Mizogīnija kā Nobela prēmijas un dāmu sporta klupinātāja?

Speciāli TVNET
Šodien jūras viņā pusē, Stokholmā sākas Nobela prēmiju piešķiršanas svinības. Ceremonijas, bankets un balle. 2018. gads ieies vēsturē ar to, ka pirmo reizi netiek pasniegta Nobela prēmija literatūrā. To nepiešķirs arī nākamgad. Kas noticis? Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno () tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā). Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.

Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno (Jean – Claude Arnault) tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā).

Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.

Dzejnieces vīrs

Notiesātais nav Nobela prēmijas piešķīrējs vai Zviedrijas Akadēmijas (prēmiju žūrijas) dalībnieks. Viņš ir franču fotogrāfs, kas precējies ar zviedru dzejnieci Katerīnu Frostensoni, kura ir Nobela prēmiju piešķīrēju skaitā. Sievas sakari un kontakti palīdzēja franču fotogrāfam izveidot draugu kopu, kuru ikdienas valodā mēs saucam par draudzības korupcijas šūniņu. Cits citu pazīst, slēgta sabiedrība, kas dala milzu prēmijas un pabalstus viens otram un tuviem draugiem. Izmanto saites ar karaļnamu, nodokļu atlaides, privilēģijas. Iekārto dzīvokļus (par akadēmijas naudu) Parīzes centrā un citur. Sabiedrība, kas pati sev nosaka noteikumus, un citiem atliek tiem vai nu pakļauties (kļūstot atzītiem un pazīstamiem), vai arī pazust.

Mafija, kurai pieder ietekme mākslas pasaulē.

Pieņemu, ka Latvijā arī eksistē līdzīgas šādas pašas „mafiozas grupas“, kas sadala kultūras finansējuma naudu savējiem. Šo metodi mēs pazīstam.

Zviedrijā šis grupējums darbojās Zviedrijas Akadēmijas (tātad arī karaļnama) ēnā, un Žanam Klodam izdevās panākt gigantisku finansējumu savam privātajam klubam Forums, kurā iekļūstot mākslinieki ieguva slavu un atzinību. Šīs durvis izvēlējās daudzi jaunieši. To skaitā bija arī jaunas mākslinieces, rakstnieces, dzejnieces un mūziķes. Praktiski visām bija „jāiziet caur šefa gultu“, lai tiktu pie slavas un panākumiem. Dažas no viņām pakļāvās bez ierunām, citas protestēja un pretojās. Viena no viņām, Anna Kārina Bīlunda, pēc savas izstādes atklāšanas Forumā atteicās sniegt pakalpojumus Žanam Klodam un pat uzrakstīja vēstuli Zviedrijas Akadēmijas vadībai par notikušo. Viņas vēstuli Sture Alēns neņēma galvā. Kad sāka pienākt arī citas sūdzības par to pašu tēmu, tad Zviedrijas Akadēmijas vadība pat sarīkoja protesta demonstrāciju, kurā aicināja sabiedrību cīnīties pret ievērojamās kultūras personības Žana Kloda nomelnotājām. Tā tas turpinājās 20 gadus.

Pirms dažiem gadiem (2015.gadā) Žanam Klodam tika piešķirts augstākais ordenis, kādu vien ārzemnieks var iegūt Zviedrijā par izciliem nopelniem valsts labā. To viņam izkārtoja mafija un kultūras ministre. Tobrīd viņš bija izvarojis vai fiziski pazemojis jau vairāk nekā 220 sieviešu.

Visbeidzot vadzis lūza un avīze pērn publiskoja rakstu ar 18 izvarotu sieviešu liecībām un par to, kā smalkākā ordeņa kavalieris izmantojis savu ietekmi kultūras hierarhijā. Sākumā neviens tam neticēja. Taču pasaulē jau bija uzbangojusi #metoo kustība un apklusināt vai pabāzt visu „zem tepiķa“ šoreiz neizdevās. Augonis uzsprāga, un atmaskojuma laiks bija iestājies. Pirmās sacēlās sievietes pašā Zviedrijas Akadēmijā, pieprasot „Augeja staļļu“ iztīrīšanu. Avangardā soļoja akadēmijas sekretāre Sara Daniusa, kura liktenīgā balsojuma dienā bija uzvilkusi baltu blūzi ar mezglu. Vecišķais apģērba gabals ar šo kļuva par feminisma protesta karogu (tāpat kā „austiņmices“ ASV). Rezultātā no Zviedrijas Akadēmijas izstājās vairākums un sapulce vairs nebija spējīga nobalsot. Žana Kloda sieva joprojām sēž akadēmijā, un viņu protežē Horace Engdāls, kas arī ir turpat. Taču vairākuma viņiem nav, nobalsot nevar un literatūras prēmiju piešķiršana ir atlikta uz diviem gadiem. Tagad vainīgais sēdēs cietumā. To uzzinājām tikai šonedēļ. Savu vainu viņš, protams, neatzīst.

Sievietes vienmēr pašas ir vainīgas par to, kas ar viņām notiek. Engdāls pat intervijā TV nesen paguva pateikt, ka sievietēm nepadodoties tik atbildīgi darbi kā literatūras prēmiju piešķiršana, jo runa te esot par varu. Nevis par literatūru.

Tverkings vai lielais sports

Pirms nedēļas Eiropu pāršalca skandāls sporta pasaulē. Franču dīdžejs Martins Solveigs (Martin Solveig) centās „jokot“ Francijas futbola balvu pasniegšanas ceremonijā. Brīdī, kad Adai Hegerbergai kā pirmajai sievietei futbola vēsturē tika pasniegta prestižā Ballon d’Or balva, viņš uzvarētājai pajautāja nevis par futbolu, sportu vai uzvarām, bet vai viņa prot „tverkot“. Sportiste asi atbildēja „nē“ un pameta skatuvi. Pēc tam jokotājs centās taisnoties, ka „tas neesot bijis ļauni domāts“, taču pazemojums bija noticis. Publiski un nepārprotami. Vīrietim – futbola zvaigznei pārraides vadītājs šādus jokus nebūtu atļāvies. Taču sievietei var droši. Uzbraukt ar pazemojumu triumfa brīdī. Bija patīkami pamanīt, ka jaunās paaudzes sportisti šo „uzbraucienu“ saprata pareizi un nesāka sūkstīties par sieviešu humora izjūtas trūkumu. Piemēram, tenisists Endijs Mareijs (Andy Murray) (Instagram) komentēja notikušo kā kārtējo pretīgā seksisma piemēru, kas joprojām eksistē sportā. Sašutusi bija arī Juventus spēlētāja Petrolella Ektorna un daudzi citi. Visbeidzot pats DJ sāka birdināt sev pelnus uz galvas un taisnoties, lūgt piedošanu, jo neesot vēlējies nevienu pazemot.

Jāuzsver, ka ne viņš pirmais, ne pēdējais, kas nesaprot (vai izliekas nesaprotam) seksisma marķētas uzvedības nepiemērotību publiskajā telpā. Galu galā – sieviešu publiska izsmiešana ar seksuālu piesitienu nav nekas jauns. Tā tas vienmēr ir bijis.

Joprojām daudzviet šis akcents mēdz būt normas līmenī. Tieši tāpat kā ikdienā seksuāli aizskarošas piezīmes vai žesti, kas adresēti pretējā dzimuma pārstāvēm, kurām jāspēj uztvert visu kā komplimentus. Pašas vainīgas, ja apvainojas par puiša elkoņa plaukta lomu vai šmaugu uzsitienu pa dibenu. Arī sieviešu sportā visaugstākajā līmenī joprojām tiek devalvēta sieviešu sasniegumu novērtēšana. Atceros, kā zviedru futbola savienība nolēma apbalvot Andresu Svensonu par izciliem sasniegumiem (146 veiksmīgiem mačiem valsts izlasē) ar dāvanu – automašīnu. Turpat līdzās uz skatuves stāvēja Terēze Šjograna ar veseliem 186 lieliskiem mačiem „bagāžā“, taču nesaņēma balvā neko. Vēlāk Futbola federācija atvainojās par savu paviršību svinību un TV translāciju laikā un piešķīra futbolistei naudas balvu automašīnas vērtībā. Vēl muļķīgāk reaģēja kolēģis, futbolists Zlatans Ibrahimovičs. Viņš piedāvāja Terēzei velosipēdu ar savu autogrāfu. Protesti pret šo iniciatīvu nebija ilgi jāgaida.

Protams, sabiedrībā tiek turpināts salīdzināt sieviešu un vīriešu sportu. Vīru sports daudziem skaitās īstais, bet sieviešu – tikai tāda niekošanās.

„Vēlos uzsvērt, ka visu izšķir nauda. Perfektā pasaulē mēs visi par vienu un to pašu darbu saņemtu vienādu samaksu. Taču dzīvē tā nenotiek. Meičas trenējas tikpat daudz kā mēs, puiši. Pat vēl vairāk. Bez tam daudzas no viņām pa dienu strādā un trenējas tikai pa vakariem. Visu cieņu. Taču meiču mači nepulcina tik daudz cilvēku tribīnēs kā vīriešu futbols. Tas nozīmē, ka sieviešu futbols nespēj pelnīt tā, kā to panāk veču futbols,“ uzskata Anderss.

Iespējams, ka daudzi no jums tagad māj ar galvu. Tas nevajadzīgi, jo tepat pie mums Latvijā sieviešu basketbols (īpaši TTT!) vienmēr ir bijis daudz interesantāks, radošāks un plašāk apmeklēts nekā vīru basketbols. Par tenisu un vieglatlētiku nemaz nerunājot.

Naudas vai aizspriedumu spiediens?

Izrādās, ka sievietes nedrīkst atļauties to pašu, ko vīrieši, arī sporta laukumā. Franču tenisa zvaigzne Alīse Kornē (Alize Cornet) šovasar ASV atklātajā čempionātā tenisā (US Open) laikā pēkšņi laukumā strauji novilka krekliņu un, to sakārtojusi, uzvilka atpakaļ. Šāda uzvedība ļoti nepatika mača tiesnesim Kristianam Raskam no Dānijas. Spēlētājai tika izteikta piezīme par nesportisku uzvedību. Savādi, ka puiši bieži laukumā pārtraukuma laikā novelk krekliņu un nekas nesportisks tāpēc nenotiek. Taču meiča to darīt nedrīkst. Viņa bija neveiksmīgi uzvilkusi krekliņu ačgārni. Aiziet līdz ģērbtuvei vairs nebija laika, nācās strauji savest kārtībā sporta tērpu pa ceļam uz laukumu. Izrādās, ka tā rīkoties meitene nedrīkstēja. Kolēģi sāka protestēt pret šādu diskrimināciju, un US Open vadība (nākamajā dienā) bija spiesta atvainoties spēlētājai. „Visi spēlētāji drīkst nomainīt vai sakārtot savu apģērbu pārtraukuma laikā, kad viņi sēž krēslos. Tas nav noteikumu pārkāpums. Ar šo mēs atvainojamies Alīsei Kornē par vakar izteikto aizrādījumu. Esam pilnveidojuši noteikumus, un nekas tamlīdzīgs nākotnē vairs neatkārtosies,” rakstīja maču rīkotāji savā paziņojumā presei.

Taču atgriezīsimies pie naudas. Brīdī, kad futbola klubs FC Basel gatavojās svinēt 125 gadu jubileju, visiem viesiem un vīriešu komandai tika uzsaukts elegants bankets ar trim ēdieniem. Kluba sieviešu komanda svinību laikā apkalpoja gaviļniekus, viesus un pārdeva biļetes. Maltītes vietā viņām piešķīra katrai savu sviestmaizi, – ziņoja CNN.

Amerikāņu vārtsardze Houpa Solo (Hope Solo) mēdz izraisīt konservatīvo aprindu nepatiku ar saviem izteikumiem. Taču nekad agrāk viņa nebija saskārusies ar tik nadzīgiem uzbrukumiem kā brīdī, kad tika aktualizēts jautājums par algu atšķirību profesionālajā sportā starp vīriešiem un sievietēm. „Jūs nevarat iedomāties, kas notika. Nē, runa nebija par tēmu, kuru es aktualizēju un nevienam tas nav noslēpums. Vēl trakāk – man nācās izturēt tik smagu sieviešnīdēju uzbrukumu, kādu nebiju pieredzējusi agrāk. Ir briesmīgi redzēt tik lielu naidu pret sievieti, kas atļaujas tiekties pēc līdztiesības. Proti, lai sievietēm maksā tās pašas algas, kuras saņem vīrieši. Tas, ka es uzdrīkstējos ko tādu pateikt, izraisīja gigantisku naida lēkmi pret mani. Bija jānoklausās tādi aicinājumi kā: „apklusti“, „vācies atpakaļ uz savu virtuvi pie plīts“, „sportistes sievietes nekam nav derīgas“, „dziļi ienīstu sieviešu sportu“, „tas nekam nav derīgs“,” – konstatēja sportiste. Algu atšķirībās lielu lomu spēlē patriarhālās sabiedrības aizspriedumi, jo „aiz muguras sporta vadītāji US Soccer mūs saukā par meitenēm, nevis sievietēm, lai pasvītrotu, ka vīriešu šovinisms sportā ir normāla un akceptēta lieta”, – atzīstas futboliste žurnālam GoodSports.

Hokejs ir nākamais sporta veids, kura sieviešu un vīriešu honorāri pamatīgi atšķiras. Taču var pamanīt arī ko vairāk – piemēram, Leksand IF dāmu komanda ir spiesta tīrīt tribīnes pēc puišu nospēlētā mača. Sievietēm taču patīkot kopt un tīrīt, tāpēc šis noteikums mainīts netikšot.

Uzbrukumi žurnālistēm

Vieglāk neklājas arī sievietēm – sporta reportierēm. Aizvadītā vīriešu futbola čempionāta laikā žurnālistēm nācās paciest uzbrukumus, kurus bija sarīkojuši futbola līdzjutēji. Proti, viņi tiešraides laikā centās noskūpstīt reportieri. Te varat apskatīt, kā brazīliete Džūlija Gumaresa (Julija Gumares) tiek iztraucēta darbā. Pēc tam daudzi viņas tiešraides protestu atbalstīja, bet viena daļa uzskatīja žurnālistes reakciju par „nesievišķīgu un agresīvu“ žestu. Tā sakot – saņem un klusē.

Pēc Krievijas čempionāta laikā nospēlētās ceturtdaļfināla spēles (starp Brazīliju un Beļģiju) televīzijas sporta komentētāja Frida Nordstranda bija sagatavojusies nākamās dienas spēles (Zviedrija – Lielbritānija) prognozēm kadrā. Pēkšņi ēterā iesoļoja vīrietis, kas, nostājies aiz žurnālistes, sāka kliegt: „Fuck her right in the pussy.“ Protams, ainas nonāca ēterā. Nolaupīt tiešraidi un kliegt rupjības sievietēm kadrā tagad ir modē. Kadrā tobrīd atradās arī Fridas kolēģis Ulofs. „Šos idiotus vajadzētu sodīt,“ viņš teica pēc pārraides. Protams, Frīdai nācās samierināties, nereaģēt uz rupjiem uzbrukumiem internetā, neņemt galvā pazemojumus tikai tāpēc, ka viņa nepieder pareizajam dzimumam, kas drīkst strādāt ēterā. Uzbrucējs nebija vietējais krievs, bet gan angļu futbola fans. „Es neļaušu sevi iebaidīt!“ – medijiem atzinās Frida. „Pretīgi, ka žurnālistēm sievietēm mēdz uzbrukt smagāk nekā vīriešiem tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Tas ir neakceptējami. Sievietei žurnālistei ir jāatļauj netraucēti veikt savu darbu. Par šo tēmu ir plašāk jārunā. Tas ir jāsaprot visiem – gan sporta organizētājiem, gan faniem, gan tiesām,“ uzsvēra zviedru izdevēju asociācijas direktore Žanete Gustavsdotira. „Sievietēm ir tiesības strādāt un paust savus uzskatus, citādi var iznākt pazaudēt gudras, talantīgas kolēģes. 36% sieviešu, kas strādā šajā profesijā, aptaujā atzinās, ka domā par profesijas maiņu, jo pārāk bieži nākas saskarties ar aizvainojošiem komentāriem, pazemojumiem un apsaukāšanos tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes.“ Līdzīgās domās ir arī Publicistu organizācijas vadītājs Patriks Hadenius. Viņš ir pārliecināts, ka sabiedrība īsti neredz un nesaprot šo vajāšanas un pazemošanas veidu, kas jāiztur sievietei žurnālistei publiskajā telpā. „Paskat, cik maz mēs sākumā sapratām no #metoo kustības, pat prātā nevarēja ienākt, ka sievietes var tā pazemot ar seksismu,“ – tā Hadenius.

#Metoo efekti un mēs

Nedomāju, ka pārspīlēšu, ja apgalvošu, ka seksuālo uzbrukumu stils netiek uztverts kā pārkāpums. Tā skaitās koķetēšana, un tikai stulbenes to nesaprot. Taču aina nepavisam nav tik vienkrāsaina. Kāda kolēģe futbola čempionāta laikā ārzemēs intervēja līdzjutējus pirms mača un bija spiesta saņemt bučas, kniebienus un pliķus kā normālu vīriešu prieka izpausmi, ja ceļā gadās sievietes ķermenis ar mikrofonu rokās. „Piecērt, piecērt, piecērt biščīņ!“ – skaitīja veči un puiši. Gavilēja un smējās. Pēc tam kolēģe iebēga tualetē, raudāja un jutās vainīga. Viņas mati bija sajaukti, zilumi uz ķermeņa liecināja, kas ar viņu bija noticis gaišā dienas laikā, publiskajā telpā, tautiešu sabiedrībā. Šis nav vienīgais piemērs

Mizogīnija ir sagrāvusi Nobela prēmiju literatūrā un turpina plosīt sabiedrību legāli un bez izlikšanās. Vai nav pienācis laiks no tās atbrīvoties? Kāda radiostacija Klīvlendā tikko izņēma no „repertuāra“ pagājušā gadsimta 40. gadu dziesmu ”Baby it’s cold outside” kā nepiemērotu un pazemojošu sievietēm. Vai nevajadzētu sekot šim piemēram visās dzīves jomās?

Pasaules čempionātam futbolā nebija jānotiek Krievijā

Video

Speciāli TvNet

Neuzvarēs Latvija. Zviedri vai krievi arī ne. Vienalga, kurš uzvarēs, jo mačus no Maskavas neskatos politisku motīvu vārdā. Prognozes liecina, ka vismazākās izredzes uzvarēt šajā turnīrā ir pašai rīkotājvalstij Krievijai. Pagaidām krievi tiek ierindoti 32. vietā, un tas nozīmē, ka Putina impērija tomēr nav pasaules jaudīgākā futbola lielvalsts. Kāda iemesla dēļ tad šie magnetizējošie mači notiek Krievijā? Ne sporta dēļ.

Tie notiek tāpēc, ka spēs piesaistīt pasaules pozitīvo uzmanību grūstošajai Putina impērijas fasādei, kurai normālos apstākļos nav ar ko lielīties. Nodrošinot tai labu publicitāti, t.i., piesedzot ar sporta auru Kremļa nelietības ārpolitikā. Vienlaicīgi varam atcerēties Soču olimpiskās spēles, kas pēc cara Putina pavēles notika vienīgajā krievu subtropu pilsētā, iztērējot gigantiskus līdzekļus nevajadzīgām sporta bāzēm un oligarhu otkatiem, pie viena – negodīgi manipulējot ar dopingu. Toreiz tas kompromitēja sportu un olimpiskās spēles. Tagad sports tiek kompromitēts otrreiz – rīkojot populāru čempionātu atkal Krievijā, kuras specialitāte ir krāpšanās, manipulācija un liekulīga izlikšanās.

Sports un politika

Pirms laiciņa žurnāls Economist ziņoja, ka despotiskie un autoritārie režīmi nevar sagatavot labu komandu futbola čempionātam. Ķīna palika «aiz borta» pirmajā piegājienā. Taču Krievijai pienācās «bezmaksas biļete» kā čempionāta rīkotājai. Tikai četras valstis (ar diktatūras pārvaldi) spēja deleģēt savas komandas Maskavas mačiem (Freedom Houses index), bet neviena no diktatūrām nav uzvarējusi kopš Argentīnas panākumiem 1978.gadā. Tas nozīmē, ka Putina komanda neuzvarēs. To viņš zināja jau iepriekš. Formāli Krievijas starptautiskā reputācija neatļauj šajā valstī rīkot tik apjomīgu un nozīmīgu sporta pasākumu.

Kāpēc Krievija ieguva tiesības rīkot? Tāpēc, ka starptautiskā futbola organizācija FIFA ir izpuvusi un korupcijas saēsta no iekšpuses un kukuļi no Krievijas arī šoreiz ir bijuši tie, kas palīdzējuši Putinam tikt pie kārotā pasaules futbola čempionāta rīkošanas. Vairums komitejas dalībnieku, kas balsoja par čempionāta rīkošanu Maskavā, šodien ir izslēgti korupcijas dēļ, bet mači Krievijā tomēr notiek.

Reputācija šai valstij (kā sporta pasākumu rīkotājai) ir slikta. Sočos 2014. gadā pat krievu drošības dienests palīdzēja krāpt starptautisko dopinga komisiju ar manipulētām urīna analīzēm, lai uzvarētu par katru cenu. Pieķerto vidū bija arī virkne krievu futbolistu, kurus korumpētā FIFA mēģināja neredzēt un nepamanīt. Tieši tāpat kā nesaskatīt, ka čempionāta sponsoru skaitā ir Gazprom. Nav nejauši, ka FIFA neko nezina par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā. Viņi palaiduši garām to, kādā veidā Putins uzvarēja prezidenta vēlēšanās Krievijā (pirka vēlētāju balsis, draudēja darbavietās ar represijām, ja ļaudis nebalsos pareizi, turēja ieslodzījumā politiskos konkurentus, kas varētu sacensties ar Vladimiru Putinu par augsto Krievijas prezidenta titulu).

Putins pašlaik kontrolē visus vadošos Krievijas televīzijas kanālus. Viņa direktīvas paredz opozīcijas aktīvistu, žurnālistu, homoseksuāļu un neatkarīgo organizāciju vajāšanu. Šodien Krievija preses brīvības jomā atrodas 148. vietā (no 180) un tiesas saņem instrukcijas no Kremļa, kā spriedumi veidojami un sodi piemērojami. Nelikumīgā Krimas anektēšana, militāri uzbrukumi Ukrainai rāda, ka Kremlis nerespektē eiropeiskas un civilizētas vērtības. Precīzāk – viņi šīm vērtībām uzspļauj un pārvieto valstu robežas ar varu. To pašu var novērot krievu armijas uzbrukumos Sīrijā un kiberuzbrukumos Baltijai. Kur nu vēl savu bijušo aģentu iznīcināšana ar indēm publiskās vietās, kā to varējām novērot Lielbritānijā.

Fasādes pārmālēšana ar sporta palīdzību

Krievijai nav iemesla lielīties ar ekonomisko uzplaukumu. Aizvien noteiktāk valsts gāžas iekšā viegli prognozējamā krīzē. Atkarība no naftas un gāzes eksporta ir bīstama lieta, jo, krītoties cenai, kritīsies arī krievu tautas labklājība. Putins nav bijis spējīgs izveidot no Krievijas attīstītu industriālu valsti, kas talantīgajai krievu tautai noteikti būtu realizējams projekts, gudras politiskās vadības rezultātā. Taču pašreizējā vadība spēj tikai pārdot izejvielas un netraucēt oligarhiem izsaimniekot savas valsts bagātības privāti. Spiediena punkts ir arī ASV un ES ieviestās sankcijas pret Krieviju.

Šis futbola čempionāts Putinam bija vajadzīgs kā sava nākamā prezidentūras perioda karogmasts. Savas tautas acīs. Jau pavasarī krieviem tika solītas reformas skolu un veselības aprūpes sistēmā, taču, ja tas neizdosies, tad vienmēr paliek pāri iespēja zīmēties kā lielu starptautisku futbola forumu rīkotājam. Nedomāju, ka Putinam izdosies nopirkt Zelta Dievieti savai komandai 2018. gada čempionātā par naudu, taču FIFA birokrātus viņš jau sen ir nopircis kopā ar visiem viņu nagiem un ragiem.

Lielbritānija uzskata, ka Krievija iznīcināja savus aģentus ar indi viņu teritorijā. Nīderlande un Austrālija pierādījušas, ka tieši Krievija ir vainīga pasažieru lidmašīnas notriekšanā un 289 cilvēku nogalināšanā. Ir pierādīts, ka Krievija aktīvi iejaucas citu valstu parlamenta vēlēšanu procesā, lai panāktu sev izdevīgu politiķu ievēlēšanu. Kā tas iespējams, ka šāda valsts tomēr var šodien organizēt pasaules čempionātu futbolā? Mēs pie saviem televizoriem skatāmies TV translācijas no Krievijas un mierinām sevi ar domu, ka sports stāv pāri politikai?

FIFA bija jāpārceļ šīs sacensības uz citu valsti

Uzskatu, ka FIFAi vajadzēja Krieviju kā rīkotājvalsti anulēt un pārcelt čempionāta spēles uz kādu citu valsti ar pieklājīgāku reputāciju. Esmu reālpolitikas piekritēja, taču Soču dopinga un korupcijas skandāli un šodienas Krievijas agresivitāte kiberkara apstākļos pārvelk svītru šai valstij kā starptautisku forumu rīkotājai. 2018.gada pasaules čempionātu futbolā vajadzēja boikotēt tieši tāpat kā 1980.gada vasaras olimpiskās spēles Maskavā.

Visnepatīkamākais, ka Putinam izdodas uzpirkt ierēdņus, lēmējus un valstis. Viņš nekautrējas investēt gigantisku naudu savas neglītās politikas retušēšanā un izmanto visas iespējas, lai realizētu propagandu globālajai pasaules publikai. Šajā gadījumā – futbola skatītāju auditorijai. Viņš ir ļoti agresīvas nācijas vadītājs, kas nešķiro līdzekļus, lai panāktu savu: uzbrūk kaimiņvalstīm, indē cilvēkus uz ielas un notriec pasažieru lidmašīnas bez sirdsapziņas pārdzīvojumiem. Briti solīja boikotēt šo čempionātu, džihādisti – linčot Ronaldo. Iespējams, ka pavisam drīz būsim aculiecinieki vispolitizētākajam futbola čempionātam, kopš 1936. olimpiskajām spēlēm Berlīnē. Taču bērni un pusaudži, kas sekos mačiem, nepamanīs šos incidentus un pieradīs noraudzīties uz Maskavas logotipu līdzās aizraujošiem futbola mačiem. Tas nozīmē, ka lielais futbols pašlaik retušē Maskavas agresīvo tēlu, piegādājot tam humānismu un daiļumu, kuru spēj nodrošināt tikai lielais sports vai māksla savā vislabākajā izteiksmē.

Čempionātu vajadzēja pārcelt. Tas būtu bijis godīgi un taisnīgi. Tagad mums (kā godprātīgiem patērētājiem) atliek tikai viens – boikotēt un neskatīties Maskavas maču tiešās translācijas.

Tās ir mūsu tiesības un pienākums.

Būt godīgiem.

Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

kasjauns pozingis

Aizvakar iemetu kā oli Tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porzinģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības  sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.

Jēdziens “mana nodokļu nauda” ir ļoti parasts jēdziens  medijos un nozīmē iebildumus pret valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izmantojumu.

Iemetot šo tvītu tviterezerā neparedzēju  grandiozo emociju uzbangojumu, kas tam sekoja.  Pirmie noreaģēja basketbola gladiatoru fani un mobilizēja munīciju “sliktās ziņas” nesējas iznīcināšanai – uzbrūkot man kā personai. Tiem sekoja skauģi un konkurenti[1], kurus es personīgi nepazīstu, bet tagad esmu apskatījusi un sapratusi, kādi Latvijā izskatās cilvēki “ar melnām sirdīm”.

Tie piemeta pagales “ sociālās inkvizīcijas ugunskuram” ar neslēptu kaisli un prieku. Tieši tāpat kā viduslaikos, kad dedzināja raganas. Nabaga kompleksu nomāktie skauģi ir motors šadās publiskās vajāšanas akcijās. Tā tas ir bijis vienmēr un turpinās arī šodien. Labi, ka ir šāds sociālais forums, kurā viņus var labi redzēt un apskatīt viņu kaislību vājības tuvplānā. Kā zem lupas. Tas ir ļoti interesants fenomens un nopietnas pētniecības vērts. Skaudības grāmata man pusrakstīta. Vakardienas tvitervētra darbu pie tās paātrinās.

Tātad – ko varu secināt? Ļoti interesantas lietas.

Varēju papētīt, kā basketbolista fani un skauģi sagroza manu vēstījumu, lai attaisnotu savu agresivitāti. “Samaksāt Porziņģim” šajā gadījumā nozīmēja – paņemt līdzekļus no mūsu kopējās nodokļu maksātāju naudas un faktiski “sableķot” apdrošinātājam. Lai apmierinātu pašu sportistu un stalli, kas pieņēmis darbā Liepājas Porziņģi. Jā, šī nauda nenonāca paša Porziņģa kabatā, lai gan tai faktiski pēc apdrošināšanas darījumu loģikas bija jānāk no viņa maka. [2]  Apdrošināšanu, acīmredzot, pieprasīja arī saimnieki, jo Porziņģis jau nepieder sev, bet kādam aizjūras basketbola stallim. Stallis prasa daudz. Porziņģis arī pelna daudz, sporta algotņa darbs ir viņa bizness un par savu apdrošināšanu būtu jāprotas maksāt pašam, nevis iebāzt roku nodokļu maksātāju kabatās. Turklāt nav svarīgi, kāda bija faktiskā no nodokļu maksātāju kabatas izņemtās naudas plūsmas shēma, bet jautājums, vai mums visiem jāmaksā, lai apmierinātu mazvērtības kompleksu apsēstās nācijas daļas ambīcijas?

Atliek noskaidrot, vai mūsu valsts ir tik bagāta, ka varam atļauties, aci nepamirkšķinot, samaksāt par viņa apdrošināšanu izmantošanai valsts izlasē? Domāju, ka tik elementāri vienkārši tas nav, jo visi Latvijā nav basketbola profesionāļu fani. Visi neiekļaujas kopīgajā spēlēs sajūsmā. Visiem basketbols nav pats par sevi saprotams investējums uz patriotisma altāra.

Tieši šāds arī bija mans jautājums: vai Latvija var atļauties maksāt par profesionāla gladiatora īrēšanu valstsvienībā šādu summu no nodokļu kases?

Var vai nevar?  Grib vai negrib? Vai to drīkst izlemt politiķi un basketa fani, vai tomēr būtu jāpajautā arī pārējiem?

 

 

Domāju, ka atrastos ziedotāji un saziedotu tie, kam šāda spēle ir svarīga. Uzskatu, ka Latvijas Basketbola savienībai pašai bija jāatrod nauda Porziņģa apdrošināšanai, nevis jāpasmeļ no kopīgā katla. Par to bija mans tvīts.

Kāpēc tvitera kopienas reakcija bija tik agresīva un pāremocionāla?

Tāpēc, ka Latvijā nav pieņemts apspriest šādus jautājumus publiski. Vietējā mēroga varoņi un slavenības var rīkoties kā vēlas un pārkāpt normālas ētikas un loģikas principus. Tāpēc arī basketbola politiskie vadītāji bez šaubīšanās nevis meklēja “naudu Porziņģa stallim” ārpus nodokļu naudas  (kā to spiesti darīt citu sporta veidu producenti), bet uzreiz grāba no mūsu kopējās nodokļu kasītes. Tāpēc, ka “tauta mīl varoņus” un “rezerves iespējas” paliks viņu partiju finansējumam. Vēlēšanas taču tuvojas.

Esmu ievērojusi, ka sporta un reliģijas fanātiķi ir diezgan līdzīgi un nespēj sev svarīgas tēmas apspriest racionāli.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums joprojām ir vajadzīgi varoņi un sportā tos iegūt visvieglāk un ērtāk. Sportists ir daļas Latvijas sabiedrības galvenais spožums. Visi ārsti, medmāsiņas, skolotāji un RIMI pārdevēji var iet bekot un “nav neko TĀDU darījuši Latvijas labā”, kā profesionāls basketbolists vai tenisiste starptautiskajos laukumos vai kortos. Vārdu sakot, ja neesat sporta profesionālis un nepelnāt miljonus, tad esat nulle.

Godīgs darbs citā jomā neskaitās nopietns ieguldījums valsts labā (pēc šīs loģikas). Šī ir atpalikušo valstu loģika. Arī Āfrikas tuksnešos puikas dzenā bumbu pa piemēslotajiem atkritumu laukumiem un sapņo kļūt par Bekhemu vai Ibragimoviču tikai tāpēc, ka “nekas cits vispār neskaitās”. Derīga ir tikai profesionālā sporta vai mafijas karjera.

Esmu redzējusi šādas ainas savā žurnālistes darbā un šausmās nodrebinājusies no šāda skata, kas Latvijā šķiet neiespējams. Taču tvitervētra par Porziņģa apdrošināšanas naudu latviešu valodā nozīmē, ka mentāli neesam tālu no Zimbabves vei Ziloņkaulkrasta pūļa loģikas.  Man liekas, ka ir pienācis laiks visiem Latvijā piešķirt vērtību. Visiem cilvēkiem. Visās profesijās. Izbeigt neracionāli jūsmot par puišiem un meitenēm, kas (izmantojot Latvijas resursus ir izgājuši cauri budžeta grupām) un tagad pelna piķi ārzemēs. Lai viņi to dara, taču šāds process liek padomāt par sistēmas maiņu un apstādināt sajūsmas palus aizbraucēju pēdās.

Man šis Porziņģa gadījums šķiet dažādu tēmu apspriešanas vērts notikums. Piemēram, iespējams, ka nav saprātīgi skolot pa valsts naudu tik daudz fiziķu, ja viņi pēc tam visi aizbrauc uz strādā zviedru privātajos pētnieciskajos staļļos.

Var gadīties, ka ir jēga publiski apspriest arī profesionālā sporta būtiskos jautājumus. Šodienas sports vairs nav tāds, kādu pielūdza mans tēvs un darīja visu Latvijas kalnu slēpošana sporta attīstībai Latvijā un ārvalstīs. Vairs nav arī mana laika sporta ideālisma, kuru tomēr izdevies ieaudzināt bērnos, kas sporto joprojām.

Šodienas profesionālais sports ir skarba gladiatoru ikdiena, kas maz līdzinās olimpisko principu loģikai un ir galvenokārt atkarīgs no naudas investīcijām, dopinga un paranormālas veiksmes. To zinu. Tieši tāpēc uzskatu, ka ir pienācis laiks nopietni izlemt arī Latvijā, kādus sporta veidus un sportistus par kādu naudu turpināsim atbalstīt no kopējas vai ziedotās kases.

Tā ir ļoti plaša tēma un attiecas uz visiem (nevis tikai uz “sporta komiteju”). Pieļauju, ka arī šajā virzienā uzbangos kaislības, jo Padomju Savienības laika “iedibinātie” dārgie sporta veidi nospiež Latviju pie zemes un nav pa kabatai nedz mums, nedz pašiem sportistiem.

Par patriotismu un sporta ieguldījumiem Latvijas tēla veidošanā. Esmu PR tēmu gan studējusi, gan pētījusi zinātniski. Par to varam diskutēt plaši, bet šajā gadījumā izteikšos ļoti īsi (bloga ietvaros).

Vai profesionālais sports ir Latvijas “labā tēla” ģenerētājs ārvalstīs?

  • Valsts vērtību un pozitīvo tēlu nenosaka augsta ranga sportistu skaits un viņu uzvaras.
  • Sportistu atpazīstamība funkcionē tikai un vienīgi fanu kluba ietvaros (savā un citās valstīs). Par to pašu Ibragimoviču zviedri smīnēs kopā ar franču vai portugāļu nefaniem.
  • PR praksē ir sen noskaidrots, ka “iekšpusē” valda viens pieņēmums un “no malas” izskatās citādi. Arī sporta jomā. Piemēram, hokejistu nebeidzamie zaudējumi ārvalstu turnīros un fanu klaigājošie pūļi nekādā veidā neveicina pozitīvu Latvijas tēla uzburšanu ārvalstīs. Tā paša Porziņģa  vizuāli (tehniski) neveiksmīgi izstrādātās fotogrāfijas RIX arī panāk pretēju efektu cerētajam utt. Starp citu, sporta PR ir lieliska tēma, kas ir atsevišķas sarunas vērta.
  • Attīstījās valstīs jau sen skaidrs, ko var un ko nevar atļauties sportā. Nedomāju, ka Igaunija ir sliktākā situācijā tikai tāpēc, ka “viņi nespēlē hokeju”. Ja trūcīga valsts Latvija atrauj valsts naudu bērniem, vientuļām mammām, pensionāriem (kas saņem 10 -15x mazāku pensiju nekā tās pašas pieredzes sirmgalvji Vācijā vai Norvēģijā) un samaksā profesionālajam sportistam (viņa stallim), tad ARĪ “no malas” tas izskatās slikti un nožēlojami. Tas izskatās pēc tukšas bravūras.

Tātad – samaksājot 123 000 eiro par Porziņģa noīrēšanu Latvijas valsts vienībā, maksātāji ir rīkojušies nepārdomāti. Tas, ka sporta patriotisms ir vienas sabiedrības daļas kaislība, nozīmē, ka šiem karsējiem savas izpriecas arī jāfinansē. Ja spēlētājs no ASV maksā tik dārgi un nauda viņa īrei jāsmeļ no kopējās kases (kas regulē trūcīgāko slāņu pārticības līmeni), tad no šādām aktivitātēm turpmāk vajadzētu atteikties.

Lai fani un karsēji laimīgi dzīvo tālāk uz fano par savu elku.

Taču mēs pārējie, kas neesam Porziņģa fani, arī varam drīkstam un uzdrošināmies pateikt, ka profesionālais sports un tā atbalstīšana nav visas tautas lieta. Man un tūkstošiem citu tautiešu Latvija nekļūs mazāk vērtīga, ja mūsu basketbolisti neuzvarēs kādā čempionātā. Tāpēc uzskatu, ka Latvijai nav jāpērk elites sportists savā komandā par katru cenu.

Piešķirsim visiem cilvēkiem vienādu vērtību, ja tie godprātīgi strādā savu darbu. RIMI pārdevēji un labi skolotāji tautai un valstij ir daudz vairāk vajadzīgi nekā pāris sporta profesionālu elites gladiatori. Labi, ja tādi mums ir. Taču neraudāsim, ja tādu mums nebūs.

Tas, ka politiķi sakarina uz sienām sportistu portretus godaplāksnēs zinātnieku, izgudrotāju un mākslinieku vietā ir, protams, politikas populisms.

Stāvēsim tam pāri un cienīsim savu valsti bez PSRS laika mazvērtības spazmām.

 

[1] No teātra kritikas, mediju,  LKP nomenklatūras, Rīgas domes administrācijas un zinātnes aprindām

[2] Ceru, ka patiešām nenonāca.

 

 

Pēdējā septembra sestdiena : kross un lapu čaukstēšana

2013. gada 28. septembris

Šodien manā salā ieradušies Līdinges skrējiena dalībnieki.

Pasākums ir populārs un dalībnieku (kā parasti) tajā daudz. Sviedriem noplūduši kungi, dāmas, jaunieši un jaunavas, meitenes un puikas.  Šodien skrien pieaugušie. Bērni jozīs rīt no rīta.

Vietējiem iedzīvotājiem šis kross nozīmē slēgtus autoceļus, burzmu centrā un sporta funkcionārus uz katra stūra.

Pirmās mani sagaidīja brašas meitenes, kas sargāja skrējēju drošību un bija ”iekārtojušās” tieši uz brauktuves. Kā sokas? Labi! Vai nav bail sēdēt uz brauktuves? Nē, neesot, visi jau tāpat zinot kas te notiek.

Gaiss smaržoja pēc aizejošās, lieliskās vasaras un kaut kur (tepat aiz krūmiem) tumsiņā jau bija noslēpies sals, kas ieradīsies jau šonakt, lai nokostu pāris lapu un kaimiņa zirņus.

Tuvojoties skrējiena vietai gaisā virmoja mūzika un smaga elpošana, jo dalībnieki tikko bija pievārējuši pašu smagāko trases posmu – ”Asarīšu nogāzi”, kas faktiski ir skarbs pārbaudījums ikvienam skrējējam.

Te funkcionāri dalīja ūdeni un cukurūdeņus, kas nu kuram patīk. Pa zemi ripoja papīra glāzes, kas čabinājās kā viltoti eži.

Zibēja fotokameras un (pa vidu visam) smejas bērni.

Kāds vieglprātīgs skrējējs šeit atstājis savu velosipēdu. Nepieslēgtu. Baltu un vientuļu. Laukos jau nezog. Te ir gandrīz tāpat kā laukos.

Mans soliņs pie jūras izskatījās noskumis, jo (laikam!) sajūt bargas ziemas tuvumu.

Pagaidām vēl  siltums turas kaut kur gaisa augšpusē un pa jūru vēl joņo laivas un pīles. Pa gaisu lido vārga ceptu zivju smarža un es zinu, ka jāsāk meklēt atvilknē cimdi.

Es saņemšos un nebēdāšos. Bet vasaru man žēl. Ļoti žēl!

Otrs kaimiņš savu laivu jau ieziemojis mājiņā. Viņš ir apzinīgs, viemēr visu paredz laikā un neko nenokavē. Pedanti balsta mūsu dzīves stabilitāti. Ko mēs darītu, ja viņu nebūtu? Viņi padara mūsu dzīvi ciklisku un stabilu.

 

Leonards aizgājis ciemos.

Jūlijas arī nav mājās.

Turpretī daži joprojām iedomājas, ka ir vasara un vēl varēs kuģot un sauļoties. Miegt acis kā kaķi saulei parādoties un grauzt saldējumu karstumā un saules vidū.

Daži domā, ka siltums ievilksies līdz janvārim.

Daži tā domā…

Tikmēr…

Septembris maigi skatās uz mums.

Ziema nav tālu.

Vai jūs to jūtat?

Latvija sagrāva Itāliju 5-0. Zviedru mediji komentē

2012. gada 9. maijs
Latvija sagrāva Itāliju. PČ hokejā. Stokholma

Latvija sagrāva Itāliju. PČ hokejā. Stokholma

Pēc mača ar Itāliju, zviedru mediji sāk pievērst Latvijas komandai un tās līdzjutējiem aizvien lielāku uzmanību.

Latvija līdz šim, šajā pasaules čempionātā, sevi apliecinājusi patiešām lieliski! Vakardienas uzvara bija jau otrā pēc kārtas, triju maču sērijā, pie kam – pārliecinoša ar rezultātu 5-0”, konstatē portāls www.svenskafans.com, un apraksta sekojoši: Latvija līdz šim nekad nav uzvarējusi Itāliju ar 5 punktu starpību (ņemot vērā, ka šīs komandas ir tikušās laukumā 7 reizes iepriekš). Aktuālās spēles laikā itālieši mēģināja ko darīt lietas labā, bet vārtsargs Edgars Masaļskis bija neuzvarams. Turpretī Daniel Belissimo, kas aizvadītajā sezonā spēlēja mūsu pašu BIK Karlsskoga, ielaida savos vārtos latviešu pirmo ripu jau pašā spēles uvertīras laikā.

Otrā perioda laikā Itālija uzstājās ar powerplay, taču reāls rezultāts izpalika. Pēc tam visu periodu savām spēles diktātam pakļāva Latvija. Gints Meija uzreiz palielināja punktu starpību ar 2-0, pirms trīs itāliešus noraidīja no laukuma. ”Trīs lietas – labas ietas”, – nodomāja Oskars Bērtulis un, ar Mārtiņa Cipuļa palīdzību, iesita trešos vārtus.

Ar 3-0 vadībā, Latvija iesāka trešo periodu un šajā stāvoklī, protams, turpināja diktēt mača noteikumus. Taču varas pozīcija netraucēja viņiem pazemot pretinieku vēl pamatīgāk – līdz galam. Tāpēc Miks Indrasis realizēja 4-0 jau pirmajās 43 sekundēs un šī iemesla dēļ Daniel Belissimo bija spiests aizvākties no ledus, par labu Thomas Tragust, taču arī šis gājiens bija traģisks, jo pēc pusotras minūtes Krišjānis Rēdlihs iegāza viņa vārtos jau piekto ripu.

Piecu punktu pārsvars bija pietiekošs iemesls, lai itāliešu treneris pieprasītu timeout.

Jā, protams, ka pēc tam temps bija intensīvāks, taču tāpat bija 100% skaidrs, kura komanda valda uz ledus.

Tas nozīmē, ka tagad Latvija ceļas augšup turnīra tabulā par sešiem punktiem, bet Itālija slīd uz leju ar saviem diviem, taču aiz muguras joprojām kūņojas Dānija un Norvēģija.”

Lakoniskāka savos secinājumos šorīt bija ”Dagens Nyheter”, kas konstatēja, ka ” Latvijai nebija nekādu problēmu uzvarēt Itāliju ar 5-0 čempionāta B grupā. Taču punktu birums nesākās uzreiz, bet ar mazu aizturi – pirmā perioda beigās. Autors bija Ronalds Kenins. Otrā perioda laikā tika pievienoti vēl divi punkti un pēc tam kad Miks Indrašis un Krišjānis Rēdlihs pielika punktu 5-0, bija skaidrs, ka Latvija ir uzvarējusi”.

Lai veicas arī turpmāk!

Latviešu līdzjutēju sajūsma Globena arēnā

Latviešu līdzjutēju sajūsma Globena arēnā

”Latvija gatavoja blīkšķi”, – tā vakardienas maču šodien komentē zviedri

2012. gada 6. maijs
Latvijas hokeja līdzjutēji Stokholmā, 2012. 05.05 skat. TV4 play

Latvijas hokeja līdzjutēji Stokholmā, 2012. 05.05 skat. TV4 play

”Latvija gatavoja blīkšķi” – ar šādu virsrakstu vakardienas hokeja maču šodien komentē lielākā zviedru rīta avīze ”Dagens Nyheter”.

Sarkani tērptie Latvijas hokeja līdzjutēji vakar beidzot sagādāja mums vislabāko pasaules čempionāta noskaņojumu! Ar savu entuziasma pārpilno hokeju Latvijas komanda piedāvāja čempionāta zelta medaļu pretendentiem kārtīgu maču. Tikai otrā perioda beigās Jevgeņijs Malkins izvirzīja Krieviju vadībā.

Brīdī, kad 21 gadu vecais Miks Indrasis marķēja 1:0 Latvijas labā un latviešu līdzjutēji aiz sajūsmas pieskandināja lielo arēnu līdz pašai augšai, krievu komanda sašļuka un ilgi nevarēja saņemties, lai nodrošinātu sev atbilstošu spēli.

Šis mačs bija krieviem čempionāta atklāšanas uvertīra un viņi iespēlējās gausi. Tikai pēc krietna brīža spēja koncentrēties un atguvās. Vienlaikus latviešiem kļuva aiz vien grūtāk turēties tempam līdzi un tāpēc viņi izpelnījās noraidījumus no laukuma”, – tā vakardienas spēles aprakstu sāk Svens Gustavsons ”DN. Sport” .

Turpat līdzās korespondents Maskavā, Ingmars Neveus ziņo par to kā vakardienas  krievu komandas maču ar Latviju uztvēruši līdzjutēji Krievijas galvaspilsētā.

” Krievu hokeja līdzjutēji ir bezgala pesimistiski un sašutuši pēc savas komandas slikti nospēlētās spēles pret Latviju. Tagad galvenajos Maskavas sporta bāros skatītāji vairs netic, ka Krievija no šī čempionāta varētu atgriezties ar medaļām. Būtu nepareizi teikt, ka Maskavu pašlaik būtu pārņēmis hokeja drudzis. Protams, ka liela sporta līdzjutēju daļa seko Premier League futbolā, taču pastaigājot vakar Krievijas-Latvijas mača laikā pa Maskavas sporta kafejnīcām un bāriem, nācās secināt, ka skatītāju bija daudz (..) Visi bija patriotiski noskaņoti un cerēja, ka Krievija izvirzīsies vadībā strauji, jo pēc viņu domām ”krievi vienmēr spēle hokeju ar dvēseli”.

Brīdī, kad Miks Indrasis iemeta pirmos vārtus, bāru okupēja kapa klusums. Līdzjutēji tad nekavējoties ķērās pie nākamās vodkas pudeles un centās zviedru sporta žurnālistam izstāstīt (ar zināmu skepsi!), ka kaimiņvalsts komandas spēlētāji vispār ir labi sportisti: ” Latvieši ir dūšīgi, taču tas viss tikai pateicoties PSRS iedibinātajām hokeja tradīcijām. Viņi visi spēlē NHL un arī tur dominē krievu hokeja ietekme!”

Pēc tam, kad ripas sāk lidot Latvijas vārtos un krievu hokeja līdzjutēji metas dejot pie lielajiem ekrāniem.

Tiktāl par vakardienu.

” Ja krieviem nebūtu Malkins, latvieši būtu uzvarējuši”, – secina SVT komentētāji.

Starts izrādījies labs.

Tā turpināt.