Ir labi, ja tādi rodas pašiem, bet pārpirkt no ārzemēm viņus nevajag. Tāpēc neskumdina ziņa par to, ka mākslas vingrotāja Jeļizaveta Polstjanaja atteikusies pārstāvēt Latviju starptautiskos mačos Bulgārijā. 2018.gadā vingrotājai tika piešķirta Latvijas pilsonība, lai gan viņas otrā pase ir Krievijas un trešā Baltkrievijas. Jaunietes sašutumu izraisījis noteikums, ka vajag atteikties no Krievijas pilsonības, lai gan mēs pārējie zinām, ka šāda pilsonību kombinācija Latvijā netiek atļauta. Tāpēc kārtējo reizi paceļas jautājums nevis par to, ka 19 gadus vecā sportiste ir sašutusi un negrib startēt zem sarkanbaltsarkanā karoga, bet gan pats fakts, ka „kāds“ viņai Latvijas pasi atkal ir „izklapatojis“ un tagad „izkar“ notiekošo kā sensāciju. Polstjanaja sacījusi, ka atteikties no Krievijas pilsonības nevarot, jo Krievijā dzīvo sportistes ģimene, draugi un tuvinieki. Saprotama lieta. Savas mājas un savējos nevajag pamest citas valsts karoga dēļ. Taču sportiste niķojas. Kā norāda TVNET, tad pagājušajā nedēļā Polstjanaja par savu situāciju žēlojusies krievu raidorganizācijai „Rossija 24“, kas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tika aizliegta Latvijā saistībā ar tiešiem draudiem valsts drošībai. Federācija it kā neatbalsta šo krievu vingrotājas soli, bet pati sportiste uzskatījusi par pareizu vērsties medijos un pieslēgt savai „problēmai“ politisku efektu.
Kā tad ir? Vai sports un politika ir vai nav savienojamas lietas? Vai sportists drīkst kolekcionēt trīs un vairākas pases, lai pēc tam startētu no komandas, kuru pats izvēlas?
Lielā sporta misija starptautiskajā politikā
Sportisti bieži izmanto politiku savu idejisko mērķu sasniegšanai un arī viņus izmanto lielvalstis un diktatūras sava pārākuma manifestēšanai. Sports jau sen vairs nav fiziskā kultūra, bet gan zirgu skriešanas sacensības, kurās nereti uzvar dopingā izmērcēti atlēti. Tie paši, kuri pēc karjeras beigām cieš no smagām, sporta laikā laikā izraisītām slimībām vai naudas trūkuma dēļ pārvēršas par bezpajumtniekiem. Tā notiek. Tikai par to medijos nav pieņemts runāt. Vienkārši tāpēc, ka lielais sports ir vajadzīgs lielvalstīm, lai pasaules čempionātu un olimpisko maču laikā manifestētu savu varenību un pārākumu pār citām lielvarām. Mazo valstu piedalīšanās šajās dinozauru kaujās reizēm atgādina skudras ambīcijas mēroties spēkiem ar ziloni. Nevienlīdzīga lielu un mazu valstu sacensība nav vajadzīga, jo neko nepierāda. Nevienam nav noslēpums, ka lielvalstīm sports ir ambīciju demonstrēšanas arēna, tāpēc finansējums un sportistu atlase tajās ir prioritāro pasākumu skaitā. Tā PSRS un Krievija vienmēr komandu cīņās mačojās ar ASV un Vācija ar Franciju. Spānija ar Itāliju un mēs mēdzam salīdzināt sevi ar kaimiņvalstu panākumiem. Paradoksāli, ka kopš Latvijas aiziešanas no Padomju Savienības (pirms 30 gadiem), loģika lielā sporta virzienā palikusi tā pati – „dar´ko var, bet Latvijai ir jāuzvar!“. Turpinām būt pārliecināti, ka lielais sports ir arī mūsu valsts prestiža un atpazīstamības lieta, maksājam milzu summas dalībai, kur uzvarēt ir neiespējami. Lai gan reālā dzīve par šo pārliecību stipri vien šaubās. Taču apsēstība ar iedomu, ka sporta panākumi ir valsts publicitātes svira, turpina noteikt toni arī Latvijas sporta finansēšanas praksē. Rezultātā tiek izsviesta nauda sporta veidiem, kas Latvijai tika savulaik uzspiesti no Maskavas (bobslejs, ledus trases, hokejs). Tie nav lēti un ērti ekspluatācijā, jo izmaksā dārgi. Tiek pirkti sportisti no ārzemēm, lai svešie spodrinātu Latvijas sporta slavu starptautiskos mačos, kas nav nedz dzimuši, nedz auguši šeit. Taču par naudu viņi ir gatavi tēlot uzvaras brīdī patētisku lepnumu kad pār viņu sejām rit prieka asaras klausoties uz goda pjedestāla „Dievs, svētī Latviju“. Varbūt vajadzētu izbeigt maksāt par uzvarām? Tā kā to dara, piemēram, Ziemeļvalstīs?
Ivans un Džims ar Tomiju
Skandalozais Krievijas vingrotājs Ivans Kuljaks martā, pasaules kausa posmā Dohā uz goda pjedestāla nostājās ar Z burta marķējumu uz sporta tērpa krūtīm. Par šo žestu sportistu diskvalificēja jo Z ir Krievijas simbols karadarbībai Ukrainā un ar šo sportists bija atbalstījis Kremļa agresiju pret kaimiņvalsti. Starptautiskā Vingrošanas federācija (FIG) Kuljaka rīcību nodēvēja par šokējošu un lūdza sākt disciplinārlietu. Viņam tika piespriesta viena gada diskvalifikācija, bronzas medaļas atdošana atpakaļ un naudas prēmijas 500 Šveices franku (478 eiro) atpakaļ atgriešana. Tātad ar šo krievu sportists tika slavinājis savas valsts Putina diktatūras autokrātisko režīmu. Kāpēc? Lai iegūtu kādus lielākus naudas pabalstus, prēmijas, dzīvokļus utt. no sava fīrera un diktatora. Sarunvalodā to sauc par pielīšanu. Ir ziņas, ka šādu pieglaimošanās ceļu izvēlējušies arī citi krievu sportisti, to skaitā Krievijas olimpiskās sieviešu komandas zelta medaļas ieguvēja, vingrotāja Angelina Meļņikova, kura 9.maija parādē Voroņežā staigājusi ar Z burtu rokās. Ja ārpus Krievijas šādus populāru sportistu atbalstu politiskam vadonim nosoda, tad paši krievu sportisti tos nereti tos uztver kā „varonību“ jeb “protesta formu pret pasauli“.
Sportā nav pieņemts jaukt iekšā politiku, taču tas reizēm notiek tad, kad uzvarētāji izmanto goda pjedestālu klusam protestam. Spilgtākais piemērs ir 1968.gada olimpisko spēļu vieglatlētikas arēna Mehiko, kad uzvarētāji 200 m sprinta distancē Tomijs Smits (19,83) un Džons Karloss, veica protestu pret rasismu savā dzimtenē ASV. Viņi pacēla gaisā melnā cimdā ietērptas dūres ASV himnas skanēšanas laikā. Plaši publicētais attēls, kurā abi – pirmās un trešās vietas ieguvēji demonstrē pasaulei melno spēka sveicienu, bija negaidīta parādība OS vēsturē. Viņus par šo izdarību izdzina no olimpiskā ciemata un izslēdza no izlases. Protams, ka šo protestu nevar salīdzināt ar krievu vingrotāja krekliņu. Melnādainie amerikāņi neslavināja savu valsti un tās vadītājus kā krievu Ivans, bet gan cīnījās pret valdošajām nostādnēm, par afroamerikāņu pilsoņtiesībām. Pateicoties viņu protestam tika pievērsta uzmanība politiskiem jautājumiem, kas līdz tam netika aktualizēti: rasu, reliģijas un nacionālās piederības diskriminācijas aizliegumam, balsošanas tiesību piešķiršanai melnādainajiem.
Interesanti, ka otrās vietas ieguvējs 200 m finālskrējienā austrālietis Pīters Normans, atbalstīja savu konkurentu protesta akciju. Apbalvošanas ceremonijas laikā visi trīs pie saviem treniņtērpiem bija piesprauduši Olimpisko cilvēktiesību projekta nozīmīti, kas nozīmēja iestāties pret rasu diskrimināciju ASV un citur. Tātad šī bija cīņa pret rasismu sportā. Viņiem sekoja 400 m skrējiena uzvarētāji, kuri uz goda pjedestāla toreiz nostājās ar melnām beretēm galvās. Taču par to viņus nesodīja. Tā sākās kustība, kas izvēršas plašumā.
2005.gadā Sanhosē valsts universitāte, kurā abi sprinteri savulaik bija mācījušies, atklāja parkā statuju. Tajā Tomijs Smits un Dzons Karloss attēloti uz goda pjedestālā ar slaveno sveicienu publikai melnajos cimdos. Otrās vietas pakāpiens atstāts tukšs. To var izmantot foto sesijām katrs, kurš vēlas demonstrēt savu atbalstu šim protestam.
Ja krievu Ivans Kuljaks, stāvot uz uzvarētāju pjedestāla Dohā, būtu protestējis pret savas valsts agresiju Ukrainā, tad viņš būtu iegājis vēsturē kā drosmīga un godīga personība. Pierādījis pasaulei, ka visi krievi nav Putina atbalstītāji. Taču viņš rīkojās pretēji – demonstrēja savu atbalstu Putina agresijai Ukrainā. Tāpēc ir gigantiska starpība starp Džima un Tomija „melno protestu“, kas panāca progresīvas pārmaiņas sabiedrība un Ivana smieklīgo solidaritātes demonstrāciju asiņainam diktatoram.
Korumpētās sporta organizācijas
Ziņas par starptautiskās olimpiskās komitejas kukuļņemšanu, piemēram, Soču OS organizēšanā, ir ļoti satraucošs fakts. Kā tas bija iespējams, ka krieviem atļāva rīkot ziemas olimpiskās spēles vienīgajā valsts subtropu pilsētā? Vai tad Krievijā nav pilsētu, kurās būtu piemērotākas? Ir. Taču, Putins gribēja Sočus un dabūja to, ko vēlējās. Vai samaksāja? Protams.
Starp citu, 1936.gada olimpiskās spēles bija Hitlera uzvara pār pasauli, kurai sekoja otrais pasaules karš. Olimpiāde Maskavā 1980, Losandželosā 1984, Pekinā 2008, pasaules futbola čempionāts Katarā vai hokeja mači Baltkrievijā ir līdzīgi scenāriji, kas pierāda kā nauda un politiskā vara ekspluatē sportu. Aukstā kara laikā sports bija reāla kaujas arēna starp divām lielvarām. Tā kā tautai patīk sports un māksla, tad šo mērķu vārdā diktatori var iznīcināt reģionus, dabas resursus, uzpirkt starptautisko organizāciju ierēdņus, lai izmantotu olimpiskās spēles vai čempionātus savas ideoloģijas propagandai. Šajā propagandas kompleksā liela loma ir vadošajiem sportistiem, kas personificē sava laika ideālus un varoņus. Lielie Latvijas šķēpa mešanas giganti Inese Jaunzeme, Jānis Lūsis, Jānis Doniņš bija mūsu varoņi un aizrāva savās sporta cīņās pat startējot Padomju Savienības treniņtērpos. Ja Jānis Ciagūns (no mazās, paugurainās Siguldas) pēkšņi uzvarēja slalomā lielajos čempionātos Bakuriani trasēs, tad šī uzvara pēkšņi ierindoja Latviju lielo kalnu valstīs (!). Bija lepni visi. Pat tie, kas paguvuši tikai vienu reizi nobraukt var slepēm pa Kaķīškalnu. Ja Aļona Ostapenko uzvar Francijas atklātā čempionāta vienspēļu turnīru, tad gavilē arī tie Rūjienā, Baldonē un Pāvilostā, kas no tenisa pilnīgi neko nesaprot.
Vai viņu uzvaras bija politiskas? Jā, protams, jo viņi bija un ir ļoti populāri sabiedrības locekļi. Vienīgie, par kuriem „balsot“ ir gatavi visi.
Mairis, Kristaps un Ukrainas karš
Ukrainas karš (tieši tāpat kā pandēmija) parāda cilvēku patieso dabu, viņu morāli un ētiku. Ir sabiedrībā populāri cilvēki, kas klaji pauž savu neiecietību pret Kremļa uzbrukumu Ukrainai. Pazīstamā vokāliste Laima Vaikule zina, ka kara nosodījums būtiski ietekmēs daudzu viņas Krievijas fanu viedokli gan par viņu pašu, gan par karu. Taču Laima ir principiāli pateikusi ko domā un ar šo izturējusies cienīgi gan pret saviem faniem, gan cilvēkiem, kurus Putins slepkavo Ukrainā. Līdzīgās pozīcijās nav vadošie sportisti, kuri arī varētu teikt savu vārdu publikai un iespaidot fanu domāšanas gaitu. Pirmais grīļīgais savā pozīcijā pret Putina iztaisīto karu Ukrainā bija agrāk simpātiskais bokseris Mairis Briedis. Tagad viņš reāli iegājis politikā un mēģinās izmantot savu sporta slavu, lai kļūtu par Latvijas Saeimas deputātu no prokremliskās partijas Saskaņa saraksta. Viņa plāns esot apvienot „sašķelto Latvijas sabiedrību“. Kurš tad šķeļ sabiedrību? Vai tā nav Putina pagarinātā roka, kas izmanto savus atstātos rezidentus jau 30 gadus, lai neļautu Latvijai atrauties no postsovjetisma ietekmes telpas? Jā, ir. Vai Mairis Briedis to nesaprot tieši tāpat kā Ivans Kuljaks? Jā, nesaprot. Tāpēc kandidēs vēlēšanās ar trešo numuru Rīgā un ķers vēlētājus kā mušpapīrs partijai Saskaņa, cerot uz tiem, kuri nesaprot vai karš Ukrainā ir taisnīgs vai netaisnīgs pasākums.
Līdzīgi savu viedokli loka arī Latvijas basketbola izlases spēlētājs Kristaps Porziņģis, kurš valstvienības preses konferencē nesniedza tiešu atbildi uz žurnālista jautājumu par viņa attieksmi pret Putina karu Ukrainā. Centās izvairīties no atbildes un vēlāk sociālajā tīklā Twitter taisnojās, ka tomēr esot pret Krievijas rīcību. Cerot, ka „viss pēc iespējas ātrāk beigsies“. Pēc tam apmaksātie mediju ziņojumi Latvijas sporta PR rubrikās pārkliedza viens otru, uzsverot, ka basketbolists tomēr esot viens „kārtīgs patriots“.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, pārsteidz ne tikai Maira Brieža neskaidrā pozīcija kara jautājumā, bet arī zināmas daļas sportistu un treneru gatavība turpināt darbu un karjeru Krievijā. Atceros, kā pirms vairākiem gadiem izteicos pret to, ka no mūsu valsts budžeta jeb pilsoņu sarūpētās nodokļu naudas apmaksās Kristapa Porziņģa apdrošināšanu 123 000 eiro apjomā spēlēm valstsvienības sastāvā. Manuprāt tas nebija akceptējams solis, jo valstij šo naudu labāk izmantot hroniski slimu cilvēku ārstēšanai vai kādam citam neatliekamas daba jautājumam. Toreiz šāds mans iebildums izraisīja histērijas vētru. Sacēlās basketbola federācijas un fanu puses uzjundīta naida kauja pret mani, jo nebija ierasts apstrīdēt naudas pasmelšanu no valsts budžeta tik netraucēti. Šādu lēmumu nedrīkstēja pat apšaubīt, kur nu vēl nosodīt. Visa Latvijas basketbola federācija toreiz sastāvēja no dažādas krāsas politisko partiju līderiem un nevienam nebija noslēpums, ka sports ir labs „naudas sūknis“ arī partiju vajadzībām. Tagad – piecus gadus vēlāk to pašu apdrošināšanu par Porziņģi jau jāmaksā pusmiljona apmērā un to nokārtošot spēlētājs pats. Kā tad tā? Kāpēc sportists tieši to pašu, tieši tāpat nevarēja izkārtot pagājušo reizi? Vai tāpēc, ka toreiz pasmelt 123 000 eiro no valsts kases sportam izdevās ļoti viegli? Bez jautājumiem un iebildumiem?
Visu šo atklājumu rezultāta rodas pārliecība, ka Latvijai nevajag augstas klases profesionālus sportistus bez politiskās, morālās un ētiskās stājas. Nevajag tos pirkt un pārdot, apdrošināt un nodrošināt. Ir jau tā, ka diezgan daudz cilvēku dzīvo pāri saviem un citu līdzekļiem. Īpaši tad, ja slava tomēr negarantē drošības izejas un loģisku rīcību.
Iespējams, ka lielā sporta laiks ir beidzies tieši tāpat kā lielo arēnu ēra. Lai tad par modernā laika gladiatoru kaujām samaksā fani paši un par šīm uzvarām tur (savā nišā) arī priecājas. Mums pārējiem būtu jāatrod izeja no postpadomju elites sporta slavināšanas drudža. Tieši tāpat kā izeja no pasakas, kas pati nevēlas beigties.