Ar bungām uz pulvermucas

Speciāli TVNET

Ar Donalda Trampa pavēli amerikāņu vēstniecība nesen no Telavivas pārcelta uz Jeruzālemi. Vēl nepiemērotāku laiku šim pasākumam grūti izvēlēties. To, ka šādai akcijai sekos asinsizliešana, zināja visi, – palestīnieši saniknoti uzbruks un izraēliešu armija attiecīgi šaus uz tiem, kas centīsies šķērsot robežpāreju Gazas sektorā. Rezultātā no ebreju šāvieniem mira ap 60 reālu palestīniešu bēgļu un vairāki simti ievainoti. Pirmie jutās pazemoti un noniecināti, jo Jeruzāleme taču iecerēta arī kā Palestīnas valsts galvaspilsēta. Tikmēr otrie (tikpat pašsaprotami) pievāc svēto pilsētu sev.

Nelīdz taisnošanās, ka jaunā ASV vēstniecības ēka atrodoties pilsētas rietumu daļā un armijai esot jāapsargā valsts. Cilvēki tika nogalināti, pirms tie paguva šķērsot robežu. Lai gan nav ko vainot armiju. Vainīgi ir politiķi, kas gatavi sakūdīt cilvēkus politisku ambīciju vārdā. Dārga maksa par galvaspilsētu pārbīdīšanu. Vienlaikus analogi savāda ir arī diplomātisko izteikumu riņķa deja pirms Ziemeļkorejas – ASV tikšanas Singapūrā. Tiek runāts viens, bet «domāts» pavisam kas cits. Vienu brīdi Tramps ir gatavs tikties ar Ziemeļkorejas diktatoru, bet mirkli vēlāk jau Singapūras mītiņš tiek atcelts uz nenoteiktu laiku.

Trampa taka

ASV prezidents Donalds Tramps ārpolitikā rīkojas tieši tāpat kā savā privātajā biznesā: neko neņem galvā, respektē tikai tos, kam nauda, un rīkojas impulsīvi – nomainot izkārtnes propagandas efekta sasniegšanai. Tāpēc ASV konsulāts Jeruzālemē tika pārvērsts par vēstniecību vienā rāvienā – pienaglojot konsulāta ēkai jaunu «šilti». Ar to izdevās sašķaidīt un anulēt ilgi kultivēto samierināšanās procesu starp etniskajām grupām reģionā. Vienā rāvienā iznīcinot konflikta noregulēšanas iespējas starp palestīniešiem un izraēliešiem. ASV prezidentam šeit mēģināja traucēt pat viņa administrācijas darbinieki, iesakot pagaidīt ar pārcelšanos, jo jaunas ASV vēstniecības būve Jeruzālemē izmaksātu krietnu summu un mehāniska pārcelšanās vienā rāvienā praktiski nav iespējama. Taču Tramps iespītējās un salika vajadzīgās izkārtnes, sagraujot diplomātijas iepriekš sarūpēto kompromisa modeli. Protams, vēstniecības ēka Jeruzālemē būs jābūvē. Tas viss notiks vēlāk. Taču kāpēc bija tā jāsteidzas? Tāpēc, ka svinīgais atklāšanas pasākums, kurā Donalda Trampa vietā Jeruzālemē piedalījās viņa meita, znots un ASV finanšu ministrs Stīvens Mnuhins, bija amerikāņu dāvana Izraēlai valsts 70 gadu jubilejā. Oficiālo svinību maratons turpinājās visu nedēļu.

Izraēlas svinību uvertīru ievadīja PR speciālistu nodrošinātā Izraēlas dziedātājas uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā Lisabonā. Iecerētajam triumfam bija sagatavots apjomīgs publicitātes aktivitāšu komplekss, kas nostrādāja, jo konkurenti nespēja piedāvāt neko politiski aktuālāku un kolorītāku. Bukmeikeru derību prognozes sociālajos medijos netieši orientēja balsotājus. Trāpīgais (pašreiz tik aktuālās!) me-too kustības arguments, kā arī seksuālo minoritāšu tiesību izmantojums nostrādāja kā trumpja dūzis lielai Rietumeiropas balsotāju daļai. Eirovīzijas dziesmu festivāls vienmēr ir bijis politisks pasākums, un arī šoreiz tas bija tieši tāds. Tāpēc Izraēla varēja sākt Jeruzālemes iekarošanas svinības ar šo uzvaru kā karogu. Aizvadītā nedēļa bija labvēlīga izraēliešu nacionālistiem, kas visādā veidā pārkāpa sadzīvošanas noteikumus ar arābiem Jeruzālemē, sildoties Donalda Trampa labvēlības un Eirovīzijas uzvaras triumfa gaismā. Naktī no sestdienas uz svētdienu, kad liela daļa eiropiešu pie saviem televizoru ekrāniem vēroja Lisabonas koncertu, sociālajos medijos sāka izplatīties joku video, kurā dusmīgs Tramps lūdz Izraēlas valdību atsūtīt viņam visu to valstu sarakstu, kas uzdrošinājās nebalsot par Izraēlas dziesmu. Ar šīm valstīm ASV prezidents izrēķināšoties īpaši skarbi. Joki reizēm nežēlīgi precīzi atspoguļo patiesību. Tāpēc arī Čehija, Austrija, Rumānija, Serbija, Ungārija, Paragvaja, Gvatemala, Hondurasa arī atsaucas un ierodas aplaudēt Jeruzālemes vēstniecības atklāšanas brīdī, solot sekot amerikāņu piemēram.

Vēstniecības pārcelšana ir simboliska

Protams, ASV vēstniecība rīt un parīt turpinās savu darbu Telavivā, jo pārcelšanās ir tikai simboliska dāvana Izraēlai 70. jubilejas gadskārtā. Tieši šis simbolisms var kļūt par problēmas detonētāju, jo tehniski vai praktiski šādi jurģi nebija vajadzīgi. Sasteigtā laipnība var sabojāt dzīvi nākotnē gan dāvinātājam, gan arī pašam dāvanas saņēmējam. Tas, ka visu valstu vēstniecības lielākoties atrodas Telavivā, ir loģiski. Praktiskas vajadzībās pēc pārcelšanās (tātad) nebija. Ar šo tiek skaidri pateikts palestīniešiem, ka teritorija tomēr pieder Izraēlai un Palestīnai (šķiet) tiesību uz to vairs nav. Diemžēl notikušais neizskatās pēc pārdomātas diplomātiskās stratēģijas rezultāta. Politiski Tramps nav pirmais amerikānis, kas ir pārliecināts, ka Izraēlas galvaspilsētai jāatrodas Jeruzalemē. Kopš 90. gadu vidus ir pieejams Kongresa lēmums ar šo pašu nobalsoto iniciatīvu. Taču līdzšinējās ASV administrācijas apņemšanos interpretēja vienīgi kā deklaratīvu, labas gribas aktu. Reāla ASV vēstniecības izvietošana Jeruzālemē tika novilcināta diplomātisku un drošības argumentu vārdā. Taču Trampu diplomātiska piesardzība vai drošības tālredzība neinteresē. Viņš kaļ dzelzi caurvējā. Iedomājas un rīkojas, neatkarīgi no politiskās telpas «laika apstākļiem». Piemēram, nupat viņš paziņoja par ASV izstāšanos no kodollīguma ar Irānu. Kā atbildes reakcija attīstījās spriedze, un Irāna sāka apšaudīt izraēliešu bāzes Golānas augstienē. Tam sekoja pretreakcija – Izraēla sāka mērķēt pa Irānas interešu zonām Sīrijā. Pietiek ar vienu kļūdainu politisku, diplomātisku soli, lai reāli ietu bojā pavisam parasti cilvēki.

Taču var gadīties, ka šeit novērojams no Gorbačova aizlienētais ideoloģiskās «perestroikas» variants, kad pārkārtošanās nozīmē simbolisku vēžu sakratīšanu groziņā. Tad nav izslēgts, ka arī mūri ar Meksiku amerikāņi varētu uzbūvēt bez liekiem izdevumiem – «Trampa stilā», t.i., iekārtojot vientuļus stabus tuksnesī gar Meksikas robežu, kas aprīkoti ar lakonisku uzrakstu «Mūris».

Laikā, kad ASV prezidenta meita un znots viesojās pie Benjamina Netanjahu un svinēja Izraēlas 70 gadu jubileju, palestīnieši jutās pamesti un uzmesti. Viņiem tobrīd aktuālajai Nakbas jeb lielās katastrofas piemiņai ar Izraēlas gavilēm bija maz kopīga. Tagad, politikas aktivitāšu rezultātā, Izraēlai nākas nākt klajā ar jauniem aizsardzības priekšnesumiem. Viens no tādiem – valnis ar dzeloņdrātīm, kas aizsargās Izraēlu no jūras puses pret Hamas kaujiniekiem. Šo barjeru gatavojas pabeigt līdz gada beigām. Tiks būvēts vēl viens mūris zem zemes. Tas paredzēts kā nodrošinājums pret palestīniešu tuneļu būvētājiem, kas līdz šim «pa kurmju ceļu» anulēja visus šķēršļus ceļā uz Izraēlu. Vēsture pierādījusi, ka mehāniski mūri nelikvidē konfliktus cilvēku starpā. Savādi, ka šī pieredze te netiek ņemta vērā.

Tagad palestīniešiem vairs nav ko zaudēt

ASV dāvana var izrādīties spridzeklis ar laika degli visam reģionam. Izsūtījumā jeb trimdā pašlaik atrodas ap 2 miljoniem palestīniešu, kuriem nācies pamest dzimteni vai uzaugt bēgļu nometnēs. Izraēlas varas iestāžu draudi, ka pretošanās var izmaksāt dārgi, nekad nav palīdzējuši un nedarbosies arī šoreiz. Hamas izmanto publisko apjukumu un vilšanos, lai iesaistītu jaunus kaujiniekus destruktīvā grautiņu procesā. Aizvadītās nedēļas nemieru rezultātā tika izdemolēts robežpunkts un gāzes krātuves, kas prasīs lielus Izraēlas finanšu līdzekļus to atjaunošanai. Palestīniešu prezidents Mahmuds Abass klusē un neaicina uz samierināšanos. Viņa korumpētais režīms baidās pazaudēt varas grožus jebkādas aktīvas rīcības dēļ un izvairās atbalstīt Hamas pretiniekus Gazas sektorā. Taču pūļa aktivitāte var izsprukt no varas modrās acs tvēriena. Tad destruktīvi konflikti uzbangos neierobežoti. Palestīniešu bēgļi turpinās sūtīt ienaidniekiem savus degošos papīra pūķus, kas ar uguni iznīcinās lielus un iekoptus areālus Izraēlā, uz austrumiem no Gazas zonas. Bruņotās vienības var tikai noskatīties. Skaidrs, ka izraēliešu aktīvisti atbild palestīniešiem ar to pašu, taču noteikt vēja virzienu kabinetos un PR štābos pagaidām vēl nevienam nav izdevies. Paradoksāli, ka Trampa rīcības rezultātā uzvarētāja uz politiskās skatuves atkal ir Krievija.

Šķiet, ka Trampa impulsīvā dāvana Izraēlai ir neparasts diplomātiskā šaha gājiens. Pirmkārt tāpēc, ka par šo dāvanu viņš nepieprasīja kādu konkrētu reakciju no Netanjahu puses. Otrkārt, šāda dāvana sarežģī ASV kā starpnieka lomu šajā reģionā. No vidutāja ASV pārvēršas karotājā.

Sešdesmit upuru un simti ievainoto ir ļoti augsta maksa par dāvanu Izraēlai 70. jubilejā. Bēgļu situācija (2 miljoni) 40 kilometru garajā Gazas zonā ir neapskaužama. Gigantisks bezdarbs, blokāde no abām pusēm, trūkums. Nedomāju, ka asi cirtieni un bruņota aizstāvēšanās ir gudrākais veids, kā atrisināt šo smago Tuvo Austrumu reģiona konfliktu. Tramps ar šo izprovocēja izraēliešu nacionālistus un Hamas teroristus uz vēl aktīvākiem konfliktiem. Netanjahu apgalvo, ka neesot neviena, ar ko sarunāties palestīniešu pusē. Taču drīzāk šķiet, ka viņš nemaz nevēlas atrast šādu sarunu biedru. Viņu apmierina kara stāvoklis un spēka pozīcija. Nevienam nav noslēpums, ka tieši Jeruzālemes statusa kompromiss ir centrālais simboliskais un praktiskais solis šā ieilgušā konflikta atrisināšanai starp ebrejiem un palestīniešiem. Benjamins Netanjahu joprojām ir 100% pārliecināts, ka Jeruzāleme ir tikai un vienīgi Izraēlas pilsēta, tāpēc dalīties ar to neesot nedz vajadzības, nedz pienākuma. Turpretī palestīnieši redz Jeruzālemes austrumu daļā savas neatkarīgās Palestīnas valsts galvaspilsētu. Starp citu, Zviedrija pirms pāris gadiem atzina Palestīnu kā neatkarīgu valsti. Arī šis lēmums bija tikai deklaratīvs un izaicinošs. Taču 60 upuru toreiz nebija, un tas nozīmē, ka simboliskas dāvanas valstīm un nācijām mēdz izraisīt ļoti atšķirīgas sekas un reakcijas. Pateicoties tālredzībai, katastrofas ir novēršamas.

Tagad politisks lēmums izraisa vajadzību konfrontēties. Ebreju apmetnes okupētajās teritorijās, palestīniešu prasība nodrošināt bēgļu atgriešanos, apsēstība ar ebreju valsts ideju – ir sarežģītas tēmas. Līdz šiem neko no tā atrisināt nav izdevies. Jauns emociju uzbangojums var tikai vēl vairāk aktivizēt palestīniešus destruktīvai rīcībai, jo viņi ir nonākuši bezizejas situācijā: Abasa vara ir tik korumpēta, ka pat vēlēšanas nav iespējams noorganizēt; teritorija iekļaujas Izraēlas robežās; Hamas tikmēr siro pa izolēto Gazas sektoru pēc saviem noteikumiem un loģikas. Pasaule noskatās un klusē, nevienam gar to nav nekādas daļas.

Lapsu spēles ASV – Ziemeļkorejas sarunās

Ziemeļkoreja ir valsts ar reāliem atomieročiem. Tā nu tas ir. Donalds Tramps vēlas šo faktu anulēt. Neitrālās Zviedrijas diplomāti pēdējos mēnešus velta daudz spēka un enerģijas, lai noorganizētu Donalda Trampa un Kima Čenuna plānoto tikšanos Singapūrā. Pavirši raugoties, izskatās, ka lielvara ASV piespiedīs Ziemeļkoreju atkāpties un mainīt savu drošības politiku, atsakoties no kodolieročiem. ASV un Trampa izteikumi starptautiskajos masu informācijas līdzekļos šādu ilūziju ir radījuši. Taču, pastudējot šo attiecību loģiku dziļāk, atklājas, ka aina nav tik viennozīmīga. Tātad kāpēc abi līderi, kas vēl pirms pāris mēnešiem publiski apsaukāja viens otru ar emocionāliem epitetiem, tagad draudzīgi tiksies? Tāpēc, ka Donaldu Trampu šāda tikšanās padarīs par pirmo amerikāņu līderi, kuram modernajā laikā izdevies panākt sarunas ar šīs izolētās un bīstamās valsts vadītāju. Zināmā mērā (no malas) tas izskatās kā varoņdarbs. Obama savulaik saņēma Nobela miera prēmiju Oslo par ieguldījumu miera nostiprināšanā. Donaldam Trampam, protams, arī ir vajadzīgs šāds rotājums pie savas frakas ordeņu lentes. Attiecību noregulēšana starp ziemeļu un dienvidu Koreju būtu lielisks sasniegums un pamats pretenzijai uz šādu godu.

Taču vai aina patiešām ir tik vienkārša? Šķiet, ka nav. Palasot paša Kima Čenuna retoriku un Korejas kaimiņvalstu mediju slejas, atklājas nepatīkama aina. Ziemeļkorejas vadonis nevienā brīdī nav pieļāvis pieņēmumu, ka Ziemeļkoreja varētu atteikties no sava kodolvalsts statusa. Viņa izpratnē šāds bruņojums nozīmē spēku, ietekmi un drošību. Atteikties no priekšrocībām Kims negrasās. Tātad – uz starptautiskās skatuves Ziemeļkoreja sola pārtraukt kodolieroču izmēģinājumus un pauž gatavību diskutēt par kodolieroču arsenāla samazināšanu. Taču iekšzemes medijos šī «gatavība» tiek skaidrota kā spēja panākt ASV kodolarsenāla redukciju. Ziemeļkorejas strādnieku partija savā konferencē tikko uzsvēra, ka «ir panākta vēsturiska uzvara», ar šo mērķējot uz iespējamu ASV atbalsta mazināšanos Dienvidkorejai. Kāpēc ārzemēm Kims runā vienu, bet iekšpolitiski pavisam ko citu? To nav grūti izskaidrot. Korea Times domā, ka šādi ziemeļkorejieši tiek sagatavoti sava vadoņa varonīgajai manifestācijai Singapūrā, tiekoties ar ASV prezidentu. Viņam jāierodas un jāuzvar Tramps. To var panākt tikai ar «Putina loģiku»: apgalvojot savējiem, ka visi mūs vajā, nīst un nemīl, bet mēs vienīgie rīkojamies godīgi un cienīgi.

No otras puses, interesanti pavērot, kā Donalda Trampa administrācija skaidro apjukušajiem Āzijas valstu žurnālistiem, ko īsti nozīmē kodolieroču likvidēšana Ziemeļkorejā. Džona Boltona (ASV prezidenta padomnieks valsts drošības jautājumos) lietišķais Ziemeļkorejas salīdzinājums ar Lībiju negaidīti pārsteidza visus. Pēc viņa loģikas – jālikvidē, jāslēdz ciet un atslēga jāatdod uzvarētājiem. Amerikāņu vienkāršais un nekautrīgais skaidrojums, protams, aizvainoja patmīlīgo Ziemeļkoreju. Salīdzināt Kimu ar Kadāfi ir liels izaicinājums, kaut vai atceroties, kā Kadāfi beidza savu dzīvi. Nemaz nerunājot par sekām, kas piemeklēja šo valsti. «Visa pasaule labi saprot, ka mūsu valsts nav nedz Lībija, nedz Irāka, kuras piemeklēja sāpīga sagrāve. Salīdzināt kodolieroču valsti ar Lībiju ir absurdi, jo Kadāfi sagrāves brīdī valstī nemaz vēl nebija šo ieroču kaujas gatavībā,» ziņo Ziemeļkorejas oficiozie mediji.

Tas nozīmē, ka Kims neatkāpsies un negrasās nomirt ceļa malā (vecā «trubā«) kā Kadāfi. Savas tautas acīs viņš paliks varonis, kas nostājies spēka pozīcijās. Līdzīgi Putinam arī Ziemeļkorejas «tēvs un skolotājs» tautiešiem uzsver savus labos darbus: ir pārtraukti kodolizmēģinājumi, notikusi simboliska tikšanās ar Dienvidkorejas līderi, atbrīvoti trīs aizturētie amerikāņi, tiek slēgta kodolizmēģinājumu teritorija. Amerikāņi turpretī (pēc viņa loģikas) nav samazinājuši neko un turpina manevrus kopā ar Dienvidkoreju.

Neoficiāli avoti neslēpj, ka joprojām nav detalizētu plānu ieceru realizēšanai abu vadītāju tikšanās laikā. Pēdējās ziņas no Vašingtonas liecina, ka tikšanās tomēr tiek atcelta uz nenoteiktu laiku. Taču šī tikšanās (no PR viedokļa) būtu izdevīga abiem. Simboliskajā līmenī tā nozīmētu Kima Čenuna triumfu ziemeļkorejiešu acīs un Donalda Trampa sasniegumu – amerikāņiem. Taču šīs tikšanās rezultātā pasaule diezin vai kļūs drošāka.

Diemžēl.

Diemžēl.

Tulpju diena = sekss, liekulība un koloniālisms

2013. gada  7. martā.  Speciāli TVnet. http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/456256 tulpju_diena_sekss_liekuliba_un_kolonialisms

kadafi sievietes

Attēls no Guardian mājas lapas

Pavisam drīz mēs Latvijā svinēsim kārtējo 8. martu.

Vieniem šie svētki būs mantojums no PSRS laika tradīcijām kad tiek ”godinātas sievietes, tāpēc, ka tās ir sievietes”. Sapucējušās un apsveikumus gribošas ”viņas” servēs našķus un ”ko stiprāku” vīriešiem – apsveicējiem, kas ieradīsies ar konfektēm, alkoholu un simbolisko – kuslo tulpi saujā.

Citiem 8. marts būs sieviešu starptautiskās solidaritātes diena ar pavisam citu kopsaucēju.

Pie mums joprojām dominē ”gaudeno tulpju diena”? Fakts, ka šī pseidotradīcija ir stabili iesakņojusies Latvijā (no PSRS laikiem) ir paradokss. Spēcīgāk šo ”tulpju dienas” padomju laiku tradīciju sliecas saglabāt mūsu krieviski runājošās minoritātes fundamentālisti (Ušakova politisko bruņu vilcienu ieskaitot) jo nenogurst  atdarināt Putina Krievijas PSRS svinību ieradumus.

Savā būtībā Krievijas tradīciju ”sieviešu diena”, tāpat kā ”9. maijs pie Pārdaugavas pieminekļa” ir PSRS laika atavismi mūsu sabiedrībā. PSRS dinozaura izbāzeņi, kurus entuziasti katru gadu iebalzamē tālāk ar alkoholu un puķēm.

Vai mums šīs tradīcijas vajadzētu turpināt?

PSRS mīlas verdzeņu diena

Katram patīk, ja apsveic un godina. Aktieriem, komponistiem, kara veterāniem un sievietēm arī gribas tikt godinātiem, vai ne?

Postsovjetiskās sievietes grib, lai vīrieši turpina viņas apsveikt šajā dienā (tāpat kā Brežņeva laikā) par to, ka viņas ir ”tikai sievietes”: seksuālas būtnes, vīrieša servisa institūcijas, kalpones, apteksnes, vilinātājas, vārdzinātākas un pats galvenais  – mīlas verdzenes?

Šajos sieviešu dzimuma svētkos, kā mums iedibināja padomju vara, uzkrītoša ir seksuāla toņkārta, kas uzreiz padara svinēšanu pikantu. Tā pati, kas oficiāli netika atļauta. Pat vārda ”sekss” mūsu vārdnīcās tolaik nebija un tāpēc ar tik nešķīstām lietām nodarboties nebija ieteicams.

Šodien kalendārs mums piedāvā neskaitāmus mīlas godināšanas pasākumus: Valentīna dienu jeb mīļo sirsniņu svētkus (14. februāris), Mātes dienu (dažādās valstīs atšķirīgā svētdienā), vīriešu, tēvu dienu (19. novembris), Draugu dienu, Pateicības dienu u.c., taču Staļina iedibinātā ”8. marts = sieviešu dzimuma godināšanas diena” ir daudziem spēkā joprojām.

Kas īsti ir šī diena ar savu seksa piesitienu? Padomju laiku vīriešu brutālās varas aparāta  atzīšanās ”Ievas meitas vilinājumā”? Varas spēļu transponēšana koķetu tulpju svētku izteiksmē ar moto – vismaz vienu dienu gadā ”mēs” uzteicam sieviešu eksistenci? Rezultātā – gaviļnieces tvīkst no prieka arī to pašu vienīgo dienu gadā, jo visas pārējās gada dienas viņas ir patriarhāta sabiedrības inventāra detaļas: tādas pašas kā automašīna, suns, šautene vai uzgriežņa atslēgai. Ciniski? Come on! Atzīstieties beidzot, ka tā faktiski ir.

Erotikas pletne

Par erotiku rakstām maz. Nopietnai publicistikai ar šo tēmu neklājas nodarboties. Lai gan dziņa ir cilvēkos iekodēta un reizēm (pašiem par pārsteigumu) tā mums sagādā virkni negaidītu pārsteigumu, mēs turpinām stoiski izlikties, ka nekas tāds mūsu tuvumā nerēgojas. Šo fenomenu man uzkrītoši atgādināja lētās erotikas bestsellers ”Greja 50 nokrāsas”, kas apsteidzis visus pārdošanas rekordus. Tā pati E.L. James grāmata, kuru tagad pārdod pat gastronomā, supermārketos – līdzās desām un pankūkām. Kas īsti fascinē kaislīgās lasītājas šajā pusaudžu romantisma pasakā ? Sadomazohisms un BDSM? Aizliegtā augļa nobaudīšana fantāzijas labirintos?  Vai Latvijā pietrūkst erotisko tekstu sievietēm un pelēkais romāns realizē šo vakanci? Kas īsti šajā attiecībās ir vinnētājs: sasējējs vai saietā? Uzvarētājs ir tas pats medību instinkts, kas liek sievietei tēlot vāju un neizsargātu, lai iekarotu un savaldītu nekontrolējamo Kristiānu Greju. To pašu, kas cieš no brīvības abstinences. Tātad ”Pelēko nianšu” lasītājas neilgojas vis pēc pletnes! Viņas visiem līdzekļiem vēlas panākt mežonīgā, neatkarīgā, brīvā vīrieša pieradināšanu. Uz saviem noteikumiem. Tāpēc, ka mežoņu savaldīšana un iejūgšana ir katras sievietes goda lieta. Šoreiz līdzekļi ir citi un tas ir skurbinoši.

Atkal ciniski? Come on! Medī taču dāmas, nevis kungi. Staļina astotais marts ir rezervāta robežu atvēršanas diena, jo atvērt var tikai to, kas normāli ir slēgts.

Vistu kūts ieslēgtās iemītnieces joprojām gada Staļina 8. martu un neko negrib dzirdēt par šiem svētkiem kā par sieviešu solidaritātes dienu. Tā ir viņu seksisma ziedu diena. Vienīga vienīgā atļautā diena gadā! Pārējās 364 aizripo pašas vienmuļā tumsā un miglā.

Taču atstāsim ” PSRS mīlas verdzenes” kūts durvju atvēršanas gaidās (ar pilnu Sietlas BDSM komplektu somiņā) un pamēģināsim paraudzīties uz 8. martu no citas puses.

Man ir divi stāsti.

Kadafi orģijas

Reiz dzīvoja maza meitene. Viņas vienīgā istaba bija mitra, tumša un atradās vienā no daudzajiem betona gaiteņiem Bab Alaziza rezidencē Lībijā. Tur Soraijai kopš piecpadsmit gadu vecuma nācās  dzīvotā vienai pašai. Kā izolatorā. No šī gaiteņa varēja izkļūt tikai vienā virzienā – uz diktatora  Muamara Kadafi guļamistabu. Turp meitenei bija jādodas, kad tika pavēlēts apmierināt Lībijas valdnieka sadistiskās seksuālas vajadzības. Par seksa verdzeni mazā Soraija kļuva nejauši – pēc bērnu svētkiem skolā. Toreiz Kadafi apmeklēja pamatskolu Sirtē un saņēma ziedus no mazās skolnieces rokām. Pieņemot buķeti, Kadafi noglaudīja meitenes bizi un tas bija signāls drošībniekiem, ka bērns jānogādā uz diktora harēmu. Pēc dažām stundām meitenes mājās ieradās drošībnieki. Arestēja meitenīti un aizveda to uz Kadafi betona telpu labirintu, kur viņai septiņus gadus nācās prezentēt savu ķermeni diktatora orģijām. Diktatoram intīmas attiecība nozīmēja sadismu. Šodien Soraija ir 22 gadus veca, daļēji invalīde un Kadafi seksa verdzeņu armijā (ar zaļu uniformu ikdienā) viņa nebija vienīgā. Spīdzinātājs Kadafi šodien ir miris, taču sistemātiski izvarotās jaunās sievietes stāvoklis arī tagad ir neapskaužams: viņa slēpjas no visiem, īpaši no savas ģimenes locekļiem – brāļiem, kuri joprojām vēlas māsu nogalināt, ”lai nomazgātu no ģimenes kauna traipu”. Tas, ka meitenei pirms septiņiem gadiem nebija izvēles – to zina visi. Arī viņas māte, kura bez ierunām toreiz atdeva savu bērnu kā lelli diktatora seksuālajām rotaļām. Tagad Soraijas māte nevēlas savu meitu redzēt dzīvu. Diktatora vairs nav un palicis tikai meitas kauns, kas jānomazgā no zemes virsas ar viņas pašas asinīm.

Jāpiezīmē, ka Soraijas gadījums nav unikāls. Kadafi svītā kā seksa verdzenes un spiedzes, drošībnieces un žēlsirdīgās māsas bija spiestas strādāt neskaitāmas diktatora harēma ”līdzstrādnieces”. Musulmaņu vīrieši, kas bija tik pat uzticīgi kalpojuši savam kungam, pēc nāves kļūst par varoņiem. Taču diktatoram lojālām sievietēm morālais pagodinājums netiek nodrošināts. Šodien šīs sievietes – Kadafi ”miesasardzes” jeb ”gvardistes”, medicīna māsas un piespiedu ”matrači” ir aiz borta. Kā nolietotas mantas.  Izsmietas, sakropļotas un pamestas. Miljoniem gaismas gadu attālumā no tā iluzorā priekšstata, kuru mums par šīm ”austrumzemju skaistulēm” uzbūrusi māksla.

Reālā mīlas verdzeņu situācija ir krietni nožēlojamāka.

Lībijas bijušais diktators, tieši tāpat kā lielākā daļa citu valstu ”ķeizaru” (PSRS bosus ieskaitot) nodrošināja sev seksa vergu korpusu, par kura esamību vēsture klusē. Pie tam šeit domāju ne tikai diktatora neremdināmu seksuālu apetīti, bet gan par viņa varmācīgās varas kāres spriedzi. Kadafi gadījumā vadonis neaprobežojās tikai ar mazu meiteņu un daiļu sieviešu nolaupīšanu un to sistemātisku izvarošanu savā pilī. Viņam īpaši esot paticis izmantot savu uzticamo kaujas biedru un kolēģu sievas, meitas un dēlus, tā pazemojot savus līdzgaitniekus. Par upuru (sieviešu, bērnu un vīriešu) ārstēšanu pēc Kadafi seksa orģijām var plašāk palasīt Annick Cojean grāmatā ” Les proies- Dans le harem de Kadhafi”, kas uzrakstīta, izmantojot aculiecinieku liecības.

Sekss bija Kadafi varas svira. Paklausības nostiprināšanas arguments. Pakļaujot savus padotos ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Pazemojot ”līdz kliņķim” ne tikai apspiesto cilvēku garu, bet arī miesu.

Masveida izvarošanas kā kaujas metode karā

Šajā virzienā Kadafi nav vientuļnieks. Seksu kā pazemošanas un paverdzināšanas līdzekli ir izmantojuši visi okupanti. Par ”šo ieroci” kara stratēģi un vēstures grāmatu autori līdz šim runājuši nepiedodami maz. Tikai pēdējā laikā šausminošus faktus sāk plašāk apskatīt zinātne un māksla. Tikai  tagad – 60 gadus pēc kara, mēs uzzinājām par PSRS armijas zvērībām pret vācu sievietēm Berlīnē pēc kapitulācijas 1945. gadā. Izrādās, ka starp ordeņotajiem varoņiem  kas pavasarī pie mūsu Pārdaugavas pieminekļa svin uzvaras dienu, iespējams ir tādi, kas savulaik piedalījās vācu sieviešu masveida izvarošanā Vācijā. Dokumenti apliecina, ka Sarkanā Armija izvarošanu izmantoja kā legālu cīņas metodi un Berlīnē tika izvarotas visas sievietes pēc kārtas (vecumā no 8 līdz 80 gadiem), kas gadījās pa rokai, lai pēc tam katru desmito nogalinātu, pakarot vai dzīvu sadedzinot. Joprojām nav precīzi zināms masveidā izvaroto un nogalināto vācu sieviešu skaits, jo daudzas vācietes centās slēpt ”savu kaunu” no publiskās domās, cenšoties aizmirst notikušo laikā no 1945. gada aprīļa līdz jūnijam. Liela daļa izvaroto sieviešu klusē joprojām, taču aplēses liecina sekojošo:  Sarkanās Armijas uzvarētāji Berlīnē vien izvarojuši apmēram 100 000 sieviešu, turklāt – katra desmitā izvarotā vāciete tika nogalināta un apmēram tik pat daudz kļuva grūtas (400 000) un bija spiestas laist pasaulē uzvarētāju bērnus. Kopumā 1945. gadā Sarkanajai Armijai izdevās izvarot ap diviem miljoniem vācu sieviešu (Schisser Hanna, The Miracle Years: A Cultural History of West Germany, 1949-1968. 2001. Pricton University Press).

Masu izvarošanu kā legālu cīņas metodi praktizē arī šodien. To varējām novērot Bosnijas kara laikā, kad četru kara gadu periodā tika izvarotas apmēram 50 000 sieviešu. Tas turpinās arī Āfrikas karstajos punktos: Kongo, Ruandā Burundi, Ugandā kur būtībā vairs nav mierīgo iedzīvotāju, jo okupēto zonu sievietes uzbrucēji izvaro un sakropļo, lai nodrošinātu ienaidnieka tautas iznīcību, mazos bērnus padarot par kaujiniekiem.

ANO sieviešu tiesību pārstāve Margota Valštrēma aizvien lielāku mediju uzmanību pievērš izvarošanai kā kara stratēģijai bruņoto konfliktu plosītajā Āfrikas kontinentā. Viņa norāda, ka Kongo Kinšasas derīgie izrakteņi (24 miljardu ASV dolāru vērtībā) netieši finansē bruņoto, izvarotāju grupu aktivitātes šajā kara plosītajā Āfrikas zonā. Tāpēc Vālštroma piedāvā izveidot jaunu institūciju ESC, kas nedaudz atgādina mūsu FKTK, lai uzraudzītu tā saucamo ”konfliktu minerālu” (zelta, alvas, dimantu, volframa un citu) tirdzniecību. Tos pašus, kuru eksports nodrošina līdzekļus bruņotu konfliktu norisei. Tur sieviešu masveida izvarošana ir stratēģisks ierocis. Starp citu, šie izrakteņi veido arī mūsu iPad un iPhone ”smadzenes” un tāpēc būtu svarīgi zināt, vai arī mēs šodien, iegādājoties datorus un mobilos telefonus, finansējam ar savu naudu izvarotāju ordas Āfrikā?

”Šis noziegums (masu izvarošanas kā kaujas metode) ir savāds noziegums, jo upuris jūtas vainīgs. Būtībā te nav runa tikai par sieviešu tiesībām. Te jāakcentē, ka tas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums”, – uzver Margota Vālštrēma.   Strādājot ANO, viņa uzdevums ir pievērst Drošības padomes uzmanību sankcijām, kas varētu ierobežot masu izvarošanas postu kara skartajās planētas zonās. Pagaidām tiek iezīmēti riska reģioni un gatavotas sankcijas karavadoņu ārzemju kontu iesaldēšanai un pārvietošanās aizliegumiem. Jāpiebilst, ka šodienas masu izvarošanas nav tikai Āfrikas dilemma. Ziņojumi no Kirgīzijas, Libērijas, Kolumbijas, Nepālas un Indijas, aktuālie notikumi Deli, kur 16. decembrī izvarotāju grupa izrēķinājās ar 23 gadus vecu indiešu studenti un viņas draugu, liecina, ka šai problēmai joprojām nav atrasts reāls risinājums. Sievietes turpina pazemot viņu dzimuma dēļ.

Rezolūcija nr. 1977

Reālā pasaules aina pierāda, ka sieviešu, meiteņu stāvoklis visur pasaulē joprojām nav apmierinošs.

Savulaik, pirmās ANO sieviešu konferences laikā Meksikā (1975) tika pieņemts lēmums uzsākt globālu Sieviešu solidaritātes dienas svinēšanu. Ģenerālā asambleja par šo priekšlikumu nobalsoja divus gadus vēlāk un tāpēc kopš 1978. gada astotais marts kā sieviešu solidaritātes diena tiek iekļauta daudzu valstu svinamo dienu sarakstā. Savādi, ka līdz ar sieviešu stāvokļa problēmu publisku atzīšanu un šīs dienas statusa iecementēšanu ANO līmenī,  pati svinēšana pamazām pārvēršas par apolitiskiem ”tulpju svētkiem”, nostājoties tālu aiz sākotnēji iecerētajām politiskajām sieviešu tiesību ambīcijām.

Marksisma teorētiķes un politiķes Klāras Cetkinas vēsturiskais starta  aicinājums – piešķirt visām sievietēm vēlēšanu tiesības,  joprojām nav realizējies visur. Nemaz nerunājot par citām sieviešu ikdienas problēmām – goda slepkavībām, masveida izvarošanām, algu atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, abortu aizliegumiem un visiem pārējiem ierobežojumiem, kas apdraud sieviešu tiesības uz dzīvību, cieņu, līdztiesību un savas privātās dzīves neaizskaramību.

Problēmu, kā redzams netrūkst, un to izgaismošanai  ir paredzēts 8. marts jeb visas pasaules sieviešu starptautiskās solidaritātes diena. Nopietnu jautājumu aktualizēšanai.

Cerams, ka drīz mēs arī Latvijā iesaistīsimies 8. marta svinēšanā ”pēc būtības” un Staļina tulpes atstāsim pavasara pļāvām (nevis savai puķu vāzei).

Nomainot gan seksuālās liekulības koloniālismu ar spoguli, gan arī egocentrismu ar empātiju.

Tik vienkārši tas ir.

Sāksim?

Muamara Kadafī bēgšana pazemes labirintos. Situācija Tripolē ir katastrofāla. Kā varam palīdzēt?

2011.gada 25. augustā

Muamara Kadafī vīri turpina pretoties un savā pēdējā televīzijas runā ”šefs” aicināja visus pretoties ”žurkām”, kas ”mēģina ieņemt Tripoli”. Televīzija turpina kalpot režīmam.

Šodien galvaspilsētas ielās daudz kritušo, ievainoto. Trūkst medicīnas personāla, zāļu un aprīkojuma.

Pretošanās kustība šovakar ieņēmusi Sabu-Salim reģionu Tripolē, kas līdz šim bija valdības karaspēka nocietinājuma zonā (Reuters).

Vakar Tripolē jau ieradās Pārejas perioda valdība, kas ir gatava pārņemt varu valstī un pārcelt savu sēdekli no Bengāzi uz Tripoli.

Kur pašlaik atrodas Kadafī? Atbildēt nespēj neviens.

Pat ”partizāni’, klusē un izvairās no komentāriem. Viņiem esot mācība no vakardienas, viņi tagad runāšot tikai par reāliem panākumiem.

Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts šodien situāciju Lībija traktē kā cerības rosinošu un netic, ka bruņotie konflikti pāraugs pilsoņu karā.

Latvijas ārlietu ministrs un vadošo partiju vadītāji par pēdējo dienu notikumiem Tripolē pagaidām neizsakās.

Žēl.

Zviedrijas radio korespondente Cecīlija Udēna šodien ziņoja par situāciju Kadafī dēla – Hanibāla Kadafī namā. Saimnieks ir aizbēdzis, bet personāls stāsta šausminošas lietas par pēdējo dienu notikumiem tirāna namā.  Spīdzināšanas, sitieni, vajāšana esot lībiešu ikdiena.

Pretošanās kustības vadītājs Mustafa Abduls Jalils šodien informrē, ka 6 mēnešu laikā cīņā ar Kadafī režīmu ir 20 000 upuru. (AFP).

Nemiernieki turpina Kadafī vajāšanu sarežģītā pazemes tuneļu sistēmā.

Tur atrodami vairāki bunkuri ar gāzmaskām, guļamvietām un rezerves pārtiku. Kadafi laicīgi bija sagatavojies pazemes cīņām.

Pašlaik par Kadafi galvu nemiernieki izsolījuši prēmiju viena miljona dolāru apmērā un tagad medības sit augstu vilni. Tikmēr nemiernieku rindas turpina papildināties.

Līķi mētājas uz ielās un, kā liecina The Guardian un Al Jazira, ievainoto brūces liecina par valdības karaspēka pielietotajām masu apšaušanām Tripoles pievārtē.

Iedzīvotāju situācija šobrīd ir kritiska, trūkst pārtikas un ūdens.

Kā mēs varam palīdzēt?

Vai Jums ir priekšlikumi?

”Visu vai neko!” – televīzija Kadafi labākais draugs. Viņa cepure un scepteris kā nemiernieku kara trofejas.

2011.gada 24. augustā

Šorīt aktuālākais jautājums pasaules ārpolitikā – ” kur atrodas Kadafī?’. Sky ziņo, ka diktatora meklēšana kļūst aizvien aktīvāka tagad, kad pretošanās kustība ieņēmusi viņa pili. Kadafī scepteris un uniformas cepure ir šorīt viņu iespaidīgākās kara trofejas.

Vieni domā, ka bēgošais diktators glābjas pazemes tuneļos, jo ASV avoti ziņo, ka viņš valsti joprojām neesot atstājis.

Šorīt 08.30 beidzot izteicās Ķīna, publiski uzsverot, ka ”atbalsta Lībijas tautas izvēli un cerot uz stabilu varas maiņu”.

Pirms tam Dienvidkoreja atzina Pārejas valdību (Yonhap).

Taču televīzija joprojām turpina būt Kadafī labākais draugs. Šorīt 07.54 viņš uzstājās ar savu otro runu – ”valsts televīzijā” un solīja  ”iztīrīt valsti tīru no nemierniekiem”.

”Visiem Tripoles iedzīvotājiem jāpiedalās Tripoles ķemmēšanā – vajājot valsts nodevējus” (Al Rai TV, Reuters). Pēc tam Kadafī piemetināja, ka vakar un šodien viņš ”braukājoties pa Tripoli”, bet neviens viņu neesot atpazinis.

Šonakt Nikaragva piedāvāja Muamaram Kadafī politisko patvērumu, lai gan viņš pats neko ”tādu” neesot lūdzis.

Daniels Ortega ir nobažījies.

Pagātne (kreisajā gaismā) savulaik izskatījās krietni rožaināka un simpātiskāka.

Šodien laiks šiem (kādreiz stilīgajiem) ”kaujiniekiem par darbaļaužu tiesībām” ir paskrējis garām neatgriezeniski. Deģenerācija.

Žēl, ka lielākie tirāni ceļas no visvienkāršākajiem slāņiem.

No apakšām.

Žēl.

Tā nevajadzētu būt.

Šonakt ap 03.26 Mousa Ibrahims oficiāli paziņoja, ka Kadafī armija saņēmusi gūstā augstas Kataras un Apvienoto Emirātu amatpersonas un grupu ārzemju žurnālistus.

Karš pret medijiem – turpinās.

Šajā cīņā Kadafī nav vientuļš. Latvijā notiek tas pats.

Arī šeit – vadošie mediji tiek noslīcināti PR saturiski remdenajā priekšvēlēšanu zampā.

Žēl.

Stāvēt pie žurnālistikas kapa Latvijā šobrīd nav patīkami.

Tagad augustā to var novērot apbrīnojami skaidri.

Mediji ir tukši.

Ārā rudens elpa.

Turpretī Kadafi Tripolē ir karsts, jo Ibrahims BBC esot solījis šodien panākt, ka Tripole pārvēršas ”degošā vulkānā, nosvilinot nemierniekus no zemes virsas”.

Al -Urubah turpina raidīt.

Tā ir vienīgā diktatoram uzticīgā TV stacija valstī.

Vakar vakarā Tunisija slēdza vienīgo, normāli funkcionējošo robežpāreju uz Lībiju. To izmantoja arī žurnālisti, kas tagad lielā skaitā cenšas iekļūt valstī, lai ziņotu par notikumu attīstību tur.

NATO vakar paguva nogāzt pār Lībiju 64 bumbu kravas.

Valsts deg.

Taču Kadafī neatkāpšoties.

Visu vai neko!?

Despotiem arī vajag melno sarakstu.

Autore Ziemeļkiprā 2011.06.17.

2011. gada 17. jūnijā

Pasaules ļaunākos despotus nav iespējams sarindot ”rangu tabulā”. Bashars Asads un Muamars Kadafi noteikti atrodas šāda uzskaitījuma augšgalā.

Sāksim ar viņiem.

Pirmais jau trīs mēnešus mēģina klusināt ”uz āru” visu, kas valsts iekšienē notiek. Žurnālistus Sīrijā iekšā nelaiž. Taču sīriešu bēgļu kustība Turcijas virzienā pēdējo dienu laikā liecina par drakoniskām nežēlībām, kuras Kadafi realizējis pret savu tautu. 10 00 sīriešu jau pēdējos dienu laikā šķērsojuši robežu un tūkstošiem stāv rindā pie vārtiem uz brīvo pasauli. Tuvāko kaimiņvalsti Kipru – ieskaitot.

Tikmēr Lībijas Kadafi savā valsts televīzijā pozē pie šaha galdiņa.

Foto: DN

Šahists Kadafi, tātad, ir dzīvs, savā valstī, sēž ekrānā un dziļi domā. Viņa parādīšanās ekrānā ar šaha figūrām fonā nozīmē, ka viņš ir dzīvs un uz vietas, pie pilnas veselības! Un kā vēl!

Pret ko viņš spēlē?

Pret Šaha pasaules apvienības vadītāju un bijušo Kalmikijas prezidentu Kirsanu Iljumzjinovu. Starp citu, Kadafi pretspēlētājs nav nekāds nīkulis, viņš 1979. gadā, savā Maskavas dzīvoklī ir sastapis citplanētiešus! Lūk tā!

Par citplanētiešiem.

Tā ir svarīga joma, jo ”zaļie mūdži” jau kuram katram audiences nepiesaka.

Viņi izvēlas tikai gudrākos un varenākos mūsu planētas iedzīvotājus.

Tā ir.

Mums Latvijā ”zaļos cilvēciņus” nepiedāvājiet, jo mums jau ir savējais ienaidnieks no citām planētām ar maģisko nosaukumu – Soross.

”Soross” ir vainīgs pie tā, ka Zatlers atlaida Saeimu, Strīķe dzenā oligarhus un pie visām pārējām likstām, kas posta Latviju.

Oj, kas par ienaidnieku.

Trakāks par Līgo vakara knaušiem. – visu laiku tur aci uz Latviju un maisās kur nevajag.

🙂

Taču – turpināsim par sarakstiem.

Tagad par nākamo – globālo melno sarakstu.

Tabula kas apkopo valstu ekonomiskos izlaupītājus.

Ar šo noziedznieku sistematizēšanu (Karla Lineja stilā), kas mēģinājuši noslīcināt savas valstis ekonomiski, pagaidām nodarbojas Reikjavikā.  Islandieši šos ”savējo slīcinātāju’ uzvārdus jau mēģina noskaidrot tiesas ceļā.

Grieķi tagad arī iet ielās un cenšas panākt to pašu. Jau trešo vakaru pēc kārtas viņi pulcējas Sintagmas laukumā Atēnās un protestē pret līdzšinējo valdību nolaidīgo un korumpēto ekonomisko politiku.  Pēc Atēnas demonstrantu domām ”ir netaisni, ja parastajai tautai jāmaksā par politiķu savārītajiem parādiem”.

Tauta laukumu neatstāšot kamēr pašreizējā valdība neatkāpsies.  ”Mums ir te jāstāv un jāpanāk savā valstī funkcionējoša un normāla demokrātija, lai politiķiem blēdīšanās neizdotos nākotnē!” – uzsver dakteris Dimitris, kurš katru dienu nāk uz laukumu protestēt.

Viņam liekas, ka tagad ir īstais brīdis.

Viņš domā, ka krīze ir devusi grieķiem cerību.

Viņš ir pārliecināts, ka ir jānosauc Grieķijas izlaupītāji vārdos un uzvārdos.

Lai tie nekad vairs nevar tuvoties valsts varas svirām.

Ekonomisko noziedznieku ”raganu medības” iet vaļā arī Latvijā. Pagaidām tīklos šūpojās ”lielās zivis” jeb oligarhi, kuriem pietiek sviru, lai ar politisko marionešu palīdzību ”mīkstinātu” izmeklētāju loģiskās pļaukas un sabiedrības – aicinājumu uz pērienu.

Viņiem ir izdevies izbīdīt priekšplānā marioneti ar nosaukumu – ”prezidents”.

Taču teātris nedarbojas.

Dekorācijas krīt arī Rīgā un pat tantes laukos redz, ka mūsu jaunais karalis ir kails.

Bez prezidentam nepieciešamās harizmas un humanitārā kapitāla mantijas.

Latvijas izlaupītājiem nepieciešamais horizonts ir sarāvies.

Viņi ir savas aklās ielas galā.

Bez iespējas iet tālāk.

Mūsu oligarhu dzīšanās pēc laupījuma un varas ir izskaidrojama vienīgi ar diagnozi.

Maniākālisms.

To ārstē.

Tieši tāpat kā visas citas atkarības.

Taču pats sirdzējs savu slimību neredz.

Lemberga nākamā uzstāšanās LTV par to uzkrītoši liecina.

Viņš aklās ielas galu neredz.

Šķēle un Šlesers, acīmredzot, arī nesaprot diagnozi.

Citādi, jau sen būtu izlasījuši Pasaku par Vērdiņu.

Kā no viņiem atbrīvoties? Izskatās, ka neviens no mūsu ”smilšu bagātniekiem” biļeti uz Saūda Arābiju nav nopircis, lai aizvāktos no mūsu platuma grādiem.

Ko darīt?

Varbūt, arī ir vajadzīga ANO spēku klātbūtne, lai regulētu vietējo oligarhu plosīšanos un atvēsinātu milztošo konfliktu ar tautu.

Deus ex machina! Kur tu esi?

PS. Uzstāšanās televizorā ir politiķu varas demonstrācija. Mūsu Lembergs to svētdien darīs jau otro reizi.

Nav grūti prognozēt, ka ” bārda” un ” buldozers” arī stāv rindā uz iekāpšanu zilajā LNT ekrānā.

🙂

”Dienas” žmiegšana redzamus rezultātus pagaidām nedod. Gan jau deklamēs televizorā Būs jautri.

🙂

Zviedru iznīcinātāji dodas Kadafi virzienā, japāņi savu atomelektrostaciju ietīs audumā, bet lācēni ir pagalam

2011. gada 30.martā
Šodien zviedriem liela diena. Pirmo reizi pusgadsimtā kara lidmašīnas no Zviedrijas paceļas, lai dotos karot. Iepriekšējo reizi zviedru kara lidmašīnas piedalījās Kongo kara darbībā, pirms 50. gadiem.
Līdz šim neviena Zviedrijas valdība nebija gatava sūtīt Jas Gripen uz aktuālajām karadarbības zonām, ieskaitot  Afganistānu. Amerikāņu neveiksmīgie uzlidojumi un viņu izraisītie mierīgo iedzīvotāju upuri pārvilka svītru šai iniciatīvai. Taču tagad sidrabotie nāves putni ir gaisā un lido Kipras virzienā.
Vakar zviedru parlamentā debates par šo akciju sita augstu vilni. Politiķi nevarēja vienoties, kā kara lidotājiem Lībijas gaisa telpā jāuzvedas, ko drīkst un ko nedrīkst nošaut.
ANO rezolūcija skaidri norāda ”kas un kā”, bet zviedru opozīcija, protams, zina labāk.
Tagad iznāk, ka zviedru lidmašīnas drīkstēs aizsargāt gaisa telpu, bet nedrīkst aizstāvēt karojošos opozīcijas spēkus uz zemes. Atliek cerēt, ka lidotāji spēs izlasīt ”rīcības instrukcijas” pirms dosies kaujā ar Kadafi.
Zviedrija nav NATO dalībvalsts taču šoreiz paļausies alianses vadībai. Nepatika pret Sarkozī ambīcijām ir zviedriem šobrīd noiets etaps.
Kā parasti – neitrālā Zviedrija mēģina demonstrēt sevi kā izņēmumu – ”Ok, mēs piedalāmies”, taču ”nedarīsim to un to”, jo esam humāni. Pagaidām izskatās, ka šī neitralitātes demonstrēšana ir kārtējā spēle publikai un karā valdīs pavisam elementāra loģika.
Savādi, ka zviedri paredz savu līdzdalību ”gaisa uzbrukumos Libijā vismaz 10 dienas”.
Pagaidām neviens karš tik īss nav bijis un, šķiet, ka arī nekad nebūs. Karus ir vienkārši iesākt, bet gandrīz neiespējami nobeigt.

Interesantas domas vācu medijos par Libānas karu šodien izsaka bijušais valsts Ārlietu ministrs Joška Fišers. Viņam ”ir kauns”, ka Vācija Lībijas atbrīvošanā nepiedalās. Pēc viņa domām ”ārpolitika nenozīmē vienīgi centienus izskatīties maksimāli labi starptautiskajā arēnā un koncentrēties uz vienu vienīgu mērķi – uzvarēt nākošajās parlamenta vēlēšanās. Ārpolitika ir kaut kas vairāk. Tā ir atbildības uzņemšanās stratēģiskas izvēles priekšā. Izšķiroties par progresu un humānismu arī tad, ja šāds solis pirmajā brīdī nav populārs vēlētāju vidū!”

Protams, ka mēs šodien nezinām, kas karo opozīcijas spēku rindās Lībijā. Iespējams, ka Binladina klons vai vēl bīstamāki grupējumi. Taču pieļaut, ka vietējais tirāns slaktē savus iedzīvotājus ir vēl mazāk humāni nekā izlikties neko nesaprotam. Lībija nav nedz Afganistāna nedz Irāka. Drīzāk kaut ka līdzīgs Bosnijai (no konflikta viedokļa). ”Man liekas, ka Vācija pamazām sastingst intraverta provinciālisma važās, man kauns un žēl, ka tā notiek” – raksta Joška Fišers.

Tikmēr zviedru žurnālisti Lībijā cenšas sekot kā vietējie uztver astoņu Jas Gripen iznīcinātāju parādīšanos debesīs virs Tripoles. DN reportāžās no Bengazī parādās pateicības odas, kuras dāsni dala ”Lībijas atbrīvošanās frontes” aktīvisti no sava pagraba kantora sabombardētās pilsētas centrā. Telpas centrā pie sienas ir jaunais karogs, jauns plazmas televizors (!), kas translē AlJazira tiešraides arābu valodā un pie sienas – kareivīgi uzsaukumi gāzt Kadafi. Opozīcija spēkus politiski vada šeit Ahmends Kalifa (54 gadus vecs), kuram līdz šim nav bijusi nekāda militāra rakstura darba pieredze. Pēc amata viņš ir ceļojumu biroju ierēdnis. ” Mēs turpinām uzbrukumu un turpināsim. Pagaidām mums visvairāk vajadzīgi sapieri, netiekam uz priekšu. Visa zona Sirtes virzienā mīnēta. Tāpēc arī fronte izskatās sastingusi” – uzsver Ahmeds.

Taču Lībijas aina nav tika saulaina. Pavisam drīz opozicionāriem nāksies karot pilsētās, kurās dominē Kadafi piekritēji un tad frontes līnijas var sākt izskatīties citādāk.

Ir pamats satraukties arī par procesu attīstību Sīrijā. Valdība sestdien demisionēja, taču protesti pret Asada režīmu turpinās. Vakar un aizvakar lielākajās pilsētās demonstrācijas rīkoja prezidenta piekritēji, kas skandēja saukļus – ” Ar uguni un asinīm mēs Tevi aizstāvēsim! Mēs upurēsim sevi tavā vārdā, mūsu Bashār!”.
Armijas transports pašlaik tiek izvietots stratēģiskajos punktos. Pagaidām prezidents nav uzrunājis tautu un izskatās, ka turpinās iekšēji politiskie konflikti starp gados jauno prezidentu un veco politikas gvardi, kas nevēlas atkāpties.
Ja Asads piekristu likvidēt Bātpartijas monopolu, tad, iespējams, tas būtu būtisks pavērsiens Sīrijas iekšpolitikā. Aizkulisēs šādos solis tiek prognozēts. Taču sekot Ēģiptes piemēram te pagaidāma neviens nav gatavs (atvērtas politiskās sistēmas legalizēšana, parlamenta vēlēšanu izsludināšana). Politiskā elite vēlas saglabāt savas pozīcijas.
Varas pavadā seko arī mediji, kas sistemātiski izplata nepatiesu informāciju un sagrozītus faktus par notiekošo valstī, varas interesēs. Demonstrācijas Sīrijā pagaidām vada ar sms caur Izraēlu. Tiek atrasti jauni ”grēkāži’” palestīniešu izteiksmē. Risinājuma Sīrijas problēmai pagaidām nav.

Pretēja rakstura politiskais haoss turpinās cepto kartupeļu galvaspilsētā – Briselē. Valdības krīze turpinās. Flāmi un valoņi jau 289 dienas ir bez valdības. Karalis Alberts mēģina un mēģina, bet nekas neiznāk. To, kas jādara valdībai pagaidām nokārto ”pagaidu valdība” un izskatās, ka ” viss notiek” arī šāda režijā. Kara lidmašīnas lidos uz Lībiju arī no Beļģijas, taču ar izglītības, pensiju un ceļu būvēs konfliktiem Yve Leterme ”pagaidu valdība” nevēlas nodarboties.

Japāņi gatavojas Fukušimans reaktoru ievīstīt īpašā audumā, kas apslāpēs radiāciju. Rīt analizēsim sīkāk kas tas par audumu.
Auduma sarkofāgs, tātad.

Tikmēr zviedru lācēni ir pagalam. Vakar tos nošāva zviedru policisti. Mammas lācenes izraktajā alā. Pirms apmēram nedēļas 12 gadus vecais Ulle Frisks kopā ar klases biedriem mēģināja slēpot pa brikšņiem apaugušo nogāzi un pamodināja lāci. Slēpju gals ieslīdēja lāču migā un pamodinātais lācis devā uzbrukumā, saskrāpējot zēnu. Puikam izdevās izglābties, patiecoties klases biedru trokšņošanai. Slēpe joprojām ir lāča alā un ķivere arī. Pēc incidenta puiku nogādāja slimnīcā uz pārsiešanu un lācis izrādījās lāču mamma, kas panikā metās bēgt. Alā palika trīs mazi lācēni, kas veselu nedēļu gaidīja mammu atgriežamies. Taču pamodinātā lācenei neatgriezās un mazos lācēnus vakar policisti nošāva.
Lāču bērnus bija gatava pieņemt lāču patversme Orsā, taču vietēja Fūnesdāles pašvaldība attiecās no palīdzības. Tika pieņemts politisks lēmums – lācēniem nepalīdzēt.
Ulle jau sadziedējis savas rētas un dzer antibiotikas tabletes.

Protams, puikas zināja, ka nogāzē ir lāču miga. Godīgi sakot, var gadīties, ka slēpotāji pamēģināja lāci uzmodināt. Pabakstīja.  12 gadus veciem puikām piemīt šāds niķis – riskēt un samēra maza empātija savu rīcības seku virienā.

Tagad mums visiem tiek stāstīts, ka brikšņos ir tā labākā slepošana.

Cerams, ka viņi nejūtas kā varoņi.

Kadafi miljardi Zviedrijā, sabiedrotie turpina ķīvēties, japāņu zivis – pārtikai nederīgas

2011. gada 23. martā

Muamara Kadafi un Lībijas valdības Zviedrijā ieguldītā naudas summa ir iespaidīga – apmēram viens miljards latu. Pašlaik tā tiek apzināta un iesaldēta, atbilstoši ANO rezolūcijas prasībai un aptver ne tikai paša Kadafi ieguldījumus, bet arī vairāku citu personu naudas resursus, kas ir tiešā saistībā ar Lībijas diktatoru. Zviedrijas Finanšu inspekcija neinformē kā sauc šo cilvēkus un kur šī nauda investēta.

Zviedrijas Ārlietu ministrs Karls Bilts par notiekošo ir pārsteigts, jo nav zinājis, ka arī Zviedrija Libānas diktatoram līdz šim ir bijusi tīkama naudas krātuvīte.

”Iesaldēšanai” tagad ir pakļauti visi iespējami naudas līdzekļi, kam ir kāds sakars ar Kadafi un Lībiju, ieskaitot ienākošos un izejošos maksājumus. Viens no galvenajiem objektiem ir Libyan Investment Authority (LIA), kas ir valsts fonds un pārvalda naftas ieņēmumus (70 miljardi USD).
Bloķēto akciju vidū ir arī itāliešu futbola komanda Juventus, britu mediju nams Pearson, kuram pieder Financial Times un nekustāmie īpašumi Londonā. LIA investējusi arī valsts obligācijās.

Komentārs LTV  raidījumā Panorāma, 23. martā.

Lībija jau agrāk ir investējusi mošejas būvniecībā Malmē un finansējusi pētniecību Upsalas universitātē. Kadafi naudu ir saņēmusi arī London School of Economics, kuras rektors šī iemesla dēl tikko bija spiests atstāt savu amatu.

Taču naudas ”zaļās grāmatiņas” autoram pietiek, pašlaik viņa seifos Tripolē un Sebā ir 150 tonnas zelta, apmēram 4 miljardu latu vērtībā.
Nav noslēpums, ka Kadafi izmanto zeltu, lai nolīgtu leģionāru armiju, kas iespējami nežēlīgāk izrēķinātos ar viņa tautiešiem un ”padotajiem”. Viņa armijas uzbrukumi savējiem turpinās jau ceturto dienu, koncentrējoties Misratas virzienā. Pagaidām oficiāli upuru skaits ir 40 – 50 civilo iedzīvotāju (Reuters) un, kā liecina žurnālisti, armija šaudās nežēlīgi un haotiski. Zintanā iedzīvotājiem Kadafi armija uzbrūk ar smago artilēriju, tāpat arī Adždabijā. Drošu faktu par notiekošo kara zonā nav, jo propagandas karš turpinās.

Nav arī reālu kara uzvaru no sabiedroto puses. Cerība, ka gaisa telpas blokāde palīdzēs vietējiem ”gāzt pašiem savu Kadafi” pagaidām nav attaisnojusies. Diktators uzstājas televīzija un apgalvo, ka esot uz vietas un nekur neesot aizbēdzis. Viņš apgalvo, ka ”visa pasaule aizstāv mūsu lietu!” un ”tieši tāpēc mēs uzvarēsim!”.
Mediju satura iztrūkuma dēļ valstī izplatās baumas un Kadafī informācijas tukšumu aizpilda ar savām idejām un pārliecību.

Zviedrijas sabiedriskā radio SR žurnāliste Cecilija Udēna šorīt no Lībijas ziņo, ka opozīcijas spēki cenšas turēties pretī, taču partizāņu armija ir slikti apbruņota un haotiska savā domāšanā un rīcībā. Karavīri ir parasti civilie iedzīvotāji, kuriem trūkst ieroču un prasmes karot. Piemēram kāds jauns cilvēks, šorīt Adždabijā, tērpies vecās džinsās un ”jēzenēm” kājās, zviedru kolēģei atzinies, ka šorīt pat došoties uz fronti un pamēģināšot atrast kādu ”beigtu armijas karavīru” , lai atņemtu viņam ieroci un cīnītos pret Kadafi. ”Kas cits man atliek?”

Krievija ir īpaša tēma, jo ar šo valsti Lībijas diktatoram ir sena un cieša draudzība. Vakar ētera parādījās krievu Russia Today ieraksts, kurā Kadafi apmeklē Maskavu 2008. gadā un dzer tēju kopā ar savu labo draugu Vladimiru Putinu. Kadafi kaprīžu dēļ Kremļa pagalmā toreiz tika izveidota beduīnu telts. Tur arī tēja tika malkota un pēc tam Putins norakstīja 4,5 miljardu parādu, kas Lībijai par ieročiem bija jāmaksā līdz pērnā gada aprīlim. Draudzības rezultātā krieviem tika dota iespēja izmantot Lībijas dabas gāzi un naftu.
Krievija šodien pieprasa pārtraukt kara darbību Lībijā.
Kā citādi!

Tripolē valdība piedāvā žurnālistiem apskatīt sabiedroto nodarīto postu, taču pēc apskates šorīt izrādījās, ka jāskatās uz vecu krievu pretgaisa aizsardzības sistēmu (CNN, Nic Robertson) un tiek piedāvāts noklausīties vadoņa runu.
”Mēs uzvarēsim šo kauju, pret mums cīnās fašisti! Viņi visi ar laiku nokļūs vēstures mēslainē. Tur viņu vieta! Nebaidos no vētras, kas paceļas pie horizonta vai lidmašīnām, kas traucas man virs galvas! Es pretošos stāvot savā mājā – šeit savā teltī! Es esmu liels un varens, es un tikai es esmu vienīgais iespējamais un patiesais rītdienas radītājs! Esmu šeit, esmu šeit un būšu šeit!” – dimdināja Kadafi.

Šorīt sabiedrotajiem beidzot izdevies vienoties par uzbrukumu koordinēšanu. Līdz šim ilūziju par vienotu Eiropas rīcību šajā virzienā gandrīz nebija.
Karā pret Kadafī jau iesaistījusies Dānija, sešas norvēģu kara lidmašīnas pašlaik ir gatavs startam Krētā.
Zviedrija vēl nav izlēmusi vai piedalīties Lībijas intervencē vai nē. Avoti Ārlietu resorā ziņo, ka zviedriem ir svarīgi iepriekš zināt cik lielā mērā būs iespējams ietekmēt politiskos procesus. Ja uzbrukumus vadīs NATO, tad viss kartībā, taču, ja koordināciju uzņemas Francija, tad zviedri ” paliek ārpus”.
65% zviedru sabiedrības atbalsta savējo Jas Gripen militāru uzbrukumu Kadafī režīmam (Demoskop), Dānijā – 78% (Gallup).

Japānā turpinās staigāšana ar lietussargiem, jo trešo dienu līst un visi ir sabijušies no radioaktīvajiem nokrišņiem. Situācija ap Fukušimas AES esot uzlabojusies taču okeāna ūdens izmantojums ir ietekmējis zivjsaimniecību. Radioaktivitāte zivīs un vēžveidīgajos 80 x pārsniedz normu. Būtībā tas ir nāvējošs trieciens ziemeļaustrumu reģionam un nav zināms, kad japāņi no jauna ēdīs suši bez bailēm.

%d bloggers like this: