Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

Mūsu 3 oligarhiem, patvērumu meklējot, atradu viņiem Saūda Arābiju.

2011.gada 13. jūnijā
Tālums tuvina.

Attēls: wikipedia. Idi Amins Ugandas oligarhs

Mūsu sabiedētie Latvijas 3 oligarhi patlaban ņemas pa Latvijas medijiem un mēģina pūst mums miglu acīs.
To var skaidri redzēt pat no citiem kontinentiem.
Pašreiz esmu fiziski patālu no Latvijas, taču dators atļauj sekot notikumiem dzimtenē.
Tur iet jautri, kā parasti.
🙂
Viens no ”oligarhu trīnīšiem” tikko uzstājies ar Berluskoni cienīgu runu vakar LNT.  Otrs, piepūstiem vaigiem, ņemas pa ”Dienu”, trešais izskatās apvainojies.
Neiet puišiem.
Saskaņas Centra savādnieki līdzīgi nervozē, mēģinot izlikties par nākamo vēlēšanu trumpja kārti.
Piepūsti vaigi te nepalīdzēs.
😉
Nervozs laiks dzimtenei.
Izskatās, ka visiem trim vajadzētu emigrēt.

Latvijas oligarhi. Foto: Delfi.lv AFI.

Tā būtu labāk mums visiem, viņus – ieskaitot, jo, ja politika kļūst atkarīga no dažu personu naudas maisiem, tad slikti ir demokrātijai un tautai. Mums to nevajag.
Nevēlēsim oligarhiem sliktu.
Lai viņiem klātos labi arī turpmāk, es atradu oligarhu miera ostu – Saūda Arābiju.
Šī valsts jau sen kļuvusi par populāru gāzto valdnieku leiputriju.

Navazs Šarifs. Foto: wikipedia.

Būtībā Sauda Arābija ir jasmīnu revolūcijas kontrrevolūcija. Visi, kas pārstāv ”vecās vērtības” bēg uz šejieni.
Te, piemēram, tagad atpūšas Jemenas diktators, 69 gadus vecais Ali Abdula Salehs. Viņš nav vienīgais, kuram reliģiozi konservatīvā monarhija nodrošina laimīgas vecumdienas.
Turpat rosās Ugandas diktators Idi Amins, kurš 1979. gadā bija spiests pamest dzimteni un caur Lībiju pārcēlās uz dzīvi Jidā.
2003.gadā viņš  nomira 78. gadus vecs, pavadot šeit lielisku un nodrošinātas vecumdienas skopā ar savu gigantisko ģimeni.
Bijušais Pakistānas premjerministrs Navazs Šarifs Sauda Arābijā nodzīvoja 8 gadus. Pēc militārā apvērsuma dzimtenē 1999. gadā, kad tur pie varas nāca Mušrafs.

Zine El Abidine Ben Ali Tunisijas oligarhs, dikators

Bijušais Tunisijas prezidents Zine Abidine Ben Ali savā dzimtenē ir notiesāts, taču var mierīgi ”nospļauties” uz dzimtenes pinkertoniem, jo arī viņam ar 14. janvāri ir piešķirts patvērums Sauda Arābijā. 74. gadus vecais Tunisijas diktators šeit jau paguvis pagulēt slimnīcā, izārstēties un laiski izstaipīties. Notikumus dzimtenē un pavēli par viņa arestu Ben Ali no Saūda Arābijas sauc par ”farsu”.
Tieši tāpat kā mūsu Lembergs novērtē sev adresēto epitetu ”oligarhs”.
Līdzību ir daudz.
Kāpēc Saūda Arābija kolekcionē gāztus oligarhus?
Sauda Arābijas karalim Abdulam ir liels pamats baidīties, lai jasmīnu revolūcijas nepārsviežas uz vietējiem ”košuma krūmiem”. Arī viņa galms ir dziļi iestidzis korumpētībā.
Valsts ir viena no viskonservatīvākajām pasaulē, valdošā dinastija jau 80 gadus tur valsts politiski – ekonomisko varu savās rokās. Sievietēm nav balsstiesību vēlēšanās. Tās nedrīkst pat vadīt automašīnas, staigāt pat ielu normālās drēbēs, piedalīties valsts politiski ekonomiskajā dzīve un darba tirgū uz līdzvērtīgiem noteikumiem.
Mūsu oligarhi nav sievietes.
Viņiem tur būs OK.
🙂
Šlesers, Šķēle un Lembergs nav arī šiītu musulmaņi, kurus Saūda Arābijā vajā un diskriminē.
Vajāšana viņiem tur nedraud.
Arī labi.
Kāpēc demokrātiskā rietumu pasaule liek saudiešiem mieru?
Tāpēc, ka viņiem pieder gigantiskas naftas rezerves.
Mūsu tirāniem tur klāsies labi.
Mums bez viņiem politikā arī.
🙂

6. jūnijs – zviedru karoga diena, saņemsimies un boikotēsim Valmieras pienu?

2011. gada 6. jūnijā

Svētki
Šodien zviedriem valsts svētki – karoga diena. Par svinamu dienu šis datums kļuva tikai pirms septiņiem gadiem. Tāpēc svinēšanas process dažādos valsts reģionos atšķiras.
Kā svinēt savas valsts svētkus? Ar raudošām svecēm logā? Skatoties koncertus? Ēdot un dzīrojot?
Šķiet, ka nē.
Zviedri par svinēšanas procedūru 6. jūnijā nevar vienoties.
Vieniem nepatīk izrādīšanās, citiem gribas līksmot un vēl trešajiem liekas, ka ir jāatrod jaunas svinēšanas formas.
Nebijušas, aizraujošas un tādas, kurās ”visi var līdzdarboties”
Jā, ir iemesls aizdomāties par to ”kā svinēt”.
Pieēšanās un piedzeršanās laiks ir sen garām.
To saprot arī rīmas.
Mazliet skauž norvēģu ”veids” – ar bērnu gājienu garām pilij.
Militāras parādes franču vai Krievijas stilā ”ir garām”.
Noraugoties uz mūsu vienīgā tanka vizināšanos pa Daugavmalu 18. novembra rītā, sirdi pārņem priecīga sajūta – cik labi, ka mums nav gigantiska armija, raķetes un vēl nezinkas.
Mēs neesam agresīva valsts un es ar to faktiski lepojos.
Lai Krievija, ASV un Francija turpina rādīt metāla muskuļus savos svētkos.
🙂
Tanku vietā pa Daugavmalu maijā var soļot mūsu bērnudāznieki.
🙂
Kamēr zviedri gudro kā svinēt savus karoga svētkus un pagaidām visu svinēšanas centru turpina koncentrēt ap etnogrāfisko brīvdabas muzeju ar karali, karalieni un karogiem tuvplānā, mēs arī varam sākt gudrot kā īsti svinēt Līgo svētus, 18.novembri un mūsējo Neatkarības dienu maijā.
Ideja par maiju nav slikta.
Laiks burvīgs un cilvēkiem prāts metas uz svinēšanu.
Puķes, saule, pavasaris un maijpuķīsu aromāts.
Rīkosim gājienu cauri centram? Karnevāla jeb tautastērpu gājienu?
Kā Oslo vai kā Riodežaneiro?
Ojojojooj!
Domāsim?
Domāsim.
Ja ir idejas – nāciet klajā.
Vāksim kopā ģeniālos impulsus un svinēsim.
Pagaidām man ir liels bažīgums par Līgosvētkiem.
Laikam atkal nāksies tupēt lepnā vientulībā pie savējā ugunskura un kauties ar odiem.
Koncertu tingeltangeļi neuzrunā un piedzērušies tautas brāļi – vēl mazāk.
Kur forši cilvēki Latvijā šogad svin Līgosvētkus?
Bez koncertiem, gadatirgiem un žūpu bariem.
Kur tas notiek?
Vai tāda vieta uz pasaules ir? Vieta, kur svin kopā, nevis pa vienam.
🙂


Par politiskajām kolīzijām ir tā, ka vakardienas Valmieras oligarhu atklātās manipulācijas De Facto, rada priekšnosacījumu apņēmībai sākt ar pirmo un vienkāršāko procedūru – boikotu.
Oligarhiem piederošu uzņēmumu preču boikotu.
Sāksim ar Valmieras pienu? Savādi, ka Andris Šķēle prezidenta vēlēšanu laikā esot diskutējis nevis par balsu pirkšanu, bet… par pienu.

Tā teikt – izaicinājis pircējus.

Vai Valmieras piena kombināts ir pelnījis mūsu novēršanos?

Patiecoties īpašnieka arogancei pret tautu?

Ir pelnījis?  
Zviedri boikotēja Francijas vīnus pēc strīdīgajiem kodolsprādzieniem atolos. Krievija – Grūzijas vīnus, vācieši – spāņu gurķus utt.
Mēs arī varam veidot savu sarakstu.
Vai ir arī citi priekšlikumi?


De Facto valrafēšana, ar teksta nolasīšanu no lūpām, ir vecs un pārbaidīts paņēmiens.
To bieži izmanto dažāda veida izmeklēšanās un tiesās. Normāli cilvēki, kurus šādā veidā ”pieķer”, parasti atkāpjas no amatiem paši.
Mūsējie – pieķerti ar pirkstiem zaptes burkā, turpina šķobīties.

Ja Šleseram nebūtu ko slēpt, viņš būtu pats KNAB atvēris durvis jau vakar. Demokrātijas defekts Latvijā – oligarhu muskuļi pret tiesu.

2011.gada 26. maijs

Vakardienas KNAB operatīvās operācijas Rīgā un šodienas gaidāmā kratīšana mājās pie parlamenta deputāta Aināra Šlesera varētu pievērst  arī ārzemju mediju uzmanību.

Notiekošie KNAB procesi liecina, par Latvijas kā valsts vēlmi izrēķināties ar apjomīgo varas aprindu ”bakšišu”. Tas ir pozītīvi un apsveicami no visiem viedokļiem raugoties.

Ja oligarhi – Lembergs, Šlesers un Šķēle nekur nav vainīgi un tiek nepatiesi turēti aizdomās (kā viņi pauž paši), tad visiem viņiem un arī Šleseram jau vakar vajadzēja pašam atvērt sava dzīvokļa durvis un teikt ”lūdzu pārbaudiet – man nav ko slēpt!”.

Tā dara normālās valstīs politiķi, kam nav ko slēpt un sirdsapziņa ir tīra.

Jā, iespējams, ka ”juridiskie dokumenti” šim procesam ir pagaidām nepietiekami un ”oligarhu ideoloģijas” ēnā dresētie Latvijas juristi atradīs ķīli, kā nobremzēt kratīšanu ”pie Šlesera”, taču no malas tas neizskatās nedz pēc cilvēktiesību aizstāvības, nedz pēc ”tiesību normu ievērošanas” akta.

Tā būtība ir Latvijas politiskās elites kaušanās ar tiesu.

Kaušanās pret taisnību.

Centieni pierādīt, ka ”viņi” Latvijā ir tik vareni, ka var atļauties uzspļaut uz tiesu, demokrātiju un uz mums pārējiem.

Viņi šodien spļauj uz mums kā Putins uz Hodorkovski.

Tieši pēc tās pašas shēmas.

Ceru, ka Šlesers pats šodien atvērs durvis un beigs izsaukt kauna uguni uz Latviju.

Foto: http://emuars.lv/2009/05/23/slesers/

Kāpēc sievietes grib bērnus bez seksa ar vīrieti jeb, ko Šķēlem un citiem dzimstības stimulatoriem vajadzētu pamācīties no zviedriem?

 2011. gada 6. aprīlis

 Zviedrijā tāpat kā visā Skandināvijā ir augstākā dzimstība Eiropā. Un lai to sasniegtu nav jāsludina, ka daudzbērnu ģimenes ir „seksīgas’ , kā to dara ekspremjers Šķēle.  Lai sasniegtu augstu dzimstību  ir jāstimulē dzimstības veicināšana arī  vientuļo un homoseksuālu cilvēku vidē.  Zviedrijā un citās augsti attīstītās civilizētās valstīs tas tiek darīts, apgāžot konservatīvo politiķu dogmas, ka atbalstot viendzimuma  partnerattiecības un laulības un vientuļās mātes vai tēvus, tiekot apdraudēta dzimstība. Ir tieši otrādi un te Latvijai jāmācas no Skandināvijas.

Šodien, starp citu,  izšķirsies, vai valsts ir gatava finansēt vientuļu sieviešu insemināciju (apsēklošanu) Zviedrijas slimnīcās, jo hetero un  homoseksuāliem pāriem valsts to jau apmaksā.

 Jaunizveidotā Latvijas Nacionālās drošības komisijas Demogrāfijas apakškomisija, ko vada ekspremjers Andris Šķēle, šeit otrpus Baltijas jūras izraisa smaidu. Pirmkārt tāpēc, ka daudzbērnu ģimene Latvijā tiek uzskatīta par ”seksīgu” un otrkārt dēļ deputātu lēmumu ”vienoties par kvantitatīvi izmērāmiem pasākumiem demogrāfijas uzlabošanu Latvijā”.

Vīri (kā parasti!) Latvijā lems, kā forsēt Latvijas bērnu ražošanu.

Teātra izrādes kā patriarhālas vai viduslaikus atgādinošas instrukcijas ” par tēmu” jau ir (Nacionālais teātris). Atliek pieņemt likumus, kas nostiprinās ‘seksīgo’ apņemšanos kā normu.

Puiši Rīgā ir gatavi un pārliecināti, ka bērnu nākšanai pasaulē Latvijā ir vajadzīga ”sistemātiska pieeja”.

Ģimene – tātad un ģimenes galva (vīrietis) izlems, kā un, kas tiks darīts. Sievietes var pastāvēt pie ratiem.

 Zviedriem, kuriem ar demogrāfiju nav problēmu (iedzīvotāju skaits palielinās nepārtraukti) tieši šodien parlamentā tiek pieņemti pavisam citi likumi.

Zviedriem nevis vīrieši, bet gan pašas sievietes ir tās, kas izlemj laist vai nelaist pasaulē bērnus. Tāpēc šodien Zviedrijas parlamentā tiks pieņemts likums, līdz kuram Latvijā vēl tāls ceļš ejams.

Šodien izšķirsies, vai valsts ir gatava finansēt vientuļu sieviešu insemināciju (apsēklošanu) Zviedrijas slimnīcās.

Līdz šim bezmaksas inseminācija bija pieejama Zviedrijas slimnīcās (ar donētu spermu) hetero un homoseksuāliem pāriem (cilvēkiem, kas dzīvo laulībā vai civillaulībā).

Tagad šīs pašas tiesības pieprasa vientuļas sievietes, kuras nevēlas partnerattiecības ar vīriešiem. Jāpiebilst, ka homoseksuālu sieviešu (lesbiešu) pāru bezmaksas inseminācija ir atļauta Zviedrijā jau kopš 2005. gada.

 Jennija: Ja es dzīvošu kopā ar kādu vīrieti, tad tikai lielas mīlestības dēļ.

 Aizvien vairāk zviedru sieviešu vēlas ”tik pie bērna” bez dzimumakta ar vīrieti. Šīs sievietes ir apmēram 35 gadu vecumā ar labu izglītību un karjeru, plašu draugu loku, tradicionālu ģimeni un augstām prasībām pret partneri.

 ”Ja es dzīvošu kopā ar kādu vīrieti, tad tikai lielas mīlestības dēļ. Man nav problēmu sagādāt sev puišus, bet es nevēlos ”piesaistīties” tikai tāpēc, ka ”tā vajag” un paciest vīriešu egoismu un kaprīzes ikdienā” – konstatē mana kolēģe Jennija, kura auklē savu četrus mēnešus veco Teo. Viņas grūtniecība iestājās Kopenhāgenas leģendārajā klīnikā, kas inseminē apmēram 800 zviedrietes gadā.

 

Zviedrietes, kuras izvēlējušās ”alternatīvo ģimeni” brauc uz slimnīcu pēc ”kolbas bērna” uz Dāniju, Somiju, Latviju vai Lielbritāniju. Inseminācija ar spermu no anonīma donatora Dānijas Storkliniken maksā 500 latu, ar zināmu donatoru (kura vārdu bērns vēlāk var noskaidrot, ja vēlas) – 750 latu. 

Vīrieša fiziska klātbūtne, jeb ‘seksīgums” kā to sludina Šķēle, vairs nav vajadzīga.Tā iznāk. Šo tēmu šonedēļ plaši apspriež zviedru mediji. 

Kaut arī brīvprātīgo mammu ar alternatīvajām ģimenēm Skandināvijā ir aizvien vairāk un nav manīts, ka viņas sūdzētos ”par savu vientulību”, šī tēma rosina plašām diskusijām.

Neraugoties uz gaidāmo sašutumu, viens ir skaidrs – ģimene šodien izskatās savādāk nekā agrāk. Un tas būtu jāsaprot arī tiem, kas Latvijā atbild par vides un apstākļu nodrošināšanu dzimstības veicināšanai.

Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti un kā ASV grasās likvidēt varai neērto sabiedrisko televīziju

2011.gada 20. martā

http://latvianabroad.blogspot.com/2007_07_01_archive.html

Foto: http://latvianabroad. blogspot.com/

Latvijas valsts prezidenta Zatlera regulārā viesošanās pie izklaides privāttelevīzijas dīvām,  dziedošām ģimenēm un ”zvaigznēm”, oligarha Andra Šķēles regulāri valšķīgās benefices ”Dienā”  un Rīgas pilsētas vadītāja Ušakova komiski – nopietnā gatavošanās ”blondīņu parādei” Rīgā, liek konstatēt, ka procesu uzraudzība valstī ir atstāta pašplūsmai.

Varas anarhija Latvijā ir fakts.

Etablētie mediji  vairs nespēlē pret ”varas un naudas”  bastioniem un sabiedriskās domas veidošana tiek servēta vienos vārtos.

Vietējo naudas baronu interesēs.

Varas vārtos.

Būtībā mums arī vajadzētu pieprasīt, lai virs Latvijas ierodas glābējlidmašīnas un tāpat kā  šodien Lībijā – norāda varas nomenklatūrai, kur atrodās atļautās varmācības robežas pašiem pret savu tautu.

Kas īsti notiek?

” Absurdistānā – Latvijā”  iet vaļā  politiskais karnevāls. Vai mums vēlētājiem -tas būtu jāuztver nopietni?

Lūk daži piemēri no sestdienas realitātēm:

1)   tā saucamā Zaļā partija Latvijā (kas nav savā būtībā videi labvēlīga partija) tēlo politiku un rīko kongresus.

2)    Šķēles privātpartija sapulcējusies un sēž (tieši tāpat kā Brežņeva vai Staļina laikā), kāri tverot katru sava vadoņa ”pravietojumu” un es nešaubos, ka reizi pa reizēm zāle pielec kājās, lai sirsnīgi aplaudētu rosīgā lauksaimnieka verbālajiem domu graudiem.

3)   Pāri visam notiek nākamā valsts prezidenta medības, kas vairāk atgādina tupsunīšu spēlēšanu ar moto -” Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti”?

Ir nepatīkami to visu redzēt un noskatīties šajā farsā. Francijas iznīcinātāji mums palīgā nenāks, jo nav pierādījumu, ka Latvijas varas elite fiziski iznīcinātu savus līdzpilsoņus. Mums nav mirušo, bet ir bēgošie.

Valsts kase ir iztīrīta, to lēni pilda ar aizņēmumu un cenšas saglabāt pie dzīvības valsts aprises, jo iznāk, ka Latvijas valsts būtībā visvairāk ir vajadzīga tai pašai valsts politiskajai elitei, kurai Latvijas valsts eksistence nodrošina ”glaunus amatus”- tādus kā ” valsts prezidents”, ” deputāts”, ” partijas vadītājs” utml.

Varas arogance pret savu tautu Latvijā jau vairākus gadus ir fakts. To uzkrītoši varēja pamanīt iepriekšējo referendumu laikā, kad no valsts puses tika darīts viss lai izgāztu tautas balsojumu. Referendumi notika atvaļinājumu laikā jūlijā, uz negodīgiem noteikumiem un parlamenta vadītāju izsmiekla pavadījumā.

Toreiz mani ļoti pārsteidza tieši šī Latvijas varas aparāta izaicinošā nekaunība pret vēlētājiem. Savādi, ka varas elitei nav bail aizbaidīt visus uz Īriju, Norvēģiju, Patagoniju vai Marsu…vēlētāju vairs Latvijā nebūs un automātiski iztrūks ķermeņu, kas balsotu par viņiem.

Mēdz gadīties,ka varas viedoklis nesaskan ar tautas vairākuma viedokli. Piemēram, Zviedrijas iepriekšējā referendumā, kas bija bija veltīts balsojumam par vai pret eiro ieviešanu valstī, tauta nobalsoja ”pret”. Jorana Pēršona valdība un lielākā zviedru politiķu daļa bija ” par”. Taču Stokholmā neviens neatļāvās publiski smīkņāt vai saukāt vēlētājus tikai tāpēc, ka viņi vēlas paust savu viedokli un šis uzskats nesakrīt ar varas elites vajadzībām. ”Tautas kalpi” parlamentā Stokholmā savaldās un nezaudē realitātes izjūtu. Rīgā viņi kļūst vēl izaicinošāki un bramanīgāki.

Jo sliktāk iet Latvijai, jo negantāk uzvedas tautas kalpi parlamentā.

Tas, kas Latvijā neeksistē mediju uzraudzība sistēma un lielākās dienas avīzes, ieskaitot ētera privātmedijus var brīvi pirkt un pārdot, nerēķinoties ar monopolizācijas un koncentrācijas procesu ierobežojumiem (kas eksistē attīstītajās valstīs) ir noziegums pret valsti.

Deputātu nesapratne pa mediju darbu un prioritātēm šajā virzienā neatbrīvo viņus no atbildības.

Skaidrs, ka Sarkozī savas lidmašīnas mums palīgā nesūtīs (lai cīnītos pret publiskās domas monopolizāciju). Mums pašiem jāliek lietā interneta piedāvātā iespējas, lai aplūkotu dažas, manuprāt svarīgas mediju attīstības  problēmas.

Runa šajā gadījumā ir par Latvijas sabiedrisko mediju deģenerēšanu.

Negribētu vainot nepieņemtos likumus, bet gan publikas un valsts vadītāju nekompetenci sabiedrisko mediju atbalstīšanā.

Periodikā par šo tēmu tiek bieži runāts, bet rezultāta nav joprojām. Kāpēc? Pieņemu, ka pie vainas ir valsts vadītāju nesapratne kas īsti ir sabiedriskie mediji, ar ko tie atšķiras no ”valsts medijiem” un kāpēc kādam būtu ”jāsponsorē Zaķusala un Doma laukums”.

Tā kā Latvijā valdošais ir amerikāņu domāšanas veids (valsts vadītāji visvairāk iespaidojas no Ziemeļamerikas viedokļa, pat sabiedriskā medija vadītājs Latvijā vienu laiku bija ASV mārketingists Uldis Grava), ir jāapskata amerikāņu sabiedrisko mediju krīze. Iespējams, ka caur to būs labāk saprotama Latvijas krīze. Daudzi Latvijā visu redz tikai caur ASV brillēm.

ASV sabiedriskie mediji ir jaunāki nekā Eiropā un saturiski, publicistiski daudz vājāki.

40. gadu beigās amerikāņi izlēma izveidot atsevišķas radiostacijas, kas FM diapazonā ”nodarbotos ar tautas izglītošanu”. Prezidents Lindons Džonsons 1967. gadā parakstīja likumu, kas paredzēja radio un TV attīstību ”sabiedrības interesēs” atrodoties CPB (Corporation for Public Broadcasting) pakļautībā. Šī institūcija piešķīra sabiedriskajiem medijiem finansējumu no nodokļu naudas. National Public Radio šodien sastāv no 900 radiostacijām. ASV sabiedriskā TV jeb Public Broadcasting Service sastāv no 360 stacijām un tās misija ir ” kļūt par visas valsts mācību klasi”  – tātad veikt skolas funkcijas.

Blakus gigantiskajai privāto staciju izklaides industrijai ASV, niecīgā sabiedriskā mediju daļa knapi velk savu dzīvību. Nīkulīga tā bijusi vienmēr un tāpēc pārsteidz, ka beidzot, tieši tagad republikāņi ķērušies pie bendes instrumentiem.

Amerikāņu republikāņi  ir izlēmuši to, ko daudzi klusi domāja jau sen – ” runa ir par divām vienkāršām lietām – mums vairs nav naudas lai viņus stutētu un tas arī nav vajadzīgs!’(Jim DeMint, senators). 430 miljoni dolāru stacijas saņem no valsts (15%) un atlikušo daļu no sponsoriem. Grāmatvedim tā šķiet liela summa. Programmas veidotājam – normāla.

Skaidrs, ka trīs privātkanālu TV skatītāju skaits turpina samazināties (pašlaik 21 miljons).  PBS Newshours pēdējās sezonas laikā savāca tikai 1,1, miljonu skatītāju, ka faktiski nav maz. NPR budžetu 2003. gadā pamatīgi papildināja McDonalds dibinātāja sievas testaments, kas bija paredzēts kvalitatīvas radiožurnālistikas uzlabošanai valstī. Darbā tika pieņemti 300 žurnālisti un palielināts ārzemju korespondentu skaits (arī Irākā).

Būtībā nebūtu iemesla nožmiegt amerikāņu sabiedriskos medijus. Tieši tagad. Taču republikāņiem nepatīk sabiedrisko mediju kreisā ievirzē. NPR reti var noklausīties ”Fox – tipa”  intervijas un konservatīvie viesi senātā par to atriebjas ar politiskām metodēm.

Bērnu raidījumi ir smagākais public service trumpja dūzis un, protams, ka vecāki kopā ar bērniem vairāku paaudžu garumā skatās ”Sesame Street” kopā ar ” Big Bird”, tā atpūšoties no privātkanālu reklāmu pauzēm.

Latvijā ir līdzīgi. Vara uztver sabiedriskos medijus kā ”kanālu valsts pasūtījuma” realizēšanai. ”Ja mums klausīsiet, tad dosim naudu, ja ne – iznīkstiet!”.

Grāmatveža loģika, tātad.

Turpat līdzās mīņājas LNT šefs, kurš jau šodien gatavs pārņemt ”valsts pasūtījumu”  un realizēt to sev tik saprotamajā izklaides formātā. Nebrīnīšos, ka pavisam drīz viņš piedāvās premjerministram pa vakariem palasīt ēterā TV ziņu izlaidumu un piespēlēs Godmanim vai Rubikam TV politiskā komentētāja amatus.

Absurds ir jānoved līdz maksimumam.

Visiem būs vēl jautrāk un skatītāju skaitļi noteikti būs iespaidīgi. Grāmatveži aplaudēs.

Viņa augstība audimats ir burvju nūjiņa! Tas nekas, ka karalis ir saturā kails!

🙂

Noskatoties šīs dzīres mēra laikā pārņem šķebinoša sajūta. Pašu bāleliņi 20 gadu laikā grasās izdarīt to, kas vācu baroniem 800 un PSRS okupācijas varai 40 gados neizdevās – iznīcināt nacionālo latviešu kultūrslāni, nojaukt sekundāro socializāciju.

Šie uzdevumi ir sabiedrisko mediju misija.

Tirgus loģika nav kultūrprocesu satiksmes regulētājs.

Eiropā public service uzdevumi ir daudz plašāki nekā ASV pieņemts uzskatīt un tāpēc izbeigsim salīdzināt Latvijas TV un radio ar NPR vai PBS.

Šobrīd, kad privātie Latvijas mediji piedzīvo smagu satura eroziju, visa sabiedrības informēšanas, izglītošanas un orientēšanas nasta tiek deleģēta Zaķusalai un Doma laukumam.

Ir pēdējais laiks sakārtot tautas informatīvo asinsriti.

Nopietnās žurnālistikas spēle nav anulēta, jo esam noilgojušies pēc intelektuālām, nevis politiskām avantūrām.

Laiks klauvē pie durvīm.