Sīrijas kara konvulsijas. Kas tur īsti notiek?

Damaska 2, foto Sandra Veinberga

Damaska, foto Sandra Veinberga

Ieilgušais, asiņainais karš Sīrijā panācis to, ka visi, kas tajā iesaistījušies, šodien ir zaudētāji. Tas, ka mēs uzņemsim bēgļus, neuzlabo situāciju nedz vienā, nedz arī otrā frontes pusē. Jau tagad skaidrs, ka bēgošo paisums pieaugs arī nākošo mēnešu laikā un Eiropas lielvalstu reakcija problēmas pamatiemeslus turpinās neatrisināt. Aizvadītā mēneša laikā 50% no ”Vidusjūras sīriešu bēgļiem” ir jau ieradušies Zviedrijā. Reportāžas no Vidusjūras kontrabandistu piepūšamajām laivām un pārpildītajām ”zvejnieku tupelēm” sašūpojušas rietumu demokrātiskās sabiedrības publisko domu. Lielākā daļa no mums vēlas būt solidāri un pretimnākoši ļaudīm, kas nokļuvuši nelaimē. Mēs vēlamies palīdzēt bēgošajiem sīriešiem tieši tāpat kā sagaidītu to no viņiem, ja ugunsgrēks plosītos mūsu mājās. Tātad – ar mūsu sirdsapziņu tiktāl viss kārtībā. Taču – vai mēs apzināmies šīs traģēdijas izraisītāju patieso apjomu un faktiskos iemeslus? Šodien, kad Putins Ņujorkas ANO tēlos varoni un ”sīriešu tautas glābēju”, ir jēga nedaudz iedziļināties Sīrijas kara konvulsijās, mēģinot atrast izeju no labirinta, kuram pagaidām nav durvju ar uzrakstu ”Exit”.

ANO bēgļu organizācija UNHCH pašlaik reģistrējusi ap 4,1 miljonu bēgļu no Sīrijas.

No tiem 95% joprojām atrodas valstij tuvējos, pierobežas reģionos. Pie kam, vismaz 7,6 miljoni cilvēku skaitās bēgļi paši savā zemē, jo ir bijuši spiesti pamest savas mājas un doties projām svešumā ar iedzīvi mugursomā. Tas nozīmē, ka pašreiz apmēram puse no visiem Sīrijas 23 miljoniem iedzīvotāju atrodas bēgļu gaitās. Tātad – bēgļu kustība ir sākusies. Tā kā konflikts Sīrijā pašlaik ieiet kritiskajā posmā un šī iemesla dēļ bēgļu gaitās var sākt posties arī atlikusi otra puse sīriešu, kas vēl pagaidām savas dzimtās mājās dzimtenē nav pametuši, mums jārēķinās, ka bēgļu uzņemšana var 10 un 100 x pārsniegt pašreizējos plānu apmērus. Ja paraugāmies uz Sīrijas karti, tad nekādas lielas izmaiņas tajā pēdējo mēnešu laikā nav novērojamas. Pēdējo divu gadu laikā valsts prezidenta Bašara El Asada spēki ir pavirzījušies uz priekšu. Viņa armiju atbalsta arī libāņu un irakiešu (šia musulmāņu bruņotās grupas), tāpat arī Irāna un Krievija. Asada pretinieku spektrs nav viendabīgs. Lielākais Asada pretinieku grupējums ir ”Islama Valsts” jeb ISIS, kas pērn pārņēma kontroli pār ziemeļu teritorijas daļām, kuras apdzīvo pragmātiskie sunnīti. Viņus finansiāli, ideoloģiski un tehniski atbalsta Sauda Arābija, Karata, Turcija un ASV. Viņi pašlaik kontrolē Sīrijas ziemeļu un austrumu zonas. Islāmistu Armija kaujas ne tikai pret Asadu, bet arī pret kurdu PKK grupējumu, kas tur savā kontrolē Sīrijas – Turcijas robežas zonu. Turpat cita pret citu cīnās vēl dažādi ”partizāņu grupējumi”, kuru galvenais mērķis ir savstarpējo kašķu kārtošana.

Apavu veikals Damaska, foto Sandra Veinberga

Apavu veikals Damaska, foto Sandra Veinberga

2014 gada beigas – pagrieziena punkts bēgļu paisumam

Pērn, gadu mijā, Sīrijas kara notikumi dramatiski saasinājās. ”Klanu partizāni” un Islāmistu Armija sāka gūt pārsvaru pār prezidenta Asada armijas spēkiem. Savukārt kurdiem, ar ASV atbalstu, izdevās aizgrūst projām no ziemeļiem islāmistu leģionārus. Taču jau 2015. gada pavasarī Sauda Arābija uzkrītoši palielināja savu atbalstu karojošajiem sunnītiem (islāmistiem) un tie ieņēma Idlebu, lai pēc tam ar lieliem panākumiem virzītos dziļāk Sīrijas iekšienē un piejūras līdzenumā. Jāpiezīmē, ka šī teritorija bija ļoti svarīga Asada režīmam jo vienlaikus ir alavītu grupējuma (kuram pieder arī pats prezidents) dzimtene. Maijā Islāmistu Armija iekarojā Palmīru. Ārzemju mediji mūs ”sašāva” ar informāciju no frontes zonas, rādot kā reliģiozie fundamentālisti uzspridzina senu romiešu templi, sagrauj kultūras pieminekļus un mēģina nolīdzināt līdz ar zemi Sīrijas bagāto kultūras mantojumu. Turpretī patiesie un būtiskākie finansu avoti mediju uzmanības lokā nenonāca. Uz rietumiem no Palmīras izvietojušās bagātīgas naftas un gāzes iegulas, kas joprojām ir Asada armijas kontrolē un tas nozīmē ļoti daudz. Ja šis ”naudas sūknis” pazūd, Asaras izredzes uzvarēt karu būtiski samazinās un dramatiski krītas arī sīriešu iespējas izdzīvot savā dzimtenē. Valsts finansiālais stāvoklis ir dramatiski pasliktinājies kopš 2011. gada sabotāžām un sankciju ieviešanas. Ir skaidrs, ka valūtas rezerves ir izsmeltas un nav līdzekļu lai atjaunotu infrastruktūru un institūcijas. Sīrija pamazām nonāk kaimiņvalstu atkarībā. Jau 2014. gadā valsts sāka iegādāties jēlnaftu no Irākas un Irānas, kas atbalsojās degvielas cenu kāpumā, īpaši ziemas mēnešos. Streiku kustība valsts iekšienē pamazām sāka aptvert arī valdībai līdz šim labvēlīgus ierēdņu grupējumus Damaskā.

Irānas ajatollas un valūtas devalvācija

Asadam (2013) neatlika nekas cits kā pirkt ”uz krīta’‘ irāņu naftu 2,5 miljardu eiro vērtībā, lai valsts spētu funkcionēt. Irāņi tikai maijā negribīgi piekrita aizdevumu pagarināt. Taču vienlaicīgi krita Palmīra un Sīrija iestiga vēl dziļakā parādu krīzē. Vienlaikus (kopš 2014) strauji krītas Sīrijas naudas vērtība (pret dolāru). Šodien tā Damaskā ir kritusies 5x un valdība vairs nespēja realizēt finansiālu pabalstu saviem iedzīvotājiem pārtikas, degvielas iegādei. Visi esošie līdzekļi pašlaik tiek nodoti kara un armijas vajadzībām. Labāka situācija nav arī sunnītu kontrolētajā ziemeļu un austrumu zonā. Arī šeit ”nekas vairs nefunkcionē” un pat ar neapbruņotu aci redzams ekonomikas sabrukums. Nav darba vietu, nav veselības aprūpes, nedarbojas skolas, dominē krimināli grupējumi, kas cenšas noteikt visu caurmēra sīriešu dzīvē. Šai ainai jāpievieno arī iznīcinātāju regulāri uzlidojumi, kas jāpārcieš visām pilsētām, kuras nonākušas Asada ienaidnieku gūstā. Rezultātā šeit ir tūkstošiem ievainoto un tieši no šīm teritorijām arī plūst projām iebaidīto bēgļu miljoni. Valsts ziemeļos ekonomiskā situācija ir nedaudz labāka, taču arī PKK un IA piedāvātā ikdiena sīriešus neapmierina. Reāla aina izskatās sekojoša – ja valsts teritorija pāriet ”partizānu” vai islamistu pārziņā, tad vietējie iedzīvotāji no šīm zonām bēg uz Asada armijas kontrolētajām teritorijām. Tas nozīmē, ka kurdu un islamistu areāls ir mazapdzīvots bet Asada zonā konstatējama pārapdzīvotība ar mijoniem iekšzemes bēgļu. Tātad – vairākums no sīriešiem joprojām dzīvo Sīrijā (savā dzimtenē) legālā prezidenta Asada kontrolētajās zonās kā bēgļi. Tieši šo areālu mēģina sagraut uzbrucēji, taču aiz frontes zonas te vēl esot atrodama” kaut cik normāla situācija”.

Skolas, slimnīcas un kontrabandistu bizness

Skolas un slimnīcas labāk funkcionē Asada zonā. Tās palīdz balstīt nosacītu stabilitāti arī blakus esošajās okupētajās teritorijās. Tas ir paradokss, bet fakts. Paralēli šim postam, plaši attīstījusies pierobežas kontrabanda, kuras rezultātā finansiāli ”uzvārās” karavadoņi un priekšnieki, bet tautai atlec nedaudz baltmaizes un rīsu dienišķajai pārtikai. Pāri frontes līnijai pāri varot pārvest visu ko vajag: degvielu, ekonomisko pabalstu summas, pārtiku, bēgļus un ieročus. Lai uzskrūvētu cenas, abas karojošās puses mēdz ”nogriezt” savam pretiniekam ūdens un elektroenerģijas piegādi, kas ir sens un pārbaudīts kara šantāžas veids. Paradoksāli, ka Sīrijas valsts izglītības ministrija vēl šodien cenšas nodrošināt un finansēt skolu darbu bērniem arī okupētajās teritorijās, lai saglabātu arī tur savu ietekmi. Tatad pašlaik, strauji pasliktinās situācijas tieši šajās – ”relatīvi normālajās” Asada kontrolētajās Sīrijas zonās. Visa nauda plūst kara mašinērijas virzienā un arī šejienes iedzīvotāji sāk nopietni apsvērt bēgšanas plānus uz Eiropu. Pēdējo 6 mēnešu laikā šādu bēgļu skaits var sasniegt vēl 1,5 miljonus.

Kāpēc sīrieši bēg uz Eiropu?

Tāpēc, ka viņu kaimiņvalstis vairs nespēj uzņemt bēgļus no Sīrijas. Piemēram, Libānā katrs piektais iedzīvotājs šodien ir sīriešu bēglis. Daudziem aizliedz strādāt, lai šie bēgļi nekonkurētu ar vietējiem un šiem nosacījumi liek sīriešiem kravāt ceļa somas un bēgt tālāk. Bagātās līča kaimiņvalstis, kas finansē šo karu, izliekas, ka ”vairāk uzņemt sīriešus” nespēj, lai gan nevienam nav noslēpums, ka sīriešu vairākums vislabāk meklēt jumtu virs galvas un maizes riecienu kaimiņvalstīs, kuru valodu un kultūru viņi pārvalda: turpat Dubajā, Dohā. Abu Dabi vai Medinā. Kā liecina BBC intervijas, vairums no bēgošajiem sīriešiem tieši tur vispirms centušies atrast patvērumu, taču saņēmuši noraidījumu. Taču trūcīgākās kaimiņvalstis sīriešiem patvērumu neliedz. Protams, ka ekonomiskā palīdzība šīm zonām varētu aizkavēt sīriešu bēgļu migrāciju tālāk, taču ANO pagaidām ir spējusi savākt tikai 1/3 no nepieciešamās summas humānajai palīdzībai šīm teritorijām. Septembra sākumā beidzās nauda World Food Programme, kas palīdzēja ar iztiku 229 000 sīriešu bēgļiem Jordānijā. Unicef ziņo, ka nav līdzekļu, lai palīdzētu izturēt ziemas mēnešus. Šim nolūkam vajadzīgi 12 miljoni dolāru. Pagaidām tos savākt neizdodas. Protams, ka nauda, kas nepieciešama bēgļu pārtikai un jumtam virsa galvas tuvējās kaimiņzemēs, ir niecīga salīdzinājumā ar to finansējumu, kuru saņem karojošās puses. Paradoksāli, ka dižie Eiropas un starptautisko organizāciju vadītāji neko nerunā par konkrētu un reālu finansiālu atbalstu sīriešiem viņu pašreizējās bēgļu nometnēs un zonās, tur kur ”dzīvot ir iespējams”. Civilo iedzīvotāju problēmas tiek pārvērstas izskatīgā rietumvalstu kreiso un kristīgo partiju priekšvēlēšanu kampaņu afišā. Tik tālu esam patreiz. Kas notiks tālāk?

Kāds būs Sīrijas kara iznākums?

Pagaidām neizskatās, ka Asads varētu šo karu uzvarēt. Pat ar Putina atbalstu nevar. Taisni otrādi, izskatās, ka pavisam drīz viņš zaudēs jaunas teritorijas. Partizāni un ”pretošanās kustība” nav viendabīga un nespēj piedāvāt savu valdību vai valsts pārvaldes formu Sīrijai. Pašlaik izskatās, ka pret Asadu karojošo islāma fundamentālistu un viņu finansētāju azarts karot tikai pieaug un pieaug. Diplomātijai pagaidām nav rezultātu. Asads vēlas saglabāt savu diktatūru. Taču islāmisti to nevēlās. ASV arī nē. Pagaidām redzamākais no diplomātisko sarunu vadītājiem ir ANO starpnieks Stafans de Mistura, kurš mēģina spēlēt netīro spēli ar baltām kārtīm. Varbūt, ka steigšus vajag atrast labāku vidutāju? Hallo, Brisele! Vai dzirdat? Ieslēdziet taču diplomātiskajās sarunās ar Asadu un islāmistiem savus labākos diplomātisko dialogu spēkus! Citādi izskatās, ka Sīrija atkal virzās tajā pašā virzienā, kur pašlaik atrodas Afganistāna un Irāka – saskaldītā klanu lupatu deķa virzienā. Nesaticība, egoisms un alkatība ņem virsroku un tieši tāpat kā Latvijā – cik sīriešu – tik partiju un patiesību = uzvar. Varētu gaidīt, lai Eiropas Savienības vadītāji un ASV administrācija nopietnāk pievērstos Sīrijas problēmas atrisināšanai diplomātiskā ceļā. Pagaidām šādas iniciatīvas nākušas vienīgi no Merkeles puses verbāli un no Putina armijas skraidīšanas uz Sīriju un atpakaļ. Sapnis par Damasku lēni izplēn. Tā nav nedz mūsu ”cūka” nedz ”mūsu druva”. Kamēr nafta turpinās būtiski ietekmēt pasaules politiku, mums jārēķinās ar atbaidošu loģiku un neciešami nežēlīgu ”problēmu risināšanu” uz citu rēķina. Godīgi sakot, pirmais mans secinājums – kā mēs Latvijā varētu izbeigt patērēt fosilo kurināmo un ar šo sākt ierobežot naftas baronu ietekmi uz pasaules politiskajiem procesiem? Vai jums ir citi, konkrēti priekšlikumi?

Mums tuvojas Sahāra. Kāpj temperatūra un cerības.

2012. gada  11. decembrī. Speciāli TVnet.

Tuksnesis. Attēli no GoogleTuvojas Ziemassvētki un gadu mija. Ikviens no mums cer uz «baltiem Ziemassvētkiem» un «maziem mīnusiem gaisā» Jaungada naktī. Klimatam un apkārtējai videi ir nozīme arī mūsu labsajūtā un komfortā.

«Nevēlamies blenzt decembrī uz dubļiem sniega vietā un greznoties ar lietussargiem vai jakām jūlija tveices laikā. Diemžēl bieži traucē kaitinošas vētras, plūdi, jo klimata pārmaiņas norisinās aizvien intensīvāk – uz slikto pusi: kūst Arktikas ledāji, pieaug piesārņojuma līmenis ūdenskrātuvēs, slimo koki, samazinās dziedātājputnu skaits, un šie procesi attiecas uz mums visiem, neskatoties uz to, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Šīs klimata izmaiņu izraisītās vides mutācijas skar un ievaino telpu, kurā mēs visi dzīvojam kopā zem zilajām debesīm. Uz planētas Zeme.

Jo izraisītājs ir «cilvēks» ar savu industriālo ofensīvu dabai.

Tieši tāpēc arī pie mums Latvijā vajadzētu akūtāk, aktīvāk un konstruktīvāk pievērsties šīm problēmām, mēģinot tās risināt praktiski, ekonomiski un arī politiski. Izglītojot sabiedrību un iesaistot to plašāk un aktīvāk vides jautājumu risināšanā.

Kurš vainīgs pie tā, ka aktuālie sestdienas Dohas lēmumi Latvijas mediju vidē vakar un šodien ir bez rezonanses? Kāpēc zaļā politika Latvijā joprojām ir nedzimuša bērna statusā?

Diemžēl Latvijā joprojām trūkst funkcionējošas un patiesas Zaļās jeb vides aizsardzības partijas, kas cīnītos par zaļo vērtību saglabāšanu un zaļās domāšanas ekspansiju mūsu publiskajā telpā. Ja mums būtu normāla Zaļā partija, nevis tāda kā tagad, kas formāli (greznojoties ar «zaļās» partijas atribūtiem) pakārto savu stratēģiju Lemberga Zemnieku partijas līnijām, tad situācija būtu līdzīga vācu vai skandināvu zaļajam aktīvismam visplašākajos iedzīvotāju slāņos. Būtībā zaļā partija nekādi nespēj būt koalīcijā ar zemnieku partiju, jo šo partiju mērķi un uzdevumi ir antagoniski. Zaļie – aizsargā vidi, zemnieki to ekspluatē un izmanto.

Pārāk pieticīgi politiskajā līmenī pie mums rosās arī zaļās organizācijas, un tāpēc būtiskie lēmumi tiek deleģēti birokrātiem un koridoru sarunām. Tur tie noslīkst biezo tepiķu putekļu klusumā.

Kašķēšanās divu nedēļu garumā

Sestdien pievakarē gandrīz 200 pasaules valstis Dohā (Katarā) beidzot vienojās par vides glābšanas kompromisa lēmumu. Tas nozīmē, ka Kioto līgumu pagarina vēl astoņus gadus. Vienošanās notika dramatiski un ar lielām nesaskaņām fonā. Jau tagad skaidrs, ka daudzos jautājumos «lielajām» un «mazajām», «industriālajām» un «parastajām» valstīm nebija unisona.

Kā norāda «Reuters», veco Kioto līgumu pagarinās vēl astoņu gadu garumā, taču vissmagāko jautājumu – «par palīdzību trūcīgajām valstīm» nāksies deleģēt nākotnei. Nav izvirzīti jauni mērķi kaitīgo izplūdes izmešu visaptverošai redukcijai.

Vienošanās paketē atrodami arī daži cerīgi virzieni, piemēram, vienošanās par ilglaicīgu klimata kataklizmu sanēšanu (krastu eroziju, sālsūdens ieplūšanu saldūdens zonā u., tml.). Šajā virzienā tiks veidota konkrēta sadarbības programma valstu starpā, kas ir apsveicams solis.

Sliktāk izskatās ar tā saucamo otrā posma līgumu, jo tas aptver tikai mērķi  siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazināšanai 15% apmērā pēc 2012. gada. Arī šajā virzienā pieņemt tālejošus lēmumus Dohas apspriedes laikā traucēja Krievija ar saviem «izgājieniem». Piemēram, Krievijas delegāts, paužot dusmas, demonstratīvi protestējot, izsoļoja laukā no zāles, lai pēc tam iebizotu atpakaļ un traucētu pārējiem domāt un vienoties. Lēmumu pieņemšanu bremzēja arī Ukraina un Baltkrievija. Spieķus riteņos meta arī Ķīna un Indija, tos ignorēja ASV, Japāna un Kanāda. Vācijai bieži «nebija saprotami» konferences dokumenti, un tas nozīmē, ka ANO Klimata pārmaiņu kārtējā konference nerealizēja iecerēto pilnībā.

Kompromisa lēmumu akceptēja gandrīz 200 valstis. Šķiet, ka arī Latvija, kuru šajā konferencē pārstāvēja divi Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrijas darbinieki (Aleksandrs Antonovs, Jurijs Spiridonovs).

VARAM par Latvijas balsojumu publiski neinformē, taču savā ziņā presei uzver, ka beidzot «ir panākta vienošanās par Kioto protokola otro saistību periodu», un konstatē, ka ar šo «tiek turpināta aizsāktā klimata politika un darbs pie klimata pārmaiņu samazināšanas pasākumiem».

Miglaini, tēlaini un nekonkrēti. Kā parasti.

Nekas tāds nav bijis pēdējos 20 miljonus gadu

Tikmēr pasaules klimata plānotāji prognozē strauju temperatūras celšanos. Pasaules banka nesen ziņoja, ka mums jārēķinās ar globālo sasilšanu 4 grādu robežās. «Būtībā te ir runa nevis par bīstamu nākotni, bet gan katastrofu tuvākajā laikā,» konstatē vides jautājumu pētnieks un profesors Juhans Rakštroms. Tas nozīmē, ka ANO apspriedēs prognozētie 2 grādi (Kopenhāgenas apspriede pirms 3 gadiem) jau tagad atpaliek no reālās sakaršanas līknes un «tik strauju temperatūras celšanos mūsu planēta nav pieredzējusi pēdējo 20 miljonu gadu laikā» (DN, 08.12.2012). Kamēr 21 no 50 industriālajām pasaules valstīm atsakās samazināt emisiju gāzes, tikmēr mēs mīņājamies uz vietas.

«Mums visiem kopā beidzot jāsāk cīņa pret trūkumu, nevienlīdzību un traģiskajām klimata pārmaiņām, kas skar mūs visus. Tūkstošgades 7. mērķis paredzēja visu valstu līdzdalību kaitīgo izplūdes gāzu apjoma samazināšanā, taču reālā attīstība notiek pretējā virzienā. Ja temperatūra turpinās kāpt, tad miljoniem trūcīgo afrikāņu zaudēs savu iztikas iespēju – ūdeni un iespēju nodrošināt sevi ar pārtiku. Šis process ir nāvējošs un izraisīs daudzu cilvēku ciešanas. To nepieciešams apturēt!» rakstīja bīskaps Desmonds Tutū savā nesenajā uzrunā vairākās pasaules lielākajās avīzēs.

Vai tas attiecas arī uz mums?

Jā. Tieši un netieši. Āfrikas ziemeļos no austrumiem līdz rietumiem stiepjas bēgļu nometņu josla. Piemēram Dadabas bēgļu nometnē Kenijas ziemeļaustrumos mitinās ap pusmiljons bēgļu. Čada uzņēmusi ap 300 000 bēgļu no Sudānas un 75 000 no Centrālāfrikas Republikas. Lielas bēgļu nometnes šobrīd ir arī Nigērā, Mauritānijā, Burkina Faso, kuru pašlaik pārpludina bēgļi no kara plosītās Mali. Alžīrijas tuksneša zonās posta apstākļos mitinās bēgļi, kas pametuši Marokas okupēto Rietumsahāru. Visiem viņiem vajag drošību, iztiku un darbu.

Alžīrijā jaunatnes bezdarbs ir 50% līmenī. Zemāks tas nav arī citās šā kontinenta valstīs.

Tātad darba jaunajiem afrikāņiem nav, naudas iztikai nepietiek un, apstākļiem pasliktinoties, cilvēki meklē darbu ārzemēs – bagātajā Eiropā. Tie, kas tiek līdz galamērķim, iekļaujas moderno vergu armijā, apkopjot tomātu plantācijas Spānijā. Tie, kas iekrīt robežsargu izliktajos tīklos, kļūst par terorisma organizāciju kontingentu, tieši vai netieši saistoties ar Alkaidu.

Kur ir izeja no situācijas? Apzinoties, ka arī Eiropā jaunatnes bezdarba līmenis ir iespaidīgs – 22% un vecā kontinenta valstu valdības neko nespēj līdzēt, lai šo situāciju būtiski uzlabotu. Arī Eiropā ieguvējas ir organizētās noziedzības aprindas, kas pieslēdzas izmisušajiem jaunajiem bezdarbniekiem ar konkrētiem «darba piedāvājumiem» un paplašina savu kadru kalvi ar tiem, kuriem legālais darba tirgus pagriež muguru.

Izeja ir jaunu industriju attīstīšanā.

Neļausim tuksnesim tuvoties mūsu ābeļdārzam

Saules enerģijas izmantojuma idejas attīstās strauji. Ziemeļāfrikas potenciāls ir milzīgs. Pēdējie pētījumi šajā jomā pierāda (IIASA), ka Ziemeļāfrika ar savu saules enerģijas potenciālu varētu apgādāt ar elektrību visu Eiropas kontinentu. Kāds vācu uzņēmums jau izstrādā Sahārai lielu saules enerģijas centrāli ar nosaukumu Desertec 400 miljardu eiro vērtībā. Šis projekts sasaucās ar Vācijas gatavību atteikties no atomelektrostacijām un ES investīcijām ūdeņraža gāzes ražošanas attīstīšanā. Pastāv bioloģiski procesi, kas izdala ūdeņradi, saņemot gaismu un siltumu no saules, un tieši tāpēc saules enerģija var aizstāt «netīro» fosilo kurināmo. Tas atrisinātu gan Eiropas enerģētisko krīzi, gan bezdarbu Ziemeļāfrikas zonā. Nav izslēgts, ka tieši šajā virzienā paveras plašas iespējas arī ekonomiskās krīzes ievainotajām Eiropas siltajām valstīm – Grieķijai un Spānijai. Iespējams, ka Eiropai tagad jāizstrādā jauns «Maršala plāns» videi labvēlīgo energoresursu apguvei un attīstībai. Novēršot planētas tālāko sasilšanu, iedzīvotāju migrāciju un nodrošinot jaunas darba vietas posta skartajos planētas punktos Āfrikā un Eiropā.

Man šķiet, ka Eiropas liktenis lielā mērā atkarīgs no pašreizējo politiķu attieksmes pret jauniešiem. Vai nu viņi ir apgrūtinājums, vai arī resurss. Tāpēc ir nepieciešams prezidenta Rūzvelta cienīgs «new deal»: izšķiroša pāreja uz apjomīgu saules enerģijas izmantojumu, pārkārtošanos uz lokālu mājsaimniecību apgādi ar alternatīvo, videi labvēlīgo enerģiju, pāreju no fosilā kurināmā uz ūdeņraža «benzīnu», satiksmes pārkārtošanu atpakaļ uz sliedēm, izbūvējot jaunas vilcienu līnijas autoceļu vietā.

Lai izglābtu vidi, dabu, floru un faunu, ir jārīkojas izšķiroši.

Iespējams, ka šis spēriens +4 grādi mums bija jāsaņem, lai pamostos no finanšu krīzes izraisītās pasivitātes komas. Lai Sahāra paliek tur, kur tā ir, un apgādā mūs ar elektrību.

Neļausim tai tuvoties mūsu ābeļdārzam

Krievija aktīvi atbalsta asiņainu režīmu. Kā rīkosimies mēs?

2012. gada 5. februārī
Krievijas vēstnieks Vitālijs Čurkins bloķē ANO balsojumu

Krievijas vēstnieks Vitālijs Čurkins bloķē balsojumu ANO. Attēls no http://www.sr.se

Vakar Homsā (Sīrijā) armija sāka bombardēt dzīvojamo ēku mikrorajonu. Sestdienā iedzīvotāji bija mājās. Ēkas sabuka, aprokot iemītniekus. Tos, kas mēģināja savus tuviniekus, kaimiņus vai draugus atrakt no gruvešiem, nogalināja armijas snaiperi.

Tāpēc vakar Sīrijas upuru skaits strauji palielinājās.

Pie šī slaktiņa lielā mērā vainojama Krievija un Ķīna, kas ANO balsojumā atteicās bloķēt Asadu klana varas cietsirdību Damaskā.

Krievijas vēstnieks ANO Vitālijs Čurkins balsoja pret Sīrijas rezolūciju.

Asinspirts Homsā uz  Putina Krieviju (tātad) neiedarbojas.

Politiskie bicepsi ir jāparāda pasaulei.

Tāpēc diplomātijas paralīze Sīrijas virzienā turpinās.

Vienotu diplomātisku rīcību Sīrijas problēmas atrisinājumam torpedēja abas – Krievija un Ķīna.

  • Starptautiskajai sabiedrībai nav jāiejaucas Sīrijas iekšējā konfliktā, – vakar, sev raksturīgajā stilā notikumu attīstību ANO komentēja Krievijas  Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs Minhenē.

Savukārt ASV vēstniece ANO Susan Rice par notikušo bija sašutusi un konstatēja, ka ”lielvaras kārtējo reizi iejaucās loģiskā procesā, lai paralizētu pasaules organizācijas kopējo darbu”.

  • Atbildība par to, ka Sīrijā šodien plūst mierīgo iedzīvotāju asinis, tagad ir jāuzņemas arī Krievijai un Ķinai, – viņa teica.

Lavrovs, protams, noliedz, ka iedzīvotājus Damaskā un Homsā nogalina ar Krievijas ieročiem. Fakti rāda, ka vakardienas asinspirts tika sarīkota izmantojot krievu artilēriju un mīnmetējus un Krievijā ražotie T-55 pašlaik bloķē pieejas centrālajām ēkām Homsā.

Sīrija, 2008. Autores foto.

Sīrija. Autores foto.

Vai Ķīna un Krievija balsta Asada klanu?

Nē, šķiet, ka šāda rīcība ir kārtējā Krievijas un Ķīnas lielvaru cīņa pret NATO diplomātisko ietekmes pārsvaru pasaulē.

Spiediens, nevis tieša solidaritāte ar Hafeza Asada pēctečiem.

Vecās ”varas receptes” tiek liktas lietā no jauna.

Izskatās, ka šoreiz tās nedarbosies, jo ”pret” nostājas Arābu apvienība no kuras naftas Ķīna ir (lielā mērā) atkarīga.

Tāpēc Lavrovs tagad ar steigu metas uz Damasku, kur otrdien paredzēta viņa tikšanās ar Bašaru Asadu.

Tikmēr upuru skaits Homsā jau sasniedzis 420.

Pagaidām nav skaidrs, kas izraisījis tik lielu asinspirti. Režīms turpina apgalvot, ka pie vainas ir ”teroristi” (skat. Sīrijas valsts TV ziņojumus), bet neatkarīgo žurnālistu tīkls ziņo par citiem iemesliem.

Vakar pirmo reizi tika bombardētas daudzstāvu ēkas. Diemžēl iedzīvotāji nebija paguvuši no tām evakuēties. Tāpēc upuru skaits bija tik milzīgs.

Viens no asinspirts iemesliem esot dezertieri, kas lielā skaitā pārbēguši minētajā Homsas zonā. Cita versija ziņo, ka tieši šeit Sīrijas atbrīvošanas armijas grupējumi esot nogalinājši 10 karavīrus, tāpēc Asada spēki cirtuši pretī pamatīgi un nežēlīgi.

Par kara zonu vakar kļuva 34 augstceltnes ar dzīvokļiem. Ja salīdzinām ar Rīgu, tad vakardienas uzbrukums Homsai atgādina Juglas vai Pļavnieku dzīvojamo ēku bombardēšanu.

Rezultātā 420 upuru, taču reportieri ziņo, ka nogalināto skaits esot daudz lielāks, jo daudzi joprojām ir aprakti zem gruvešiem.

Režīms joprojām neļauj Sīrijā pārvietoties glābšanas dienestiem un žurnālistiem.

Savu vainu notiekošajā Asada kalns pilnībā noliedz. Pēc varas domām notiekošajā vainojami ir ”bruņotie teroristi”, ” ārzemju kūdītāji”.

Šajā nostājā Asada ģimene ir vienota. Prezidenta māte Anisa ir 100% pārliecināta, ka visi demonstranti ir jāapšauj. Līdzīgās domās ir arī Sīrijas Prezidenta Asada brālis Mahers (elites spēku virspavēlnieks), māsas vīrs un drošībnieku šefs – Asefs Šavhats, un visi četri brālēni, kas arī ieņem vadošās politiskās pozīcijas vieīgās partijas – Baat partijas ideoloģijas spicē.

Pašlaik upuru skaits Sīrijā sasniedz 6000, no tiem 380 bērni.

Syria. Autores foto.

Syria. Autores foto.

Demonstrācijas pie Krievijas vēstniecības Stokholmā. Irāna var padziļināt krīzi.

2012. gada 30. janvārī

 

Sīrija, foto no autores arhīva

Sīrija, foto no autores arhīva

Krievijas vēstniecības Stokholmā apmēram 100 demonstrantu pauda protestu pret Krievijas nostāju Sīrijas rezolūcijas pieņemšanai ANO. 

Kā zināms, Krievija un Ķīna bloķē šīs rezolūcijas pieņemšanu ANO drošības padomē. Demonstrācijas par šo pašu jautājumu vakar norisinājās arī vairākās citās Eiropas galvaspilsētās.

  • Mēs turpināsim protestēt pret Krievijas nostāju, kamēr viņi būs spiesti mainīt savu attieksmi pret sīriešu tautu, – skaidro medijiem Stokholmā Azaids Heiders – Sīrijas revolūcijas atbalsta grupas vadītājs.

Pašlaik sīriešu armija uzsāk savu bruņoto ofensīvu Damaskas priekšpilsētās.

Kaujas ir bargākās nekā līdz šim un asiņainie konflikti saasinās.

Svētdien Krievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs neskopojās ar indīgām piezīmēm (Itar Tass) Arābu līgas vadītāju virzienā. Pēdējie gatavojas atstāt Sīriju.

ANO projekti šī konflikta noregulēšanai ir vairāki, bet aptuveni.

Viens no tiem paredz pieprasīt Bašara Al Asada atkāpšanos.

Kopējais upuru skaits Sīrijas ”pilsoņu karā” pašlaik ir apmēram 5 500 cilvēku.

Pēdējā nedēļa ir bijusi visasiņainākā – 200 upuru.

Tikmēr Irānas virzienā Eirpa sagatavojusies sankcijām, kas var trāpīt iniciatoriem atpakaļ un atgādina uzkāpšanu uz grābekļa. 

Irāna gatavojas (sankciju dēļ) slēgt stratēģisko Hormuza šaurumu. Tas nozīmē, ka naftas cenas (pie mums) jau vasarā strauji pieaugs.

Briselē izdomātais Irānas naftas importa boikota likums stāsies spējā 1. jūlijā.

Tas izraisīs nopietnas ekonomiskas un politiskas sekas mūsu pašu majās.

Gribēts bija labi – neatļaut Irānai bagātināt urānu, kas varētu tikt izmantots kodolieročos.

Taču neaizmirsīsim, ka Irāna ir trešā lielākā naftas eksportētāja valsts.

Tikko, vakar Irānas parlaments sprieda par eksperimentālu naftas piegāžu pārtraukšanu Eiropai. Pagaidām vienošanās šajā jautājumā Teherānā neesot panākta( ziņu aģentūra Metr).

Pagaidām nav.

Neaizmirsīsim, ka 40% naftas šodien ceļo caur Hormuza šaurumu.

Ja irāņi kārtīgi sadusmosies un slēgs tranzīta ūdeņus, tad naftas cena pieaugs par 200 dolāriem (par barelu) un sasniegs atkal kritisko 2008. gada līmeni (Nordea, naftas cenu analītiķe Tīna Sāltveda).

ES paredz ieviest arī visu Irānas Centrālās bankas kapitāldaļu iesaldēšanu ūnijas valstīs un apturēt jebkādu cēlmetālu tirdzniecību ar Irānu.

Mums un mūsu automašīnām tagad var palīdzēt Sauda Arābija, ja tā piekritīs kompensēt  gaidāmo degvielas iztrūkumu un palielināt naftas eksporta apjomus. Taču saudiešu nafta nav tik tīra kā irāņu un tehnoloģiskais process palieinās ražošanas izmaksas.

Mēs atkal būsim turpat.

Vissmagāk Irānas naftas embargo trāpīs pa pašlaik vājajiem ES ķēdes posmiem – Itāliju, Spāniju un Grieķiju, kas pašlaik pārtiek gandrīz tikai no Irānas naftas importa.

Kāds būs embargo politiskais efekts?

Japāna un Dienvidkoreja pievienosies Eiropai, bet Ķīna un Indija iešot pretēju ceļu.

Tas nozīmē, ka mūsu embargo Irānas naftas eksporta iespējas neapturēs.

Viņi nopelnīs līdzšinējā līmenī, eksportējot uz visstraujāk augošajām ekonomikām Āzijā.

Turpretī mēs jutīsimies solidāri pret Izraēlu un maksāsim par dīzeļdegvielu un benzīnu dārgāk.

Irāna var padziļināt Eiropas ekonomisko krīzi.

Krievijas ieroči Sīrijas režīma rokās

2011. gada 17. augustā

Šodien Sīrijā atkal nogalināti divi civiliedzīvotāji. Režīms liek lietā krievu ieročus, kuru eksports no Krievijas Sīrijas virzienā turpinās.

Šodien beidzot Krievija pievienojās ANO nosodījumam kas vērsts pret Asada režīma cilvēktiesību pārkāpumiem un tiek gaidīts nākamais solis – ieroču eksporta pārtraukšana.

Cerams, ka tas notiks.

Kādreiz…

Pagaidām Rosobornoexport turpina piegādāt savus ieročus Damaskai.

Protams, ka ir parakstīts kontrakts, kuru neviens nevēlas lauzt, kamēr ANO nevienojas par apjomīgu Sīrijas boikotu (sankcijām pret pastāvošo režīmu).

Vakar Hilarija Klintone pieprasīja, lai Krievija beidzot pārtrauc ieroču eksportu uz Sīriju.  Taču reakcijas joprojām nav.

Runa ir galvenokārt par kara lidmašīnu Yak 130 piegādi režīmam.

Pašlaik Asada upuru skaitā ir jau ap 1800 cilviliedzīvotāju.

Vairums ES un Arābu Asociācijas valstu vēlas no jauna vēlas sasaukt ANO cilvēktiesību padomi, lai risinātu samilzušos konfliktus Damskā. Cerams, ka mītiņš notiks jau nākamnedēļ.

Krīze ir sasniegusi kulmināciju, jo kā norāda Washingtin Post, tagad jau upuru skaitā nav vairs tikai demonstranti un tie, kas protestē pret Asada režīmu. Tagad mirst arī policisti un karavīri, kas atsakās izrēķināties ar civilajiem iedzīvotājiem režīma vārdā.

Japāna atgūstas pēc krīzes, Lībija sakož zobus un ārpasaule kalkulē izdevīgumu

2011. gada 22. marts

Visiem sešiem Fukušimas reaktoriem Japānā beidzot ir pieslēgta elektrība. Vienam izdevies pieslēgt pat dzesēšanas sistēmu.

Vienlaikus publiskots jaunais cunami upuru skaits, kas šodien sasniedz 9000; 13 000 cilvēku joprojām Japānā skaitās bezvēsts pazuduši.

Tepco uzsver, ka cunami vilnis pie Fukušimas atomelektrostacijas esot bijis 14 m augsts. Agrāk tika ziņots par 10 m augstu paisumu.

Japāņu iestādes nevēlas paplašinās bīstamo zonu ārpus nospraustā 20 km rādiusa ietvara. Radioaktīvais izstarojums te ir 1600 reižu augstāks par normu (IAEA). No saindētas zonas evakuēti jau 170 000 iedzīvotāji. Tokijā vairs nedrīkst pārdot pienu un dārzeņus no Fukušimas reģiona. Singapūras aviokompānija šonakt pārtrauca lidojumus uz Tokiju ” bīstamā stāvokļa dēļ”.

Zemestrīce smagi trāpījusi arī Japānas ekonomikai, Valsts centrālā banka turpina sūknēt 2 biljonus japāņu jēnu valsts finansiālajā sistēmā (AFP). Tāpēc biržas Nikkei indekss šodien paaugstinājās par 2,13%.

Lībijā šodien notikumu attīstība ir sekojoša: pusnaktī sabiedrotie iznīcināja divas radaru un pretgaisa aizsardzības bāzes uz austrumiem no Bengāzi (Al Jazira); artilērijas šāviņi krita Tripolē un Zintanā. Iedzīvotāji naktī bēga no pilsētām un slēpās alās (Reuters), ir sagrautas vairākas ēkas, ieskaitot mošeju.

Plkst. 00.54 ANO drošības padome noraidīja Lībijas iniciatīvu uzsākt jaunas sarunas. 03.02 Lībijas valsts televīzijas ziņu izlaidumos tiek pārmests Dānijai kā Tripoles bombardēšanas autorei.

Šorīt Zviedrijā Expressen aptauja pierādīja, ka 65% zviedru atbalsta Zviedrijas līdzdalību ANO cīņā pret Lībijas diktatoru Muamaru Karafi. Ārlietu ministrs Karls Bilds savos izteikumos joprojām izvairīgs.

06.46 tiek bombardētas Kadafi pilis Tripolē (BBC News), ziņas par upuriem joprojām pretrunīgas. Abas puses ”piefrizē” faktus, neitrālu novērotāju uz vietas praktiski nav.

Šorīt 08.49 beidzot tika saņemta ziņa no Zviedrijas sabiedriskās televīzijas korespondenta Samira Abu Eda, no Ēģiptes pierobežas. Viņš apgalvo, ka Kadafi pretgaisa aizsardzības sistēmu sabiedrotajiem nav izdevies sagraut. Diktatora karaspēks joprojām saglabā kontroli pār valsts rietumu zonas pilsētām. Valstī uzliesmojis ”propagandas karš” , katrs stāsta ko citu. Cilvēki ir apjukuši un netic nevienam.

09.59 šorīt Ritzau ziņo, ka dāņu kaujas lidmašīnas F-16 ir otrdien naktī sešas reizes lidojušas virs Lībijas, taču nav bombardējušas Kadafi pilis (kā uzsver Lībijas valsts televīzija). Mediju spēles (tātad) turpinās.

10.04 Erdogans paziņo, ka Turcija ”neuzskata par iespējamu mest bumbas Lībijas teritorijā, jo nevēlas, lai Lībija kļūst par jaunu Irāku”. Turki piedalīsies tikai ar humanitārām akcijām.

10.21 sācies Kadafi spēku uzbrukums Zintanas pilsētai. Tiek izmantota smagā artilērija (Al Jazira).

Šāda ir Lībijas realitāte šodien, 22. martā.

Jautājums par to – vai vajadzēja vai nevajadzēja iebrukt un bombardēt joprojām ir atklāts.

Kas notiktu, ja sabiedrotie stāvētu pie ratiem, ANO nebūtu pieņēmusi rezolūciju UNSCR 1973, ja Francija, ASV un Lielbritānija nepiedāvātu savus militāros resursus Kadafi sistēmas sagrāvei?

Protams, ka notiktu masu slaktiņi. Kadafi armija klausa viņam uz vārda, upuru vidū būtu civilpersonas, ”jasmīnu revolūcija” tiktu noslīcināta asinīs un demokrātiskie procesi Tuvo Austrumu reģionā neturpinātos. Iestātos ”stabilitāte”, un Lībijas valsts no jauna atgrieztos normāla stāvoklī –  kļūtu par konservu kārbu, kas balstīta uz durkļiem.

Uzbrukums no gaisa Lībijai nav labākais variants kā dabūt projām Kadafi, taču pagaidām pie starptautiskās politikas stūres nav gudrāku cilvēku, kas atrastu labāku risinājumu šim sarežģītajam konfliktam. Diemžēl. Nākas izvēlēties slikto starp vēl sliktākiem risinājumiem.

Nikolā Sarkozī iniciatīva šajā gadījumā izskaidrojama gan ar amerikāņu nogurumu no Irākas kara, gan arī ar reģionālajām vēlēšanām Francijā šonedēļ. Protams, ka  Sarkozī Francijā popularitātes ziņā nevar sacensties nedz ar Žaku Širaku, nedz arī ar Fransuā Miterānu. Viņa nesavaldība un augstprātība, nespēja reaģēt ikdienas krīzes apstākļos panākusi strauju prezidenta popularitātes kritumu. Bēdīgi slaveno rautu ķēde bijušo Tunisijas un Ēģiptes valdnieku salonos arī nerunā par labu Elizejas pils saimniekam. Var gadīties, ka Lībijas virzienā Sarkozī vēlas atriebties arī personīgi, jo pirms nedēļas Kadafi viņu publiski nosauca par ”klaunu” un ” tādas lietas Sarkozī nepiedod” (The Ekonomist). Tagad, kad Lībijas partizāni televīzija kameru priekšā vicina Francijas karogu uz sauc ” Vive la France, vive Sarkozy!” – prezidents pārvēršas uzvarētājā.

Krievijas un Ķīnas nostāja komentārus neprasa. Krievija ilgus gadus ir atbalstījusi ”kreiso Kadafi” režīmu un visa Lībijas armija šauj ar Krievijas ieročiem. Krievu mediju viedoklis saskan ar Putina pārliecību un tāpēc nepārsteidz, ka arī Latvijā šī nostāja ir tik populāra.

Palielinoties Krievijas propagandas spiedienam pār Latviju (jaunā krievu TV kanāla imports) pieaugs arī Krievijas ārpolitiskā viedokļa pastiprināšanās uz ārpolitisko žurnālistiku Rīgā.

Latvijas publisko ārpolitisko komentāru trūkums (nejaukt ar valsts amatpersonu izteikumiem) ir bēdīgs fakts. Iedzīvotājiem nākas smelties informāciju no Krievijas propagandas mašīnas, kas vienmēr piedāvā ticamu, bet sagrozītu informāciju vienkārši tāpēc, ka Krievija joprojām ir totalitāra valsts un masu mediji 100% kontrolēti un cenzēti no varas puses.

Tikmēr naftas kompānijas nevar izšķirties kam pieslieties – turpināt sumināt Kadafi, lai saglabātu naftas licenci, vai ķerties ap kaklu Lībijas opozīcijas vadītājiem.

Shokri Ghanem sestdien ziņoja, ka Lībijas naftas producēšana  sarukusi trīskārtīgi. Jau 15. martā Kadafi sāka draudēt, – ” mēs satrieksim visus, kas saceļas pret mums. Mūsu naftas līgumi saglabāsies tikai trīs virzienos – uz Krieviju, Ķīnu un Indiju. Rietumi nedabūs neko!” (RTL).

Saprotams, ka naftas piegādes ietekmē politiskos lēmumus. Nav nejauši, ka Itālijas ENI šefs Paolo Skarone tikko paziņoja, ka ”uzbrukumi Lībijai nozīmē šaut sev kājā” , jo izskatās, ka Kadafi ir noslēdzis daba gāzes vadu Greenstreem no Lībijas uz Itāliju.

Virtuozu politisko piruešu sēriju demonstrē pašlaik Vācija, kas vārdos atsakās no ”uzbrukuma Lībijai” un izskatās humāni, taču darbos pārstāv vienīgo rietumu naftas kompāniju, kuru Kadafi akceptē. Runa ir par Wintershall, kas ir BASF meitas uzņēmums.

Bizness spokojas arī citur. Kadafi naftas peļņa ieguldīta ne tikai zviedru alumīnija fabrikā Sundsvalā (caur krievu oligarhu Oļegu Deripasku), kas tagad baidās no sankcijām, bet arī itāliešu bankā Unicredit, ražotnē Fiat un pats jautrākais – viņa pieder 3% akciju angļu avīzē ” Financial Times”.

27 ES valstis ir vienojušās par kolektīvām Lībijas īpašumu sankcijām. Peļņa jāiesaldē, investīcijas aizliegtas. Ko darīsim ar avīzi ” Financial Times”, pirksim un tomēr lasīsim?