? Tāpēc, ka Putins dara tāpat? Runājot par nākotnes vīziju, NA programmā uzsvērts, ka Latvijai jābūt zemei, kurā latvietis jūtas kā mājās. Kurā gribētu atgriezties, audzināt bērnus, vēlētos strādāt un dzīvot. Uzskatīti dažādi soļi: skola latviešu valodā, draudzīga darba vide, latviska mediju telpa, pilsonības institūta stiprināšana, „Uzvaras pieminekļa“ demontāža, atbalsts Okupācijas muzejam, nelikt šķēršļus krievvalodīgo izceļošanai un rūpēties par latviskumu Latgalē. Tas nav slikti, taču būtiskiem jautājumiem NA nepievēršas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, kuru tiesības apspiestas, un tāpat eksistē apjomīgas iedzīvotāju grupas, kuru problēmas NA neredz caur sava patriotisma brillēm. Rezultātā nekas, ko sola šī apvienība, nav būtisks. Diemžēl jau sen viņi vairs nav “Helsinku grupa“ mūsu korumpētajā politiskajā areālā. Tā vietā redzam bālu trampistu, putinistu un orbanistu atblāzmu baznīcas ēnā. Patiešām žēl, ka tā.

Varēja būt labāk, ja tiktu iekļauti arī liberāli nacionālie spēki un netiktu noraidīti pat ļaudis, kas vēlas būt latvieši, taču nav piedzimuši latviskās ģimenēs. Politika ir kompromiss un pieprasa iecietību un laipnību arī pret tiem, kas nav 100% unisonā ar līderu dogmām. Pretējā gadījumā partijas vietā nostājas reliģiska sekta. Galu galā konservatīvais no liberālā atšķiras tieši tāpat kā aka ar grodiem norobežojas no attīstītas ūdens piegādes sistēmas. Nacionālā apvienība lepni paliek pie savas latviskās akas grodiem un kalpu zēna spaiņa.

Vai jaunajam laikam un progresam ar to pietiek? Domāju, ka nē.

Tāpēc tiem, kas vēlas attīstību, progresu, toleranci pret jebkuru sabiedrības grupu un nacionālu valsti mūsu pašu zemē, nāksies rūpīgi padomāt, par ko balsot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņi domā, taču faktiski iztiek bez domām un slēdzieniem. Skaidrs domu gājiens pieprasa drosmi, un gudra vēlēšana parlamenta vēlēšanās grib izlēmīgu izšķiršanos par vai pret veciem ieradumiem, rutīnu un vienaldzību. Mēs paši un mūsu valsts esam tieši tādi, kādas ir mūsu domas. Oktobra sākumā šo pašportretu ieraudzīsim

Kas vieno Saskaņu ar ZZS? Vai tiešām “Back in the U.S.S.R.”?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Tuvojas vēlēšanas. Daļa vēlētāju saglabās savus vecos ieradumus un balsos par tām pašām partijām, kas patikušas līdz šim. To skaitā būs arī divas lielākās mūsu valsts partijas: prokremliskā Saskaņa un kompartijas postnomenklatūras Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). 

Pirmā no abām pievieno sev apzīmējumu „sociāldemokrātiskā“. Ar šo aizkārtni Saskaņa cenšas noslēpt savu prokremlisko orientāciju un tēlot sociālā taisnīguma demokrātus rietumu izpratnē. Otra Latvijas lielpartija jeb ZZS lieto citus pievilktos simbolus. To skaitā Kārļa Ulmaņa iedibinātās Zemnieku Savienības pabalējušo dekorāciju. Tā izliekoties par lauku cilvēku interešu aizstāvi. Diemžēl maska nevar noslēpt seju. Arī šajā gadījumā aiz it kā „sociāldemokrātu“ un „ulmaņzemnieku“ ārējās atribūtikas, slēpjas divas, manuprāt, konsekventi faktiski prokremliskas partijas, kas cenšas aizvest Latviju atpakaļ uz Padomju Savienību.

ZZS un Saskaņas nostalģija pēc PSRS

Manuprāt, „zaļzemnieki“ ir tādi paši zemnieku interešu paudēji kā padomju kolhozu vadītāji, partorgi un ideologi. Medijos pieejamie fakti daudzu gadu laikā liecina, ka ZZS ir Ventspils oligarha Aivara Lemberga kabatas partija, kuras mērķis – saglabāt politisko varu valstī un izmantot to postkomunistu nomenklatūras „mafijas“ interesēs. Abas šīs partijas ir ļoti līdzīgas. Tās vieno abstinence pēc vecajiem – PSRS laikiem un vēlme atgriezt mūs atpakaļ Padomju Savienības vērtību ideoloģiskajā telpā, kuru šodien pārstāv putinistu Krievija. Tā pati, kas šodien intensīvi cenšas atjaunot PSRS laika faktiskās un garīgās robežas.

Saskaņa un ZZS savās partijas programmās vairāk vai mazāk atklāti liek manīt, ka ir konservatīvu postpadomju vērtību un ideoloģijas sardzē. Uz papīra tās sola veicināt ekonomiku un zvēr pārtraukt darbaspēka emigrāciju, taču reālu priekšlikumu, kā to izdarīt, viņiem, pēc manām domām, tomēr nav. PSRS laikos kompartija solīja visiem gaišu nākotni komunismā. Tagad Saskaņa un ZZS sola to pašu neatkarīgas Latvijas apstākļos, taču viņu darbi atpaliek no vārdiem.

Līdzšinējais pienesums varas pozīcijā nav pierādījis nedz Saskaņas, nedz ZZS prasmi un veiksmi Latvijas iedzīvotāju labklājības veicināšanā. Tieši pretēji – šīs partijas ir visu laiku pie varas, bet nekādi iespaidīgi uzlabojumi mūsu ikdienā (viņu vadībā) nav panākti. Savas neveiksmes abas partijas izskaidro ar “daudzpolāro pasauli”, ES vai NATO „trūkumiem“, „kļūdām“ jeb „sorosītu vispasaules sazvērestību“ un liberālās pasaules „nepiemērotību“ Latvijas videi. Tas nozīmē, ka vainīgs vienmēr ir ārējais ienaidnieks, nevis pašu nespēja efektīvi vadīt valsti.

Dogmatiski konservatīvas partijas

ZZS programma sludina, ka tradicionālā ģimene esot sabiedrības ekonomiskais un sociālais pamats. Tāpēc no partijas programmas var noprast, ka visi partijas solītie bērnu un vecāku labumi attiecas vienīgi uz ierobežotu sabiedrības daļu, kas dzīvo patriarhālā ģimenē un ir reģistrējuši laulību. Diemžēl vai atbilstoši modernā laika dzīves stilam Latvijā šādi nedzīvo visi. Skaļi vicinot virs galvas baznīcas uzskatus par to, kādai jābūt ģimenei, abas šīs partijas faktiski ignorē vismaz trešo daļu Latvijas sabiedrības, kas arī audzina bērnus, taču neatbilst „tradicionālās ģimenes“ modelim. Vismaz trešā daļa bērnu Latvijā dzimst ārpus tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm – tikai tēvs vai māte, vai nereģistrēti partneri audzina bērnus. ZZS programmas zemteksts norāda, ka šie bērni un viņu vecāki nav pietiekoši vērtīgi sabiedrības locekļi, lai baudītu minēto partijas programmas un stratēģijas priekšrocības. Tieši tāpat kā vecajos padomju laikos – ja nedari tā, kā ideoloģija pieprasa, tad rēķinies ar grūtībām. Rezultātā 1/3 netradicionālo ģimeņu paliek aiz borta.

Arī laulību šķiršanas jomā, Latvija ir ES avangardā. Ne ZZS, ne Saskaņa nesola materiāli atbalstīt šos laikabiedrus, palīdzot celt vientuļo vecāku un laulībā nereģistrēto partneru prestižu sabiedrībā. Palīdzīgas rokas vietā abas šīs partijas velk mūsu sabiedrību atpakaļ pagājušā gadsimtā patriarhālo dogmu purvā. No malas izskatās cēli, bet faktiski ir cietsirdīgi un ciniski.

Ne viena, ne otra partija nesola atbalstīt laulībā nereģistrētas partnerattiecības, pielīdzinot tās laulībai.

Abas partijas slēpti vai atklāti ir homofobiskas. Komiskā situācijā šodien ir nonākusi par sociāldemokrātisku (tātad liberālu partiju) sevi dēvējoša Saskaņa, kuras rindās aktīvi darbojas odiozā „ģimenes vērtību sludinātāja“ juriste Jūlija Stepaņenko. Viņa atklāti Kremļa ideoloģijas ietekmē pauž naidīgu pozīciju homoseksuāliem ļaudīm, taču šāda attieksme faktiski nav raksturīga rietumu sociāldemokrātiem. Tas nozīmē, ka partija Saskaņa, pārtaisoties par sociāldemokrātiem, nav īsti sapratusi, ko šāda „politiska pārģērbšanās“ nozīmēs viņu politikai. Tikai tad, kad pati Stepaņenko vai Ušakovs beidzot būs redzami praida pirmajās rindās ar varavīksnes karodziņiem rokās, būsim spiesti piekrist, ka šī prokremliskā partija rūpējas ne tikai par Kremļa interesēm, krievu pensionāru bezmaksas biļetēm sabiedriskajā transportā Rīgā, bet aizstāv un cīnās arī par diskriminētu grupu tiesībām Latvijā. Šo līniju mēdz politiski aizstāvēt sociāldemokrāti. Kamēr Saskaņa šādi nerīkojas, tā faktiski ir tikai sociāldemokrātu partijas parodija.

Starp citu tikai ZZS partijas programma ir publiski pieejama internetā. Saskaņa savu pilno programmu rūpīgi slēpj no tautas, jo CVK pieejamajā īsajā programmā norādītā saite ved uz saturā ļoti nepilnīgo partijas Facebook lapu, kurai ir nieka 3000 sekotāju. Tas nozīmē, ka Saskaņai acīmredzot nav savas politiskās programmas, ko gribētu rādīt tautai. Kā var eksistēt lielākā Latvijas partija bez savas apjomīgās un pamatotās un publiski pieejamas priekšvēlēšanu stratēģijas? Vai tas nav tāpēc, ka to komandē Kremlis tiešā un pārnestā nozīmē un sava programma saskaņiešiem tāpēc nav jāpublisko?

Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda

Latviešu ir vienīgā valsts valoda šodienas Latvijā. Šis statuss tai jāsaglabā arī turpmāk, ja vēlamies saglabāt Latviju kā nacionālu Rietumu civilizācijai piederīgu Eiropas valsti. Šis nostādījums vienmēr ir bijis īpaši svarīgs, jo demonstrē mūsu kopīgo politisko apņemšanos. Valodas statuss ir cieši piesaistīts ar valsts neatkarības garantijām. Ja paliekam pie latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un angļu (franču, vācu) kā starptautiskās saziņas valodām, tad viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka esam attīstīta Eiropas valsts, kas beidzot izgājusi ārā no postsovjetiskās telpas, kurā mūs simtiem gadu turēja savā atkarībā cariskā Krievija un vēlāk Padomju Savienība ar krievu valodas starpniecību.
Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda, tāpēc nav nepieciešama starptautiskajā apritē. Ja kāds sāk apgalvot, ka krievu valodas prasme pasaules (starptautiskajā) komunikācijā ir nepieciešama, tad šīs idejas paudējs ir vai nu Kremļa demagogs un vēlas saglabāt Latviju postsovjetiskajā ietekmes telpā, vai vienkārši naivs nezinītis. Krievu valoda kā saziņas valoda tiek lietota tikai Krievijā un NVS. Citviet to nelieto. Vienīgais izņēmums ir valstis ar plašu krievu tūrisma industrijas zonu. Masveida tūrisma reģionos (Ēģipte, Turcija, Bulgārija u.c.) krievus cenšas apkalpot arī viņu dzimtajā valodā, jo svešvalodas viņi gandrīz neprot. Taču pasaules starptautiskas komunikācijas valodām krievu valoda līdzi nestāv. Tāpēc nav vajadzības mācīt krievu valodu mūsu skolās, augstskolās vai pieprasīt tās prasmi servisa dienestiem ārpus tūrisma aprites. Laiks, kad tas bija nepieciešams, ir jau sen garām, uz neatgriešanos, jo Latvijas nākotne ir rietumu, nevis slāvu pasaulē.
Galu galā – krievu valoda nav tikai nevainīgs saziņas līdzeklis. Tā ir jaudīga Kremļa ideoloģijas svira, jo vienmēr kalpojusi kā instruments mazākumtautību apspiešanai. PSRS laikos to deklarēja kā “īpaši bagātu“, “kultūrtautas īpašumu“ un tās uzdevums bija pārņemt okupētās teritorijas psiholoģiski. Nedz Dostojevskis, nedz Tolstojs faktiski nav atļāvuši lietot boļševikiem viņu daiļradi kā lielinieku okupācijas simbolus. Taču politiski Kremlim šos klasiķus vajadzēja, lai uzpūstu „krievu valodas kā bagātības“ ideoloģisko burbuli. Tas turpina lidināties pa mūsu sociālo telpu joprojām. Turklāt nedz zinātniski, nedz loģiski nav nekāda pamata apgalvot, ka viena valoda būtu „bagātāka“ par otru.

Starp citu, latviešu valoda kā viena no dzīvajām baltu valodām ir daudz senāka un tāpēc vēsturiski vērtīgāka par krievu valodu. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liela daļa Ziemeļaustrumeiropas (aptuveni no Maskavas līdz Berlīnei mūsu ēras sākuma periodā) bija baltu valodās runājoša teritorija. Slāvi šeit ienāca vēlāk. Pagājušā gadsimta 60. gados krievu zinātnieki Vladimirs Toporovs un Vjačeslavs Ivanovs secināja, ka protoslāvu valoda izveidojusies no baltu dialektiem un ka slāvu lingvistikas tips vēlāk veidojies no baltu valodu struktūrmodeļa. Tātad slāvu valodas formējums ir radies uz baltu valodas bāzes. Nevis otrādi, kā mēdza apgalvot padomju propaganda.

Divvalodības saukli nomainījusi „trīsvalodība“

Kremļa cīņa par krievu valodas saglabāšanu Latvijā turpinās. Krievu valodas ieviešanas karš jau reiz Latvijā tika zaudēts. Šo Kremļa un Saskaņas iniciatīvu izgāza tā dēvētais 2012. gada valodas referendums, kurā vēlētājs skaidri un gaiši pateica, ka Latvijā nebūs divas oficiālās valsts valodas – latviešu un krievu. Ušakova vadītā Saskaņa toreiz neslēpa savu atbalstu krievu kā otrajai valsts valodai Latvijā. Šādi (caur referendumu) toreiz neizdevās mūs atkal ievilkt Krievijas „garīgajā telpā“.

Taču cīņu pret latviešu valodas dominanci Latvijā Saskaņa turpina. Piemēram, savā kongresā (26. maijā) Nils Ušakovs paziņoja, ka nākamajā Saeimā tā atbalstīšot izglītību skolās trīs valodās. Kāpēc trijās, nevis vienā vai divās? “Tāpēc, lai jaunieši būtu konkurētspējīgi“, apgalvo partijas vadītājs. Iespējams, ka saprotat stratēģiju? Piemetot divvalodībai klāt trešo – starptautiskās saziņas valodu, uzreiz aina izskatās ļoti citāda un polifoniska. Demagoģiski nevainīga. Taču krievu valoda kā viena no trim joprojām Saskaņas piedāvātajā paketē ir. Tas nozīmē, ka partija pretosies skolu pārejai uz vienotu valsts valodu (latviešu) un sašķeltās Latvijas sabiedrības problēma turpinās iet dziļumā un plašumā (kā līdz šim). Saskaņa nav par sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes. Tā grib mūs šķelt, nevis vienot.

Valodas politikā divkoši ir ne tikai Saskaņa, bet arī ZZS. Arī šī partija publiskajā telpā skaļi sludina, ka ir par latviešu valodas lomas nostiprināšanu, taču vienlaikus savā vēlēšanu programmā norāda, ka “Latvijas sabiedrībā vismaz trīs valodu prasme ir norma”. ZZS šo trešo valodu (bez latviešu un angļu) nenosauc vārdā, taču viss liecina, ka viņi ar to domā krievu valodu.

Tas nozīmē, ka „lienošā trīsvalodība“ ir jauns veids krievu valodas ietekmes saglabāšanai Latvijā. Turklāt Saskaņai šai cīņā ir jauns sabiedrotais – ZZS.

Abas partijas liek mums saprast, ka krievu valodai jābūt normai Latvijas publiskajā telpā arī nākotnē. Lai gan Latvijas formālā integrācija Rietumu civilizācijas struktūrās ES un NATO, ekonomisko un biznesa un kultūras kontaktu nostiprināšanās ar latviešu kultūrai garīgi tuvākajiem Rietumiem un to liberālajām vērtībām nepārprotami liecina, ka slāvu pasaule ar krievu valodu nav mūsu drošs un uzticams sabiedrotais. Ja mēs nezināsim krievu valodu, tas netraucēs mūsu biznesam un ekonomikai, jo ar krieviem mēs veiksmīgi varam komunicēt tāpat kā ar zviedriem, somiem, bulgāriem, rumāņiem un citiem – biznesa partneriem/klientiem starptautiskās saziņas populārākajā angļu valodā. Bet ar tiem krieviem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, runāsim tikai latviski. Viņi par to būs mums pateicīgi, jo tā mēs demonstrēsim, ka uzskatām viņus par savējiem, nevis svešiniekiem.

ZZS un Saskaņas trīsvalodu politika noteikti nestimulēs sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes, tā tikai veicinās skolu segregāciju latviešu un krievu skolās un divkopienu valsti Latvijā. Vai to mēs gribām?

Ja vēlētāji nobalsos par šīm partijām, tad viss paliks pa vecam. No mums – vēlētājiem ir atkarīgs, vai mēs to vēlamies. Vai mēs gribam “Back in the U.S.S.R.”?

P.S. Šis raksts nav ziņa, bet publicistisks autora viedoklis, kurā lietotas metaforas un citi literārās žurnālistikas izteiksmes līdzekļi.

Nākamajā rakstā salīdzināšu Nacionālās apvienības un Vienotības programmas, izsakot minējumu par to, kas mūs varētu sagaidīt, ja šīs partijas uzvarēs vēlēšanās.

Vircas spaiņa pļaukas uz priekšvēlēšanu skrejceļa

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TvNet

Pašlaik piedzīvojam pēdējos priekšvēlēšanu mēnešus. Partiju sarakstos iekļauj vairāk vai mazāk pazīstamus cilvēkus, kuri esot gatavi kļūt par deputātiem Saeimā. Aktieri, mākslinieki, ārsti, muzikanti, dažādu jomu eksperti, sabiedrības lauvas un nepazīstamas „pelēkās peles“ ir kustībā pie varas svirām Rīgā. Šo pieteikšanos automātiski pavada negatīva informācija par katru no viņiem sociālajos vai vecajos medijos, liekot saprast, ka atkal “kārtējais muļķis grib piekļūt tuvāk silei” un nekas labs „no šiem“ jaunajiem nav sagaidāms.

Vieni ziņo par to kā ambiciozs blēžu atmaskotājs pats ir „shēmojis kopā ar Sprūdu“, rafinēts nelietis ar „jumtiņa tecēšanas problēmu“, bet citi redz partijas kā „kanalizācijas tvertnes“, kurās „visi sūdi saplūst kopā“, jo „ja tur ies V, tad būs liela moka“, kur nu vēl jaunā „partija ar geju pie stūres“.

Ar provinciālu tvērienu konkurējošo partiju „ideju smēdes“, „reklāmas aģentūras“ un „cehi“ nenogurst katru no pretendentiem devalvēt, aplejot ar verbālas vircas spaini. Vai tas iederas normālas demokrātijas valstī? Nē, tā nepieklājas darīt. Publiskajās attiecībās eksistē sava tālredzīgas pieklājības loģika. Tā pieprasa respektēt konkurentus, sabiedrību un aizliedz apzināti kūdīt publisko telpu pret saviem konkurentiem, radot iespaidu, ka dzīvojam vienīgi blēžu, avantūristu un kretīnu vidū.

Klani un mafijas

Latvijā, tieši tāpat kā Sūnu ciemā, ir raksturīgas vairākas ietekmes grupas, kas līdzīgi gangsteru karteļiem cīnās par politisko un ekonomisko varu valstī.

Roberto Saviano savos darbos labi aprakstījis šādu kriminālo organizāciju darbību Neapolē un kopš 2006. gada tāpēc spiests dzīvot, slēpjoties no uzpirktiem slepkavām, tieši tāpat kā Salmans Rušdī bēguļo savu „Sātana vārsmu“ publicējuma dēļ. Pie mums Latvijā līdzīgu atmaskojumu publicistikas formā nav. Tāpēc pašmāju mafiju krusttēvi un krustmātes turpina diriģēt notikumu attīstību ar vircas spaiņa aktivitāšu palīdzību no malas, izmantojot Staļina un čekistu lozungu par to, ka katram var atrast „kompromatu“ vai „līķi skapī“. Tāpēc konkurentus (jeb tos, kas nepatīk) uzreiz nežēlīgi var noslīcināt apmelojumos kā dīķī, no kura neviens dzīvs vairs ārā neizrāpjas.

Šo metodi dezinformācijas teorijā sauc par “etiķešu uzlīmēšanas” tehniku. Proti – pretinieks tiek intensīvi apmelots (aplīmēts ar negatīvām etiķetēm) līdz brīdim, kamēr „tapetes pārvēršas par ādu“. Sabiedrības acīs attiecīgā persona šādi būs ieguvusi negatīvu reputāciju un no apmelojumiem nomazgāties vairs nespēs.

Loģiski tā tiks novākta un karjerai būs „mirusi“. Šāda vulgārā cinisma pieeja sabiedrībai sovjetistu stilā, kurā visi cilvēki ir mēsli un dažas cūkas vienlīdzīgākas par pārējām cūkām, ir raksturīga šodienas Latvijas melu fabrikām. Apmelotāju „cehiem“ nerūp, vai upuris ir saņēmis vircas spaini pelnīti vai nepelnīti. Galvenais, ka tas ir kompromitēts un sabiedrības acīs godu vairs atgūt nespēj.Tas nozīmē, ka process, kuru šodien novērojam informatīvajā telpā, ir karš, kurā nogalināto skaitā ir liels nepamatoti „likvidētu“ personību daudzums. Bez tam šo upuru vienīgā vaina ir šāda: „Ja neesi ar mums, tad esi pret mums!“. Šādi samazgās var noslīcināt arī godīgus un sabiedrībai vajadzīgus cilvēkus, kuru vienīgā kļūda ir tā, ka viņi nav attiecīgā klubiņa, komandas, grupējuma, partijas biedri vai draudzes locekļi un nekalpo „krusttēvam“ vai „krustmāmiņai“ piramīdas augšgalā. Daudzi, iespējams, iebildīs. Norādīs uz priekšvēlēšanu kaujām ASV un Lielbritānijā, uzsverot turienes politisko dueļu nežēlību un bezkompromisa loģiku. Taču aina nav tik vienkārša, jo vēji visas atvērtās durvis nevirina vienādi trokšņaini.

Divpartiju vai daudzpartiju modelis

Mūsu politiskajā telpā nedominē anglosakšiem raksturīgais divpartiju modelis, kad priekšvēlēšanu mačs ir boksa cīņa starp diviem pretiniekiem ar „vai nu vai“ loģisko iznākumu. Latvijā jārēķinās ar vairāku partiju koalīciju, tāpēc nav vēlams priekšvēlēšanu cīņu laikā nākamos politiķus savstarpēji emocionāli sakūdīt tik tālu, ka produktīvas iespējas sadarbībai Saeimas komisiju un sēžu laikā kļūst neiespējamas savstarpējo antipātiju dēļ.Jāpiezīmē, ka Latvijā ir ievazāts tieši šis anglosakšu jeb ASV „asiņaino priekšvēlēšanu“ kampaņu modelis.Partijas apkaro savus pretiniekus nežēlīgi, kompromitējot ikvienu, kas varētu pretendēt uz vietu, kas „pienākas man“. Šo lielo atšķirību starp Eiropas valstij raksturīgo toleranto priekšvēlēšanu sacensību starp partijām un ASV „asiņaino maču“ starp „ēzeļiem un ziloņiem“, būtu jāņem vērā un jāatsakās no frontālās plūkšanās, kura savulaik tika ievazāta Andra Šķēles kādreizējo kampaņu laikā. Protams, ka atbildība par nevajadzīgās nežēlības klātbūtni jāuzņemas ne tikai pašiem kampaņu rīkotājiem, bet arī masu medijiem un sociālo mediju verbālajiem aktīvistiem. Tiem pašiem, kas savu grupas polarizēto viedokli tiražē tālāk informatīvajās kaskādēs, neiztiekot bez privātiem apvainojumiem un apmelojumiem „ienaidniekiem“ un „tiem, kas man nepatīk“.Jāpiezīmē, ka daudz partiju modeļa priekšvēlēšanu kampaņa vecajā kontinentā mēdz būt analītiska. Tā kā piedāvājumu aktuālo problēmu risinājumā nodrošina vairāki politiskie spēki, tad vēlētājam ir tiesības iedziļināties dažādo partiju konkrēto risinājumu spektrā. Loģiski, ka politiski radniecīgajām partijām būs līdzīgi priekšlikumi valsts aktuālāko problēmu izvērtējumā un nākamās politiskās koalīcijas aprises būs pamanāmas jau pirms oktobra balsojuma.
Vājā valsts un spēcīgie dresētāji
Civilizēto valstu publisko attiecību teorijā un praksē neeksistē jēdziens „melnais PR“. Tieši tāpat kā nozagšana ir un paliek noziegums (ja gribas konfektes, bet maciņā nav naudas), arī apzināta citu personu nomelnošana (sistemātiska apmelošana ar mērķi sagraut kādas personas autoritāti sabiedrībā) ir nopietns pārkāpums, par kuru būtu jāsaņem sods.Neredzu nekādu starpību starp īpašuma sabojāšanu un apzinātu, mērķtiecīgu kādas nevainīgas personības autoritātes apzinātu devalvēšanu. Abos gadījumos tiek pārkāptas civilizētas sabiedrības savstarpējas cieņas normas.
Tāpēc normālu, demokrātisku valstu akadēmiskajās mācību grāmatās pie sadaļas „publisko attiecību žanri“ nav atrodama sadaļa „melnais PR“, turpretī Krievijā izdotajās mācību grāmatās šāds „žanrs“ (diemžēl) eksistē. Nav izslēgts, ka šo praksi esam apguvuši austrumos (pārprotot anglosakšu priekšvēlēšanu kauju loģiku) un izmantojam nekritiski boļševiku ievazātos paņēmienus cīņās paši ar savām demokrātiskās valsts konkurējošajām partijām.
Kāpēc tas ir bīstami? Tāpēc ka, aplejot sistemātiski ar mēsliem visus tos, „kas nav kopā ar mums“, mēs palēnām noslīcinām zampā visu mūsu Latvijas sabiedrību kopumā.
Paskatieties visapkārt – pa labi no mums „shēmotāji“ ar „jumtiņa tecēšanas problēmu“, pa kreisi „posts un nelaime P“ personas veidolā un „lakatiņu tirgotāja“ atvadās pati. Kāda te var būt runa par mediju slikto, negatīvo ziņu iespaidu uz latviešu tautas rīta optimismu, ja visi (kas no mūsu vidus uz kaut ko pretendē) ir tikai nekam nederīgi cilvēki un finālā publiskajā telpā komiski airējas smirdošas vircas bedrē? Vai patīkama sabiedrība tomēr nesākas ar savstarpējo cieņu arī konkurences un savstarpējās sacensības apstākļos? Galu galā pat cīņas sportā ir pieņemts pēc kaujas apskaut savu pretinieku un pateikties par godīgu cīņu, nevis klupināt vai iebirdināt sāncenša ūdens glāzē indi.Pa labi un pa kreisi no mums var dzirdēt balsis, kas apgalvo, ka Latvija ir jauka zeme, tikai valsts esot slikta. Diemžēl šie sirēnu saucieni ir nelāga zīme, jo vāja un nedemokrātiska valsts paver ceļu vadoņu egoismam un varas ļaunumam pret saviem iedzīvotājiem. Pagājušais gadsimts bija traģisks laiks, kurā kaujās un konfliktos gāja bojā ap 170 miljoniem iedzīvotāju. No tiem 2 miljoni mira demokrātiskajā pasaulē kara apstākļos, bet pārējie aizgāja viņsaulē boļševiku un komunistu valstīs (110 miljoni upuru). Nacistiskajā Vācijā dzīvību zaudēja 21 miljons. Politiskais terors, vajāšanas, masu slepkavības un nāves nometnes vienpartijas valstī bija norma. Tāpēc mums tagad ir daudz partiju un vēlēšanas, kurās šīs partijas varam izvēlēties paši. Brīdī, kad „kāds“ atkal aicinās atpakaļ pie vienpartijas valsts un vēlēšanām „uz papīra“, atcerēsimies pagājušā gadsimta upurus un toreizējo klanu teroru. Ja valsts demokrātiskā kārtība sagrīļosies, tad atsāksies terors, atriebības, naids un privāts vadoņu kults. Stipra demokrātiska valsts ir mūsu brīvības priekšnosacījums, Lai to nodrošinātu, ir vajadzīga daudzpartiju politiskā pārvaldība, kas mums joprojām pieder.Protams, visi Saeimas deputātu amatu kandidāti var nebūt visiem simpātiski un atbilst ikviena vēlētāja gaumei.
Atšķirība starp politikas ģēniju un muļķi ir vienkārša – ģēnijs nesola to, ko nevar paveikt. Tāpēc paliksim pie gudrajiem bez vircas spaiņa pie rokas un atcerēsimies, ka politikas galvenais trumpis ir nevis zināšanas, bet gan saprātīga rīcība valsts interesēs.

Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

Posted on by
Atbildēt

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

%d bloggers like this: