Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

kasjauns pozingis

Aizvakar iemetu kā oli Tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porzinģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības  sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.

Jēdziens “mana nodokļu nauda” ir ļoti parasts jēdziens  medijos un nozīmē iebildumus pret valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izmantojumu.

Iemetot šo tvītu tviterezerā neparedzēju  grandiozo emociju uzbangojumu, kas tam sekoja.  Pirmie noreaģēja basketbola gladiatoru fani un mobilizēja munīciju “sliktās ziņas” nesējas iznīcināšanai – uzbrūkot man kā personai. Tiem sekoja skauģi un konkurenti[1], kurus es personīgi nepazīstu, bet tagad esmu apskatījusi un sapratusi, kādi Latvijā izskatās cilvēki “ar melnām sirdīm”.

Tie piemeta pagales “ sociālās inkvizīcijas ugunskuram” ar neslēptu kaisli un prieku. Tieši tāpat kā viduslaikos, kad dedzināja raganas. Nabaga kompleksu nomāktie skauģi ir motors šadās publiskās vajāšanas akcijās. Tā tas ir bijis vienmēr un turpinās arī šodien. Labi, ka ir šāds sociālais forums, kurā viņus var labi redzēt un apskatīt viņu kaislību vājības tuvplānā. Kā zem lupas. Tas ir ļoti interesants fenomens un nopietnas pētniecības vērts. Skaudības grāmata man pusrakstīta. Vakardienas tvitervētra darbu pie tās paātrinās.

Tātad – ko varu secināt? Ļoti interesantas lietas.

Varēju papētīt, kā basketbolista fani un skauģi sagroza manu vēstījumu, lai attaisnotu savu agresivitāti. “Samaksāt Porziņģim” šajā gadījumā nozīmēja – paņemt līdzekļus no mūsu kopējās nodokļu maksātāju naudas un faktiski “sableķot” apdrošinātājam. Lai apmierinātu pašu sportistu un stalli, kas pieņēmis darbā Liepājas Porziņģi. Jā, šī nauda nenonāca paša Porziņģa kabatā, lai gan tai faktiski pēc apdrošināšanas darījumu loģikas bija jānāk no viņa maka. [2]  Apdrošināšanu, acīmredzot, pieprasīja arī saimnieki, jo Porziņģis jau nepieder sev, bet kādam aizjūras basketbola stallim. Stallis prasa daudz. Porziņģis arī pelna daudz, sporta algotņa darbs ir viņa bizness un par savu apdrošināšanu būtu jāprotas maksāt pašam, nevis iebāzt roku nodokļu maksātāju kabatās. Turklāt nav svarīgi, kāda bija faktiskā no nodokļu maksātāju kabatas izņemtās naudas plūsmas shēma, bet jautājums, vai mums visiem jāmaksā, lai apmierinātu mazvērtības kompleksu apsēstās nācijas daļas ambīcijas?

Atliek noskaidrot, vai mūsu valsts ir tik bagāta, ka varam atļauties, aci nepamirkšķinot, samaksāt par viņa apdrošināšanu izmantošanai valsts izlasē? Domāju, ka tik elementāri vienkārši tas nav, jo visi Latvijā nav basketbola profesionāļu fani. Visi neiekļaujas kopīgajā spēlēs sajūsmā. Visiem basketbols nav pats par sevi saprotams investējums uz patriotisma altāra.

Tieši šāds arī bija mans jautājums: vai Latvija var atļauties maksāt par profesionāla gladiatora īrēšanu valstsvienībā šādu summu no nodokļu kases?

Var vai nevar?  Grib vai negrib? Vai to drīkst izlemt politiķi un basketa fani, vai tomēr būtu jāpajautā arī pārējiem?

 

 

Domāju, ka atrastos ziedotāji un saziedotu tie, kam šāda spēle ir svarīga. Uzskatu, ka Latvijas Basketbola savienībai pašai bija jāatrod nauda Porziņģa apdrošināšanai, nevis jāpasmeļ no kopīgā katla. Par to bija mans tvīts.

Kāpēc tvitera kopienas reakcija bija tik agresīva un pāremocionāla?

Tāpēc, ka Latvijā nav pieņemts apspriest šādus jautājumus publiski. Vietējā mēroga varoņi un slavenības var rīkoties kā vēlas un pārkāpt normālas ētikas un loģikas principus. Tāpēc arī basketbola politiskie vadītāji bez šaubīšanās nevis meklēja “naudu Porziņģa stallim” ārpus nodokļu naudas  (kā to spiesti darīt citu sporta veidu producenti), bet uzreiz grāba no mūsu kopējās nodokļu kasītes. Tāpēc, ka “tauta mīl varoņus” un “rezerves iespējas” paliks viņu partiju finansējumam. Vēlēšanas taču tuvojas.

Esmu ievērojusi, ka sporta un reliģijas fanātiķi ir diezgan līdzīgi un nespēj sev svarīgas tēmas apspriest racionāli.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums joprojām ir vajadzīgi varoņi un sportā tos iegūt visvieglāk un ērtāk. Sportists ir daļas Latvijas sabiedrības galvenais spožums. Visi ārsti, medmāsiņas, skolotāji un RIMI pārdevēji var iet bekot un “nav neko TĀDU darījuši Latvijas labā”, kā profesionāls basketbolists vai tenisiste starptautiskajos laukumos vai kortos. Vārdu sakot, ja neesat sporta profesionālis un nepelnāt miljonus, tad esat nulle.

Godīgs darbs citā jomā neskaitās nopietns ieguldījums valsts labā (pēc šīs loģikas). Šī ir atpalikušo valstu loģika. Arī Āfrikas tuksnešos puikas dzenā bumbu pa piemēslotajiem atkritumu laukumiem un sapņo kļūt par Bekhemu vai Ibragimoviču tikai tāpēc, ka “nekas cits vispār neskaitās”. Derīga ir tikai profesionālā sporta vai mafijas karjera.

Esmu redzējusi šādas ainas savā žurnālistes darbā un šausmās nodrebinājusies no šāda skata, kas Latvijā šķiet neiespējams. Taču tvitervētra par Porziņģa apdrošināšanas naudu latviešu valodā nozīmē, ka mentāli neesam tālu no Zimbabves vei Ziloņkaulkrasta pūļa loģikas.  Man liekas, ka ir pienācis laiks visiem Latvijā piešķirt vērtību. Visiem cilvēkiem. Visās profesijās. Izbeigt neracionāli jūsmot par puišiem un meitenēm, kas (izmantojot Latvijas resursus ir izgājuši cauri budžeta grupām) un tagad pelna piķi ārzemēs. Lai viņi to dara, taču šāds process liek padomāt par sistēmas maiņu un apstādināt sajūsmas palus aizbraucēju pēdās.

Man šis Porziņģa gadījums šķiet dažādu tēmu apspriešanas vērts notikums. Piemēram, iespējams, ka nav saprātīgi skolot pa valsts naudu tik daudz fiziķu, ja viņi pēc tam visi aizbrauc uz strādā zviedru privātajos pētnieciskajos staļļos.

Var gadīties, ka ir jēga publiski apspriest arī profesionālā sporta būtiskos jautājumus. Šodienas sports vairs nav tāds, kādu pielūdza mans tēvs un darīja visu Latvijas kalnu slēpošana sporta attīstībai Latvijā un ārvalstīs. Vairs nav arī mana laika sporta ideālisma, kuru tomēr izdevies ieaudzināt bērnos, kas sporto joprojām.

Šodienas profesionālais sports ir skarba gladiatoru ikdiena, kas maz līdzinās olimpisko principu loģikai un ir galvenokārt atkarīgs no naudas investīcijām, dopinga un paranormālas veiksmes. To zinu. Tieši tāpēc uzskatu, ka ir pienācis laiks nopietni izlemt arī Latvijā, kādus sporta veidus un sportistus par kādu naudu turpināsim atbalstīt no kopējas vai ziedotās kases.

Tā ir ļoti plaša tēma un attiecas uz visiem (nevis tikai uz “sporta komiteju”). Pieļauju, ka arī šajā virzienā uzbangos kaislības, jo Padomju Savienības laika “iedibinātie” dārgie sporta veidi nospiež Latviju pie zemes un nav pa kabatai nedz mums, nedz pašiem sportistiem.

Par patriotismu un sporta ieguldījumiem Latvijas tēla veidošanā. Esmu PR tēmu gan studējusi, gan pētījusi zinātniski. Par to varam diskutēt plaši, bet šajā gadījumā izteikšos ļoti īsi (bloga ietvaros).

Vai profesionālais sports ir Latvijas “labā tēla” ģenerētājs ārvalstīs?

  • Valsts vērtību un pozitīvo tēlu nenosaka augsta ranga sportistu skaits un viņu uzvaras.
  • Sportistu atpazīstamība funkcionē tikai un vienīgi fanu kluba ietvaros (savā un citās valstīs). Par to pašu Ibragimoviču zviedri smīnēs kopā ar franču vai portugāļu nefaniem.
  • PR praksē ir sen noskaidrots, ka “iekšpusē” valda viens pieņēmums un “no malas” izskatās citādi. Arī sporta jomā. Piemēram, hokejistu nebeidzamie zaudējumi ārvalstu turnīros un fanu klaigājošie pūļi nekādā veidā neveicina pozitīvu Latvijas tēla uzburšanu ārvalstīs. Tā paša Porziņģa  vizuāli (tehniski) neveiksmīgi izstrādātās fotogrāfijas RIX arī panāk pretēju efektu cerētajam utt. Starp citu, sporta PR ir lieliska tēma, kas ir atsevišķas sarunas vērta.
  • Attīstījās valstīs jau sen skaidrs, ko var un ko nevar atļauties sportā. Nedomāju, ka Igaunija ir sliktākā situācijā tikai tāpēc, ka “viņi nespēlē hokeju”. Ja trūcīga valsts Latvija atrauj valsts naudu bērniem, vientuļām mammām, pensionāriem (kas saņem 10 -15x mazāku pensiju nekā tās pašas pieredzes sirmgalvji Vācijā vai Norvēģijā) un samaksā profesionālajam sportistam (viņa stallim), tad ARĪ “no malas” tas izskatās slikti un nožēlojami. Tas izskatās pēc tukšas bravūras.

Tātad – samaksājot 123 000 eiro par Porziņģa noīrēšanu Latvijas valsts vienībā, maksātāji ir rīkojušies nepārdomāti. Tas, ka sporta patriotisms ir vienas sabiedrības daļas kaislība, nozīmē, ka šiem karsējiem savas izpriecas arī jāfinansē. Ja spēlētājs no ASV maksā tik dārgi un nauda viņa īrei jāsmeļ no kopējās kases (kas regulē trūcīgāko slāņu pārticības līmeni), tad no šādām aktivitātēm turpmāk vajadzētu atteikties.

Lai fani un karsēji laimīgi dzīvo tālāk uz fano par savu elku.

Taču mēs pārējie, kas neesam Porziņģa fani, arī varam drīkstam un uzdrošināmies pateikt, ka profesionālais sports un tā atbalstīšana nav visas tautas lieta. Man un tūkstošiem citu tautiešu Latvija nekļūs mazāk vērtīga, ja mūsu basketbolisti neuzvarēs kādā čempionātā. Tāpēc uzskatu, ka Latvijai nav jāpērk elites sportists savā komandā par katru cenu.

Piešķirsim visiem cilvēkiem vienādu vērtību, ja tie godprātīgi strādā savu darbu. RIMI pārdevēji un labi skolotāji tautai un valstij ir daudz vairāk vajadzīgi nekā pāris sporta profesionālu elites gladiatori. Labi, ja tādi mums ir. Taču neraudāsim, ja tādu mums nebūs.

Tas, ka politiķi sakarina uz sienām sportistu portretus godaplāksnēs zinātnieku, izgudrotāju un mākslinieku vietā ir, protams, politikas populisms.

Stāvēsim tam pāri un cienīsim savu valsti bez PSRS laika mazvērtības spazmām.

 

[1] No teātra kritikas, mediju,  LKP nomenklatūras, Rīgas domes administrācijas un zinātnes aprindām

[2] Ceru, ka patiešām nenonāca.

 

 

28 thoughts on “Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

  1. Man patīk kritērijs, ko izmanto veselības aprūpes vērtēšanai, bet der arī dzīvei kā tādai: veselības aprūpe laba ir tad, ja pēc bērnu fiziskā stāvokļa (zobi, stāja, muskuļi utt.) nevar pateikt, vai bērnam vecāki ir baņķieri, vai sētnieki. Profesionālajiem sportistiem vispār nevajadzētu maksāt neko un nekad, arī tiem, kas ir valsts izlasē vai pretendē uz to tikai tad, ja viņi uzrādīs ļoti labus rezultātus, nevis aizbrauks atrādīties (gadīties var katram, bet, ja nekas nespīd, tad lai kuļas pats, kā māk).
    Un invalīdu sports: cik atceros, tad sākumā Latvija uz lielajiem pasākumiem sūtīja cilvēkus ar vieglu garīgo atpalicību, tagad tie, kas lemj par prēmijām stāsta, ka paralimpiskās spēles, tā jau neesot īsta olimpiāde. Nu jā, skatās mazāks skaits. Lai gan tieši invalīdi varētu iedvesmot. Varbūt pat tādu, kas ārzemēs pelnīs lielu naudu, un pats apdrošināsies, lai izlasei palīdzētu.

  2. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #91 (11.09.-17.09.). – BALTAIS RUNCIS

  3. Visbēdīgāk ir tiem, kam tāds sports bijis nebijis … kā man. Valsts šķiežās ar 100K pa labi pa kreisi… Kaut kādu Dinamo vēl atbalsta? Par tiem 100K varēja labāk sociālā nozarē kaut ko izdarīt …

  4. Domāju, ka te nav ko cepties. Vienam patīk basketbols, citam futbols un citam vispār nekas nepatīk. Valstij normāli jāmanevrē un laiku pa laikam jāmēģina izpatikt katram. Būsim reāli, soc aprūpei par 123k nekādu revolūciju neuztaisīsi. Izbaudīju skaistu basketbolu, kaut vai baigi par to nefanoju. Sportam ir savs budžets.

  5. Es nekādi neattaisnoju rupjības un tiešus personīgus uzbraucienus arī anonīmajā vidē, tomēr Jūs pieļaujat kļūdas un, liekas, speciāli jaucat faktus, bet pēc tam esat izbrīnīta, ka “tauta Jūs nesaprot”! Piebilde – nepavisam neesmu basketbola fans.
    “Nevēlos, lai no manas nodokļu naudas maksā gigantiskas summas Porziņģim.” – vai pārbaudījāt faktus, cik tieši Porziņģis personīgi saņēma naudu par spēlēšanu izlasē? Bez Jūsu pieminētajiem “basketbola gladiatoru faniem”, skauģiem un konkurentiem, šāds tiešs uzbrukums aizskāra arī tos, kas novērtē paša Porziņģa pienesumu Latvijas basketbolam gan profesionālā, gan jauniešu sportā, un tas nav mazs!
    “LV ir daudz vairāk vajadzību slimajiem, vecajiem, mazturīgajiem.” – kad dzīvnieku aizstāvji piketēja pie Saeimas, arī daži teica: “Labāk būtu cilvēkus aizstāvējuši!” (Ak jā – citā komentārā Jūs jau atbildējāt sev: “Nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas.”). Protams, nav labi, ka nodokļu maksātāju nauda tiek izmantota nelietderīgi! Arī Porziņģis pats izteicās, ka nākošreiz apsvērs domu pašam samaksāt savu apdrošināšnu. Tomēr, salīdzinot kaut vai ar “deputātu kvotām”, šī apdrošināšana ir nieks un, drīzāk, ir pabāžama zem “izdevumi neparedzētām vajadzībām” – nevienam nebija pieredzes, ka apdrošināšanā būs jāmaksā tik daudz.
    No otras puses, var jautāt, cik vispār valstij jāatbalsta sports un kultūra? Var aicināt turpmāk neatbalstīt no budžeta un valsts uzņēmumu ziedojumiem sportu un kultūru vispār! Ieskaitot arī Jūsu iemīļoto Eirovīziju un tad paliks vairāk naudas medicīnai. Bet tad atkal jautājums par bērnu pulciņiem – gan mākslas, gan sporta! Un tad nākamais jautājums, vai māksla un sports arī neienes naudu valsts ekonomikā? Un šeit, jāsaka, Porziņģis ir gan ienesis naudu ekonomikā, gan arī iedvesmojis jauniešus sportot, kas nākotnē samazinās izdevumus tai pašai medicīnai, gan radīs citus šādus sportistus.
    “Ja trūcīga valsts Latvija…” – vispār jau Latvija nav trūcīga un ir diezgan pārtikusi valsts, ja godīgi! Tas, ka nepietiek naudas to pašu medmāsu algām, ir nesaimnieciska naudas izmantošana daudzās jomās, kam pie vainas ir vēl joprojām lielā korupcija! Piemēram,lai pieņemto pērno budžetu, premjers un finanšu ministre samaksāja kukuli, deputātu kvotu izskatā! Pašvaldību lobijs vien ir mafioza struktūra, kas kurina miljonus, kuri ekonomikā neatgriezīsies!
    Nobeigumā – visvairāk izbrīna Jūsu izbrīns, ka “zāģējot” kārtējo cilvēku, kurš iedvesmo citus, saņemat pretreakciju!

    • Nebrīnos, bet paužu savu viedokli. Drīkstu to darīt. Es neapvainošu Jūs par pretēju viedokli. Tāpēc aicinu savaldīties un bez emocijām izvairīties no manas idejas “zāģēšanas”. Samierinieties ar to, ka visiem Porziņģis Latvijā nav nedz svētais, nedz nācijas vienotājs nedz jauniešu iedvesmotājs. Tāpēc mēs neesam nedz Latvijas ienaidnieki, nedz sabotieri. 🙂 Mani un manus draugus Porziņģis nekādi neiedvesmo. Tieši pretēji. Faktiski. Taču par to es šoreiz nerunāšu (lai gan varētu!), jo esat pārāk satraukts. Jauku dienu!

      • Sandra, ir ļoti daudz lietas, kurās tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Valstij ir jāspēj atbalstīt dažādi virzieni, un ir vairāk kā skaidrs, ka nevienu no tiem neatbalstīs visi iedzīvotāji. Valstij ir jānovirza nauda sportam un kultūrai – šajā gadījumā arī apdrošināšanā, lai Porziņģis varētu spēlēt (tas pienesmums bija milzīgs, bet par to jau atsevišķa saruna)….un, protams, pretī ir vairāki cilvēki, kuriem tas liekas lieki un izšķērdīgi, to skaitā arī Jūs.

        Tajā pašā laikā ir citas lietas, kur valsts novirza nodokļu maksātāju naudu. Vienkāršākie piemēri, kur tiek izmantota valsts nodokļu nauda, bet labumu gūst tikai maza daļa, ir dažādi no valsts budžeta atbalstītie pašvaldību projekti. Ja dzīvojat Rīgā, tad pieņemu, ka visticamāk nekad tā arī neapmeklēsiet kādu Latgales pilsētas kultūras namu vai sporta stadionu, kurš saņēmis līdzfinansējumu no valsts budžeta.

        Ticu, ka saprotat vismaz vienu dzīves patiesību – Ja jums kaut kas nepatīk un liekas galīgi nelietderīgs, tad tas nenozīmē, ka arī citi domā tāpat un ka arī citiem tas ir nelietderīgi.

        Ļoti iespējams, ka cilvēku skaits, kuri labāk būtu novirzījuši šo naudu kādām sociālām kustībām/aprūpes iestādēm/medicīnai utt., ir daudz daudz mazāks nekā tas cilvēku skaits, kuri ir priecīgi par nodokļu maksātāju naudas tēriņiem Porziņģa apdrošināšanai.

        Saprotu, ka Jums šī izvēle nepatīk. Pieņemu, ka saprotat, ka vienmēr būs daļa cilvēku, kam nepatīk konkrēts lēmums un pretī būs daļa cilvēku, kuri par to priecāsies.

        Objektīvs jautājums Jums:

        Kā jūs domājat, kura daļa ir lielāka
        [A] cilvēki, kuri dusmojas par šādi iztērētiem 123 tūkstošiem EUR?
        vai
        [B] cilvēki, kuri nav par to dusmīgi un priecājas, ka par valsts nodokļu naudu tika nomaksāta apdrošināšana, lai Porziņģis varētu spēlēt valsts izlasē?

        • Lai šo A un B noskaidrotu, ir jāveic aptauja. Zinātniska nevis “uz ātru roku”.Godīgi sakot – es neredzu jēgu Jūsu jautājumiem. Porziņģis darbojas izklaides industrijā, jo profesionālais sporta spēļu areāls jau sen vairs nav vienīgi sports, bet izklaides šovs. Ceru, ka Jūs to zinājāt. Te arī jau iepriekš var prognozēt pūļa atbildi, kas nebūs bezkaislīgs un patiess publiskās domas rādītājs.
          Man tas nav “jādomā”.
          Bez tam būs grūti godīgi šādu aptauju veikt, jo pūļa spiediens ietekmēs aptaujātos un viņi baidīsies paust savus patiesos uzskatos Jūsu aptaujā tieši tāpat kā Ziemeļkorejā.
          Ja Jums 123 000 eiro tāds nieks vien ir, tad mans viedoklis ir pavisam cits.

  6. ja var atļauties jau pašā raksta sākumā nosaukt nopietnu organizāciju par “stalli”, tad jāpastrīdās, kurš te kuru provocē. Labi, ka Kristaps nav nosaukts par zirgu, lai gan tā nolasās.
    Porziņģis jau ir kaut ko “atdevis” naudā mērāmu – divus basketbola laukumus Liepājā (nešaubos, ka būs vēl), 50 tūkstošus savam pirmajam trenerim.

    Bet tas ir sīkums, daudz vairāk Kristaps “atdod”:

    jauniešiem ir radusies aizrautība, mans dēls spēlē basketbolu, redzu to ietekmi, ko Kristaps atstāj – darba ētika, viņš rāda piemēru jauniešiem, ka visu var panākt tikai ar smagu darbu (var ielūkoties Kristapa sociālos tīklos, to visu redz jaunieši), katru dienu smagi trenējoties. Kā šo ieguldījumu novērtēt naudā?
    par tiem mazvērtības kompleksiem runājot – tieši to tagad risina Kristaps, ceļ nacionālo pašapziņu, viņš rāda piemēru, ka latvietis var, latvietis nav malā stāvētājs. Kā to novērtēt naudā? Un tas nav tikai par sportu, Kristaps iedvesmo jeburu cilvēku uz lielām lietām.

    es nemaz nepiesaucu to, ka viņš popularizē Latviju.

    Neredzēt visu šo nozīmē vai nu būt aklam vai vismaz izlikties par aklu.

    Jā, ir bijuši piemēri, kad sportisti paši sedz savu apdrošināšanu, varbūt arī Kristaps līdz tam nonāks pats, bet tagad to pārmest viņam man neceļas roka.

    Jā, es esmu priecīgs, ka mana nodokļu maksātāja nauda var tikt iztērēta šādi nevis tā, kā es katru dienu lasu ziņu portālos…

    • Es neesmu priecīga, ka mana nodokļu nauda šādi tiek tērēta. Kristapam pašam no sava honorāra jāsedz šī apdrošināšana. Visiem pārējiem tāpat. Sacensību zirgus tur stallī. Par sponsorēšanu es zinu, jo mācu šo priekšmetu augstskolā. Uzskatu, ka viņa sponsorēšana nav pārdomāta un ir nesamērīga (neatbilstoša). Viņš Latviju nepopularizē (manā izpratnē, Eiropā) un manu nacionālo pašapziņu nekādi neceļ. Es tā drīkstu domāt, jo man ir argumenti. Man patīk basketbols un nav iebildumu, ka daudziem patīk noteikti spēlētāji. Tas ir labi, ka daudziem KP ir īdols un patīk aizrauties ar viņa atbalstīšanu. Taču neuzskatu, ka šādai “fanošanai” jākļūst par nācijas kopīgo nodarbošanos un jāfinansē no valsts budžeta. Tas, ka “kādam” nepatīk sporta līdzjutēju kaislības un “kāds” nevēlas piedalīties kopējās laimes līksmībās (pēc uzvaras) ir pavisam normāli. Pati esmu nodarbojusies ar sportu, taču tam (šajā diskusijā) nav nekādas nozīmes. Visi nav vienādi. Tas – normāli.

      • “Es tā drīkstu domāt, jo man ir argumenti.””

        Kādi argumenti? Jo es varu likt pretī argumentus, ka ir sanācis ar ļoti daudziem cilvēkiem no Amerikas parunāties par šo tēmu un daudzi, kuri agrāk nezināja, kas tā Latvija tāda ir, tagad zina, ka jā – valsts no kuras nāk Porzingod.

        Tāpat var paskatīties lielos medijus, kā ESPN, Bleacherreport, kur Latvijas vārds parādās samērā regulāri tagad, tieši pateicoties Porziņģa darbībām. Nevar noliegt uzdāvinātos basketbola laukumus, ko viņam nevajadzēja darīt, kas bija viņa paša brīva izvēle.

        Un, manuprāt, 123 000 eiro, nav tik liela summa valsts mērogā. Ar to mēs sociālo budžetu neizglābsim.

          • “Viņš Latviju nepopularizē (manā izpratnē, Eiropā) un manu nacionālo pašapziņu nekādi neceļ. Es tā drīkstu domāt, jo man ir argumenti. ”

            Tas, kad tas neceļ jūsu nacionālo pašapziņu – tas skaidrs, tās ir individuālas sajūtas/pārliecība, kurām nevajag argumentus.

            Bet tiešām interesē kādi tad ir tie argumenti, kas radījuši tādu pārliecību, ka Porziņģis Latviju nepopularizē Eiropā?

          • Kā samērā aktīvs sekotājs sportam, diezgan labi pārzinu sporta sponsorēšanu. Tas, ko dara valsts, nav sporta sponsorēšana. Šinī konkrētā gadījumā valstsvienībā, jeb izlase pārstāv Latvijas valsti, no spēlētājiem tiek prasīts, lai tie riskētu ar savainojumiem un nogurumu, kas traucētu viņiem veikt savu pamatdarbu – spēlēšanu klubos. Vai šādā situācijā būtu godīgi prasīt, lai spēlētājs arī maksā par to?

            Var jautāt vai ir vajadzīgs sports, izklaides, kam par to maksāt. Bet šinī gadījumā šķiet, ka vienkārši ir vēlme pacepties par aktuālu tēmu.

            Ja runājam par sponsorēšanu, tad Latvijas mērogā sporta sponsorēšana nesen saņēma smagu triecienu, pēdējās nodokļu reformas laikā. Tātad rodas nākamais jautājums – ko darīt? Vai mums paļauties tikai uz entuziastiskiem vecākiem, kas ieliks nenormālu naudu, lai izaudzinātu pasaules klases sportistus, vai tomēr valsts var palīdzēt. Jo noliegt, ka sportisti nes Latvijas vārdu pasaulē būtu samērā absurdi. Protams, ka pētījums par šo nav veikts un man ir tikai anekdotāli pierādījumi. Bet tik klaji nonivilēt viņu sasniegumus man šķiet diezgan nekorekti.

  7. Cien. Veinbergas kundze. Ja reiz vēlaties diskusiju, tad jāsāk arī Jums ar atšķirīga viedokļa pieņemšanu. Es kā nodokļu maksātājs atbalstu, ka mani nodokļi tiek izlietoti Porziņģa apdrošināšanas segšanai. Un es būtu ļoti vīlies, ja atbildīgās amatpersonas neatrastu līdzekļus vai atteiktos tos izsniegt šim mērķim. Un ceru, ka nākamajos budžeta periodos jau laikus paredzēs līdzekļus, lai nodrošinātu vadošo sportistu iespējas pārstāvēt savu valsti. Paskaidrošu kādēļ. Nav tik svarīgi apmierināt fanu ambīcijas pēc laba basketbola/hokeja utt. Svarīgi ir domāt ilgtermiņā. Atsauciet atmiņā apmēram 20 gadus senus notikumus, kad Latvijas hokeja izlase iekļuva pasaules čempionāta augstākajā grupā. Sākās īsts hokeja bums. Bērni masveidā vēlējās nodarboties ar hokeju, valstī sāka būvēt halles. Rezultātā daudzi bērni pievērsās sportošanai, daži no hokeja buma bērniem šobrīd ir augstākās raudzes hokejisti spēka gados, pelna lielas algas savos klubos un tērē tās arī Latvijā. Stāsts ar Porziņģi ir līdzīgs. Cik daudzus Porziņģis un izlases panākumi iedvesmos teikt vecākiem “vēlos spēlēt basketbolu”? Droši vien daudzus. Vai basketbola sacensībās tribīnes kļūs pilnākas un biļešu ieņēmumi pieaugs? Droši vien, ka jā. Tas pats Porziņģis jau ir valstij uzdāvinājis vairākus basketbola laukumus. Bērni pievērsīsies fiziskajai attīstībai – kādi vienkārši kļūs veselīgāki, kādi kļūs par slaveniem sportistiem. Šie apdrošināšanas tūkstoši nav tēriņš, bet investīcija nākotnē. Vienīgā problēma ir tā, ka šādi līdzekļi ir pēdējā mirklī “jāsakasa”, tā vietā, lai jau laikus rezervētu nepieciešamo naudu budžetā.

    • Veinbergas kundze savu nostāju nemainīs, un atklāti sakot – vai tas ir svarīgi?. Ko un kā popularizē Porziņgis, dzīve pierāda un pierādīs arī turpmāk. Katrā ziņā tāds talants, Latvijas basketbolā un vispār mūsu sportā negadās bieži. Vai šis bija neattaisnojamākais valsts tēriņš? Varbūt arī Eirovīzijai nevajag? Atklāti sakot, manis pēc uz Eirovīziju varetu arī nebraukt un naudu tam netērēt. Taču es labi saprotu, ka tas svarīgi kādiem citiem, un netaisos par to iebilst. Valstī vienmēr būs kādi, kam vajag palīdzību, vienmēr būs izdevumi, kultūrai, sportam etc. Vai to vispār VAJAG pretstatīt?
      Tracis būtu jāceļ nevis pa šādiem izdevumiem, bet gan atklātu bezsaimnieciskumu un ierēdņu neizdarību. Pēdējais piemērs, atkritumu savākšana pie Slokas, kur valsts bija spiesta izdot pie 700t. eiro tikai tāpēc, ka kādi ierēdņi nebija spējīgi atklāt “pagrīdes” atkritumu izgāztuvi, protokolus rakstījuši, atrakstīšanās pēc.

  8. Cien. Sandra,
    Pēc personīgās pieredzes, strādājot gan ar EU, gan US tirgiem (B2B) – Porziņģis IR veicinājis LV atpazīstamību. Mazāk Eiropā (pēc šī čempionāta atpazīstamība gan tiek prognozēts pieaugums), vairāk Amerikā, bet ir. Jūtama atšķirība pirms un pēc Porziņģa – protams, joprojām būs potenciālie sadarbības partneri, kas par LV nebūs dzirdējuši, bet tomēr tendence ir pozitīva. Un ļoti ceru, ka jau tuvāko 2 gadu laikā dzirdēsiet par reālu piemēru, kur arī daļa Porziņģa (Latvijas) atpazīstamība ārzemēs būs nospēlējusi savu lomu. Un tas būs izmērāms pienesmums Latvijas ekonimikai.

    Varbūt viņš neko nenozīmē Jums un Jūsu draugiem, taču apgalvojumi par viņa nelietderīgumu ir nedaudz par skaļu. Vēlu veiksmi Latvijas popularizēšanā Zviedrijas tirgū!

  9. Sandra!
    Paldies par rakstu. Manuprat loti labs un korekts. Si ir tikai aisberga redzama dala. Esat aizskarusi it kaa basketbolu, taa dalibu EC un licenzi, kas samaksta no valsts budzeta, bet problema iespejams ir daudz dzilaka, neka sakuma liekas. Saja sakara butu verts iepazities : http://basket.lv/lbs/struktura; profesionala basketbola komandu finansejums; LBS generalsekretara masas firma, tas daliba valsts/pasvaldibu iepirkuma konkursos, jo ipasi sporta aprikojumu/basketbola grozu iegade; valsts finansejums sim un citiiem sporta veidiem, ipasi komandu, ko nosaka Sporta likums; IZM sporta budzets, cik no taa paredzets ikgadejai Olimp. centru kredita apmaksai un cik parejam programam, jo ir vel 40 olimpisko sporta veidu federacijas; 12 miljonu EUR no valsts budzeta Lielupes tenisa korta celtniecibai, 40 miljonu EUR Daugavas stadiona rekonstrukcijai; ikgadeji no valsts budzeta apmaksatas auto un moto sporta starptautisko sacensibu rikosana licenzes Latvija; 2017 valsts budzeta 400,000 EUR finansejums 2 profesionaliem autosportstiem, utt.. Cik saprotams tad hokeja federacija ir gatava maksat 500,000 EUR gada algu izlases trenerim no ASV, bet LHF galvenie sponsori ir IZM un LOK. Vai Aldaris, LDZCargo un parejas privatfirmas var to atlauties? Iespejams, kad tiks rastas objektivas atbildes uz augstak minetam lietam, vares ari labak spriest, ko dod valsts atpazistamiba pasaule caur mineta basketbolista talantu un panakumiem.

  10. Nu labi, ceru ka kaislības nedaudz… pierimušas. Varbūt. Tātad, lai arī īsti nepiekrītu autores nostājai, neesmu sporta “līdzjutējs”, bet tās ir investīcijas, kuras saprātīgi izmantojot – varbūt atslēgas vārds saprātīgi – var valstij atgriezt ar uzviju. Ja saprātīgs valsts menedžments, protams. Jo patīk vai ne, šodienas gladiatoru sportā (jā, tāpat kā Senās Romas gladiatoru cīņās) apgrozījās ievērojami līdzekļi. Atkārtoju, par to nesajūsminos – bet tāda ir realitāte.
    Ok, bet tajā visā man nav skaidrs viens – labi, emocionālie, teiksim tā, komentāri bija iepriekš paredzami un sagaidāmi – bet kāda velna pēc NRA publicēja Jūsu adresi? To gan nespēju saprast!

    • Piekrītu, ka rīcība pretīga, bet ne jau NRA publicēja adresi, bet kāds trollis komentāros! Turklāt, nevis visu adresi, bet tikai ielu – lai arī tā iela ir neliela, tā tomēr nebija visa adrese.

      • Mārtiņ, par komentāru saturu atbild redakcija. Eiropas Cilvēktiesību tiesas precendents, kad par Delfi lasītāja komentāru pie kāda raksta jāmaksā bija pašam Delfi. Tas ir spēkā arī Latvijā. Uz manas ielas ir laikam tikai 10 savrupmājas un visi kaimiņi, zina, kura ir mana:) Kāpēc man riskēt, zinot, ka satracināts pūlis ir neaprēķināms? Ceru, ka sapratāt, kāpēc es pieprasīju, lai NAR izņem manu adresi un viņi to arī pēc kavēšanās izdarīja.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s