2011. gada 22. marts

Visiem sešiem Fukušimas reaktoriem Japānā beidzot ir pieslēgta elektrība. Vienam izdevies pieslēgt pat dzesēšanas sistēmu.

Vienlaikus publiskots jaunais cunami upuru skaits, kas šodien sasniedz 9000; 13 000 cilvēku joprojām Japānā skaitās bezvēsts pazuduši.

Tepco uzsver, ka cunami vilnis pie Fukušimas atomelektrostacijas esot bijis 14 m augsts. Agrāk tika ziņots par 10 m augstu paisumu.

Japāņu iestādes nevēlas paplašinās bīstamo zonu ārpus nospraustā 20 km rādiusa ietvara. Radioaktīvais izstarojums te ir 1600 reižu augstāks par normu (IAEA). No saindētas zonas evakuēti jau 170 000 iedzīvotāji. Tokijā vairs nedrīkst pārdot pienu un dārzeņus no Fukušimas reģiona. Singapūras aviokompānija šonakt pārtrauca lidojumus uz Tokiju ” bīstamā stāvokļa dēļ”.

Zemestrīce smagi trāpījusi arī Japānas ekonomikai, Valsts centrālā banka turpina sūknēt 2 biljonus japāņu jēnu valsts finansiālajā sistēmā (AFP). Tāpēc biržas Nikkei indekss šodien paaugstinājās par 2,13%.

Lībijā šodien notikumu attīstība ir sekojoša: pusnaktī sabiedrotie iznīcināja divas radaru un pretgaisa aizsardzības bāzes uz austrumiem no Bengāzi (Al Jazira); artilērijas šāviņi krita Tripolē un Zintanā. Iedzīvotāji naktī bēga no pilsētām un slēpās alās (Reuters), ir sagrautas vairākas ēkas, ieskaitot mošeju.

Plkst. 00.54 ANO drošības padome noraidīja Lībijas iniciatīvu uzsākt jaunas sarunas. 03.02 Lībijas valsts televīzijas ziņu izlaidumos tiek pārmests Dānijai kā Tripoles bombardēšanas autorei.

Šorīt Zviedrijā Expressen aptauja pierādīja, ka 65% zviedru atbalsta Zviedrijas līdzdalību ANO cīņā pret Lībijas diktatoru Muamaru Karafi. Ārlietu ministrs Karls Bilds savos izteikumos joprojām izvairīgs.

06.46 tiek bombardētas Kadafi pilis Tripolē (BBC News), ziņas par upuriem joprojām pretrunīgas. Abas puses ”piefrizē” faktus, neitrālu novērotāju uz vietas praktiski nav.

Šorīt 08.49 beidzot tika saņemta ziņa no Zviedrijas sabiedriskās televīzijas korespondenta Samira Abu Eda, no Ēģiptes pierobežas. Viņš apgalvo, ka Kadafi pretgaisa aizsardzības sistēmu sabiedrotajiem nav izdevies sagraut. Diktatora karaspēks joprojām saglabā kontroli pār valsts rietumu zonas pilsētām. Valstī uzliesmojis ”propagandas karš” , katrs stāsta ko citu. Cilvēki ir apjukuši un netic nevienam.

09.59 šorīt Ritzau ziņo, ka dāņu kaujas lidmašīnas F-16 ir otrdien naktī sešas reizes lidojušas virs Lībijas, taču nav bombardējušas Kadafi pilis (kā uzsver Lībijas valsts televīzija). Mediju spēles (tātad) turpinās.

10.04 Erdogans paziņo, ka Turcija ”neuzskata par iespējamu mest bumbas Lībijas teritorijā, jo nevēlas, lai Lībija kļūst par jaunu Irāku”. Turki piedalīsies tikai ar humanitārām akcijām.

10.21 sācies Kadafi spēku uzbrukums Zintanas pilsētai. Tiek izmantota smagā artilērija (Al Jazira).

Šāda ir Lībijas realitāte šodien, 22. martā.

Jautājums par to – vai vajadzēja vai nevajadzēja iebrukt un bombardēt joprojām ir atklāts.

Kas notiktu, ja sabiedrotie stāvētu pie ratiem, ANO nebūtu pieņēmusi rezolūciju UNSCR 1973, ja Francija, ASV un Lielbritānija nepiedāvātu savus militāros resursus Kadafi sistēmas sagrāvei?

Protams, ka notiktu masu slaktiņi. Kadafi armija klausa viņam uz vārda, upuru vidū būtu civilpersonas, ”jasmīnu revolūcija” tiktu noslīcināta asinīs un demokrātiskie procesi Tuvo Austrumu reģionā neturpinātos. Iestātos ”stabilitāte”, un Lībijas valsts no jauna atgrieztos normāla stāvoklī –  kļūtu par konservu kārbu, kas balstīta uz durkļiem.

Uzbrukums no gaisa Lībijai nav labākais variants kā dabūt projām Kadafi, taču pagaidām pie starptautiskās politikas stūres nav gudrāku cilvēku, kas atrastu labāku risinājumu šim sarežģītajam konfliktam. Diemžēl. Nākas izvēlēties slikto starp vēl sliktākiem risinājumiem.

Nikolā Sarkozī iniciatīva šajā gadījumā izskaidrojama gan ar amerikāņu nogurumu no Irākas kara, gan arī ar reģionālajām vēlēšanām Francijā šonedēļ. Protams, ka  Sarkozī Francijā popularitātes ziņā nevar sacensties nedz ar Žaku Širaku, nedz arī ar Fransuā Miterānu. Viņa nesavaldība un augstprātība, nespēja reaģēt ikdienas krīzes apstākļos panākusi strauju prezidenta popularitātes kritumu. Bēdīgi slaveno rautu ķēde bijušo Tunisijas un Ēģiptes valdnieku salonos arī nerunā par labu Elizejas pils saimniekam. Var gadīties, ka Lībijas virzienā Sarkozī vēlas atriebties arī personīgi, jo pirms nedēļas Kadafi viņu publiski nosauca par ”klaunu” un ” tādas lietas Sarkozī nepiedod” (The Ekonomist). Tagad, kad Lībijas partizāni televīzija kameru priekšā vicina Francijas karogu uz sauc ” Vive la France, vive Sarkozy!” – prezidents pārvēršas uzvarētājā.

Krievijas un Ķīnas nostāja komentārus neprasa. Krievija ilgus gadus ir atbalstījusi ”kreiso Kadafi” režīmu un visa Lībijas armija šauj ar Krievijas ieročiem. Krievu mediju viedoklis saskan ar Putina pārliecību un tāpēc nepārsteidz, ka arī Latvijā šī nostāja ir tik populāra.

Palielinoties Krievijas propagandas spiedienam pār Latviju (jaunā krievu TV kanāla imports) pieaugs arī Krievijas ārpolitiskā viedokļa pastiprināšanās uz ārpolitisko žurnālistiku Rīgā.

Latvijas publisko ārpolitisko komentāru trūkums (nejaukt ar valsts amatpersonu izteikumiem) ir bēdīgs fakts. Iedzīvotājiem nākas smelties informāciju no Krievijas propagandas mašīnas, kas vienmēr piedāvā ticamu, bet sagrozītu informāciju vienkārši tāpēc, ka Krievija joprojām ir totalitāra valsts un masu mediji 100% kontrolēti un cenzēti no varas puses.

Tikmēr naftas kompānijas nevar izšķirties kam pieslieties – turpināt sumināt Kadafi, lai saglabātu naftas licenci, vai ķerties ap kaklu Lībijas opozīcijas vadītājiem.

Shokri Ghanem sestdien ziņoja, ka Lībijas naftas producēšana  sarukusi trīskārtīgi. Jau 15. martā Kadafi sāka draudēt, – ” mēs satrieksim visus, kas saceļas pret mums. Mūsu naftas līgumi saglabāsies tikai trīs virzienos – uz Krieviju, Ķīnu un Indiju. Rietumi nedabūs neko!” (RTL).

Saprotams, ka naftas piegādes ietekmē politiskos lēmumus. Nav nejauši, ka Itālijas ENI šefs Paolo Skarone tikko paziņoja, ka ”uzbrukumi Lībijai nozīmē šaut sev kājā” , jo izskatās, ka Kadafi ir noslēdzis daba gāzes vadu Greenstreem no Lībijas uz Itāliju.

Virtuozu politisko piruešu sēriju demonstrē pašlaik Vācija, kas vārdos atsakās no ”uzbrukuma Lībijai” un izskatās humāni, taču darbos pārstāv vienīgo rietumu naftas kompāniju, kuru Kadafi akceptē. Runa ir par Wintershall, kas ir BASF meitas uzņēmums.

Bizness spokojas arī citur. Kadafi naftas peļņa ieguldīta ne tikai zviedru alumīnija fabrikā Sundsvalā (caur krievu oligarhu Oļegu Deripasku), kas tagad baidās no sankcijām, bet arī itāliešu bankā Unicredit, ražotnē Fiat un pats jautrākais – viņa pieder 3% akciju angļu avīzē ” Financial Times”.

27 ES valstis ir vienojušās par kolektīvām Lībijas īpašumu sankcijām. Peļņa jāiesaldē, investīcijas aizliegtas. Ko darīsim ar avīzi ” Financial Times”, pirksim un tomēr lasīsim?