Eņģeļu šovs Diseldorfā. Ko sagaidīt no šīvakara Eirovīzijas otrā pusfināla?

2011 gada 12. maijā

Šovakar mums pozitīvi jāpiedomā par mūsējiem Vācijā. Lai viņiem veicas.

Tiešraide 22.00 no EBU: http://www.eurovision.tv/esctv/main

No LTV: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Protams, ka visi ir nervozi, daļa – sen jau pārdeguši un vēl citi – dziļi elpo pirms Eiropas čempionāta. Būtībā šis pasākums nav konkurss, bet gan festivāls.

To nevajadzētu aizmirst. Festivāls, kurā katra valsts demonstrē savu muzikālo unikalitāti.

Mums ir mūsēja identitāte un mēs to varam attīstīt tālāk. Līdzi laikam.

Taču, lai to izdarītu, ir mazliet jāiedziļinās laika pulsā.

Modē, dejā, grimmā, gaismās, kustībās, žestos un…protams popmūzikā, kas ir lielisks mūsu laika fenomens.

OK? Pamēģināsim. Šovakar uz skatuves nostāsies 19 valstis, ar mums konkurē 18.

Bīstama situāciju, jo šovakar šovi ir daudz profesionālāki un konkurence bargāka nekā otrdien.

Ko mēs redzēsim? Bargu atlasi. Tad sākam:

Pirmā uzstāsies Bosnija Hercogovina ar Balkānu popu. 48 gadus vecais Dīno Merlīns pierāda, ka eiro parādē var piedalīties arī solīdāka vecuma dziedātāji un tas ir lieliski. Viņš ir Balkānu superzvaigzne un mēģina mūs paralizēt ar savu magnētismu. Daļēji tas izdodas, jo melodijas zigzagi atgādina bērnības zaļumballi Kandavas pilskalnā, kad dejoja tikai lielie, bet mēs mazie skatījāmies. Rūtainie kanckari, dejojošā pianiste un galvenais – tamburīns! Cirks tiešā un pārnestā nozīmē. Simpātiska vecmodība 🙂 Nezinu vai uzrunās Eiropu, jo stilā nav konsekvences. Tas ir pārāk lokāls. Tā kā provinciāls. Taču par noskaņu – paldies!

 Austrija mums piedāvā Matjē izskata Hjustonas balss īpašnieci.Viņas balāde ir stilistiski askētiska un tieši tāpēc eleganta. Melns, brūns, zelts, dūmi un tumsa, tumsa, tumsa. Meitenīgs naivums un bikla kaisle. Dzied par mīlas mūžīgo un nekad neatminēto mīklu. Oj, aizķer! Korekti un pieklājīgi, disciplinēta laba uzvedības grāmatvedība. Kā privātskolas  pirmajās klasēs. Fona vokālistes vajadzētu aizdot mūsējiem.

Šis numurs ir perfekts televīzijas režijas paraugs. Visi katri precīzi izstrādāti, tuvplāni, detaļas. Paskatieties cik perfekti pārdomāta dziesmas dramaturģija. Malacis austriešu režisors, kas ir sēdējis pie pults un dresējis vācu operatorus. Paldies!

Nīderlande ir ieradusies ar vietējo Braianu Adamsu. Pazīstamas sekvences, vīrišķīgs roks. Taču gribas vairāk maskulinu spēku un pāris sprādzienus. Melodija tinas, vijas bet…netiek uz augšu. Gaidu, lai tā refrēnā saķer pasauli un pasviež uz augšu, bet…nekā. Glītie ģitāristi piesaista skatienu vairāk nekā pats solists. Nezinu kā būs tiešraidē šovakar. Varbūt, ka viņš ģitāristus novāks. Ko var zināt…Eksplozijas nav. Nu nekas…var arī dzīvot remdeni. Tā drīkst. Tas nav aizliegts.

Beļģija piedāvā a capella taboru. Dzied labi, ņemas pa skatuvi krāsainās drēbēs, bet ar laiku apnīk. Kroga mūzika, kas uzdzen jūras slimību. Neaizmirstiet ingvera tabletes pie šampanieša! Var sareibt galva. Tāda kā ekonomiskās krīzes mūzika. Oranžas biksēs, vokāli perfekti bet bez harismas. Skatīsimies kā šie ļaudis būs izkadrēti tiešraidē. Brīnumi var notikt! Provinciāls šis gabals ir, bet savā pāķiskumā traki draiskulīgs. 🙂

Slovākija uzved uz skatuve dvīnes. Pārbaudīts gājiens, pievelk uzmanību. R&b balāde. Divi eņģeļi, kas arī dzied. Gabals ir nogurdinoši monotons. Askētisks bīts. Videoklipā viņas dejo ar plīvuriem uz kalnu, hokejistu un futbolistu fona. Redzēsim kā ies uz tukšas skatuves Disledorfā, vai spēs ar spārniem to piepildīt, jo balsis nav izcilas. Neuzrunā, taču skaisti.

Ukrainas eņģelis klaigā un dzied samērā anonīmu powerbalādi. Grūti noklausīties līdz beigām. Visu laiku skan kaut ka pazīstams un jau agrāk dzirdēts. Nav nekā tipiski ukrainiska, to var dziedāt jebkurš. Harisma. Nepamanīju, jo dziedātāji traki ņemas pa skatuvi,  viņai nav laika mani savaldzināt. Būtu labi, ja mazliet nomierinātos. Kadrējums slikts, vidējie plāni. Vēl ir laika līdz vakaram piestrādāt. Aizdzeniet uz Disledorfu labu TV režisoru, ukraiņi!

Moldāvija mēdz pārsteigt ar dziedošām vecmāmiņām, tautas mūziku un vēl visādām citā savādībām. Šoreiz mums tiek stādīts priekšā tas pats balkānu roks kas ir konsekventi monotons. Kā pārsteigums reizēm uzrodas klarnete…bet tas arī viss. vairāk brīnumu nav! Viņi ņemas un plosās sev, intraverti. Uz mani (skatītāju) tas tikai neattiecas.

Zviedriju pārstāvēs visu bērnu elks Ēriks Sāde. Apņēmīgs puisis no laukiem, kas ilgstoši gatavojies savai vokālista karjerai. Ļoti darbaspējīgs un cītīgs, daudz trenējies dejot un līdz sīkumam izstrādājis savu horeogrāfiju, kopā ar dejotājiem. Reizēm kustības ir uztaktī dziesmai (tā vēlējies horeogrāfs, lai uzsvērtu melodijas dinamismu) un to nav viegli realizēt uz skatuves, taču pagaidām tas izdodas. Ēriks dziesmas laikā dauza stiklus un ir gadījies, ka lauskas iekļūst acīs un pēc tam vajag ārsta palīdzību. Cerams, ka šoreiz iztiksim bez traumām. Tāpēc ievērojiet jau dziesmas sākuma, ka viņam vienā rokā ir melns cimds. Stikla dauzīšanai. 🙂 Par dziesmu neko daudz nevar pateikt. Tā ir bērnu dziesmiņa ar piedziedājumu ”es vēlos būt populārs”.  OK, var arī tā. Pats svarīgākais, ka Ērikam ir harisma, kontakts ar publiku un superlaba deju grupa ar perfektu horeogrāfiju. Pievērsiet uzmanību kā šie puiši dejo! Te vairs nav gulbju vai eņģeļu fons bet kārtīga džeku solo partija. Vīrišķīga horeogrāfija, kas priecē. 🙂

Lai izdodas uzvarēt publiku un iztikt bez stikliem acīs! Uz priekšu, Ērik!

Kipra lauž sirdi ar savu kapu dziesmu, Vidusjūras stilā. Mīla ir pagalam, vakars uz ezera. Paraudāsim kopā ar Kristosu visi kopā! Asaras veldzē dvēseli! Pēc pasijas neizskatās pārāk bezcerīgi viss tiek stāstīts un notiek. Vai viņš spēs izklāstīt savu nelaimīgo mīlu Disledorfas publikai, kas grauzīs kūkas un popkornus? Vai mēs pie ekrāna tam noticēsim? Īpaši, ka dziedāšana notiks vidējos plānos? Nezinu. Šaubos. Taču paraudāt ir veselīgi, citu ciešanās ieskaitot.

Bulgāru Poli ņemas kā apsēsta pa skatuvi. Līdzīgi ukrainietei. Traki nervoza. No malas izskatās klaigājoši un histēriski, kur nu vēl baltas klavieres krūmos! Viņai arī vajag nomierinošu tēju un spēju paskatīties uz objektīvu un publiku. Citādi – viss garām. Laikam kafija vainīga.

 Maķedonija piedāvā balkānroku. Kopš zinaāma laika tas ir kā savdabīgs žanrs ESC. Vlatko ir precīzs, bet traucējoši histērisks savā dziedājumā. Žanra stils pieprasa mērenu histēriju, ievilktu laikā. Mazliet atgādina slāvisko manieri, kas izplatīta arī Rīgā. Austrumeiropas zīmogs ir redzams tieši un nepārprotami. Agresīvs reibums kā mākslas nodeva.  Neaizkustina. 😦

Izraēla šogad atkal atsūtījusi savu trumpja kārti  ”Dana International”. Ding dong nepārliecina. Eņģelis ir, bet harismas nav. Gļēvs izpildījums vecajam, labajam gabalam. Mazliet skumji, ka nekas jauns nav atrasts. Izskatās pēc otrreizējās izejvielas, jo dziedājums noskan kā vismaz 20 gadus atpakaļ laikā.

Slovēnija atvedusi melno eņģeli. Poproku un dramatiskas ciešanas. Savādi izskatās liriski dejojošie kungi, kas vijas kā zuši ar sevi un gaisu Būtu labāk, ja viņa šos puišus atstātu mājās. 🙂 Dzied mazliet netīri, bet smuka un ar pusplikiem stilbiem. To var piedot.

”Čūsku dejas” (ļodzīšanās) un Austrumeiropas elpa (ar ciskām pa vidu un interhoteļa seksa pieskārienu) …kā parasti.  Kaislības – monotonas. Neuzrunā.

Rumānija pretendē uz vissliktākā pienesuma godu. Izskatās, ka gabals ir no parastā repertuāra (nevis speciāli rakstīts konkursam), nepalīdz arī solists bez akcenta – brits Dāvids Brians. Angliski tātad korekti, bet muzikāli nepārliecinoši. Neticu, ka viņi pārveidos pasauli (kā sola dziesmā).

 Igaunija šoreiz atsūtījusi krāsainu bonbongu. Saldā meitene ar pusmetru garajām skropstām dzied vāji. Nu kā tad tā, kaimiņi!? Jūs taču esat mūzikas nācija!!! Kur palikuši visi mani modrie igauņu draugi no Estonia teātra? Kur jūs esat, ka to neredzat! Ojojoj. Punkpops nepārliecina, bet refrēns pielīp! Turies Igaunija! Elagu Eesti!

 Baltkrievija piedāvā patriotisku maršu ar slavas dziesmu diktatoram! No muzikālā viedokļa – atbaidoši efektīgi! Es mīlu Belarus un mīlu diktatūru! Urā!  Diktators pats arī varēja piedalīties šajā numura ar slidām kājās vai vismaz spēlējot vijoli!  Oj, aizmirsu, viņu laikam neielaiž Eiropas Savienības valstīs. Nebrīnīšos, ka mūsu krieviski runājošie (daži) balsos par šo Anastasijas balagānu. Man, protams, būs kauns par to, bet  demokrātija atļauj būt par muļķi. To drīkst….

 Latvijas Musiqq ir mūsējie. Kaut viņiem veiktos. Es negribu rakstīt par to ko domā zviedri, jo nekas jauks tas nav. Tagad nav ko skaldīt matus, bet varbūt var vēl viņiem pagūt pateikt pāris svarīgas pietas. Pirms starta.Lūdzu atbrīvojieties no sava kurzemnieciskā lepnuma un skatieties uz kameru un uz publiku.! Jūs esat pārāk intraverti! Novelciet tās drēbes, kas jums ir un cērtiet mugurā džinsus un t- kreklus. Būs labāk. Jūs esat forši puiši un dziesma ir laba, tikai paskats tāds ”bīberisks” un Eiropa nav ASV.

Fona dziedātāji arī tā savādi apģērbti, nezin kurš ir tērpu autors :(.

Kustības paštaisītas.

Vajadzēja horeogrāfu, būtu labāk.

Šovakar, pirms iešanas uz skatuves jūtieties kā uzvarētāji!

Tieši tā!

Atbrīvojieties un uz priekšu! Jums jātiek līdz sestdienas finālām!

Šarmējiet Eiropu. Jūs to varat!

Emīl, skaties kamerā!

Cel eņģeli gaisā, lai lido!

Kadrējums man labs, vai pie pults Disledorfā viss ir samēģināts?

Tā kā austriešiem? Vai tas šodien ir izdarīts?

Dānija ir gatava atkal glābt pasauli. Turneju grupa, kas atgādina Andreas Jonsona 2006. gada uzstāšanos. Politiskā dziesma atkal atguvusi skatuvi. Forši! Šī pophimna ir patētiska, bet lipīga un banāla. 60. gadu stilā.

 Pēdējie startē īri. Savādie dvīņi ar uzkasītām frizūrām. Dziesma ir repetatīvi monotona deju mūzika, kas slavē lūpu krāsu un atgādina izvilkumus no David Lynch filmām. Absurdais grib mums pateikt patiesību, kuru grūti uzminēt. Jo, grūti.  Varbūt Disnejfilmu balagāns jeb varbūt ģeniāli. Kas to lai zina. Paskatīsimies vakarā! 🙂

Uz tikšanos vakarā pie ekrāniem!

Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti un kā ASV grasās likvidēt varai neērto sabiedrisko televīziju

2011.gada 20. martā

http://latvianabroad.blogspot.com/2007_07_01_archive.html

Foto: http://latvianabroad. blogspot.com/

Latvijas valsts prezidenta Zatlera regulārā viesošanās pie izklaides privāttelevīzijas dīvām,  dziedošām ģimenēm un ”zvaigznēm”, oligarha Andra Šķēles regulāri valšķīgās benefices ”Dienā”  un Rīgas pilsētas vadītāja Ušakova komiski – nopietnā gatavošanās ”blondīņu parādei” Rīgā, liek konstatēt, ka procesu uzraudzība valstī ir atstāta pašplūsmai.

Varas anarhija Latvijā ir fakts.

Etablētie mediji  vairs nespēlē pret ”varas un naudas”  bastioniem un sabiedriskās domas veidošana tiek servēta vienos vārtos.

Vietējo naudas baronu interesēs.

Varas vārtos.

Būtībā mums arī vajadzētu pieprasīt, lai virs Latvijas ierodas glābējlidmašīnas un tāpat kā  šodien Lībijā – norāda varas nomenklatūrai, kur atrodās atļautās varmācības robežas pašiem pret savu tautu.

Kas īsti notiek?

” Absurdistānā – Latvijā”  iet vaļā  politiskais karnevāls. Vai mums vēlētājiem -tas būtu jāuztver nopietni?

Lūk daži piemēri no sestdienas realitātēm:

1)   tā saucamā Zaļā partija Latvijā (kas nav savā būtībā videi labvēlīga partija) tēlo politiku un rīko kongresus.

2)    Šķēles privātpartija sapulcējusies un sēž (tieši tāpat kā Brežņeva vai Staļina laikā), kāri tverot katru sava vadoņa ”pravietojumu” un es nešaubos, ka reizi pa reizēm zāle pielec kājās, lai sirsnīgi aplaudētu rosīgā lauksaimnieka verbālajiem domu graudiem.

3)   Pāri visam notiek nākamā valsts prezidenta medības, kas vairāk atgādina tupsunīšu spēlēšanu ar moto -” Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti”?

Ir nepatīkami to visu redzēt un noskatīties šajā farsā. Francijas iznīcinātāji mums palīgā nenāks, jo nav pierādījumu, ka Latvijas varas elite fiziski iznīcinātu savus līdzpilsoņus. Mums nav mirušo, bet ir bēgošie.

Valsts kase ir iztīrīta, to lēni pilda ar aizņēmumu un cenšas saglabāt pie dzīvības valsts aprises, jo iznāk, ka Latvijas valsts būtībā visvairāk ir vajadzīga tai pašai valsts politiskajai elitei, kurai Latvijas valsts eksistence nodrošina ”glaunus amatus”- tādus kā ” valsts prezidents”, ” deputāts”, ” partijas vadītājs” utml.

Varas arogance pret savu tautu Latvijā jau vairākus gadus ir fakts. To uzkrītoši varēja pamanīt iepriekšējo referendumu laikā, kad no valsts puses tika darīts viss lai izgāztu tautas balsojumu. Referendumi notika atvaļinājumu laikā jūlijā, uz negodīgiem noteikumiem un parlamenta vadītāju izsmiekla pavadījumā.

Toreiz mani ļoti pārsteidza tieši šī Latvijas varas aparāta izaicinošā nekaunība pret vēlētājiem. Savādi, ka varas elitei nav bail aizbaidīt visus uz Īriju, Norvēģiju, Patagoniju vai Marsu…vēlētāju vairs Latvijā nebūs un automātiski iztrūks ķermeņu, kas balsotu par viņiem.

Mēdz gadīties,ka varas viedoklis nesaskan ar tautas vairākuma viedokli. Piemēram, Zviedrijas iepriekšējā referendumā, kas bija bija veltīts balsojumam par vai pret eiro ieviešanu valstī, tauta nobalsoja ”pret”. Jorana Pēršona valdība un lielākā zviedru politiķu daļa bija ” par”. Taču Stokholmā neviens neatļāvās publiski smīkņāt vai saukāt vēlētājus tikai tāpēc, ka viņi vēlas paust savu viedokli un šis uzskats nesakrīt ar varas elites vajadzībām. ”Tautas kalpi” parlamentā Stokholmā savaldās un nezaudē realitātes izjūtu. Rīgā viņi kļūst vēl izaicinošāki un bramanīgāki.

Jo sliktāk iet Latvijai, jo negantāk uzvedas tautas kalpi parlamentā.

Tas, kas Latvijā neeksistē mediju uzraudzība sistēma un lielākās dienas avīzes, ieskaitot ētera privātmedijus var brīvi pirkt un pārdot, nerēķinoties ar monopolizācijas un koncentrācijas procesu ierobežojumiem (kas eksistē attīstītajās valstīs) ir noziegums pret valsti.

Deputātu nesapratne pa mediju darbu un prioritātēm šajā virzienā neatbrīvo viņus no atbildības.

Skaidrs, ka Sarkozī savas lidmašīnas mums palīgā nesūtīs (lai cīnītos pret publiskās domas monopolizāciju). Mums pašiem jāliek lietā interneta piedāvātā iespējas, lai aplūkotu dažas, manuprāt svarīgas mediju attīstības  problēmas.

Runa šajā gadījumā ir par Latvijas sabiedrisko mediju deģenerēšanu.

Negribētu vainot nepieņemtos likumus, bet gan publikas un valsts vadītāju nekompetenci sabiedrisko mediju atbalstīšanā.

Periodikā par šo tēmu tiek bieži runāts, bet rezultāta nav joprojām. Kāpēc? Pieņemu, ka pie vainas ir valsts vadītāju nesapratne kas īsti ir sabiedriskie mediji, ar ko tie atšķiras no ”valsts medijiem” un kāpēc kādam būtu ”jāsponsorē Zaķusala un Doma laukums”.

Tā kā Latvijā valdošais ir amerikāņu domāšanas veids (valsts vadītāji visvairāk iespaidojas no Ziemeļamerikas viedokļa, pat sabiedriskā medija vadītājs Latvijā vienu laiku bija ASV mārketingists Uldis Grava), ir jāapskata amerikāņu sabiedrisko mediju krīze. Iespējams, ka caur to būs labāk saprotama Latvijas krīze. Daudzi Latvijā visu redz tikai caur ASV brillēm.

ASV sabiedriskie mediji ir jaunāki nekā Eiropā un saturiski, publicistiski daudz vājāki.

40. gadu beigās amerikāņi izlēma izveidot atsevišķas radiostacijas, kas FM diapazonā ”nodarbotos ar tautas izglītošanu”. Prezidents Lindons Džonsons 1967. gadā parakstīja likumu, kas paredzēja radio un TV attīstību ”sabiedrības interesēs” atrodoties CPB (Corporation for Public Broadcasting) pakļautībā. Šī institūcija piešķīra sabiedriskajiem medijiem finansējumu no nodokļu naudas. National Public Radio šodien sastāv no 900 radiostacijām. ASV sabiedriskā TV jeb Public Broadcasting Service sastāv no 360 stacijām un tās misija ir ” kļūt par visas valsts mācību klasi”  – tātad veikt skolas funkcijas.

Blakus gigantiskajai privāto staciju izklaides industrijai ASV, niecīgā sabiedriskā mediju daļa knapi velk savu dzīvību. Nīkulīga tā bijusi vienmēr un tāpēc pārsteidz, ka beidzot, tieši tagad republikāņi ķērušies pie bendes instrumentiem.

Amerikāņu republikāņi  ir izlēmuši to, ko daudzi klusi domāja jau sen – ” runa ir par divām vienkāršām lietām – mums vairs nav naudas lai viņus stutētu un tas arī nav vajadzīgs!’(Jim DeMint, senators). 430 miljoni dolāru stacijas saņem no valsts (15%) un atlikušo daļu no sponsoriem. Grāmatvedim tā šķiet liela summa. Programmas veidotājam – normāla.

Skaidrs, ka trīs privātkanālu TV skatītāju skaits turpina samazināties (pašlaik 21 miljons).  PBS Newshours pēdējās sezonas laikā savāca tikai 1,1, miljonu skatītāju, ka faktiski nav maz. NPR budžetu 2003. gadā pamatīgi papildināja McDonalds dibinātāja sievas testaments, kas bija paredzēts kvalitatīvas radiožurnālistikas uzlabošanai valstī. Darbā tika pieņemti 300 žurnālisti un palielināts ārzemju korespondentu skaits (arī Irākā).

Būtībā nebūtu iemesla nožmiegt amerikāņu sabiedriskos medijus. Tieši tagad. Taču republikāņiem nepatīk sabiedrisko mediju kreisā ievirzē. NPR reti var noklausīties ”Fox – tipa”  intervijas un konservatīvie viesi senātā par to atriebjas ar politiskām metodēm.

Bērnu raidījumi ir smagākais public service trumpja dūzis un, protams, ka vecāki kopā ar bērniem vairāku paaudžu garumā skatās ”Sesame Street” kopā ar ” Big Bird”, tā atpūšoties no privātkanālu reklāmu pauzēm.

Latvijā ir līdzīgi. Vara uztver sabiedriskos medijus kā ”kanālu valsts pasūtījuma” realizēšanai. ”Ja mums klausīsiet, tad dosim naudu, ja ne – iznīkstiet!”.

Grāmatveža loģika, tātad.

Turpat līdzās mīņājas LNT šefs, kurš jau šodien gatavs pārņemt ”valsts pasūtījumu”  un realizēt to sev tik saprotamajā izklaides formātā. Nebrīnīšos, ka pavisam drīz viņš piedāvās premjerministram pa vakariem palasīt ēterā TV ziņu izlaidumu un piespēlēs Godmanim vai Rubikam TV politiskā komentētāja amatus.

Absurds ir jānoved līdz maksimumam.

Visiem būs vēl jautrāk un skatītāju skaitļi noteikti būs iespaidīgi. Grāmatveži aplaudēs.

Viņa augstība audimats ir burvju nūjiņa! Tas nekas, ka karalis ir saturā kails!

🙂

Noskatoties šīs dzīres mēra laikā pārņem šķebinoša sajūta. Pašu bāleliņi 20 gadu laikā grasās izdarīt to, kas vācu baroniem 800 un PSRS okupācijas varai 40 gados neizdevās – iznīcināt nacionālo latviešu kultūrslāni, nojaukt sekundāro socializāciju.

Šie uzdevumi ir sabiedrisko mediju misija.

Tirgus loģika nav kultūrprocesu satiksmes regulētājs.

Eiropā public service uzdevumi ir daudz plašāki nekā ASV pieņemts uzskatīt un tāpēc izbeigsim salīdzināt Latvijas TV un radio ar NPR vai PBS.

Šobrīd, kad privātie Latvijas mediji piedzīvo smagu satura eroziju, visa sabiedrības informēšanas, izglītošanas un orientēšanas nasta tiek deleģēta Zaķusalai un Doma laukumam.

Ir pēdējais laiks sakārtot tautas informatīvo asinsriti.

Nopietnās žurnālistikas spēle nav anulēta, jo esam noilgojušies pēc intelektuālām, nevis politiskām avantūrām.

Laiks klauvē pie durvīm.