Ziņas par sabiedrisko mediju iespējamo nāvi nav pārspīlētas

Speciāli TVNET

https://unsplash.com/@ankabo?utm_source=unsplash&utm_medium=referral&utm_content=creditCopyText

Foto: Anna Kethrin Bopp

Ir pienācis brīdis, kad klasiskie un tradicionālie (pierastie) mediji pavada sava mūža pēdējos gadus. Kapu zvani jau skan, taču atbildīgie izliekas tos nedzirdam. „Laivā“ ir sasmēlies ūdens un tā lēni grimst: skatītāji pamet televizoru un radio, lasītāji atstāj avīzes un žurnālus. Taču atbildīgie par public service vai nu neredz, vai nespēj saprast kas īsti notiek. Viņi formulē nedzīvu sabiedrisko mediju pārvaldīšanas likumu un Jēkaba ielas namā jūtas ļoti nostrādājušies. Tieši tāpat kā skriešana uz vietas nav ātrākais labākais pārvietošanās veids, arī mediju jomas sakārtošana nesākas ar viena atsevišķas nozares (sabiedrisko mediju) stāvokļa reglamentēšanu. Krīze ir visā mediju areālā, kas jāsakārto. Būtu jāsāk ar jauna mediju likuma un mediju tiesas (mediju tiesībsarga institūcijas) radīšanu, tikai pēc tam pievēršoties sabiedrisko mediju stabilizāciju. Taču pie mums notiek otrādi – vispirms apauj zābakus un pēc tam velk virsū bučiem zeķes.

Mediju megafona laiks ir garām

Žurnālistikas kvalitātes līmenis valstī nosaka publiskās domas normu mērvienības. Novecojusi žurnālistu izglītība un neesošie kvalitātes mediju standarti jau sen klibo pakaļ mūsu viltus ziņām, kuras internetā ražo “polittehnologu“ mārketingisti.  Esam strupceļā. Ar šo informācijas biroju diktatūras laiks ir noslēdzies, jo Facebook un Google ir pārņēmuši informācijas bastionus un nosaka mūsu aktualitāšu dienaskārtību. Trampa ievēlēšana ir pierādījusi, ka pat ASV prezidentam vairs nevajag preses dienestu vai preses sekretāri, jo viņš saites ar sabiedrību nodrošina pats. Ik dienas čivinot tvitera kontā. Internets ir apgāzis veco komunikāciju, tās formas un rituālus.

Pasaule ir pārmainījusies, taču lielākā daļa no mums joprojām nevēlas skatīties nākotnē un saskatīt tur ceļa stabus. Mēs cieši pieturamies pie aizgājušā laika, kurā informāciju piegādāja grāmatas, avīzes un televīzija. Lai noteiktu, vai vismaz ietekmētu publisko domu, bija vajadzīgi salīdzinoši apjomīgi līdzekļi masu medija iegādei. Tātad bagāti un ietekmīgi cilvēki bija vienīgie, kuri spēja un drīkstēja deklarēt dienaskārtību, selekcionēt pareizos un nepareizos, labos un sliktos cilvēkus un notikumus. Uzskatus un viedokļus.

Ja kāds cilvēks viņiem nepatika, tas šo personu vai procesu varēja izsaldēt ar klusumu. Ja kāds viedoklis nepatika, to elite varēja ignorēt un tas „nomira“ aizmirstībā.

Viņas augstība „reklāma“ un tās tuvais draugs „mārketings“ viegli un bez stomīšanās maksāja medijiem, lai caur šo logu uzspiestu publikai savas vajadzības un priekšlikumus. Sabiedrības manipulācija ar reklāmu bija un pagaidām paliek mediju galvenais ienākumu algoritmiavots. Tas nozīmē ka cilvēkiem tiek uzspiests reklāmas vēstījums, kuru viņi nemaz nevēlas redzēt un tiek piedāvāti naudas izdošanas priekšlikumi, kurus viņiem nevajag.

Turpmāk tā vairs nebūs. Tīmekļa ērā transmisīvās komandas nedarbojas.

Ir mainījies mediju izskats, statuss un profils. Agrāk mums bija tikai lielie, etablētie mediji, kurus īpašnieks bija iegādājies apmēram tāpat kā nekustamo īpašumu un pārvaldīja līdzīgi fabrikai, kas ražo preci pārdošanai. Tagad informācijas plūsma vairs nav tikai lineāra un transmisīvi regulēta. Tā sazarojas un, pateicoties internetam, lielos mediju izņēmumus (fabrikas) lēni un noteikti izkonkurē bezmaksas interneta mediju arhipelāgs. Tam piemīt viena būtiska priekšrocība, kas līdz šim nebija raksturīga klasiskajiem medijiem. Jaunie interneta mediji patiešām ir plašsaziņas līdzekļi, jo viņiem ir iespējama atgriezeniskā saite ar publiku. To diemžēl nevar teikt par klasisko radio, presi vai televīziju, kas Latvijā nez kāpēc nepamatoti tiek saukti par „plašsaziņas līdzekļiem“.

Mediju megafona laiks, tātad, ir garām. Tagad mēs paši izvēlamies ziņu avotus, „uzknābājam“, ko vēlamies, novēršamies no tiem, kas runā pretī un ignorējām nepatīkama viedokļa paudējus. Reklāma nevar mums bakstīt vajadzīgo, jo mēs to vairs neredzam ekrāna tekstiem pa vidu.

Pat Googles algoritmi nepalīdz pietuvoties mūsu naudas maciņam, ja mēs atšifrējam, ko viņi mums piemeklē un saliekam krustiņus pareizajās vietās. Parastajai reklāmai vairs nav ko cerēt uz mūsu uzmanību brīžos, kad tā parādās ekrāna. Tai vairs nav uzrunājošā impulsa vērtība. Tagad visam, kas vēlas tikt pamanīts, jābūt interaktīvam. Taču mediju īpašnieki un tradicionāli domājošie reklāmisti šo īpatnību nav pamanījuši un turpina „kabināt“ klāt interaktīvajai sarunai digitālajos medijos vienvirziena reklāmas sludinājumus. Tas tiek darīts bezjēdzīgi, bez spējas uzrunāt, taču tas turpinās. Kā filma bez sižeta un beigām.

Kā uzrunāt sabiedrību, kas informāciju paņem pati

Jēdziens „digitālais mārketings“  ir tukša konstrukcija, ja mēs ar to saprotam ierastā mārketinga paņēmienu „pārnešanu“ uz ekrānu. Vienkārši tāpēc, ka agrāk sabiedrība sastāvēja no „stāstītājiem“ un „skatītajiem“, no kuriem pirmie bija mazākumā un otrie vairākumā. Internets ir radikāli mainījis šo grupu sadalījumu. Tagad stāstītāji ir visi. Klausītāju vai skatītāju vairs nav. Situācijā, ka 7 miljardi cilvēku runā un neviens neklausās, valda konstants troksnis, kuru var nosaukt arī par „informatīvajam samazgām“, jo 98% Instagram attēlu neviens pat neaplūko un lasīšanas vietā mēs „pārskrienam ar acīm“ ekrāna tekstiem, katrai lapai veltot maksimāli 4-6 sekundes.

Kas un kurš tad izdzīvo šajā „haidparkā“, kurā ikviens vēlas runāt, bet neliela daļa ir gatavi klausīties, skatīties un kaut ko izlasīt?

Šajā situācijā eksistē jauna „mārketinga kategorija“ kuru varam simboliski nosaukt par „satiksmes regulētājiem“ vai mentoriem (padomdevējiem). Proti, tie ir cilvēki, kuriem noticam un esam gatavi doties līdzi informācijas paisumā, cerot ka viņi spēj mums palīdzēt, atšķirt pareizo no nepareizā, gaumīgo no bezgaumīgā. Viņi spēj mūs noorientēt un būt gidu lomā pasaulē uz ekrāna, kurā nav kartes un kompasa orientēšanās sistēmas.

Tie, kuriem deleģējam informācijas šķirošanu un lokalizēšanu mūsu vajadzībām, kļūst par pašiem svarīgākajiem indivīdiem jeb faktoriem digitālajā vidē. Producenta mārketinga stratēģija ir bezjēdzīga, ja to neairē vajadzīgajā virzienā ietekmīgi digitālās informatīvās plūsmas mentori. To skaitā ir ļaudis, kas spējuši sev sarūpēt publikas uzticības kredītu (ietekmētāji, blogeri, publicisti, slavenības un viedokļu veidotāji), kas šobrīd stabili nostājas bijušo tirgvedības stratēģiju vietā. Kāpēc daudzi joprojām pieturas pie vecajām metodēm? Tāpēc, ka laiks rit straujāk nekā mēs spējam tā prasībām piemēroties. Toreiz, kad 1450. gadā parādījās mašīnas, kas sāka iespiest tekstu, visā Eiropā enerģiski turpināja savu darbu ap 300 000 cilvēku, kas pārrakstīja grāmatu tekstu ar roku. Tikai 1550. gadā viņi pārtrauca šo biznesu. Bija vajadzīgi 100 gadu, lai saprastu, ka nav vērts cīnīties pret iespiedmašīnām. Apzināti nododot iespiedējus inkvizīcijai kā ķecerus. Visas komunikatīvo paradigmu nomaiņas notiek sāpīgi, jo ir elite, kas traucē jaunajam laikam. Ir pierasts pa vecam un rodas sašutums par jauno laiku nepateicību. Cerot, ka ignorējot un izsmejot jaunos apstākļus būs iespējams tos novērst vai anulēt.

Foto: Pablo Garcia Saldana

Tāpēc saņemsimies un sapratīsim, ka ir nomiris ne tikai tradicionālais mārketings, bet arī masu mediji, grāmatu izdevniecības, kā arī tradicionālas radio un televīzijas stacijas. Pazūd arī vecā kaluma žurnālists un redakcijas, kurās tas mitinājās.  Tā vietā rodas jaunie mediji un jaunās grāmatas, kas piedāvā dialogu ar auditoriju. Ne tikai tekoši un nepārtraukti papildinot informatīvo piedāvājumu (piemēram grāmatas, kuru teksts tiek e-grāmatu formātā papildināts ar jauniem faktiem, datiem nepārtraukti, arī pēc pārdošanas), bet arī nodrošinot sarunu ar visiem, kas vēlas tikt uzklausīti (paneļa diskusijas un problēmu tilti televīzijā un radio).

Dialogs megafona vietā

Pēc konferences Spānijā, kas aizvadītajā nedēļā bija veltīta digitālās valodas specifikas analīzei, kāda amerikāņu kolēģe man jautāja sekojošo: kā iespējams šodien pievērst lasītāja uzmanību tekstiem, kas ir vajadzīgi, bet izskatās neinteresanti. Viņa runāja par zinātniskām publikācijām, kuras būtu jāizlasa viņas ekonomiskā PR kursa studentiem. Mans šķiet, ka šim mērķim ir vērts izmantot internetā pieejamās komunikācijas platformas, kas apskata attiecīgās jomas jautājumus studentiem interesantu diskusiju formā un veidā. Mēs zinām un pazīstam modes un dzīves stila „influenserus“, taču mazāk zināmi un izmantoti ir profesionālo jautājumu forumi tīmeklī, kas  spēj un var piedāvāt dziļas un rosinošas diskusijas. Tos var rosināt, organizēt un tajos var piedalīties, jo „digitālie jaunieši“ saprot labāk audiovizuālu, nevis teksta lineāro vēstījumu.

Šī jaunā situācija atņem visas priekšrocības autoritātēm un amatiem. Visi „napoleoni“ ir apglabāti un publika vairs nesēž skatītāju zālē, bet gan uz krēsla jums tieši pretī.

Tas pats attiecas uz jauno žurnālistiku. Agrāk avīze iekasēja naudu par reklāmas sludinājumiem un pārdotajiem avīžu eksemplāriem anonīmam lasītāju pūlim. Tagad šis „anonīmais pūlis“ vēlas lasīt tīmeklī bezmaksas. Tāpēc „avīzēm“ vairs nav iespēju sarūpēt naudu savam budžetam, ar kuru samaksāt algas žurnālistiem un pārējiem medija līdzstrādniekiem. Vai šeit esam apstājušies? Bezizejā?

Nē, bezmaksas avīžu pieprasījuma laiks ir šodien jau noslēdzies. Informatīvās samazgas ir, bet nav mentoru, kas piedāvā faktu un viedokļu šķirošanu un skaidrošanu. Precīzāk sakot, mediji kavējas ar informatīvās „satiksmes regulētāju“ funkciju uzņemšanos. Kamēr notiek šī mīņāšanās kavēšanās, valda „Donalda Trampa universums“ ar viltus ziņām vadošajās pozīcijās.

Kā izkļūt no šīs situācijas? Tas nav vienkāršs jautājums. Šķiet, ka būs valstis, kuras vispār attieksies no žurnālista profesijas un pašreizējie mediji pazudīs tieši tāpat kā savulaik pazuda „Padomju Jaunatnes“ brīvvalsts variants vai avīze „Literatūra un Māksla“ no Latvijas mediju lauka. Vai tas būtu jāuzskata par dabas likumu, tā teikt par neizbēgamu rezultātu informācijas plūsmas pašsanēšanas procesam? Nē, tas lielā mērā atkarīgs no tā kā valsts mediju biznesa regulētāji sapratīs un atbalstīs valsts palīdzību kvalitatīva mediju „koka“ attīstībā. Kā mediju vadītāji spēs saprast savas jomas unikalitāti un izveidot savu produktu līdzvērtīgu mentora statusam.

Publika ātri redz un saprot kur viņiem piedāvā kvalitatīva satura produktu un kur izklaidēšanos līdz nāvei „dejojot ar zvaigzni“.

Nedomāju, ka galvenā problēma ir mediju konkurenti blogošanas un čivināšanas jomā mikroblogā Twitter. Galvenā problēma ir lielo mediju nespēja saprast modernā laika prasības un vāja žurnālistu piedāvātā materiāla satura kvalitāte. Protams, ka žurnālisti visos laikos ir pratuši jebkādu kritiku pret savu darbu uztvert kā varas spiedienu. Tā mēdz reaģēt un šo metodi mēs pazīstam kā pārbaudītu un drošu. Taču šodien, kad ir iestājies jaunais laiks un visi mani studenti izslēdz radio un televizoru kā nederīgus medijus, ir pienācis pēdējais kritiskais brīdis. Tagad būtu jābeidz meklēt argumentāciju, kas it kā attaisno viduvēju mediju darba eksistenci. Būtu jāapskatās spogulī un jāsāk dzīvot, strādāt laikam līdzi.

Lielākas algas nepalīdzēs iesist taisni sienā līku naglu ar āmuru bez kāta.

Ir pienācis laiks radikāli un būtiski uzlabot sabiedrisko mediju kvalitāti, citādi kļūsim par pirmo EBU valsti, kurā sabiedriskos medijus nāksies slēgt, jo skatītājus praktiski vairs nebūs.

Kāpēc tieši pie mums tā notiek?  Viens no iemesliem varētu būt amerikāņu izcelsmes latviešu politiķu neizpratne par sabiedrisko mediju būtību, misiju un unikalitāti, jo ASV šie mediji ir nenozīmīgi jeb to praktiski nav. Otrs iemesls varētu būt ieilgušais Latvijas sabiedrisko mediju vadības neprofesionālisms mediju lietās un nespēja saprast, ar ko sabiedrisko mediju stratēģija atšķiras no privāto mediju misijas.

Grūti pateikt, kurš no gružiem apavos padarīs staigāšanu neiespējamu. Taču viens ir skaidrs – apstāšanās ir tuvu un baumas par drīzo mediju nāvi nav pārspīlējums.

Tas notiks, ja neko nedarīsim.

Ja turpināsim pārrakstīt grāmatas ar roku.

 

 

 

 

 

 

 

Eņģeļu šovs Diseldorfā. Ko sagaidīt no šīvakara Eirovīzijas otrā pusfināla?

2011 gada 12. maijā

Šovakar mums pozitīvi jāpiedomā par mūsējiem Vācijā. Lai viņiem veicas.

Tiešraide 22.00 no EBU: http://www.eurovision.tv/esctv/main

No LTV: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Protams, ka visi ir nervozi, daļa – sen jau pārdeguši un vēl citi – dziļi elpo pirms Eiropas čempionāta. Būtībā šis pasākums nav konkurss, bet gan festivāls.

To nevajadzētu aizmirst. Festivāls, kurā katra valsts demonstrē savu muzikālo unikalitāti.

Mums ir mūsēja identitāte un mēs to varam attīstīt tālāk. Līdzi laikam.

Taču, lai to izdarītu, ir mazliet jāiedziļinās laika pulsā.

Modē, dejā, grimmā, gaismās, kustībās, žestos un…protams popmūzikā, kas ir lielisks mūsu laika fenomens.

OK? Pamēģināsim. Šovakar uz skatuves nostāsies 19 valstis, ar mums konkurē 18.

Bīstama situāciju, jo šovakar šovi ir daudz profesionālāki un konkurence bargāka nekā otrdien.

Ko mēs redzēsim? Bargu atlasi. Tad sākam:

Pirmā uzstāsies Bosnija Hercogovina ar Balkānu popu. 48 gadus vecais Dīno Merlīns pierāda, ka eiro parādē var piedalīties arī solīdāka vecuma dziedātāji un tas ir lieliski. Viņš ir Balkānu superzvaigzne un mēģina mūs paralizēt ar savu magnētismu. Daļēji tas izdodas, jo melodijas zigzagi atgādina bērnības zaļumballi Kandavas pilskalnā, kad dejoja tikai lielie, bet mēs mazie skatījāmies. Rūtainie kanckari, dejojošā pianiste un galvenais – tamburīns! Cirks tiešā un pārnestā nozīmē. Simpātiska vecmodība 🙂 Nezinu vai uzrunās Eiropu, jo stilā nav konsekvences. Tas ir pārāk lokāls. Tā kā provinciāls. Taču par noskaņu – paldies!

 Austrija mums piedāvā Matjē izskata Hjustonas balss īpašnieci.Viņas balāde ir stilistiski askētiska un tieši tāpēc eleganta. Melns, brūns, zelts, dūmi un tumsa, tumsa, tumsa. Meitenīgs naivums un bikla kaisle. Dzied par mīlas mūžīgo un nekad neatminēto mīklu. Oj, aizķer! Korekti un pieklājīgi, disciplinēta laba uzvedības grāmatvedība. Kā privātskolas  pirmajās klasēs. Fona vokālistes vajadzētu aizdot mūsējiem.

Šis numurs ir perfekts televīzijas režijas paraugs. Visi katri precīzi izstrādāti, tuvplāni, detaļas. Paskatieties cik perfekti pārdomāta dziesmas dramaturģija. Malacis austriešu režisors, kas ir sēdējis pie pults un dresējis vācu operatorus. Paldies!

Nīderlande ir ieradusies ar vietējo Braianu Adamsu. Pazīstamas sekvences, vīrišķīgs roks. Taču gribas vairāk maskulinu spēku un pāris sprādzienus. Melodija tinas, vijas bet…netiek uz augšu. Gaidu, lai tā refrēnā saķer pasauli un pasviež uz augšu, bet…nekā. Glītie ģitāristi piesaista skatienu vairāk nekā pats solists. Nezinu kā būs tiešraidē šovakar. Varbūt, ka viņš ģitāristus novāks. Ko var zināt…Eksplozijas nav. Nu nekas…var arī dzīvot remdeni. Tā drīkst. Tas nav aizliegts.

Beļģija piedāvā a capella taboru. Dzied labi, ņemas pa skatuvi krāsainās drēbēs, bet ar laiku apnīk. Kroga mūzika, kas uzdzen jūras slimību. Neaizmirstiet ingvera tabletes pie šampanieša! Var sareibt galva. Tāda kā ekonomiskās krīzes mūzika. Oranžas biksēs, vokāli perfekti bet bez harismas. Skatīsimies kā šie ļaudis būs izkadrēti tiešraidē. Brīnumi var notikt! Provinciāls šis gabals ir, bet savā pāķiskumā traki draiskulīgs. 🙂

Slovākija uzved uz skatuve dvīnes. Pārbaudīts gājiens, pievelk uzmanību. R&b balāde. Divi eņģeļi, kas arī dzied. Gabals ir nogurdinoši monotons. Askētisks bīts. Videoklipā viņas dejo ar plīvuriem uz kalnu, hokejistu un futbolistu fona. Redzēsim kā ies uz tukšas skatuves Disledorfā, vai spēs ar spārniem to piepildīt, jo balsis nav izcilas. Neuzrunā, taču skaisti.

Ukrainas eņģelis klaigā un dzied samērā anonīmu powerbalādi. Grūti noklausīties līdz beigām. Visu laiku skan kaut ka pazīstams un jau agrāk dzirdēts. Nav nekā tipiski ukrainiska, to var dziedāt jebkurš. Harisma. Nepamanīju, jo dziedātāji traki ņemas pa skatuvi,  viņai nav laika mani savaldzināt. Būtu labi, ja mazliet nomierinātos. Kadrējums slikts, vidējie plāni. Vēl ir laika līdz vakaram piestrādāt. Aizdzeniet uz Disledorfu labu TV režisoru, ukraiņi!

Moldāvija mēdz pārsteigt ar dziedošām vecmāmiņām, tautas mūziku un vēl visādām citā savādībām. Šoreiz mums tiek stādīts priekšā tas pats balkānu roks kas ir konsekventi monotons. Kā pārsteigums reizēm uzrodas klarnete…bet tas arī viss. vairāk brīnumu nav! Viņi ņemas un plosās sev, intraverti. Uz mani (skatītāju) tas tikai neattiecas.

Zviedriju pārstāvēs visu bērnu elks Ēriks Sāde. Apņēmīgs puisis no laukiem, kas ilgstoši gatavojies savai vokālista karjerai. Ļoti darbaspējīgs un cītīgs, daudz trenējies dejot un līdz sīkumam izstrādājis savu horeogrāfiju, kopā ar dejotājiem. Reizēm kustības ir uztaktī dziesmai (tā vēlējies horeogrāfs, lai uzsvērtu melodijas dinamismu) un to nav viegli realizēt uz skatuves, taču pagaidām tas izdodas. Ēriks dziesmas laikā dauza stiklus un ir gadījies, ka lauskas iekļūst acīs un pēc tam vajag ārsta palīdzību. Cerams, ka šoreiz iztiksim bez traumām. Tāpēc ievērojiet jau dziesmas sākuma, ka viņam vienā rokā ir melns cimds. Stikla dauzīšanai. 🙂 Par dziesmu neko daudz nevar pateikt. Tā ir bērnu dziesmiņa ar piedziedājumu ”es vēlos būt populārs”.  OK, var arī tā. Pats svarīgākais, ka Ērikam ir harisma, kontakts ar publiku un superlaba deju grupa ar perfektu horeogrāfiju. Pievērsiet uzmanību kā šie puiši dejo! Te vairs nav gulbju vai eņģeļu fons bet kārtīga džeku solo partija. Vīrišķīga horeogrāfija, kas priecē. 🙂

Lai izdodas uzvarēt publiku un iztikt bez stikliem acīs! Uz priekšu, Ērik!

Kipra lauž sirdi ar savu kapu dziesmu, Vidusjūras stilā. Mīla ir pagalam, vakars uz ezera. Paraudāsim kopā ar Kristosu visi kopā! Asaras veldzē dvēseli! Pēc pasijas neizskatās pārāk bezcerīgi viss tiek stāstīts un notiek. Vai viņš spēs izklāstīt savu nelaimīgo mīlu Disledorfas publikai, kas grauzīs kūkas un popkornus? Vai mēs pie ekrāna tam noticēsim? Īpaši, ka dziedāšana notiks vidējos plānos? Nezinu. Šaubos. Taču paraudāt ir veselīgi, citu ciešanās ieskaitot.

Bulgāru Poli ņemas kā apsēsta pa skatuvi. Līdzīgi ukrainietei. Traki nervoza. No malas izskatās klaigājoši un histēriski, kur nu vēl baltas klavieres krūmos! Viņai arī vajag nomierinošu tēju un spēju paskatīties uz objektīvu un publiku. Citādi – viss garām. Laikam kafija vainīga.

 Maķedonija piedāvā balkānroku. Kopš zinaāma laika tas ir kā savdabīgs žanrs ESC. Vlatko ir precīzs, bet traucējoši histērisks savā dziedājumā. Žanra stils pieprasa mērenu histēriju, ievilktu laikā. Mazliet atgādina slāvisko manieri, kas izplatīta arī Rīgā. Austrumeiropas zīmogs ir redzams tieši un nepārprotami. Agresīvs reibums kā mākslas nodeva.  Neaizkustina. 😦

Izraēla šogad atkal atsūtījusi savu trumpja kārti  ”Dana International”. Ding dong nepārliecina. Eņģelis ir, bet harismas nav. Gļēvs izpildījums vecajam, labajam gabalam. Mazliet skumji, ka nekas jauns nav atrasts. Izskatās pēc otrreizējās izejvielas, jo dziedājums noskan kā vismaz 20 gadus atpakaļ laikā.

Slovēnija atvedusi melno eņģeli. Poproku un dramatiskas ciešanas. Savādi izskatās liriski dejojošie kungi, kas vijas kā zuši ar sevi un gaisu Būtu labāk, ja viņa šos puišus atstātu mājās. 🙂 Dzied mazliet netīri, bet smuka un ar pusplikiem stilbiem. To var piedot.

”Čūsku dejas” (ļodzīšanās) un Austrumeiropas elpa (ar ciskām pa vidu un interhoteļa seksa pieskārienu) …kā parasti.  Kaislības – monotonas. Neuzrunā.

Rumānija pretendē uz vissliktākā pienesuma godu. Izskatās, ka gabals ir no parastā repertuāra (nevis speciāli rakstīts konkursam), nepalīdz arī solists bez akcenta – brits Dāvids Brians. Angliski tātad korekti, bet muzikāli nepārliecinoši. Neticu, ka viņi pārveidos pasauli (kā sola dziesmā).

 Igaunija šoreiz atsūtījusi krāsainu bonbongu. Saldā meitene ar pusmetru garajām skropstām dzied vāji. Nu kā tad tā, kaimiņi!? Jūs taču esat mūzikas nācija!!! Kur palikuši visi mani modrie igauņu draugi no Estonia teātra? Kur jūs esat, ka to neredzat! Ojojoj. Punkpops nepārliecina, bet refrēns pielīp! Turies Igaunija! Elagu Eesti!

 Baltkrievija piedāvā patriotisku maršu ar slavas dziesmu diktatoram! No muzikālā viedokļa – atbaidoši efektīgi! Es mīlu Belarus un mīlu diktatūru! Urā!  Diktators pats arī varēja piedalīties šajā numura ar slidām kājās vai vismaz spēlējot vijoli!  Oj, aizmirsu, viņu laikam neielaiž Eiropas Savienības valstīs. Nebrīnīšos, ka mūsu krieviski runājošie (daži) balsos par šo Anastasijas balagānu. Man, protams, būs kauns par to, bet  demokrātija atļauj būt par muļķi. To drīkst….

 Latvijas Musiqq ir mūsējie. Kaut viņiem veiktos. Es negribu rakstīt par to ko domā zviedri, jo nekas jauks tas nav. Tagad nav ko skaldīt matus, bet varbūt var vēl viņiem pagūt pateikt pāris svarīgas pietas. Pirms starta.Lūdzu atbrīvojieties no sava kurzemnieciskā lepnuma un skatieties uz kameru un uz publiku.! Jūs esat pārāk intraverti! Novelciet tās drēbes, kas jums ir un cērtiet mugurā džinsus un t- kreklus. Būs labāk. Jūs esat forši puiši un dziesma ir laba, tikai paskats tāds ”bīberisks” un Eiropa nav ASV.

Fona dziedātāji arī tā savādi apģērbti, nezin kurš ir tērpu autors :(.

Kustības paštaisītas.

Vajadzēja horeogrāfu, būtu labāk.

Šovakar, pirms iešanas uz skatuves jūtieties kā uzvarētāji!

Tieši tā!

Atbrīvojieties un uz priekšu! Jums jātiek līdz sestdienas finālām!

Šarmējiet Eiropu. Jūs to varat!

Emīl, skaties kamerā!

Cel eņģeli gaisā, lai lido!

Kadrējums man labs, vai pie pults Disledorfā viss ir samēģināts?

Tā kā austriešiem? Vai tas šodien ir izdarīts?

Dānija ir gatava atkal glābt pasauli. Turneju grupa, kas atgādina Andreas Jonsona 2006. gada uzstāšanos. Politiskā dziesma atkal atguvusi skatuvi. Forši! Šī pophimna ir patētiska, bet lipīga un banāla. 60. gadu stilā.

 Pēdējie startē īri. Savādie dvīņi ar uzkasītām frizūrām. Dziesma ir repetatīvi monotona deju mūzika, kas slavē lūpu krāsu un atgādina izvilkumus no David Lynch filmām. Absurdais grib mums pateikt patiesību, kuru grūti uzminēt. Jo, grūti.  Varbūt Disnejfilmu balagāns jeb varbūt ģeniāli. Kas to lai zina. Paskatīsimies vakarā! 🙂

Uz tikšanos vakarā pie ekrāniem!

Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti un kā ASV grasās likvidēt varai neērto sabiedrisko televīziju

2011.gada 20. martā

http://latvianabroad.blogspot.com/2007_07_01_archive.html

Foto: http://latvianabroad. blogspot.com/

Latvijas valsts prezidenta Zatlera regulārā viesošanās pie izklaides privāttelevīzijas dīvām,  dziedošām ģimenēm un ”zvaigznēm”, oligarha Andra Šķēles regulāri valšķīgās benefices ”Dienā”  un Rīgas pilsētas vadītāja Ušakova komiski – nopietnā gatavošanās ”blondīņu parādei” Rīgā, liek konstatēt, ka procesu uzraudzība valstī ir atstāta pašplūsmai.

Varas anarhija Latvijā ir fakts.

Etablētie mediji  vairs nespēlē pret ”varas un naudas”  bastioniem un sabiedriskās domas veidošana tiek servēta vienos vārtos.

Vietējo naudas baronu interesēs.

Varas vārtos.

Būtībā mums arī vajadzētu pieprasīt, lai virs Latvijas ierodas glābējlidmašīnas un tāpat kā  šodien Lībijā – norāda varas nomenklatūrai, kur atrodās atļautās varmācības robežas pašiem pret savu tautu.

Kas īsti notiek?

” Absurdistānā – Latvijā”  iet vaļā  politiskais karnevāls. Vai mums vēlētājiem -tas būtu jāuztver nopietni?

Lūk daži piemēri no sestdienas realitātēm:

1)   tā saucamā Zaļā partija Latvijā (kas nav savā būtībā videi labvēlīga partija) tēlo politiku un rīko kongresus.

2)    Šķēles privātpartija sapulcējusies un sēž (tieši tāpat kā Brežņeva vai Staļina laikā), kāri tverot katru sava vadoņa ”pravietojumu” un es nešaubos, ka reizi pa reizēm zāle pielec kājās, lai sirsnīgi aplaudētu rosīgā lauksaimnieka verbālajiem domu graudiem.

3)   Pāri visam notiek nākamā valsts prezidenta medības, kas vairāk atgādina tupsunīšu spēlēšanu ar moto -” Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti”?

Ir nepatīkami to visu redzēt un noskatīties šajā farsā. Francijas iznīcinātāji mums palīgā nenāks, jo nav pierādījumu, ka Latvijas varas elite fiziski iznīcinātu savus līdzpilsoņus. Mums nav mirušo, bet ir bēgošie.

Valsts kase ir iztīrīta, to lēni pilda ar aizņēmumu un cenšas saglabāt pie dzīvības valsts aprises, jo iznāk, ka Latvijas valsts būtībā visvairāk ir vajadzīga tai pašai valsts politiskajai elitei, kurai Latvijas valsts eksistence nodrošina ”glaunus amatus”- tādus kā ” valsts prezidents”, ” deputāts”, ” partijas vadītājs” utml.

Varas arogance pret savu tautu Latvijā jau vairākus gadus ir fakts. To uzkrītoši varēja pamanīt iepriekšējo referendumu laikā, kad no valsts puses tika darīts viss lai izgāztu tautas balsojumu. Referendumi notika atvaļinājumu laikā jūlijā, uz negodīgiem noteikumiem un parlamenta vadītāju izsmiekla pavadījumā.

Toreiz mani ļoti pārsteidza tieši šī Latvijas varas aparāta izaicinošā nekaunība pret vēlētājiem. Savādi, ka varas elitei nav bail aizbaidīt visus uz Īriju, Norvēģiju, Patagoniju vai Marsu…vēlētāju vairs Latvijā nebūs un automātiski iztrūks ķermeņu, kas balsotu par viņiem.

Mēdz gadīties,ka varas viedoklis nesaskan ar tautas vairākuma viedokli. Piemēram, Zviedrijas iepriekšējā referendumā, kas bija bija veltīts balsojumam par vai pret eiro ieviešanu valstī, tauta nobalsoja ”pret”. Jorana Pēršona valdība un lielākā zviedru politiķu daļa bija ” par”. Taču Stokholmā neviens neatļāvās publiski smīkņāt vai saukāt vēlētājus tikai tāpēc, ka viņi vēlas paust savu viedokli un šis uzskats nesakrīt ar varas elites vajadzībām. ”Tautas kalpi” parlamentā Stokholmā savaldās un nezaudē realitātes izjūtu. Rīgā viņi kļūst vēl izaicinošāki un bramanīgāki.

Jo sliktāk iet Latvijai, jo negantāk uzvedas tautas kalpi parlamentā.

Tas, kas Latvijā neeksistē mediju uzraudzība sistēma un lielākās dienas avīzes, ieskaitot ētera privātmedijus var brīvi pirkt un pārdot, nerēķinoties ar monopolizācijas un koncentrācijas procesu ierobežojumiem (kas eksistē attīstītajās valstīs) ir noziegums pret valsti.

Deputātu nesapratne pa mediju darbu un prioritātēm šajā virzienā neatbrīvo viņus no atbildības.

Skaidrs, ka Sarkozī savas lidmašīnas mums palīgā nesūtīs (lai cīnītos pret publiskās domas monopolizāciju). Mums pašiem jāliek lietā interneta piedāvātā iespējas, lai aplūkotu dažas, manuprāt svarīgas mediju attīstības  problēmas.

Runa šajā gadījumā ir par Latvijas sabiedrisko mediju deģenerēšanu.

Negribētu vainot nepieņemtos likumus, bet gan publikas un valsts vadītāju nekompetenci sabiedrisko mediju atbalstīšanā.

Periodikā par šo tēmu tiek bieži runāts, bet rezultāta nav joprojām. Kāpēc? Pieņemu, ka pie vainas ir valsts vadītāju nesapratne kas īsti ir sabiedriskie mediji, ar ko tie atšķiras no ”valsts medijiem” un kāpēc kādam būtu ”jāsponsorē Zaķusala un Doma laukums”.

Tā kā Latvijā valdošais ir amerikāņu domāšanas veids (valsts vadītāji visvairāk iespaidojas no Ziemeļamerikas viedokļa, pat sabiedriskā medija vadītājs Latvijā vienu laiku bija ASV mārketingists Uldis Grava), ir jāapskata amerikāņu sabiedrisko mediju krīze. Iespējams, ka caur to būs labāk saprotama Latvijas krīze. Daudzi Latvijā visu redz tikai caur ASV brillēm.

ASV sabiedriskie mediji ir jaunāki nekā Eiropā un saturiski, publicistiski daudz vājāki.

40. gadu beigās amerikāņi izlēma izveidot atsevišķas radiostacijas, kas FM diapazonā ”nodarbotos ar tautas izglītošanu”. Prezidents Lindons Džonsons 1967. gadā parakstīja likumu, kas paredzēja radio un TV attīstību ”sabiedrības interesēs” atrodoties CPB (Corporation for Public Broadcasting) pakļautībā. Šī institūcija piešķīra sabiedriskajiem medijiem finansējumu no nodokļu naudas. National Public Radio šodien sastāv no 900 radiostacijām. ASV sabiedriskā TV jeb Public Broadcasting Service sastāv no 360 stacijām un tās misija ir ” kļūt par visas valsts mācību klasi”  – tātad veikt skolas funkcijas.

Blakus gigantiskajai privāto staciju izklaides industrijai ASV, niecīgā sabiedriskā mediju daļa knapi velk savu dzīvību. Nīkulīga tā bijusi vienmēr un tāpēc pārsteidz, ka beidzot, tieši tagad republikāņi ķērušies pie bendes instrumentiem.

Amerikāņu republikāņi  ir izlēmuši to, ko daudzi klusi domāja jau sen – ” runa ir par divām vienkāršām lietām – mums vairs nav naudas lai viņus stutētu un tas arī nav vajadzīgs!’(Jim DeMint, senators). 430 miljoni dolāru stacijas saņem no valsts (15%) un atlikušo daļu no sponsoriem. Grāmatvedim tā šķiet liela summa. Programmas veidotājam – normāla.

Skaidrs, ka trīs privātkanālu TV skatītāju skaits turpina samazināties (pašlaik 21 miljons).  PBS Newshours pēdējās sezonas laikā savāca tikai 1,1, miljonu skatītāju, ka faktiski nav maz. NPR budžetu 2003. gadā pamatīgi papildināja McDonalds dibinātāja sievas testaments, kas bija paredzēts kvalitatīvas radiožurnālistikas uzlabošanai valstī. Darbā tika pieņemti 300 žurnālisti un palielināts ārzemju korespondentu skaits (arī Irākā).

Būtībā nebūtu iemesla nožmiegt amerikāņu sabiedriskos medijus. Tieši tagad. Taču republikāņiem nepatīk sabiedrisko mediju kreisā ievirzē. NPR reti var noklausīties ”Fox – tipa”  intervijas un konservatīvie viesi senātā par to atriebjas ar politiskām metodēm.

Bērnu raidījumi ir smagākais public service trumpja dūzis un, protams, ka vecāki kopā ar bērniem vairāku paaudžu garumā skatās ”Sesame Street” kopā ar ” Big Bird”, tā atpūšoties no privātkanālu reklāmu pauzēm.

Latvijā ir līdzīgi. Vara uztver sabiedriskos medijus kā ”kanālu valsts pasūtījuma” realizēšanai. ”Ja mums klausīsiet, tad dosim naudu, ja ne – iznīkstiet!”.

Grāmatveža loģika, tātad.

Turpat līdzās mīņājas LNT šefs, kurš jau šodien gatavs pārņemt ”valsts pasūtījumu”  un realizēt to sev tik saprotamajā izklaides formātā. Nebrīnīšos, ka pavisam drīz viņš piedāvās premjerministram pa vakariem palasīt ēterā TV ziņu izlaidumu un piespēlēs Godmanim vai Rubikam TV politiskā komentētāja amatus.

Absurds ir jānoved līdz maksimumam.

Visiem būs vēl jautrāk un skatītāju skaitļi noteikti būs iespaidīgi. Grāmatveži aplaudēs.

Viņa augstība audimats ir burvju nūjiņa! Tas nekas, ka karalis ir saturā kails!

🙂

Noskatoties šīs dzīres mēra laikā pārņem šķebinoša sajūta. Pašu bāleliņi 20 gadu laikā grasās izdarīt to, kas vācu baroniem 800 un PSRS okupācijas varai 40 gados neizdevās – iznīcināt nacionālo latviešu kultūrslāni, nojaukt sekundāro socializāciju.

Šie uzdevumi ir sabiedrisko mediju misija.

Tirgus loģika nav kultūrprocesu satiksmes regulētājs.

Eiropā public service uzdevumi ir daudz plašāki nekā ASV pieņemts uzskatīt un tāpēc izbeigsim salīdzināt Latvijas TV un radio ar NPR vai PBS.

Šobrīd, kad privātie Latvijas mediji piedzīvo smagu satura eroziju, visa sabiedrības informēšanas, izglītošanas un orientēšanas nasta tiek deleģēta Zaķusalai un Doma laukumam.

Ir pēdējais laiks sakārtot tautas informatīvo asinsriti.

Nopietnās žurnālistikas spēle nav anulēta, jo esam noilgojušies pēc intelektuālām, nevis politiskām avantūrām.

Laiks klauvē pie durvīm.