Kāpēc tauta nesaprot tiesu spriedumus?

Speciāli TVNET

Cilvēkam ir jābūt likumpaklausīgam. Ja ievēlējām parlamentu un iegūtie deputāti izstrādā likumus, tad visiem nāktos pakļauties Jēkaba ielas noteikumiem. Diemžēl likumi reizēm nav nostrādāti līdz galam vai tiek tendenciozi pieskaņoti noteiktu sabiedrības grupu interesēm (ignorējot pārējos). Tad (skaudros brīžos) tie iebelž sabiedrībai atpakaļ sāpīgi un nepatīkami.

Kā starpnieks šajos procesos nostrādā tiesa, kas noplāta rokas un neuzkrītoši notrauš pēdējo puteklīti no sava mundiera goda. Principā jau viss ir „štokos“: likums ievērots, tiesa spriedusi nevainojami (atbilstoši likumam), taču sabiedrība sabangojas dusmās par spriedumu, spriedējiem un likumdevējiem.

Tā tas notika pirms nedēļas, kad uzzinājām Satversmes Tiesas spriedumu par valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atalgojuma publicēšanas pārtraukšanu. Pirms tam – diskusijās par bijušā valsts bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča “attaisnošanu“ Eiropas tiesā. “Še tev nu bija!“ – konstatēja mans students Alvis, apspriežot šo notikumu semināra laikā. Viņam rezignēti piebalsoja arī pārējie, kas gandrīz 100%  bija papriecināti, ka Eiropas Tiesa ir attaisnojusi bijušo bankas valdītāju visos KNAB un prokuratūras izvirzīto apsūdzību punktos. Kāpēc sabiedrība nesaprot tiesu spriedumus un tiesnešu motīvus argumentācijai? Kāpēc mēs – sabiedrība – iztulkojam lēmumus un slēdzienus nepareizi?  Vai tas notiek publikas muļķības vai varas un institūciju neprasmīgas komunikācijas dēļ?

Algu slēpšana un aizkara nolaišana tiesā

Satversmes tiesa 2019. gada 6. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-11-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Rīgas Tehniskās un Stradiņa universitātes darbinieki nevēlējās, lai viņu algas publisko, jo šāda publicitāte iedragājot viņu privātās dzīve neaizskaramību. Viņi vērsās Satversmes tiesā un panāca „aizkara nolaišanu“ jeb savu algu un piemaksu publiskošanas pārtraukšanu. Tagad vairs nevarēsim uzzināt, cik viņi pelna.

Godīgi sakot, es nesaprotu, kā valsts nodokļu sadalījums augstskolu darbiniekiem var graut viņu privātas dzīves svētumu. Visi maksāja nodokļus, lai šiem ļaudīm samaksātu algu, taču turpmāk vairs nedrīkstēsim redzēt, kā viņi mūsu piešķirtos līdzekļus izmanto. Tāpēc man kā nodokļu maksātājai šāds spriedums šķiet netaisnīgs un neloģisks. Ja turpmāk tiks slēpts nodokļu naudas izmantojums, tad daudziem vairs nebūs motīva maksāt nodokļus valstij un pašvaldībai godīgi un apzinīgi. Attīstītajās demokrātijās tieši šis – nodokļu naudas izmantojuma caurspīdīgums – ir galvenais motīvs nodokļu maksāšanas apzinīguma veicināšanai. Latvijai šis aspekts tagad tiek anulēts. Respektīvi – sprieduma sekas var radīt nelāgus efektus sabiedriskajā domā jeb, precīzāk sakot, veicināt iedzīvotāju nepatiku pret savu valsti.

Taču  Satversmes tiesa šajā lietā esot ievērojusi labas likumdošanas principu, kas atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Negrasos šā raksta ietvaros diskutēt par konkrētā sprieduma atbilstību vai neatbilstību likuma normām vai nogurdināt lasītāju ar juridiskā teksta piruešu sekvencēm. Starp citu, ļoti augsti vērtēju Inetu Ziemeli kā godprātīgu, augsta ranga profesionāli. Taču dotajā gadījumā patiešām nesaprotu, kāpēc tiesa neizvirzīja par savu uzdevumu (kopā ar savādā sprieduma pasludināšanu) izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tas ir tik nelāgs un var sēt pesimismu plašos nodokļu maksātāju slāņos. Uzticēšanās savai valstij un tiesībām ir svarīgs publiskās pašapziņas faktors. Tāpēc likumdošanas process, kas atbilst labas likumdošanas principam un ļauj sabiedrībai saprast, kāpēc šādas tiesību normas ir pieņemtas, ir viena lieta. Otrs, vēl svarīgāks pienākums, ir tiesnešu spēja un prasme rezultātu paskaidrot sabiedrībai saprotamā veidā.  Nepietiek, ka likumdevējs ir izvērtējis šo tiesību normu saturisko atbilstību vispārējiem tiesību principiem, Satversmei, starptautiskajām tiesībām, Eiropas Savienības tiesībām. Ja sprieduma rezultāts ir pretrunā sabiedrības vairākuma interesēm, tad tas nekādi nenodrošinās to, ka sabiedrības uzticība tiesībām un valstij nostiprinās un pieaug. Diemžēl tā tas ir.

Tiesa tagad ir nolaidusi priekškaru nodokļu naudas sadalījumam. Rīgas Tehniskā universitāte un Stradiņa universitāte droši vien svin, dejo un priecājas par savu uzvaru. Taču liela sabiedrības daļu to redz kā kapitulāciju atvērtas sabiedrības priekšā un būtisku demokratizācijas procesa bremzi. Kāda studente, pašvaldības darbiniece, man vakar atklāti pateica, ka šis spriedums nāks par ļaunu tieši viņiem pašiem: „Mums nav ko slēpt, mēs visu maksājam godīgi un pamatoti. Tagad cilvēki kļūs aizdomīgi un atkal sāksies neuzticēšanās pašvaldībai un naudas sadalījumam”. Efekts ir nelāgs. Vai to bija iespējams labot? Jā, negatīvo ietekmi uz publisko domu varēja mazināt aktīvāka un ieinteresētāka sprieduma skaidrošana plašos sabiedrības slāņos. Nevis noberot grūti „iztulkojamu“ juridisko tekstu žurnālistiem, bet gan uzņemoties iniciatīvu pašiem.  Norādot uz likumdevēju un prezidenta komunikācijas neveiksmēm kā priekšnoteikumu šāda sprieduma iznākumam. Tas nozīmē, ka juristiem būtu jāiemācās gudrāk, labāk un drosmīgāk komunicēt ar sabiedrību, izskaidrojot savu spriedumu jēgu un iemeslus. Pagaidām tas netiek darīts profesionāli un gudri. Informācija satrauktajam ir tas pats kas ēdiens izsalkušajam. To piegādāt ir pienākums, nevis klapatas. Citādi korekts jurista darbs nevis stiprina, bet gan grauj sabiedrības ticību savai valstij.

Nesaprotamā Luksemburgas tiesas versija

EST spriedums Rimšēviča lietā neiejaucoties nacionālās valsts kompetencē. Pret viņu izvirzītās krimināllietas sastāvs neesot izmainīts. Latvija turpināšot iesākto kriminālprocesu centrālās bankas prezidenta lietā. Vai Ilmārs Rimšēvičs tiks notiesāts vai attaisnots, to parādīšot nākotne. Šādi spriež cilvēki, kas savādajā EST spiedumā ir iedziļinājušies un saprot juristu formulējumus. Viņu nav daudz. Pārējie nesaprot neko.

Pārējiem jeb visplašākajai sabiedrībai 2019. gada februārī tika paziņots, ka Eiropas Savienības Tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā par Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam noteiktajiem amata ierobežojumiem. Viņš var atgriezties bankā. Prasību tiesā bija cēlis gan pats bijušais bankas prezidents, gan Eiropas centrālā banka (ECB). Protestējot pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lēmumu, ar kuru Rimšēvičs tika atstādināts no amata, jo tiek turēt aizdomās par tirgošanos ar ietekmi un kukuļņemšanu.

Tagad „Eiropa“ viņu attaisno. Ko konstatēja sabiedrība?  „Jānis“, „Andra“ vai „Roberts“ ar šo nonāca pie slēdziena, ka Ilmārs Rimšēvičs nav vainīgs. Tātad – attaisnots. Reakcija bija sašutums par to, ka atkal „tiesa pie mums ir korumpēta“, ja izvirza smagas apsūdzības tik nevainīgam cilvēkam, kuru Eiropas Tiesa atjauno amatā. Punkts. Jūs vaicāsiet, kāpēc caurmēra iedzīvotājs ir tik intelektuāli sekls, ka nesaprot sprieduma būtību? Tas notiek tāpēc, ka tiesai nerūp, vai nodokļu maksātāji saprot vai nesaprot spriedumu. Viņi saņem algu, spriež atbilstoši likumam un neko nav pārkāpuši. Ko domā reņģēdājs, kas samaksā viņu algu, kungus Luksemburgā neinteresē.  Sekas, kuras viņu spriedums izraisa sabiedrībā, viņus vispār neinteresē, jo tas neietilpst amata pienākumos. Tā vienmēr ir bijis – diplomāti, ierēdņi un juristi runā sev saprotamā valodā, kuru citi nesaprot, un šādā sabiedrībā slīcēju glābšana ir slīkoņu pašu lieta. Vai šeit nav pamata izvirzīt būtiskas pretenzijas spiedējiem par viņu nevēlēšanos vai nespēju izskaidrot savu pieeju? Lai sabiedrība saprastu, „kurš zaga“ un „kurš tika apzagts“?

KNAB Rimšēviču aizturēja pirms gada. EST pasteidzās lemt viņa labā pirms Latvijas tiesas reāla gala iznākuma. Juridiski viss esot kārtībā. Palasot komentārus par šo tēmu, var uzzināt, ka visi ir rīkojušies pareizi: ECT, mūsu iestādes, KNAB un prokuratūra, pašu Ilmāru Rimšēviču un ECB ieskaitot. Visi ir apmierināti, izņemot mūs – tos, kas maksā nodokļus tiesnešu algām. Komplicētā EST sprieduma nesapratne Latvijas politiķos un sabiedrības visplašākajos slāņos ir fakts. Juridiskās procedūras epizodi tauta uztvēra kā galaiznākumu tāpēc, ka rezultātu mums nobēra priekšā kā  kodētus graudus uz ietves. Ja gribi saprast – iedziļinies. Ja negribi – pats muļķis. Rezultātā publiskā doma demonstrē vilšanos tiesu sistēmā un taisnīguma izredzēs mūsu valstī.

Saites ar sabiedrību – demokrātijas priekšnoteikums

Atvērtas, demokrātiskas valsts institūciju svarīgs pienākums ir ne tikai veikt profesionāli savu darbu, bet arī izskaidrot paveikto iedzīvotājiem. Proti – vēlētājiem. Lielu darba daļu šajā gadījumā var palīdzēt realizēt mediji, ja viņiem izdodas iztulkot juridisko informāciju saprotamā valodā. Taču atbildība par to, vai sabiedrība saprot vai nesaprot spriedumus, ir tomēr pašu juristu pienākums. Tie laiki, kad spriedumus pameta publikai uzknābāšanai, ir garām. Tagad ir jāpaskaidro un jāpamato pašiem. Nevienam nepalīdz nesaprotamu terminu virknēšana un izvairīgas atbildes vienaldzīgā intonācijā. Sabiedrības informatīvais komforts ir nepieciešamība, nevis greznība. Tā jānodrošina amatpersonām un varas realizētājiem pašiem. Pieļauju, ka visiem nav pietiekošas kompetences, kā reāli realizēt komunikatīvas saites ar sabiedrību, lai vēlētāji un nodokļu maksātāji saprastu, kas nospriests, kā un kāpēc izlemts tieši tā. Šim nolūkam kalpo publisko attiecību speciālisti, kuriem jāspēj iztulkot sarežģītu informāciju saprotamā valodā, lai pēc tam to piegādātu visplašākajiem sabiedrības slāņiem lakoniski un izsmeļoši. Diemžēl ne vienmēr šis darba etaps tiek nodrošināts kvalitatīvi un profesionāli. Tā noticis arī šoreiz. Tauta saprot nepareizi. Vainīgais ir tas, kurš nemāk vai nespēj sakarīgi informēt un paskaidrot. Jāpiezīmē, ka juristi nav vienīgie, kas paši nerūpējas par sakarīgas informācijas nonākšanu pie tautas. Ļoti slikti šajā jomā uzvedas arī politiķi – gan Latvijas gan Eiropas Savienības līmenī. Tāpēc nav jābrīnās nedz par pašreizējo vēlētāju priekšvēlēšanu eiroskepsi, nedz arī par SKDS konstatējumu, ka šā gada februārī rekordliels iedzīvotāju īpatsvars (55%) ir atzinuši, ka vairs neseko politiskajām aktivitātēm Latvijā. Varas nespēja komunicēt ar sabiedrību nav akceptējams fakts, jo var izraisīt negatīvus efektus publiskajā domā. Ar vislabākajiem nodomiem var nobruģēt ceļu uz elli. Tā tas ir noticis arī šoreiz.

Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

kasjauns pozingis

Aizvakar iemetu kā oli Tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porzinģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības  sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.

Jēdziens “mana nodokļu nauda” ir ļoti parasts jēdziens  medijos un nozīmē iebildumus pret valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izmantojumu.

Iemetot šo tvītu tviterezerā neparedzēju  grandiozo emociju uzbangojumu, kas tam sekoja.  Pirmie noreaģēja basketbola gladiatoru fani un mobilizēja munīciju “sliktās ziņas” nesējas iznīcināšanai – uzbrūkot man kā personai. Tiem sekoja skauģi un konkurenti[1], kurus es personīgi nepazīstu, bet tagad esmu apskatījusi un sapratusi, kādi Latvijā izskatās cilvēki “ar melnām sirdīm”.

Tie piemeta pagales “ sociālās inkvizīcijas ugunskuram” ar neslēptu kaisli un prieku. Tieši tāpat kā viduslaikos, kad dedzināja raganas. Nabaga kompleksu nomāktie skauģi ir motors šadās publiskās vajāšanas akcijās. Tā tas ir bijis vienmēr un turpinās arī šodien. Labi, ka ir šāds sociālais forums, kurā viņus var labi redzēt un apskatīt viņu kaislību vājības tuvplānā. Kā zem lupas. Tas ir ļoti interesants fenomens un nopietnas pētniecības vērts. Skaudības grāmata man pusrakstīta. Vakardienas tvitervētra darbu pie tās paātrinās.

Tātad – ko varu secināt? Ļoti interesantas lietas.

Varēju papētīt, kā basketbolista fani un skauģi sagroza manu vēstījumu, lai attaisnotu savu agresivitāti. “Samaksāt Porziņģim” šajā gadījumā nozīmēja – paņemt līdzekļus no mūsu kopējās nodokļu maksātāju naudas un faktiski “sableķot” apdrošinātājam. Lai apmierinātu pašu sportistu un stalli, kas pieņēmis darbā Liepājas Porziņģi. Jā, šī nauda nenonāca paša Porziņģa kabatā, lai gan tai faktiski pēc apdrošināšanas darījumu loģikas bija jānāk no viņa maka. [2]  Apdrošināšanu, acīmredzot, pieprasīja arī saimnieki, jo Porziņģis jau nepieder sev, bet kādam aizjūras basketbola stallim. Stallis prasa daudz. Porziņģis arī pelna daudz, sporta algotņa darbs ir viņa bizness un par savu apdrošināšanu būtu jāprotas maksāt pašam, nevis iebāzt roku nodokļu maksātāju kabatās. Turklāt nav svarīgi, kāda bija faktiskā no nodokļu maksātāju kabatas izņemtās naudas plūsmas shēma, bet jautājums, vai mums visiem jāmaksā, lai apmierinātu mazvērtības kompleksu apsēstās nācijas daļas ambīcijas?

Atliek noskaidrot, vai mūsu valsts ir tik bagāta, ka varam atļauties, aci nepamirkšķinot, samaksāt par viņa apdrošināšanu izmantošanai valsts izlasē? Domāju, ka tik elementāri vienkārši tas nav, jo visi Latvijā nav basketbola profesionāļu fani. Visi neiekļaujas kopīgajā spēlēs sajūsmā. Visiem basketbols nav pats par sevi saprotams investējums uz patriotisma altāra.

Tieši šāds arī bija mans jautājums: vai Latvija var atļauties maksāt par profesionāla gladiatora īrēšanu valstsvienībā šādu summu no nodokļu kases?

Var vai nevar?  Grib vai negrib? Vai to drīkst izlemt politiķi un basketa fani, vai tomēr būtu jāpajautā arī pārējiem?

 

 

Domāju, ka atrastos ziedotāji un saziedotu tie, kam šāda spēle ir svarīga. Uzskatu, ka Latvijas Basketbola savienībai pašai bija jāatrod nauda Porziņģa apdrošināšanai, nevis jāpasmeļ no kopīgā katla. Par to bija mans tvīts.

Kāpēc tvitera kopienas reakcija bija tik agresīva un pāremocionāla?

Tāpēc, ka Latvijā nav pieņemts apspriest šādus jautājumus publiski. Vietējā mēroga varoņi un slavenības var rīkoties kā vēlas un pārkāpt normālas ētikas un loģikas principus. Tāpēc arī basketbola politiskie vadītāji bez šaubīšanās nevis meklēja “naudu Porziņģa stallim” ārpus nodokļu naudas  (kā to spiesti darīt citu sporta veidu producenti), bet uzreiz grāba no mūsu kopējās nodokļu kasītes. Tāpēc, ka “tauta mīl varoņus” un “rezerves iespējas” paliks viņu partiju finansējumam. Vēlēšanas taču tuvojas.

Esmu ievērojusi, ka sporta un reliģijas fanātiķi ir diezgan līdzīgi un nespēj sev svarīgas tēmas apspriest racionāli.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums joprojām ir vajadzīgi varoņi un sportā tos iegūt visvieglāk un ērtāk. Sportists ir daļas Latvijas sabiedrības galvenais spožums. Visi ārsti, medmāsiņas, skolotāji un RIMI pārdevēji var iet bekot un “nav neko TĀDU darījuši Latvijas labā”, kā profesionāls basketbolists vai tenisiste starptautiskajos laukumos vai kortos. Vārdu sakot, ja neesat sporta profesionālis un nepelnāt miljonus, tad esat nulle.

Godīgs darbs citā jomā neskaitās nopietns ieguldījums valsts labā (pēc šīs loģikas). Šī ir atpalikušo valstu loģika. Arī Āfrikas tuksnešos puikas dzenā bumbu pa piemēslotajiem atkritumu laukumiem un sapņo kļūt par Bekhemu vai Ibragimoviču tikai tāpēc, ka “nekas cits vispār neskaitās”. Derīga ir tikai profesionālā sporta vai mafijas karjera.

Esmu redzējusi šādas ainas savā žurnālistes darbā un šausmās nodrebinājusies no šāda skata, kas Latvijā šķiet neiespējams. Taču tvitervētra par Porziņģa apdrošināšanas naudu latviešu valodā nozīmē, ka mentāli neesam tālu no Zimbabves vei Ziloņkaulkrasta pūļa loģikas.  Man liekas, ka ir pienācis laiks visiem Latvijā piešķirt vērtību. Visiem cilvēkiem. Visās profesijās. Izbeigt neracionāli jūsmot par puišiem un meitenēm, kas (izmantojot Latvijas resursus ir izgājuši cauri budžeta grupām) un tagad pelna piķi ārzemēs. Lai viņi to dara, taču šāds process liek padomāt par sistēmas maiņu un apstādināt sajūsmas palus aizbraucēju pēdās.

Man šis Porziņģa gadījums šķiet dažādu tēmu apspriešanas vērts notikums. Piemēram, iespējams, ka nav saprātīgi skolot pa valsts naudu tik daudz fiziķu, ja viņi pēc tam visi aizbrauc uz strādā zviedru privātajos pētnieciskajos staļļos.

Var gadīties, ka ir jēga publiski apspriest arī profesionālā sporta būtiskos jautājumus. Šodienas sports vairs nav tāds, kādu pielūdza mans tēvs un darīja visu Latvijas kalnu slēpošana sporta attīstībai Latvijā un ārvalstīs. Vairs nav arī mana laika sporta ideālisma, kuru tomēr izdevies ieaudzināt bērnos, kas sporto joprojām.

Šodienas profesionālais sports ir skarba gladiatoru ikdiena, kas maz līdzinās olimpisko principu loģikai un ir galvenokārt atkarīgs no naudas investīcijām, dopinga un paranormālas veiksmes. To zinu. Tieši tāpēc uzskatu, ka ir pienācis laiks nopietni izlemt arī Latvijā, kādus sporta veidus un sportistus par kādu naudu turpināsim atbalstīt no kopējas vai ziedotās kases.

Tā ir ļoti plaša tēma un attiecas uz visiem (nevis tikai uz “sporta komiteju”). Pieļauju, ka arī šajā virzienā uzbangos kaislības, jo Padomju Savienības laika “iedibinātie” dārgie sporta veidi nospiež Latviju pie zemes un nav pa kabatai nedz mums, nedz pašiem sportistiem.

Par patriotismu un sporta ieguldījumiem Latvijas tēla veidošanā. Esmu PR tēmu gan studējusi, gan pētījusi zinātniski. Par to varam diskutēt plaši, bet šajā gadījumā izteikšos ļoti īsi (bloga ietvaros).

Vai profesionālais sports ir Latvijas “labā tēla” ģenerētājs ārvalstīs?

  • Valsts vērtību un pozitīvo tēlu nenosaka augsta ranga sportistu skaits un viņu uzvaras.
  • Sportistu atpazīstamība funkcionē tikai un vienīgi fanu kluba ietvaros (savā un citās valstīs). Par to pašu Ibragimoviču zviedri smīnēs kopā ar franču vai portugāļu nefaniem.
  • PR praksē ir sen noskaidrots, ka “iekšpusē” valda viens pieņēmums un “no malas” izskatās citādi. Arī sporta jomā. Piemēram, hokejistu nebeidzamie zaudējumi ārvalstu turnīros un fanu klaigājošie pūļi nekādā veidā neveicina pozitīvu Latvijas tēla uzburšanu ārvalstīs. Tā paša Porziņģa  vizuāli (tehniski) neveiksmīgi izstrādātās fotogrāfijas RIX arī panāk pretēju efektu cerētajam utt. Starp citu, sporta PR ir lieliska tēma, kas ir atsevišķas sarunas vērta.
  • Attīstījās valstīs jau sen skaidrs, ko var un ko nevar atļauties sportā. Nedomāju, ka Igaunija ir sliktākā situācijā tikai tāpēc, ka “viņi nespēlē hokeju”. Ja trūcīga valsts Latvija atrauj valsts naudu bērniem, vientuļām mammām, pensionāriem (kas saņem 10 -15x mazāku pensiju nekā tās pašas pieredzes sirmgalvji Vācijā vai Norvēģijā) un samaksā profesionālajam sportistam (viņa stallim), tad ARĪ “no malas” tas izskatās slikti un nožēlojami. Tas izskatās pēc tukšas bravūras.

Tātad – samaksājot 123 000 eiro par Porziņģa noīrēšanu Latvijas valsts vienībā, maksātāji ir rīkojušies nepārdomāti. Tas, ka sporta patriotisms ir vienas sabiedrības daļas kaislība, nozīmē, ka šiem karsējiem savas izpriecas arī jāfinansē. Ja spēlētājs no ASV maksā tik dārgi un nauda viņa īrei jāsmeļ no kopējās kases (kas regulē trūcīgāko slāņu pārticības līmeni), tad no šādām aktivitātēm turpmāk vajadzētu atteikties.

Lai fani un karsēji laimīgi dzīvo tālāk uz fano par savu elku.

Taču mēs pārējie, kas neesam Porziņģa fani, arī varam drīkstam un uzdrošināmies pateikt, ka profesionālais sports un tā atbalstīšana nav visas tautas lieta. Man un tūkstošiem citu tautiešu Latvija nekļūs mazāk vērtīga, ja mūsu basketbolisti neuzvarēs kādā čempionātā. Tāpēc uzskatu, ka Latvijai nav jāpērk elites sportists savā komandā par katru cenu.

Piešķirsim visiem cilvēkiem vienādu vērtību, ja tie godprātīgi strādā savu darbu. RIMI pārdevēji un labi skolotāji tautai un valstij ir daudz vairāk vajadzīgi nekā pāris sporta profesionālu elites gladiatori. Labi, ja tādi mums ir. Taču neraudāsim, ja tādu mums nebūs.

Tas, ka politiķi sakarina uz sienām sportistu portretus godaplāksnēs zinātnieku, izgudrotāju un mākslinieku vietā ir, protams, politikas populisms.

Stāvēsim tam pāri un cienīsim savu valsti bez PSRS laika mazvērtības spazmām.

 

[1] No teātra kritikas, mediju,  LKP nomenklatūras, Rīgas domes administrācijas un zinātnes aprindām

[2] Ceru, ka patiešām nenonāca.

 

 

Digitālā bitcoin un mēs. Mainīsim atkal naudu?

2014. gada 8. maijā

Bitcoin ir digitālā nauda. Tā palīdz pirkt un pārdot ar datora vai viedtelefona palīdzību. Darījumu veic vienādranga (peer to peer) režīmā jeb pa tiešo starp pircēju un pārdevēju. Pārdošanu nepieskata centralizēta institūcija, bet tā balstās uz tīkla lietotāju akcepta bāzes. Maksājumi notiek šifrētā veidā un lietotāji ir anonīmi. Tātad pie mums ir ieradusies nauda, kas iztiek bez īstajiem starpniekiem (bankām), nodokļiem (Valsts Ieņēmumu dienesta) un pazemojošajām bankas maksājumu kartēm, kuru saturs par jūsu maciņa biezumu informē katra pirkuma pārdevēju visos veikalos.

Pašlaik viens «bitkons» maksā apmēram 100 eiro (līmenis ļoti svārstās) un transakcijas ātrums un trajektorijas krietni apsteidz banku maksājumu rutīnas. Paradīze klauvē pie mūsu durvīm. Kā rīkosimies? Laidīsim to iekšā un nomainīsim visus savus eiro un atlikušos latus pret «bitkoiniem»?

Protestēsim pret bankām?

Modernās sabiedrības neapmierinātība ar banku sistēmu nevienam nav pārsteigums. Dārgās transakciju izmaksas, direktoru sulīgās algas un visbeidzot pēdējo gadu krīzes ar neskaitāmām banku «glābšanas programmām» uz nodokļu maksātāju rēķina ir darījušas savu – banka nav mūsu mīluļu sarakstā. Vēl vairāk – nav pat argumentu lai pierādītu, ka vienīgais godīgais norēķinu veids modernajā sabiedrībā ir «laist visu savu naudu» caur bankām, kas faktiski ir privāta biznesa uzņēmumi ar savām peļņas interesēm.

Šodien «norēķināties godīgi» skaitās ļaut bankām «uzvārīties» uz mūsu rēķina, jo tikai tā valsts kase spēj piespiest mūs samaksāt visus nodokļus un nodevas, kas nepieciešami varas aparāta uzturēšanai. Tikai tā vara spēj izsekot mūsu naudas maka saturam un iekasēt sev daļu no tā.

Līdz ar jauno, alternatīvo maksāšanas līdzekļu parādīšanos pastāv risks, ka iedzīvotāji=pilsoņi=sabiedrība var izlauzties no esošās naudas uzskaites sistēmas un pārtraukt finansēt valsts politiskās un ekonomiskās varas izdevumus. Tā sakot – sabiedrība vairs nebūs nodokļu maksātāja un sekas šim virzienam var būt katastrofālas. Nebūs vairs to, kas maksās nodokļus skolu, transporta, sabiedriskā sektora, sporta, kultūras, varas aparāta ierēdņu (valdību, parlamentu, policiju un tiesu ieskaitot) un citu publisko izdevumu finansējumu. Tas nozīmē, ka ar valsti «būs cauri». Vismaz tās pašreizējā veidolā.

Virtuālā nauda apdraud valsti

Kas notiek, ja nauda apdraud gan nacionālās valstis, gan ūnijas, gan visu valsts pārvaldes sistēmu kopumā, jo paver jaunu norēķinu veidu – digitālo jeb kriptovalūtu, kas nav piesaistīta nevienai konkrētai valstij? Ar bitcoin tiek nojauktas naudas emitēšanas politiskās robežas, realizēta decentralizācija, veicot norēķinus tikai un vienīgi starp tiem, kas kaut ko pērk vai pārdod. Tas nozīmē, ka preču un pakalpojumu pirkšana iznāk lētāka, jo banka par katru transakciju no valsts uz valsti iekasē sev sulīgus procentus un/vai nodevas, bet bitcoin «par darbu paņem» tikai 0,0005%. Bez tam maksāšana un naudas iekasēšana ir anonīma. Neviens nezina, kurš ir maksātājs. Te neprasa pasi, personas kodu vai uzņēmuma reģistrācijas datus.

Ideāli?

Tieši tāpēc šo maksāšanas veidu visveiksmīgāk un straujāk pagaidām ir izmantojuši narkotiku tirgotāji. Zviedru Rikskriminalpolisen liecina, ka bitcoin vērtība aizvadīto divu gadu laikā ir pieaugusi 1000 reižu un pašlaik viens BTC maksā apmēram 100 eiro. Tā izplatība «kriminālajā pasaulē» izvēršas plašumā. Tas notiek šādi: 1) narkotiku pārdevējs «dārknetā» (ar speciālas programmatūras palīdzību) piedāvā savu preci, kuru pircējs apskata ar tās pašas programmas palīdzību; 2) pirkšana notiek ar e-naudu, anonīmi no digitālā maciņa, kas parādās internetā; 3) visi, kam ir pieeja specializētajai programmatūrai, redz, vai šajā maciņā ir nauda vai nav, un pēc tam apstiprina konkrēto maksājumu (3-8 apstiprinājumi ir norma); 4) maksāšanas sistēma ir šifrēta, lai izvairītos no hakeriem un zagļiem un naudas nonākšanai pārdevēja digitālajā maciņā, kas arī aizslēgts ar šifrētu atslēgu.

Pēdējo mēnešu laikā «bitkoini» ir reģistrēti kā galvenās lomas spēlētāji sešos narkotiku noziegumos Zviedrijā. Pērn decembrī Haparandas tiesā tika notiesāti četri narkotiku tirgoņi, kuru norēķini tika veikti tikai un vienīgi digitālajā naudā. Bandas vadoņa, 23 gadus vecā narkotiku pārdevēja datorā tika konstatētas simtiem transakciju un peļņa «bitkoinos» gandrīz viena miljona SEK vērtībā. Virtuālā nauda tika glabāta trijos «maciņos» un darījums tika veikts ar «Silk road» palīdzību, kuru policija oktobrī slēdza. Šoreiz apsūdzētais pats informēja policiju par kodiem un «atslēgas vārdiem». Pretējā gadījumā likuma sargiem nebūtu izdevies nokļūt līdz naudai.

Valstiska problēma

E- nauda jau sen sašķēlusi ekonomistu viedokļus un izraisījusi diskusijas likumdevēju līmenī. ASV ar šo jautājumu aktīvi nodarbojas jau divus gadus, tikko šis jautājums sasniedzis arī ASV kongresa līmeni.

Krievijā prokuratūra nupat aizliedza jebkāda veida maksājumus ar «bitkoiniem». Līdzīga nostāja ir arī Dānijā un Ķīnā.

Zviedrija par šo tēmu vēl «taustās», un varas pārstāvjiem e-naudas efekti vēl nav īsti izprotami, jo Eirokomisija tikai aprīlī grasoties pievērsties bitcoin un digitālās ekonomikas analīzei. Turpretī zviedru nodokļu pārvalde šo sfēru jau mēģina pārvaldīt, pieprasot nodokļus par bitcoin pirkšanu, un kopš decembra visiem zviedru uzņēmumiem, kas veic darījumus ar bitcoin, nākas reģistrēties Finanšu inspekcijā.

Turpretī Latvijas FKTK «bitkoin» un tamlīdzīgos finanšu instrumentus neuzskata par naudu un neiesaka to izmantošanu, jo tas neesot drošs maksāšanas līdzeklis. Arī Latvijas Banka neatbalsta transakcijas vai ieguldījumus virtuālās valūtās. Pēc FKTK domām, «bitcon pēc būtības drīzāk ir uztverams kā prece jeb produkts, kuru var izmantot kā maiņas līdzekli, ja puses par to vienojas, tādējādi šis instruments nav pielīdzināms legālam maksāšanas līdzeklim» (Delfi, Bizness, 2014.13.02).

Tas nozīmē, ka bitcon Latvijā neskaitās nauda un tiem, kas ar to pērk un pārdod, nav jāuztraucas par PVN vai cita veida nodokļu nemaksāšanu. «Tā ir naudiņa, kas palīdz izvairīties no nodokļiem, jo tie neuzrādās nekādās ienākumu deklarācijās,» konstatē interneta čatā «Tomi», un viņam piebalso arī citi uzsverot, ka «kriptovalūtas drīz pārņems naudas sistēmu». Amizanti, ka «bankas un valsts vara pagaidām nevar izdomāt, kā pārņemt šos virtuālos maksāšanas līdzekļus savā pārziņā, tāpēc arī ārdās», secinot – «kamēr šai naudai nav tikuši klāt baņķieri (naudas mijēji un aizdevēji) un varas mafija ar savu nodokļu sistēmu, tikmēr šādu norēķinu sistēmu mums vajag izmantot» (Ierindas pilsonis).

Izrādās, ka arī Latvijā pastāv «bitkoinu» legalizācijas problēma, tikai mūsu atbildīgās institūcijas šai krīzei nav gatavas, tāpat kā FKTK nebija uz starta iepriekšējo krīžu situācijās. Starp citu, Latvijas investīciju zelta tirgotājs un valūtas maiņas pakalpojumu sniedzējs «Tavex» 28.janvārī ir iesniedzis oficiālu pieprasījumu attiecīgajām valsts iestādēm par «Bitcoin», jo apsver iespēju tuvākajā nākotnē sākt tirdzniecību ar šo un līdzīgiem finanšu instrumentiem. Uzņēmums jautājis Finanšu ministrijai, Valsts ieņēmumu dienestam, Latvijas Bankai, FKTK un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam, kas tad patiesībā ir «Bitcoin» – valūta, virtuālā/digitālā nauda, prece vai izejviela (commodity), pakalpojums, finanšu instruments, kapitāla vērtspapīrs, elektroniskā nauda, kā arī to, kādi nodokļi tiek aprēķināti šāda instrumenta izmantošanas gadījumā. Pagaidām vēl valsts institūcijas nekādus skaidrojumus neesot sniegušas. (Delfi, 2014.05.02)

Berlīnes «bitkoinu» kafejnīca un nākotne

Bitcon zviedru apvienības priekšsēdētājs Mats Henriksons uzskata, ka e-naudas lietotāju vairākums nepavisam neesot tikai kriminogēno aprindu ļaudis. Ap 10 000 cilvēku SWE robežās šodien norēķinās ar bitcoin naudu legālos darījumos, un zināma problēma, protams, esot hakeru uzbrukumi elektroniskās naudas maciņiem internetā. Amerikāņu Wired tikko informēja par kādu hakeru aplaupītu personu, kuram tika nozagti «bitkoini» 500 000 USD vērtībā. Matsam Henriksonam liekas, ka šis gadījums ir izņēmums. Ikviens interneta darījums šodien ir riskants.

Tikmēr Jorgs Platcers Berlīnes kafejnīcā «Room 77» turpina norēķināties ar klientiem «bitkoinos».

«Tas ir sensacionāli un grandiozi, es jūtos lieliski. Jā, mani klienti man maksā ar e-naudu. Pirmām kārtām tas ir kolosāli, jo man nav jārēķinās ar bankām. Jūtos kā eiforisks pionieris,» atzīstas hamburgerbāra īpašnieks. Pats – kādreizējais hakeris un kiberpanks.

«Par kibernaudu visi sapņoja jau sen. Taču mēs šeit «Room 77» uz Graefestrasse Berlīnē pirmie sākām pieņemt maksājumus «bitkoinos». Pirmie visā pasaulē! Vienlaikus ar mums to sāka darīt arī kāds bārs Ņujorkā, bet šie strauji bankrotēja,» smejas Jorgs un uzskaita iemeslus sava biznesa uzplaukumam: 1) klienta nauda ir viņa telefonā, 2) biznesa ideja izslēdz nodokļus, kurus jāmaksā bankas karšu īpašniekiem, 3) tas ir ērti un parocīgi gan pircējam, gan pārdevējam.

Var gadīties, ka «bitkoins» tomēr ir kaut kas vairāk par «preci, kuru var izmantot kā maiņas līdzekli» (FKSK) vai valūtu (Finansinspektionen).

Var gadīties, ka tas ir ķieģelis kādas jaunas, daudz taisnīgākas publiskās ēkas celtniecībā arī pie mums.

Kā jums liekas?