Robežu brucināšana. Vai ģimene ir sirds dzimtene?

2012. gada 27. novembrī. Speciāli TVNet.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Zeme zem kājām viegli dreb, un gaisā virmo nepazīstamas smakas un aromāti. Visus grūdienus nespējam reģistrēt, taču ainava nemitīgi mainās. Tas notiek tikpat strauji kā filmā vai vērojot skatus pa ātrgaitas vilciena otrā vagona logu. Veco veikalu vietā rodas jauni. Kaimiņu mazuļi paaugušies un nav vairs atpazīstami uz ielas. Pieauguši cilvēki dzīvo kopā gadiem un nereģistrē laulību. Viens vienīgs trakums.

Žogu gruveši

Pašreiz kārtējās zemestrīces piedzīvo arī vecā kontinenta valstu robežas, jo ekonomiskā krīze pāraugusi valstu savstarpējos konfliktos ne tikai budžeta sarunu laikā Briselē, bet arī reāli «uz vietām».

Robežu liektās līnijas saspringtas kā stiegras un draud pārplīst kā pārstiepta gumija.

Somija atļaujas nebūt politiski korekta un pasaka skaidri un gaiši, ka nepalīdzēs ar savu naudu virknei Dienvideiropas valstu nostāties uz pekām. Līdzīgu nostāju pauž arī bagātie Spānijas un Itālijas reģioni, kas uzjundījuši cīņu par savu autonomiju. Barselona cīnās par Katalonijas brīvību (57% iedzīvotāju tikko nobalsoja par autonomiju). Separātisma idejas aizvien skaļāk pauž arī Skotija, kas, pateicoties Scottish Nationalist Party panākumiem, draud pēc diviem gadiem izšķirt savu 305 gadus ilgo «laulību» ar Lielbritāniju. ETA Basku zemē komentārus neprasa, jo jau sen ar ieročiem rokās cīnās par reģiona neatkarību no Spānijas. Pagājušā mēneša pašvaldību vēlēšanās šeit 60% balsu ieguva tieši nacionālistu partijas. Līdzīgā virzienā maršē arī Ziemeļitālija populistu partijas Lega Nord vadībā. Beļģijas Bart De Wever neslēpj, ka Flandrijas norobežošanās no valoņiem ir tikai laika jautājums.

Kadrs no YouTube

Protams, pārmaiņas nenotiks zibenīgi, taču pats pārmaiņu process ir klāt un tāpēc kartes mums nāksies pārzīmēt tieši tāpat, kā mēs to darījām pēdējo reizi pēc Dienvidslāvijas sabrukšanas. Būs arī jāiemācās jauni karogi. Labāk lai cilvēki vicina savus mīļos, nevis dedzina «nīsto valstu» karogus (kā tikko varējām novērot pat Latvijā).

Krīze šo procesu uzmundrina. Šajā «robežu brucināšanas» situācijā pirmā pie mums ierodas piktuma sajūta – kāpēc tiek postīts un izjaukts lietu sakārtojums, kas «darbojas». «Būtu likušies mierā», «mums viņu problēmas» jeb «priekš kam tas vajadzīgs» ir normāla reakcija uz pārmaiņām, kas neiesaistītajiem liekas nevajadzīgas. Mums pašiem līdzīgi nopietnu problēmu pagaidām nav (ja neskaitām Krievijas finansēto Daugavpils separātistu ekstrēmos izgājienus), un tāpēc «viņiem – tur ārzemēs» ir jāliekas mierā.

Tikmēr pārmaiņas = laiks mūsu uzbrēcienos neieklausās un procesi/pārmaiņas vienkārši notiek tālāk. Ir vēl viens ceļš, kā no tām šķietami izvairīties, – aizvērt acis un neko neredzēt. Pieņemot – «ja man tā tas nav, tad tā vispār nav». Tā rīkoties ir ērti, bet nepraktiski, jo laiks vienalga mūs panāks.

Mēs bieži nepamanām sava mūža svarīgākos mirkļus to dzimšanas brīdī. Saprašana ierodas tikai vēlāk.

Laika nosišana

Cilvēki visos laikos ir centušies nosist laiku. Diemžēl vienmēr iznāk otrādi – laiks nosit cilvēkus. Man šķiet, ka šis process pašlaik ir iesācies arī mūsu izpratnē par «ģimeni», «demogrāfisko politiku» un diskusijās par nācijas izmiršanu. Mēs operējam ar tām pašām «vecajām» kategorijām, pie kurām esam pieraduši. Taču modernais laiks jau sen pacēlis dienas kārtībā pavisam jaunas «ģimenes konstatācijas», kas nepavisam neatgādina mums tik pierasto attēlu «tētis, mamma un es». Variācijas mēdz būt ļoti dažādas – tētis un mamma, mamma ar viņas vecākiem, tētis ar viņa vecākiem, audžutētis un mana mamma, audžumamma un mans tētis, divas mammas, trīs mammas, divi tēti utt. Tās visas ir ģimenes, un to uzskaitījumu es varētu turpināt. Tātad mums nāksies paplašināt līdzšinējo jēdzienu «vecāki» ar jaunām niansēm. Proti – sākt lietot vārda «vecāki» vietā jēdzienu «aizbildnis». Tātad – tas, kurš reāli audzina konkrēto bērnu. Tas nav traģiski, tas ir patiesi un godīgi, neskatoties uz to, ka šim bērnam kaut kur ir dzīvi bioloģiskie vecāki.

Neaizmirsīsim, ka ģimene var būt arī bez bērniem, jo cilvēku vēlme neuzņemties atbildību par bērniem arī iekļaujas viņu tiesībās.

Mana paziņa Ventspilī pašlaik audzina mazmeitu, kuras māte ilgstoši dzīvo un strādā ārzemēs. Protams, «mammammai» Latvijā rodas problēmas un klapatas, kārtojot mazmeitas sadzīves jautājumus, un jārēķinās arī ar privātiem uzbraucieniem no sabiedrības puses, bioloģiskās mātes prombūtni attaisnojot. Esam pieraduši vērtēt citu cilvēku dzīvi, vadoties pēc savējās. Aizmirstot, ka katrs no mums ir unikāls un nav salīdzināms ar citiem. Tāpēc paturam svētas bioloģisko vecāku tiesības un tupinām ierobežot reālo vecāku = aizbildņu veikumu. Vai šādi rīkojamies bērnu interesēs? Par šo tēmu loku sabiedrībā vajadzētu diskutēt plašāk, jo vecāki ir nevis tie, kas laiž mazuli pasaulē, bet gan tie, kas mazo cilvēciņu izaudzina. Audzināšana ir grūts darbs, un no tā kvalitātes ir atkarīga mūsu sabiedrības attiecību kvalitātes aura.

Kā īsti jūtas šodienas ģimene?

Attēls no Google

Ģimene savā būtībā ir efektīva konstrukcija, jo palīdz cilvēkiem atbalstīt vienam otru, ilgstoši nodrošinot savu un valsts nākotni. Taču šis drošais patvērums – ģimene ir pārstājis magnetizēt modernā laika pilsoņus.

Pētījumi rāda, ka ģimenes cilvēki dzīvo ilgāk un veselīgāk nekā neprecētie. Nodokļu slogs vientuļniekiem esot smagāks nekā ģimenes cilvēkiem. Taču, neskatoties uz šiem cerīgajiem signāliem, vientuļo cilvēku skaits pasaulē turpina palielināties.

Modernais mūsu planētas iedzīvotājs vairs nevēlas ierobežot savu brīvību. Tas, kas agrāk bija norma, – «būt precētam» – tagad ir tikai viena no izvēles iespējām.

Piemēram, vientuļo amerikāņu skaits no 9% pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tagad palielinājies līdz 28%. Arī Latvijā laulību skaitam ir tendence samazināties par 29% (2008.- 2010.). Tas nozīmē, ka cilvēki tagad izvēlas citas kopdzīves formas, ne laulību, un šo savienību mums  pārējiem arī nāksies dēvēt par ģimeni.

Vēl pirms 20 gadiem 65% amerikāņu uzskatīja, ka bērni ir ļoti svarīgs ģimenes saglabāšanas priekšnosacījums. Tagad tikai 41% ASV iedzīvotāju ir līdzīgās domās. «Tagad mums ir vairāk ģimeņu ar suņiem nekā ar bērniem» (David Brooks, DN, 2012.19.11).

Jāpiebilst, ka «tradicionālās, patriarhālās ģimenes» sairšanas tendence ir raksturīga arī Skandināvijas valstīm. Arī tur 40 – 45% iedzīvotāju nav reģistrējuši partnerību. Samazinās arī laulību skaits Spānijā no 270 000 1975. gadā līdz 170 000 pērn. Caurmēra dzimstības pieaugums Spānijā pašlaik ir tikai XVIII gs. līmenī, un tas ir vēl zemāks rādītājs nekā Latvijā, kur dzimstības kritums (laikā no 2008. līdz 2010. g.) tika reģistrēts jau 20% robežās.

Kurš vainīgs – nauda vai sievietes?

Ir pieņemts uzskatīt, ka pie visa vainīgas ir sievietes, jo tieši viņas laiž bērnu pasaulē. Vīrieša loma šajā jautājumā joprojām netiek atbilstoši aktualizēta. Tāpēc, ka dominējošais joprojām (arī Latvijā) ir patriarhālais ģimenes modelis, kurā sieviete ir pakārtota vīrietim. Vecā dāmu niša «bērni+baznīca+plīts» joprojām ir spēkā, un liekulīgais «ģimenes pavarda glabātājas» statuss sievām un mātēm nereti ir kartupeļu ordenis par to, ka viņas apzināti neredz/atļaujas neredzēt reālās situācijas dramatismu.

Vai šādas patriarhālas ģimenes joprojām uzrunā sabiedrību? Viena daļa ir gatava šai shēmai sekot, turpretī citi – nē.

Sakarā ar to, ka «bērns» joprojām ir galvenokārt sievietes atbildības zona, bērnu audzināšanas sfēras – profesijas, pakalpojumi, samaksa par darbu un prioritātes ir otršķirīgs darbības lauks arī visai mūsu sabiedrībai kopumā. Kungu klubam bērnu čalas traucē, taču pēcnācēji vajadzīgi noteikti. Šim nolūkam valsts «bērnistabā» atražošana notiek autopilota režīmā un «slīkoņu glābšana» ir pašu «slīcēju» lieta. Viena daļa arī izglābjas. Tos mēs ierakstam statistikā.

Šī nav tikai Latvijas problēma. Tieši tāpēc bērnus nevēlas arī 30% vācu sieviešu. Līdzīga tendence pamanāma pat Āzijas valstīs. 2011. gadā vairums aptaujāto Taivānas sieviešu (vecumā zem 50 gadiem) norādīja, ka nevēlas bērnus. Krītas arī jaundzimušo mazuļu skaits Brazīlijā. Agrāk katrai brazīlietei bija caurmērā 3 – 4 bērni, turpretī šodien, 35 gadus vēlāk, – vairs tikai 1,9.

Tas nozīmē, ka Latvija nav vienīgā valsts, kurā norisinās straujas demogrāfiskās situācijas izmaiņas un sabiedrība, kas agrāk prioritēja divu cilvēku savienību, tagad pāriet uz individuālistu kopumu, kas izvēlas individuālo brīvību ģimenes siltuma vietā.

Kāpēc tā notiek?

Izskaidrojumi mēdz būt dažādi: sekulārs askētisms (baznīcas ietekmes mazināšanās), pesimisms par notiekošo visapkārt, globālā kapitālisma spiediens, egoisms, naudas trūkums, novēlota nobriešana, atbildības sajūtas trūkums utt.

Kāds japāņu «ģimenes situācijas» pētnieks nesen norādīja, ka attīstīto valstu sociālā un ekonomiskā sistēma vispirms uzsver izmaksas, kuras izraisa bērna nākšana pasaulē, un tikai pēc tam, starp citu, pievēršas ģimenes pieauguma emocionālajām vērtībām.

Viens no ļoti uzkrītošiem piemēriem šajā virzienā ir Singapūra. Tur pašlaik konstatēts viens no zemākajiem dzimstība pieauguma līmeņiem pasaulē. «Mūsu sabiedrībā nevienam nav laika baudīt dzīvi. Tagad pats galvenais «žonglēt» veiksmīgi cauri ikdienai tā, lai izdotos sabalansēt skolu, darbus un noturēt tos līdzsvarā ar ienākumiem. Daudziem šķiet, ka ģimenes attiecības un laulība šajā virzienā būs traucējošs faktors,» klāsta medijiem kāda 30 gadus veca demogrāfe no Singapūras.

Saprotams, ka dzimstības kritums atsauksies uz mums visiem kopā nākotnē. Jau tagad iedzīvotāju novecošanās efektu var novērot Japānā. Aina atkārtojas arī citur – vientuļnieki apmetas uz dzīvi pilsētu centros, bet ģimenes ar bērniem – priekšpilsētās. Pirmie balso vairāk par demokrātiem, otrie – par konservatīvajām partijām. Pirmo dzīve ir košāka, piedzīvojumiem bagātāka un mobilāka. Otrie – pilda pienākumus, maksā bankām par aizņēmumiem un «velk ģimenes slogu». Vai tā ir?

Kurā pusē ir patīkamāk?

Kadrs no ABC seriāla Modern family

No praktiskā viedokļa tradicionālā ģimene ir ļoti efektīvs veids sevis apliecināšanai, jo nodrošina visāda veida atbalstu no tuviniekiem. Ģimene palīdz gan pašiem, gan valstij. Tāpēc būtu loģiski, ja valsts veicinātu ģimenes veidošanu un bērnu laišanu pasaulē. Piemēram, nodrošinot saprātīgus pabalstus bērnu audzināšanai, mātes un bērna veselības bezmaksas aprūpi, sazarotu bērnudārzu tīklu un skolu, kas būtu 100% bezmaksas. Tā sakot, paceltu sieviešu un bērnu rūpju zonu pirmā līmeņa valsts prioritātes līmenī. Šis pavērsiens mūsu sabiedrībai nebūs viegls, jo pieprasīs ne tikai politisku lēmumu pieņemšanu, budžeta naudas un politikas pārdali, bet arī lūkosies uz katru no mums atsevišķi. Vai spējam ielūkoties acīs jaunajai realitātei?

Vai mūsu sabiedrība ir gatava saprast, ka pierastais un tradicionālais – patriarhālais ģimenes modelis vairs nav spēkā? Vai mēs spējam aizstāt vārdu «vecāki» ar jēdzienu «aizbildņi»?

Aizveram acis? Negribam šos citādos ģimenes modeļus redzēt?

Protams, varam sašust un protestēt (lamāties, mest ar mēslu maisiņiem, draudēt ar debesu sodiem) taču neatkarīgi no mūsu sašutuma pasaule griežas un laiks iet uz priekšu pats. Robežas starp to, «kā bija agrāk» un «kā ir tagad», izplūst. Pirms mēs saskaišamies par «šo uzdrošināšanos» un pielādējam savus sašutuma ieročus «nepareizo ģimeņu» apšaudei, padomāsim vai «mūsu naids un sašutums» ir pareizais veids, kā uzrunāt šo alternatīvo ģimeņu pārstāvjus. Arī šajās «citādajās ģimenēs» aug bērni un šo bērnu attieksme pret pasauli un pretējo dzimumu visbiežāk ir tradicionāla. Taču savus vecākus viņi mīl tieši tāpat kā jūs mīlat savējos. Laipnība ir vislabākais ierocis: to redz aklais un sadzird kurlais.

Vai ģimene izirst? Domāju, ka nē. Neizirst. Tā tikai izskatās citādāk nekā agrāk.

Mums nav jāizvēlas. Mums jāsamierinās, jo arī šīs savādās ģimenes ir mūsējās. Tāpēc labāk iedegsim sveci, nevis sūdzēsimies par tumsu.

Atomreaktoru slēgšana Japānā, tirānu transs, krievu oligarhu dejas ap SAAB

 
 2011. gada 31. martā
  

– Vīstīsiet iekšā audumā … savas atomelektrostacijas? – prasīju skaidri un gaiši. Tamiko klusēja. Nodūrusi galvu, viņa šķiroja sapulces dokumentāciju.
– Jā, vīstīsim! Tīsim iekšā kā segā! –
– Kāpēc?-
– Nav citas iespējas,- viņa pacēla acis no papīriem un abi ar japāņu operatoru izskatījās pārguruši un bez gaismas, – to, kas notiek pie mums Japānā ir grūti iedomāties cilvēkiem, kas tik lielu nelaimi nekad nav pieredzējuši. Posts ir pārāk gigantisks. –
– Kas tas ir par audumu? –
– Tāds kā tavai vējjakai. Tāds ”smart” audums, kas ventilē tikai vienā virzienā. –
– Palīdzēs?-
– Nezinu, – Tamiko noplātīja rokas un pēc tam sāka stāstīt ka notiek Japāna. Tamiko ir žurnāliste un pārstāv japāņu ziņu aģentūru Skandināvijā. Viņa stāstīja un stāstīja un stāstīja un visbeidzot norādīja, ka ”jā, japāņiem nav pieņemts izrādīt kadrā savas jūtas vai emocijas. Tāpēc mēs kadrā vienmēr cenšamies smaidīt.”
Japāņus ir grūti filmēt.
– Gandrīz neiespējami. Viņi smaida un smaida, lai gan izmisums ir bezgalīgs. –
– Joprojām.-
– Jā, tikko mums rietumi izbrāķēja sižetu par kādu japāņu zemnieku, kura ekoloģiskā saimniecība atrodas līdzās Fukušimas AES. Viņš izturējis visu – zemestrīci, plūdus, postu un radiāciju, bet neiztur bankrotu. Viņa saknes un dārzeņus valsts klasificē kā nederīgus. Intervijā viņš smaidīja, bet pēc intervijas mēģināja izdarīt pašnāvību.-
Tamiko šķiroja tālāk papīrus. Isao turpināja palīdzēt.

Vakar noskaidrojās, ka četrus no sešiem Fukušimas rektoriem nāksies slēgt. Uz mūžīgiem laikiem.

Asahi Shimbun liecina, ka slēgšanai paredzētos rekatorus patiešām ”iesaiņos” īpašā auduma sarkofāgā, lai mazinātu radioaktīvo izstarojumu. Nav nozīmes uzskatīt cik reižu šajā reģionā radioaktivitāte pārsniedz normu. Viens ir skaidrs, cilvēce nav gatava dabas pārbaudījumiem. Kamēr ”tas ir tā kā ir” AES projekti ir un paliks riska investīcija, arī mūsu platuma grādos.

Tirānu varas transs turpinās Tripolē, Damaskā un Ziloņkaula krastā.
 Trešdien savā ”valsts televīzijā” beidzot uzstājās Sīrijas prezidents. ”Svešu valstu intereses mūsu vienotību nesašķels! Sīrijas tauta ir miermīlīga tauta! Mūsu mazākumtautības mēģina sakūdīt savā starpā ārzemnieki! Neļausim tam notikt! Būsim vienoti!” – dimdināja ekrāna Asads.
Pie visa vainīga, kā parasti, ir ārzemju konspirācija.
Ilgi gaidītajā runā Sīrijas prezidents nepateica neko, tā bija tik pat tukšā kā mēdz būt mūsu Zatlera runas.

Runā neizskanēja nekas būtisks – ne miņas no opozīcija partiju legalizācijas, ārkārtas stāvokļa atcelšanas vai par politisko ieslodzīto atbrīvošanu. Pa vidu Asads brīžam iesmējās un laikam ar šo tika signalizēts, ka prezidents jāj cauri protestu brikšņiem bez psiholoģiskās vai vainas sajūtas skrambām. Prezidenta runu vairākas reize pārtrauca sajūsmas saucieni un aplausu vētra no politisko marionešu puses.
Protams, ka Asada režīms cieš no rūsas politiskajos spriedumos. Taču skaidrs, ka lielais Irākas bēgļu pieplūdums Sīrijā dara savu – irākieši uzskata, ka pēc Sadama krišanas, amerikāņu vadībā normāla dzīve irākiešiem vairs neeksistē. Tāpēc – ” labāk paciest šādu viduvēju tirānu kā Asads un dzīvot stabilitātē, nekā riskēt caur nemieriem nonākt pie Irākas haosa”.
Tikmēr nemieri turpinās ostas pilsētās. Latakijā un dienvidu provincēs. Rīt šajā reģionā opozīcija sola jaunus protesta viļņus. Protams, ka notikumu attīstība Sīrijā ir politiski svarīgs jautājums. Asada režīms ir cieši saistīts ar Irānu un Hisbolā grupējumu Libāna, te atrodas arī Hamaza centrs, kas vada Gazas sektora politisko struktūru. Okupēto augstieņu dēļ sīriešiem nav līguma ar Izraēlu. Mēs visi esam ieinteresēti, lai Sīrija paliek uz demokrātijas ceļa. Latviju ieskaitot.

Lībijas krīzes ēnā šobrīd noenkurojies konflikts Ziloņkaula krastā. Notikumu gaita šeit lielā mērā atgādina Lībijas kataklizmu. Vienīgā atšķirība, ka karojošās puses veido divi naidīgi prezidenta amata pretendenti. Civiliedzīvotāju upuru skaits jau sasniedz 500 un faktiski prasās pēc starptautiskas iejaukšanās. Gbago (tāpat kā Kadafi) met galdā ” anti -imperiālisma karti” un viņu sadzird vietējie panafrikānisma pielūdzēji. Tiek sūtīti sveicieni Kadafi un aktualizēta prasība par ANO drošības spēku padzīšanu no valsts. Ko mēs varam darīt? Bagātās rietumvalstis cenšas investēt humanitārās katastrofas novēršanas pasākumos. Taču tas nav problēmas atrisinājums. Afrikāņi arī ir pelnījuši demokrātiju, taču ceļš pie tās joprojām izskatās nenormāli garš un grūts.

 V. Antonovs
Foto: http://www.automotorsport.se

Tikmēr krievu oligarhs Vladimirs Antonovs cenšas izmantot SAAB likviditātes problēmas, lai tiktu pie noteicošās akciju paketes.

V. Millers. Foto: http://www.gp.se

Esot vajadzīga akciju emisija un kā fēnikss no pelniem atkal izlido Vladimirs Antonovs ar saviem 50 miljoniem eiro, kas koncernam tieši tagad ļoti vajadzīgi.

Atgādināšanu, ka MG un Zviedrijas valsts savulaik atteicās pārdot Krievija oligarham SAAB lielāko akciju paketi, jo drošībnieku rīcībā bija pierādījumi par Antonova saistību ar Krievijas kriminālajiem grupējumiem.Tas nozīmē, ka Vladimirs Antonovs no jauna vēlas pirkt lielo akciju paketi un par šo tēmu jau iesniedzis prasību Riksgälden vadībai.

Minējumi par to, ka Viktors Millers (Spyker) ir faktiski bez naudas un tēlo miljardieri uz aizņemtu līdzekļu fona, šķiet, izrādījusies patiesība.

 Starp citu Vladimirs Antonovs pēdējo nedēļu laikā publiskojis arī savas ”latviešu bankas” ienākšanu Zviedrijā.

Vadošie biznesa mediji Zviedrijā pirms pāris dienām informēja, ka Antonovs gatavojas atvērt banku Zviedrijā. Pagaidām izskatoties, ka šī banka būs ”Latvijas bankas filiāle un līdz ar to atbildība par šīs bankas darbību Zviedrijā būs jāuzņemas Latvijas Finanšu inspekcijai” (Näringsliv, E24, Affärsvärden). Viņam piederošajai bankai ”Latvijas Krājbanka” jau ir filiāle Stokholmā un tagad esot pienākusi kārta Latvijas ”Bank Snoras” konsolidācijai un meitas uzņēmuma veidošanai Zviedrijā. Pagaidām neesot skaidrs vai šī jaunā ” latviešu banka” būs biznesa, investīciju vai privātdarījumu banka. Idejas pamatā esot mēģinājums panākt, lai Latvijas un Krievijas investētāji ieguldītu nauda šajā Zviedrijā izvietotajā uzņēmumā.
Antonova projektu Zviedrijā vada finansists Larš Karlstroms (Lars Carlström) un informē, ka bankas starta kapitāls jau ir 200 miljoni SEK.

Antonovs grib, tātad, arī pārņemt SAAB (Convers Groups vērtība 44 miljardi kronu no kurām 4,5 miljardi pieder Antonovam pašam). Viņa mērķis – ar laiku pārcelt SAAB ražošanu uz Krieviju (Affärsvärden).

Japāna – nelāgo katastrofu zeme. Jodu un cēziju gaidot.

2011. gada 15. martā

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/


No mazās, japāņu piekrastes pilsētiņas Otsušī šorīt saglabājušās tikai divas ēkas – lielveikals un budistu templis. Pārējo var nosaukt par ”dubļiem un māliem”. Pašlaik izskatās, ka gandrīz puse no šīs pilsētiņas 19 000 iedzīvotājiem ir gājuši bojā.
”Otsušī man atgādina Osaku vai Tokiju pēc otrā pasaules kara”, – secina japāņu Sarkanā Krusta priekšsēdētājs Tadateru Konoe.
Kara ainas redzamas visā Japānas ziemeļdaļā. Vienlaikus jāsecina, ka katastrofas zona aptver salas ziemeļu daļu, kas ir salīdzinoši mazāk apdzīvota un industrializēta. No valsts 127 miljoniem iedzīvotāju, šeit mitinās ”tikai” 23 miljoni. Tātad ⅕ daļa, pieskaitot Hokaido, kas faktiski maz cietusi no daba postījumiem.
Ja zemestrīces epicentrs būtu atradies vairāk uz dienvidiem, tad postījumi būtu pamatīgāki. Tātad – nav ļaunuma bez labuma.
Japāna ir biezi apdzīvota valsts. Tā nav lielāka par Norvēģiju (tāpat kalni un ielejas, maz lauksaimniecībā izmantojamo zonu), taču norvēģu ir tikai 5 miljoni, bet japāņu 127 miljoni.
Dzīvot Japānā nozīmē mitināties saspiesti un samierināties ar dabas katastrofām kaimiņos. Tas nozīmē pierast pie 1500 zemestrīcēm gadā un regulāriem cunami uzlidojumiem.
Ja pieskaitām regulārus taifūnus, mežu ugunsgrēkus, zemes plaisas un nogruvumus un 500 vulkānus no kuriem ⅕ daļa ir aktīvi, tad aina par japāņu ikdienu kļūst skaidrāka.
Iznāk, ka japāņiem jāsamierinās ar vienu zemestrīci mēnesī, un jānoraugās kā zemes svārstību (vertikālu un horizontālu) rezultātā apstājas sienas pulkstenis, grāmatas izgāžas no plaukta un bērnu ratiņi sāk braukāt pa istabu.
Mūsu Eiropas vētras ar jaukajiem nosaukumiem ”Gudruna” vai ”Karola” ir nieks (ventilators!) salīdzinājumā ar japāņu rudens taifūniem.
Vētru japāņi sāk skaitīt no brīža, kad vēja stiprums sasniedz 33 m/sek. Kapteinis Jozefs Konrāds savos memuāros apraksta Japānu, kā zemi, kas atrodas mūžīgajā taifūnu krustuguņu centrā.
”Tsu” – japāņu valodā nozīmē ”garš vilnis”, ”nami” – osta.
”Tsunami” – cunami ir gigantisks paisuma vilnis, kas arī šoreiz vainīgs pie aktuālajā katastrofas sekām.
Zemestrīci japāņi būtu pārdzīvojuši, bet sekojošais paisuma vilnis sagrāva visas barjeras un drošības sistēmas, atomelektrostaciju rezerves elektroģeneratorus ieskaitot.

To lieliski var novērot skatoties reportāžas visos pasaules ekrānos aizvadītās nedēļas laikā. Videoieraksti ir daudz profesionālāki nekā 2004. gada Taizemes Ziemassvētku laika cunami piefilmējumi, kurus tur toreiz veica galvenokārt tūristi ar savām mobilo telefonu kamerām.
Japānas katastrofu filmēja profesionālas kameras, kas ir novietotas kritiskajās zonās un programmētas tieši cunami filmēšanai. Tās sāk darboties automātiski ārkārtas situācijās, tieši tāpat kā šādos brīžos automātiski apstājas ātrgaitas elektriskie vilcieni vai atomelektrostacijas.
Japāņi ir gatavi dabas stihijām. Bērnus apmāca kā rīkoties zemestrīces vai cunami apstākļos jau no bērnudārza vecuma. Katrā mājā ir cunami brīdinājuma sistēma, pilsētās sabūvēti aizsargvaļņi…taču katastrofa izrādījās lielāka nekā bija plānots.
AES aizsardzības sistēma bija paredzēta 7 m augstam cunami vilnim, taču šonedēļ okeāna ”ceļa rullis” izrādījās 10 m augsts.
Aivazovska gleznās 9 m vilnis skaitās apokalipse.

Daba pārsteidza japāņus nesagatavotus lielam postam.
Japāņu investīcijas atomelektrostacijas ir aktuāla Eiropas diskusiju tēma visu nedēļu.
Atceros nesenās diskusijas Latvijā Ignalinas AES reanimēšanas sakarībā, kad Latvenergo ar Tautas partiju avangardā mēģināja panākt sabiedrības akceptu šajā virzienā.
Pārdomātas valsts energopolitikas mums joprojām nav. Taču ir pietiekoši daudz turīgu cilvēku, kuri labprāt savu naudu investētu atomelektrostacijā, tā panākot vēl izteiktāku latviešu ikdienas izdevumu piesaisti savam biznesam. Elektrību var iegūt dažādos veidos un šis jautājums nav tikai ekspertu kompetence projekts. Tas būtu apspriežams Latvijā daudz plašāk nekā līdz šim (skat. 2007.gada 26.janvārī Rīgas Domes plenārsēžu zālē notika konference “Jaunā Ignalina – ieguvumi un draudi”.
Valsts SIA “Vides projekti” sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu un Rīgas domes Vides komiteju konferenci rīkoja, lai pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanas apspriestu kodolspēkstacijas būvniecības iespējamos ieguvumus un draudus, ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, kā arī izvērtētu ekonomiskos aspektus un iespējamās reaktora būvniecības alternatīvas).

Japāņi šodien uzskata, ka viņu lielākais ienaidnieks ir cunami nevis privātās AES.
”Mēs neko te nedzirdam par kaut kādiem radioaktīviem izmešiem, mums nav informācijas par to kas notiek, nav elektrības, nav televizoru”, – atzīstas bēgļi zvejniekciemā Oarai, kas atrodas 150 km no pussasprāgušās atomelektrostacijas.
Japāņu daudzās AES izskaidrojamas ar iekšējo energoresursu trūkumu. Taču tagad arī šeit paceļas balsis par alternatīvo enerģētiku un riska līmeni, izmantojot kodoldegvielu.
Kas notiks tālāk? Slēgtas fabrikas, elektroenerģijas taupības režīms. Migrantu straumes uz dienvidiem un uz ārzemēm.
Cunami sadauzīja gabalos visas 13 Fukušimas AES rezerves dzesēšana sistēmas. Tagad visas cerības jāliek uz tā saucamo ”pasīvās aizsardzības” sistēmu.
Izskatās, ka gaidāma vēl viena ūdeņraža gāzes eksplozija otrajā reaktorā un jātur īkšķis, lai apvalks iztur arī šoreiz. Jaunajos reaktoros pašlaik tiek iebūvētas automātiskās sistēmas, kas ietver pašatdzesēšanas iekārtas. Taču vecajām – 70. gadu stacijām šādu aizsardzības iespēju nav.
Joda un cēzija izlidošana atmosfēra, tātad ir realitāte un kodolstieņu daļēja izkušana tagad mums visiem ir kļuvusi par paraugstundu atomenerģētikas apguve ābecē.
Lieliski, ka mēs to tagad zinām un pratīsim iebilst brīdī, kad energodemagogi no jauna mums piedāvās atomelektrostacijas būvēšanu Pāvilostā.
Šāds projekts eksistē, taču par to skaļi nerunā.
Tikmēr japāņi cīnās tālāk.
Nikkei indekss krīt kā meteorīts (-6%) un katastrofa ir tik liela, ka industrijai un valstij jāsāk celties kājās un ķerties pie darbiem ”pa jaunam”.
Līdzšinējā vājā un neizdarīgā Japānas valdība, industrijas mīņāšanās uz vietas – pieder pagātnei.
Japānas lielā priekšrocība ir tā, ka viņiem nav parādu ārzemju aizdevējiem. Bank of Japan tagad ir brīvas rokas izmantot nodokļu maksātāju naudu savas finanšu sistēmas glābšanai.
Var gadīties, ka dabas katastrofa attīrīs no ikdienas rutīnu izraisītajām problēmām, klapatām un valsts vairs nemaldīsies trijās priedēs un neklupinās pati sevi.
Novēlēsim viņiem to izdarīt apņēmīgi un moderni.
Lai veicas jaunas un stabilākas Japānas celtniecībā!
Vērojam tālāk.

Japānas zemestrīce, radioaktīvie nokrišņi pa ceļam pie mums

2011. gada 14. martā

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/

Zviedrijas TV un Reuters live ziņas te: http://svt.se/2.22584/1.2357162/jordskalvet_i_japan_-_minut_for_minut

Posts Japānā ir neparakstāms. ”Cunami izraisītā katastrofa ir pati lielākā traģēdija Japānas vēsturē kopš otrā pasaules kara”, – konstatē premjerministrs Naoto Kans un šie secinājumi ir smagāki nekā fakts, ka ”ir notikušas” 9.0 magnitūdes, kuras pasaule mēģina saprast salīdzinājuma ceļā.
300 000 cilvēku jau evakuēti, upuru skaits pieaug. Kolēģi, zviedru speciālkorespondenti no Japānas šodien ziņo, ka cunami traumētie iedzīvotāji ir apbrīnojami pacietīgi. Viņi godīgi stāv rindās pēc ūdens un degvielas. Negrūstās, garām nespraucas un histērijā nekrīt. Uzvedas disciplinēti un iecietīgi.
Pārtikas devas ir ierobežotas, bēgļiem ēdamā nepietiek. Skolās, kur bēgli guļ uz grīdas vingrošanas zālēs, ēdienu galvenokārt saņem tikai bērni un sirmgalvji, pārējie pagaidām nākas samierināties ar bada režīmu.
Veikali traģēdijas rajonos nefunkcionē un tur kur tie darbojas, pārdod ierobežotu skaitu pārtikas. Vienam cilvēkam pienākas 5 paciņas nūdeļu zupas dienā. Ierobežojumi skar arī ūdens iegādi.
Protams, ka nervozitāte vibrē gaisā, sakarā ar veco atomelektrostaciju kritisko stāvokli, Klusā okeāna piekrastē. Zviedru mediji klaigā un pārmet japāņiem, ka tik seismiskos rajonos ”vispār tiek būvētas atomelektrostacijas” un, ka ” tas ir noziegums”.
Vakar vakarā, valsts centrālajā SVT analītiskajā programma ”Agenda” eksperti sprieda par izredzēm un sekām, ja Fukušimas, Onagavas un Tokai atomstacijās tomēr neizdosies nodrošināt 100% dzesēšanu. Fiziķi zīmēja shēmas, glābēji ”pūta no mušām ziloņus” un mēs pārējie, nez kāpēc, atcerējāmies Černobiļu.
Pavisam konkrēti – pēc divām nedēļām Latviju uz Zviedriju sasniegs tie radioaktīvie nokrišņi, kas no Fukošimas izsprāga aizvakar. Pirmie efektu sajutīs amerikāņi, jo virs Japānas tobrīd dominēja rietumu vēji. ”Mums jārēķinās ar divām nedēļām, lai sagaidītu virs savām galvām šos radioaktīvos atkritumus”, – šodien medijus informē Roberts Finks, Zviedrijas Radioaktīva izstarojuma pētniecība centra eksperts. Efekts būšot niecīgs. Mūsu veselību tas būtiski neietekmēšot, taču mērinstrumenti reaģēšot.
Kas īsti notiek japāņu reaktoros. Vai japāņu mediji informē pietiekoši par to, kas valstī notiek un vai sabiedrība ar informatīvo pienesumu ir apmierināta?
Izrādās nav apmierināta.
Vakar ”Agenda” tiešraidē no Tokijas profesors un Naoto Sekimura neslēpa skepsi pret medijiem un valdību. ”Esam pārbijušies un šoka stāvoklī. Mediji un valdība mums stāsta mazliet..galvenokārt emocionālas frāzes…informē pieticīgi un skopi. Skaidrs, ka būtiskus faktus mums neziņo un mēs to lieliski jūtam. Izskatās, ka drīz pienāks laiks bēgt ārā arī no Tokijas”.
Tikmēr paguvis pamosties arī Šinmoedekes vulkāns un notikumu gaita joprojām ir neprognozējama.
Izskatās, ka mums vajadzētu ziedot naudu dīzeļģeneratoriem – japāņu veco AES apgādei ar elektrību.
Sprādzieni tur turpinās arī šodien un virs Japānas vēji ar sestdienu pagriezīsies austrumu virzienā.

Japāna apstājusies, Eirovīzija finišē, Kastro attapies, Skypes autors spēlē ar niknajiem putniem un ejam uz koncertu!

2011. gada 12. marts

Stokholmā šodien žilbinoša saule. Jāvelk no maisa ārā saules krēsls un jācenšas noķert pavasara gaisma uz balkona. Ja atliks laika. Lielbodē pārdeva zemenes par 1,5 latu kastītē. Savaldzinājos un nopirku. Var gadīties, ka noderēs šovakar, skatoties zviedru Eirošlāgera finālu. Visa valsts piekārtojusies eiro dziesmas finiša taisnei. Par to cauru dienu burbuļo mediji, diskutē kolēģi, kas sataisījušies tradicionālajām masku ballēm pie televizora. Arī skatītājiem jāpārģērbjas tā kā popdziedātājam pieklājas. Slinkie apmet ap kaklu boa un uzreiz jūtas kā Lisa Minelli vai vismaz Sara Leandere. Centīgākie sataisās pamatīgāk un ir uz ko noskatīties arī blakus televizoram! 🙂

Tikmēr Japānā turpinās sirreālās ainas un faktiski ir kauns lēkāt līdzi diskopopam, ja vakar cunami viļņos bojā gājuši vismaz 1000 japāņu.
Valstī nav elektrības, nestrādā uzņēmumi, nefunkcionē transports, ūdens piegāde pārtraukta un upuru skaits turpina pieaugt. Cunami vilnis 250 kilometrus uz ziemeļiem no Tokijas vakar bija līdz 10 m augsts. Tas noslaucīja savā ceļā gandrīz visu. Pašlaik ārkārtas stāvoklis izsludināts atomelektrostaciju zonās, jo nedarbojas dzesēšanas iekārtas un radioaktīvais starojums jau šorīt 1000 x pārsniedzis pieļaujamo robežu. Tik spēcīga zemestrīce Japānā līdz šim nav reģistrēta. 8,9 balles pēc Rihtera skalas. Šovakar vai rīt no rīta prognozē atkārtošanos 6,7 robežās.

Japāna un ASV ir rūdītas zemestrīču valstis, taču pret stihiskām nelaimēm neviens nav 100% apdrošināts.

Tikko noskaidrojās, ka tur nevar apdrošināties arī pret publiskiem pazemojumiem. Izteikšanās brīvība ASV tiek saprasta burtiski. Uz ielas un metro jūs varat skaļi paziņot visu ko vien vēlaties. Apvainojumus ieskaitot. Šīs tiesības garantē ASV konstitūcija. Drīkst teikt ko domā, var arī apsaukāties, ķengāties, dedzināt valsts karogu, verbāli plosīties publiskās vietās. Cilvēks ir brīvs un var skaļi runāt par visu kas uz sirds. Mediji ir cita opera. Tur reglaments ir neredzams bet dzelžains. Taču uz ielas var visu un šī iespēja – spārno.

Piemēram – 2006. gadā kaprāļa Matthew Snyder bērēs Merilendā (Maryland) kapos pēkšņi ieradās baptistu aktīvistu grupa, kas ar plakātiem rokās ” Nost ar gejiem!”, ”Paldies Dievam, ka viņš licis nogalināt šādus karavīrus!” sāka saukt saukļus un traucēt bēru ceremoniju. Kaprālis gāja bojā Irākas kara laikā un faktiski nebija homoseksuāls. Kāpēc aktīvisti protestēja? Lai pievērstu uzmanību sev aktuāliem jautājumiem. Viņiem neinteresēja vai konkrētais aizgājējs ir vai nav bijis gejs. Svārīgāka šķita sava idejas misija. Vai drīkst izjaukt bēres uz apsaukāt aizgājēju? Izrādās, ka drīkst. ASV drīkst.
Tā tikko izlēma tiesa, kas izskatīja šo lietu, sakarā ar mirušā kaprāļa tēva iesniegto sūdzību. Pirmā tiesas instance izlēma par labu aizgājējam un piesprieda 10 miljonu dolāru lielu naudas sodu reliģiskajiem trokšņotājiem. Nākamā instance Augstākā tiesa pieslējās izteikšanās brīvībai. Anulējot iepriekšējo spriedumu.
Izteikšanās brīvība uzvarēja.
Tas nozīmē, ka pat bērēs cilvēks vairs nav pasargāts no plosīklām, kas ikdienā trako internetā.

Priecātos, ja tikpat principiāli jeņķi būtu mediju brīvības garantiju jautājumos. Brīžos, kad žurnālistiem jāatļauj ziņot bezkaislīgi (bez patriotisma) un patiesi par valstij svarīgām problēmām un procesiem. Irākas kara sākumā tā nebija. Tolaik amerikāņi bija spiesti pievērsties Eiropas medijiem, lai uzzinātu kas īsti frontē notiek. Cenzūras vāks medijiem valsts iekšienē tolaik bija totāls. Diemžēl.

Mediji var pagrūst šajā virzienā dziļāk.

No Oslo ziņo, ka ASV vēstniecība beidzot piekritusi anulēt klusēšanas zvērestu tiem norvēģu policistiem, kuri Irākas kara laikā nodarbojās ar norvēģu pilsoņu uzraudzību un viņu viedokļu sistematizāciju amerikāņu drošībnieku vajadzībām. Tas noticis patiecoties TV2 uzsāktajai rokošās žurnālistikas akcijai un tai sekojošajiem atmaskojumiem.
Interesanti kad ASV vēstniecība Latvijā publiskos šos faktus? Tautiešu liecības informē, ka ”lielais brālis” uzraudzīja Rīgā arī mūs ar vietējo bāleliņu un tautu meitu palīdzību.
Mums arī ir ”šādi” labi apmaksāti varoņi.
Prasās pēc jaunas ”negoda” plāksnes.

Tikmēr Rauls Kastro atbrīvojis no ieslodzījuma savu pazīstamāko pretīrunātāju – ārstu Oskaru Elisu Bisketu. 2003. gadā Kubas režīms viņu notiesāja uz 25 gadiem cietumsoda. Biskets atteicās doties trimdā uz Spāniju. Tagad viņam tiek samazināts cietumsods un piešķirta atļauja palikt uz dzīvi turpat Havannā.

Niklass Zennštroms (Niklas Zennström) ir Skype idejas autors un ieviesējs. Viņa radītais Igaunijas uzņēmums bieži piesavinās sev šo godu. Igauņus var saprast. Taču atgriezīsimies pie īsta ideju autora. Niklass nevar būt rāms un tērēt savu naudu, braukājot pa ārzemēm un ēdot kūkas. Nē viņš ir rosīgs un kopā ar somiem gatavo tirgum populāro mobilo spēli ”Angry Birds”, kurai jau šobrīd ir 40 miljoni spēlētāju visā pasaulē.
” Gribu piedalīties valdē un palīdzēt grupai realizēt savas ieceres”, – atzīstas Niklas sava ziņā presei. Caur savu ” Atomico Venture” un ”Accel Partners” viņš investēs jaunajā idejā (Rovio) vismaz 42 miljonus dolāru.

Tikmēr pavasaris nāk tuvāk. Nākamnedēļ Stokholmas Dienvidu teātrī (Södra Teater) viesosies Edmars Kastaņeda (Edmar Castaneda). Viņu paklausīties ir vērts! Elegantas improvizācijas, filigrans tonis un žilbinoša mūzika.
Gatavojamies un ejam! 19. martā plkst .20.00.

http://www.youtube.com/watch?v=ux9sxiYHZhk&feature=player_embedded

Tas – pēc nedēļas.

Šovakar – eiro dziesmas superfināls Globenā. Recenziju rakstīšu jau naktī.
Finālu var noskatīties datorā www.svt.se  no plkst. 21.00 pēc Latvijas laika.
http://svtplay.se/v/2317878/melodifestivalen_2011__finalen

Turpinām vērot!