2011.gada 20. martā

Latvijas valsts prezidenta Zatlera regulārā viesošanās pie izklaides privāttelevīzijas dīvām,  dziedošām ģimenēm un ”zvaigznēm”, oligarha Andra Šķēles regulāri valšķīgās benefices ”Dienā”  un Rīgas pilsētas vadītāja Ušakova komiski – nopietnā gatavošanās ”blondīņu parādei” Rīgā, liek konstatēt, ka procesu uzraudzība valstī ir atstāta pašplūsmai.

Varas anarhija Latvijā ir fakts.

Etablētie mediji  vairs nespēlē pret ”varas un naudas”  bastioniem un sabiedriskās domas veidošana tiek servēta vienos vārtos.

Vietējo naudas baronu interesēs.

Varas vārtos.

Būtībā mums arī vajadzētu pieprasīt, lai virs Latvijas ierodas glābējlidmašīnas un tāpat kā  šodien Lībijā – norāda varas nomenklatūrai, kur atrodās atļautās varmācības robežas pašiem pret savu tautu.

Kas īsti notiek?

” Absurdistānā – Latvijā”  iet vaļā  politiskais karnevāls. Vai mums vēlētājiem -tas būtu jāuztver nopietni?

Lūk daži piemēri no sestdienas realitātēm:

1)   tā saucamā Zaļā partija Latvijā (kas nav savā būtībā videi labvēlīga partija) tēlo politiku un rīko kongresus.

2)    Šķēles privātpartija sapulcējusies un sēž (tieši tāpat kā Brežņeva vai Staļina laikā), kāri tverot katru sava vadoņa ”pravietojumu” un es nešaubos, ka reizi pa reizēm zāle pielec kājās, lai sirsnīgi aplaudētu rosīgā lauksaimnieka verbālajiem domu graudiem.

3)   Pāri visam notiek nākamā valsts prezidenta medības, kas vairāk atgādina tupsunīšu spēlēšanu ar moto -” Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti”?

Ir nepatīkami to visu redzēt un noskatīties šajā farsā. Francijas iznīcinātāji mums palīgā nenāks, jo nav pierādījumu, ka Latvijas varas elite fiziski iznīcinātu savus līdzpilsoņus. Mums nav mirušo, bet ir bēgošie.

Valsts kase ir iztīrīta, to lēni pilda ar aizņēmumu un cenšas saglabāt pie dzīvības valsts aprises, jo iznāk, ka Latvijas valsts būtībā visvairāk ir vajadzīga tai pašai valsts politiskajai elitei, kurai Latvijas valsts eksistence nodrošina ”glaunus amatus”- tādus kā ” valsts prezidents”, ” deputāts”, ” partijas vadītājs” utml.

Varas arogance pret savu tautu Latvijā jau vairākus gadus ir fakts. To uzkrītoši varēja pamanīt iepriekšējo referendumu laikā, kad no valsts puses tika darīts viss lai izgāztu tautas balsojumu. Referendumi notika atvaļinājumu laikā jūlijā, uz negodīgiem noteikumiem un parlamenta vadītāju izsmiekla pavadījumā.

Toreiz mani ļoti pārsteidza tieši šī Latvijas varas aparāta izaicinošā nekaunība pret vēlētājiem. Savādi, ka varas elitei nav bail aizbaidīt visus uz Īriju, Norvēģiju, Patagoniju vai Marsu…vēlētāju vairs Latvijā nebūs un automātiski iztrūks ķermeņu, kas balsotu par viņiem.

Mēdz gadīties,ka varas viedoklis nesaskan ar tautas vairākuma viedokli. Piemēram, Zviedrijas iepriekšējā referendumā, kas bija bija veltīts balsojumam par vai pret eiro ieviešanu valstī, tauta nobalsoja ”pret”. Jorana Pēršona valdība un lielākā zviedru politiķu daļa bija ” par”. Taču Stokholmā neviens neatļāvās publiski smīkņāt vai saukāt vēlētājus tikai tāpēc, ka viņi vēlas paust savu viedokli un šis uzskats nesakrīt ar varas elites vajadzībām. ”Tautas kalpi” parlamentā Stokholmā savaldās un nezaudē realitātes izjūtu. Rīgā viņi kļūst vēl izaicinošāki un bramanīgāki.

Jo sliktāk iet Latvijai, jo negantāk uzvedas tautas kalpi parlamentā.

Tas, kas Latvijā neeksistē mediju uzraudzība sistēma un lielākās dienas avīzes, ieskaitot ētera privātmedijus var brīvi pirkt un pārdot, nerēķinoties ar monopolizācijas un koncentrācijas procesu ierobežojumiem (kas eksistē attīstītajās valstīs) ir noziegums pret valsti.

Deputātu nesapratne pa mediju darbu un prioritātēm šajā virzienā neatbrīvo viņus no atbildības.

Skaidrs, ka Sarkozī savas lidmašīnas mums palīgā nesūtīs (lai cīnītos pret publiskās domas monopolizāciju). Mums pašiem jāliek lietā interneta piedāvātā iespējas, lai aplūkotu dažas, manuprāt svarīgas mediju attīstības  problēmas.

Runa šajā gadījumā ir par Latvijas sabiedrisko mediju deģenerēšanu.

Negribētu vainot nepieņemtos likumus, bet gan publikas un valsts vadītāju nekompetenci sabiedrisko mediju atbalstīšanā.

Periodikā par šo tēmu tiek bieži runāts, bet rezultāta nav joprojām. Kāpēc? Pieņemu, ka pie vainas ir valsts vadītāju nesapratne kas īsti ir sabiedriskie mediji, ar ko tie atšķiras no ”valsts medijiem” un kāpēc kādam būtu ”jāsponsorē Zaķusala un Doma laukums”.

Tā kā Latvijā valdošais ir amerikāņu domāšanas veids (valsts vadītāji visvairāk iespaidojas no Ziemeļamerikas viedokļa, pat sabiedriskā medija vadītājs Latvijā vienu laiku bija ASV mārketingists Uldis Grava), ir jāapskata amerikāņu sabiedrisko mediju krīze. Iespējams, ka caur to būs labāk saprotama Latvijas krīze. Daudzi Latvijā visu redz tikai caur ASV brillēm.

ASV sabiedriskie mediji ir jaunāki nekā Eiropā un saturiski, publicistiski daudz vājāki.

40. gadu beigās amerikāņi izlēma izveidot atsevišķas radiostacijas, kas FM diapazonā ”nodarbotos ar tautas izglītošanu”. Prezidents Lindons Džonsons 1967. gadā parakstīja likumu, kas paredzēja radio un TV attīstību ”sabiedrības interesēs” atrodoties CPB (Corporation for Public Broadcasting) pakļautībā. Šī institūcija piešķīra sabiedriskajiem medijiem finansējumu no nodokļu naudas. National Public Radio šodien sastāv no 900 radiostacijām. ASV sabiedriskā TV jeb Public Broadcasting Service sastāv no 360 stacijām un tās misija ir ” kļūt par visas valsts mācību klasi”  – tātad veikt skolas funkcijas.

Blakus gigantiskajai privāto staciju izklaides industrijai ASV, niecīgā sabiedriskā mediju daļa knapi velk savu dzīvību. Nīkulīga tā bijusi vienmēr un tāpēc pārsteidz, ka beidzot, tieši tagad republikāņi ķērušies pie bendes instrumentiem.

Amerikāņu republikāņi  ir izlēmuši to, ko daudzi klusi domāja jau sen – ” runa ir par divām vienkāršām lietām – mums vairs nav naudas lai viņus stutētu un tas arī nav vajadzīgs!’(Jim DeMint, senators). 430 miljoni dolāru stacijas saņem no valsts (15%) un atlikušo daļu no sponsoriem. Grāmatvedim tā šķiet liela summa. Programmas veidotājam – normāla.

Skaidrs, ka trīs privātkanālu TV skatītāju skaits turpina samazināties (pašlaik 21 miljons).  PBS Newshours pēdējās sezonas laikā savāca tikai 1,1, miljonu skatītāju, ka faktiski nav maz. NPR budžetu 2003. gadā pamatīgi papildināja McDonalds dibinātāja sievas testaments, kas bija paredzēts kvalitatīvas radiožurnālistikas uzlabošanai valstī. Darbā tika pieņemti 300 žurnālisti un palielināts ārzemju korespondentu skaits (arī Irākā).

Būtībā nebūtu iemesla nožmiegt amerikāņu sabiedriskos medijus. Tieši tagad. Taču republikāņiem nepatīk sabiedrisko mediju kreisā ievirzē. NPR reti var noklausīties ”Fox – tipa”  intervijas un konservatīvie viesi senātā par to atriebjas ar politiskām metodēm.

Bērnu raidījumi ir smagākais public service trumpja dūzis un, protams, ka vecāki kopā ar bērniem vairāku paaudžu garumā skatās ”Sesame Street” kopā ar ” Big Bird”, tā atpūšoties no privātkanālu reklāmu pauzēm.

Latvijā ir līdzīgi. Vara uztver sabiedriskos medijus kā ”kanālu valsts pasūtījuma” realizēšanai. ”Ja mums klausīsiet, tad dosim naudu, ja ne – iznīkstiet!”.

Grāmatveža loģika, tātad.

Turpat līdzās mīņājas LNT šefs, kurš jau šodien gatavs pārņemt ”valsts pasūtījumu”  un realizēt to sev tik saprotamajā izklaides formātā. Nebrīnīšos, ka pavisam drīz viņš piedāvās premjerministram pa vakariem palasīt ēterā TV ziņu izlaidumu un piespēlēs Godmanim vai Rubikam TV politiskā komentētāja amatus.

Absurds ir jānoved līdz maksimumam.

Visiem būs vēl jautrāk un skatītāju skaitļi noteikti būs iespaidīgi. Grāmatveži aplaudēs.

Viņa augstība audimats ir burvju nūjiņa! Tas nekas, ka karalis ir saturā kails!

🙂

Noskatoties šīs dzīres mēra laikā pārņem šķebinoša sajūta. Pašu bāleliņi 20 gadu laikā grasās izdarīt to, kas vācu baroniem 800 un PSRS okupācijas varai 40 gados neizdevās – iznīcināt nacionālo latviešu kultūrslāni, nojaukt sekundāro socializāciju.

Šie uzdevumi ir sabiedrisko mediju misija.

Tirgus loģika nav kultūrprocesu satiksmes regulētājs.

Eiropā public service uzdevumi ir daudz plašāki nekā ASV pieņemts uzskatīt un tāpēc izbeigsim salīdzināt Latvijas TV un radio ar NPR vai PBS.

Šobrīd, kad privātie Latvijas mediji piedzīvo smagu satura eroziju, visa sabiedrības informēšanas, izglītošanas un orientēšanas nasta tiek deleģēta Zaķusalai un Doma laukumam.

Ir pēdējais laiks sakārtot tautas informatīvo asinsriti.

Nopietnās žurnālistikas spēle nav anulēta, jo esam noilgojušies pēc intelektuālām, nevis politiskām avantūrām.

Laiks klauvē pie durvīm.